POST SCRIPTUM

Girl Reading by Charles Edward Perugini

Birka: tulkojums

  • Monika Vaicenavičiene «Kas ir upe?»

    by

    «Kas valda pār ūdeni, valda pār dzīvību. Tā ir milzīga atbildība.»

    Bezgalīgs stāsts. Neviens nevar pateikt, kur tas sākas. Neviens nevar pateikt, kur tas beidzas. Ir tikai zināms tas, ka viss sākās pirms tevis un manis. Un viss beigsies pēc manis un tevis. Mēs esam kaut kur pa vidu. Sākuma beigās. Beigu sākumā. Bezgalīga stāsta vēdera dobumā. Pašā notikuma epicentrā. Vietā, par kuru raksta (un noklusē) rakstnieki. Kur kāda laumiņa nomirst ikreiz, kad bezcerīgi skumjš dziesminieks atskaņo dziesmu par rudeni. Par buramvārdiem, akmeņiem, kas runā, un ziemām, kuras var ēst un (ja nebaida saslimšana ar plaušu karsoni) aizbāzt aiz krekla. Astoņas ciešanu pilnas taktis, kuru laikā pulksteņa sekunžu rādītājs, nesankcionētu skriešanas sacensību laikā, bez liekas piepūles noskrien metronoma svārstu. Vietā, par kuru bez mitas ik dienas ziņu diktors diktē no televizora ekrāna (vai paspēji pierakstīt? nekas! vismaz tagad skaidri zināsi, ka šajā eksāmena daļā esi izkritis (nāks nākamās un vecās aizmirsīsies?)). Sākuma beigās un beigu sākumā, kur neviens nav spējīgs atzīties, ka pārlaidies pār dzeguzes ligzdu. (un būsim godīgi) Kur fermenti šķeļ apēsto siermaizi. Bezgalīgs stāsts. Doktora (desas) disertācija. Aizstāvēšana (un aizstāvēšanās) dienu no dienas. No sevis. Un līdzīgiem. Pogu caurumiem cepumu kastē.

    «Skaidrā naktī paraugies augšup. Tu ieraudzīsi mirdzošu zvaigžņu jostu, kas stiepjas pāri debesīm. Dažu zemju ļaudis to dēvē par Putnu Ceļu, citur to sauc par Piena Ceļu, bet vēl citur – par Sudraba Upi. Zini: tavs skatiens nav vienīgais, kurš peld par šo debess upi.»

    Es būtu atcerējusies par «Kas ir upe?» tikai tad, kad no sienām būtu jānorauj tapetes un lietas. Es būtu par to atcerējusies tikai tad, kad tā izdīgtu cauri grāmatu skapja plauktiem un ar saviem leknajiem pirkstiem bakstītu manu briļļu stikliņus. Es par to atcerētos tikai tad, kad nezinu kad. Un tie ir fakti. Lietuviešu ilustratores un bērnu grāmatu autores Monikas Vaicenavičienes grāmata «Kas ir upe?» manās mājās nonāca jau sen. Nāca un (sargoties no zemu lidojošiem objektiem; un bērniem) nonāca pa taisno grāmatu skapja galvenē. Tur, kur dzīvo putekļu karaļi un karalienes, un, spītējot putekļu birstes uzbrukumiem, kareivīgi stājas tai pretī, nepagurstošā cīņā par palikšanu tronī. Nonāca valstībā, kur nonāk visas aizmirstās lietas. Aizmirstībā. Ja vien ne tas nodevīgi smīnošais svītru kods uz grāmatas vāka, kas pabāzis savu degunu pāri grāmatu skapja dzegai ostīja uz dzīvojamo (vai televizora, kā to sauc bērni) istabu plūstošo siltu pankūku smaržu, es par to atcerētos tikai tad, kad nezinu kad. Taču upe mani atrada. Un tagad es zinu.

    «Vai tiešām domas un atmiņas var pazust bez pēdām?»

    «Kas ir upe?» ir izzinoša ilustrāciju grāmata. Filozofisku jautājumu (un atbilžu) krātuve. Pirmkārt jau, «Kas ir upe?» pārsteidz ar saviem izmēriem. Man visu šīs grāmatas (un iespējams savu) mūžu būs jādomā, kur likt to tajos īsajos pārlasīšanas atelpas brīžos, jo no grāmatu plauktu rāmjiem tā kāpj ārā. Kā jau upes to mēdz darīt. Kāpt ārā no tām ierādītajām vietām. Garām kājām kātot, kur pašas grib, atstājot aiz sevis dziļas grambas, kurus saucam par ezeriem. Jūrām. Okeāniem. Ielokās Zemes krunkās – «sadiedz stāstus un notikumus, savieno vietas, laikus un cilvēkus», jo «upe ir pavediens». Upe sazarojas. Kā cilvēki sazarojas. Dzimst bērni. Un mazbērni. Un, ja paveicas, mazmazbērni. Tā upe sazarojas. Un dzimst jauni pavedieni. Jaunas vietas, laiki un cilvēki apaug jauniem stāstiem un notikumiem. Upe ceļo bez koferiem, taču tai vienmēr viss ir līdzi: nīlzirgi, varavīksnes foreles, zemeņu ievārījuma burkas, ūdensmērītāji. Lieli kuģi un mazas laiviņas (pildītas kabaču ikriem). «Zem ūdens virsmas slēpjas neredzamas dzīles» (un cik tādu slēpjas zem mūsu ādas?), kuras kāds sauc par savām mājām (ja vēlējies nosūtīt Brazīlijas dižūdram vēstuli, bet šaubījies pa adresi, tad tagad tu zini droši). Sauc vārdā, jo «upe ir nosaukums». Un «aiz katra upes nosaukuma slēpjas kāds stāsts – reizēm par mīlestību un reizēm par karu.»

    «Upes nomierina, biedē, vilina piedzīvojumos, neļauj aizmirst un iedvesmo…»

    «Upe ir atmiņa» (nejaukt ar Memory Water) tā atceras visu. Senas leģendas un teikas. Kristīšanu Jordānas upē un zemledus makšķerēšanu pagājušā gada janvārī. Bērna smieklus, pirmo reizi pēdām skarot ūdens virsu. Mātes asaras par dēlu, kurš nekad nepārnāks. Un, ja «upe ir atspulgs», man kauns no tā, ko tajā reizēm nākas redzēt. Plastmasas pudeles un maisiņus. Izsmēķus un putoto desu plēves. Ja «upe ir atspulgs» un es tajā redzu desu plēvi, vai es esmu…? Arī upei tad ir kauns. Tāpēc tā reizēm paliek nedaudz cimperlīga. Sadumpojas. Nospiež cilvēku uz ceļiem. Lūgšanā. Un tu, muļķis, lūdz. Bet upei ir vienalga. Upei ir dzīvības un nāves spēks. Un tā nekautrējas izmantot ne vienu no tiem. Tik varena ir upe.

    «Upe atspirdzina mūsu domas. Tā atnes rīta miglu un vakara putnu dziesmas un atvēsina mūsu nogurušās pēdas. Upe attīra mūsu domas un palīdz uz visu paraudzīties citādi.»

    «Kas ir upe?» ir burvīga grāmata, kura atgādina (jo mēs patiešām to ļoti bieži aizmirstam), cik dažādi mēs esam, pat ja ģīmji mums pēc vienas līdzības. Cik dažādi uz vienām un tām pašām lietām spējam (un nespējam) skatīties. Upes ir mūsu planētas asinsvadu sistēmas. Vissvarīgākais fragments – bezgalīgais stāsts. Pavediens, kurš sākās pirms tevis un manis. Pavediens, kurš beigsies (vai nebeigsies) pēc manis un tevis. Puzles gabaliņš, bez kura mēs izsīktu. Iznīktu. Mēs esam ūdens (bet vai par ūdeni mums jāpaliek?) un mums jāzina savs stāsts. Bezgalīgais stāsts – te nu tas ir, atradis mājvietu grāmatā zem nosaukuma «Kas ir upe?». Noslēpumu pilns. Šķeļ prāta (un neprāta) straumes. Robežas. Es esmu upe. Stipra un drosmīga. Taču arī man reizēm tik un tā ir bail. Pat lielām upēm reizēm tik un tā ir bail.
    Monika Vaicenavičiene ir talantīga bērnu grāmatu autore, es tam spēju noticēt, pat ja «Kas ir upe?» ir vienīgā autores grāmata, kura līdz šim nonākusi mūsu mājās. «Kas ir upe?» ir ļoti gudra grāmata. Ļoti skaistu ilustrāciju pārbagāta grāmata. Man prieks, ka tieši tulkotāja Dace Meiere ar savām talantīgajām rokām skārusi un ļāvusi atdzimt šai grāmatai arī latviešu valodā, lai priecētu mazos (un lielos) lasītājus un pētniekus. Dace prot bērnu grāmatas, un viņas vārds un uzvārds uz to grāmatu vākiem ir visīstākā kvalitātes zīme.
    Man pat paliek mazliet saldsērīgi, iedomājoties, ka man šī grāmata jāizlaiž no rokām. Labprāt noliktu to atpakaļ grāmatu skapja galvenē, noglabāt mazbērniem, lai parādītu, cik skaistas grāmatas kādreiz darīja cilvēki. Ja vien ne tas nodevīgi smīnošais svītru kods uz grāmatas vāka, kas izbāž degungalu, kad istabā no virtuves ieplūst silta pankūku smarža…

    «Viss pasaules ūdens plūst garā, bezgalīgā upē, vienā kopīgā straumē, [..] Tas pats ūdens plūst ikvienā kokā, kukainī, zivī. Ikvienā asinsvadā. Tevī un manī. Ikvienā upē.»

    No lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere;
    Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2021

    LAI BRĪNUMAINA PAZAUDĒŠANĀS GRĀMATU LAPASPUSĒS!

  • Delfīne de Vigāna «No un es»

    by

    Mēs spējam sūtīt kosmosā virsskaņas lidmašīnas un raķetes, identificēt noziedznieku pēc viena mata vai sīkas ādas plēksnītes, radīt tomātus, ko var glabāt ledusskapī trīs nedēļas, un tiem nav ne vainas, un mikroskopiskā mikroshēmā ietilpināt miljardiem informācijas vienību. Mēs spējam ļaut cilvēkiem nomirt uz ielas.

    Auzu pārslu cepumi ar rozīnēm. Sasprūduši kaklā kā palu sanestā biomasa sasprūst renstelēs (es gribu ieskatīties acīs tam cilvēkam, kurš pirmais izdomāja sabojāt ēdienu, tam klāt pievienojot kaltētas vīnogas). Uz galda vāzē mirkst baltas krizantēmas. Met spocīgas ēnas. Kā kažoku. Met no iekšas uz āru. Ar lineālu izmērīta diena, precīzi milimetru pa milimetram dilst. Aizdilst līdz nākamībai. Nedilst atpakaļ. Meklēju jaunus vārdus, kamēr vecie nīkulīgi klimst iekšpasaulē kā bez pajumtes palikušie. Tiecas mieru atgūt. Sevi apmānīt. Piemānīt. Saspraucas kaktā. Strebj šodienas zupas virtuves piedāvājumu. Uzkož rupjmaizi ar stiegrainu speķi. Paurbina degunu, kamēr garām slīdošie tēli apbrīnā izkar mēli. Bez pastāvīgas dzīves vietas palikušie pastāvēs. Pārējie apsēdīsies un pameklēs. Aiz dīvāna malas aizkritušus vārdus. Domas. Dzīves. Vai uzburs no jauna (izvilks zaķi no cilindra). Skaistu. Un viltotu.
    Afišu stabos sakarinātās, «tu esi tā vērta» sejas, bezrūpīgi plivina zīdaini gludus matus un šmaukstina sarkani matētas lūpas. Perfekti vaigu kauli ieguļ fotogrāfa notvertā kadrā. Mednieka bises stobra sagūstīts, bikls stirnas skatiens. Zibsnis. Un pircēju straumes plucina šampūnu un lūpu krāsu plauktus lielveikalu labirintu sistēmās. Kā sivēni no aizgalda izlaisti savvaļā. Rada toksiska piesārņojuma draudus. Iekšpus sevis.
    Pasaule nav pareizi iekārtota. Pasaule ir reklāma, kas griežas ap savu asi, kamēr sareibst galva. Pilsoņi un pilsones atgrūž sīknaudu kā ēdienu atgrūž zīdainis. Paralēlā realitāte, kurā cilvēcība ir stand-up komiķa izsvilptais joks.
    Īstajā pasaulē (izsvilptajā jokā) tā nenotiek. Zīdaino matu gali šķeļas un vēja pluinīti salīp pie svaigi uzziestā lūpu spīduma. Savelk čokurā muti. Liek klusēt. Taču «tagad zinu, ka arī klusēšana ir vardarbība, ka reizēm tā nav redzama ar neapbruņotu aci.»

