«Nāve piemeklē mūs visus – gan ārstus, gan pacientus; mēs esam dzīvi, elpojoši organismi, bioloģiskas vielmaiņas fabrikas, un tas ir mūsu liktenis.»
98. lapaspuse
«Nāvi ļauj izzināt tikai tieša pieredze», piecdesmit sestajā grāmatas «Kad elpa pārtop par gaisu» lapaspusē rakstījis tās autors Pols Kalaniti (Paul Kalanithi), kurš bija ne tikai tēvs, vīrs, dēls, brālis un draugs, bet arī daudzsološs neiroķirurgs, kura elpai trīsdesmit septiņu gadu vecumā lika apslāpt plaušu vēzis. Emocionālo kāpumu un kritumu koncentrāta pārsātinātā grāmata «Kad elpa pārtop par gaisu» (When Breath Becomes Air) ir Kalaniti memuāri, kuros, rakstot gan kā ārsts, gan kā pacients, neierasti smeldzīgā, taču brīnišķā vēstījumā atklāj spilgtas atziņas par dzīvību un nāvi, liekot katram (lasītājam) kaut uz brīdi aizdomāties par to, kas ir tas, kas padara mūsu pašu dzīvi dzīvošanas vērtu, un kā saaugt ar samierināšanos, neļaujot izplēnēt cerību vēsmām, jo cerība ir vienmēr – reizēm tā pat ir vienīgā, kas mums vēl ir…
«Es jau pirms laba laika biju sapratis: gan Darvins, gan Nīče uzskatīja, ka dzīvu būtņu esības raksturīgākā iezīme ir nerimtīga cīņa; attēlot dzīvi bez ciešanām būtu tāpat kā zīmēt tīģeri bez svītrām.»
119. lapaspuse
« (..) apkārtējie kalni nav pasaules robeža un apvārsni atrodas tālu aiz tiem.»
40. lapaspuse
« (..) man bija jāiemācās dzīvot, uzlūkojot nāvi kā nelūgtu un neatvairāmu viesi, tomēr skaidri apzinoties: ja arī es mirstu, mana dzīve turpinās līdz pat nāves brīdim.»
124. lapaspuse
No angļu valodas tulkojusi Karīna Tillberga; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2022
«Visi stāstnieki zina – stāstam ir vajadzīgs sākums. Kas tāds, kas iekustina notikumus. Daži stāsti sākas ar kaut ko satricinošu, piemēram, ar vulkāna izvirdumu vai kāda piedzimšanu, vai nāvi.»
5. lapaspuse
Katru rītu mostos, taustot pulsu uz rokas. Kas tā par pasauli, klausies, kurā ik pēc piecām minūtēm jāpārbauda, vai vēl visas dzīvībai svarīgās funkcijas darbojas. Jāpārbauda, vai tās nav paņēmušas bezalgas atvaļinājumu. Izgājušas ielās, lai protestētu pret nāvi. Vai aizgājušas no darba pavisam. Starp divām planētām plešas klusums. Bezgalīgi melna tumsa. Un es tai tumsā tinos. Un pinos. It kā atkal būtu bērns, kurš vēl nav iepazinis kurpju sasiešanas augsto mākslu. Dziļi sevī noglabātas skumjas sairst gabalos. Sabirzt naida putekļos. Divas kapeikas veiksmes pārvērtušas mūs laimes lutekļos. Smiekla cena par to, lai brīnišķā aprīļa rītā izietu uz terases pabrokastot – ceptas olas, bekons, bezglutēna maizīte, kafija bez cukura un piena. Bet visu laiku līst. Pat tad, kad spīd saule tik spoži, ka dedzina ādu – visu laiku līst. Bezgalīgi melna tumsa. Un es joprojām neskaitu dienas, kuras cilvēce pavada, stāvot uz pasaules malas. Trīs sekundes pirms lēciena. Trīs. Divi. .
«Ar grāmatu palīdzību var nonākt citā pasaulē. Reizēm pagātnē, reizēm – Zviedrijā, Ķīnā, vai ar zemūdeni – jūras dzelmē.»
