Birka: Vasara

  • «Magda klibo ar labo kāju, suns – ar kreiso priekškāju. Ja viņi iet cieši kopā, tad abas malējās kājas ir veselas, un tad viņi var teikt – kopā mēs neklibojam!»

    48. lapaspuse

    Laura Vinogradova «Tētis un suns»
    Šī nebūs pirmā reize (un noteikti ne pēdējā), kad saku, ka Laura Vinogradova ir īsta vārdu burve – vārdus, kurus ikdienā lasi ziņu virsrakstos, autobusu pieturās, uz čipsu un piena pakām, Laura ar vieglumu pārvērš maģiskās teikumu etīdēs, un vairs nav svarīgi, kam tiek rakstīts (pieaugušajiem vai bērniem), vai par ko tiek rakstīts (pazudušām māsām («Upe»), skudrām, susuriem un stirnām («Mežpasakas») vai par tētiem, suņiem un bērniem, kas klusi aug (un aug viņu buku ragi) kā tomāti un gurķi dobēs, izstīdzējot ne tikai garumā, bet arī garīgumā), lasītājs tiek pilnībā apburts un piekalts meistarīgi veidotajiem stāstiem. «Tētis un suns» ir grāmata bērniem (visos vecumos), kura parāda, ka pasaulē, kura ir pilna ar lietām, par kurām, kā par gružiem acīs, gribas nedaudz paraudāt, tomēr ir daudz vairāk visa kā, par ko priekā iespurgties. 

    Laura Vinogradova «Tētis un suns»

    «Tas, kas aug, vienmēr ir mainīgs.»

    8. lapaspuse

    Māksliniece Ieva Maurīte;
    Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2021

  • «Pasaule nav mainījusies, tikai kļuvusi sliktāka un izliekas neredzam, ka gaidāma bojāeja.»

    260. lapaspuse

    Atkāpe no malas. Vārdi atkāpjas no malas, bet domas paliek, kur stāvējušas. Sastingušas bailēs sastingušas bailes. Atkāpe no malas, bet atkāpties nav kur. Tu esi tik melns un maziņš kā komats vai punkts. Tu vari «no rīta iziet no mājas mierīgs un paļāvības pilns un nepārnākt.» (59. lpp.) Tu vari kļūt par vēl vienu atkāpi no malas, pie kuras malas nebūs kur atkāpties. Laika gūsteknis – mums rakstīts uz pieres. «Ik dienu, ik minūti, ik sekundi dzīve var apgriezties kājām gaisā.» (tā pati piecdesmit devītā lapaspuse) Tā nav raķešu zinātne vai kvantu fizika. Tā nav pat boršča recepte. Tās ir fiziskas šausmas, kas piedzimst kaut kur pakrūtē un izplatās pa ķermeni kā audzējs, kurš nepazīst sāta. Kāda dzīve apstājas, bet kāda turpina ritēt uz priekšu. Atpakaļ. Skaiti vai neskaiti dienas, mēs esam vien laika gūstekņi, vien atkāpes no malas.

    «Tā ir pasaule, kuras esamību mēs nespējam aptvert.»

    62. lapaspuse

    Delfīne de Vigāna «Bērni ir karaļi»
    Franču rakstnieces Delfīnes de Vigānas (Delphine de Vigan) vārds man vairs nav svešs. Patiesībā, kopš pirmo reizi ar viņu iepazinos, lasot romānu «Lojalitātes», esmu ar de Vigānu pavadījusi kopā vairāk laika nekā ar jebkuru cilvēku ārpus manas ģimenes loka, stāvot lielveikala vai Covid-19 analīžu nodošanas punkta rindā. Ir sajūta, ka grāmatu lappušu caurlaidības spēja man ir palīdzējusi izsūkties cauri vārdiem, kas ieguļas baltajās papīra loksnēs, iepazīstot ne tikai de Vigānas rakstības stila īpatnības, bet arī pašas rakstnieces iekšupvērstās tieksmes. To, ka Delfīne de Vigāna ir psiholoģisko romānu meistare, no mana skatu leņķa pārliecinoši apstiprināja romāns «No un es», taču «Bērni ir karaļi» (Les enfants sont rois) šo pārliecību tikai nostiprināja.
    Savos romānos Delfīne de Vigāna «atsaucās uz laikmetu un pasaules gaitu». (51. lpp.) Viņa mīl iesprostot lasītājus viedokļu krustugunīs, jo allaž spēj izvēlēties tēmu, kas sit pa saules pinumu tā, ka gar acīm paliek melns. Un tu tajā melnumā stāvi un plāti muti, un tver pēc gaisa. Un mierinājuma, jo saproti, cik sačakarēta ir pasaule, kuras (ilgtermiņa) īrnieks esi.

    «Robeža starp iekšējo un ārējo ir zudusi diezgan sen.»

    212. lapaspuse

    Delfīne de Vigāna «Bērni ir karaļi»
    Mēs dzīvojam pasauļu sadursmju laikā. Labrītu nomaina dubultklikšķis uz fotogrāfijas, kamēr pār lišķīgā smaidā savilktu seju vai kafijas krūzi ar biezu putu kārtu, kurā uzzīmēts tik tikko jaušams zieds, nomirgo sarkana sirds, kas mēmi apstiprina – man patīk šis attēls. «Šodien nav iespējams pilnībā pazust no radaru ekrāniem.» (260. lpp.) Lai cik zemu ritinātu savu ziņu plūsmu, acis visu laiku atdursies pret klikšķu ēsmām – pirksts pacelsies virs skārienekrāna un ar pašiem sev zināmu baudu trieksies pret satraucošu ziņu virsrakstiem vai video atskaņošanas pogām. «Šodien ikviens var iedomāties, ka viņa dzīve ir citu uzmanības vērta, un gūt tam apstiprinājumu.» (213. lpp.) Katra mūsu nopūta sasniedz auditoriju. Katrs čukstus izteikts vārds atrod vājāko posmu robežā, kuru nedrīkstētu pārkāpt. Katrs digitālais nospiedums tiek piefiksēts, lai vēlāk kalpotu par ieroci pret mums pašiem. Mēs dzīvojam pasauļu sadursmju laikā, kurā viena daļa «nav ar mieru, ka viņus izseko kā putnu fabrikas vistas, marķē kā makaronu paciņas» (259. lpp.), bet otra – gatava padoties bezdibeņa vilinājumam, ļaujot pilnīgiem svešiniekiem, nepieceļoties no dīvāna, izdzīvot savas dzīves, nemaz neapzinoties, cik augsta var būt cena, ko par šādu vaļību var nākties maksāt.

    «Kad apzinies, ka nelabojamas drāmas var sagraut dzīvi vienā mirklī, miers iegūst vēl lielāku vērtību.»

    171. lapaspuse

    Delfīne de Vigāna «Bērni ir karaļi»
    Romānā «Bērni ir karaļi» Delfīne de Vigāna biedējoši precīzi iezīmē realitātes un virtuālas realitātes nepārtrauktības sindromu. Robežas starp šīm pasaulēm ir mainījušas sākotnējo kursu. Tās ir sajaukušās tiktāl, ka kļuvis neiespējami nošķirt to, kas ir patiess, bet kas tikai izdomāts. Kam pievērst uzmanību, bet kam patīt garām. Katram, kurš pieslēdzies globālajam tīmeklim, ir iespēja nokļūt uz skatuves. Šī starmešu gaisma ir atkarību izraisoša. Katrs tīkšķis ir balva – tavas pievienotās vērtības pierādījums. Taču, nejūtot šīs atkarības izraisītās blakusparādības, savā tīksmē pēc uzmanības ir iespējams aiziet tālāk nekā morāles principi to pieļauj – tieši par to raksta de Vigāna – mūžam ar uzmanību nepiebarojamo indivīdu, kurš savas virtuālās izrādes dēļ, ir gatavs zaudēt visdārgāko.