    Bieži vien nožēloju, ka vārdus nevar izdzēst gaisā kā uz papīra, ka nav tādas pildspalvas, ko varētu pavicināt virs galvas, un visi neveiklie vārdi tiktu izsvītroti, pirms tie kļuvuši dzirdami.

    Pirms gada Jāņa Rozes apgāds savus lasītājus iepazīstināja ar franču rakstnieces Delfīnes de Vigānas (Delphine de Vigan) romānu «Lojalitātes» – vienā elpas vilcienā lasāmo romānu, kurš, pateicoties tulkotājai Intai Šmitei, nonācis latviešu lasītāju rokās (un pa taisno sirdī), licis nepacietīgās alkās dīdīties dīvānā, gaidot grāmatu veikalu plauktos nonākam atkal jaunus, svaigi tulkotus Vigānas rakstu mākslas paraugdemonstrējumus. Un šajā pavasarī, līdz ar vizbulīšu krāšņo performanci mežmalās, apgāda paspārnē uzplauka koši dzeltenais zieds – Delfīnes de Vigānas romāns «No un es» (No et moi). Tolaik (pirms gada) par «Lojalitātēm» emuāra lapaspusēs rakstīju: ««Lojalitātes» it kā tikai, garām skrienot, viegli aizskar tēmas, kurās viegli izvirst viedokļu vulkāniem. Līdz pilnībai priekš manis, jāatzīst, kaut kā pietrūka, iespējams, mazliet tālredzīgāka noslēguma. Šķita, ka autore aprāvusies pusteikumā. Pusvārdā. Taču mazā nepabeigtības sajūta nemainīja to, ka bez kārtīga sitiena pa saules pinumu neizpaliku. Kaut kas manī rezonē arī šobrīd, trīs dienas pēc romāna izlasīšanas. Kaut kas tāds, ko gribas palaist vaļā, bet acīmredzot tas ieķēries kaut kur iekšpusē kā magoņu sēkliņa starp zobiem. Bez iespējas tikt izkasītam uz āru.» Šobrīd varu teikt, ka Vigāna ar «No un es» pa saules pinumu iebliezusi ar dubultu spēku. Kā demolēšanas bumba notriec manis būvētās sienas no kājām. Sienas starp realitātēm. Viltotām un īstām.

    Tagad es zinu reizi par visām reizēm, ka nav iespējams aizgaiņāt tēlus un neredzamās plaisas, kas rodas dvēseles dzīlēs, – ne tik nav iespējams aizdzīt ne atbalsi, ne atmiņas, kas atmostas, tumsai iestājoties vai pašā rīta agrumā, nav iespējams atvairīt kliedzienu atbalsi un klusuma atbalsi – ne tik.

    Romāns «No un es» vēsta par trīspadsmitgadīgās Lū un viņas ģimenes dzīvi, kuru manāmi sašūpo iepazīšanās ar bezpajumtnieci vārdā No. Lū visu mūžu ir jutusies ārpus uztveršanas zonas. Ārpus kadrējuma, ārpus valodām. Nepiederīga visam, kam atrodas tuvumā. Lū ir īpaša. Trīspadsmit gadu vecumā viņas IQ (intelektuālais attīstības koeficients) pārsniedz griestus, taču tai pat laikā Lū apgrūtina tieši tik vienkāršas darbības, kā, piemēram, kurpju sasiešana. Kā to skaidro psihologi – bērni, kuri attīstībā apsteidz vienaudžus, spēj pasauli izprast līdz sīkākajai niansei, taču apjukt un nomaldīties ikdienišķu situāciju krustugunīs.
    Pasaulē ir miljoniem caurumu, un vienu no tiem Lū vēlas aizlāpīt – rīkoties pretēji vispārpieņemtajiem aktiem un darīt visu, kas ir (un nav) viņas spēkos, lai pierādītu, ka lietas var notikt arī citādi. Iepazīšanās ar astoņpadsmit gadus veco bezpajumtnieci No, viņas stāsts par nemieru, zaudētu uzticību cilvēkiem, mēnešiem ilgo bezmērķīgo apkārt klīšanu, vardarbību, stundām, kas viena pēc otras paskrien garām, atnesot tumsu un bailēm no tās, raisa meitenē vēlmi palīdzēt No, kuras nonākšana bezpalīdzīgi neapskaužamajā situācijā, liek jaunajai sievietei izskatīties pēc bezgalīgi sīkas vienības, bezgalīgi lielajā pasaulē. Taču Lū neapzinās, ka No ienākšana viņas ģimenē atmodinās emociju vulkānu no dziļa miega. Atmodinās atmiņas par brīžiem, kuri vairs nepieder, kuri ieslodzīti kastē un noslēpti dziļi plauktā, prom no acīm. Brīžiem, kurus aizliegts atcerēties un pieminēt.

    Es domāju par vienlīdzību un brālību un pārējām gudrībām, ko māca skolā, bet kas neeksistē. Nevajadzētu cilvēkiem ļaut noticēt, ka viņi var būt vienlīdzīgi – ne šeit, ne citur.

    Kas nosaka lietu kārtību? Kas liek peldēt prom no realitātes un zaudēt saķeri ar Zemi? Kad mēs zaudējām varu pār laiku? Un vai mums tāda vispār ir bijusi?
    Vigānai piemīt spēja psiholoģiski iedarboties uz cilvēkiem. Sašķobīt šķietami skaidru redzējumu. Tvert lietas un notikumus plašākā vērienā. Vigāna nebaidās runāt par lietām tieši tā, kādas tās ir. Neizpušķojot. Nedramatizējot. Mēs gribam mainīt dzīves. Mēs gribam darīt lietas skaistas. Veidot māla pikučus par cilvēcīgām būtnēm. Mēs gribam ļauties bezrūpīgam laika plūdumam, tomēr atkal un atkal atduramies pret neizbēgamas vilšanās klintīm. Bez attiecīga epkipējuma un zināšanām ir grūti tikt tām pāri. «Realitātei vienmēr pieder pēdējais vārds.» Pasaule vienmēr izrādās stiprāka par mums.

    Maldās tie, kuri domā, ka gramatika ir vieni vienīgi likumi un ierobežojumi. Ja iedziļinās, gramatika atklāj vēstures apslēpto nozīmi, apslēpj jucekli un pamestību, sasaista elementus un tuvina pretpolus, gramatika ir brīnišķīgs līdzeklis, lai sakārtotu pasauli tādu, kādai tai būtu jābūt.

    «No un es» liek aizdomāties par to, cik skarbos apstākļos dzīvo ne tikai tie, kuri palikuši bez pajumtes, bet arī tie, kuri katru rītu sagaida siltā gultā, starp mīkstiem spilveniem un segām, taču nesaņem rūpes un mīlestību no cilvēkiem, kuri ir ģenētiski ieprogrammēti to sniegt. Cik daudz tādu bezpajumtnieku ir uz ielām un aiz māju sienām? Nomaldījušies likteņa pabērni, kuri vienlaikus meklē un atraida palīdzību. Ir lietas, kuras notiek bez īpaša pamatojuma. Paskaidrojuma. Un dažreiz mūsu rokas ir par īsu, lai paķertu tās aiz astes. Lai liktu tām pagaist. Taču, neatkarīgi no tā, ka ir lietas, kuru norisi nespējam mainīt, mums nav jāatkāpjas.
    Neatkarīgi no tā, ka Vigāna uzrunā jauniešus, romānā skartās tēmas uzrunās (un mazliet ievainos) ikvienu lasītāju. Tāpēc, ja meklējat visas dzīves patiesības, tad meklējiet un atrodiet tās šeit, jo Vigānai tās izdevies sakārot vienkopus. «Skolā cilvēks iemācās atrast vienādojumu nezināmos, novilkt paralēlas taisnes un pierādīt teorēmas», taču vienmēr aizmirst piebilst, ka nekas no tā nenotiek. Dzīvē allaž nākas saskarties ar lietām, pret kurām aprēķini ir bezspēcīgi. Mēs katru dienu izkrītam dzīves eksāmenā.

    No franču valodas tulkojusi Inta Šmite;
    Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2021

    Dzīve ir netaisnīga, un tur nekas nav piebilstams.

  • Federīka Bosko «Reiz mēs atkal tiksimies»

    by

    «Veids, kādā mēs kļūstam pieauguši, ir garumgara mēģinājumu un kļūdu virkne»

    Allaž esmu teikusi, ka neesmu cilvēku cilvēks. Alkstu vientulības jūrām peldēt pāri. Pārtapt vientuļā salā. Vai divās. Aizvērt acis un izlikties, ka šajā pasaulē bez manis (un kafijas ar pienu) neviena cita nav (nu vismaz līdz brīdim, kad aiz piedurknes sāks raustīt muti ar melnzemi notraipījis bērns, līdz sirds (un plaušu) dziļumiem izjusti izvīterojot savu «mammu, mammu, skaties, skaties…» āriju). Es neaizraujos ar draudzībām. Pārāk ilgstoša cilvēku klātbūtne izraisa alerģisku reakciju (zemesrieksti un kukaiņu kodieni pienes padzerties). Niezi zem ādas. Taču nekad agrāk neesmu šīs alkas pēc vientulības skatījusi no citas daudzskaldņa šķautnes. No tās šķautnes, kurā vientulība ir pašaizsardzības veids. Līdzīgi kā karatē paņēmieni vai piparu gāzes baloniņš, tā ap pusnakti, neapgaismotu ielu rajonā. Šis «mājas, ziepes, divi metri» gads ir bijis pateicīgs tam, lai sakārotu (un pakārtotu) sava prāta plauktus. Veiktu kosmētisko remontu apziņas gaiteņos. Sargposteņos. Pārkārtotu prioritātes. «Iztīrītu datni un iztukšotu grozu.» Pārgrieztu nabassaiti ar to – pārliecību, ka vientulību izvēlos tāpēc, ka tāda vienkārši esmu. Viena aktiera izrāde. Taču, lai arī cik neieinteresētu un nocietinātu seju es rādītu, tas nekādā veidā nespēj mainīt patiesības rūgto dvašu – liekot uz mēles klasikas meistaru vārdus – cilvēki nav vientuļas salas.

    «Gadu gaitā sirds pamazām rūdās, līdz kļūst cieta kā apdedzināts māla trauks… un tad no kāda trieciena vienā mirklī pāršķeļas uz pusēm.»