121. lapaspuse
«Beidzot pienāca diena, kuru visu mēnesi (vai pat mēnešus) biju gaidījusi kā saldējumu karstā vasaras dienā.», pārfrāzējot grāmatas «Radio Popovs» piecdesmit astotajā lapaspusē atrodamo citātu, skan mana sajūsma par to, ka arī man pašai beidzot izdevies pabūt starp grāmatu lapaspusēm. Grāmatu autoru neparedzamajiem fantāzijas lidojumiem, tulkotāju vārdu vīterošanas mākslām un «Radio Popova» gadījumā, baudīt (un ar nepacietību gaidīt katru lapaspusi, kuru tās rotā) katru pasakaini brīnišķo ilustrāciju, bez kurām šo stāstu vairs nespēju iedomāties. Cilvēki smej: «Jo lielāks mākslinieks, jo lielāka pauze…», man šķiet, šobrīd daudzi ir lieli mākslinieki pauzēšanā. Un no tādām pāraugušām un izstīdzējušām pauzēm izkāpt ārā ir ļoti grūti. Tās ir nelasīšanas bedres, purvi, akači, kas rauj sevī arvien dziļāk. Un ir tikai labi, ka šādos brīžos ir palīdzīga roka, kas pastiepta pretī. Mana roka bija (un joprojām ir) raidieraksts «Piedzīvot lappuses». Mana mazā terapija, lai atkal uzkāptu uz grāmatu lasīšanas skrejceliņa. Protams, joprojām nevaru noskriet lielus attālumus (un varbūt, ka man nemaz nevajag no sevis iztaisīt maratonistu), tomēr tā sajūta, atkal paņemot rokā grāmatu, lai pazustu burtos, ir neaprakstāmi reibinoša (un varbūt pat dziedinoša). «Burti nevienam nevar piederēt.», melns uz balta divsimt divdesmit astotajā lapaspusē, burtus iespiedusi Jelgavas tipogrāfija, tomēr sajūtas, kuras tie rada, ir tikai manas. «Radio Popovs» man ir palīdzējis pārvarēt lielus un mazus (mazītiņus) šķēršļus gan sevī, gan ārpus. Mani joprojām nepamet sajūta, ka es būtu piedzīvojusi «brīnumainu mirkli, kad sakustas pasaules robežas un neiespējamais kļūst iespējams.» (235. lpp.)
«Vai ir iespējams tā vienkārši mainīt sevi, visu to, kas gadu gaitā sakrājies iekšā?»
80. lapaspuse
«Dārgie klausītāji, esiet sveicināti Radio Popova pirmajā pārraidē!», raidījuma vadītājs Alfrēds septiņdesmit trešajā lapaspusē sveicina somu rakstnieces Anjas Portinas (Anja Portin) bērnu (un visu citu vecumu cilvēkus) grāmatas «Radio Popovs» (Radio Popov) lasītājus. Alfrēds ir deviņus gadus vecs zēns, kurš dzīvo teju viens. Viņš nezina, kur ir viņa mamma. Viņš nezina, kur ir viņa tētis, vismaz ne brīžos, kad tētis pamet abu kopīgi apdzīvojamo platību Mālu ielā 4., lai bez sīkākiem paskaidrojumiem pazustu uz nedēļām, neatliekamos darbos, bīdot lietas un pārrunas ar svarīgiem cilvēkiem. Alfrēds dzīvo teju viens. Viņš dzīvo ar tēti, kurš pat klātesošs prot būt promesošs, un cerību, ka reiz pienāks diena, kad nekam citam uz zemes vairs nebūs nozīmes, tētis aizmirsīs visus neatliekamos (un atliekamos) darbus un pamanīs viņu. Alfrēdu. Taču viss mainās dienā, kad Alfrēda dzīvē ienāk Amanda Ābollapa – aizmirsto bērnu nopūtu medniece – zēns ne tikai uzzina, ko nozīmē būt daļai no mēs, bet arī to, kas irAleksandrs Stepanovičs Popovsun kāpēc viņa izgudrojums stāv aizmirstībā uz Amandas balkona. «Tā taču ir tikai grabaža» (37. lpp.), kļūst par tiltu starp Alfrēdu un citiem aizmirstajiem bērniem, kuru nopūtas iesakņojušās māju sienās, liekot skaidri saprast, ka arī viņi var sajusties laimīgi. Ka arī viņus kāds dzird.
«Reizēm var šķist, ka neviens neklausās, bet atceries – pasaulē vienmēr būs kāds, kurš tevi sadzirdēs. Kāds, kurš domā par tevi, kad tu aizver acis un ej gulēt.»
