POST SCRIPTUM

Girl Reading by Charles Edward Perugini

Birka: tulkotājs

  • 71 grāmata 366ās dienās (2020. gada grāmatu TOPs)

    by

    «Ārpasaule ir kā tumšs okeāns. Bet visas šīs tumsas vidū, paldies Dievam, mēs sēžam šeit, gaismas saliņā, nelikdamies ne zinis par to, kas notiek mums apkārt. Mēs vēl arvien esam mēs paši.»

    Goli Taraghi «Citur. Granātābolu kundze un viņas dēli»

    Ministru un valsts prezidenta uzrunas televīzijas pirmajā kanālā, velkot bērniem kombinezonus, biezās cepures un cimdus, lai uz balkona baudītu kņadu ap aizejošo gadu, palaidu garām. Tāpēc sūkļi, kas manā galvā ierasti uzsūc valdības lieto ūdeni, palikuši sausi, un bez gala un malas iedvesmojošu citātu atreferēšana būs jāatliek uz kādu citu tikšanās reizi.
    2020. gads ir bijis neparasts. Pārprasts. Nesaprasts. Teju katrs divkājainais radījums, kurš uzkundzējies barības ķēdes pašā virsotnē, pie katras iespējas meklēja, kur šai bēdīgajai anekdotei nospiest skip pogu. Tas, kas sākumā šķita kā bezkaunīga un nevainīga smīkņāšana par sikspārņu notiesāšanu pusdienās, kolektīvo kontrolēšanu, spraužot ausu caurumos krotālijas vai 5G genocīdu pret cilvēci kopumā, pārvērties par mājas, ziepes, divi metri eksāmenu, kuru ne katram izdodas nokārtot ar sekmīgu atzīmi.
    Es neceru vairs atgūt ticību lielākajai daļai cilvēkiem. Neceru.
    Taču ticību, ka kādu dienu tiksimies pie kafijas tases un siera kūkas kādā hipsterīgā kafejnīcā, lai mainītos domām par izlasīto grāmatu lapaspusēs, es joprojām paturu sev.

    «Jūra vienmēr atdot to, ko paņēmusi.
    Tā mēdz kādu laiku to paturēt gūstā, taču ar laiku viss, kas nolaupīts, atkal nonāk krastā.    »

    Kārena Gilesē «Ko atnes viļņi»

    Lai arī 2020. gads aizvējojis pandēmijas zīmē, kas lielākajai daļai nozīmēja vairāk laika grāmatām, es šajā kategorijā neierāmējos. Grūtniecības nelabumu, kas mani pakļāva fiziskām (un garīgām) mokām pirmos aizgājušā gada mēnešus, mērdēju ne saldsērīgu romānu, bet 1. klases mācību materiālu lappusēs. Uz mājām nācās pārcelties ne tikai skolai, bet arī manikīram un frizierim, kafejnīcai ar izslavētu latte, restorānam ar uz mēles kūstošu liellopu gaļas bifšteku, kas kārtējo reizi pierādīja, ka latvietim praktiskajam jebkas ir pa spēkam.
    Neraugoties uz visu šo situāciju, 2020. gadā man izdevās izlasīt 71 grāmatu, kas ir krietni mazāk, kā 2019. gadā (2019. gada topu vari apskatīt ŠEIT), taču par 5 grāmatām vairāk, nekā sev kā mērķi biju izvirzījusi Goodreads izaicinājumā. Tā kā, nemaz tik slikts šis lasāmgads priekš manis nav bijis.

    “Laimīga bērnība vārda tiešā nozīmē varbūt mēdz būt tikai taurenim, kurš nomirst otrajā dienā.”

