Uz visiem jautājumiem par to, kā man veicās ar lasīšanu vasarā atbildēju: «Lasīju ar baudu. Lēni. Čubinoties.» Patiesībā to var tulkot kā: «Nelasīju. Un nemēģinu rast attaisnojumu neattaisnojamajam…»
Tie, kas bezgalīgas garlaicības mākti mēdz iemaldīties šī emuāra lapaspusēs, noteikti pamanījuši, ka «Mēneša šķērsgriezumā» sadaļā iztrūkst ieraksta par Maiju – maija mēnesī iztukšoju sausas četras grāmatas, par divām no tām plašāk iespējams lasīt ŠEIT un ŠEIT, bet par Paulas Hokinsas «Meitene vilcienā» un Karas Hanteres «Kāds no savējiem», pāris īkšķa paijājienus zemāk. Iztrūkst ierakstu par jūniju, jūliju un… vasaru pietrūkst (un vasaras pietrūkst).
Pēdējais emuāra ieraksts, kas piesprausts pie tā sienas, mēmi zviedz ūsās devīto jūniju. Delfīnes de Vigānas «No un es». Un viss. Trīs mēnešu klusēšana laikam ir ilgākā, kopš AUSTRAS piedzimšanas dienas. Ilgākā klusēšana, kuras laikā esmu domājusi un pārdomājusi neskaitāmi daudz reižu – domājusi un pārdomājusi to, kāpēc šobrīd sēžu pie datora, klabinu nagus pret taustiņiem, cenšoties no šīs apburoši kaitinošās skaņas izvilināt vārdus, kurus šobrīd lasi (vai kuriem veikli skrien pāri, kā neatļautā vietā brauktuvi). Taču šī bezsejainā tikšanās, kad mūs šķir vien grāmatas un vārdi (un iespējams Okeāni), ir kā mīlestības vēstule (trīsdesmit trīs rakstzīmēs) bez adresāta. Un tāda dvēseles atbrīvošana ir nepieciešama pat tādiem klusētājiem kā man.
Trīs mēnešu laikā man izdevās pievarēt (un tā patiesi bija skaudra un brīžiem nepanesama cīņa) piecas grāmatas, kas, ja skaitļi nemelo, ir vidēji 1.66666666667 grāmata mēnesī. Tas noteikti skan daudz labāk, nekā teikt, ka jūlijā neizlasīju pilnīgi nevienu grāmatu (šajā brīdī dzirdu, kā mana neizlasīto literāro mantojumu kaudzīte smagi nopūšas). Vienu no tām jau minēju («No un es»), taču par pārējām četrām lasi zemāk (vai spied uz saitēm sarakstā):
- Kolīna Hūvere «Manas laimes lauskas»;
- Kara Hantere «Tumsā»;
- Margo Fragoso «Tīģer, tīģer»;
- Džeina Hārpere «Sausums»;
- Diāna Čemberlena «Nozagtā laulība»
Man nav nojausmas, cikos es šeit ienākšu nākamreiz, taču ceru, ka tas nebūs īsi, pirms izsūtīsim viens otram Ziemassvētku pastkartes…
LAI BRĪNUMAINA PAZAUDĒŠANĀS GRĀMATU LAPASPUSĒS!
Paula Hokinsa
«Meitene vilcienā»
«Dzīvē izplēstie robi ir paliekoši. Mums jāapaug tiem apkārt kā koku saknēm ap betona bluķiem, jāizspraucas cauri šiem tukšumiem.»
«Viens, divi, trīs, un tu esi brīvs un no visiem grēkiem tīrs.» Lietus lāses sitas logā. Pārkāpušas pāri sarkano ķieģeļu mūrim. Un noteikumiem. Mēģina iebrukt manas iedomu pils gaiteņos. Atmodināt kopīgas pagātnes ēnas. Švitina rokas pa gaisu. Ap kaklu grib apvīt savus pērļu pirkstus. Manu. Iejusties bendes lomā. Un visās pārējās lomās. Pēc kārtas. Lietuslāšu notvertie. Un nenotvertie. Uzplēš pūžņojošas rētas. Dziļu sāpju izvagotas. Veļ pāri tām vainas apziņas laukakmeņus. Līdz spēku izsīkumam. Apvārdo. Aizvārdo. Lepnas par paveikto. Lietus lāses. Logā. Sitas. Nositas. Garām aizburkšķ vilciens. Kā izbiedēta čūska izslīd no skatiena. Garām aizslīd acu pāri, kas redzēja to, kam bija jāpaliek neieraudzītam.