75. lapapsuse
Es jau ilgu laiku turu prātā citātu, kurš atrodams grāmatas «Radio Popovs» septiņdesmit septītajā lapaspusē, proti, «bērni, kas daudz laika pavada vieni, iemācoties klusi runāt savā prātā». Un tā patiesi ir. Arī es sevi skaitu (atņemu, reizinu un dalu) klāt aizmirstajiem bērniem. Man nebija ne māsu, ne brāļu, ar kuriem strīdēties par televizora pulti vai pēdējo košļājamo gumiju paciņā. Kamēr vecāki bija līdz ausīm darbos, es nodevos sarunām savā prātā (reizēm gan tas mēdz būt nopietnu slimību simptoms, bet…) un pat teju trīsdesmit gadu vecumā, es joprojām to daru. Nepārtraukti. Tolaik «mans priekšstats par to, kas ir normāli, jau sen bija kļuvis miglains. Vai kas tāds vispār pastāvēja? Vai bija normāli bērni, normāli vecāki?», un šodien, kad esmu gan bērns, gan mamma, nekas daudz nav mainījies. «Normāls» šķiet ļoti abstrakts jēdziens. Šajā pasaulē neviens nav «normāls» – un tas ir cīpslains gaļas kumoss, kas jāsagremo. Vecāki ne vienmēr saprot, ko dara. Un ne vienmēr viņi dara, ko saprot. Tāda ir cilvēku mehāniskā daba. Aizmirsto bērnu starp mums ir vairāk, nekā mēs spējam iedomāties – vientuļo nopūtu detektors strādā bez mitas. Es gribētu dzīvot pasaulē, kur tādas Amanda Ābollapas ar grozu pilnu āboliem vai siltām ābolkūkām (vai abiem) ir kaujas gatavībā, lai jebkurā brīdī dotos cīņā par katru bērnu un viņa nopūtu.
«Atmiņa ir dīvaina padarīšana.»
191. lapaspuse
Ne vienmēr vienīgais, ko varam darīt, ir aizvērt acis un cerēt uz brīnumu. Mēs varam acis atvērt un radīt brīnumu paši. Visas lielās lietas slēpjas sīkumos – un tas nav tikai nodriskāts teksts no pašpalīdzību grāmatām bezpalīdzībā nonākušajiem. Pat visvienkāršākais «kā tev iet un ko tu dari?» samīļo (pat ja apskāviens ir tikai astoņpadsmit rakstu zīmju ilgs). Anjai Portinai ir izdevies manī iedarbināt neparastu dzīvības sajūtu. Jau pašā sākumā man bija skaidrs, ka autore zina, kas ir tas, ko gribu no šīs grāmatas izlasīt ārā (pat ja neietilpstu grāmatas svara kategorijā). Esmu pārliecināta, ka viņa to ir uzrakstījusi tieši man (nepārprotiet, gan jau kāda rindiņa būs atvēlēta arī jums). Gribas ticēt, ka arī es, līdzīgi kā šīs grāmatas varoņi, «esmu dzīvs piemērs tam, ka arī aizmirsts bērns var izaugt par cilvēku, kas neatlaidīgi palīdz citiem.» (165. lpp.)
«FREKVENCE: Noregulē radio tā, lai frekvenču skala rādītu AM 1895 kHz. PĀRRAIDES LAIKS: Tev jābūt nomodā sestdien agri no rīta. Pārraide sāksies tieši plkst. 3:00.»
56. lapaspuse
No somu valodas tulkojusi Anete Kona; Māksliniece Aleksandra Runde; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2022
«Veids, kādā mēs kļūstam pieauguši, ir garumgara mēģinājumu un kļūdu virkne»
Allaž esmu teikusi, ka neesmu cilvēku cilvēks. Alkstu vientulības jūrām peldēt pāri. Pārtapt vientuļā salā. Vai divās. Aizvērt acis un izlikties, ka šajā pasaulē bez manis (un kafijas ar pienu) neviena cita nav (nu vismaz līdz brīdim, kad aiz piedurknes sāks raustīt muti ar melnzemi notraipījis bērns, līdz sirds (un plaušu) dziļumiem izjusti izvīterojot savu «mammu, mammu, skaties, skaties…» āriju). Es neaizraujos ar draudzībām. Pārāk ilgstoša cilvēku klātbūtne izraisa alerģisku reakciju (zemesrieksti un kukaiņu kodieni pienes padzerties). Niezi zem ādas. Taču nekad agrāk neesmu šīs alkas pēc vientulības skatījusi no citas daudzskaldņa šķautnes. No tās šķautnes, kurā vientulība ir pašaizsardzības veids. Līdzīgi kā karatē paņēmieni vai piparu gāzes baloniņš, tā ap pusnakti, neapgaismotu ielu rajonā. Šis «mājas, ziepes, divi metri» gads ir bijis pateicīgs tam, lai sakārotu (un pakārtotu) sava prāta plauktus. Veiktu kosmētisko remontu apziņas gaiteņos. Sargposteņos. Pārkārtotu prioritātes. «Iztīrītu datni un iztukšotu grozu.» Pārgrieztu nabassaiti ar to – pārliecību, ka vientulību izvēlos tāpēc, ka tāda vienkārši esmu. Viena aktiera izrāde. Taču, lai arī cik neieinteresētu un nocietinātu seju es rādītu, tas nekādā veidā nespēj mainīt patiesības rūgto dvašu – liekot uz mēles klasikas meistaru vārdus – cilvēki nav vientuļas salas.
