POST SCRIPTUM

Girl Reading by Charles Edward Perugini

Birka: tulkojums

Mans nams. Mans krēsls. Mana sieviete.

by

lasu

Revolūcija.
Desmit burti. Piecas zilbes. Viens vārds.
Upuru kalns.
Visam ir sava cena. Tā es to redzu.
Kad tu vairs neesi klinšu grēda, kas aizsedz apvārsni. Es redzu beigas sākuma galā.
Nekas cits aiz tā nepastāv.

Revolūcija.
Ir nāve droša.
Nesatricināma pārliecība.
Zeme ir izsalkusi miesas. Tā es to redzu.
Kad tu vairs necenties noliegt, ka esmu ēsma. Es joprojām gaidu, kad teiksi, ka mīli mani visu.
Neceri – šī nav brīnumzeme, kurā piepildās mazu meiteņu sapņi.

Revolūcija.
Desmit burti. Piecas zilbes. Viens vārds.
Es tās dēļ mirtu simtiem reižu.
Visam ir sava cena. Tā es to redzu.
Kad tu vairs neesi tikai zēns ar vīrieša seju. Es izžūstu kā glāze uz nenotikušu svētku galda.
Netici visam, ko redzi.

Netici visam, ko redzi.

«Mīlestība savā būtībā ir cerība. Cerība uz rītdienu. Cerība uz to, kas varētu būt. Cerība, ka cilvēks, kam esi uzticējusi visu, to pasaudzēs un aizsargās. Un cerība? Nolādēts, vieglāk nogalināt pūķi nekā cerību.»
29. lapaspuse

Labrīt, labdien, labvakar (atkarībā no tā, kuram laika strēmeles nogrieznim esat pieķērušies), dārgie pūķotāji!
Ja jūtat svaigi ceptu pīrādziņu smaržu, visticamāk, jūsu tuvumā ir svaigi cepti pīrādziņi – taču, ja jūtat karstumu izplešamies ne tikai telpā, bet arī zem ādas, visticamāk ~~(ir sākusies apkures sezona)~~, esat atvēruši durvis uz «Empyrean» sērijas grāmatu numurdivi – «Dzelzs liesma» (Iron Flame), kuru, tāpat kā minētās sērijas pirmo grāmatu «Ceturtais spārns» (Fourth Wing), izdevusi izdevniecība Helios, bet rakstnieces Rebekas Jarosas (Rebecca Yarros) vēstījumu latviešu valodā (pār)savijusi tulkotāja Ieva Melgalve.

Ja «Ceturtais spārns» mainīja manu nostāju pret (tumšās/romantiskās) fantāzijas žanru, tad «Dzelzs liesma» to ir pavisam nostiprinājusi – (lai man piedod visi nobeli, bukeri un puliceri) literatūras dievi pārāk reti piespēlējuši man kaut ko tik (bez pārspīlējuma) elpu aizraujošu un vibrējošu emociju piepildītu.
Protams, tagad būtu par skaļu teikt, ka fantāzijas žanrs ir mans, jo taka, kuru esmu sākusi iestaigāt, šobrīd ir vien smalka strīpiņa, bet (ak dievi!) sasodīti suģestējoša strīpiņa!

«Pirmajā gadā daži no mums zaudē dzīvību. Otrajā gadā pārējie zaudē cilvēcību.»
118. lapaspuse

«Dzelzs liesma» ir organisks «Ceturtā spārna» turpinājums. Un tikpat organiska ir arī lasītāju viedokļu apmaiņa, kurā tāpat, kā pirmajā reizē, netrūkst gan fanātiķu, gan skeptiķu.
Es joprojām piederu pie tiem, kuri dedzīgi aizstāv (un cīnās par) šīs grāmatas (pienācīgo) vietu zvaigžņotajā literatūras debesjumā.

«Dzelzs liesma» ir tikpat satriecoša un izaicinoša, nežēlīga un bezjūtīga, kā tās pirmgājēja.
Jutekliski piesātināta.
Nervus kutinoša.
Revolucionāra.

Ir neaprakstāmi grūti runāt par «Dzelzs liesmu», neizklausoties pēc mazliet prātu zaudējušas pielūdzējas, kur nu vēl meklēt (un uzskaitīt) TĀS nepilnības – šajā ziņā esmu vājredzīga.
Kad tiku pie sava «grāmata saņemta apmaiņā pret godīgu atsauksmi» eksemplāra, manu absolūto sajūsmu nespēja nomākt pat grāmatas ievērojamais apjoms. Līdz pat pēdējai izlasītajai lapaspusei netiku sevi apgrūtinājusi ar lappušu skaitīšanas maratonu, jo tam vienkārši nebija nozīmes – līdz ar pirmajiem izlasītajiem «Dzelzs liesmas» vārdiem, es biju TĀS gūstekne. Un viss pārējais, kas griezās ap mani (vīrs, bērni, nemazgāti trauku un negludinātas veļas kalni), šķita kā no citas pasaules.
Es eksistēju citur…

«Vārdi var uzšķērst tāpat kā zobens.»
284. lapaspuse

Jauns gads.
Vecie izaicinājumi.
Aiz (un iekš) Baskiatas kara koledžas mūriem (joprojām) katra diena ir cīņa ar nāvi. Meitas un dēli, māsas un brāļi, draugi un ienaidnieki – tiek uztrīti kā ieroči cīņai pret ļaunumu, kura (pār)spēku tie nemaz neapjauš. Zināt – tas ir nāves spriedums, taču dzīvei daļējās puspatiesībās (vai galējos melos) ir pārāk trauslas robežas, tāpēc šoreiz grāmatas galvenajiem varoņiem (un viņu pūķiem) jāapzinās savas patiesās spējas un jānostiprina ticība tam, ka visi mērķi ir tā vērti, lai pieņemtu vēl nešaubīgākus un drosmīgākus lēmumus, kuri skars ne tikai pašu, bet arī visa Kontinenta likteni.

