«Dzemdības var saplēst sievietes apakšgalu vienās driskās, un no tā gandrīz nav iespējams izvairīties, jo īpaši pirmajās dzemdībās. Durex varētu smelties iedvesmu no cigarešu ražotājiem un uz prezervatīvu iepakojumiem likt starpenes pēcdzemdību attēlus – neviena sieviete, kas tos būs aplūkojusi, nekad negribēs riskēt ar palikšanu stāvoklī.»
106. lapaspuse
Manas zināšanas par medicīnu līdz šim balstījušās uz «Doktora Hausa» un «Grejas anatomijas» scenārija autoru un «Atsaucīgo māmiņu foruma» dalībnieku zināšanām un pieredzes, bet nekad jau nenāk par sliktu uzzināt arī vēl kāda – «ceturtā» speciālista viedokli, īpaši, ja šis speciālists atrodas otrpus ekrāniem vai «Ko ārsti tev nestāsta» glancētajām žurnāla lapaspusēm; īpaši, ja tas skar virkni parādību, kas saistītas ar dzīvībai svarīgu funkciju nodrošināšanu. Adams Kejs, bijušais dzemdību (un ginekoloģijas) nodaļas ārsts, grāmatā «Mazliet sāpēs» apkopojis ierakstus no savas slepenās «jaunā ārsta dienasgrāmatas», kurā kā Dons Kihots atklāj savu cīņu ne tikai ar birokrātijas vējdzirnavām, bet arī ar prātā neapdāvinātiem pacientiem – tās ir īsas etīdes ar traģikomēdijas elementiem, kas paver iespēju palūkoties uz ārsta profesiju no ne pārāk glaimojošās puses (un, ļoti iespējams, dot stimulu pamest medicīnas studijas, kamēr nav daudz par vēlu pievērsties kaut kam pateicīgākam, piemēram, matu kondicioniera vai gaisa atsvaidzinātāja testētāja profesijai) – piemēram, no tās puses, kurā tava dibena noslaucīšanas laiks (labākajā gadījumā pēc tualetes apmeklējuma) ir ekvivalents tam ātrumam, ar kuru tobrīd mirst tavs pacients. *Tikai lasītājiem ar stabilu humora izjūtu!
«(..) es neviļus aizdomājos, vai viņi šo sindromu nosauks manā vārdā. Vienmēr biju cerējis, ka Keja sindroms būs kāds spožāks atklājums par šo, kad paciente, kurai tiek izraisītas dzemdības, izkakā savas iekšas, bet varbūt tā ir cena, kuru ir vērts maksāt par sevis iemūžināšanu mācību grāmatās.»
«Ja katru reizi, kad par tevi iedomājos, izaugtu viena puķe, pasaule būtu viens vienīgs dārzs.»
76. lapaspuse
Kā piķa melnā tumsā, taustoties pēc gaismas slēdža istabā, kas nekad vairs nebūs apdzīvojama (zinu, ka šeit jau gadiem valda caurvējš un elektrības atslēgums, bet es cenšos; ceru ka tu redzi, cik ļoti es tiecos pēc gaismas sevī), es taustos pēc vārdiem, kas spētu aprakstīt to emociju gammu, visām iespējamajām (un neiespējamajām) tonalitātēm, kas ieskanējušās, pāršķirot grāmatas lappuses tik uzmanīgi, kā pārcilājot apslēptu dārgumu kartes (ja nu es tomēr kaut ko palaižu garām? kādu vārdu vai teikumu? dzīvi? bet ja nu nāve paskrien garām, pirms paspēju palikt tai padeni, ķerot kādu no jums kā rudens iesnas?). Šis romāns ir kā kāpiens pretī debesīm, kā krustvārdu mīkla, kas jāatmin, lai no burtiem ietonētajos lodziņos veidotu atslēgas vārdus (mīlestība, zaudējums, cerība, draudzība, nodevība, smiekli, asaras, dzīve, nāve, sākums un gals) – šī neparasti veidotā romāna cilvēkstāstus – pieķerot sevi pie domas, ka nekad agrāk neesi dzirdējis kādu runājam par ciešanām tik dievišķi skaisti, kā to nupat izdarīja Valērija Perēna.
«Nāve nekad neņem pārtraukumu. Tā nepazīst ne atvaļinājumu, ne brīvdienas, ne zobārsta apmeklējumu. (..) Tā ir visur un visu laiku. Neviens par to nedomā, citādi varētu sajukt prātā. Tā ir kā suns, kurš visu laiku pinas pa kājām, bet kura klātbūtni mēs pamanām tikai tad, kad tas iekož. Vai vēl ļaunāk – kad tas iekož kādam, ko mīlam.»
94. lapaspuse
«Vienīgie spoki, kuriem es ticu, ir atmiņas.»
83. lapaspuse
No franču valodas tulkojusi Ilze Fogele; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2022
«Es guļu Onkoloģijas nodaļā, tas ir pieklājīgs vārds vēzim, taču arī no tā var tāpat saslimt.»
72. lapaspuse
«Sestklasnieki neraud», bet gandrīz divdesmit deviņus gadus sasniegusi trīs bērnu (piecu kaķu un divu suņu) mamma sāk raudāt, netikusi pat pāri grāmatas satura rādītājam – pēkšņi mani bija pārņēmusi «sajūta, ka jānirst lielā peldbaseinā, lai gan nav zināms, cik dziļš varētu būt ūdens» (111. lpp.), bet es taču nemaz neprotu peldēt, taču Žaks Frīnss, šī – uz patiesiem notikumiem balstītā stāsta autors, to radījis tieši tā, lai lasītājam būtu sajūta, ka glābšanas riņķis ir tepat, kaut kur pie teikuma beigām, aizķēries aiz komata divdabja teicienā vai aptinies ap punktu, kas stingri nodala robežas starp traģisko un komisko. «Domājot par tevi, es smejos caur asarām» (191. lpp.), manuprāt, ir precīzs – stāsta par meiteni, kuras cīņā ar nāvējošo slimību, atverot grāmatas vākus, tiekam ierauti, apzīmējums – tas ir slavinājums draudzībai un mīlestībai, drosmei un cerībām, tas ir slavinājums «cilvēka nezūdamības likumam».