    Delfīne de Vigāna «Bērni ir karaļi»
    Mēs dzīvojam laikmetā, kurš reizē ir «privilēģija un slazds». (305. lpp.) Viss ir kļuvis par preci. Cilvēki ir staigājoši reklāmu stabi, tikai suņi tiem vairās uzčurāt. Cilvēki saka, šī esot iespēju pasaule, un tomēr ne katram ir iespēja dzīvot tā, kā to būtu izvēlējies- «dzīvot, lai tevi ieraudzītu, vai dzīvot pastarpināti.» (16. lpp.) Šodienas bērni dzimst bez izvēlēm. Tie dzimst kopā ar profiliem sociālajos tīklos, dzimst bez tiesībām veidot savu tēlu un personību pēc saviem uzskatiem. Bērni dzimst par vecāku (un viņu sekotāju) (privāt)īpašumiem. Tas, ko viņi ēd, dzer, velk mugurā, ar kādām rotaļlietām spēlējas – tas viss ir atkarīgs no padomiem, kas tiek uzklausīti no malas. Tūkstošiem cilvēku audzina mazuli, sēžot ekrāna otrā pusē. Tā ir vardarbība, kurā katrs tīkšķis to tikai paildzina. Neapzināts uzbrukums, kas draud jebkurā brīdī pāraugt traģēdijā.
    Cilvēkiem, kuri virtuālo pasauli aptaustījuši tikai no ārpuses, varētu šķist, ka de Vigāna sarakstījusi zinātnisko fantastiku, kas attāli atgādina neizdevušos anekdoti, tomēr tiem, kas sociālos tīklus izmanto ikdienā, sekojot līdzi vai tikai reizumis iemetot aci kāda ietekmeļa kontā, kļūst skaidrs, ka Delfīne de Vigāna ne tikai ieskicē, bet arī precīzi atspoguļo šo neizprotamo vēlmi savu ikdienas dzīvi uzticēt pilnīgiem svešiniekiem.

    Lasot «Bērni ir karaļi», es nevarēju nevilkt paralēles ar mūsu pašmāju influenceriem, kuri ar ekrānu starpniecību ik dienas pasniedz savu un savu bērnu dzīvi mums uz paplātes, un atcerējos par kādu notikumu pirms kāda laika, kad sieviete tviterī stāstīja, ka, ejot cauri Vecrīgai, pamanījusi kādu influenceru ģimeni, kas mēģinājusi uzņemt fotoattēlus instagramam, acīmredzot saldējuma reklāmai – bērni noraudājušies, tētis nokaitināts, mammai sarkana seja un izpletušās nāsis, saldējums izkusis, bet uz instagramfoto – laimīga ģimene, kas bauda saldējumu, saules sakarsētās Vecrīgas ielās…


    Delfīne de Vigāna raksta tā, ka lasītajam gribot, negribot nākas mainīt pasaules skatījumu līdz pašiem pamatiem. Tā ir skarba realitāte, sarežģīti attiecību modeļi. Un visam pa vidu mēs – tie, kas lēnām pierod.
    «Cilvēkiem ir nepieciešami sapņi» (314. lpp.), taču kopš pasaule ir sajukusi prātā ar savu vēlmi izrādīties, sapņot ir palicis grūtāk.
    Bez atkāpēm no malas.

    «Kāda jēga slēpties, ja esam tik redzami – tā, šķiet, spriež cilvēki; un ja nu viņiem ir taisnība?»

    213. lapaspuse

    No franču valodas tulkojusi Inta Šmite;
    Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2022

  • «Man teica, ka sēras esot process, ar fāzēm. Un otrā pusē gaida dzīve. Ne tā pati dzīve, protams, bet cita dzīve. Tā nebija taisnība. Sēras ir nevis process, bet stāvoklis. Tās nemainās, tās paliek savā vietā kā akmens.»

    235. lapaspuse

    Alekss Šulmans «Izdzīvojušie»
    Divi mēneši. Ziņās teica, ka pagājuši divi mēneši, kopš neprāts ieguvis apveidus. Divi mēneši, kopš alkas pēc nāves ieperinājušās nolādēto prātos kā bīstama akūta infekcijas slimība. Divus mēnešus cilvēkos kaut kas salūzis. Pārlūzis. Sāp, kad pieskaras miesai. Un domām. Sāp, kad minūtes pārvēršas stundās, kuras kāds aizvada trauksmes sirēnu simfonijā. Divus mēnešus mēs mēģinām uzminēt, kur palicis Dievs. Un ja viņš ir devies atvaļinājumā, kāpēc tieši tagad?
    Divi mēneši zem asiņainas debess. Uz zemes, kas sevī sasūkusi visas pasaules grēkus. Divi mēneši, kopš dzīvot nozīmē dievišķu privilēģiju.


    «Laiks nemaz nebija apstājies – tas gāja atpakaļgaitā.»

    34. lapaspuse

    Alekss Šulmans «Izdzīvojušie»
    Pasaule ir saburzījusies – laiks, kuru pavadu grāmatu lapaspusēs, ļauj tai nedaudz iztaisnoties. Es meklēju stāstus, kuri ir kā «meteorīts, kurš pietuvojās, bet tad nepieskāries šķērso debesu velvi». (7. lpp) Neremdināmi neizdibināmus kā ārup, tā iekšup. Stāstus, kurus cilvēki spēj nest sevī kā «mežu, kas ir tikai viņu, ko viņi pazīst caur cauri un kas sniedz viņiem drošību.» (48. lpp.) Šoreiz manā dienaskārtībā iezadzies zviedru rakstnieks Alekss Šulmans (Alex Schulman) un viņa romāns «Izdzīvojušie» (Överlevarna). Šis ir stāsts, kuru notiesāju lēnām. Kārtu pa kārtai. Bezkaunīgi aizkavējos starp nodaļām, it kā dzīves pareizā puse būtu nevis atpakaļ vai uz priekšu, bet tieši pa vidu. Nedomāju, ka kāds ir tik drosmīgs, ka spējīgs oponēt rakstnieka Frēdrika Bakmana teiktajam, ka «Izdzīvojušie» ir dziļi emocionāls labirints – man šādas drosmes trūkst. Romāns «Izdzīvojušie» patiesi ievelk lasītāju vārdu tīklos. Un tur kā ķīlu līdz stāsta sirds pārstāj pukstēt.

    «Varbūt šis klusums bija skaistākais, kas starp viņiem varēja notikt.»

    168. lapaspuse

    Alekss Šulmans «Izdzīvojušie»
    Romānā «Izdzīvojušie» risinās divi paralēli stāsti – toreiz un tagad – stāsti par ģimeni, kurā aug trīs brāļi. Ģimeni, kurā «šur un tur augsne ir pavisam mirusi». (8. lpp.) Viņi mīl, bet varbūt ne tik cieši. Vai varbūt pārāk cieši? Tāpat, «kā šalkoņa mainās atkarībā no tā, kuram kokam vējš tobrīd pieskāries» (40. lpp.), tā mainās brāļu savstarpējās attiecības, atklājot, kur mājvietu radušas katra vājības. Tas ir tas, ko brāļi no bērnības nes sev līdzi. Līdzi gadiem – no stāsta par notikumiem pie vasaras mājas uz stāstu, kurš risinās tagad, tālu aiz «grants ceļa otra gala», kad šķietami bērnībā piedzīvotās traģēdijas skumjas ir dzisušas, taču patiesībā tās ir vēl klātesošākas kā jebkad agrāk.
    Pildot mātes pēdējo gribu, izkaisīt viņas pelnus pie vasaras mājas, brāļiem jāatgriežas visa sākumpunktā – tur, kur pasaule piepeši bija kļuvusi nesaprotama.

    «Sēras padara cilvēku mēmu.»

    235. lapaspuse

    Alekss Šulmans «Izdzīvojušie»
    «Izdzīvojušie» smagums «tur cieši un neļauj krist pret koku galotnēm un iegāzties debesīs.» (105. lpp.) Mani nepamet sajūta, ka Šulmans atradis arī manu vājo vietu, spēlējoties ar manu iztēli arī vēl ilgi pēc aizvērtas grāmatas vākiem. Atņēmis man apziņas apskaidrību, audzē manī bailes, lielas kā deviņstāvu ēkas (arī deviņstāvu ēkām var būt bail). Bailes par to, cik ļoti mīlu savu ģimeni. Un vai tas nav par maz. Vai par daudz. Par pareizu. Vai nepareizu. Pēkšņi jūtos sagūstīta, «kā dzīvnieks zoodārzā, kurš tikko aptvēris savu nebrīvi.» (136. lpp.) Gribu tikt ārā no šī sāpīgā tvēriena. Gribu tikt ārā no sevis pašas. Ir baisi, kad ļauj kāda autora rakstītam vārdam tik tieši uz sevi iedarboties – es apsolu, ka nekad vairs (vismaz līdz nākošajai reizei).