Viņi būs vienlīdzīgi. Viņi būs nodevēji. Viņi būs varoņi.
Viņi izturēs sāpes – «lauzti kauli (man) ir parasta otrdiena» (233. lpp.). Viņi apmānīs vainas apziņu, kas draud tos apēst dzīvus. Viņi izpētīs un iepazīs viens otra tumšo pusi, gūstot dzelžainu pārliecību tam, ka cilvēks ir radījums, kurš vienlaikus var būt gan tuvs un pazīstams, gan pilnīgi svešs un neizzināms.

Un mīlestība – tai joprojām pietrūks sajēgas izbeigties. To bagātinās mežonīga un reibinoša kaisle. Tā sirgs ar neprātību. Tā atraus ādu no kauliem. Izraus sirdi no krūtīm. Piepildīs klēpi ar siltumu. Tā padarīs atkarīgu. Padarīs dzīvu.
Un mīlestība – tā sadragās ilūzijas. Noslīks neuzdotu un neatbildētu jautājumu dumbrājā.
Jo ne jau tikai «noslēpumi mirst līdz ar cilvēkiem, kuri tos glabā» (111. lpp.)

«Ja nāksiet ar mums, nevaru solīt, ka izdzīvosiet. Bet, ja paliksiet, skaidri zinu, ka mirsiet nepareizajā frontes pusē.»
391. lapaspuse

Vai ir dzīve pēc «Ceturtā spārna»? Jā – to sauc par «Dzelzs liesmu»!
Vai būs dzīve pēc «Dzelzs liesmas»? Jā – to sauks par «Oniksa vētru»!

Ar (vēl nebijušu) nepacietību gaidīšu šī stāsta turpinājumu, jo acīmredzot (gaidīti) negaidītais «Dzelzs liesmas» (atvērtais) noslēgums, kā lasītāju kacināšanas līdzeklis, ir attiecīgi iedarbojies – ne viens vien fanātiķis (un skeptiķis) jau izteicis varbūtības (teorēmas) par tēmu – licis likmes uz to, kā autore atrisinās (vai vēl vairāk samudžinās) visa veida dzīvības formu pastāvēšanas jautājumus Kontinentā.

Ja vien grāmatu vāki spētu runāt…

*Grāmatas eksemplārs saņemts apmaiņā pret godīgu atsauksmi!
Pirmā ābolkūka uz Mēness

by

lasu

Mūžībai, tavās acīs, ir visas Mēness nokrāsas. Ar mīlestību radīts tu un Visuma bardaks (kurā tu vienu dienu ņēmi un pazudi). Pirkstu galos, kā daudzdzīvokļu namos, iemājojušas rūpes, ar kurām tu noslauki asaru puteklīšus no maniem vaigiem. Tavā bārdā (kuru tu nodzen reizi mēnesī – pensijas dienā) mūždien cieši iekrampējušās cepumu drupatas (saldumi ir tava vājība (tāpat kā traktori (un Viņa))). Cauri tavu lūpu tūtiņai vijas melodija, kuru tu nosvilpo pēc tāltālām atmiņā(lakatiņš zilais)m (jo tā bija Viņas mīļākā dziesma).
Un tavi joki – tā ir valoda, kurā runājam tikai mēs abi. Manas dzīves nodaļu, kuru saucu par bērnību, tu piepildi ar lipīgiem (un staipīgiem) smiekliem, saldiem kā liepziedu medus.
Tu glāb mani no lietiem un pērkoniem. Tu glāb mani no pērieniem. Tu sargā visus, bet visiem būtu jāsargā tevi – iespējams, tad tev nebūtu jāpazūd Visuma bardakā, starp kosmosa gružiem un, Piena ceļā izkaisītiem, četrsimt miljardiem tādiem, kā tu – saulēm, kas slāpst pēc sava mēness.

«Senos laikos cilvēki meklēja vietu, kur dzīvo mūsu ilgas, un domāja, ka ir to atraduši. Ilgas, tā viņi apgalvoja, dzīvojot mūsu sirdīs, bet (..) vienā pašā sirdī tik lielām ilgām nebūtu vietas.»
8. lapaspuse

Jūs jau (noteikti) zināt to sajūtu, kad, ieejot pa vecvecāku mājas durvīm, degunā ieskrien cukurīga ābolu kūkas vai kanēļmaizīšu smarža, liekot siekalu dziedzeriem strādāt (ēdien)trauksmes režīmā, bet vēderam iedūkties kā dīzeļmotoram aukstā rudens rītā, gatavībā apēst pat švammi ar krējuma+cukura cepurīti (labu apetīti!), ja dzīves scenārijā tā būs ierakstīts. Līdzīgas sajūtas mani pārņem, kad redzu grāmatu ar smuku vārdu vai bildi uz tās – ja tie sniedz acij un ausij tīkamu baudījumu, mājās no grāmatu veikala varu pārnākt pat ar centrālās apkures katlu iekārtu un to ekspluatācijas rokasgrāmatu.

Ja man tūlīt būtu jānosauc smuko nosaukumu grāmatu saraksts, «Ja mans mēness būtu tava saule» noteikti ierindotos top divi. Šī neapšaubāmi poētiskā frāze par diviem debesu ķermeņiem, kuriem, par spīti tam, ka tie atrodas vienā laikā un telpā, nekad nebūs lemts satikties (kā tev un man), jau no pirmā skaļi izrunātā vārda, iekrita manā ausī (un vairs nav izkratāma ārā).