«Kad tu nomirsti, nomirst tavs ķermenis. Taču viss pārējais paliek un ir.»
175. lapaspuse
No nēderlandiešu valodas tulkojusi Inese Paklone; Ilustrējis Edmunds Jansons; Izdevējs: liels un mazs, 2021
«Dzīve ir kā zems, tizls galds, kas dzīvoklī palicis no iepriekšējiem īrniekiem. Lielākoties tu to pamani, atceries, ka tāds tur ir, uzmanies, bet dažreiz vari arī aizmirst, un tad tu ar spico stūri dabū pa stilbu vai celi, un tas ir sāpīgi. Un gandrīz vienmēr paliek rēta.»
147. lapaspuse
Bez metaforām. Katra diena kā pirmdiena. Plaisa uz datorekrāna. Pienāk ziņa par cilvēka nāvi. Un aiziet. Bez metaforām. Sākas kritiens bezdibenī. Bezdibeņa vidū zemeņu lauks. Salda sarkana sula izsūcas cauri tēkreklam. Asinis. Vārās uz plīts katls. Līdz malām pilns ar vēsturi. Pierakstīta uz avīzes malas adrese, kura vairs nepastāv. Pierakstīts vārds, uz kuru neviens vairs neatsaucas. Bez metaforām. Es jautāju, kā tev iet, bet mēs abi zinām, ka man ir vienalga. Un tev ir vienalga. Viena alga. Visiem domas skaidrības zudums.
«Saruna ir kā tunelis, kuru tu ar karoti pacietīgi roc cietuma grīdā.»
30. lapaspuse
Jaunā gada apņemšanās ir kaut kas šausmīgs. Cilvēkiem nevajadzētu sev to nodarīt. Un tomēr, katru gadu, no gada uz gadu, 1. janvārī tie apņemas lietas, kuras nekad nenotiks (ir arī atsevišķa cilvēku kategorija, kura kaut ko apņemas «sākot ar pirmdienu», bet par viņiem nerunāsim, jo, ticiet man, šai sarunai jūs (un es) neesat gatavi). Arī es piederu pie šiem «jaunajā gadā es apņemos»cirka klauniem. Šogad, piemēram, apņēmos vairāk lasīt un rakstīt, bet vienīgais, ko es lasu (un rakstu), ir tapešu raksts uz virtuves sienām, tāpēc man gandrīz garām bija paskrējusi informācija par to, ka Jāņa Rozes apgāda paspārnē iznāk izraēliešu rakstnieka Etgara Kereta (Etgar Keret) stāstu krājums «Aizķeršanās galaktikas nomalē» (Fly Already). Kerets man nav svešs. Pirmo reizi aci pret aci mēs tikāmies tālajā 2019. gadā, stāstu krājumā «Autobusa šoferis, kurš gribēja būt Dievs». Toreiz vēl, tik tikko biju pārvarējusi savu lasīšanas maratona starta līniju, tāpēc, atverot tās vākus, jutos kā kamielis, kurš atver durvis uz tuksnesi, nevarot zināt, kad nākamreiz būs iespēja tikt pie ūdens (atsauce uz tekstu divi simti septītajā lapaspusē), taču izrādījās, ka viss «Autobusa šoferis, kurš gribēja būt Dievs» stāstu krājums ir oāze tuksneša vidū. Tolaik es uzzināju, ka var rakstīt (un lasīt) arī pavisam citādi. Savādi. Un tomēr tik vilinoši. Ievelkoši. Rakstīt ne no šīs pasaules.
«(..) «nekad» ne vienmēr ir tik ilgs kā izklausās.»
34. lapaspuse
Lai saskaitītu, cik drausmīgi īsus mūžus piedzīvo īsie stāsti, kuri sakāroti (un pakārtoti) krājumā «Aizķeršanās galaktikas nomalē», vajadzīgi vismaz divu roku pāru pirksti (un vēl mazliet). «Tas, ka tu kādu izgudro, tevi tomēr neatbrīvo no atbildības par viņu, un atšķirībā no dzīves, kurā tu vari paraustīt plecus un norādīt uz debesīm, šeit aizbildināties nevar» (124. lpp.), tāpēc, domājams, rakstot šos vārdus, Etgars Kerets pilnībā uzņēmies atbildību par visiem varoņiem, kurus ieslodzījis šo stāstu neparastajās sižeta līnijās – visiem, kurus nogalinājis vai atstājis dzīvus mūžīgai piemiņai vai dzīvei grāmatas lapaspusēs. Šī ir viena no tām retajām reizēm, nespēju izcelt kādu no stāstiem – tie visi vienlīdz neparastā veidā iedarbojušies uz manu centrālo nervu sistēmu – traģikomēdijas elementi, varbūtības teorijas, dzimšanas dienas un bēres, no jumtiem lecoši vīrieši un (ne)pateicības, suns, karaklausība, genocīds un alerģijas, dievišķas atklāsmes, sekss (bet tikai tāds, kurā «kliegšana ir kaut kas līdzīgs pogromam, kas iedveš šausmas visai ielai un liek visiem klusiņām slēpties savos dzīvokļos» (143.lpp)), holokausta piemiņas diena, kaut kas pirmatnēji vientuļš un visi pārējie stāsti, kuri nav par viņiem (un mums). Brīžiem man šķita, ka pēc šo stāstu izlasīšanas man būs nepieciešams dvēseles (un domu) remonts, bet brīžiem – ka neizturami ilgošos pēc katra no šiem stāstiem, un man nāksies tos pārlasīt atkal no jauna. Tagad man šķiet, ka līdzīgi kā Kerets, «pamanījos vienā teikumā izklausīties reizē pēc drama queen un pēc kājslauķa» (162. lpp.), tomēr iekšēji šķiet, ka «Aizķeršanās galaktikas nomalē» ierakstīto dzīves prasmju eksāmenu esmu nokārtojusi ar sekmīgu atzīmi (tāpat, kā pats stāstu krājums manā Goodreads vērtējumā).