    Es esmu bijusi TUR. Esmu redzējusi TO – kā traģēdija spēj saraut ģimeni gabalos – kā attiecībās iestājas mūžīgais atsalums. Ledus laikmets. Nomirst koki. Nomirst debesis. Nomirst jūra. Esmu redzējusi, kā nolād dienas. Stundas. Un minūtes. Kā nolād pasauli. Nolād visu. Līdz pāri paliek nekas.
    Esmu redzējusi, kā cilvēki dzīvo mirušajiem, aizmirstot dzīvos. Sacelšanos pret visu, kas elpo un kust. Pret visu, kas prasa ūdeni un gaisu. Esmu redzējusi, kā dvēselē piedzimst «vējš, kas varētu aizpūst prom pilsētu, vētra, kurai būtu jāpiešķir cilvēka vārds» (182. lpp.) Lasot «Izdzīvojušos», es jutos līdzīgi. Es stāvēju, pavērusi durvis, un noskatījos, kā cilvēki, izkāpuši no dzīves un pa visīsāko ceļu iekāpuši romāna lapaspusēs, padara vientulību mūžīgu. Man šķita, ka pazīstu šīs sejas. Un varbūt tomēr nē.

    «Es nekad neesmu bijis tuvāk nāvei kā tagad.»

    118. lapaspuse

    No zviedru valodas tulkojusi Jolanta Pētersone;
    Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2021

  • «Tik mainīgs šķiet viss, ja tam blakus noliek kaut ko, kas nemainās.»

    (34. lapaspuse)

    Kārlis Kazāks «Sākums mūs atrod pats»Rudens ir sāpīgs visiem iesaistītajiem. Koku kuplos matu ērkuļus izplūkā vējš. Iecērt zobus ādā asas lietus lāses. Mākoņi izraud vasaru no sevis ārā. Saldējuma kokteiļus. Saulē izbalējušus matus. Izraud tieši uz maniem pleciem. Es zaudēju balstiesības pirms laikiem. Un pirms laikiem laiks zaudēja sevi. Zeme laižas snaudā. Ielaižas taisni bīstamā darījumā ar mūsu nepiepildītajām ilgām. Izsapņos saldos sapņos, ziemas spelgonī, visu, kas mums nebija un bija pa spēkam, bet pietrūka drosmes. Pieplok pie zemes zāļu stiebru smagās galvas, kas vēl tikko klanījās pie svelošas saules kājām. Bet tagad mākoņi, mākoņi, mākoņi… Pieplok pie zemes zāļu stiebru smagās galvas. Klausās Zemes sirdspukstu simfonijā. Notis ķēmīgi izkārtojušās partitūrā. Sit ārā no ritma (kad tu pēdējo reizi biji pie kardiologa, Zeme?) mieru. Rudens ir sāpīgs visiem iesaistītajiem. Pamiers nekad nav iestājies. Un neiestāsies. Kad otram (un pirmam) sāp. Pat allaž klusās vēstules pasta kastē sakritušas viena uz otru. Pilnas šaubām. Un ēnām. Neatstāj vietas vārdiem, kas spētu sāpes aizdzīt prom. Sakritušas viena otrai uz nerviem. Pasta kastē sācies apvērsums. Un domās. «Manas domas met kūleņus, skrienoties ar laiku, skrienoties ar pasauli, kas nemitīgi mainās, visu, kas ar mums ir noticis, mēs nespēsim noturēt un nest sev līdzi.» (160 lpp.) Un nevajag.
    Sāksim visu no gala. Meklēsim sākumu vai ļausim, lai «sākums mūs atrod pats»

    «Cik gan dažādi mēs katrs izbaudām mirkli! Mēs varam tam izskriet, pat izlidot cauri un varam apstāties, ļaujot mirklim uzkavēties. Labā ziņa ir tāda, ka mēs tā arī neuzzināsim, kā mēs varam iegūt vairāk.»

    222. lapaspuse

    Kārlis Kazāks «Sākums mūs atrod pats»Man šķiet, nav tāda cilvēka Latvijā, kas kaut reizi nebūtu dzirdējis mūziķa Kārļa Kazāka vārdu (un uzvārdu). Pat mana mamma, kura biežāk ir darbos līdz ausīm, nekā (nedarbos) ārā no tiem, patērējot laiku, lai plūstu kopā ar straumi, kurā šodien plūstam mēs, pēc tam, kad bija uzzinājusi, kas ir grāmata, kuru šobrīd lasu, atbildēja: «Jā, esmu dzirdējusi par tādu Kazāku… laikam kaut kāds dziesminieks…» Un man uzreiz prātā neviļus atausa kāda senāka intervija, kurā reiz nejauši ielasījos. Intervija, kurā tieši Kārlis Kazāks bija apspēlējis nelielu vārdu etīdi ap jēdzienu (kaut kāds) «dziesminieks», ko tāds savvaļas zīdītājdzīvnieks dara, kad uzkāpj uz skatuves un tiekas aci pret aci (ausi pret ausi) ar klausītāju. Šoreiz Kazāks iekāpj grāmatā un tiekas ar lasītāju – grāmatā, kuru, šķiet, vienlīdz nepacietīgi, nonākam grāmatu veikalu plauktos, gaidījuši kā velomāni, tā melomāni. Pirms teju desmit gadiem izsapņotais, bet nu jau par tradīciju kļuvušais ikvasaras (svēt)ceļojums cauri Latvijas mazāk zināmajiem nostūriem, braucieni pa saulē izkaltušajiem grants ceļiem, velosipēda mugurā stutējot ne vien dibenus, bet arī velosomas un mūzikas instrumentus, kļuvis taustāms. Pārlapojams. Uz priekšu un atpakaļ. No Jelgavas līdz Padurei. No Kūkām līdz Upītei. No Staburaga līdz Oleriem. Un atpakaļ. Divdesmit septiņus savus dzīves gadus biju veiksmīgi izvairījusies no ceļojumu stāstiem kā no zobārsta krēsla un gudrības zobu ekstrakcijas starta komplekta. Pēdējo pāris nedēļu laikā piedzīvoju abus.

    «Man jādomā, vai arī mani šībrīža lēmumi maina to, kādas robežas un piederība ieskaus mūs pēc pāris gadsimtiem. Kā mainīsimies, kā pielāgosimies, ko pieņemsim par savu.»

    201. lapaspuse

    2011. gada ziemā (kā raksta Kazāks, laikā, kas radīts sapņiem), kad koku zaros kuplo pārslas un dziļi šallēs satuntulējušies cilvēku apveidi ripo pa sāls nokaisītām ielām, ideja, kas tika taupīta vien pašam, proti, Latvijas šķērsošana ar kājām (no Indras līdz Papei), ieguva jaunas aprises. Katrs, kurš dzirdēja kaut nelielu šīs ieceres skici, tūlīt to metās labot pēc saviem ieskatiem ar vēlmi iesaistīties. Ideja par pārgājienu ar kājām, izauga līdz idejai par dažu dienu velobraucienu, kurā, sekojot Latvijas kartē atzīmētajām raustītajām (un neraustītajām) līnijām, lielākiem un mazākiem ceļiem (un bezceļiem), piedzīvojumu meklētājiem (un šīs grāmatas lasītājiem) būs iespēja nokļūt vietās, kurās laiks rit citādi. «Īstajam brīdim ir milzīga nozīme.» (26. lpp), laikam tieši tāpēc 2012. gadā, pēcjāņu rītā (un tā tas būs gadu pēc gada), sākās Velomūzikas stāsts – notikums «ne tikai mums pašiem, bet arī cilvēkiem, kurus sastapsim ceļā vai vēlāk ar televizoru ekrānu starpniecību.» (18. lpp)

    «Bailes rodas no nezināmā, un man reizēm patīk pieiet tuvāk tai robežai un apsveicināties.»