    Zane Zusta «Aiz durvīm»


    Šī gada lielākie un patīkamākie atklājumi bērnu un jauniešu literatūrā man bija:

    • Rasa Bugavičute-Pēce Puika, kurš redzēja tumsā (Latvijas Mediji, 2019)
    • Evelina Dacjūte, Aušra Kjudulaite Laime ir lapsa (no lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere, Jāņa Rozes apgāds, 2019)
    • Jurga Vile, Lina Itagaki Sibīrijas haiku (no lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere, liels un mazs, 2020)

    Lielākās vilšanās:

    • Viesturs Ķerus Meža Meitene Maija (liels un mazs, 2019)
    • Ulrika Kestere Nelūgtie ciemiņi (Zvaigzne ABC, 2017)
    • Osvalds Zebris Māra (Dienas Grāmata, 2019)

    Baudot dzejas dziedinošo iedarbību, sev atklāju un tirpstošu patiku piedzīvoju lasot:

    • Artis Ostups Fotogrāfija un šķēres (apgāds Mansards, 2013)
    • Merike Eime Neierāmēts vārds (atdzejojis Guntars Godiņš, apgāds Mansards, 2020)
    • Rupi Kaura Saule un viņas puķes (atdzejojusi Ieva Melgalve, Zvaigzne ABC, 2020)

    Bet par patīkamo nepatīkamajā – neviena dzeja mani 2020. gadā neapbēdināja.

    Kategorijā stāstu krājumi, manu laiku un sirdi nolaupīja:

    • Goli Taraghi Citur. Granātābolu kundze un viņas dēli (No angļu valodas tulkojusi Ina Strautniece, no persiešu valodas tulkojusi Sara Khalili; apgāds ALI S, 2018)
    • Vladis Spāre Gājiens ar klibo zirdziņu (Zvaigzne ABC, 2020)
    • Jana Egle Dzimšanas diena (Latvijas Mediji, 2020)
    • Vineta Trimalniece Piepildīts (Zvaigzne ABC, 2020)

    Lielāko vilšanos gan sagādāja:

    • Inga Gaile Piena ceļi (apgāds Mansards, 2018)

    Tulkotās literatūras pārsteigums:

    • Delfīne de Vigāna Lojalitātes (No franču valodas tulkojusi Inta Šmite, Jāņa Rozes apgāds, 2020)
    • Gābriels Skots Avots (No norvēģu valodas tulkojusi Dace Deniņa, Izdevniecība u.c., 2019)
    • Italo Kalvīno Ja reiz ziemas naktī ceļinieks (No itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere, Jāņa Rozes apgāds, 2019)

    Lielāko sāpi un vilšanos piedzīvoju pateicoties:

    • Metjū Volkers Kāpēc mēs guļam? (No angļu valodas tulkojusi Krista Strode, izdevniecība HELIOS, 2020)
    • Seleste NG Izkaisītās dzirksteles (No angļu valodas tulkojusi Agnese Strazdiņa; Izdevējs: Jumava, 2019)

    Latviešu literatūrā ļoti vēlos izcelt:

    • Leons Briedis Vilcene un atraitnis (Dienas Grāmata, 2019)
    • Laura Vinogradova Upe (Zvaigzne ABC, 2020)

    «Cilvēks ir kā koks.
    Viskuplākais ozols met ēnu. Nebīsties mest ēnu, lai cik tā tev kropla. Bez savas ēnas tu vairs nebūsi koks.»

    Leons Briedis «Vilcene un atraitnis»

    Jau pagājušā gadā aizsāktā tradīcija – dalīties ar savām iemīļotākajām aizgājušajā gadā baudītajām grāmatām, ir viens no gaidītākajiem brīžiem visa gada garumā. Atskatīties uz izlasīto, pakavēties atmiņās. Sajūtās. Un paturēt šo brīdi vēl mazliet ciet, līdz grimt jaunu lapaspušu ielenkumā.
    Lai nu kā, šeit tas ir –

    2020. gada TOP 10

    Rasa Bugavičute-Pēce «Puika, kurš redzēja tumsā»

    Šī ir viena no tām retajām grāmatām, kurā atzīmējamais materiāls bija teju katrā lapaspusē. Varu derēt, ka no līniju un aplīšu vilkšanas mans zīmulis bija noguris jau pie pirmajām nodaļām. Vārdi un frāzes, kurām ļaut iekrist acīs pirmajām, reiz atkal pārlapojot stāstu par Jēkabu. Noteikti jāpiezīmē, ka grāmatā atrodamas arī burvīgas mākslinieces Zanes Veldres ilustrācijas, bez kurām noteikti Puika, kurš redzēja tumsā, nebūtu tas puika, kas ir tagad.
    (Izdevējs: Latvijas Mediji, 2019)
    (Plašāk par grāmatu ŠEIT)