«Ja pietiekami stipri gribi būt kopā ar kādu, morālei vairs nav nekādas nozīmes.»
«Meitene vilcienā» (The Girl on the Train) ir viens no tiem romāniem, kurš savu lasīšanas kārtu, berzējot vākus gar citām – tādām pašām gaidītājām, lūdzies ilgi. Un izlūdzies. Bijušās žurnālistes, rakstnieces Paulas Hokinsas (Paula Hawkins) debijas romāns – trilleris par sievieti, kura dienu no dienas (un vakaru no vakara) bauda vientulību, atlaižoties mīkstajā, izsēdētajā velūra sēdeklī, baudot saules (vai mākoņu pelēkumu) siltumu caur loga stiklu, sajūtot vagona vienmērīgo šūpošanos, ieklausoties riteņu nomierinošajā klaboņā uz sliedēm – vilcienā – vērojot mājas sliežu malā, jūtoties tik labi kā nekur citur. Sievieti, kura dienu no dienas savā prātā izspēlē likteņus cilvēkiem, kurus redz cauri vilciena nodevīgajām lēcām. Taču viss mainās dienā, kad sieviete kļūst par liecinieci kam tādam, kas nav domāts viņas acīm. Pašai negribot, viņa no sievietes, kas bez mērķa un jēgas vilciena nesta, pārvietojas no punkta A uz punktu B, kļūst par svarīgu mehānisma daļu, kas iesvārsta bīstamu notikumu virkni, kas ved taisnā ceļā uz iznīcību.
«Dažas kaujas ir vērts izcīnīt.»
Paula Hokinsa paver iespēju lasītājiem ielūkoties uz meliem būvētas dzīves anatomijā. Un uzšķēršanai (tikai un vienīgi pētnieciskos nolūkos). Apspiestu atmiņu noslienātā ikdienā. «Melnie caurumi laika skalā.» Manipulācijās ar prāta un dvēseles stāvokļiem. Un visā, uz ko cilvēks ir spējīgs, lai labotu kļūdas. Labotu pieļautās kļūdas, lai ko tas maksātu. Mazliet smagnējs, taču sevī ievelkošs trilleris, kurš prasa mazu piespiešanos, lai sākotnēji neatmestu to iesākto, bet ne līdz galam izlasīto grāmatu kaudzei. Lai izgremo pati. Zinu, ka daudzi lasītāji šo romānu pielīdzina rakstnieces Gilianas Flinnas trillerim «Neatrodamā» (Gone Girl). Un man nekas cits neatliek, kā piekrītoši māt ar galvu. Tikpat toksiska un nepanesama nolemtības sajūta. Tik pat kaitinoši spoži. Kad psiholoģiskā spriedze sāk kāpināt tempu, lūpām izdodas «Meiteni vilcienā» izburbuļot cauri divos acumirkļos.
Svarīgi: Pēc romāna «Meitene vilcienā» motīviem tapis scenārijs kinofilmai ar tādu pašu nosaukumu un talantīgo angļu aktrisi Emīliju Blantu (Emily Blunt) galvenajā lomā. Ja esat nolēmuši lasīt grāmatu un filmu savos datorekrānos vērot pēc tam, neskatieties filmas treileri. Slāpējiet ziņkārību! Tas man maksāja romāna negaidīto atrisinājumu.
(No angļu valodas tulkojusi Aija Čerņevska; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2016)
⭐⭐⭐⭐
(Piezīmes par romānu «Meitene vilcienā» tapušas 6. maijā)
Kara Hantere
«Kāds no savējiem»
«Pateikšu to tagad, pirms sāksim šo stāstu. Jums tas nepatiks, bet varat man ticēt, jo esmu to pieredzējis biežāk, nekā gribētos atcerēties. Šādos notikumos – ar bērniem – deviņos gadījumos no desmit vainīgais ir kāds no savējiem.»