«Mēnesi ne vienmēr var redzēt. Bet tu zini, ka tas vienmēr tur ir.»
57. lapaspuse

Tilts, pa kuru lasītājam dota iespēja nonākt pie fantastiskā TRIO – vācu rakstnieka Andreasa Šteinhēfela (Andreas Steinhöfel), ilustratores Neles Palmtāgas (Nele Palmtag) un tulkotājas Signes Viškas kopdarba «Ja mans mēness būtu tava saule» (WENN MEIN MOND DEINE SONNE WÄRE), ir JĀŅA ROZES apgāds.
Šis ir tilts, kuru vienmēr šķērsoju bez bažām, jo esmu pārliecināta, ka tilta otrā galā mani sagaidīs literārs piedzīvojums, kurš neliks vilties.
Un šī reize nav izņēmums.

Iedomājies vismazāko mazpilsētiņu, kurā esi bijis! Un tagad iztēlojies to… divreiz mazāku! Tā ir vieta, kurā dzīvo kāds zēns, kurš pēc kaut kā ļoti ilgojas. Tie nav cepumi ar šokolādes glazūru vai maizes zupas jogurts ar plūmēm (ak, kaut tā būtu!) – zēns ilgojas pēc sava vectēva, kurš jau kādu laiku atrodas vietā, kurā mīt tie, kam «vairs nav visas krellītes biķerītī», taču zēnam ir plāns, kā vectēvu atgūt. Un apstādināt visu pasaules laiku, lai tumsa uz brīdi aizmirst, ka ir radīta, lai atņemtu mums gaismu. Ir tikai nepieciešama kripatiņa veiksmes un kundze, smalkiem zirnekļtīklmatiem, kura nedaudz atgādina… trompeti.

«Un, kamēr tu stāsti, vasaru no vasaras, gadu no gada, tavas mazās, jaunās plaukstas guļ lielajās, vecajās plaukstās, un, kamēr tu klusē, tavas acis pēta vēnas un cīpslas uz šīm plankumainajām rokām, kas par tevi rūpējušās, kas tevi sargājušas un mierinājušas, vasaru no vasaras, gadu no gada – kopš sevi atceries.»
42. lapaspuse

Trīs steidzīgi cilvēkpunktiņi un Lielā Aizmiršana – bubulis, kas liek izbalēt lietām, vietām, cilvēku vārdiem un sejām – dodas uz maģisko vietu, kur «pareizās domas plūst cauri galvai kā vēss, spirdzinošs sudrabs, nepareizās domas sadeg kā kaistoša rūsa».

Vai jau paspēji aizdomāties, kura ir tava maģiskā vieta, kurā ļauj domām noskaidroties?
Mana atrodas aiz grāmatu vākiem.
Tās ir manas bruņas. Mans cietoksnis. Mana Drošā pils.

«Ja mans mēness būtu tava saule» atgādina par to, ka cilvēki nav radīti, lai būtu vientuļas (peldošās) salas (jo neviens cilvēks taču nav radīts, lai būtu deserts). Cilvēkam vajag cilvēku (un suni, piebilstu Regīna Ezera). Dienas (un dzīves) beigās mēs tāpat saprotam, ka vienīgā patiesā vērtība ir tas, ka mēs esam viens otram. Un nekam citam nav nozīmes – mans mēness var būt tava saule – mēs varam spoguļot(ies) mīlestīb(ā)u.
Ja esi izslāpis pēc (svarā un teikumos neliela) neviltotu jūtu un emocionāli (sa)viļņojoša stāsta par par draudzību, mīlestību (tumsu un gaismu, aizmiršanu un atcerēšanos) un ģimeniskajām saitēm, kuras notur mūs visus vienā Orbītā, šeit ir slāpes remdējošs stāsts, kā bērniem, tā pieaugušajiem!

Un pavisam īpašu grāmatu padara tas, ka tai pat ir savs skaņu celiņš (vai esat gatavi manabalss.lv iniciatīvai par skaņu celiņu KATRAI grāmatai (pat centrālapkures katlu rokasgrāmata tādu ir pelnījusi, vai ne?)), kuru ir iespējams klausīties gan vienlaikus lasot aizkustinošo (vēl vairāk aizkustinoties) stāstu, gan ikdienā – mizojot kartupeļus, izžaujot veļu vai slaukot putekļus no «oho, man nebija ne jausmas, ka putekļi var saaugt arī šeit» stūriem un virsmām.

«No priekšējā sēdekļa atskanēja Šneideres jaunkundzes čiepstošā balss. “Varu saderēt, ka jūs lieliski skūpstāties!”
“Ja es jūs nobučošu,” vectēvs teica, “jūs dzirdēsiet eņģeļus dziedam!”»
36. lapaspuse

Reiz kādā senākā bloga ierakstā minēju, ka: «Stāsti par vectēviem mani allaž gāž no kātiem. Jau no mazām dienām es apbrīnoju vectēvus par katru nieku. Par katru vectēva lietu. Un ar neviltotu prieku tvēru viņu neparastos stāstus, kurus nespēju vien atklausīties, kā atdzerties ūdeni saules sakarsētā dienā.» Šie vārdi bija veltīti ierakstam par «Ja mans mēness būtu tava saule» grāmatas tulkotājas Signes Viškas bilžu grāmatu «Kate, kas gribēja kļūt par vectēvu».
Mēdz teikt, ka trumpja gājiens ir mazu bērnu vai dzīvnieku parādīšanās uz skatuves. Priekš manis (trīs bērnu, piecu kaķu un suņa mammu ar iepriekšminēto trumpja gājienu nav iespējams izsist no emocionālās līdzsvara, jo es tajā neesmu bijusi jau vienpadsmit gadus) trumpja gājiens ir ierakstīt vectēvus (un vecmammas) lapaspusēs – tad es esmu Kartupeļu kauju grimstošais kuģis.