    Kriss Bodžaljans «Tuksneša meitenes»

    Romāns Tuksneša meitenes veltīts armēņu genocīda simtajai gadadienai. Veltīts ikvienai sievietei un bērnam, kuram nācās veikt tālo ceļu Sīrijas tuksnesī. Tālo ceļu pretī savai iznīcībai. Lai arī pamatā romāns ir brīva Krisa Bodžaljana improvizācija par gadsimtu senajiem notikumiem, atklājot armēņu tautas traģēdiju dažu cilvēku likteņu krustcelēs, romānā izmantoti stāsti no tolaik pārestību piedzīvojušiem sieviešu un vīriešu atmiņu piezīmēm, kas liek nezaudēt ticamības mirkli ne uz brīdi.
    Romāns Tuksneša meitenes mani satrieca. Vienā mirklī tam izdevās nokļūt manā vērtīgāko grāmatu listes pašā augšgalā.
    Lai arī ellišķi skaudrs un šausmu dvesošs, Krisa Bodžaljana Tuksneša meitenes iesaku ikvienam vēsturisko romānu gardēdim!
    (No angļu valodas tulkojusi Ilze Paegle-Mkrtčjana; Izdevējs: Jumava, 2015)
    (Plašāk par grāmatu ŠEIT)

    Kārena Gilesē «Ko atnes viļņi»

    Ārkārtīgi simpātisks un trāpīgs romāna apraksts dzīvo uz Ko atnes viļņi vāka – stāsts par to, kas notiek, kad mīlestību meklē neīstajā vietā. Tik nelokāmi trāpīgs, ka viss manis augstākminētais, atduroties pret šiem desmit vārdiem, šķiet nepiedodami lieks…
    Romāns Ko atnes viļņi sajūtu līmenī mani aizveda atpakaļ pagātnē. Atpakaļ pie tās nostalģiskās noskaņas, kura mani bija savažojusi un pārņēmusi, lasot somu rakstnieces Rīkas Pulkinenas romānu Patiesība. Tieši tāpat, kā Patiesību, arī Ko atnes viļņi nespēju lasīt ātri. Darīju to lēni, izgaršojot katru smalkāko niansi, skarot katru romāna īpašību, kas sniedza man pretī savus vēsos pirkstus. Lasīju lēni – bez iespējas zaudēt pašu būtiskāko. Cilvēcību.
    (No angļu valodas tulkojusi Renāte Punka; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2020)
    (Plašāk par grāmatu ŠEIT)

    Džeroms K. Džeroms «Trīs vīri laivā (nerunājot nemaz par suni)»

    No literatūras klasikām man ir bail. Bail nesaprast un neizprast to, par ko tik daudzi lasītmīļi cauri gadu desmitiem ir sajūsminājušies, lauzuši bibliotēku lasītavas krēslus un lasāmo briļļu kājas no vietām ārā. Bail sapīties meistarībā un grāmatas priekšā raustīties sāpīgās konvulsijās kā pēc karsta kartupeļa norīšanas. Tomēr pēc tam, kad manā grāmatu skapī nonāca angļu rakstnieka Džeroma K. Džeroma romāns Trīs vīri laivā (nerunājot nemaz par suni), manas stingri nospraustās domu robežas par literatūras šedevriem viegli izļodzījās no tām ierādītās vietas. Man nebija ienācis prātā, ka šis daiļdarbs, kas ir teju vienaudzis ar mūsu pašu (cerams, Pumpuru Andrejs par šādu vaļību neiebilstu) eposu Lāčplēsis, spēs tik vienkārši manās lūpās iedegt smaidu un kaklā krakšķoņu, cenšoties pēc iespējas ilgāk aizturēt smieklu slūžas. Šis 1889. gadā sarakstītais romāns ir kā svaiga gaisa malks manām pēc burvīgas literatūras izslāpušajām smadzeņu šūnām.
    Autors piezīmē, ka grāmatā atspoguļotie notikumi nav izdomāti, vien paša pildspalvas izdaiļoti. Komiskas situācijas, pārpratumi un galvu reibinoši piedzīvojumi, tas ir viss, kas ar mums notiek ikdienā, tikai šeit notikusi pārnese uz ūdeņiem (un neaizmirstot suni). Visu šo romānu uztvēru kā anekdoti divsimt lappušu garumā. Izsmalcinātā angļu melnā (un baltā) humora garā, burvīgā Vizmas Belševicas tulkojumā latviešu valodā.
    Trīs vīri laivā, vairāk kā gadsimtu senais stāsts, ir mans 2020. gada atklājums, nešaubīgi!
    (No angļu valodas tulkojusi Vizma Belševica (1963); Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2020)