«Gadu gaitā sirds pamazām rūdās, līdz kļūst cieta kā apdedzināts māla trauks… un tad no kāda trieciena vienā mirklī pāršķeļas uz pusēm.»
Ar mani ir atgadījies pavasaris. Prāts nepārtraukti šķērso grāmatu varoņu stāstu robežas, patveras ziedošo koku zaros. Izšķiļas plēsīgo putnu ligzdās. Pirksti smagi kā silikāta ķieģeļi. Triecas pret kompjūtera taustiņiem, izšķīdina sakāmo (un rakstāmo) uz visām debespusēm kā balinātājs no zemākajiem veikala plauktiem. Tāpēc jāatzīstas, ka eju pret sevis pārstāvošo reliģiju, pēdējā laikā izvēloties pirksta biezuma lasāmvielu, vai tādu literatūru, kurai nav nepieciešams pieslēgt visus bioloģiski un klīniski apstiprinātos maņas orgānus. Vienā no tādām literatūras meklējumu kūrēm, uzdūros itāļu rakstnieces Federīkas Bosko (Federica Bosco) romānam «Reiz mēs atkal tiksimies» (Ci vediamo un giorno di questi). Lasot virtuālajā grāmatu plauktā (Goodreads) atstātās atsauksmes par šo romānu, roka pati neviļus sniedzas pēc dezinfekcijas līdzekļa – puņķi un asaras, kuras tur atstājuši lasītāji visā pasaulē, šodienas pasaulē šķiet mazliet antisanitāri. Liela daļa, sīkāk nepaskaidrojot, sola atsauksmju sadaļā atgriezties nedaudz vēlāk, kad viss būs izraudāts un nepieciešamais ūdens daudzums normālai ķermeņa funkcionēšanai atkal atjaunots. Ja man būtu ūsas, es tajās toreiz būtu pasmaidījusi. Pāris klikšķi un jau, cieši sagrābusi «Reiz mēs atkal tiksimies» savās plānajās plaukstās (paldies introvertu gadsimtam), atradu sevi nostājušos pašas frontes līnijas priekšā, tulkotājas Tamāras Lisekas priekšvārdā. Tajā pati tulkotāja norāda, ka pārnest latviešu valodā šo Federīkas Bosko darbu, kurš, salīdzinot ar iepriekš tulkoto («Mīlestības patiesā nozīme»), gājis kā plašumā, tā dziļumā, sagādājis patiesu baudu. Pēc pāris mirkļiem jau pati mirku puņķos un asarās, par kurām iepriekš būtu pasmaidījusi. Ja vien man būtu ūsu…
«Vidusceļa patiesībā nav. Vidusceļš – tas ir utopisks, varētu sacīt, budisma jēdziens, jo īstenība arvien ir vai nu šāda, vai tāda: cilvēks ir vai nu uzvarētājs, vai zaudētājs, svētais vai nelietis, bara vadonis vai paklausīga aita.»
«Reiz mēs atkal tiksimies» ir romāns, kurš lasītājiem paver iespēju sapīties divos, pilnīgi atšķirīgos – «kā baltie un krāsainie veļas gabali grozā», sieviešu draudzības pavedienos. Romāna balss pieder Ludovīkai – sievietei, kura vienmēr jutusies tā, it kā dzīvi vērotu no malas. Kā līdzjutēja tribīnēs. Turpretī viņas labākās draudzenes Katerīnas «prāta sliežu ceļi nepazīst strupceļus». Ideju vilcieniem pastāvīgi sasniedzot galastaciju, Kate traucas cauri dzīvei par spīti darvas upēm, kuras nākas šķērsot, jo, zinot, ka blakus ir tāds cilvēks kā Ludo, ir sajūta, ka neiespējami zaudēt līdzsvaru. Abu draudzība ir kā tik tikko no mikroviļņu krāsns izvilkts popkorns. Verdošs tvaiks brīdinoši ceļas no tūtas, viegli skarot sejas ādu, bet nepārvaramā vēlme just grauzdējuma garšu uz mēles, ir spēcīgāka par ilgām atturēties, nepieļaujot kļūdas. Apdedzinoties. Un tā kādu dienu abām uzbrūk vēl iepriekš neiepazītu ciešanu ēnas, kas liek draudzenēm uz brīdi nolikt uz pauzes. Dzīvi. Ludo jāatšķetina Kates pagātnes vētru plosītie notikumi. Jātiek klāt noslēpumu kodolam. Jāveic smalku aprēķinu kļūdu labojums, pirms izkrist esības eksāmenā.