    Ar mani ir atgadījies pavasaris. Prāts nepārtraukti šķērso grāmatu varoņu stāstu robežas, patveras ziedošo koku zaros. Izšķiļas plēsīgo putnu ligzdās. Pirksti smagi kā silikāta ķieģeļi. Triecas pret kompjūtera taustiņiem, izšķīdina sakāmo (un rakstāmo) uz visām debespusēm kā balinātājs no zemākajiem veikala plauktiem. Tāpēc jāatzīstas, ka eju pret sevis pārstāvošo reliģiju, pēdējā laikā izvēloties pirksta biezuma lasāmvielu, vai tādu literatūru, kurai nav nepieciešams pieslēgt visus bioloģiski un klīniski apstiprinātos maņas orgānus. Vienā no tādām literatūras meklējumu kūrēm, uzdūros itāļu rakstnieces Federīkas Bosko (Federica Bosco) romānam «Reiz mēs atkal tiksimies» (Ci vediamo un giorno di questi). Lasot virtuālajā grāmatu plauktā (Goodreads) atstātās atsauksmes par šo romānu, roka pati neviļus sniedzas pēc dezinfekcijas līdzekļa – puņķi un asaras, kuras tur atstājuši lasītāji visā pasaulē, šodienas pasaulē šķiet mazliet antisanitāri. Liela daļa, sīkāk nepaskaidrojot, sola atsauksmju sadaļā atgriezties nedaudz vēlāk, kad viss būs izraudāts un nepieciešamais ūdens daudzums normālai ķermeņa funkcionēšanai atkal atjaunots. Ja man būtu ūsas, es tajās toreiz būtu pasmaidījusi. Pāris klikšķi un jau, cieši sagrābusi «Reiz mēs atkal tiksimies» savās plānajās plaukstās (paldies introvertu gadsimtam), atradu sevi nostājušos pašas frontes līnijas priekšā, tulkotājas Tamāras Lisekas priekšvārdā. Tajā pati tulkotāja norāda, ka pārnest latviešu valodā šo Federīkas Bosko darbu, kurš, salīdzinot ar iepriekš tulkoto («Mīlestības patiesā nozīme»), gājis kā plašumā, tā dziļumā, sagādājis patiesu baudu. Pēc pāris mirkļiem jau pati mirku puņķos un asarās, par kurām iepriekš būtu pasmaidījusi. Ja vien man būtu ūsu…

    «Vidusceļa patiesībā nav. Vidusceļš – tas ir utopisks, varētu sacīt, budisma jēdziens, jo īstenība arvien ir vai nu šāda, vai tāda: cilvēks ir vai nu uzvarētājs, vai zaudētājs, svētais vai nelietis, bara vadonis vai paklausīga aita.»

    «Reiz mēs atkal tiksimies» ir romāns, kurš lasītājiem paver iespēju sapīties divos, pilnīgi atšķirīgos – «kā baltie un krāsainie veļas gabali grozā», sieviešu draudzības pavedienos. Romāna balss pieder Ludovīkai – sievietei, kura vienmēr jutusies tā, it kā dzīvi vērotu no malas. Kā līdzjutēja tribīnēs. Turpretī viņas labākās draudzenes Katerīnas «prāta sliežu ceļi nepazīst strupceļus». Ideju vilcieniem pastāvīgi sasniedzot galastaciju, Kate traucas cauri dzīvei par spīti darvas upēm, kuras nākas šķērsot, jo, zinot, ka blakus ir tāds cilvēks kā Ludo, ir sajūta, ka neiespējami zaudēt līdzsvaru. Abu draudzība ir kā tik tikko no mikroviļņu krāsns izvilkts popkorns. Verdošs tvaiks brīdinoši ceļas no tūtas, viegli skarot sejas ādu, bet nepārvaramā vēlme just grauzdējuma garšu uz mēles, ir spēcīgāka par ilgām atturēties, nepieļaujot kļūdas. Apdedzinoties. Un tā kādu dienu abām uzbrūk vēl iepriekš neiepazītu ciešanu ēnas, kas liek draudzenēm uz brīdi nolikt uz pauzes. Dzīvi. Ludo jāatšķetina Kates pagātnes vētru plosītie notikumi. Jātiek klāt noslēpumu kodolam. Jāveic smalku aprēķinu kļūdu labojums, pirms izkrist esības eksāmenā.

    «Pārfrāzējot Darvina teoriju, – izdzīvo nevis stiprākā, bet nelietīgākā suga.»

    Rakstniecei Federīkai Bosko piemīt spēja ar vienkāršiem (cilvēciskiem (un brīžiem pat ļoti humoristiskiem)) līdzekļiem panākt lasītāja uzticību. Ieraut notikumu vērpetēs tā, lai nevienā brīdī nerastos šaubas par to, vai tas, kas šobrīd notiek, patiešām notiek. Līdztekus neviltotai draudzībai, rakstniece atklāj arī varmācīgu, psiholoģiski terorizējošu attiecību neglītos sejas vaibstus, liekot starp lasītāju un stāstu iezagties «neizturami ilgam, mokošam, spriedzes pilnam klusumam kā tad, kad gaidi sitienu; tas kavējas, bet tu tikmēr gaidi, sarāvies, gatavs to atvairīt, nezinādams, no kuras puses tas nāks.» Bērnu un vecāku attiecības. Bezgalīgo vientulību, kas iezogas, kad neprotam pateikt to, ko jūtam. Un ticības meklēšanu cilvēkos, par spīti tam, ka «dzīvniekam, kas vienreiz jau iekodis, nekad vairs negribas īsti uzticēties». Iemācāmies atvērt acis un paskatīties uz sevi no malas – «mums šķiet, ka laika ir daudz, ka varam to tērēt bez jēgas», tomēr romāna galvenās varones iznes Federīkas Bosko galveno domu – šī diena, šī pati diena, kurā lasi šo emuāra ierakstu, noskalo ar melnu tēju vai baltu kafiju, šī diena, kurā pļausi zāli, motora zuzoņai ieaijājot miegā zem upeņu krūma zvilnošo kaķi, šī diena, kad mizosi kartupeļus biešu zupai, vai stundām, dažādās neiespējamās jogas pozās, mēģināsi aizdarīt trīs izmērus par mazu džinsu bikšu pogu (bet nepūlies, tās visticamāk tā pat jau sen izgājušas no (Rīgas) modes), var būt pēdējā. Meklēt sevī vairāk labo vārdu. Vairāk labo darbu. Jo sliktā jau tā ir tik daudz.

    «Kad cilvēks reiz ir izdarījis kādu izvēli, tai seko nākamās, un tad atpakaļceļa vairs nav.»

    Reizēm mēs aizmirstam, ka dzīve nav nekāda Mendeļejeva ķīmisko elementu periodiskā tabula. Cilvēki nav zelts. Un sudrabs ne tik. Dzīve nav tikai bēdu ieleja, kurā esam ietriekti, lai ciestu bezdievīgas mokas. Viss ir daudz vienkāršāk. Pat vienkāršāk kā «melnbaltās neoreālisma filmās». Aiz katra stūra, meklējot sarežģījumus un pierādījumus tam, ka nav jēgas tiekties pēc sapņu piepildījuma, mēs palaižam garām pašu būtiskāko – iespēju būt šeit un tagad. Piedalīties dzīvē. Mūsu atmiņas ir īsas (bet mums tomēr pietiek drosmes smieties par zelta zivtiņām) un visticamāk brīdī, kad peles kursors nodevīgi klikšķinās uz «publicēt» pogas, arī es visu iepriekš minēto, pravietisko īstenības aktu būšu izdzēsusi no savu atmiņu cietā diska. Taču tagad gribas noticēt, ka viss ir iespējams…
    un reiz mēs atkal tiksimies…

    No itāļu valodas tulkojusi Tamāra Liseka;
    Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2019

    «Tu man iemācīji, kas ir mīlestība, kā arī to, ka dzīve ir jādzīvo, nevis jāglabā skapī.»

  • Džeimss Boldvins «Džovanni istaba»

    by

    «Ir vajadzīgs spēks, lai atcerētos, un vajadzīgs citāds spēks, lai aizmirstu, un tikai varonis spēj abus.»

    Katru dienu viens un tas pats.
    Cilvēki un lietas. Tie paši. Bārsta komplimentus, galvas vilnas džemperu apkaklēs ierakuši. Nemirstīgi cietām akmens sejām. Neizdevušies tēli no avīžu speciālizdevumiem. Katru dienu viens un tas pats. Neglītu ēku fasādes. Kariķētas ģīmetnes. Logi. Izbirušiem zobiem. Tukši smaida. Gaida. Ielu džungļu mežonīgo iemītnieku rēcienus. Smilkstus. Katru dienu viens un tas pats. Remdena kafija uz zoda iezīmē robežu starp tevi un mani. Pirms aizslauku to piedurknē. Neizdevušos dzīvokļa remontu aizslauku no acīm. Svaipoju pa kreisi visus tavus vispārpieņemtos uzskatus. Nestrīdos uz āru. Strīdos uz iekšu. Katru dienu viens un tas pats. Ziņu diktori plāta mutes. Rokas plāta producenti. Skatītāji pilda savus līgumā atrakstītos punktus. Gremo vakariņas. Aizvakar vārītos makaronus, šodien uz pannas saceptus ar olu. Gremo interneta komentārus. Saldajā. Krata galvu. Krata pirkstus. Epileptiķu salidojums. Katru dienu viens un tas pats. Kaili koki met spocīgas ēnas. Spocīgas ēnas met spalvu. Spalvas met kaķus. Griež kažoku uz otru pusi mākoņi. Saule žagojas. Teātra izrāde bez skatītājiem. Katru dienu viens un tas pats. Ieilgusi migrēnas lēkme. Reklāmas uz reklāmu stabiem. Muļķības. Skolēnu ekskursijas. Katru dienu viens un tas pats. Absurds pavelk uz augšu Saprāta svārkus, uzstutē uz rakstāmgalda, atpleš kājas un izdrāž. Labākajās sentēvu tradīcijās. Katru dienu viens un tas pats. Domas par to, kas slēpjas aiz līdzcilvēku sejām. Aiz vārdiem. Un darbiem. Tracina. Izved no pacietības un ieved atpakaļ. Pacietībā. Kas ir šie cilvēki, kurus turam rokas stiepiena attālumā? Sievas un vīri, un mīļākie. Cik daudz mēs par viņiem patiesībā zinām? Cik gan daudz viņi atļauj mums nezināt, lai mierīgi pārlaistu tādas naktis kā šī. Zem nepatiesības zvaigznāja. Katru dienu viens un tas pats. Atbloķēju telefona ekrānu un uzspiežu uz tā man piešķirto mobilo sakaru operatora numuru. Aizņemts. Un tā vienmēr, kad gribu piezvanīt sev un pajautāt – cik gan patiesa tu esi pati pret sevi?
    .stap sat sneiv uneid urtaK

    «Var jau būt, ka viņš ir muļķis un zaķpastala, bet gandrīz jebkurš ir vai nu viens, vai otrs, un vairums ļaužu ir abi reizē.»

    Džeimsa Boldvina vārds gar acīm pazib vairākkārt, pārlapojot apgāda Mansards internetā pieejamo grāmatu plauktu. Boldvina «Cita zeme» grāmatas vāks piesien un vienlaikus atsien dūšu. Taču pieci simti un četrdesmit četras lapaspuses ir tieši tik daudz, lai neļautu naudas makam paslīdēt un vienkārši nopirkt grāmatu putekļu krāšanas funkciju pildīšanai. Īsti nevienas noderīgas atsauksmes par to, vai grāmatu ir vērts lasīt. Kaut ko noburkšķu zem deguna. Un ļauju peles kursoram sameklēt pārlūkprogrammas ciļņu joslā krustiņu. Boldvins tiek aizmirsts. Kā podā norauts solījums «varbūt kādreiz». Atkārtoju iepriekš minētās darbības pāris reizes nedēļā. Mēnesi no mēneša. Līdz kādu dienu uzduros rakstnieka romānam «Džovanni istaba». Simt deviņdesmit trīs lapaspuses. Nav daudz. Nav arī maz. Taču mūsu pirmajai reizei pietiekami. Pasūtu grāmatu Kuldīgas Galvenajā bibliotēkā. Pēc pāris dienām saņemu zvanu – grāmatas nav. Tā pazudusi sistēmas tulkojumā vai kāda lasītāja mājās starp kūku recepšu, Račko un citiem mājsaimnieču ielīksmojošiem dižpārdokļu eksemplāriem. Taču, lai kā gribētos, starpbibliotēku abonementu šajā paralizētajā laikā vīrusam nav izdevies atzīt par spēkā neesošu, tāpēc grāmata pēc pāris mirkļiem atceļo pie manis no pašas Latvijas Nacionālās bibliotēkas. Jūtos tik svarīga, ka, skatoties spogulī, teju vairs sevi neatpazīstu. Uzziežu uz lūpām krāsu, pielaboju uzacu formu. Tāds rīdzinieces šarms pašā Kurzemes lauku viducī. Apleju krūzi ar kafiju. Ieņemu labāko (vienīgo) vietu lasāmdīvānā un ļaujos, bļāviens, vienam no saviem labākajiem grāmatceļojumiem. Boldvina kungs, ja jums tur uz mākoņa maliņas ir ievilkts optiskais internets vai ķer vismaz kādu bezparoles WiFi tīklu, un jūs, visticamāk, pēc atslēgas vārdiem esat iemaldījies šajā emuārā un lasāt manas pēcsajūtas pēc romāna «Džovanni istaba» izlasīšanas – Es jūs mīlu!