    Alesandro Bariko «Jaunā Līgava»

    Lasot romānu Jaunā Līgava, viens ir skaidrs – lasītājs tiek padarīts par noziedznieku. Noziedznieku, kurš ielauzies kādas ģimenes dzīves noslēpumu labirintos, mēģinot izlauzt taisnāko ceļu uz stāsta atslēgu, taču tas izrādīsies daudz grūtāk, nekā jebkurš spētu iztēloties, jo pretī lasītājam stājies Alesandro Bariko – rakstnieks, kurš radījis nesatricināmu meistardarbu, un Dace Meiere – tulkotāja, kura kārtējo reizi pierāda, ka latviešu valoda var būt kārdinoši jutekliska un bezgala trāpīga, un tas vien jau norāda uz to, ka šī būs absurda un nevienlīdzīga cīņa. Lasot romānu Jaunā Līgava, viens ir skaidrs – lasītājs tiek padarīts par noziedznieku. Un, ja reiz tā, tad šis ir viens ārkārtīgi burvīgs noziegums.
    (No itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2019)
    (Plašāk par grāmatu ŠEIT)

    Jana Egle «Dzimšanas diena»

    Dzimšanas dienu gribas apņemt ar abām rokām. Izmīļot no tās sāpes un ciešanas, haosu un vieglprātību, žēlumu un dusmas, bailes un nerimstošu izmisumu. Un kāda vietā palūgt piedošanu.
    Šī ir jau trešā reize, kad Jana Egle ar savu vārdu pieskārienu atblāzmām uz grāmatas lappusēm padara mani mēmu. Un šķietami nevienam nemanāmu, sēžot pie sava virtuves galda, vērojot pa logu kaimiņa un dārznieka dzirkļu organisko savienību.
    Sajūta, kuru gribas pievilkt aiz matiem, lai paildzinātu.
    (Izdevējs: Latvijas Mediji, 2020)
    (Plašāk par grāmatu ŠEIT)

    Olga Gromova «Cukura bērns»

    Rakstniece Ludmila Uļicka min, ka šis stāsts atgādina brīnumpasaku. Un lasot, patiesi tam notici. Brīnums un nekas cits.
    Mani uzrunā šāda veida literatūra (jā, sauciet mani par “gaudojošo” latvieti). Literatūra, kas uzplēš rētas. Kaut ne manas. Tas dikti sāp. Un tajā visā ir tāda maza mācība. Mācība, kura biksta no visām pusēm. Krata ar pirkstu un parauj aiz auss. Tie ir stāsti, kurus mums jāuzklausa. Jāuzklausa un jāatceras. Jo neviena citam tos izstāstīt vairs nebūs iespējas. Vien mums. Bez autores pēcvārda Cukura bērns nebūtu Cukura bērns. Tā ir pievienotā vērtība. Olga Gromova stāsta par nejaušībām, kas apvītas ap Stellas iepazīšanu, par draudzību, par dzīvesstāsta izzināšanu un pašas Stellas paškritiku (“kārtējie ierindas memuāri… kurš gan tos lasīs?”) un vēlmi šo stāstu nodot jauniešiem…
    (No krievu valodas tulkojusi Inga Karlsberga; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2020)
    (Plašāk par grāmatu ŠEIT)

    Jurga Vile, Lina Itagaki «Sibīrijas haiku»