«Elle ir pilna ar dvēselēm, kuras dzīvojušas tā, it kā rītdiena nekad nepienāks.»
101. lapaspuse
Etgara Kereta rokraksts ir tik unikāls, ka to varētu atpazīt pat tad, ja «Aizķeršanās galaktikas nomalē» būtu sarakstīts ēģiptiešu hieroglifos, bet pats Kerets «ir tieši tāds cilvēks, kādus tu gribi sev blakus degošā mājā vai uz grimstoša kuģa.» (24. lpp.) Lasīt Keretu ir kā braukt ar kabrioletu – aizraujoši, bet tajā pat laikā bailīgi, jo nepamet sajūta, ka var noraut meningītu. Vieniem «Aizķeršanās galaktikas nomalē» šķitīs kā bērna smiekli (kuri starp citu ir «skaistākais, kas šajā smirdīgajā pasaule ir.» (57. lpp.)), otriem – kā piens pēc derīguma termiņa beigām. Tāpēc aicinu atvērt šo stāstu krājumu «tā, kā apgriež otrādi terorista līķi, rēķinoties, ka viņam varbūt ir pašnāvnieka josta.» (91.lpp.), jo mazums, šķīst asinis, bet tev tikko bija remonts viesistabā.
«Mīlēt var arī nesaprotot.»
124. lapaspuse
No ivrita tulkojusi Māra Poļakova; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2022
«Pasaule nav mainījusies, tikai kļuvusi sliktāka un izliekas neredzam, ka gaidāma bojāeja.»
260. lapaspuse
Atkāpe no malas. Vārdi atkāpjas no malas, bet domas paliek, kur stāvējušas. Sastingušas bailēs sastingušas bailes. Atkāpe no malas, bet atkāpties nav kur. Tu esi tik melns un maziņš kā komats vai punkts. Tu vari «no rīta iziet no mājas mierīgs un paļāvības pilns un nepārnākt.» (59. lpp.) Tu vari kļūt par vēl vienu atkāpi no malas, pie kuras malas nebūs kur atkāpties. Laika gūsteknis – mums rakstīts uz pieres. «Ik dienu, ik minūti, ik sekundi dzīve var apgriezties kājām gaisā.» (tā pati piecdesmit devītā lapaspuse) Tā nav raķešu zinātne vai kvantu fizika. Tā nav pat boršča recepte. Tās ir fiziskas šausmas, kas piedzimst kaut kur pakrūtē un izplatās pa ķermeni kā audzējs, kurš nepazīst sāta. Kāda dzīve apstājas, bet kāda turpina ritēt uz priekšu. Atpakaļ. Skaiti vai neskaiti dienas, mēs esam vien laika gūstekņi, vien atkāpes no malas.
«Tā ir pasaule, kuras esamību mēs nespējam aptvert.»
62. lapaspuse
Franču rakstnieces Delfīnes de Vigānas (Delphine de Vigan) vārds man vairs nav svešs. Patiesībā, kopš pirmo reizi ar viņu iepazinos, lasot romānu «Lojalitātes», esmu ar de Vigānu pavadījusi kopā vairāk laika nekā ar jebkuru cilvēku ārpus manas ģimenes loka, stāvot lielveikala vai Covid-19 analīžu nodošanas punkta rindā. Ir sajūta, ka grāmatu lappušu caurlaidības spēja man ir palīdzējusi izsūkties cauri vārdiem, kas ieguļas baltajās papīra loksnēs, iepazīstot ne tikai de Vigānas rakstības stila īpatnības, bet arī pašas rakstnieces iekšupvērstās tieksmes. To, ka Delfīne de Vigāna ir psiholoģisko romānu meistare, no mana skatu leņķa pārliecinoši apstiprināja romāns «No un es», taču «Bērni ir karaļi» (Les enfants sont rois) šo pārliecību tikai nostiprināja. Savos romānos Delfīne de Vigāna «atsaucās uz laikmetu un pasaules gaitu». (51. lpp.) Viņa mīl iesprostot lasītājus viedokļu krustugunīs, jo allaž spēj izvēlēties tēmu, kas sit pa saules pinumu tā, ka gar acīm paliek melns. Un tu tajā melnumā stāvi un plāti muti, un tver pēc gaisa. Un mierinājuma, jo saproti, cik sačakarēta ir pasaule, kuras (ilgtermiņa) īrnieks esi.
«Robeža starp iekšējo un ārējo ir zudusi diezgan sen.»
212. lapaspuse
Mēs dzīvojam pasauļu sadursmju laikā. Labrītu nomaina dubultklikšķis uz fotogrāfijas, kamēr pār lišķīgā smaidā savilktu seju vai kafijas krūzi ar biezu putu kārtu, kurā uzzīmēts tik tikko jaušams zieds, nomirgo sarkana sirds, kas mēmi apstiprina – man patīk šis attēls. «Šodien nav iespējams pilnībā pazust no radaru ekrāniem.» (260. lpp.) Lai cik zemu ritinātu savu ziņu plūsmu, acis visu laiku atdursies pret klikšķu ēsmām – pirksts pacelsies virs skārienekrāna un ar pašiem sev zināmu baudu trieksies pret satraucošu ziņu virsrakstiem vai video atskaņošanas pogām. «Šodien ikviens var iedomāties, ka viņa dzīve ir citu uzmanības vērta, un gūt tam apstiprinājumu.» (213. lpp.) Katra mūsu nopūta sasniedz auditoriju. Katrs čukstus izteikts vārds atrod vājāko posmu robežā, kuru nedrīkstētu pārkāpt. Katrs digitālais nospiedums tiek piefiksēts, lai vēlāk kalpotu par ieroci pret mums pašiem. Mēs dzīvojam pasauļu sadursmju laikā, kurā viena daļa «nav ar mieru, ka viņus izseko kā putnu fabrikas vistas, marķē kā makaronu paciņas» (259. lpp.), bet otra – gatava padoties bezdibeņa vilinājumam, ļaujot pilnīgiem svešiniekiem, nepieceļoties no dīvāna, izdzīvot savas dzīves, nemaz neapzinoties, cik augsta var būt cena, ko par šādu vaļību var nākties maksāt.