TRĀPĪTS!
GRIMST!

*Grāmatas eksemplārs saņemts apmaiņā pret godīgu atsauksmi!
Šī nebūs mana nāves diena

by

par grāmatu

«Taisnīgums ne vienmēr ir žēlsirdīgs.»
225. lapaspuse

Cilvēki ir nogalinājuši arī nenozīmīgāku iemeslu dēļ.
Balta tumsa un troksnis, kurā atbalsojas visas pasaules klusums.
Nāvei nedrīkst palikt parādā.

Pusi dzīves mums ļauj ticēt, ka pasaku vārti ir vaļā – ļaunais vienmēr uzvar labo, prinči gandrīz vienmēr iemīlas zemnieku meitās (gandrīz vienmēr, jo pārējā laikā, protams, princeses iemīlas ubagu zēnos), bet košļājamās gumijas norīšana pavisam noteikti aizlipina dibenu; otru pusi dzīves mūsos mēģina iekvēlināt pārliecību, ka pasakām ticēt nedrīkst – jebkura līdzība ar reālām personām un notikumiem, ir tikai nejaušība, aizcērtot deguna priekšā vārtus, pa kuriem ciešā uzticībā ilgi staigāts iekšā un ārā (un kas man atdos tās stundas, kuras pavadīju raudot, jo nejauši noriju košļājamo gumiju?).
Vienīgā un īstā patiesība slēpjoties vēsturē. Tas gan atkarīgs, kurā vēstures pusē stāvi.
Vēsturi rakstot uzvarētāji. Man nekad nav paticis šis zvērināto spriedums. Vēsturi raksta un pārraksta tie, kuriem nav citu ieroču. «Pietiek ar vienu izmisušu paaudzi, lai mainītu vēsturi – vai pat izdzēstu to. (..) Viena paaudze, kas maina tekstu. Viena paaudze, kas izlemj šo tekstu mācīt nākamajai. Nākamā izaug un meli kļūst par vēsturi.» (458. lpp.)
Ja man jāizvēlas, kam ticēt – pasakām vai vēsturei, es izvēlos bučot vardi.

«Cerība ir gaisīga un nepastāvīga. Tā atņem tev koncentrēšanās spēju un virza to uz iespējamībām, nevis atstāj to tur, kur tai jābūt, – pie varbūtībām.»
171. lapaspuse

Tie, kas interesējas par Austrumu astroloģoiju (es nē, es vienkārši iegūglēju), noteikti zina, ka 2024. gads ir (Zaļā koka) pūķa gads, taču tie, kas interesējas par tulkoto literatūru, pūķa gadu visticamāk izjutuši ne tikai savos grāmatdraugu burbuļos, bet arī paši uz savas ādas, jo šī gada, manuprāt, karstākā grāmatu pīrādziņa tituls pienākas izdevniecības Helios paspārnē iznākušā jauniešu+ (tie, kas neierakstās kategorijā, lai paliek pie Mazā pūķa Kokosrieksta) fantāzijas romānam «Ceturtais spārns» (Fourth Wing) – amerikāņu rakstnieces Rebekas Jarosas (Rebecca Yarros) stāstam par pūķu jātniekiem, kuram elpu latviešu valodā dāvājusi tulkotāja Ieva Melgalve.
Ja šī bloga lapaspusēs neesi pirmo reizi, jau zini, ka no jauniešu romāniem izvairos, kā no paziņām lielveikalā, taču «Fourth Wing» vāku (pateicoties bookgram’iem un booktok’iem) biju redzējusi biežāk nekā savus vecākus pēdējā pusgada laikā, tāpēc nāktos pieņemt par patiesu faktu, ka man to būtu spējis iepārdot pat kāds telemārketinga zīdainis (pat ja tas nāktu komplektā ar uztura bagātinātājiem un bitkoiniem).

«Mācies to, ko viņi tev māca, atceries to, ko zini, bet saki to, ko viņi tev liek atstāstīt.»
93. lapaspuse

Aiz Baskiatas kara koledžas mūriem katra diena ir cīņa ar nāvi. Lai kļūtu par pūķu jātniekiem (dziedniekiem, rakstvežiem, kājiniekiem), jauniešiem jāaizmirst viss, kas viņi bija pirms parapeta pārvarēšanas un nonākšanas pasaulē, kurā vājuma izrādīšana ir tavs nāves spriedums. Šeit katrs skatiens dursta kā naža asmens, katra atvāztā mute siekalojas gaidās redzēt kādu krītam bezdibenī. «Nogalināt kādu nav vienīgais iznīcināšanas veids» (349. lpp.), taču tas ir vienīgais veids, kā izdzīvot.
Romāna galvenā varone (Vijole) visu mūžu ir sapņojusi doties tēva pēdās un kļūt par rakstvedi, taču piespiedu kārtā nonāk jātnieku kvadrantā. Nevienam nav jāpūlas saskaitīt divi plus divi, lai saprastu, ka šī nav viņas īstā vieta, jo ne tikai auguma, bet arī sava statusa dēļ draud kļūt par parējo kadetu mērķi. Baskiatas kara koledža nav bērnudārzs, tas ir kaujas lauks, kurā bailēm nav ne vietas, ne laika – tu kļūsti par jātnieku vai kārtējo kapakmenī iecirsto vārdu. Ir jāspēj vairāk nekā tikai izdzīvot.
Un jālūdz dievi, lai pūķis tevi izvēlas, pirms kāds cits no tiem paspējis tev nosvilināt uzacis…