Pirms kāda laika nejauši uzdūros izdevniecības Zvaigzne ABC paspārnē izdotā trillera «Tumsā» intriģējošajam aprakstam. Pāris klikšķi un jau ar sajūsmu vēros Goodreads lietotāju atstātajos vērtējumos, kas tikai apstiprināja manas aizdomas par to, ka aiz derdzīgā grāmatas vāka slēpjas kaut kas patiesi labs. Taču jau tūlīt manu seju nomāca drūms mākonis, atskāršot, ka romāns «Tumsā» ir angļu rakstnieces Karas Hanteres (Cara Hunter) otrais izdevums sērijā par noziegumiem, kurus izmeklē inspektors Ādams Folijs. Protams, divreiz man nebija jādomā par to, kura būs tā grāmata, kura kārtējo reizi apies «lasāmo grāmatu kaudzīti».
«Slepkavība vienmēr ir riskanta. Īpaši tad, ja tā nav plānota.»
Trilleris «Kāds no savējiem» (Close to Home) lasītāju ievelk dramatisku notikumu krustugunīs. Kas griež kā karuselī. Pēc tam, kad no mājas ballītes pazūd astoņus gadus vecā Deizija, lēnām, kā šķetinot matus, pa vienam vien, pa vienam, atklājas paraugģimenes sapuvusī iekšiene. Tā ir ģimene, kurā katrs ir spējīgs uz visu, lai apmierinātu savas slimās tieksmes. Vainīgais varētu būt jebkurš. Un tas šķebina dūšu.
Nozieguma izmeklēšanā iesaistās inspektors Ādams Folijs un viņa komanda. Laiks nestāv uz vietas. Tas nedarbojas viņu labā. Stundas rit. Un jo tuvāk, šķietami, Folijs piekļuvis atrisinājumam, jo meistarīgāk Kara Hantere savērpj notikumus tā, lai izmeklēšana jāsāk šķetināt teju no paša sākuma. Kas ir tas, ko Folijs un viņa komanda visu laiku palaiž garām, liekot atkal un atkal uzsākt sprintu no zemā starta? Tik-tak-tik-tak. Laiks rit. Un iespēja atrast Deiziju dzīvu nenotverami slīd cauri pirkstiem.
«Dievs gādā, lai cilvēku grēki galu galā nepaliek nesodīti.»
Es neesmu īsta trilleru cienītāja, taču, lasot šādus darbus, ir vēlme rauties pēc vēl. Kara Hantere iedzen lasītāju slazdā. Baksta. Izmēda. Neļauj pieķerties patiesībai. Hantere raksta pārliecinoši, psiholoģiski nospiedoši, taču intriģējošais romāna sižets neļauj astlābt, laupot uzmanību līdz pat brīdim, kad grāmata ir izlasīta. Un atrisinājums? Atrisinājums nopauzē.
Nav iespējams uzminēt, ka notiek katras ģimenes iekšienē. Cik viltoti ir vārdi un smaidi uz lūpām. Taču, kad atklājas detaļas, un visas maskas krīt, tas, kas paveras skatam, liek sirdij pamirt.
Ar nepacietību gaidu iespēju ienirt «Tumsā»!
(No angļu valodas tulkojusi Aija Čerņevska; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2020)
⭐⭐⭐⭐⭐
*Piezīmes par romānu «Kāds no savējiem» tapušas 17. maijā
Kolīna Hūvere
«Mana laimes lauskas»
«Visas cilvēciskās būtnes pieļauj kļūdas. Cilvēka raksturu nenosaka mūsu pieļautās kļūdas. Visu izšķir tas, kā mēs uztveram šīs kļūdas un pārvēršam tās mācībās, nevis attaisnojumos.»