    Bērna sajūtu un iztēles vieglumā autore neapstādamās skrien pāri sāpēm un skumjām, bezgalīgām kā debesis. Kā japāņu haiku, bez liekvārdībām, dziļām un nebeidzamām kā mūžība, bet ar skaidrību apziņā un sirdī. Ciešanu atainojums bērna acīm liek vēl nepanesamāk grauzties cauri vēstures un likteņa sitienu krustugunīm.
    Lasot Sibīrijas haiku, ne mirkli augumu nepārklāja smagums, kas smacētu un liktu nepatikā novērsties, kā reizi pa reizei mēdz gadīties, lasot atmiņu stāstus, kas kā smagi vilnas deķi, austi asu ornamentu simetrijas formām, skrāpē no domas vien, ka tiem nāksies saskarties ar ādu.
    Īsta vērtība ir tas, ka autores vienojušās patiesi noturīgā duetā (kura sulīgajā, apetīti piesienošajā pārnesē latviešu valodā jāpateicas tulkotājai Dacei Meirei), lai radītu daiļdarbu, kurā ar savas tautas likteņiem iepazīstināt arī bērnus, rūgti vienkārši, neparasti patiesi.
    (No lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere, Izdevējs: liels un mazs, 2020)
    (Plašāk par grāmatu ŠEIT)

    Tommi Kinnunens «Četru ceļu krustojums»

    Romāns Četru ceļu krustojums ir somu rakstnieka Tommi Kinnunena pirmā parādīšanās pie zvaigžņotās literatūras debess, klaji apžilbinot pat visprasīgākos lasītājus. Un kritiķus. Tommi Kinnunena daiļdarba kodols glabā sevī vienas dzimtas emocionālo dzīves norišu redzējumu no četriem skatu punktiem. Katrs no tiem paver iespēju ielūkoties ne tikai varoņu pieredzētajās, laika zoba izārdītajās, pagātnes, tagadnes un nākotnes jūtīs, bet arī iekšējās pasaules dzīslojumā, kurš reizēm vīts pretēji visiem tikumības principiem. Lai arī autors devis iespēju katram no romāna varoņiem runāt vienbalsīgi, reizēm uzplēšot jautājumus kā senaizmirstas brūces, katrs nākamais stāstījums sniedz kāroto – atbildes uz tiem.
    Šis noteikti bija romāns, kuru es būtu vēlējusies izlasīt vienā elpas vilcienā (un pūtienā), taču dažādu, no manis īpaši neatkarīgu, iemeslu dēļ, grāmatu nācās raustīt starp grāmatu plauktu un manām rokām nepieklājīgi daudz. Tāpēc jau tā mazliet juceklīgā un fragmentārā stāstījuma ietvars neļāva man to izbaudīt pilnībā. Taču, katru reizi, kad biju Četru ceļu krustojuma tuvumā, metos tajā iekšā ar teju neremdināmu interesi.
    Sūrstošs, nomācošs, cilvēcīgu dzirksti saglabājošs darbs.
    (No somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga, Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2019)

    Laura Vinogradova «Upe»

    Katram mums ir tāda upe, kurā gribas atmiekšķēt jūtas. Iekliegt sāpes un aizlaist prom.
    Lauras Vinogradovas garstāsts Upe bija pēdējais 2020. gadā izlasītais darbs un viens no tiem, kuru gribas saukt par labākajiem. Rakstniece jau reiz nolika mani uz pauzes (izelpas. Stāsti). Nu tas ir noticis otrreiz. Un pauzei ir izdevies ieilgt.
    Par šo burvīgo rakstnieces veikumu tuvākajā laikā gaidāma garāka atsauksmes emuāra AUSTRA.LV lapaspusēs (neejiet nekur tālu).
    (Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2020)

    “Cilvēki tiecas cits pēc cita. Meklē. Atrod.
    Saož cits citu platām nāsīm un atrod.”

    Laura Vinogradova «Upe»

    Paldies, ka 2020. gadā bijāt kopā ar mani šeit (un arī ārpus internetiem (ievērojot 2m distanci))!
    Paldies, ka sargājat sevi un sargājat citus!
    Tiksimies pavisam drīz!