Jo tuvāk sper soļus draugiem, jo vairāk tie attālinās. Jo vairāk attālinies no ienaidniekiem, jo tuvāki tie kļūst. «Ceturto spārnu» nepārtraukti caurvij ne tikai drūmi varmācīga, bet arī seksuāla spriedze ((ar attiecīgo kulmināciju «īstajās vietās») tāpēc šis romāns noteikti patiks arī mājsaimniecēm, kuras ikdienā savus uz dīvāna kurnošos dzīvesbiedrus vēro cauri gludināmās veļas kalniem). «Tu zaudē kauju tajā brīdī, kad ļauj tajā iesaisīties emocijām» (76. lpp), un emocijas šajā grāmatā strāvo no lapaspuses uz lapaspusi, nevis ar laiku noplokot, bet, kā straujā solī tuvojoties kraujas malai, pakāpeniskā progresijā pieaugot.

«Šis ir karš – un es jau iepriekš esmu to teicis, bet riebīgā patiesība, kuru izvēlas aizmirst tie, kas neatrodas frontē, ir tāda, ka pēc kara vienmēr paliek līķi.»
374. lapaspuse

Lasītāji «Ceturto spārnu» gan ceļ debesīs, gan sūta vārīties elles katlā. Es piederu pie pirmajiem. Cēlējiem. Man patika pūķi. Mani (īpaši) nekaitināja neviens no grāmatas varoņiem (tos, kuri sāka kļūt apnicīgi, autore (vai pūķi) laicīgi novāca). Es noticēju kaislei. Naidam. Iekārei. Greizsirdībai. Ja šo grāmatu lasītu sešpadsmitgadīgā Arta, viņa neteiktu, ka viņai ir pilnīgi vienalga, kādā krāsā būs viņas bojfrenda Lexus, jo viņa gribēs bojfrendu ar tumšzilu dunčasti. Bet trīsdesmitgadīgajai Artai šī bija tā grāmata, kas bija tilts pār manu nelasīšanas purvu, kurā slīgu jau vairākas nedēļas.

Bieži dzirdu frāzi: «Vai ir dzīvēs pēc «Ceturtā spārna» izlasīšanas?». Es saku, ka IR!
Jo kurš gan cits mūsu vietā lasīs stāsta turpinājumu…

Nāvei nedrīkst palikt parādā.
Pamēģinām?

«Lai rītdiena pati par sevi domā.»
57. lapaspuse

*Grāmatas eksemplārs saņemts apmaiņā pret godīgu atsauksmi!
Dienas un grāmatas rit. Lēnāk par laiku.

by

par grāmatu

Piedod, man nav laika. Es tev pārzvanīšu rīt. Kad viss būs beidzies.
Šī nekam nederīgā ziema.
Un karš.
Es tev pārzvanīšu rīt. Kad manī būs izdīdzis sakāmais.
…
Rīt.
Kad iezvanīsies tavs dzeltenais telefons ar griežamo ripu,
es kā pupas bēršu vārdus.
Aptuveni sešdesmit procentus no cilvēka ķermeņa masas veido ūdens.
Visu pārējo – meli.
Tad es ieturēšu īsu pauzi un prasīšu. Kurā tava ķermeņa daļā tie ieperinājušies.
Kājā. Ausu ļipiņā. Pirkstu galos (labās vai kreisās rokas?). Sirds priekškambaros un kambaros.
Tu teiksi – piedod, man nav laika. Es tev pārzvanīšu rīt. Kad viss būs beidzies.
Mīlestība.
Bezcerība.
Cietsirdība.
Žēlsirdība.
…
Es jau tobrīd sapratu, ka nekad vairs nedzirdēšu tavu balsi.
Jo nekam no tā… beigu nav.

Es vienmēr atcerēšos divi tūkstoši divdesmit ceturtā gada janvāri, kā mēnesi, kurā bija tā viena gadu gadiem garā nedēļa. Pat šobrīd, rakstot šos vārdus, man šķiet, ka tā vēl nav galā – tā nedēļa, kurā dzīvoju amerikāņu autores Hanjas Janagiharas (Hanya Yanagihara) slavenajā romānā «Mazliet dzīvības» (A Little Life). Šī bija viena no (divām) savdabīgākajām lasīšanas pieredzēm (iepriekšējo reizi līdzīgās sajūtās iedzīvojos, lasot Margo Fargoso autobiogrāfisko stāstu «Tīģer, tīģer…»), un es joprojām nevaru pateikt, kā es jūtos. Un vai es vispār jūtos… Un, ja tomēr jūtos, tad apmēram tā, kā citātā, grāmatas septiņi simti trīsdesmit pirmajā lapaspusē: «Tā izskaidroja visu, ko biju vēlējies zināt par viņu – to, kas un kāds viņš ir, – taču gūtās atbildes ir devušas tikai un vienīgi jaunas mokas.»

Ja kāds man teiktu, ka Hanja Janagihara brīvajā laikā tamborē segas un džemperus no zirnekļu tīkliem, man nebūtu pamata neticēt. Tāpat man arī nebūtu pamata neticēt, ja kāds teiktu, ka Hanja Janagihara ir vampīrs, kurš barojas no dziļām lasītāju skumjām un veltām cerībām. «Mazliet dzīvības» ir smalkām niansēm caurvīts darbs, kurš liek domāt par ļoti smagām tēmām – vardarbību, depresiju, fiziskām un garīgām traumām (un arī par pašas grāmatas svaru, jo varu derēt, jūs nespēsiet noliegt, ka 1+ kilograms grāmatas nav (viegla) joka lieta), taču, visticamāk, lai lasītāji nepadomātu, ka autorei ir bezjūtīga kartupeļa sirds, kas to vien liek darīt, kā nodarīt pāri saviem grāmatas varoņiem, šis neparasti skarbais dzīvesstāsts atšķaidīts ar teju tikpat daudz mīlestības, draudzības, iejūtības, labestības.
Taču pat ar to ir par maz, lai iedvestu… mazliet dzīvības.