    297. lapaspuse

    Kārlis Kazāks «Sākums mūs atrod pats»Lai arī «Sākums mūs atrod pats» biju atzīmējusi savā «lasāmo grāmatu sarakstā», nebiju īsti pārliecināta, vai tiešām reiz ļaušu tai ienākt savā dienaskārtībā, starp bērniem ar šokolādes nosmērētām mutēm, netīro trauku kalniem virtuves izlietnē, drēbēm, kas caurām dienām maļas veļasmašīnas dzirnavās (un dažu dien pat trīs ciklus pēc kārtas), saraustītiem seriālu maratoniem, pie katla dibena pierautiem makaroniem (kādā no nodaļām, kurā notikumi risinās pie Rāznas ezera, Kazāks gan raksta, ka makaronus ir grūtāk sačakarēt, kā folijā ietītu zivi ugunskurā, taču tas ir tikai tāpēc, ka viņš ne reizi nav bijis manā virtuvē) un visām grāmatām, kurām, tik ļoti gribētos, lai pietiek, bet nepietiek laika. Mana ikdiena jau tā ir piesātināta ar dažnedažādu krāsu un garšu buķetēm, tāpēc nedomāju, ka tajā būtu vieta arī «nopūtām, stīvām kājām un noberztām pēcpusēm.» (20. lpp.), kas, visticamāk, būtu visa šī stāsta vadmotīvs (bet nav). Taču neilgu brīdi pēc (varu derēt, ka knapi piecas minūtes pēc) tam, kad tipogrāfijas cehā, karsti kūpošas, viena pie otras spiedās jaunizceptās «Sākums mūs atrod pats» grāmatas, mani uzrunāja LTV žurnāliste. Viņa uzdeva man tiešu jautājumu – vai esmu lasījusi jauno Kārļa Kazāka grāmatu, un varbūt man būtu pāris vārdu, kurus veltīt raidījuma «Kultūrdeva» sižetam. Es esmu rakstītāja, ne runātāja (un tā Kazāka jaunā grāmata taču bija tālu lasāmo grāmatu sarakstā pašā viņā galā, aiz Kiviča, Laura Reinika vecmammas Veronikas Reinikas bērnu grāmatas un Korāna oriģinālvalodā), tāpēc, cik vien demokrātiski no žurnālistiem atkratīties mums televizora ekrānos mācījuši politiķi, to centos darīt arī es, taču, pieredzes trūkuma rezultātā, jau nākamajā dienā attapos ar Kazāka jauno grāmatu uz rokām.

    «Vai robeža starp sapni un realitāti ir elastīga? Tik ļoti gribas ticēt, ka ir.»

    247. lapaspuse

    Kārlis Kazāks «Sākums mūs atrod pats»Esmu piecu kaķu saimniece un ļoti labi zinu bezpalīdzīgo sajūtu, kas piezogas, kad klēpī ieguļas kaķis. Tu baidies sakustēties, pasniegties pēc kafijas krūzes, televizora pults vai, nedod Dievs, piedzīvot šķavu lēkmi, tādējādi iztraucējot vissaldāko miegu pasaulē. Līdzīgas sajūtas pārņem arī lasot «Sākums mūs atrod pats». Ir bail izbiedēt stāstītāju – nojaukt vārdus teikumā, aizdzīt pieturzīmes prom. Kad šī grāmata iegūlās manās rokās, es vairs nebiju vienkārši lasītāja, es biju daļa no stāsta – viens no daudzajiem puzles gabaliņiem tajā, «vairs neesam katrs atsevišķi, bet visi kopā vienā veselumā.» (53. lpp.) Tieši tik neizmērojami īsta kļūst klātesamības sajūta. Manuprāt, ir greizi iedomāties, ka šī grāmata galvenokārt ir par braukšānos ar velosipēdiem un dziesmiņu dziedāšanu. Nobraukto kilometru skaitīšana ir tikai otrā plāna loma. Visupirms tā ir grāmata par mums pašiem. Par to, kādus redzam sevi un kādus mūs redz citi. Tikai šoreiz to saredzēt (salasīt) palīdz Kārļa Kazāka balss. Un autors to dara garšīgi. Vārdi kūst uz mēles. Un ir grūti neiemīlēt vietas un cilvēkus, kurus apraksta Kazāks. Vietas un cilvēkus, kuras un kurus nekad neesmu sastapusi, un, visticamāk, nesastapšu. Taču zinu, ka šī sajūta mani nepametīs. Lasītājs viens pret vienu tiekas ar brīnišķīgu stāstnieku (un zīmētāju – grāmatu caurvij paša autora zīmētās ilustrācijas, un jūs pat vēl nenojaušat, ja neesat vēl pārlapojuši grāmatu, cik lielisku gaisotni tās piešķir), kura bezgalīgie stāsti nav vienkārši galvu reibinoši piedzīvojumi, bet vesels smalku atziņu tīkls.

    «Šejienieši ir mazliet manējie. Es zinu, ja mums būtu laiks iepazīties, mēs atvērtu savas durvis cits citam vēl plašāk.»

    248. lapaspuse

    Kārlis Kazāks «Sākums mūs atrod pats»Esmu no retsmaidītājiem, taču šī burvīgā grāmatceļojuma laikā, manu seju rotāja smaids, kuru pārtrauca vien skaļās smieklu izvirdumu pauzes, vai mirkļi, kad nācās valdīt aizkustinājuma asaras, jo, kā jau īstenai Kurzemniecei, tāpat, kā daļai no Velomūzikas dalībniekiem, asaras mēdz lepni ieķerties acu kaktiņos. Kurzemnieki taču nav ņuņņas, mēs esam latvju vikingu pēcteči – asaras lai paliek sirdīgajiem latgaliešiem. Un tieši tā arī ir. Šajā grāmatā nopietnība mijas ar asprātību. Bez šīm abām īpašībām nemaz nav jēgas kāpt uz velosipēda, jo «reizēm smiekli ir pēdējais, kas paliek pāri, kad spēki ir beigušies» (146. lpp.),bet par to lai sīkāk jums pastāsta pats Kazāks – grāmatā, kuras pašā ieskaņā tās autors brīdina, ka vārdu savienojuma «viena no skaistākajām vietām Latvijā» lietošana varētu pārkāpt visas ētikas normas. Taču tā ir taisnība. Mūsu Zeme ir tik skaista, ka par spīti tam, ka tā ir apaļa, uz katra stūra nākas labpatikā noelsties – pat tad, kad virs mūsu galvām savelkas draudīgi melni mākoņi un «pat Tomam Bricim būtu skaidrs, ka līs» (96. lpp.), mēs varam būt pateicīgi, ka mums iedalīts tik patiesi skaists zemes pleķītis, kuru saukt par savu. Kuru saukt par mājām.
    Kazāks raksta, ka ar laiku pie visa pierod (tas ir arī mana vīra mīļākais teiciens, bet to viņš laikam attiecina uz manu nevīžīgo copi pakausī un zilajiem riņķiem zem acīm), arī pie Velomūzikas. Un es atkal nevaru nepiekrist. Apskaidrība, ka ceļojums ir galā, ir asa, kā zobu sāpes, taču apziņa, ka tās noteikti nav beigas – saviļņo. Man ir sajūta, ka jāšķiras no tuviem draugiem, taču zinu, ka viņus vēl satikšu. Tas būs grāmatas lapaspusēs vai kāda tik tikko svaigi nogreiderēta grants ceļa jūtīs, kad «gaiss ir pilns ar jūnija beigām» (102. lpp), taču tā noteikti būs.

    «Cik gan svarīgi ir iemācīties stāstīt stāstus! Nepaļauties, ka tas, ko zinām mēs paši, ir automātiski zināms arī citiem. Un nepaļauties, ka tavu stāstu katrs gribēs uzmeklēt un atšķetināt pats.»

    107. lapaspuse

    Paldies visiem debess ķermeņiem, kas sastāv no karstas gāzes un izstaro gaismu (un Vikipēdijai), kas ļāva lietām notikt un piedzīvot šo satikšanos.
    Tuvojas Ziemassvētki. Katru dienu kāds svin dzimšanas dienu, vārda dienu. Starptautiskā putukrējuma vai popkorna dienu. «Sākums mūs atrod pats» noteikti ir grāmata, kuru var likt potenciālo dāvanu saraksta pašā augšgalā. Tā noteikti patiks gan grāmatmīļiem, gan tiem, kuri ikdienā aprobežojas ar tualetes atsvaidzinātāja instrukcijas pārlasīšanu. Gan tiem, kuri mīl dabu, gan tiem, kuriem mušas nolaišanās uz rokas izraisa vēdera krampjus. Šī grāmata ir kaut kas brīnumains. Tas ir jāpiedzīvo ikvienam. Gribas pateikt lielu paldies katram, kurš pielicis savu artavu tam, lai šī grāmata beigu beigās taptu un nonāktu līdz mums. Līdz mūsu grāmatu plauktiem un dāvanu papīriem (un citiem iesaiņojumiem). Paldies par atgādinājumu, ka mēs esam skaisti. Un viss ap mums ir skaists. Tikai reizēm mēs par to aizmirstam atcerēties…
    Varbūt mums jāsāk no sākuma. Vai jāgaida, kad «sākums mūs atradīs pats».