Domāju, ka ne viens vien cilvēks vismaz reizi mūžā (vai divus) ir aizdomājies par to, kāpēc vardarbīgās attiecībās mītošie atkal un atkal turpina viens pie otra atgriezties. Upuri pie pāridarītājiem. Pāridarītāji pie upuriem. Mēs domājam – «muļķes» un «muļķi», taču cilvēkiem, kuri Visuma dārzos pārvietojas ārpus fiziskas un morālas vardarbības draudu orbītām, nekad nesapratīs to, ko nozīmē piedot par spīti piedzīvotajām sāpēm un kaunam, un turpināt mīlēt. Turpināt atdot sevi visu, līdz nākamajai pārestībai. Līdz nākamajam «piedod».
«Reiz kāds man teica, ka sliktu cilvēku neesot. Mēs visi esam tikai cilvēku, kuri dažreiz rīkojas slikti.»
Ar amerikāņu rakstnieci Kolīnu Hūveri (Colleen Hoover) tiekos otro reizi. Pirmo reizi tas notika pagājušā gada maijā, kad manā grāmatu interneta veikala grozā iekrita Hūveres romantiskais trilleris «Veritija». Toreiz, par spīti smīkņāšanai no kolēģu (grāmatmīļu) puses par to, ka esmu noreibusi labsajūtā, lasot apgāda Kontinents (kas grāmatu ļaužu valodās kļuvusi par mākslinieciski nevērtīgu darbu izdevēju) izdotu grāmatu, apņēmos reiz pārlapot vēl kādu no autores literārajiem veikumiem. Kolīna Hūvere tiek uzskatīta teju par mūsdienu rozamundi pilčeri, tāpēc skaidrs, ka vieglas literatūras nīdējiem, šāda sajūsma izraisa netīkamu zosādu. Taču jāatzīst, ka Hūverei izdodas piesaistīt lasītāju, runājot par globāli svarīgām tēmām. Iztirzāt tās līdz vissīkākajai niansei. Sāpīgi izķidāt psiholoģiski pieblīvētu materiālu līdz tas kļūst par caurspīdīgu papīra strēmeli.
«Tas vien, ka mēs neiekļuvām vienā vilnī, nenozīmē – mēs vēl aizvien neesam daļa no viena un tā paša okeāna.»
Romāns «Manas laimes lauskas» vēsta par sievieti vārdā Lilija un viņas sāpīgajām atmiņām par bērnības gadiem – tēva vardarbību pret māti un mātes nebeidzamajiem attaisnojumiem, lai paliktu. Lilija savā dzīvē dara visu iespējamo, lai neatkārtotu savas mātes kļūdas – nekļūtu par upuri cilvēkam, kurš lemts viņas mīlestībai. Kādu dienu Lilijas dzīvi uz visiem laikiem maina liktenīga iepazīšanās. Neprātīga iekāre mijas ar dziļu mīlestību. Viss ir tik skaisti un saldi (šķiet, lubeņu nīdejiem šajā brīdī varētu sāk raut uz augšu) un tad Lilijas seju šķērso mīļota dūre. Lilija nonāk tajā pašā vietā, kur pirms vairākiem gadiem nonākusi viņas māte – viņai jāizdara izvēle – palikt un meklēt 101 attaisnojumu, lai rastu ceļu uz piedošanu vai aiziet, apcērtot pavedienus, kas saista vienu ar otru.
«Iztēlojies visus cilvēkus, kurus satiec savā mūžā. Viņu ir tik daudz. Viņi ienāk tavā dzīvē kā viļņi, kurus dzenā paisums un bēgums. Daži viļņi ir daudz lielāki un atstāj lielāku iespaidu nekā citi. Dažreiz viļņi atnes sev līdzi kaut ko no jūras dzīlēm un atstāj to izmestu krastā. Nospiedums smiltīs, kas pierāda, ka vilnis te reiz bijis, vēl ilgi pēc bēguma iestāšanās.»
