«Gotfrīds! Tas bija mana vectēva vārds. Savukārt man tas bija iedots kā otrais vārds. Manuprāt, tas izklausās smieklīgi. Es zināju, ka šis vārds nozīmē «Dieva dāvana», bet, cik biju redzējis ilustrācijās vecmammas Bībelē, Dievs nešķita īpaši mierpilns.» 23. lapaspuse Cilvēki mēdz smiet – ja kāda priekšnesuma vai konkursa numura laikā uz skatuves uzlaiž bērnus vai …
«Izrādījās, ka nav svarīgi, vai mēs esam labi vai slikti, vai mēs esam pelnījuši izglābšanos vai ne – (…) tas, ka esam dzīvi, nav nekāda predestinācija, un mūsu veiksme ir bijusi nejaušība, rulete, pagadījusies loterijas biļete, un jebkurā brīdī to var mums atņemt.» * Atsauksmei par Janas Vagneres grāmatu «Dzīvi cilvēki» emuāra lapaspusēs bija jānonāk …
«Stāsti ir mežonīgākais, kas pastāv šajā pasaulē. Stāsti tevi vajā, tie kož un medī.» 45. lapaspuse Stāsts. Sens kā pasaule. Stāsts, kas redzējis tās radīšanu. Stāsts, kas zvilnējis Ēdenes dārzā. Grauzis ābolus, sārtus kā magones. Stāsts, kas kutinājis tiranozaura pēdas. Stāsts par Patiesību, kas riežas miesā, asa kā ērkšķi. Dedzina mēli kā pārsālītā ūdenī vārīti …
«Tās ir tik dīvainas sāpes. Mirt ilgās pēc tā, ko nekad nepiedzīvošu.» Alesandro Bariko «Zīds» Grabinu acu plakstus kā tukšas konservu bundžas un nespēju noticēt, ka šodien esmu saņēmusi drosmi, lai beidzot piesēstu pie sava baltā darba zirga (lasīt: Lenovo Yoga 510 portatīvā datora klaviatūras) un rakstītu par to, cik 2021. gads šķitis īss, bet …
«Kas valda pār ūdeni, valda pār dzīvību. Tā ir milzīga atbildība.» Bezgalīgs stāsts. Neviens nevar pateikt, kur tas sākas. Neviens nevar pateikt, kur tas beidzas. Ir tikai zināms tas, ka viss sākās pirms tevis un manis. Un viss beigsies pēc manis un tevis. Mēs esam kaut kur pa vidu. Sākuma beigās. Beigu sākumā. Bezgalīga stāsta …
Mēs spējam sūtīt kosmosā virsskaņas lidmašīnas un raķetes, identificēt noziedznieku pēc viena mata vai sīkas ādas plēksnītes, radīt tomātus, ko var glabāt ledusskapī trīs nedēļas, un tiem nav ne vainas, un mikroskopiskā mikroshēmā ietilpināt miljardiem informācijas vienību. Mēs spējam ļaut cilvēkiem nomirt uz ielas. Auzu pārslu cepumi ar rozīnēm. Sasprūduši kaklā kā palu sanestā biomasa …
«Veids, kādā mēs kļūstam pieauguši, ir garumgara mēģinājumu un kļūdu virkne» Allaž esmu teikusi, ka neesmu cilvēku cilvēks. Alkstu vientulības jūrām peldēt pāri. Pārtapt vientuļā salā. Vai divās. Aizvērt acis un izlikties, ka šajā pasaulē bez manis (un kafijas ar pienu) neviena cita nav (nu vismaz līdz brīdim, kad aiz piedurknes sāks raustīt muti ar …
«Ir vajadzīgs spēks, lai atcerētos, un vajadzīgs citāds spēks, lai aizmirstu, un tikai varonis spēj abus.» Katru dienu viens un tas pats. Cilvēki un lietas. Tie paši. Bārsta komplimentus, galvas vilnas džemperu apkaklēs ierakuši. Nemirstīgi cietām akmens sejām. Neizdevušies tēli no avīžu speciālizdevumiem. Katru dienu viens un tas pats. Neglītu ēku fasādes. Kariķētas ģīmetnes. Logi. …