    «Es sāku mācīties pamanīt. Var jau būt, ka redzēšanu var iemācīties tikai skatoties.»

    45. lapaspuse

    Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2021

  • Uz visiem jautājumiem par to, kā man veicās ar lasīšanu vasarā atbildēju: «Lasīju ar baudu. Lēni. Čubinoties.» Patiesībā to var tulkot kā: «Nelasīju. Un nemēģinu rast attaisnojumu neattaisnojamajam…»
    Tie, kas bezgalīgas garlaicības mākti mēdz iemaldīties šī emuāra lapaspusēs, noteikti pamanījuši, ka «Mēneša šķērsgriezumā» sadaļā iztrūkst ieraksta par Maiju maija mēnesī iztukšoju sausas četras grāmatas, par divām no tām plašāk iespējams lasīt ŠEIT un ŠEIT, bet par Paulas Hokinsas «Meitene vilcienā» un Karas Hanteres «Kāds no savējiem», pāris īkšķa paijājienus zemāk. Iztrūkst ierakstu par jūniju, jūliju un… vasaru pietrūkst (un vasaras pietrūkst).
    Pēdējais emuāra ieraksts, kas piesprausts pie tā sienas, mēmi zviedz ūsās devīto jūniju. Delfīnes de Vigānas «No un es». Un viss. Trīs mēnešu klusēšana laikam ir ilgākā, kopš AUSTRAS piedzimšanas dienas. Ilgākā klusēšana, kuras laikā esmu domājusi un pārdomājusi neskaitāmi daudz reižu – domājusi un pārdomājusi to, kāpēc šobrīd sēžu pie datora, klabinu nagus pret taustiņiem, cenšoties no šīs apburoši kaitinošās skaņas izvilināt vārdus, kurus šobrīd lasi (vai kuriem veikli skrien pāri, kā neatļautā vietā brauktuvi). Taču šī bezsejainā tikšanās, kad mūs šķir vien grāmatas un vārdi (un iespējams Okeāni), ir kā mīlestības vēstule (trīsdesmit trīs rakstzīmēs) bez adresāta. Un tāda dvēseles atbrīvošana ir nepieciešama pat tādiem klusētājiem kā man.
    Trīs mēnešu laikā man izdevās pievarēt (un tā patiesi bija skaudra un brīžiem nepanesama cīņa) piecas grāmatas, kas, ja skaitļi nemelo, ir vidēji 1.66666666667 grāmata mēnesī. Tas noteikti skan daudz labāk, nekā teikt, ka jūlijā neizlasīju pilnīgi nevienu grāmatu (šajā brīdī dzirdu, kā mana neizlasīto literāro mantojumu kaudzīte smagi nopūšas). Vienu no tām jau minēju («No un es»), taču par pārējām četrām lasi zemāk (vai spied uz saitēm sarakstā):

    Man nav nojausmas, cikos es šeit ienākšu nākamreiz, taču ceru, ka tas nebūs īsi, pirms izsūtīsim viens otram Ziemassvētku pastkartes…

    LAI BRĪNUMAINA PAZAUDĒŠANĀS GRĀMATU LAPASPUSĒS!

    Paula Hokinsa
    «Meitene vilcienā»

    «Dzīvē izplēstie robi ir paliekoši. Mums jāapaug tiem apkārt kā koku saknēm ap betona bluķiem, jāizspraucas cauri šiem tukšumiem.»

    «Viens, divi, trīs, un tu esi brīvs un no visiem grēkiem tīrs.» Lietus lāses sitas logā. Pārkāpušas pāri sarkano ķieģeļu mūrim. Un noteikumiem. Mēģina iebrukt manas iedomu pils gaiteņos. Atmodināt kopīgas pagātnes ēnas. Švitina rokas pa gaisu. Ap kaklu grib apvīt savus pērļu pirkstus. Manu. Iejusties bendes lomā. Un visās pārējās lomās. Pēc kārtas. Lietuslāšu notvertie. Un nenotvertie. Uzplēš pūžņojošas rētas. Dziļu sāpju izvagotas. Veļ pāri tām vainas apziņas laukakmeņus. Līdz spēku izsīkumam. Apvārdo. Aizvārdo. Lepnas par paveikto. Lietus lāses. Logā. Sitas. Nositas. Garām aizburkšķ vilciens. Kā izbiedēta čūska izslīd no skatiena. Garām aizslīd acu pāri, kas redzēja to, kam bija jāpaliek neieraudzītam.

    «Ja pietiekami stipri gribi būt kopā ar kādu, morālei vairs nav nekādas nozīmes.»

    «Meitene vilcienā» (The Girl on the Train) ir viens no tiem romāniem, kurš savu lasīšanas kārtu, berzējot vākus gar citām – tādām pašām gaidītājām, lūdzies ilgi. Un izlūdzies. Bijušās žurnālistes, rakstnieces Paulas Hokinsas (Paula Hawkins) debijas romāns – trilleris par sievieti, kura dienu no dienas (un vakaru no vakara) bauda vientulību, atlaižoties mīkstajā, izsēdētajā velūra sēdeklī, baudot saules (vai mākoņu pelēkumu) siltumu caur loga stiklu, sajūtot vagona vienmērīgo šūpošanos, ieklausoties riteņu nomierinošajā klaboņā uz sliedēm – vilcienā – vērojot mājas sliežu malā, jūtoties tik labi kā nekur citur. Sievieti, kura dienu no dienas savā prātā izspēlē likteņus cilvēkiem, kurus redz cauri vilciena nodevīgajām lēcām. Taču viss mainās dienā, kad sieviete kļūst par liecinieci kam tādam, kas nav domāts viņas acīm. Pašai negribot, viņa no sievietes, kas bez mērķa un jēgas vilciena nesta, pārvietojas no punkta A uz punktu B, kļūst par svarīgu mehānisma daļu, kas iesvārsta bīstamu notikumu virkni, kas ved taisnā ceļā uz iznīcību.

    «Dažas kaujas ir vērts izcīnīt.»

    Paula Hokinsa paver iespēju lasītājiem ielūkoties uz meliem būvētas dzīves anatomijā. Un uzšķēršanai (tikai un vienīgi pētnieciskos nolūkos). Apspiestu atmiņu noslienātā ikdienā. «Melnie caurumi laika skalā.» Manipulācijās ar prāta un dvēseles stāvokļiem. Un visā, uz ko cilvēks ir spējīgs, lai labotu kļūdas. Labotu pieļautās kļūdas, lai ko tas maksātu. Mazliet smagnējs, taču sevī ievelkošs trilleris, kurš prasa mazu piespiešanos, lai sākotnēji neatmestu to iesākto, bet ne līdz galam izlasīto grāmatu kaudzei. Lai izgremo pati. Zinu, ka daudzi lasītāji šo romānu pielīdzina rakstnieces Gilianas Flinnas trillerim «Neatrodamā» (Gone Girl). Un man nekas cits neatliek, kā piekrītoši māt ar galvu. Tikpat toksiska un nepanesama nolemtības sajūta. Tik pat kaitinoši spoži. Kad psiholoģiskā spriedze sāk kāpināt tempu, lūpām izdodas «Meiteni vilcienā» izburbuļot cauri divos acumirkļos.

    Svarīgi: Pēc romāna «Meitene vilcienā» motīviem tapis scenārijs kinofilmai ar tādu pašu nosaukumu un talantīgo angļu aktrisi Emīliju Blantu (Emily Blunt) galvenajā lomā. Ja esat nolēmuši lasīt grāmatu un filmu savos datorekrānos vērot pēc tam, neskatieties filmas treileri. Slāpējiet ziņkārību! Tas man maksāja romāna negaidīto atrisinājumu.

    (No angļu valodas tulkojusi Aija Čerņevska; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2016)

    ⭐⭐⭐⭐

    (Piezīmes par romānu «Meitene vilcienā» tapušas 6. maijā)

    Kara Hantere «Kāds no savējiem»

    Kara Hantere
    «Kāds no savējiem»

    «Pateikšu to tagad, pirms sāksim šo stāstu. Jums tas nepatiks, bet varat man ticēt, jo esmu to pieredzējis biežāk, nekā gribētos atcerēties. Šādos notikumos – ar bērniem – deviņos gadījumos no desmit vainīgais ir kāds no savējiem.»