    «Sievietes ir kā ūdens. Viņas ir vilinošas kā ūdens, viņas var būt tikpat nodevīgas un var likties tikpat bezdibenīgas, un var izrādīties tikpat seklas.»

    Negaidīts uzbrukums. Romāns «Džovanni istaba» iecērtas nāsīs kā saindēta gaisa malks. Apreibina. Taču ne tik spēcīgi, lai noskrietu no autora radītā skrejceļa, kuru no visām pusēm ieskauj emocionāli piesātināts stāsts. Traģēdija. Apreibina. Nozog uzmanību. Postošu notikumu hronoloģija. Šajā daļēji autobiogrāfiskajā romānā autors spēlējas ar homoseksuālisma tēmu kā rotaļu lācīti. Zaķīti. Kaķīti. Baksta vēderu. Rauj aiz ausīm. Paņem aiz ķepas un aizlec galopā uz virtuvi pēc silta piena. Cilvēku dažādību. Atmodinātām vēlmēm. Sevis apspiešanu. Apzināšanu. Kaunu. Sevī dzimstošu naidu. Augošo izmisumu. Brīvības alkām. Bēgšanu. Un neizbēgšanu.
    Biedējoša sinerģija. Sienas saplūst ar sienām. Logi ar logiem. Gultas ar gultām. Cilvēki ar cilvēkiem. Izmaļ cauri izmisuma centrifūgai. Mīlestībai un tās noliegšanai.
    Vai tas ir noziegums, ticēt, ka katrs no mums ir pelnījis iespēju mīlēt? Pelnījis iespēju būt mīlētam?
    Ja reiz tā – kāds sods mūs sagaida? Un kas būs tā izpildītāji?
    Varbūt šī soda izpildītāji būsim mēs paši?

    «Es neticu tām muļķībām par laiku. Laiks vienkārši ir kopīgs visiem kā ūdens zivīm. Ikviens ir šajā ūdenī, neviens no tā nevar izkļūt, bet, ja izkļūst, tad ar viņu notiek tas pats, kas ar zivīm – viņš nomirst. Un zināt, kas notiek tai ūdenī, laikā? Lielās zivis apēd sīkās zivis. Tik vien. Lielās zivis apēd sīkās zivis, un okeānam viss vienalga.»

    Cik gan daudz mēs nodarām pāri sev un saviem līdzcilvēkiem klusējot. Klusējot par to, ko patiesi jūtam. Pūdējam sevi no iekšienes, mēģinot sevi pārliecināt, ka tas, ko sajūtam, ir maldi. Vājums. Mirkļa izbīlis. Apjukums. Domu juceklis un nekas vairāk. Tas pāries. Viss taču pāriet. Ar laiku. Klusēšana kā svelmes sakarsēta asfalta miesa. Dedzina. Kliedz un skrāpējas. Atstāj rētas. Pazudina. Pārvērš tukšumā.
    Svešinieka seja spogulī. Svešinieka seja blakus gultā. Un tādas sejas katru reizi šķirsti kā grāmatu lapaspuses. Un katru tādu reizi tajās atklājot ko jaunu. Ko biedējoši jaunu. Jaunas grumbas. Un nepasacītus vārdus. Jaunas šausmas. Un ceļus, pa kuriem bēgt un slēpties no patiesības smagās nastas.

    «Ne sevišķi daudz ļaužu jebkad ir nomiruši no mīlestības. Bet tik ļoti daudzi ir gājuši bojā un vēl aizvien iet bojā ik stundas no tās trūkuma.»

    Nīče ir alojies, sakot, ka viss, kas mūs nenogalina, padara mūs stiprākus. Iepūt, Nīče! Viss, kas mūs nenogalina, padara mūs arvien mazāk rezistentus pret nākamajiem likteņa pātagas cirtieniem. Lasot «Džovanni istabu» nepamet nemitīga krišanas sajūta. Krīti un gaidi to sitienu pa pakausi. Gaidi tumsu, kas iestāsies un atvieglojumu. Bet tu krīti, krīti, krīti. Bezgalīgi krīti. Tādas dziļas mokas un ciešanas pavada sekošanu līdzi notikumiem, kas padara romāna varoņus par slīkoņiem pašu radītā purvā. Un nodevība, kas dzimst pie tādas slīkšanas, liek kuņģim apmest kūleni. Naids, kas dzimst, kad sevī jāiesloga un jāapslāpē mīlestības un kaisles liesmas, ir kā nebeidzama slepkavība.

    «Es domāju par cilvēkiem pirms manis, kas lūkojušies uz upi un raduši mūža miegu tā dzīlēs. Prātoju, kā viņi to izdarījuši – to, fizisko darbību. (…) Es vienkārši iedomājos par mirušajiem, jo viņu dienas bija beigušās un es nezināju, kā pārdzīvošu savējās.»


    Es nevēlos rekonstruēt romāna sižetu. Boldvinam izdevies to radīt tik trauslu, ka man bail ar savām lempīgajām rokām to izpļeckāt. Izsmērēt ārā no rāmjiem. Aizsmērēt prom. Apmātību.
    «Džovanni istabu» daudzi lasītāji dēvē par «grāmatu, kas pieder daiļliteratūras virsotnēm». Es piekrītoši māju galvu uz visām debespusēm. Lai nav pārpratumu. «Džovanni istaba» liek aizmaldīties domu ministrijas gaiteņu labirintos tik tālu, ka pēkšņa drošinātāju izsišana nāk kā atbrīvošana. Tāpēc šobrīd es tikai vēlos savas sajūtas atstāt šeit. Un varbūt kādu tas iedvesmos meklēt. Un atrast. Sevi. Vai «Džovanni istabu» – izbaudīt apburošu tulkotāja Gunta Valujeva darbu, kas kā medus salipina muti. Kairina aukslējas. Un pieprasa vēsa ūdens (vai remdenas kafijas) malku.

    «Cilvēki, kas tic savam gribasspēkam, un tam, ka paši ir sava likteņa lēmēji, var šo ticību uzturēt, vienīgi kļūstot pašapmāna meistari.»

    Romāns «Džovanni istaba» pirmo reizi publicēts 1956. gadā. Tā ir pasaule, kura slīgst aizspriedumu okeānā. Taču šodien (pēc sešdesmit pieciem gadiem) mēs joprojām neesam izpeldējuši šī okeāna krastā. Šī nav vienīgā reize, kad Džeimss Boldvins savā literārajā darbā skar tēmas, kuras lielākajā daļā sabiedrības rada sašutumu un neizpratni. Izpleš nāsis. Atkar žokli. Boldvins bezbailīgi raksta par visu, kas divdesmitā (un, kā izrādās, arī divdesmit pirmā) gadsimta cilvēkam uzdzen nelabumu.
    Mani sarūgtina apziņa, ka aizvien liela daļa cilvēku nenoguruši turpina potēt sevī pareizību. Trīcošām rokām sēž uz savām diennakts stereotipu devām. Un tādi, kārtīgi noēdušies savu pareizību, nāk un māca pārējiem, kā būt. Cilvēkiem.
    Kamēr vieni ir izauguši no pamperiem, otri dirš pa taisno biksēs, un ar apzelētu pirkstu rāda uz pidariem, nēģeriem un pārējiem izdzimteņiem, kurus Dievs uz Zemes nolicis kļūdas (vai sliktas humora izjūtas) pēc. Ir neizturami dzīvot starp cilvēkiem, kuri mīlestību nostata pretī savām, akurāt, dziļajām pārdomām par to, kurškuramkurācaurumākobāž. Izsmej. Nicina. Baksta kā ar dakšu kontaktligzdu un gaida uzliesmojumu. Ķircinoša spēle bez noteikumiem. Ielu cīņas, kurās izteiktie argumenti neiztur kritiku. Tā ir šaurība laikā un telpā. Un domāšanā.
    Romāns «Džovanni istaba» ir jauna cilvēka sevis atrašanas mēģinājums. Tāls ceļojums, kura galamērķis ir iznīcība, jo – ko gan var gaidīt no mīlestības, kuru barojušas tās pašas saknes, kuras naids?

    No angļu valodas tulkojis Guntis Valujevs;
    Izdevējs: Atēna, 2003

    «Es biju šausmīgi apjucis. Reizēm domāju – bet tā taču ir tava dzīve. Necīnies ar to. Nepretojies. Vai iešāvās prātā – bet es taču esmu laimīgs. Un viņš mani mīl. Es esmu drošībā. Citkārt, kad viņa nebija blakus, iedomājos, ka neļaušu viņam vairs nekad sev pieskarties. Bet, kad viņš pieskārās, nodomāju, ka tam nav nozīmes, tā ir tikai miesa, tas drīz beigsies. Kad tas beidzās, es gulēju tumsā, klausījos viņa elpas vilcienos un sapņoju par viņa roku pieskārieniem – Džovanni roku, jebkuru roku, kam pietiktu spēka mani sadragāt un salikt kopā no jauna.»

  • Keita Elizabete Rasela «Mana tumšā Vanesa»

    by

    «Mēs visi esam nevainīgi līdz brīdim, kad tiek pierādīts pretējais.»

    Patiesība. Viens vārds. Četras zilbes. Deviņi burti. Meli. Viens vārds. Divas zilbes. Četri burti.
    Meli apņem patiesību. Bet tādām «melu apņemtām patiesībām» skaita nav. Tās uzglūn no stūriem. Uzbrūk bez brīdinājuma. Satver aiz rokas. Piespiež pie sienas. Elpo sejā savu sīpolu un rūgtas kafijas smaržu. Aizturi elpu. Aizturi nelabumu, kas ceļas no smaržas, kuru nejauši ieslodzīji deguna dobumā. Aizturi nelabumu, kas ceļas no saspiestās rokas. No piespiestā ķermeņa pie sienas. Aizturi nelabumu no tuvuma. Galvā sāk skanēt brīdinošs signāls. Tev ir jātiek ārā. Evakuācijas plāns ir izbalējis. Domas joņo pa piedūmotajiem «gaiteņiem». Nerod ceļu ārpus. Nolād atbildīgo par nolaidību. Nolād tevi par vājumu. Nolād par bailēm. Bezspēcību. Nolād par šaubām, kurām liec aizšķērsot ceļu. Sāpes. Viens vārds. Divas zilbes. Pieci burti. Nolāpīta matemātika. Noslāpē patiesību dūmu «burzmā». Domas pārstāj joņot. Tu ar švunku atgūsti elpu. Dzer gaisu lieliem malkiem. Un apstulbsti, jo nekas apkārt neliecina par uzbrukumu. Viss ir mierīgs un kluss. Cilvēku straumes plūst garām. Nepaceļ acis. Nodurtie deguni skrāpē trotuāra ādu. Tās ir pāris sekundes. Notiek viss un nekas. Tās bija pāris sekundes. Notika viss un nekas. Bet neviens nepamanīja. Neviens nepārtrauca. Cilvēku straumes plūst garām. Uz sejām uztetovētas vienaldzības izteiksmes. Un nevienādības. Nolāpīta matemātika. Ugunīgi sārtie pirkstu nospiedumi, kas ieēdušies rokā virs delnas, nodevīgi blenž pretī. Smejas par traģēdiju, kas tikko notika visu acu priekšā. Bet neviens nemanīja. Tukšas lelles, kas plūst kā upes straume. Plūst garām. Tu veiksmīgi tos paslēp. Nospiedumus zem džempera piedurknes. Acīmredzamu pierādījumu. Ļauj jaunām domām vaļu. Ieritini zem segām uz spilvena. Iegrūd popkorna tūtu rokās. Ieslēdz televizoru tieši brīdī, kad Džoijs Tribiāni izaicinoši pieliec galvu uz vienu pusi, nomirkšķina savas kastaņbrūnās acis, saldi vaicājot: «How you doin’?». Divpadsmit burti. Četras zilbes. Viens vārds. Attaisnojums. Tu attaisno visu un visus, kas apkārt tev notiek. Attaisno lietas. Attaisno cilvēkus. Tev visam vienmēr līdzi ir «ideāls» attaisnojums. Tikai jāieslidina roka bikšu kabatā. Un tur tas ir. Tik «ideāls», ka jau atkal tev «rauj uz augšu». Tu plivini to gar «tukšo leļļu» acīm. Plivini kā baltu karogu. Pēkšņi tevi pārņēmis nemiers un vēlme, lai ievēro. Tavas iebiedētā mežazvēra acis. Bet tās noēd vienaldzība aiz «garāmslīdošo» plakstiem. Tu meklē mierinājumu, bet no jauna atrodi viņus.
    Četri burti. Divas zilbes. Viens vārds.
    Meli.