«Manas laimes lauskas» sevī ietver arī personiskas atmiņu atblāzmas no pašas Kolīnas Hūveres bērnības. Autores piezīmes, kuras lasāmas grāmatas beigās, liek sirdij sažņaugties (un ne tikai – pēdējās (vismaz) piecdesmit lapaspuses, pavadīju šņukstu un asaru simfonijā). Tiem, kuru dzīvi nenomāc nežēlība, ir grūti saprast attiecības (un ģimenes), kuras turas kopā par spīti vardarbībai. Taču, kad saņem mīļotā pirkstu kauliņu nospiedumus uz saviem vaigu kauliem, ir viegli sev iestāstīt, ka tas ir tikai pārpratums. Un piedot. Tad nāk otrā un trešā pārpratuma reize. Ceturtā. Piektā. Un tad jau tas sāk šķist pavisam dabiski. Un, ja ir izturēts tika daudz, var taču pamēģināt izturēt vēl. Varbūt kaut kas mainīsies… Varbūt vēl ir iespēja kaut ko glābt… Taču nav. Katra palikšana tikai «padara aiziešanu daudz grūtāku nākamajā reizē.»
«Augi ir pareizi jāmīl, lai viņi izdzīvotu. Ar cilvēkiem ir tāpat. Kopš dzimšanas mēs paļaujamies uz vecākiem, ka viņi mīlēs mūs pietiekoši, lai mēs izdzīvotu. Un, ja mūsu vecāki izrāda mums pareizo mīlestību, mēs kļūstam par labākiem cilvēkiem. Bet ja mēs tiekam pamesti novārtā…»
Šis ir vieglās literatūras gala romāns, kuru noteikti iesaku izlasīt – uz kādu laiku viela pārdomām būs nodrošināta.
(No angļu valodas tulkojusi Gunita Mežule; Izdevējs: apgāds Kontinents, 2018)
⭐⭐⭐⭐⭐
*Piezīmes par romānu «Manas laimes lauskas» tapušas 14. jūnijā
«Mēs neviens nezinām, uz ko esam spējīgi.»
Šī ir otrā reize mēneša šķērsgriezumā, kad esmu atļāvusies vaļību un iegrimusi angļu rakstnieces Karas Hanteres (Cara Hunter) domu aizsprostos. Jāsaka, ka tieši pateicoties tam, ka kādā no grāmatmīļu tērzētavām manīju sajūsmu par Silvijas Brices tulkoto trilleri «Tumsā», lika man steigā ķert un vērt vaļā visus iespējamos meklēšanas resursus, lai uzzinātu kaut ko vairāk par to, kas tajā slēpjas. Vai vismaz autores vārdu un uzvārdu. Mazliet sagumu, kad sapratu, ka «Tumsā» ir Hanteres otrā grāmata par noziegumiem, kurus izmeklē Ādams Folijs, taču redzot, ka daudzi lasītāji visā pasaulē augsti novērtē šo detektīvromānu, tikai audzēja manai aizrautībai kājas. Pēc pāris mirkļiem biju izlasījusi ne tikai Hanteres romānu «Kāds no savējiem», bet arī ceļā pēc «Tumsā».
Salīdzinot ar pirmo romānu, kurā baismus notikumus mēģina atšķetināt inspektora Folija komanda, šķiet, Hantere kļūst drosmīgāka. Impulsīvāka. Neaprēķināmāka. Romāns «Tumsā» (In the Dark) lasītāju ierauj šausmu pilnu notikumu virpulī, kad kāda veca vīra mājas pagrabā tiek atrasta sieviete un bērns. Nevienam nav ne jausmas, kā abi tur nonākuši, taču apstākļi, kādos tie tikuši atrasti, pat pieredzējušu izmeklētāju acīs liek iedegt sāpju dzirkstis. Ikreiz, kad šķiet, atrisinājums ir tepat ar pirkstu galiem aizsniedzams, nākas atgriezties sākumpunktā, jo gaismā nāk arvien jauni pierādījumi kāda vainai un nevainībai. Taču viss vēl vairāk sarežģījas brīdī, kad izmeklēšanu aizēno divus gadus sens noziegums, kura upuris mitis tepat – teju rokas stiepiena attālumā no mājas, kurā atrasta sieviete un bērns. Sakritības nepastāv (tās pasēž), un Ādams Folijs ir gatavs uz visu, lai pierādītu, ka abas šīs lietas ir saistītas.
Par psihopātu nekļūst. Par psihopātu piedzimst. Un mums nekādi nav pa spēkam izskaitļot, kas ir cilvēki, kurus ielaižam savā dzīvē, un cik dārgi mums tas var maksāt.