    Pirms kāda laika nejauši uzdūros izdevniecības Zvaigzne ABC paspārnē izdotā trillera «Tumsā» intriģējošajam aprakstam. Pāris klikšķi un jau ar sajūsmu vēros Goodreads lietotāju atstātajos vērtējumos, kas tikai apstiprināja manas aizdomas par to, ka aiz derdzīgā grāmatas vāka slēpjas kaut kas patiesi labs. Taču jau tūlīt manu seju nomāca drūms mākonis, atskāršot, ka romāns «Tumsā» ir angļu rakstnieces Karas Hanteres (Cara Hunter) otrais izdevums sērijā par noziegumiem, kurus izmeklē inspektors Ādams Folijs. Protams, divreiz man nebija jādomā par to, kura būs tā grāmata, kura kārtējo reizi apies «lasāmo grāmatu kaudzīti».

    «Slepkavība vienmēr ir riskanta. Īpaši tad, ja tā nav plānota.»

    Trilleris «Kāds no savējiem» (Close to Home) lasītāju ievelk dramatisku notikumu krustugunīs. Kas griež kā karuselī. Pēc tam, kad no mājas ballītes pazūd astoņus gadus vecā Deizija, lēnām, kā šķetinot matus, pa vienam vien, pa vienam, atklājas paraugģimenes sapuvusī iekšiene. Tā ir ģimene, kurā katrs ir spējīgs uz visu, lai apmierinātu savas slimās tieksmes. Vainīgais varētu būt jebkurš. Un tas šķebina dūšu.
    Nozieguma izmeklēšanā iesaistās inspektors Ādams Folijs un viņa komanda. Laiks nestāv uz vietas. Tas nedarbojas viņu labā. Stundas rit. Un jo tuvāk, šķietami, Folijs piekļuvis atrisinājumam, jo meistarīgāk Kara Hantere savērpj notikumus tā, lai izmeklēšana jāsāk šķetināt teju no paša sākuma. Kas ir tas, ko Folijs un viņa komanda visu laiku palaiž garām, liekot atkal un atkal uzsākt sprintu no zemā starta? Tik-tak-tik-tak. Laiks rit. Un iespēja atrast Deiziju dzīvu nenotverami slīd cauri pirkstiem.

    «Dievs gādā, lai cilvēku grēki galu galā nepaliek nesodīti.»

    Es neesmu īsta trilleru cienītāja, taču, lasot šādus darbus, ir vēlme rauties pēc vēl. Kara Hantere iedzen lasītāju slazdā. Baksta. Izmēda. Neļauj pieķerties patiesībai. Hantere raksta pārliecinoši, psiholoģiski nospiedoši, taču intriģējošais romāna sižets neļauj astlābt, laupot uzmanību līdz pat brīdim, kad grāmata ir izlasīta. Un atrisinājums? Atrisinājums nopauzē.

    Nav iespējams uzminēt, ka notiek katras ģimenes iekšienē. Cik viltoti ir vārdi un smaidi uz lūpām. Taču, kad atklājas detaļas, un visas maskas krīt, tas, kas paveras skatam, liek sirdij pamirt.
    Ar nepacietību gaidu iespēju ienirt «Tumsā»!

    (No angļu valodas tulkojusi Aija Čerņevska; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2020)

    ⭐⭐⭐⭐⭐

    *Piezīmes par romānu «Kāds no savējiem» tapušas 17. maijā

    Kolīna Hūvere
    «Mana laimes lauskas»

    «Visas cilvēciskās būtnes pieļauj kļūdas. Cilvēka raksturu nenosaka mūsu pieļautās kļūdas. Visu izšķir tas, kā mēs uztveram šīs kļūdas un pārvēršam tās mācībās, nevis attaisnojumos.»

    Domāju, ka ne viens vien cilvēks vismaz reizi mūžā (vai divus) ir aizdomājies par to, kāpēc vardarbīgās attiecībās mītošie atkal un atkal turpina viens pie otra atgriezties. Upuri pie pāridarītājiem. Pāridarītāji pie upuriem. Mēs domājam – «muļķes» un «muļķi», taču cilvēkiem, kuri Visuma dārzos pārvietojas ārpus fiziskas un morālas vardarbības draudu orbītām, nekad nesapratīs to, ko nozīmē piedot par spīti piedzīvotajām sāpēm un kaunam, un turpināt mīlēt. Turpināt atdot sevi visu, līdz nākamajai pārestībai. Līdz nākamajam «piedod».

    «Reiz kāds man teica, ka sliktu cilvēku neesot. Mēs visi esam tikai cilvēku, kuri dažreiz rīkojas slikti.»

    Ar amerikāņu rakstnieci Kolīnu Hūveri (Colleen Hoover) tiekos otro reizi. Pirmo reizi tas notika pagājušā gada maijā, kad manā grāmatu interneta veikala grozā iekrita Hūveres romantiskais trilleris «Veritija». Toreiz, par spīti smīkņāšanai no kolēģu (grāmatmīļu) puses par to, ka esmu noreibusi labsajūtā, lasot apgāda Kontinents (kas grāmatu ļaužu valodās kļuvusi par mākslinieciski nevērtīgu darbu izdevēju) izdotu grāmatu, apņēmos reiz pārlapot vēl kādu no autores literārajiem veikumiem. Kolīna Hūvere tiek uzskatīta teju par mūsdienu rozamundi pilčeri, tāpēc skaidrs, ka vieglas literatūras nīdējiem, šāda sajūsma izraisa netīkamu zosādu. Taču jāatzīst, ka Hūverei izdodas piesaistīt lasītāju, runājot par globāli svarīgām tēmām. Iztirzāt tās līdz vissīkākajai niansei. Sāpīgi izķidāt psiholoģiski pieblīvētu materiālu līdz tas kļūst par caurspīdīgu papīra strēmeli.

    «Tas vien, ka mēs neiekļuvām vienā vilnī, nenozīmē – mēs vēl aizvien neesam daļa no viena un tā paša okeāna.»

    Romāns «Manas laimes lauskas» vēsta par sievieti vārdā Lilija un viņas sāpīgajām atmiņām par bērnības gadiem – tēva vardarbību pret māti un mātes nebeidzamajiem attaisnojumiem, lai paliktu. Lilija savā dzīvē dara visu iespējamo, lai neatkārtotu savas mātes kļūdas – nekļūtu par upuri cilvēkam, kurš lemts viņas mīlestībai. Kādu dienu Lilijas dzīvi uz visiem laikiem maina liktenīga iepazīšanās. Neprātīga iekāre mijas ar dziļu mīlestību. Viss ir tik skaisti un saldi (šķiet, lubeņu nīdejiem šajā brīdī varētu sāk raut uz augšu) un tad Lilijas seju šķērso mīļota dūre. Lilija nonāk tajā pašā vietā, kur pirms vairākiem gadiem nonākusi viņas māte – viņai jāizdara izvēle – palikt un meklēt 101 attaisnojumu, lai rastu ceļu uz piedošanu vai aiziet, apcērtot pavedienus, kas saista vienu ar otru.

    «Iztēlojies visus cilvēkus, kurus satiec savā mūžā. Viņu ir tik daudz. Viņi ienāk tavā dzīvē kā viļņi, kurus dzenā paisums un bēgums. Daži viļņi ir daudz lielāki un atstāj lielāku iespaidu nekā citi. Dažreiz viļņi atnes sev līdzi kaut ko no jūras dzīlēm un atstāj to izmestu krastā. Nospiedums smiltīs, kas pierāda, ka vilnis te reiz bijis, vēl ilgi pēc bēguma iestāšanās.»