    «Mēs piedzimstam, dzīvojam un nomirstam, un lēmumi, ko pieņemam pa vidu, viss, par ko diendienā pārdzīvojam, – beigās nekam no tā nav nozīmes.»

    Keita Elizabete Rasela (Kate Elizabeth Russell) sevi kā rakstnieci pieteica 2020. gadā, kad grāmatu veikalu plauktos nonāca «My Dark Vanessa» – rakstnieces debijas romāns, kurš neatstāj vienaldzīgu pilnīgi nevienu lasītāju, kurš «pieskāries» šī emocijām pārsātinātā stāsta lapaspusēm, kuras sevī, kā paši tā varoņi to dēvē, glabā «tumšu romantiku». Līdz romantikai gan «stiepties un sarauties», taču tumsas tajā, nudien, ir daudz. «Nenomaksāts elektrības rēķins», «polārā nakts», nezinu, kā to sauc zinātnieki, taču izlavierēt cauri romāna «tumšajiem slāņiem» bez «ievainojumiem» ir teju neiespējami. Pirms kāda laika izdevniecība Helios apstiprināja, ka tulkotāja Krista Strode ir ķērusies klāt grāmatas pārnesei latviešu valodā, tāpēc elektroniskajā pasta kastē iekritušais ziņojums, kurš liecināja par to, ka latviešu lasītāju lūgsnas ir uzklausītas un (nē, konditorejas gigants «Staburadze» neatgriež uz savas ražošanas līnijas kūku «Kaprīze») izdevniecības paspārne izdotā, augstāk minētās rakstnieces romāna pārnese latviešu valodā – «Mana tumšā Vanesa», kuru atzinīgi novērtējis pat rakstnieks Stīvens Kings, pēc pāris mirkļiem nonāks grāmatnīcu skatlogos, lika atbrīvot grāmatai vietu uz krēsla blakus gultai. Vietā, kur teorētiski būtu jābūt nakstsskapītim, bet praksē – nav. Lai arī Stīvena Kinga vārds arvien biežāk parādās uz jauno rakstnieku grāmatu «sienām», grāmatnieku «aprindās» liekot jokot par to, ka vienīgais, ko patiesībā rakstnieks patiešām izlasījis, ir kontrakts ar izdevniecību par sava vārda un uzvārda izmantošanu, es pilnībā paļāvos uz lasītāju viedokļiem Goodreads vietnē, gatavojot savas «garšas kārpiņas» psiholoģiskiem labirintiem veidotajam romānam. Lai arī pati rakstniece noliedz jebkādu saistību ar grāmatas varones prototipu, viņa atzīst, ka grāmata tapusi balstoties uz cilvēku pieredzes stāstiem.

    «Slēpies cik gribi, – patiesība tevi tik un tā atradīs.»

    Romāns «Mana tumšā Vanesa» ir galvenās varones stāsts, kurš plūst no tagadnes pagātnē, no pagātnes tagadnē, atklājot atmiņu nosēdumus, kas iegūluši dziļi upes dzelmē. Tas atklāj rūpīgi slēptu noziegumu, kas gadiem ilgi plosījis galvenās varones dzīvi. Ieslodzījis viltotu emociju vētras epicentrā, sašūpojot katru sperto soli. Uz mēles kūst katrs vārds, kuram jānāk pār lūpām, lai apturētu ļaunumu. Taču katra lieka gaisa svārstība var nonāvēt visu, kam gadiem ilgi ir ticēts. Katram glāstam. Skūpstam. Acu skatam. Mīlestībai.
    «Mana tumšā Vanesa» lapaspusēs rakstniece iekodējusi stāstu par attiecībām, kas izveidojas starp piecpadsmit gadus veco Vanesu un teju trīsdesmit gadus vecāko literatūras skolotāju Streinu. Tas, kas sākumā šķietami norāda uz nevainībā plaukstošu draudzību, galvā iesētu domu dārzu, kura augļi patiesībā ir maldu pilni, drīz vien pāraug bīstamā, stratēģiski pārdomātā spēlē, kurā katrs nākamais «līmenis» ved arvien tuvāk un tuvāk iznīcībai. Vanesai izdodas atmodināt dzīvnieku, kas iesnaudies Streina iekšienē. Tas nelaužas uz āru, kā izbadējusies plēsoņa. Nemetas pie kakla un nepārauj tā cīpslas uzreiz. Tas notiek lēnām. Pieradinot. Kā cūku pirms kaušanas. Vanesa ir apburta no tā, cik veikli Streinam izdevies mainīt pasauli ap viņu. Domas par to, ka viņu ievēro vecāks vīrietis, ne pumpām un blaugznām klātie vienaudži, liek «aizpeldēt» arvien tālāk no realitātes. Streins liek noticēt, ka Vanesa ir īpaša – «paredzēta kam vairāk». Spoža un lieliska. Taču patiesībā Streins ir atradis ideālu upuri – vājāko posmu visā elementu kopā. «Izpētīt baru un izvēlēties vājāko.»
    «Viena aktiera teātrim» uzņemot apgriezienus, Streins pārņem varu ne tikai pār jaunās meitenes domām, bet arī ķermeni. Ar viltu Streinam izdodas panākt to, ka Vanesa notic, ka patiesi to vēlas – ka vēlas tuvību. «…vesela nedēļa, kopš Streina kungs man pieskārās, uzlika plaukstu man uz kājas un atzinās, ka mēs esam līdzīgi – divi cilvēki, kam patīk tumšas lietas. (…) Tagad esmu nepacietīga, varbūt pat izmisusi. Gribu, lai vēl kaut kas notiek (…) man vienalga, kas tas varētu būt – vēl viens pieskāriens, vēl viens kompliments… Nav svarīgi, ja vien tas izskaidro, ko viņš grib, un kas ir notiekošais.»
    Ja vien viņa būtu reaģējusi pareizi – «atgrūdusi viņa roku un bēgusi prom»? Kāda izvērstos Vanesas dzīve? Vai piepildītos viņas pareģotais: «Ja es nebūtu iepazinusies ar Streinu, šaubos, ka mana dzīve veidotos citādi. Mani būtu izmantojis kāds puisis, pieņēmis par pašsaprotamu, izrāvis sirdi no krūtīm…»

    «Ja normāls vīrietis papliķē meitenei pa celi, tad tas nav nekas īpašs, bet, ja to dara pedofilijā apsūdzēts vīrietis? Cilvēki reaģē neadekvāti. Tāpēc – nē, es neesmu nikna uz viņu, bet gan uz viņiem, uz pasauli, kas padarīja viņu par briesmoni, kaut vienīgais, ko viņš izdarīja, – viņam bija tā nelaime iemīlēties manī.»

    Pagājuši vairāk kā desmit gadi. Vanesa aizvien uztur sakarus ar Streinu. Aizvien uztur pie dzīvības visu notikušo, meklējot atbildes tam, kāpēc pēc visa, kas salauzis viņas dzīvi, viņa joprojām turpina vainot sevi, bet Streinu attaisnot. Viņa visu savu dzīvi būvējusi ap viņu. Vanesa neļauj viņam «aiziet». Aizvien domu atvariem ļauj malt cauri atmiņas. Atkal un atkal atgriezties uz Streina kabineta dīvāna, uz lūpām. Flaneļa palagiem. «…es kļūstu vecāka, un katra aizejošā diena ienes pasaulē meitenes, kuras ir jaunākas par mani, kuras kādreiz varētu nonākt viņa klasē.» Kā rēgs no pagātnes uzgriež viņa numuru un padevīgi klausās balsī, kurai tik neapdomīgi ticējusi. Balsī, kas saldi dūdojusi ausī, kamēr prāts izspēlēja neskaitāmus «spēles» scenārijus. Kamēr «domāja desmit soļus uz priekšu». Domāja desmit soļus uz priekšu, lai nepieciešamības brīdī glābtu sevi. Aprēķins līdz vissīkākajai detaļai. Kāpēc brīdī, kad patiesība nāca gaisā, viņa ļāva ar sevi manipulēt, ļāva padarīt sevi par grēkāzi, ļāva pazemot vienaudžu priekšā. Kāpēc piedeva pēc tam, kad bija zaudējusi visu, bet viņš – neko. Taču kādudien pasaule ap Vanesu un Streinu sāk brukt. Kādas sievietes ziņojums kā epidēmija pāršalc plašsaziņas līdzekļus – vēl viens Streina upuris, vēl viena ievainota un sapluinīta sieviete, kuras dzīvi uz visiem laikiem mainījis «es tikai viegli pieskāros». Šī ir Vanesas iespēja beidzot ietekmēt notiekošo. Brīdis, «kad drīksti būt nevis tas, ko viņš tev izdarīja, bet beidzot tu pati.»

    «Skaļi to nesaku, bet reizēm liekas, ka tieši tā viņš dara ar mani – salauž gabalos un tad saliek atpakaļ kopā kā kaut ko jaunu.»

    Lielākā daļa romāna lapaspušu manā eksemplārā ir sašvīkātas no vienas vietas. It kā tas spētu kaut ko mainīt. Pasvītrotas psiholoģiski nospiedošas prātulas gan no Streina, gan Vanesas puses. Tā, piemēram, kādā no epizodēm, kamēr Streins turpina potēt Vanesas galvā «sievietes pašas izvēlas būt upura lomā, atbrīvot sevi no personīgās atbildības» poti, Vanesa mēģina sevi pārliecināt, ka nav «upuris, jo nekad nav gribējusi tāda būt, un, ja negrib, tātad tāda viņa nav.» Viņa turpina: «Atšķirība starp izvarošanu un seksu ir prāta stāvoklis. Nevar izvarot to, kurš pats to negrib, pareizi?». Taču vienmēr šajās nevainīgajās «seksa» epizodēs Vanesa domās «aizpeld» tālu prom: «Kamēr Streins darbojas ap mani, daļa manis pamet guļamistabu un ieklīst virtuvē, kur glāze, no kuras viņš dzēra, guļ iemesta izlietnē. Krāns pil, ledusskapis zum. Stāvot pie loga, mana atlūzusī daļa paņem klēpī kaķēnu un noraugās uz kluso ielu lejā.» Vai tas, ko viņai nodara Streins, tiešām ir tas, ko viņa patiesi vēlas, vai patiesās vēlmes izkliedz «zemapziņa»?