«Kad apzinies, ka nelabojamas drāmas var sagraut dzīvi vienā mirklī, miers iegūst vēl lielāku vērtību.»
171. lapaspuse
Romānā «Bērni ir karaļi» Delfīne de Vigāna biedējoši precīzi iezīmē realitātes un virtuālas realitātes nepārtrauktības sindromu. Robežas starp šīm pasaulēm ir mainījušas sākotnējo kursu. Tās ir sajaukušās tiktāl, ka kļuvis neiespējami nošķirt to, kas ir patiess, bet kas tikai izdomāts. Kam pievērst uzmanību, bet kam patīt garām. Katram, kurš pieslēdzies globālajam tīmeklim, ir iespēja nokļūt uz skatuves. Šī starmešu gaisma ir atkarību izraisoša. Katrs tīkšķis ir balva – tavas pievienotās vērtības pierādījums. Taču, nejūtot šīs atkarības izraisītās blakusparādības, savā tīksmē pēc uzmanības ir iespējams aiziet tālāk nekā morāles principi to pieļauj – tieši par to raksta de Vigāna – mūžam ar uzmanību nepiebarojamo indivīdu, kurš savas virtuālās izrādes dēļ, ir gatavs zaudēt visdārgāko.
Mēs dzīvojam laikmetā, kurš reizē ir «privilēģija un slazds». (305. lpp.) Viss ir kļuvis par preci. Cilvēki ir staigājoši reklāmu stabi, tikai suņi tiem vairās uzčurāt. Cilvēki saka, šī esot iespēju pasaule, un tomēr ne katram ir iespēja dzīvot tā, kā to būtu izvēlējies- «dzīvot, lai tevi ieraudzītu, vai dzīvot pastarpināti.» (16. lpp.) Šodienas bērni dzimst bez izvēlēm. Tie dzimst kopā ar profiliem sociālajos tīklos, dzimst bez tiesībām veidot savu tēlu un personību pēc saviem uzskatiem. Bērni dzimst par vecāku (un viņu sekotāju) (privāt)īpašumiem. Tas, ko viņi ēd, dzer, velk mugurā, ar kādām rotaļlietām spēlējas – tas viss ir atkarīgs no padomiem, kas tiek uzklausīti no malas. Tūkstošiem cilvēku audzina mazuli, sēžot ekrāna otrā pusē. Tā ir vardarbība, kurā katrs tīkšķis to tikai paildzina. Neapzināts uzbrukums, kas draud jebkurā brīdī pāraugt traģēdijā. Cilvēkiem, kuri virtuālo pasauli aptaustījuši tikai no ārpuses, varētu šķist, ka de Vigāna sarakstījusi zinātnisko fantastiku, kas attāli atgādina neizdevušos anekdoti, tomēr tiem, kas sociālos tīklus izmanto ikdienā, sekojot līdzi vai tikai reizumis iemetot aci kāda ietekmeļa kontā, kļūst skaidrs, ka Delfīne de Vigāna ne tikai ieskicē, bet arī precīzi atspoguļo šo neizprotamo vēlmi savu ikdienas dzīvi uzticēt pilnīgiem svešiniekiem.
Lasot «Bērni ir karaļi», es nevarēju nevilkt paralēles ar mūsu pašmāju influenceriem, kuri ar ekrānu starpniecību ik dienas pasniedz savu un savu bērnu dzīvi mums uz paplātes, un atcerējos par kādu notikumu pirms kāda laika, kad sieviete tviterī stāstīja, ka, ejot cauri Vecrīgai, pamanījusi kādu influenceru ģimeni, kas mēģinājusi uzņemt fotoattēlus instagramam, acīmredzot saldējuma reklāmai – bērni noraudājušies, tētis nokaitināts, mammai sarkana seja un izpletušās nāsis, saldējums izkusis, bet uz instagramfoto – laimīga ģimene, kas bauda saldējumu, saules sakarsētās Vecrīgas ielās…
Delfīne de Vigāna raksta tā, ka lasītajam gribot, negribot nākas mainīt pasaules skatījumu līdz pašiem pamatiem. Tā ir skarba realitāte, sarežģīti attiecību modeļi. Un visam pa vidu mēs – tie, kas lēnām pierod. «Cilvēkiem ir nepieciešami sapņi» (314. lpp.), taču kopš pasaule ir sajukusi prātā ar savu vēlmi izrādīties, sapņot ir palicis grūtāk. Bez atkāpēm no malas.
«Kāda jēga slēpties, ja esam tik redzami – tā, šķiet, spriež cilvēki; un ja nu viņiem ir taisnība?»
213. lapaspuse
No franču valodas tulkojusi Inta Šmite; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2022
«Nevienam no mums neizdosies izkļūt no šejienes dzīvam.»