    «Manas laimes lauskas» sevī ietver arī personiskas atmiņu atblāzmas no pašas Kolīnas Hūveres bērnības. Autores piezīmes, kuras lasāmas grāmatas beigās, liek sirdij sažņaugties (un ne tikai – pēdējās (vismaz) piecdesmit lapaspuses, pavadīju šņukstu un asaru simfonijā). Tiem, kuru dzīvi nenomāc nežēlība, ir grūti saprast attiecības (un ģimenes), kuras turas kopā par spīti vardarbībai. Taču, kad saņem mīļotā pirkstu kauliņu nospiedumus uz saviem vaigu kauliem, ir viegli sev iestāstīt, ka tas ir tikai pārpratums. Un piedot. Tad nāk otrā un trešā pārpratuma reize. Ceturtā. Piektā. Un tad jau tas sāk šķist pavisam dabiski. Un, ja ir izturēts tika daudz, var taču pamēģināt izturēt vēl. Varbūt kaut kas mainīsies… Varbūt vēl ir iespēja kaut ko glābt… Taču nav. Katra palikšana tikai «padara aiziešanu daudz grūtāku nākamajā reizē.»

    «Augi ir pareizi jāmīl, lai viņi izdzīvotu. Ar cilvēkiem ir tāpat. Kopš dzimšanas mēs paļaujamies uz vecākiem, ka viņi mīlēs mūs pietiekoši, lai mēs izdzīvotu. Un, ja mūsu vecāki izrāda mums pareizo mīlestību, mēs kļūstam par labākiem cilvēkiem. Bet ja mēs tiekam pamesti novārtā…»

    Šis ir vieglās literatūras gala romāns, kuru noteikti iesaku izlasīt – uz kādu laiku viela pārdomām būs nodrošināta.

    (No angļu valodas tulkojusi Gunita Mežule; Izdevējs: apgāds Kontinents, 2018)

    ⭐⭐⭐⭐⭐

    *Piezīmes par romānu «Manas laimes lauskas» tapušas 14. jūnijā

    Kara Hantere
    «Tumsā»

    «Mēs neviens nezinām, uz ko esam spējīgi.»

    Šī ir otrā reize mēneša šķērsgriezumā, kad esmu atļāvusies vaļību un iegrimusi angļu rakstnieces Karas Hanteres (Cara Hunter) domu aizsprostos. Jāsaka, ka tieši pateicoties tam, ka kādā no grāmatmīļu tērzētavām manīju sajūsmu par Silvijas Brices tulkoto trilleri «Tumsā», lika man steigā ķert un vērt vaļā visus iespējamos meklēšanas resursus, lai uzzinātu kaut ko vairāk par to, kas tajā slēpjas. Vai vismaz autores vārdu un uzvārdu. Mazliet sagumu, kad sapratu, ka «Tumsā» ir Hanteres otrā grāmata par noziegumiem, kurus izmeklē Ādams Folijs, taču redzot, ka daudzi lasītāji visā pasaulē augsti novērtē šo detektīvromānu, tikai audzēja manai aizrautībai kājas. Pēc pāris mirkļiem biju izlasījusi ne tikai Hanteres romānu «Kāds no savējiem», bet arī ceļā pēc «Tumsā».

    Salīdzinot ar pirmo romānu, kurā baismus notikumus mēģina atšķetināt inspektora Folija komanda, šķiet, Hantere kļūst drosmīgāka. Impulsīvāka. Neaprēķināmāka. Romāns «Tumsā» (In the Dark) lasītāju ierauj šausmu pilnu notikumu virpulī, kad kāda veca vīra mājas pagrabā tiek atrasta sieviete un bērns. Nevienam nav ne jausmas, kā abi tur nonākuši, taču apstākļi, kādos tie tikuši atrasti, pat pieredzējušu izmeklētāju acīs liek iedegt sāpju dzirkstis. Ikreiz, kad šķiet, atrisinājums ir tepat ar pirkstu galiem aizsniedzams, nākas atgriezties sākumpunktā, jo gaismā nāk arvien jauni pierādījumi kāda vainai un nevainībai. Taču viss vēl vairāk sarežģījas brīdī, kad izmeklēšanu aizēno divus gadus sens noziegums, kura upuris mitis tepat – teju rokas stiepiena attālumā no mājas, kurā atrasta sieviete un bērns. Sakritības nepastāv (tās pasēž), un Ādams Folijs ir gatavs uz visu, lai pierādītu, ka abas šīs lietas ir saistītas.

    Par psihopātu nekļūst. Par psihopātu piedzimst. Un mums nekādi nav pa spēkam izskaitļot, kas ir cilvēki, kurus ielaižam savā dzīvē, un cik dārgi mums tas var maksāt.

    «Dažreiz klusēšana ir žēlsirdīgāka.»

    Hanterei lieliski izdodas novērst lasītāju uzmanību un netraucētai izvērst romāna varoņu darbību tādā plašumā, kas aptver kārdinājumu, cietsirdību, aizvainojumu, ārprātu, nežēlību, žēlumu, atriebību tā, lai pēc romāna izlasīšanas vienīgais, par ko spēj domāt, ir: «Bet, KĀ?! Kā patiesība varēja būt tepat? Tepat acu priekšā…». Neiespējami iedomāties, no kurienes nāk šis rakstnieces spēks, bet mani tas atstāja burtiski mēmu teju visa romāna lasīšanas laikā.

    Ierasts, ka autori savās pirmajās grāmatās izliek sevi visu ,un pārējās, tai sekojošās, ir vien vājas atblāzmas, taču šoreiz jāsaka, ka otrā grāmata pārspējusi pirmo.
    Ja esi kriminālo žanru cienītājs, būšu neizsakāmi pārsteigta, ja Karai Hanterei neizdosies psiholoģiski iedarboties uz visām iespējamajām (un neiespējamajām) maņām.
    Noteikti gaidu šī «seriāla» turpinājumu!

    (No angļu valodas tulkojusi Silvija Brice; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2020)

    ⭐⭐⭐⭐⭐

    *Piezīmes par romānu «Tumsā» tapušas 19. jūnijā

    Margo Fragoso
    «Tīģer, tīģer…»


    Pirms pāris dienām vienā no savām Instagram stāstu sērijām atklāju, ka beidzot, par spīti vasaras faktam (paldies, kalendār, ar tevi nav jēgas strīdēties), esmu ļāvusies attiecībām ar kādu lasāmvielu, kas ir nekaunīgi biezāka par TV programmu, kafejnīcas ēdienkarti un tualetes gaisa atsvaidzinātāja instrukciju. Uzreiz jau jāsaka, ka šoreiz grāmata, kura krustoja manus un lasāmo grāmatu kaudzes ceļus, nebija tā labākā izvēle. Lai gan grāmatas vāks un daudzu grāmatmīļu atsauksmes solīja, ka atverot tās vākus, lasītāju sagaidīs «emocionāls autobiogrāfisks stāsts, kas neatstāj vienaldzīgu», nožēloju katru nākamo un nākamo «satikto» lapaspusi. Tas ir traģisks stāsts par izpostītu dzīvi, kontroli 14 gadu garumā un varmākas sargāšanu par spīti visam. ⁣⁣
    ⁣⁣
    Margo Fragoso autobiogrāsiskais stāsts «Tīģer, tīģer…» satricina līdz bezspēkam. Margo ir tikai septiņi gadi, kad viņas dzīvē ienāk Pīters, piecdesmit vienu gadu vecs vīrietis, kurš salauž mazās meitenes dzīvi uz mūžu. Grāmatā «Tīģer, tīģer…» Fragoso pa vienam vien šķetina savu atmiņu mezglus, atklājot neaprakstāmu nežēlību, ļaunprātīgu izmantošanu, ciešanas un ļaunā pieņemšanu kā pašsaprotamu. Domāt, ka klusēšana un aizmiršana ir pasargāšana, ir lēna bojāeja. Esmu šokēta par Margo spēju savu stāstu iznest uz papīra. Iznest un teju līdz sīkākajai detaļai atklāt netiešos un tiešos «spēkus», uz kuriem paļaujas pedofīli, lai gaužām nevainīgi piekļūtu savam upurim, iegūtu upura ģimenes uzticību un, visu beidzot, palikt neatklāts cauri gadu gadiem. ⁣⁣

    Nav iespējams vārdos ietērpt sajūtas, kuras pavada lasot «Tīģer, tīģer…». Tajā ir ainas, kuras lasot, es teju neapvēmos. Tajā ir ainas, kuras gribu izdzēst no apziņas. Un zemapziņas apcirkņiem. Tajā ir ainas, kuras lasot, aizrijos ar savām asarām… Piekrītu grāmatas «aizmugurējam vākam», «Tīģer, tīģer…» nudien varētu ļaut vecākiem un līdzcilvēkiem pamanīt un saprast varmākas signālus, kas norāda uz nepārprotamu pārestību, taču nepiekrītu, ka grāmata sniegtu paraugu tam, kā pēc notikušā dzīvot tālāk. Stāsts beidzas, bet mani nepameta sajūta, ka Margo tomēr nezina, kā būt… Un tas ir tik negodīgi, ka no domas vien sāp.⁣
    Es nevaru ielikt šai grāmatai vienu zvaigzni. Un nevaru ielikt piecas. Kaut ko tādu nav iespējams novērtēt. Kaut ko tādu nav pat iespējams ieteikt lasīt citiem.