«Dažreiz klusēšana ir žēlsirdīgāka.»
Hanterei lieliski izdodas novērst lasītāju uzmanību un netraucētai izvērst romāna varoņu darbību tādā plašumā, kas aptver kārdinājumu, cietsirdību, aizvainojumu, ārprātu, nežēlību, žēlumu, atriebību tā, lai pēc romāna izlasīšanas vienīgais, par ko spēj domāt, ir: «Bet, KĀ?! Kā patiesība varēja būt tepat? Tepat acu priekšā…». Neiespējami iedomāties, no kurienes nāk šis rakstnieces spēks, bet mani tas atstāja burtiski mēmu teju visa romāna lasīšanas laikā.
Ierasts, ka autori savās pirmajās grāmatās izliek sevi visu ,un pārējās, tai sekojošās, ir vien vājas atblāzmas, taču šoreiz jāsaka, ka otrā grāmata pārspējusi pirmo.
Ja esi kriminālo žanru cienītājs, būšu neizsakāmi pārsteigta, ja Karai Hanterei neizdosies psiholoģiski iedarboties uz visām iespējamajām (un neiespējamajām) maņām.
Noteikti gaidu šī «seriāla» turpinājumu!
(No angļu valodas tulkojusi Silvija Brice; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2020)
⭐⭐⭐⭐⭐
*Piezīmes par romānu «Tumsā» tapušas 19. jūnijā
Pirms pāris dienām vienā no savām Instagram stāstu sērijām atklāju, ka beidzot, par spīti vasaras faktam (paldies, kalendār, ar tevi nav jēgas strīdēties), esmu ļāvusies attiecībām ar kādu lasāmvielu, kas ir nekaunīgi biezāka par TV programmu, kafejnīcas ēdienkarti un tualetes gaisa atsvaidzinātāja instrukciju. Uzreiz jau jāsaka, ka šoreiz grāmata, kura krustoja manus un lasāmo grāmatu kaudzes ceļus, nebija tā labākā izvēle. Lai gan grāmatas vāks un daudzu grāmatmīļu atsauksmes solīja, ka atverot tās vākus, lasītāju sagaidīs «emocionāls autobiogrāfisks stāsts, kas neatstāj vienaldzīgu», nožēloju katru nākamo un nākamo «satikto» lapaspusi. Tas ir traģisks stāsts par izpostītu dzīvi, kontroli 14 gadu garumā un varmākas sargāšanu par spīti visam.
Margo Fragoso autobiogrāsiskais stāsts «Tīģer, tīģer…» satricina līdz bezspēkam. Margo ir tikai septiņi gadi, kad viņas dzīvē ienāk Pīters, piecdesmit vienu gadu vecs vīrietis, kurš salauž mazās meitenes dzīvi uz mūžu. Grāmatā «Tīģer, tīģer…» Fragoso pa vienam vien šķetina savu atmiņu mezglus, atklājot neaprakstāmu nežēlību, ļaunprātīgu izmantošanu, ciešanas un ļaunā pieņemšanu kā pašsaprotamu. Domāt, ka klusēšana un aizmiršana ir pasargāšana, ir lēna bojāeja. Esmu šokēta par Margo spēju savu stāstu iznest uz papīra. Iznest un teju līdz sīkākajai detaļai atklāt netiešos un tiešos «spēkus», uz kuriem paļaujas pedofīli, lai gaužām nevainīgi piekļūtu savam upurim, iegūtu upura ģimenes uzticību un, visu beidzot, palikt neatklāts cauri gadu gadiem.
Nav iespējams vārdos ietērpt sajūtas, kuras pavada lasot «Tīģer, tīģer…». Tajā ir ainas, kuras lasot, es teju neapvēmos. Tajā ir ainas, kuras gribu izdzēst no apziņas. Un zemapziņas apcirkņiem. Tajā ir ainas, kuras lasot, aizrijos ar savām asarām… Piekrītu grāmatas «aizmugurējam vākam», «Tīģer, tīģer…» nudien varētu ļaut vecākiem un līdzcilvēkiem pamanīt un saprast varmākas signālus, kas norāda uz nepārprotamu pārestību, taču nepiekrītu, ka grāmata sniegtu paraugu tam, kā pēc notikušā dzīvot tālāk. Stāsts beidzas, bet mani nepameta sajūta, ka Margo tomēr nezina, kā būt… Un tas ir tik negodīgi, ka no domas vien sāp.