104. lapaspuse
Jūs noteikti pazīstat dienas, kurās pat saule slēpjas aiz lietus mākoņiem. Tālumā izsijā no savām dūnu miesām smalkus lietus vālus, ietinot koku galotnes ķēmīgi pelēkā miglā. Bet tuvumā nopļauj rītu kā izkapts pļavu, kas negrib atveseļoties no mēnesstaru gaismēnu pieskārieniem. Pazīstat tās dienas, kas samirkušām kājām pārņem stafeti «paskriešu garām nepamanīta» disciplīnā, meklējot patvērumu no dusmu rievām cilvēku pierēs. Acu pāriem, kas sūrstoši ielaiž ādā savas uguns mēles. Patvērums var būt maldi, taču reizēm tikai maldos ir iespējams patverties. Vārdu spēlēs var uzvarēt. Var arī zaudēt (bet galvenais taču esot «piedalīties»). Laiks iekšēji ir miris, tāpēc ārēji šķiet apstājies. Tāpat arī es.
«Ikviens lēmums ir balstīts uz divām emocijām – bailēm un mīlestību.»
280. lapaspuse
Es pāršķirstu «Varbūt tu vēlies ar kādu par to parunāt?»(Maybe You Should Talk to Someone?) lapaspuses un atrodu starp tām nosmakušu kukaini (varbūt pārāk liela vēlme ar kādu (par to) parunāt ikvienam var beigties šeit, starp simt astoņdesmit sesto un septīto lappusi). Šī grāmata manā (kustamajā) īpašumā nonāca nepieklājīgi sen. Un tik pat nepieklājīgi sen es esmu centusies tai ar abām rokām (un prātu, un sirdi) pieķerties, taču iekšējie bremzēšanas mehānismi neizskaidrojamu iemeslu dēļ šo procesiju, svētulīgi sekot amerikāņu psihoterapeites Lorijas Gotlības (Lori Gottlieb) stingri nospraustajām robežām (piecpadsmit centimetru platumā, divdesmit viena centimetra garumā), noremdināja. Ļoti iespējams, ka, manis pirms tam uzliktais «vēl viena pašpalīdzības grāmata», zīmogs ļoti ietekmējis manus lasīšanas tempus, graužoties cauri iekšējām kataklizmām, kurās Gotlība smalki apraksta to savas psihoterapeita pasaules skatuves daļu, kas paliek aiz kulisēm, taču, neatkarīgi no tā, grāmata ir neskaitāmi daudz reižu likusi atrast ceļu uz spēju atkal uzelpot. Tāpēc uzreiz gribu sevi izlabot – šī nav «vēl viena pašpalīdzības grāmata», šī nav terapija – šis ir «stāsts par terapiju, proti par to, kā notiek dziedināšanas process un kurp tas mūs aizved.» (22. lpp.)
«Neziņa ir laba vieta, no kuras sākt.»
88. lapaspuse
Ir ļoti grūti (lai neteiktu «neiespējami») atrast zāles, kuras palīdzētu tikt galā ar idiotiem (īpaši, ja idioti esam mēs paši). Ir nepieciešams (ne)zināms laiks, lai pielāgotos domai, ka pasauli nedarbina tikai «es». Tas ir komandas darbs. Bet ne visi prot strādāt komandā. Pēdējo gadu notikumi ir pierādījuši, ka liela daļa mūsu sabiedrības domā, ka tīri labi ar dzīvi ir spējīgi tikt galā kā solo mākslinieki, taču šodiena pierāda pretējo – cilvēks ir izgāzies cilvēcības eksāmenā (skolotāj, kad varēs nākt pārrakstīt?). Nevienam vairs nav šaubu, ka būt par cilvēku ir neciešami grūti (īpaši, ja esi idiots), bet der atcerēties, ka «mirstības rādītāji dzīvei ir 100%. Ikviens no mums nomirs, un vairākumam nav ne jausmas, kad un kā tas notiks» (104. lpp.), tāpēc būtu diezgan briesmīgi, ja tas notiktu brīdī, kad beidzot tiktu sagaršota patiesā dzīves saldme…
Jau no pirmajām «Varbūt tu vēlies ar kādu par to parunāt?» lapaspusēm es sajutu, ka Lorija Gotlība ir no tiem cilvēkiem, kuriem piemīt spēja sasmīdināt pat akmeni. Caur humora caurvītām atziņām plešas skarbas realitātes lauki, kas apauguši nezālēm, kuras jāizravē. Jāizrevidē piedzīvotais un smagums, kuru tas liek nest. Reizēm tikt galā ar ģenerāltīrīšanas darbiem vienatnē ir pātāk grūti. Nākas meklēt palīdzību. Nākas atrast cilvēku vai «vietu, kur tu drīksti pilnībā izjukt pa vīlēm.» (53. lpp.) Terapija ir kā teātra izrāde, kuras «stāsts, ar kādu pacients ierodas uz terapiju, var nelīdzināties stāstam, ar kādu viņš terapiju beidz.» (441. lpp.) Atvērt savas dvēseles durvis ir ļoti grūti, kā nogriezt matus otram cilvēkam – «no malas tas izskatās viegli līdz brīdim, kad jāpaņem rokā šķēres» (288. lpp.), taču tas var būt pats labākais veids, kā atbrīvoties no dzīves blakusparādībām. Starp šīs grāmatas lapaspusēm atrodams, ļoti domas raisošs, man mīļa autora – Džeimsa Boldvina citāts: «Nav nekā patīkamāka par atbrīvošanos no kādas kaites, taču nav nekā biedējošāka par to, ka tev atņem kruķus.» Es domāju par visiem cilvēkiem, kuriem neizdevās tikt ar sevi galā. Par tiem, kuriem pietrūka viena vai divas sarunas līdz iespējai skaidrāk sevi saskatīt. Iespējai saskatīt to, ka pasauli nedarbina tikai «es» – mūsu te ir daudz.
«Nav iespējams izaugt, ja cilvēks vispirms nekļūst vārīgs.»