Vai es ieteiktu lasīt šo grāmatu? Nē.
Tā sāpinās. Liks pārciest dusmas. Naidu. Tā saraudinās. Izsitīs sirdi no ritma. Un loģiku no prāta.
Tas būs vairāk nekā septiņsimt lappušu garš ceļojums cauri netaisnībai. Pārestībai. Neaptverami nepanesamam ļaunumam, kuru nav iespējams vienkārši ņemt un nokratīt no ādas.

P.S. Un par visām tām reizēm, kurās (jo neklausot manam ieteikumam to nelasīt, tu tik un tā to lasīsi, mēs abi to zinām) nepatikā novērsīsies vai aplaizīsi sāļo, asarās izmirkušo augšlūpu, es atbildību neuzņemos.

/Grāmatu no angļu valodas tulkojusi Laura Dreiže,
Zvaigzne ABC, 2021/
32405 lappuses 365 dienās

by

par grāmatu

Janvāra pirmā nedēļa ir visdepresīvākā gada nedēļa. Mēs kā (pieci) muļķi (muļķi muļķo) ceram, ka līdz ar gadu miju mūsu dzīvēs kaut kas būtiski mainīsies. Uz Jauno gadu liktās cerības neattaisnojas ne gada pirmajās stundās, lokot iekšā šampānieša glāzes un rasola bļodas, ne pirmajās dienās, apraudot nezināmas izcelsmes pleķus uz balles kleitām un blūzēm. Ja jāslīkst banalitāšu okeānā, tad jāsaka, ka nekas jau nevar mainīties, ja nemaināmies paši. Ja būsim kretīni, tad arī mums apkārt būs vieni vienīgi kretīni. Ja būsim sārt-un-apaļvaigu eņģelīši, tad arī mums apkārt būs vieni vienīgi… kretīni.
Tāda ir šīs pasaules kārtība. Mēs to varam pieņemt vai arī izkāpt.

Vienīgais labums no janvāra pirmās nedēļas ir tas, ka nav jāgatavo ēst.

2023. gads man ir spēris vissāpīgāk. Un to es saku pēc savas (tūlīt, tūlīt) trīsdesmit gadu pieredzes uz šīs apaļās bumbas, kuru mīļi dēvējam par savām mājām, bet mierīgi varētu arī par desmito elles loku. Ir sajūta, ka visu gadu esmu skrējusi ar šķērēm rokās. Un tikko apstājos, lai atvilktu elpu.
Es varētu gausties stundām, taču alfabētā nav tik daudz grafisko zīmju, lai aprakstītu visu to emociju šļuru, kas gāzusies pāri. Taču grāmatas var.
2023. gadā esmu izlasījusi 145 grāmatas jeb 32405 lappuses, kas vienam šķiet brīnišķīgi, bet otram, t.i. man, līdz, atvainojiet, vēmienam slikti. Un tomēr… Grāmatas ir bijis mans glābiņš no visa un visiem, manas piepūšamās peldēšanas piedurknes, tāpēc esmu pateicīga visiem autoriem, tulkotājiem, izdevējiem, grāmatu draugiem (un visiem pārējiem, kurus vienmēr aizmirst atcerēties) par draudzībām (nu jau) pagājušā (un visu iepriekšējo) gada garumā (un platumā).

Pirms dodos tālāk, lai atklātu tās desmit grāmatas, kuras noteikti ieteiktu izlasīt 2024(5.;6. vai jebkurā citā) gadā, vēlos atzīties, ka mans 2023. gada pārsteigums bija nevis grāmata, bet žanrs. Pateicoties dažu grāmatu draugu dedzīgai aizrautībai, esmu atklājusi sevī mīlestību pret kriminālromāniem. Ja agrāk tiem metu tik lielu līkumu kā dārzeņu nodaļai lielveikalā, tad tagad tīši skrēju virsū. Jā, nenoliedzami, nobrāzos, sasitos, vīlos, bet neko nenožēloju – tas viss ir bijis tā vērts. Visvairāk esmu iemīļojusi vācu autores Romijas Felkas un zviedru autores Emēlijas Šepas darbus. Sekot līdzi jaunās policijas izmeklētājas Frīdas (Nāves jūdze; Rēgu nams; Sprostā) un prokurores Jānas (Iezīmēti uz mūžu; Prioritāte Nr.1; Dēla vārdā; Nāriņas; Deviņas dzīvības) gaitām bija aizraujošs piedzīvojums, kuru iesaku izbaudīt ikvienam, kurš jau ir vai tikai plāno kļūt par kriminālromānu lasītāju.

Dziļa ieelpa PIRMS (nu jau ilgi gaidītā) desmitnieka un (ļoti iespējams) lielām pārmaiņām bloga struktūrā. Šobrīd man (tāpat, kā jums) nav ne jausmas, ko līdzi sev nesīs 2024. gads, taču vienu es zinu skaidri – pašlaik es vēlos koncentrēties uz pasauli ārpus grāmatu lapaspusēm. Nepārprotiet mani! Es joprojām lasīšu un joprojām rakstīšu, taču to «otru» darīšu mazāk. Vismaz par grāmatām. Šīs nav atvadas! Es joprojām aicinu apmeklēt bloga Post Scriptum lappuses un būt kopā ar mani domās un pārdomās, cik vien bieži man un jums tas būs nepieciešams. Ne vairāk. Un ne mazāk.
Paldies, ka bijāt, esat un būsiet kopā ar mani dzīvē un internetos!
Lai brīnišķīgs 2024. gads!