    Pēc «Tīģer, tīģer…» izlasīšanas nolēmu uzmeklēt Margo, redzēt, ko viņa dara. Kāda pēc Pītera izvērtās viņas dzīve. Uzzināju, ka paralēli tam, ka kļuvusi par filozofijas doktori, divreiz izveidojusi ģimeni un kļuvusi par mammu meitai. Tomēr 38 gadu vecumā (2017. gadā, 6 gadus pēc grāmatas izdošanas (3 gadus pēc tam, kad tā nonāca pie latviešu lasītājiem)), vien 16 gadus pēc tam, kad kļuva brīva no Pītera, Margo zaudēja cīņu ar olnīcu vēzi…⁣

    ⁣(No angļu valodas tulkojusi Ilze Jansone;⁣
    Izdevējs: Lietusdārzs, 2014
    ⁣)


    *Piezīmes par romānu «Tīģer, tīģer…» tapušas 9. augustā

    Džeina Hārpere
    «Sausums»

    Pašsaglabāšanās ir viens no spēcīgākajiem instinktiem, kas mājo cilvēkā. Mēs nekādi nevaram būt droši par to, uz ko esam spējīgi, lai glābtu sevi (un dažreiz pat tikai no sevis), līdz brīdim, kad šī spēja laužas no iekšas uz āru. Neviens neiemāca mūs pārciest ziemu. Pārciest lietu vai piedegušu kartupeļu sacepumu. Neiemāca pārciest tuva cilvēka zaudējumu. Tas vienkārši notiek. Un mums jāsaprot, ka jāsavelk bikses līdz padusēm augšā un jābrien tām sāpēm pāri. Taisnu muguru. Jo ir tādi, kam tās sāpes dikti ģeld… Un tādi ir vienmēr. Neizbēgami.⁣

    Divdesmit gadi nav pietiekams laiks, lai aizmirstu. To nākas saprast Āronam, kurš pēc ilgas prombūtnes atgriezies dzimtajā pilsētā, kuru jau divus gadus plosa vēl nepieredzēts «sausums». Katrs pilsētas nostūris, katrs tās iedzīvotāja notvertais acu skatiens atgādina par traģēdiju, kuras dēļ Āronam nācies tik daudz ciest, pametot mājas un draugus uz visiem laikiem. ⁣
    Bezcerības rūgtuma nospiestie pilsētiņas ļaudis ir gatavi teju uz visu, lai jaunā vīrieša dzīvi atkal padarītu nepanesamu, tomēr šoreiz Ārons nav gatavs bēgt. «Lai meklētu taisnību, ir vajadzīgi daudzi cilvēki, kam pietiek drosmes un apņēmības.» Āronam jāatšķetina mīklainā drauga un viņa ģimenes bojāeja un jāatrod atbildes uz divdesmit gadus seniem jautājumiem. ⁣

    Austrāliešu rakstnieces Džeinas Hārperes debijas romāns «Sausums», visticamāk, neliks vilties kriminālromānu mīļotājiem. Kā būtu, ja es būtu varējis notikušo paredzēt un rīkoties citādi, ir šī romāna vadmotīvs. Šajā dzīvē nekas nenotiek tāpat vien. Viss, kas tajā liek krūtīm cilāties alkās pēc gaisa, ir mūsu rīcības sekas. Kafijas krūzīšu atstātie nospiedumi uz virtuves galda. Nepateiktie (un pateiktie) vārdi. Noslēpumi, kas kā saules apspīdētu putekļu sejas kādu dienu nāks gaismā. ⁣
    Neteikšu, ka šis romāns mani satricināja vai pārsteidza, sagādājot negulētu nakšu sēriju, plaši atvērtām acīm blenžot sienā un atgremojot romāna atrisinājuma spozmi. Taču «Sausums» noteikti ir aizraujoša lasāmviela, kuru «uzlasīt» jau no pirmajām lapaspusēm, nezaudējot interesi līdz pat tā noslēgumam. ⁣


    P.S. Pēc romāna motīviem uzņemta filma «The Dry», kuru es nesteigšos noskatīties (lai gan filmas kaceklis rada neviltotu ieinteresību), jo, kā jau ierasts, grāmata (noteikti) bija labāka.⁣

    (No angļu valodas tulkojusi Adriana Dzērve;⁣
    Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2019
    )

    ⭐⭐⭐⭐

    *Piezīmes par romānu «Sausums» tapušas 12. augustā

    Diāna Čemberlena
    «Nozagtā laulība»

    «…vai mēs jebkur varam būt laimīgi?»⁣

    Ar dižpārdokļiem, kuru vākus rotā sievietes ar sapņainiem «skatiem» tālumā, ir kā ar boršču un baltu kreklu – varbūt būs, a bet varbūt nē. Diānas Čemberlenas romāns «Nozagtā laulība» manu uzmanību piesaistīja ne romantiskās sižeta vadlīnijas dēļ. Lai arī Čemberlena aptuveni 480 lapaspušu garumā izraksta skaudru sievietes dzīvesstāstu – netīkamas sakritības, kļūdas, kas seko cita citai, izšķirošas izvēles, kuras aizved tālu prom no visa izsapņotā, iemetot dzīvē, kur viegli pazaudēties, dzīvē, kur esi svešais starp savējiem, mani piesaistīja paralēlā sižeta līnija, kas tik bezkaunīgi šķērso mūslaiku problēmu ceļus. ⁣

    Kā jau lielā daļā literāro darbu, autori to radīšanai iedvesmojas, balsoties uz reāliem notikumiem. Šī stāsta balsts ir poliomielīta epidēmija Ziemeļkarolinā, Otrā pasaules kara izskaņā. Vīruss nešķiro – bagāts, nabags, balts, melns. Tas skar visus. Un tā apkarošanā nākas piedalīties itin visiem (kaut kas ellīgi pazīstams, vai ne?). Starp centieniem izrauties no sajūtas, ka ir tikai pieklīdis kaķēns, kas maisās pa kājām, jaunajai sievietei rodas iespēja pierādīt «nepareizi iekārotajai pasaulei», ka var būt kaut kas vairāk par stīvā blūzē un svārkos ieriktētu sievieti. Var būt kas vairāk par sevis pašas radītu traģēdiju, kas izvērtusies par kāda glābiņu. ⁣

    Čemberlena lieliski atrāda sabiedrības mietpilsonību. Atklāj tā laika cilvēku lielākas bailes, pazemojumu, kauna «barjerskrējiena» analīzi. Atklāj ne tikai no apkārtējiem slēptākās domas, bet arī domas, kuras mēdzam slēpt paši no sevis. ⁣
    Romāns «Nozagtā laulība» liek aizdomāties par to, ka ar mums kaut kas nav kārtībā. Teju astoņdesmit gadu laikā nekas nav mainījies. Sabiedrībai joprojām nav izdevies izaugt no domas, ka mīlestībai nav dzimuma. Mīlestībai nav krāsas. Nav izdevies izaugt no domas, ka baznīcai ne vienmēr ir jādiktē savi noteikumi. Izaugt no domas, ka zinātne nav zīdainis, kas tikai guļ pie krūts, krāmē biksēs un pa vidu apraudas. Sabiedrība joprojām dzīvo maldīgos un garlaicīgos vispārpieņemtos uzskatos. Un paraugoties uz to, kas notiek ārā aiz loga, šķiet, ka vēl vismaz astoņdesmit gadus turpinās dzīvot.

    «Pēdējā gada laikā man nereti uzmācās doma, ka Dievs ir darba laikā aizsnaudies.» ⁣

    (Grāmatu iesaku, (brīdinājums: sekos stereotipisks «paraugteksts») par spīti tam, ka to izdevis veco ļaužu grāmatu apgāds Kontinents, (2018);⁣
    No angļu valodas tulkojusi Biruta Vaivode
    )

    ⭐⭐⭐⭐

    *Piezīmes par romānu «Nozagtā laulība» tapušas 17. augustā