178. lapaspuse
Es nedibinu attiecības ar cilvēkiem. Un, jo vairāk es to sev atkārtoju, jo vairāk satrūkstos. Attiecības ar cilvēkiem es iztēlojos kā tuneļa šķērsošanu – «vienīgais veids, kā šķērsot tuneli, ir iziet tam cauri, nevis apkārt, bet šobrīd es nespēju iztēloties pat tā ieeju.» (37. lpp.) Es joprojām esmu sevis atveseļošanas sākumā. Un mana terapija ir grāmatas. Es zinu, ka grāmatas pašas par sevi nav spējīgas mani izglābt, taču tās ne reizi vien ir palīdzējušas man pašai izglābt sevi. Lorija Gotlība savā grāmatā atklāj, ka ar terapiju ir gluži tāpat. Terapija nepateiks priekšā atbildes uz jautājumiem. Tās joprojām būs jāmeklē pašiem. Taču terapija dažkārt mēdz norādīt, ka «mēs esam mūsu grūtību patiesais cēlonis. Un, ja vien mēs spētu nestāvēt paši sev ceļā, notiktu, kas pārsteidzošs.» (25. lpp.) Lai redzētu sevi no malas, nākas ieskatīties spogulī – tas var iedvest bailes, taču tikai tas spēs pateikt, kas mums jāpieņem, bet kas jāmaina savā dzīvē.
«Ikviens cilvēks, ar kuru jebkad esam bijuši tuvi, turpina dzīvot kaut kur mums iekšienē.»
478. lapaspuse
Grāmatā «Varbūt tu vēlies ar kādu par to parunāt?» Gotlība vairākkārt uzsver, ka terapeita uzdevums nav pārliecināt. Anoreksijas pacientu nevar pierunāt sākt ēst, alkoholiķi – pārstāt lietot alkoholu. Filatēlistu – pārstāt krāt pastmarkas, bet vecmāmiņu – pārstāt adīt zeķes. Terapeita uzdevums ir likt cilvēkam sevi labāk izprast, palīdzēt atklāt katra paša «iekšējo un ārējo pagrieziena punktu, kas liek viņiem pārliecināt pašiem sevi.» (334. lpp.) Tas ir tieši tas, ko man nodara grāmatas – vieta, kur es drīkstu izjukt pa vīlēm.
Šo grāmatu ir vērts izlasīt. Tajā ir tik daudz cilvēcības, ka pietiek (vismaz man noteikti) ilgam laikam. Tajā ir atklātība. Humors. Spilgtu atziņu atdzīvināšana cilvēkstāstos. Tajā ir daudz grūtību. Un uzvaru. Manās domās atkal un atkal atgriežas grāmatas «Varbūt tu vēlies ar kādu par to parunāt?» priekšvārdā rakstītais: «Vienīgais, kas šajā pasaulē ir nemainīgs, ir pārmaiņas.», to rakstījusi grāmatas tulkotāja Agnese Orupe, kura ir kognitīvi biheiviorālās terapijas speciāliste. Mēs nevar izbēgt no pārmaiņām, taču tas, ko varam darīt – izbaudīt tās visās to izpausmēs. Un, ja tomēr galīgi nē – atrodi kādu, kurš palīdzēs izravēt nezāles, atrodi kādu, kurš vēlēsies par to parunāt (es visu šī ieraksta laiku, krēslā abām rokām ieķērusies, centos atturēties no atsauces uz Ainas Poišas sarunu šovu (pajautājiet manam kaķim, ja neticat), bet…piedodiet).
No angļu valodas tulkojusi Agnese Orupe; Izdevējs: Helios Kirjastus OÜ, 2021
Klusums. Caururbjošs. Bada bungādiņas. Klusums. Viena pēc otras pārņem stafeti dienas, kad gribas izvemt sāpes no salauztās miesas. Salabot sevi pamostoties, bet ik reizi, kad acis sastop gaismu, domu vētras turpina plosīt to, kas palicis pāri no dienām (un vētrām), kuras pārlaidām nesaskaitījuši. Un tomēr… nav vētru, pēc kurām neizklīstu mākoņi. Es gaidu skaidras debesis. No tevis gaidu. Bet tagad klusums. Tik dziļš un sāpīgs, ka padara kurlu.
«Reizēm vissīkākā, visneievērojamākā lieta var izstāstīt kādu interesantu stāstu.»
51. lapaspuse
Mākonis, kas izskatās pēc zivs. Mākonis (parastais). Kafijas biezumi. Tulpes dobē. Tulpe tuvplānā. Bērns rozā pidžamā. Tas pats bērns (tā pati pidžama) ar netīru muti. Kafija izlieta uz galda. Skrīnšots. Pulkstenis pie sienas. Mākonis, kas izskatās pēc pastaigā izvesta suņa. Akmens pie jūras (un mīlnieki kāpās). Pašportrets. Putns pie(līmēts) debesīm. Koks. Daudz(āk) koku. Aukstā zupa. Kaķis (ne aukstajā zupā). Koku galotnes un Mēness. Balerīna. Bizbizmārīte uz rokas. Bērns uz velosipēda. Upe, par kuru nezināju. Automašīna, kuras logā uzlīme «PASAULES LABĀKAIS BRAUCĒJS». Baznīca. Delfīnes de Vigānas grāmatas. Suns. Cepta ola uz pannas. Dēla zīmīte «Es jūs mīlu :D». Cilvēks, kurš bēga, bet tomēr nokļuva kadrā… Es varētu turpināt, bet ētera laiks ir nelokāms. Fotogrāfija ir viena no skaistākajām valodām visā valodu sistēmā. Tā var pateikt tik daudz (un pat vairāk), nepasakot ne vārda – tās gluži kā grāmatas spēj mūs aizvest vēl nebijušās vietās. Iepazīt nekad nesatiktus cilvēkus… Un tomēr palikt nesatikti. Nebijuši. Mēs varam par bezgalīgiem padarīt mirkļus, kas steidzas un aizsteidzas mums garām. Ieslodzīt rāmī un piekārt pie sienas. Šķietami mūžībai. Krievu autores Annas Krasiļščikas (Анна Красильщик) grāmata bērniem (un ne tikai) «Klau, aizbrauksim uz Unalašku!» («Давай поедем в Уналашку!») vēsta tieši par to – fotogrāfijas valodu. Par noslēpumiem, kurus spēj glabāt viens sastindzis uzņēmums fotofilmā. Kādas sižetiskās līnijas izspēlē katra tajā notvertā detaļa. Atmiņas un fotogrāfijas ar laiku izbalē, taču sajūtas, kuras dzimst kadrā (un aizkadrā) paliek nemainīgi košas. Neizgaistošas. Tādas ir arī manas sajūtas par «Unalašku».