GRĀMATU (TOP) DESMITNIEKS

bez vietu iedalījuma

Inga Pizāne «Tas pats izmisums, tikai ar puķēm»

«Tas pats izmisums, tikai ar puķēm» šķita visintīmākais no Ingas dzejas krājumiem. Nepārspīlēšu, ja teikšu, ka brīžiem jutos, kā iekāpusi nepazīstamā naktsskapīša atvilktnē un rakņātos pa dzīvēm, kuras uz mani neattiecas (bet, ja mani aicina, kāpēc neiekāpt?), bet brīžiem, kā ielīmējusies senā ģimenes albumā, kas ož pēc ieskābušām atmiņām, tāpēc (ka) reti to vēdina.

Absolūti lieliski un trāpīgi par būtisko un mazāk (bet) būtisko!

Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2022

Dēlija Ouensa «Kur vēži dzied»

Šī ir viena no tām grāmatām, kuras dēļ es cīnījos ar bezmiegu. Un arī tagad, teju gadu pēc tās izlasīšanas, prāts joprojām aizpeld tālu… kaut kur, kur vēži dzied.

Elpu (un domas) aizraujoša.

P.S. Iesaku noskatīties arī filmu!

No angļu valodas tulkojusi Karīna Tillberga;
Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2023

Jā Džasi «Mājupiešana»

Virtuālajā grāmatu plauktā Goodreads pie šīs grāmatas esmu atstājusi piezīmi – «Raudāju. Ļoti.» Jā, jo tuvāk nāca grāmatas beigas, jo lielākas pupas bira pār maniem vaigiem.
Šis ir ceļojums cauri laiku laikiem. Tie ir likteņstāsti astoņās paaudzēs, kuri sākas 18. gadsimta Ganā.
Ja šo grāmatu lasot neietrīsas sirds, tad varu droši apgalvot, ka krūtīs jums pukst kartupelis.

No angļu valodas tulkojusi Ieva Lešinska;
Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2022

Viktorije Hanišova «Sēņotāja»

Viena no patiesi labākajām 2023. gada grāmatām. Un ne tikai manā, bet arī grāmatnīcu plauktos.
Skaudrs pieaugšanas stāsts. Par salauztiem likteņiem. Vienaldzību. Vientulību.

Un arī par sēnēm tur kaut kas bija…

Noteikti iesaku šo sirdi (vai kartupeli) pušu raujošo grāmatu!

No čehu valodas tulkojis Jānis Krastiņš;
Izdevējs: Pētergailis, 2023

Olli Jalonens «Debesu lode»

Pēc romāna izlasīšanas man bija sajūta, ka būtu bijusi lēnā upē, bet tad pēkšņi upes gultnes zeme būtu metusies lejā no klints, kļūstot stāva. Straujš kritiens lejup un atkal esmu rēnā, gludā upē – šeit, grāmatas otrā pusē.
«Debesu lode» ir tiem, kuri izbauda domu sazarošanos. Tiem, kuri izslāpuši pēc prāta veldzējošām un dedzinošām atklāsmēm. Tiem, kuri uzskata, ka debesis sākas jau mūsos.

No somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga;
Izdevējs: Valodu māja, 2023

Māra Upmane-Holšteine «Piezīmes uz šaubu malām»

Šis ir pieredzes stāsts, kurš joprojām tiek rakstīts – tā ir grāmata/komats radošās izaugsmes stāstā. Tā ir personīga pieredze ar visām pareizībām un nepareizībām. Kāpumiem un kritumiem. Uzvarām un zaudējumiem. Un šaubu viļņiem, kas nepāriet.

Izdevējs: ASTRO MUSIC, 2023

Medlina Millere «Kirke»

«Kirke» ir pārpasaulīgs romāns, kurš lasītāju savos tīklos ievelk pavisam lēni un piesardzīgi, bet brīdis, kurā saproti, ka esi neatgriezeniski sapinies šajā maģiskajā audeklā, ir triumfējošs – kurš gan nevēlētos just gandarījumu apziņā, ka dieviete Kirke izvēlējusies tavu vaigu, kuram pieglausties, izčukstot noslēpumus, kurus glabā tās labā, taču nesaprastā sirds.

Noteikti patiks arī tiem, kas, izdzirdot vārdus «sengrieķu» un «mitoloģija», rauc degunu, tāpat kā sajūtot gaisā siļķes kažokā aromātu.

No angļu valodas tulkojusi Anete Kona, 2023

Dace Rukšāne «Džikī»

Laiku aizraujošs stāsts. Ja jums kādreiz kāds jautā, kas ir bauda, sakiet, ka tā ir «Džikī».

Ja esat lasījuši «Krieva ādu», tad šī ir obligātā literatūra.

Izdevējs: Dienas Grāmata, 2023

Ešlija Odrēna «Krustojums»

Šī grāmata uzdzen zosādu. Visās zosādas nozīmēs. Tās lasīšanas laikā vairs nespēsiet noticēt nekam – pat ne tam, vai pirksts, kuru velkat līdzi burtu līnijām, patiešām pieder jums.

Ja kādreiz pasmīnam par vārdiem «es neesmu radīts vecāka lomai» vai «es nejūtu saikni ar savu bērnu», tad izlasot šo grāmatu vairs smiekli nenāks.