Es nevaru ielikt šai grāmatai vienu zvaigzni. Un nevaru ielikt piecas. Kaut ko tādu nav iespējams novērtēt. Kaut ko tādu nav pat iespējams ieteikt lasīt citiem.
Pēc «Tīģer, tīģer…» izlasīšanas nolēmu uzmeklēt Margo, redzēt, ko viņa dara. Kāda pēc Pītera izvērtās viņas dzīve. Uzzināju, ka paralēli tam, ka kļuvusi par filozofijas doktori, divreiz izveidojusi ģimeni un kļuvusi par mammu meitai. Tomēr 38 gadu vecumā (2017. gadā, 6 gadus pēc grāmatas izdošanas (3 gadus pēc tam, kad tā nonāca pie latviešu lasītājiem)), vien 16 gadus pēc tam, kad kļuva brīva no Pītera, Margo zaudēja cīņu ar olnīcu vēzi…
(No angļu valodas tulkojusi Ilze Jansone;
Izdevējs: Lietusdārzs, 2014)
*Piezīmes par romānu «Tīģer, tīģer…» tapušas 9. augustā
Pašsaglabāšanās ir viens no spēcīgākajiem instinktiem, kas mājo cilvēkā. Mēs nekādi nevaram būt droši par to, uz ko esam spējīgi, lai glābtu sevi (un dažreiz pat tikai no sevis), līdz brīdim, kad šī spēja laužas no iekšas uz āru. Neviens neiemāca mūs pārciest ziemu. Pārciest lietu vai piedegušu kartupeļu sacepumu. Neiemāca pārciest tuva cilvēka zaudējumu. Tas vienkārši notiek. Un mums jāsaprot, ka jāsavelk bikses līdz padusēm augšā un jābrien tām sāpēm pāri. Taisnu muguru. Jo ir tādi, kam tās sāpes dikti ģeld… Un tādi ir vienmēr. Neizbēgami.
Divdesmit gadi nav pietiekams laiks, lai aizmirstu. To nākas saprast Āronam, kurš pēc ilgas prombūtnes atgriezies dzimtajā pilsētā, kuru jau divus gadus plosa vēl nepieredzēts «sausums». Katrs pilsētas nostūris, katrs tās iedzīvotāja notvertais acu skatiens atgādina par traģēdiju, kuras dēļ Āronam nācies tik daudz ciest, pametot mājas un draugus uz visiem laikiem.
Bezcerības rūgtuma nospiestie pilsētiņas ļaudis ir gatavi teju uz visu, lai jaunā vīrieša dzīvi atkal padarītu nepanesamu, tomēr šoreiz Ārons nav gatavs bēgt. «Lai meklētu taisnību, ir vajadzīgi daudzi cilvēki, kam pietiek drosmes un apņēmības.» Āronam jāatšķetina mīklainā drauga un viņa ģimenes bojāeja un jāatrod atbildes uz divdesmit gadus seniem jautājumiem.
Austrāliešu rakstnieces Džeinas Hārperes debijas romāns «Sausums», visticamāk, neliks vilties kriminālromānu mīļotājiem. Kā būtu, ja es būtu varējis notikušo paredzēt un rīkoties citādi, ir šī romāna vadmotīvs. Šajā dzīvē nekas nenotiek tāpat vien. Viss, kas tajā liek krūtīm cilāties alkās pēc gaisa, ir mūsu rīcības sekas. Kafijas krūzīšu atstātie nospiedumi uz virtuves galda. Nepateiktie (un pateiktie) vārdi. Noslēpumi, kas kā saules apspīdētu putekļu sejas kādu dienu nāks gaismā.
Neteikšu, ka šis romāns mani satricināja vai pārsteidza, sagādājot negulētu nakšu sēriju, plaši atvērtām acīm blenžot sienā un atgremojot romāna atrisinājuma spozmi. Taču «Sausums» noteikti ir aizraujoša lasāmviela, kuru «uzlasīt» jau no pirmajām lapaspusēm, nezaudējot interesi līdz pat tā noslēgumam.