«Fotografēšana nav vienkārši izklaide, bet īsta māksla.»
75. lapaspuse
«Klau, aizbrauksim uz Unalašku!» galvenais varonis ir Marks, deviņus gadus vecs zēns, kuru mamma mīļi iesaukusi par Markovkinu. Markam, kuram šķiet, ka, vakariņās ēdot picu, domas par skolu kļūst mazliet paciešamākas, bez mammas, kurai ļoti patīk visu fotografēt ar telefonu un uzreiz publicēt savā Instagram profilā, ir arī tētis, kurš dzīvo kopā ar savu Meiču, kurai ir cūciņas Pepas tetovējums; vecmāmiņa, kura dzīvo netālu un pārtiek no griķiem (un kefīra, lai zarnas darbotos); kaķis, kurš dzīvo turpat, kur Marks – mājā, kurā kāds uz pakāpieniem atzinies mīlestībā; un Vilhelms – zaķis, kurš no Marka (vai Marks no Vilhelma) nav šķīries kopš dienas, kad zēns un viņa mamma tika izrakstīti no dzemdību nama. Vēl Markam ir sapnis nokļūt Unalaškā, pilsētiņā, kuru pavisam nejauši Marks atrada Google kartēs – taču tas ir teju neiespējami, jo no Krievijas uz Unalašku vilcieni gandrīz nemaz nekursē, lai neteiktu, ka nekursē nemaz. Tomēr vairāk par visu zēna prātu nodarbina tas, kur palicis viņa vectēvs – šai sarunai nav gatavs neviens, ne vecmāmiņa, kura ir stingri pārliecināta, ka viņas meitai tēva nemaz nekad nav bijis (un viņu pārliecināt par pretējo būtu neiespējami, jo ja «vecmāte nebūtu vecmāte, viņa noteikti būtu kļuvusi par ģenerāli», bet varbūt viņa vienkārši «vectēvu nejauši sabučojusi līdz nāvei un pēc tam noslēpusi viņa mirstīgās atliekas» (81. lpp.)), ne mamma, kurai vienkārši ir svarīgākas lietas, ko darīt (piemēram, steidzami noorganizēt filmēšanu desmit cilvēkiem, trim lapsām un divdesmit piecām pelēm, kuras ģērbtas violetosmēteļos), tāpēc Markam pie vectēva meklēšanas jāķeras pašam. Par pirmo pavedienu kļūst fotogrāfija, kurā redzama vecmamma, bet spogulī aiz vecmammas muguras pretī raugošais fotoaparāta objektīvs, kuru rokā tur cilvēks, kurš varētu būt Marka vectēvs, vai vismaz varētu zināt kaut ko vairāk par to, kur vectēvs palicis. Tā aizsākas zēna ceļojums fotogrāfijas iemīlēšanā un savas ģimenes sakņu izzināšanā.
«Ar pieaugušajiem tā vienmēr: kaut ko pasaka, bet paši nesaprot, ko tas nozīmē.»
70. lapapuse
Ar laikmetīgo mākslu ir tā – «nekad nezini, vai tas tiešām ir izcili vai arī pilnīgs mēsls». (70. lpp.) Ar «Klau, aizbrauksim uz Unalašku!» ir pavisam vienkārši – tā ir izcila! Vienkārši, neizturami izcila! Šis neparastais, bet bezgala sirsnīgais, komisko elementu visaptverošais stāsts manī atvēra cerību slūžas. Es joprojām dzīvoju realitātē, ar abām kājām ieurbusies zemē, kura šobrīd uz saviem pleciem iznes visu sāpju un asaru smagumu… un tomēr «Unalaškai» izdevās manī iedegt to lampiņu, uz kuras aukliņas rakstīts: ticība labajam. Ir jābeidz dzīvot kaut kur pa vidu, kur «rudens jau ir beidzies, bet ziema vēl nav sākusies.» (67. lpp.) «Klau, aizbrauksim uz Unalašku!» ir brīnumaina recepte dienām, kad šķiet, ka neviena grāmatas lapaspuse nešķiet pietiekami garda, lai tai atdotu daļu no sava laika – kad to atvēru, attapos tikai tad, kad jau lasīju beigu vārdus (tiešā un pārnestā nozīmē). Īsts ceļojums laikā – kā uz piecām minūtēm atgulties, bet aizmigt uz divām stundām. Ja uz ielas, kafejnīcā, veikala rindā vai internetā kāds jūs uzrunā, sakot, ka jums (vai jūsu bērniem) noteikti ir jāizlasa «Klau, aizbrauksim uz Unalašku!», ticiet uz vārda – šādas «nejaušības nav nejaušas» (45. lpp.) Paņemiet no tās visas gudrības (un jokus)! Atrodiet to, ko meklējat un nepazaudējiet to, kas jums jau ir!
«Man teica, ka sēras esot process, ar fāzēm. Un otrā pusē gaida dzīve. Ne tā pati dzīve, protams, bet cita dzīve. Tā nebija taisnība. Sēras ir nevis process, bet stāvoklis. Tās nemainās, tās paliek savā vietā kā akmens.»