    Romānā autore vairākkārt atsaucas uz Vladimira Nabukova skandalozo romānu «Lolita», kas arī, kā kādā intervijā atzīst pati autore, viņas dzīvē spēlējis nozīmīgu lomu, esot svarīgu izvēļu priekšā. Tā kādā no epizodēm Vanesa min: «…es nosaucu «Lolitu» par mīlasstāstu, un profesore mani pārtrauca, sakot, sakot: « Šī romāna nodēvēšana par mīlasstāstu norāda uz kļūdainu lasīšanu no tavas puses.»» Tieši tāpat arī jāsaka par «Mana tumšā Vanesa» – tas nav mīlasstāsts, lai arī cik nepiesātināmas vēlmes pēc mierinājuma vadīta galvenā varone to cenšas tā pozicionēt. Atzīt, ka tas nav mīlasstāsts, nozīmētu atzīt to, ka viņa patiesi ir bijusi pedofila upuris. «Starp elsošanu viņš uzstājīgi nočukst: «Es gribu, lai tu beidz!» Es gribu, lai tu pārtrauc, es nodomāju, bet skaļi nesaku – es to nespēju. (…) Viņš turpina kustēties – tagad ātrāk, un tas nozīmē, ka viņš jau ir tuvu. Vēl kāda minūte. Man cauri iztriecas doma – vai tā ir izvarošana?»

    «Mana tumšā Vanesa» liek apstāties un padomāt. Padomāt par cilvēkiem, kuri neapdomīgi tikuši sāpināti. Salauzti zem spēcīgo pārdzīvojumu sloga un to pēcgrūdieniem, kuri atkal un atkal liek atsaukt atmiņā notikušo, jo atskatoties «atpakaļ», nekas cits nav redzams. Un nekas cits nav redzams, arī raugoties uz priekšu.
    Ļoti lielu lomu autore romānā likusi «spēlēt» apkārtējai sabiedrībai – gan tiem, kuri ir bijuši līdzās un nav manījuši neko, gan tiem, kuri ir manījuši, bet izlikušies, ka problēmu nav, gan tiem, kuri ir centušies iejaukties, bet nesekmīgi. Reizēm bija sajūta, ka Vanesas mammu nepieciešams iepļaukāt. «Kāpēc tu neko nedari, sieviete?!», domās kliedzu uz viņu. Taču man par atbildi nāca kārtējie attaisnojumi: «Reizēm man likās, ka tādā veidā par tevi rūpējos. Policija, advokāti, tiesa – es negribēju, lai tevi saplosa.» Tavas «rūpes», mīļo cilvēk, nesa jaunus «upurus». Klusēšana šādos gadījumos ir varmākas saldāmaize. Ievārījuma burka, kurā ieņurkot līdz viduklim.

    Romāns «Mana tumšā Vanesa» ir spēcīgs rakstnieces Keitas Elizabetes Raselas pieteikums. Tajā ir spēks, kurš var mainīt to, kā cilvēki ieraduši domāt. Ievibrēt sirdsapziņu ikvienam, kurš zinājis, bet nedarījis neko, lai to apturētu. Manu prātu joprojām vajā kāds citāts: «…jūtos uz pusēm pārplēsta, kad viņš stumjas manī iekšā. Droši vien tā jutīšos vienmēr, tomēr es to gribu. Man jāgrib.» Ne piecpadsmit, ne divdesmit divu, ne četrdesmit, ne četrdesmit piecu gadu vecumā cilvēkam (ne sievietei, ne vīrietim) tā nav jājūtas. Tas ir vājprāts, kuram nav jānotiek.
    Viena no lietām, kuru uzteic lielākā daļa lasītāju, ir rakstnieces izvēle «neromantizēt», «neizskaistināt» galveno varoni (Streinu), neatveidot tādu, kurā iemīlēties būtu gatava jebkura sieviete, bet tādu, kuram, visticamāk, uz ielas paietu garām neatskatoties. Tas liek nenomaldīties no realitātes takas.
    Patiesība vienmēr atrod ceļu, lai cik ļoti nomaldījusies tā būtu. Aizmirstiet tādas frāzes kā «nevis mēs izvēlējāmies būt bezpalīdzīgas, bet pasaule piespieda mūs tādām būt» vai «kurš gan būtu mums ticējis, kuram tas būtu rūpējis?» Mums rūp! Tikai runājiet! Neklusējiet!

    No angļu valodas tulkojusi Krista Strode;
    Izdevējs: izdevniecība Helios, 2021

    «Iztēlojos, ka viņas sēž apmācībās, piekrītoši māj ar galvu, saka – jā, tas ir svarīgi, mums jābūt šo bērnu aizstāvjiem! Bet ko viņas darīja situācijās, kad tiešām varēja paveikt kaut ko nozīmīgu? Kad dzirdēja par uzbrukumiem. (…) Tas viss izskatās pēc izrādes, jo esmu redzējusi, kā tas notiek patiesībā. (…) Atrunas, kuras viņiem sagatavojam, ir neprātīgas, tomēr nestāv ne tuvu tām, ar kādām nākam klajā sev.»

  • Dīters Bēge, Bernds Melks-Tasels «Mēs — cilvēki»

    by

    «Pat ja kaut ko nesaprotam, mēs varam tam noticēt.»

    Noplēšamais kalendārs pie sienas. Atņirdzis zobus. Tā laiks un arī cilvēki. Atņirdz. Ņirdz viens par otru. Tikai par sevi nē. Par sevi kaut kā nav smieklīgi. Ņirdzīgi nav. Divsejaini mošķi. Laiks un cilvēki. Divsejaini mošķi, kas slēpjas zem nepaklausīgu bērnu gultiņām, medīdami aizdegunē gārdzošo, saldi ķepīgo miegu. Ņirdz viens par otru. Tikai par sevi. Nē. Atņirdz zobus kalendārs pie sienas. Noplēšamais. Tā dienu pēc dienas es plēšu tā ņirdzīgos zobus. Mīl, nemīl, mīl, nemīl… Īsi pirms nonākšanas papīrgrozā, septītais marts cenšas pierunāt mani uz citrona kūku. No domām par cukura upēm vien augšstilbi piebriest kā gaiļa krūtis pirms cīņas par augstāko vietu uz laktas. Piebriest un iesprūst džinsu starā. Piebriest kā upe, kas plānotājā nevainīgi atzīmējusi datumu, kad iziet no krastiem. Iziet no krastiem un aiziet uz veikalu pēc diļļu čipsiem.
    Un atkal viņi ir klāt. Visuredzošie. Ņirdzošie.
    Atņirdz zobus, tā laiks un arī cilvēki.
    «Mēs, cilvēki, esam ļoti dažādi.»
    Cilvēki pozitīvi. Cilvēki negatīvi. Kā elementārdaļiņas, kas ceļo pa atomu uzblīdušajām pavēderēm.
    Kā salūzušas tvaika nosūcēja instrukcijas. Baltas ķieģeļu sienas. Tostermaizes bez siera. Kaķu nagiem izraibinātas tapetes pie sienas. Tējas nosēdumiem piezīdušās krūzīšu lūpas. Vilcieni, kas aiznes ēnas milzīgās ausainēs. Izlietnes, kurās izskalo kafijas biezumus. Sniegs, kas nakts laikā pagūst izdzīt asnus uz automašīnu jumtiem. Jautājumi. Atbildes. Uz līmlapiņām. Zāles pret saaukstēšanos. Un samīlēšanos. Porcelāna servīzes, mazās baltās vietiņas, kur putekļi noparko savus lambordžini. Bruģakmeņu vaigi, kuriem pāri dragā labi koptu (mēreni barotu) dāmu pakavu asie naži. Vārdi uz noplēšamā kalendāra lapiņām. Citronkūkas receptes. Laiks un cilvēki, kuri atņirdz zobus…
    «Es domāju, ka mēs esam līdzīgi.»

    «Mūsu šūnas dzīves laikā vairākkārt atjaunojas. Bet sirds un acis gandrīz nemainās.»

    Kamēr pavasaris rausta ziemu aiz ūsām, Jāņa Rozes apgāds vienlaikus pārsteidz un lutina lasītājus, savā paspārnē izdodot vācu gleznotāja, vairāku bērnu grāmatu autora Dītera Bēges (Dieter Böge) un ilustratora Bernda Melka-Tasela (Bernd Mölck–Tassel) kopīgi radīto bilžu grāmatu. Par ko? Par mums. Cilvēkiem. Dažāda lieluma. Platuma grādu. Dzīves stāža. Statusa (karaliskajā ģimenē). Par to, kādi esam un kādi reizēm aizmirstam būt.
    Pasauli esam iegriezuši pretējā virzienā. Mašīnas brauc atpakaļgaitā. Laikrakstus tantes uz soliņiem lasa, sākot ar anekdošu un sludinājumu slejām (pērk un pārdod, maina, pateicības, līdzjūtības). Kaķi glauda pret spalvu. Satiekot kaimiņu, pār lūpām izsprāgst atvadu vārdi (līdz nākamai reizei). Saulespuķes raksta dzimtsarakstu nodaļai iesniegumu par vārda (un uzvārda) maiņu (kopš šodienas būšot Mēness Meitas). Mēnesspuķes. Pārdevēja par produktiem pircējam izmaksā naudu. Pircējs atdod atlikumu. Tapetes izlīmējas uz grīdas. Paklāji pielīp pie griestiem. Pirmklasnieks absolvē augstskolu.
    Cilvēki kāpj atpakaļ kokos.
    «Mēs — cilvēki» palīdz atgūt zudušo. Atgūt ticību cilvēkiem.
    Un iegriezt pasauli mums ierastajā virzienā.
    Pazust likumsakarībās.
    (No vācu valodas tulkojusi Inga Karlsberga, Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2021)

    «Arī tas, kam mēs neticam, var būt pareizs.»

    «Mēs — cilvēki» (WIR MENSCHEN) ir rokasgrāmata par mums pašiem. Rokasgrāmata, kas ikviena sirdi iekaros ar vienkāršību. Un sirsnību. Pievilcību. Ilustrācijas pārsteigs ar sīku detaļu pārpilnību, teksti – kā āmurs – trāpīs pa īkšķa nagu, radot ķīmisku reakciju. Cilvēcību (un asinsizplūdumu).
    Mēs. Cilvēki. Radības ar lielākiem un mazākiem kroņiem. Sapņiem. Domām. Ilgām. Vēlmes pietuvoties tam, kas mums vienmēr paliks noslēpums. Vēlmes uzrakstīt uz papīra lidmašīnas spārniem visu, kas kādreiz palicis nepateikts. Atdot vēja raupjajām rokām, lai ceļ pretī debesīm. Pretī zvaigžņu dārziem, kas uzzied ikreiz, kad dienu sardzē nomaina nakts. Lai atdot zvaigznēm nepateikto glabāt. Glabāt līdz pat brīdim, kad burtu smagums spiedīs krist. Krist un sadegt atmosfērā. Vēlmes censties atgriezt visu, kam paiets garām. Nemanot. Nezinot. Mēs, radības kronis, reizēm aizmirstam, ka neesam vienīgie uz Zemes. Un tad pasaule piekūst no cenšanās to bezjēdzīgi atgādināt. Tā ņem un satricina. Krata un purina mūs nost no sevis. Un tad mēs, radības kronis, attopamies. Mēs paveramies ārā pa logu un redzam šodienu. Redzam atspulgu stiklā. Bāla ir tā seja, ko redzam veramies pretī. Un kroni ir nomainījusi medicīniskā maska… Tik trausla ir tā robeža. Tik trausla…
    «Mēs — cilvēki» graužas cauri mūsu vājībām. Ziņkārībai. Visa veida kārdinājumiem. Uzskatiem. Vietām. Un lietām, ar kurām paši netiekam galā. Graužas cauri dvēseles kukuržņiem. Uzar nocietinātu seju vaibstus plašam smaidam.

    «Ir lietas, ko saprotam arī bez vārdiem.»