  • Italo Kalvīno «Ja reiz ziemas naktī ceļinieks»

    by

    “Teksts, kad tu to lasi pats, ir kaut kas tāds, kas tiešām pastāv un pret ko tu neizbēgami atduries; turpretī, kad tev to balsī tulko, tas ir kas tāds, kas vienlaikus pastāv un nepastāv un kam tu nevari pieskarties.”

    Es nekad nelasu vairākas grāmatas vienlaicīgi. Tāpat kā nemēdzu iet divos virzienos vienlaicīgi, vai nemēģinu padzerties no vairākām krūzēm. Vienlaicīgi. Nekārtoju visas savas prāta vētras uz papīra lapas vienlaicīgi. Neatzīstos mīlestībā vairākiem cilvēkiem vienlaicīgi. Vienlaicīgi nemēdzu arī skatīties visās savās pagātnēs un nākotnēs vai vienlaicīgi būt par sevi un būt par kādu citu. Es nekad neatbildu uz vairākiem telefona zvaniem vienlaicīgi vai vienlaicīgi nezvanu vairākiem mobilo sakaru abonentiem. Vienlaicīgi neizrauju visas pasaules patiesības un nepatiesības no neesamības vai gluži pretēji – nenoslīcinu tās vienkopus neesamības okeāna bezgalībā. Vienlaicīgi. Nerunāju saliktos sakārtotos un saliktos pakārtotos teikumos vai pieturzīmes nekrauju vienu otrai virsū bez jēgas kā plānās pankūkas bez pildījuma. Vienlaicīgi. Es nerādu vienkāršus kāršu trikus iesācējiem, vienlaicīgi maisot biešu zupas biezumus katlā uz plīts. Vienlaicīgi neguļu gultā starp palagu un segu un zem gultas nekutinu putekļu ērcītēm pēdas. Vienlaicīgi. Nezaudēju. Un. Neuzvaru. Es nekad nelasu vairākas grāmatas vienlaicīgi, taču kādu dienu manās rokās nonāca grāmata, kura man lika to darīt. Lika lasīt vairākas grāmatas vienlaicīgi, atstājot man tikai divas iespējas – tēlot absolūtu neziņu un padoties katram autora uzrakstītajam burtam vai bēgt no vēlmes šķirt lappusi pēc lappuses uz priekšu bez apstājas jau pašā sākumā – kamēr nav par vēlu, kamēr vēl neesmu sapinusies autora izliktajos slazdos, kas piesūcināti ar teikumu straumēm, kas reizēm pasaka visu, bet reizēm nepasaka neko. Es padevos.

    “Es neticu, ka viss Visums ir ietilpināms valodā; mana problēma ir tas, kas paliek ārpusē, neuzrakstītais, neuzrakstāmais. Man neatliek nekas cits kā rakstīt visas grāmatas, rakstīt visu iespējamo autoru grāmatas.”

    Neskaitāmas reizes savos bloga ierakstos esmu runājusi par to, cik svarīgs ir brīnumaino tipogrāfijas galaproduktu (grāmatu) tulkotājs. Reizēm bloga lasītājam varētu šķist, ka nepieklājīgi daudz. Tomēr, ja kādu dienu mēs pamostos pasaulē, kurā nebūtu neviena cilvēka, kura Curriculum Vitae varētu atrast burtu savienojumu, kas veidotu vārdu tulkotājs, mums pašiem nāktos stāties pretī gariem romāniem (kas mūsdienās esot pilnīga nejēdzība) rakstītiem valodās, kuras mums nav pa spēkam. Tāpēc ir viņi. Cilvēki, kuri zina vārdnīcas no galvas, kamēr mums (pārējiem) problēmas sagādā atcerēties kaut vai tikai to, kas šodien par dienu (vismaz man (vismaz šodienas apstākļos)). Neraugoties uz to, ka esmu lasītājs ar visai mazu aktīvas lasīšanas pieredzi (gads un četri mēneši), man jau ir izveidojusies shēma, kā zināt, ka grāmata, kura nonāks manā grāmatu plauktā, tur arī paliks. Vismaz līdz brīdim, kad mani mazmazbērni tās nodos makulatūrā. Proti, es neiedziļinos vārdā un uzvārdā, kas lepni uz vāka virs grāmatas nosaukuma slejas (kā Rīgas smailēs zelta gaiļi) un reizēm neizsaka pilnīgi neko. Es atveru grāmatas vāku un meklēju tur tulkotāja vārdu. Un tikai tā grāmatas nonāk manā grāmatu plauktā vai paliek grāmatnīcās, viena uz otru gulošas. Es ticu tulkotājam, ne autoram. Taču šoreiz tieši ticība tulkotājam, lasot Ja reiz ziemas naktī ceļinieks, liks sekot grāmatas medībām, kuras, lai arī ko kāds mēģinātu apgalvot, liks Tev atkal un atkal vienlaikus dzīvot vairākas dzīves. Un galu galā, vai tad tieši tāda nav jebkuras grāmatas iecere?