«Pārfrāzējot Darvina teoriju, – izdzīvo nevis stiprākā, bet nelietīgākā suga.»
Rakstniecei Federīkai Bosko piemīt spēja ar vienkāršiem (cilvēciskiem(un brīžiem pat ļoti humoristiskiem)) līdzekļiem panākt lasītāja uzticību. Ieraut notikumu vērpetēs tā, lai nevienā brīdī nerastos šaubas par to, vai tas, kas šobrīd notiek, patiešām notiek. Līdztekus neviltotai draudzībai, rakstniece atklāj arī varmācīgu, psiholoģiski terorizējošu attiecību neglītos sejas vaibstus, liekot starp lasītāju un stāstu iezagties «neizturami ilgam, mokošam, spriedzes pilnam klusumam kā tad, kad gaidi sitienu; tas kavējas, bet tu tikmēr gaidi, sarāvies, gatavs to atvairīt, nezinādams, no kuras puses tas nāks.» Bērnu un vecāku attiecības. Bezgalīgo vientulību, kas iezogas, kad neprotam pateikt to, ko jūtam. Un ticības meklēšanu cilvēkos, par spīti tam, ka «dzīvniekam, kas vienreiz jau iekodis, nekad vairs negribas īsti uzticēties». Iemācāmies atvērt acis un paskatīties uz sevi no malas – «mums šķiet, ka laika ir daudz, ka varam to tērēt bez jēgas», tomēr romāna galvenās varones iznes Federīkas Bosko galveno domu – šī diena, šī pati diena, kurā lasi šo emuāra ierakstu, noskalo ar melnu tēju vai baltu kafiju, šī diena, kurā pļausi zāli, motora zuzoņai ieaijājot miegā zem upeņu krūma zvilnošo kaķi, šī diena, kad mizosi kartupeļus biešu zupai, vai stundām, dažādās neiespējamās jogas pozās, mēģināsi aizdarīt trīs izmērus par mazu džinsu bikšu pogu (bet nepūlies, tās visticamāk tā pat jau sen izgājušas no (Rīgas) modes), var būt pēdējā. Meklēt sevī vairāk labo vārdu. Vairāk labo darbu. Jo sliktā jau tā ir tik daudz.
«Kad cilvēks reiz ir izdarījis kādu izvēli, tai seko nākamās, un tad atpakaļceļa vairs nav.»
Reizēm mēs aizmirstam, ka dzīve nav nekāda Mendeļejeva ķīmisko elementu periodiskā tabula. Cilvēki nav zelts. Un sudrabs ne tik. Dzīve nav tikai bēdu ieleja, kurā esam ietriekti, lai ciestu bezdievīgas mokas. Viss ir daudz vienkāršāk. Pat vienkāršāk kā «melnbaltās neoreālisma filmās». Aiz katra stūra, meklējot sarežģījumus un pierādījumus tam, ka nav jēgas tiekties pēc sapņu piepildījuma, mēs palaižam garām pašu būtiskāko – iespēju būt šeit un tagad. Piedalīties dzīvē. Mūsu atmiņas ir īsas (bet mums tomēr pietiek drosmes smieties par zelta zivtiņām) un visticamāk brīdī, kad peles kursors nodevīgi klikšķinās uz «publicēt» pogas, arī es visu iepriekš minēto, pravietisko īstenības aktu būšu izdzēsusi no savu atmiņu cietā diska. Taču tagad gribas noticēt, ka viss ir iespējams… un reiz mēs atkal tiksimies…
No itāļu valodas tulkojusi Tamāra Liseka; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2019
«Tu man iemācīji, kas ir mīlestība, kā arī to, ka dzīve ir jādzīvo, nevis jāglabā skapī.»