    «Mēs — cilvēki» ir grāmata, kurā vēlētos pārziemot. Tā ir ceļojums ilustrāciju džungļos, kurā nākas baudīt katru pretī plaukstošo krāsu laukumu. Katru līnijas izliekumu. Šis ceļojums atgādina par to, lai arī cik dažādi mēs šķistu, cik sveši mēs būtu viens otram, nepiegriežot vērību uz ielas, nepaceļot acis klusam sveicienam, patiesībā esam līdzīgi. Baisa līdzība mūsu vaigos. Līdzība pirkstu galos. Matu celiņos. Soļu spērienos. Domās un darbos līdzības. Neapslāpējamas. Līdzības. Katra ilustrācija veido savu stāstu. Mazā emociju skaidrojošā vārdnīca. Tā atņirdz zobus (kā laiks un cilvēki) un teju bez vārdiem izstāsta pašsaprotamo. Neizbēgamo. Mums katram vajag kādu, par kuru rūpēties. Kādu, kuru apmīļot. Kādu, kuru reizi nedēļā apliet ar istabas temperatūras ūdeni. Mums katram vajag taisnību (vislabāk tādu, kas ir mūsu pusē). Olimpisko medaļu cilvēcībā. Līdzi jušanā. Mūziku, kuras ritmā grozīt gurnus, kamēr uz pannas (tikpat ritmiski) čurkst desu ripas. Vajag kādu, kas palīdz tikt skaidrībā. Skaidrībā ar lietām. Jūtām. Skaidrībā ar sevi.
    «Mēs — cilvēki» ir grāmata visa vecuma bērniem. Gan tiem, kas vēl tikai grasās spert savus pirmos soļus, gan tiem, kuri jau auklē savus vai savu bērnu bērnus. Tā ir grāmata, kuru negribas izlaist no rokām, jo šķirstīšana (un pāršķirstīšana) rada mazu atkarību.

    «Mūsu domas reizēm skrien ātrāk par mums.»

  • Sandro Veronēzi «Kolibri»

    by

    “Vajadzētu būt vispārzināmam – un tomēr nav vispārzināms -, ka cilvēku attiecību liktenis tiek izlemts jau pašā sākumā, vienreiz un uz visiem laikiem, vienmēr, un, ja gribam iepriekš zināt, kā viss beigsies, vajag tikai paskatīties, kā viss sākās.”

    Pulkstenis uz rokas nemitīgi atgādina piecelties. Izslieties vertikāli. Pastaigāt minūti. Vismaz. Vai divas. Pastaigāt šurpu turpu, turpu šurpu. It kā dibenam nebūtu nekā labāka, ko darīt. Šurpu turpu. Pulkstenis uz rokas nemitīgi kaut ko atgādina. Piecelties. Padzerties. Paēst. Atgādina. Staigāt. Elpot. Dzīvot. It kā pazītu mani labāk par sevi pašu.
    Nolādētais viedierīču laikmets!
    Kā inde. Salda. Saēd grāmatas. Vērpjamajos ratiņus. Skābputru katlā. Saēd visu veco. Visu vērtīgo. Noziedznieks. Viedierīču laikmets. Saēd apskāvienus. Draudzības. Saēd veselas ģimenes.
    Mīlestību.
    Aplaiza lūpas. Un saēd.
    Skatos pulkstenī. Rēķinu. Cikos cilvēkiem izbeigsies vārdi. Cikos izbeigsies nevainīgu cilvēku iekrišana vārdu ķetnās. Teikumu lamatās.
    Tie, kas vēl palikuši, smagi sablīduši. Saguluši uz egļu zariem kā sniega spilveni. Ledus spilvendrānu pārvilkti. Noglauž zarus pie zemes.
    Liek pazemoties. Vārdiem.
    Viedierīču laikmets.

    (Kaķi, tu murrā par skaļu! Tu aizbaidi domas. Aizbaidi vārdus, kuri vēl palikuši. (Vai šajā lietotnē ir iespējams nogriezt skaņu kaķa murrāšanai?))

    Iepludinu bezkofeīna kafiju vēnās. Bez piena. Cukura. Rūgta susla. Savelk muti čokurā. Tūtiņā. Saritina kamoliņā.
    (Bezalkoholiskais vīns. Bezpiedevu jogurts. Bet kāpēc nav rīsu galetes ar šokolādes kūkas garšu? Gara (un cukura) vājajiem.)

    Varētu kā putns izplest spārnus. Pārlaisties pāri šim laikmetam. Pāri lietotnēm, kas mirgo viedierīču ekrānos, lai atgādinātu.
    Piecelties. Elpot. Dzīvot.

    “…atklāju, ka tad, ja no manas dzīves aizvāc visu lieko, paliec vienīgi Tu.”

    Nebija iespējams nepamanīt, kādu rezonansi lasītājos ierosināja nule kā Jāņa Rozes apgāda paspārnē izdotā itāļu rakstnieka, esejista, žurnālista Sandro Veronēzi (Sandro Veronesi) romāns Kolibri (Il Colibri). Šķita, ka šis ir ilgi gaidīts notikums. Ilgi gaidīts un sagaidīts. Un ne velti. Latviešu mēlē lasošie grāmatu mīļi ar rakstnieku iepazinušies jau agrāk, romānos – Rāmais haoss, XY un Pagātnes spēks. Tā kā man šie vārdi bija sveši, un viss, ko es spēju, bija vien kāri noraudzīties uz citu lasītāju neaprakstāmi baudpilnajiem ņurdieniem, nolēmu Kolibri ieslodzīt savā grāmatu būrītī.
    Gardai vārdu izplosīšanai no tā.
    Patiesībā mani pat mazliet pārsteidza tas, cik viegli es padevos šim kārdinājumam. Ieslodzīt. Izplosīt. Īpaši zinot, ka romāna sižets lēkā starp gadsimtu novilktajām līnijām. Zinot, cik grūti ir ielauzties šādu darbu dvēseles kodolā. Sazemēties. Taču, redzot grāmatas tulkotājas vārdu, es nomierinājos. Tā ir iemantota uzticība, kura mani pārlēja kā pēc zāļu tējas izslāpušu krūzi.
    Uzticība – var diezgan droši apgalvot -, kas atmaksājas ikreiz.
    (No itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2021)

    “Es te prātoju: bet vai ļaunumam – saproti, ko es domāju? – vai ļaunumam ir kādi iecienītie maršruti, vai arī tas uzbrūk pēc nejaušības principa?”

    Romāns Kolibri kā lapa, kas sagraizīta ar šķērēm sīkos gabaliņos. Neatpazīstamos. Un kā mozaīka kopā liekama. Nesaliekama. Īstie gabaliņi gar neīstajiem berzējas. Izberzējas. Mēģina ieņemt pareizās formas. Pareizās pozas ieņemt mēģina. Tāpēc laiks romānā nav noteicošais. Laiks lēkā kā bērns ar lecamauklu. Te senākā un nesenākā pagātnē. Tagadnē. Aizlec pārāk tālu. Aizlec nākotnē. Atgriežas. Apgriežas. Iegriežas vēstulēs. Vēstulēs, kas iztukšo bijušo. Iztukšo dzīvi. Izmēž. Izbirstē. Ielaužas telefona sarunās. Iegraužas īsziņās. Kā treknā ābolā.
    Laiks nav noteicošais. Noteicošais ir cilvēks. Noteicošie ir tēli. Tēli, kuri nomaldījušies no ceļa, kamēr laiks savā bērna prātā lēkā ar lecamauklu. Turpu šurpu. Šurpu turpu.
    Plaisas attiecībās. Plaisas starp cilvēkiem. Pāriem un nepāriem. Ģimenēm. Un vientuļiem. Plaisas, kas plēšas lielākas. Drūmākas. Nenovēršami – jo viss jau no paša sākuma ir bijis nepareizi. Nepielūdzami.

    “Ir cilvēki, kas visu mūžu raujas vai pušu, lai tiktu uz priekšu, lai izzinātu, iekarotu, atklātu, uzlabotu un pēc tam attaptos, ka vienmēr ir meklējuši tikai tās trīsas, kuras viņus iesviedušas pasaulē: viņiem ceļa sākuma un beigu punkts sakrīt. Un ir citi, kuri palikdami uz vietas veic garu un piedzīvojumu pilnu ceļu, jo pasaule pati slīd viņiem zem kājām un viņi nonāk daudz tālāk par vietu, no kuras savu ceļu sākuši.”

    Sāpes izklīdina. Un izklīdina arī Marko Karreras ģimeni. Izklīdina ģimeni, kuru veidoja viņa vecāki, un izklīdina ģimeni, kuru veidoja pats. Izklīdina, jo traģēdijas tā mēdz darīt. Vai nu izklīdina, vai satuvina. Bet nekad neatstāj vienmuļus. Neitrālus. Neļauj apputēt ar putekļu kārtu. Neļauj samierināties. Neļauj mierīgi sēdēt pie vakariņu galda. Ēst makaronus ar maltās gaļas mērci vai otrās dienas biešu zupu. Tās kņudina un kūda. Uzkūda viens otram. Kūda tik ilgi, līdz kāds nolemj aiziet. Jo vairs nav izturama tāda kņudināšana. Tā iznīcina.
    Taču nekas nenotiek tāpat vien. Viss, ko piedzīvo Marko Karrera, vienam cilvēkam varētu šķist par daudz. Taču viņš mācās. Mācās dzīvot tālāk. Pieņemt likteni. Pieņemt likteņa siekalaino muti. Mēli, kas pil no slienām. Nolaiza seju slapju. Liek atjēgties. Pieņemt. Nepretoties. Nebēgt.
    Palikt uz vietas.

    “Tu esi kolibri tāpēc, ka visu savu enerģiju ieguldi pūliņos palikt uz vietas. Septiņdesmit spārnu vēzieni sekundē, lai paliktu turpat, kur jau esi.
    Tu spēj apstāties pasaulē un laikā, Tu spēj apstādināt pasauli un laiku ap sevi, reizēm Tu pat spēj doties augšup pret laika straumi un atrast zudušo laiku, tāpat kā kolibri spēj lidot atmuguriski. “

    Cauri sāpēm mēs augam un nobriestam kā vissaldākie augļi. Arī Marko. Viņš laužas cauri laikam, cauri atmiņām, meklēdams cerību. Meklēdams iespēju atkal būt laimīgam. Noderīgam. Meklēdams iemeslu dzīvot. Un viņš atrod. Atrod par spīti zaudētai mīlestībai, zaudētām iespējām. Zaudētiem mīļotajiem cilvēkiem, zaudētiem sapņiem. Viņš atrod mērķi. Un katra diena un katra Kolibri lappuse ved arvien tuvāk un tuvāk šī mērķa piepildījumam.

    “Cik daudz cilvēku ir apglabāts katrā no mums?”

    Romāns Kolibri ir sevī ievelkošs. Manipulējošs. Šķiet, šī rotaļa ar lasītāju autoram padevusies bez grūtībām. Iepriekš minēju, ka šajā romānā svarīgākie bija cilvēki. Jā, jā, tie paši – no ceļa nomaldījušies. Visu romāna lasīšanas laiku turēju īkšķus, lai autors tos uzvestu atpakaļ. Uzvestu uz ceļa un vairs nepakļautu tos briesmām. Nepakļautu maldiem. Un… bet tā vietā, viņš tos vienu pēc otra novāca. Aizvāca no lasītāju acīm. Novāca no grāmatas lapaspušu šosejām. Vienu pēc otra.
    Kolibri liek aizdomāties. Kāpēc mēs esam šeit. Kāpēc tupam uz zemes pulsa, viļņojot cauri tam, ko saucam par dzīvi. Kāds ir mērķis. Vai mēs to sasniegsim rīt, pēc pieciem vai piecpadsmit gadiem. Varbūt mēs to sasniedzām jau vakar. Tikai nepamanījām, jo bijām pārāk aizņemti. Pārāk aizņemti savā viedierīču laikmetā. (Piecelties. Elpot. Dzīvot.)
    Saldsērīgi aizvēru grāmatu. Izslaucīju mitrumu no acu kaktiņiem. Un sapratu, ka vienīgais šī romāna mīnuss – tā ir grāmata vienam garākam vai diviem īsākiem vakariem (es tajā biju plānojusi uzkavēties ilgāku laiku, bet). Tā ir neapstādināma. Tā liek lasītājām vārdus kampt vienu pēc otra. Vienu pēc otra.
    Septiņdesmit vārdus sekundē.
    Kā kolibri spārnu vēzieni.