P.S. Pēc romāna motīviem uzņemta filma «The Dry», kuru es nesteigšos noskatīties (lai gan filmas kaceklis rada neviltotu ieinteresību), jo, kā jau ierasts, grāmata (noteikti) bija labāka.
(No angļu valodas tulkojusi Adriana Dzērve;
Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2019)
⭐⭐⭐⭐
*Piezīmes par romānu «Sausums» tapušas 12. augustā
Diāna Čemberlena
«Nozagtā laulība»
«…vai mēs jebkur varam būt laimīgi?»
Ar dižpārdokļiem, kuru vākus rotā sievietes ar sapņainiem «skatiem» tālumā, ir kā ar boršču un baltu kreklu – varbūt būs, a bet varbūt nē. Diānas Čemberlenas romāns «Nozagtā laulība» manu uzmanību piesaistīja ne romantiskās sižeta vadlīnijas dēļ. Lai arī Čemberlena aptuveni 480 lapaspušu garumā izraksta skaudru sievietes dzīvesstāstu – netīkamas sakritības, kļūdas, kas seko cita citai, izšķirošas izvēles, kuras aizved tālu prom no visa izsapņotā, iemetot dzīvē, kur viegli pazaudēties, dzīvē, kur esi svešais starp savējiem, mani piesaistīja paralēlā sižeta līnija, kas tik bezkaunīgi šķērso mūslaiku problēmu ceļus.
Kā jau lielā daļā literāro darbu, autori to radīšanai iedvesmojas, balsoties uz reāliem notikumiem. Šī stāsta balsts ir poliomielīta epidēmija Ziemeļkarolinā, Otrā pasaules kara izskaņā. Vīruss nešķiro – bagāts, nabags, balts, melns. Tas skar visus. Un tā apkarošanā nākas piedalīties itin visiem (kaut kas ellīgi pazīstams, vai ne?). Starp centieniem izrauties no sajūtas, ka ir tikai pieklīdis kaķēns, kas maisās pa kājām, jaunajai sievietei rodas iespēja pierādīt «nepareizi iekārotajai pasaulei», ka var būt kaut kas vairāk par stīvā blūzē un svārkos ieriktētu sievieti. Var būt kas vairāk par sevis pašas radītu traģēdiju, kas izvērtusies par kāda glābiņu.
Čemberlena lieliski atrāda sabiedrības mietpilsonību. Atklāj tā laika cilvēku lielākas bailes, pazemojumu, kauna «barjerskrējiena» analīzi. Atklāj ne tikai no apkārtējiem slēptākās domas, bet arī domas, kuras mēdzam slēpt paši no sevis.
Romāns «Nozagtā laulība» liek aizdomāties par to, ka ar mums kaut kas nav kārtībā. Teju astoņdesmit gadu laikā nekas nav mainījies. Sabiedrībai joprojām nav izdevies izaugt no domas, ka mīlestībai nav dzimuma. Mīlestībai nav krāsas. Nav izdevies izaugt no domas, ka baznīcai ne vienmēr ir jādiktē savi noteikumi. Izaugt no domas, ka zinātne nav zīdainis, kas tikai guļ pie krūts, krāmē biksēs un pa vidu apraudas. Sabiedrība joprojām dzīvo maldīgos un garlaicīgos vispārpieņemtos uzskatos. Un paraugoties uz to, kas notiek ārā aiz loga, šķiet, ka vēl vismaz astoņdesmit gadus turpinās dzīvot.
«Pēdējā gada laikā man nereti uzmācās doma, ka Dievs ir darba laikā aizsnaudies.»
(Grāmatu iesaku, (brīdinājums: sekos stereotipisks «paraugteksts») par spīti tam, ka to izdevis veco ļaužu grāmatu apgāds Kontinents, (2018);
No angļu valodas tulkojusi Biruta Vaivode)
⭐⭐⭐⭐
*Piezīmes par romānu «Nozagtā laulība» tapušas 17. augustā