235. lapaspuse
Divi mēneši. Ziņās teica, ka pagājuši divi mēneši, kopš neprāts ieguvis apveidus. Divi mēneši, kopš alkas pēc nāves ieperinājušās nolādēto prātos kā bīstama akūta infekcijas slimība. Divus mēnešus cilvēkos kaut kas salūzis. Pārlūzis. Sāp, kad pieskaras miesai. Un domām. Sāp, kad minūtes pārvēršas stundās, kuras kāds aizvada trauksmes sirēnu simfonijā. Divus mēnešus mēs mēģinām uzminēt, kur palicis Dievs. Un ja viņš ir devies atvaļinājumā, kāpēc tieši tagad? Divi mēneši zem asiņainas debess. Uz zemes, kas sevī sasūkusi visas pasaules grēkus. Divi mēneši, kopš dzīvot nozīmē dievišķu privilēģiju.
«Laiks nemaz nebija apstājies – tas gāja atpakaļgaitā.»
34. lapaspuse
Pasaule ir saburzījusies – laiks, kuru pavadu grāmatu lapaspusēs, ļauj tai nedaudz iztaisnoties. Es meklēju stāstus, kuri ir kā «meteorīts, kurš pietuvojās, bet tad nepieskāries šķērso debesu velvi». (7. lpp) Neremdināmi neizdibināmus kā ārup, tā iekšup. Stāstus, kurus cilvēki spēj nest sevī kā «mežu, kas ir tikai viņu, ko viņi pazīst caur cauri un kas sniedz viņiem drošību.» (48. lpp.) Šoreiz manā dienaskārtībā iezadzies zviedru rakstnieks Alekss Šulmans (Alex Schulman) un viņa romāns «Izdzīvojušie» (Överlevarna). Šis ir stāsts, kuru notiesāju lēnām. Kārtu pa kārtai. Bezkaunīgi aizkavējos starp nodaļām, it kā dzīves pareizā puse būtu nevis atpakaļ vai uz priekšu, bet tieši pa vidu. Nedomāju, ka kāds ir tik drosmīgs, ka spējīgs oponēt rakstnieka Frēdrika Bakmana teiktajam, ka «Izdzīvojušie» ir dziļi emocionāls labirints – man šādas drosmes trūkst. Romāns «Izdzīvojušie» patiesi ievelk lasītāju vārdu tīklos. Un tur kā ķīlu līdz stāsta sirds pārstāj pukstēt.
«Varbūt šis klusums bija skaistākais, kas starp viņiem varēja notikt.»
168. lapaspuse
Romānā «Izdzīvojušie» risinās divi paralēli stāsti – toreiz un tagad – stāsti par ģimeni, kurā aug trīs brāļi. Ģimeni, kurā «šur un tur augsne ir pavisam mirusi». (8. lpp.) Viņi mīl, bet varbūt ne tik cieši. Vai varbūt pārāk cieši? Tāpat, «kā šalkoņa mainās atkarībā no tā, kuram kokam vējš tobrīd pieskāries» (40. lpp.), tā mainās brāļu savstarpējās attiecības, atklājot, kur mājvietu radušas katra vājības. Tas ir tas, ko brāļi no bērnības nes sev līdzi. Līdzi gadiem – no stāsta par notikumiem pie vasaras mājas uz stāstu, kurš risinās tagad, tālu aiz «grants ceļa otra gala», kad šķietami bērnībā piedzīvotās traģēdijas skumjas ir dzisušas, taču patiesībā tās ir vēl klātesošākas kā jebkad agrāk. Pildot mātes pēdējo gribu, izkaisīt viņas pelnus pie vasaras mājas, brāļiem jāatgriežas visa sākumpunktā – tur, kur pasaule piepeši bija kļuvusi nesaprotama.
«Sēras padara cilvēku mēmu.»
235. lapaspuse
«Izdzīvojušie» smagums «tur cieši un neļauj krist pret koku galotnēm un iegāzties debesīs.» (105. lpp.) Mani nepamet sajūta, ka Šulmans atradis arī manu vājo vietu, spēlējoties ar manu iztēli arī vēl ilgi pēc aizvērtas grāmatas vākiem. Atņēmis man apziņas apskaidrību, audzē manī bailes, lielas kā deviņstāvu ēkas (arī deviņstāvu ēkām var būt bail). Bailes par to, cik ļoti mīlu savu ģimeni. Un vai tas nav par maz. Vai par daudz. Par pareizu. Vai nepareizu. Pēkšņi jūtos sagūstīta, «kā dzīvnieks zoodārzā, kurš tikko aptvēris savu nebrīvi.» (136. lpp.) Gribu tikt ārā no šī sāpīgā tvēriena. Gribu tikt ārā no sevis pašas. Ir baisi, kad ļauj kāda autora rakstītam vārdam tik tieši uz sevi iedarboties – es apsolu, ka nekad vairs (vismaz līdz nākošajai reizei).
Es esmu bijusi TUR. Esmu redzējusi TO – kā traģēdija spēj saraut ģimeni gabalos – kā attiecībās iestājas mūžīgais atsalums. Ledus laikmets. Nomirst koki. Nomirst debesis. Nomirst jūra. Esmu redzējusi, kā nolād dienas. Stundas. Un minūtes. Kā nolād pasauli. Nolād visu. Līdz pāri paliek nekas. Esmu redzējusi, kā cilvēki dzīvo mirušajiem, aizmirstot dzīvos. Sacelšanos pret visu, kas elpo un kust. Pret visu, kas prasa ūdeni un gaisu. Esmu redzējusi, kā dvēselē piedzimst «vējš, kas varētu aizpūst prom pilsētu, vētra, kurai būtu jāpiešķir cilvēka vārds» (182. lpp.) Lasot «Izdzīvojušos», es jutos līdzīgi. Es stāvēju, pavērusi durvis, un noskatījos, kā cilvēki, izkāpuši no dzīves un pa visīsāko ceļu iekāpuši romāna lapaspusēs, padara vientulību mūžīgu. Man šķita, ka pazīstu šīs sejas. Un varbūt tomēr nē.
«Es nekad neesmu bijis tuvāk nāvei kā tagad.»
118. lapaspuse
No zviedru valodas tulkojusi Jolanta Pētersone; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2021