    “…arī viskatastrofālākajā situācijā vēlmes un bauda izdzīvo. Tikai mēs paši tās cenzējam. Kad mūs piemeklē sēras, mēs apspiežam savu libido, lai gan tieši libido mūs var izglābt. Tev patīk spēlēt bumbu? Spēlē! Tev patīk staigāt pa jūras krastu, ēst majonēzi, lakot nagus, ķert ķirzakas, dziedāt? Dari to! Tas neatrisinās nevienu no tavām problēmām, bet arī nepadarīs tās smagākas, un tikmēr tavs ķermenis būs paglābies no sāpju diktāta, kas gribētu to iznīcināt.”

  • Karloss Ruiss Safons «Vēja ēna»

    by

    “…brīdi man ienāca prātā, ka tur priekšā ir tikai zaudējumu un nebūtības rēgi, un šī pasaule man apkārt nav reāla. Tā ir gaistoša un pastāv tikai tik ilgi, cik es spēju to noturēt savā skatienā.”

    Mīlu šo pilsētu. Es mīlu tās spozmi. Un mīlu tās postu. Zinu katra tās bruģakmeņa liekumu. Katru vēstures elpas izvagoto skrambu, kurā aizķerties ar kāju. Zinu no galvas katra jumta rīta prelūdiju, kuru nenoguris atskaņo rudens lietus. Un putnu nagu skrapstoņa pavasarī. Mīlu māju durvis Pasta un Kalna ielas krustojumā. Un pēc tādas lielas mīlēšanas ripot lejā pa Kalna ielu līdz atdurties izsalkušu pīļu bara dūnu spilvenā. Alekšupītē. Pazīstu skaņu ar kādu miglas sega ceļas no Ventas. Un uz debesīm tiec savus vālu pirkstus, grūstot mākoņus, lai pašā debesu vidū izcīnītu vietu Saulei. Zinu, kur aug visgarākās lāstekas un kur pačurāt, kad acis no spiediena jau sāk sprāgt uz āru (jo tā līdz šim ir bijusi vairāk un mazāk zināma problēma manis mīlētajā pilsētā). Mīlu vērot, kā pilsētu pieelpo koka logi un kā plakstus tiem priekšā virina slēģi, pusdzīvi kā grāmatu vāki, slēpdami pilsētnieku stāstus no nevēlamiem acu pāriem. Zinu, kur cep mutē kūstošas kūkas, kur visgardāk apčubināt kafijas ar pienu krūzi. Zinu, uz kura soliņa visraitāk acis slīd pār grāmatā iespiestu burtu sekvencēm.
    Es neuzskatu sevi par izcilu lasītāju, bet par štrunta amatieri arī ne. Es dievinu atrast grāmatas, bet vairāk dievinu, ja grāmatas atrod mani. Izaudzē kājas. Garas kā laternu stabi. Un slāj. Un meklē mani. Atrod uz soliņa piena putu ūsiņām. Tik un tā izslāpušu. Izslāpušu pēc vārdu un teikumu upēm. Pēc nodaļām. Smagām kā ķieģeļi, kas krīt kā ēnas, laužot gaismas staru sprandus.
    Apķeros ap kājām tādām grāmatām, laternu stabu imitācijām. Apķeros kā bērns ap mātes kājām, kad tā grib atstāt mājas, lai aizietu tepat lejā līdz veikalam pēc piena. Un, ja pietiks naudas, arī baltmaizes kukulim un pāris stiklenēm. Apķeros un vairs nelaižu vaļā. Ļauju lai mani nes. Ļauju, lai nes prom no pilsētas, tik ļoti mīlētas un izzinātas. Lai nes pretī jaunām pilsētām un jaunām izzināšanām.

    “Abi sev jautāja: vai vainīgas kārtis, ko viņiem bija iedalījis liktenis, vai arī veids, kā viņi tās bija izspēlējuši?”

    Spāņu rakstnieka Karlosa Ruisa Safona (Carlos Ruiz Zafón) romāns Vēja ēna (La Sombra del Viento), kurš Latvijā, izdevniecības Zvaigzne ABC paspārnē, atkārtoti izdots vairākkārt, manā grāmatu skapī asi dedzinājis blakus stāvošo grāmatu sānus jau ilgu laiku. Dedzinājis, jo gribējis tikt pamanīts. Nenoliegšu, ka esmu to izrāvusi no plauktu rindas, notraukusi putekļus un kā vēdekli kārstā vasaras tveicē pāršķirstījusi atkal un atkal, taču līdz lasīšanai mūsu attiecības neattīstījās. Neizauga. Tās izbeidzās tepat pie grāmatu skapja, liekot citiem tā iemītniekiem, kuri plauktu rotā kā zobi muti, kļūt par šo attiecību izgāšanās lieciniekiem. Taču šī gada pirmajās dienās to atkal atņēmu grāmatu rindai, kura nu attāli atgādina ņirdzīgu klaidoņa muti, un metos tajā iekšā kā bezdibenī:
    “Es joprojām atceros rītausmu tajā dienā, kurā tēvs mani pirmoreiz aizveda uz Aizmirsto grāmatu kapsētu. Ritēja 1945. gada vasaras pirmās dienas, un mēs gājām pa Barselonas ielām, kurām pāri klājās pelnu pelēkas debesis, un nespodra saule lēja pār Santamonikas ramblu kausētu varu.”
    Rindas, kuras piesēja mani pie Vēja ēnas rokas. Savažoja. Pieradināja. Četrdesmit divi vārdi. Tieši tik daudz bija nepieciešams, lai zaudētu prātu vienas grāmatas dēļ. Lai vēlētos palikt grāmatas lapaspusēs, kurās kā nelūgts ciemiņš no tālas nākotnes, nepiederoša, nevienam nevēlama persona biju ielauzusies. Grāmatā, kuras lapaspusēs gribēju ievērpties un par vārdu pārvērsties. Un ar citiem tādiem vārdiem šūpoties teikuma konstrukcijās. Bezgalīgi. Vai vismaz līdz brīdim, kad vienam no mums beigtos derīguma termiņš.
    2020. gada 19. jūnijā vien piecdesmit piecu gadu vecumā pārstāja pukstēt rakstnieka Karlosa Ruisa Safona sirds. Vēja ēnā atrodamie vārdi ir teju pravietiski: “mēs dzīvojam tik ilgi, kamēr mūs atceras”.
    Pateicoties saviem darbiem, to autors ir kļuvis nemirstīgs.
    (No spāņu valodas tulkojis Centis Gercāns (2009); Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2019)

    “Es jutos nonācis ielenkumā starp miljoniem pamestu lappušu, universu un nevienam nevajadzīgu dvēseļu, kas grima tumsības okeānā, kamēr pasaule, kas dunēja ārpus šiem mūriem, dienu pēc dienas zaudēja atmiņu.”

    Vēja ēna nav vienkārši grāmata, kuras lappušu diapazons aizpilda brīvo vietu no vāka līdz vākam. Tā ir kā lēnā deja ar rēgu. Tā vada, tu pakļaujies. Bez ierunām. Tai ir daudz vairāk dvēselisku īpašību nekā vienkāršā garāmgājējā uz ielas. Tas iesloga tevi, vijoties kā labirints bez izejas. Tu maldies un netiec gudrs, vai tiešām esi iesaistīts šajā bīstamajā spēlē vai atkal alojies.
    Rakstnieks lasītāja priekšā kā pusdienu piedāvājumu servē Barselonu. Divdesmitā gadsimta pirmajā pusē. Aizmirsto grāmatu kapsētu, kurā atdusas tintē tērptie sapņi. Sapņi, kuri spēj atdzimt. Spēj iemiesoties. Plosīt. Iedvest šausmas. Iedvest cerības. Aizdegt ilgu un vēlmju ugunskuru. Neprātīgām, neapslāpējamām liesmām.

    Vēja ēna stāsta par jaunu puisi. Danielu. Puisi, kura dzīvi uz visiem laikiem maina kāda nezināma autora grāmata. Kad Daniels rakstnieka spalvas apburts uzsāk citu šī autora darbu medības, izrādās, ka tas nav iespējams. Visus darbus paņēmusi uguns mēle. Lai noskaidrotu patiesību, Daniels uzsāk riskantu spēli, kas balansē starp dzīvību un nāvi visiem tajā iesaistītajiem. Atstātie pavedieni puisi ved pa apvedceļiem tieši pagātnes žultainajā rīklē, kura ir gatava sagremot ikvienu, kas tai tuvosies. Uz pagātni, kurā valda draudzība, nodevība. Kurā valda nelaimīgas sakritības. Traģēdijas. Naids. Mīlestība, kurai nekad nevajadzēja piedzimt.

    Es kā padevīgs līdzdalībnieks sekoju Danielam. Sekoju pa Barselonas ielām, kampjot vārdus kā gaisa peldes, vilku zīmuli pāri lapaspusēm, ieslogot teikumus kvadrātiekavās kā satrakotus zvērus. Atziņas sekoja cita citai kā pagātnes tēli, kuri ceļo no lappuses uz lappusi. Saspringums nepameta manus locekļus līdz pat pēdējām lapaspusēm. Pat desa, kas blakus paklausīgi gulēja uz sviestmaizes un karsti kūpoša tēja māla krūzē, šķiet, saspringumā aizturēja elpu.

    “…tas ir tāpat kā ar elektrību, nevajag zināt, kā tā darbojas, lai dabūtu pa pirkstiem.”

    Man nav ne jausmas, kā man tas izdevās. Pārdzīvot šo nolādēto spēli. Un izdzīvot. Uz brīdi jau biju gatava atdot grāmatas lapaspusēm savu sirdi. Barselonas ielām. Atdot, lai to samīda sāpes, nodevība, alkatība. Atdot, lai tikai būtu iemesls uzkavēties. Šo stāstu es gribēju lasīt bezgalīgi. Bezkaunīgi apstāties pie pēdējās nodaļas un Vēja ēnu iekonservēt.
    (Jūs to neredzat, bet manas rokas trīc šo visu rakstot, tik saviļņota es esmu…)

    Vēlētos Vēja ēnu aizmirst. Kādu dienu ieraudzīt no jauna. Ieraudzīt ar citām acīm. Iepazīt no jauna.
    Vārdiem neizsakāms rakstnieka un tulkotāja darbs, kura baudījumam IESAKU padoties ikvienam, kuram lasīšanas ir kas vairāk par zilbju kopā savilkšanu.
    Sajūtas, kuras sniedz stāsts, tas, ko no tā ielaižam sevī, tas, kam ļaujam kurnēt, kam ļaujam ķidāt no iekšpuses, ir pats svarīgākais. Es meklēšu šī stāsta turpinājumus grāmatu veikalos, jo tagad tas ir tikpat veselībai svarīgi kā ziemā uzņemt vitamīnus.

    Stāsts esot vēstule, ko autors raksta sev pašam, lai pastāstītu to, ko citādi neuzzinātu. Nezinu, vai Karloss Ruiss Safons uzzināja to, ko citādi nebūtu uzzinājis, bet es to izdarīju. Tagad es zinu, ka Vēja ēna ir nenovērtējamākā grāmata, kura nonākusi manā necilajā iespieddarbu kolekcijā.
    Izlasot romāna pēdējās lapaspuses, man sažņaudzās sirds (un kuņģis). Acis pielija asaru pilnas. Es nekad neesmu pratusi aprakstīt, ja tas bijis nepieciešams, savas sāpes mediķiem. Arī šobrīd es to nespēju (vai starp jums ir kāds mediķis?). Tik vien, ka šķiet, sāp tā, kā tad, kad zaudē draugu. Kad zaudē un viss beidzas.
    Taču patiesībā ar šo viss tikai sākas…

    “- Tad, lūk, šis stāsts ir par grāmatām.
    – Par grāmatām?
    – Par noburtām grāmatām; par cilvēku, kas tās uzrakstīja; par kādu varoni, kas aizbēga no romāna lapaspusēm, lai to sadedzinātu, par kādu nodevību un par kādu zaudētu draudzību. Tas ir stāsts par mīlu, par naidu, par sapņiem, kas dzīvo vēja ēnā.”