    “Grāmata, ko es meklēju, ir tā, kas piešķir pasaulei jēgu pēc pasaules gala, jēgu, ka pasaule ir gals visam, kas pasaulē ir, un ka vienīgais, kas pasaulē ir, ir pasaules gals.”

    Italo Kalvīno (Italo Calvino), Kubā dzimušais itāļu rakstnieks, tiek dēvēts par vienu no 20. gadsimta izcilākajiem īsprozas meistariem, kurš brīvi eksperimentējis ne tikai ar literāru darbu formām un stilu, bet arī ar lasītāju prātiem, saistot tos važās ar pasauli, kura sairst un savā sabrukumā ievelk arī pašus lasītājus. Tas, kas man patiešām dara smaidīgu muti, ir tas, ka tulkotāja Dace Meiere veiksmīgi stājusies pretī Italo Kalvīno ne tikai Ja reiz ziemas naktī ceļinieks, bet arī miniatūrajā romānā Neredzamās pilsētas, kārtējo reizi apliecinot (vismaz man), cik patiesi svarīgs ir vārds un uzvārds nevis uz grāmatas vāka, bet iekšpus, radot patiesu baudu lasīt katru vārdu. (No itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2019)

    “Katrā ziņā visi stāsti ved pie secinājuma, ka dzīve, ko cilvēks nodzīvo, ir tikai viena vien, viengabalaina un blīva kā savēlusies sega, kurā vairs nevar atšķirt atsevišķus pavedienus, no kuriem tā austa.”

    Romāns Ja reiz ziemas naktī ceļinieks pakļauj Lasītāju saviem spēles noteikumiem jau ar pirmajiem teikumiem. Tieši tik ļoti, ka vairs pat nav saprotams, kurš kuru pēc pāris mirkļiem centīsies aprīt, Lasītājs romānu vai romāns Lasītāju. Skaidrs, ka vienam no tiem jākļūst par vergu, kuram pēkšņi jāaprij jebkurš teksts, kas pagadās acu priekšā. Un šeit jau acīmredzami iezīmējas, kurš no abiem tas būs. Lasītājs pirmo reizi mūžā atver romānu Ja reiz ziemas naktī ceļinieks. Un tāpat, kā romāna galvenais varonis, pirmo reizi mūžā izkāpj vilciena stacijā, vietā, kura šķietami atsauc atmiņā sen zaudētus laikus un vietas, radot ilūziju, ka šajā stacijā pavadīta teju vesela mūžība. Šāda manipulācija rada nepareizu īstenības uztveri, liekot domāt, ka ir iespējams nodzēst notikumu sekas un restaurēt to sākotnējo stāvokli. Taču nav. Tā ir tikai spēle, kuras noteikumi paredz, ka lapu pa lapai sekosi līdzi autora vārdu simfonijai, kas ievelk sevī kā lielveikala virpuļdurvis, no kurām nav izejas. Pēkšņi pašā interesantākajā vietā romāns apraujas. Kā reizēm apraujas rokas stiepiens pretī no papīra tik tikko izlobītai konfektei. Un viss, ko vari darīt, ir doties līdzi Lasītājam romāna turpinājuma meklējumos, ticot, ka viņš to atradīs.

    Drīz vien kļūst skaidrs, ka šīs valdzinošās spēles aizsācējs ir nevis autors, bet tulkotājs. Lai kur Lasītāju aizvestu īstā romāna meklējumi, tie vienmēr noved strupceļā – brīdī, kad šķiet, īstā romāna turpinājums ir Lasītāja acu priekšā, turpinot pārtrūkstošo gaitu, jau tūdaļ nākas atskārst, ka romānam, kuru viņš tur rokās, nav nekā kopīga ar to, kuru tas lasīja vakar. Taču arī nepareizais romāna turpinājums Lasītāju ievelk savos tīklos, sabradājot ilgas pēc īstā romāna meklējumiem, tādējādi jaunajam romānam pilnībā ļaujot pārņemt varu pār sevi un liedzot racionālajam saprātam kalpot iztēles labā. Un pēkšņi pašā interesantākajā vietā romāns apraujas. Lasītājs kārtējo reizi ir spiests atzīt sakāvi tulkotāja priekšā un atgriezties pie tā, kas šķietami kļuvis par ikdienišķu notikumu likumsakarību – romāna turpinājuma meklējumiem. Meklējumiem, naivi cerot, ka tulkotājs pārtrauks savas sazvērestības, ļaujot izbaudīt romānu līdz galam bez tā pārtrūkšanas visaizraujošākajā vietā. Taču tā joprojām ir spēle. Spēle, kurā tiek ierauti visi. Arī mēs.

    “Lasīt nozīmē doties pretī kaut kam, kas būs un par ko vēl neviens nezina, kāds tas būs…”

    Ja reizi mūžā esi redzējis kaut pāris sērijas no kāda meksikāņu seriāla, tad īstajai romāna garšai būtu jābūt ļoti tveramai – sērija tuvojas finālam, mūzika tiek sakāpināta, Konsuela tūlīt atklās Migelam, ka tieši viņš, nevis Huans, ir viņas gaidāmā bērna tēvs, karsti paliek ne tikai televizoram, bet arī tev, tāpēc pirmais, ko dari, centies atbrīvoties no džempera, kas jau teju piekusis pie miesas… Un viss. Sērija beidzas. Tu tver pēc televīzijas programmas, redzi, ka turpinājumā sekos nākamā sērija (pēc Bonux, RIMI mamutu dienu, priekšvēlēšanu aģitāciju reklāmām), taču sērijai, kura seko, nav pat tālas radniecības ne ar Konsuelu, ne Migelu, ne demogrāfijas celšanu otrpus Meksikas līcim. Tu protams vari sūdzēt tiesā televīzijas kanālu, liekot nosegt izdevumus, kas radušies, cenšoties ar nomierinošu preparātu palīdzību reanimēt centrālo nervu sistēmu, tomēr tu tāpat nekad neuzzināsi, kā Migels reaģēja uz Konsuelas sacīto. Lai remdētu slāpes, tu metīsies nākamā seriāla sērijā, kura, visticamāk, noslēgsies tieši tāpat.

    Italo Kalvīno radījis neaprakstāmi lielisku literatūras labirintu (un ar “neaprakstāmi” es domāju tieši tā – viss, ko rakstīju iepriekš, nav pat salīdzināms ar sajūtām, kuras valda romāna iekšienē), kuru baudāmu padarījis neapšaubāmi talantīgās tulkotājas Daces Meieres pieskāriens, kas, lai arī šķietami maigs, nevienā brīdi neļauj atslābt un atrauties no detaļu pārpilnības, kas caurvij visus grāmatā iesāktos romānus, kuri joprojām nav atraduši savus turpinājumus. Taču, kas to zina. Varbūt tā joprojām ir spēle. Joprojām. Šaipus romānam. Varbūt gan Lasītājam, gan mums nākas lasīt vienu un to pašu romānu. Atkal un atkal. Tikai nonākot pie tā turpinājuma, esam mainījušies paši un redzam lietas tādas, kādas iepriekš neredzējām. Varbūt mēs kļuvām par upuriem paši savam prātam. Varbūt.

    “Lai būtu kā būdams, šis ir tāds romāns, kurā vienreiz iekļuvuši, jūs gribētu doties tālāk neapstādamies.”