No angļu valodas tulkojusi Ilona Ozoliņa-Čiu;
Izdevējs: Latvijas Mediji, 2023

Jevgēņija Ņekrasova «Katja un Kikimora»

Šis ir viens no neparastākajiem romāniem, kuru man nācies lasīt. Un tas viss pateicoties apbrīnojamajam tulkotājas veikumam – mana vārdu gardēža sirds izkusa, bet zīmulis pavisam izdila, velkot rimbuļus ap un svītriņas zem skanīgākajiem vārdiem un to savienojumiem!

Stāsts par «izaugušo» nesaprastu «neizaugušo» un ceļa meklējumiem prom no vienaldzības un nemīlestības.

No krievu valodas tulkojusi Ilze Paegle-Mkrtčjana;
Izdevējs: Pētergailis, 2021
«Gudras domas zinātkāriem prātiem»

by

par grāmatu

«Ikvienam ir iespēja būt domātājam.»
61. lapaspuse

Mēs mūžīgi nebūsim bērni. Kādā brīdī mums vairs nederēs tie vecāsmātes adītie, auklā iesietie, tā lai nepazūd, dūraiņi ar auseklīti. Kājas īkšķis mēģinās izdīgt caur zābaka purngalu, bet bikšu staru gali ieaugs padusēs. Dzīves mācības sitīs skarbāk par reizrēķina tabulas vai lietvārdu deklināciju noteikšanas un locīšanas zināšanām un nezināšanām. Peļķes nebūs līdz ceļiem kā jūra. Mēs pratīsim pateikt «nē» rozīnēm kēksiņos un ķīselī (un arī pašam ķīselim (un kaut kas tur bija arī ar to glutēnu) «nē»), bet zvanīt gāzes avārijas dienestam, lai sūdzētos par kaimiņa pastiprināto gāzu izvadīšanu, vai literatūras skolotājai atkal un atkal pārprasīt, vai Viljams Šekspīrs tiešām uzdeva «būt vai nebūt» vai tomēr «pirst vai nepirst» jautājumu, vairs nebūs (tik) smieklīgi. Basām pēdām, vasaras tveicē, neskriesim cauri piķa lāmām, bēgdami no Irmas tantes siekalām, kas šķīst uz visām pusēm, aurojot mums nopakaļ, jo šodien jau sesto reizi piezvanījām pie viņas durvīm un aizskrējām prom. Mēs vairs ne…
Kādu dienu mēs attapsimies buktētās biksēs un klasiska piegriezuma svārkos vadot valsti, bet varbūt trolejbusu. Mēs būsim tur. Mēs būsim pieauguši. Mēs būsim iepazinuši sevi. Un citus. Mēs skaidri zināsim, ko gribam. Pieklājība būs mūsu dienas kārtībā (un pat nekārtībā). Mēs būsim apzinājuši savas vājības. Un izauklējuši savas stiprās puses. Slāpējuši vientulību. Un galu galā atminējuši dzīves jēgas mīklu.
Un tomēr…
«Tomēr dīvaini, cik bieži cilvēki tā maldās.» (29.lpp.)

«Izejas punkts vienmēr ir nezināšana.»
68. lapaspuse

Agrākos laikos (neilgi pēc tam, kad izmira dinozauri), kad cilvēkus mocīja fiziskas un garīgas sāpes, tie vērsās pie ārstiem un mācītājiem, bet, lai uzzinātu, kādi ir labākie materiāli piramīdu nostiprināšanai vai cikos aties vergu nestās nestuves, uzgrieza uzziņu dienesta telefona numuru. Šodien pietiek ar pāris klikšķiem interneta pārlūkā, lai uzzinātu, ka nolūzis mats varētu signalizēt – tu sirgsti ar neārstējamu slimību vai to, kā mājas apstākļos no tualetes papīra izgatavot atombumbu (es, protams, jokoju, bet katrā jokā ir daļa patiesības). Taču pasaulē aizvien ir pietiekami daudz lielumu, kurus nav iespējams ne atrast kādā tīkla šķirklī, ne izmērīt ar mērinstrumentiem. Tie ir lielumi, kurus tikai mēs paši varam iemācīties svērt un mērīt. Domāt un izdomāt. Tajā brīdī palīgā pieslēdzas filozofija. Pirmajā brīdī varētu šķist, ka tas ir kāds no tiem izmirušajiem dinozauriem, kurus pieminēju paragrāfa sākumā, kaut kur starp iekavām, tomēr filozofija ir tā, kas mums palīdz rīkoties gudrāk reizēs, kad esam soļa attālumā no muļķības (vai jau tieši tajā iekšā). Principā, jo vairāk uzdodam jautājumu «kāpēc?», jo lielāki filozofi mēs esam, tāpēc bērnu grāmatu izdevniecība Droši un Koši, uzrunājot kāpēcīšus, tulkojusi un izdevusi grāmatu «Gudras domas zinātkāriem prātiem» (Big Ideas for Curious Minds), kurās brīnišķi vieglā valodā izskaidro sarežģītus un pretrunīgus jautājumus, uz kuriem cilvēki mūžīgi centušies (un centīsies) rast atbildes.

«Cilvēks neko nevar zināt, kamēr kāds viņam to nav iemācījis. Ja tu kaut ko nezini, tad tas nav tāpēc, ka tu būtu dumjš, bet gan tāpēc, ka tev vēl nav pagadījies īstais skolotājs.»
96. lapaspuse

Grāmata «Gudras domas zinātkāriem prātiem» ir filozofijas ceļvedis, kas caur divdesmit sešām gudrām pasaulē pazīstamu un atzītu filozofu domām gan mazus un vidējus, gan lielus lasītājus ievedīs domātāju (un darītāju) pasaulē.
Lielāko dzīves daļu cilvēki nodzīvo domādami, ka ir vieni savās domās un sajūtās, taču patiesībā tā nav. Ārēji mēs esam dažādi, ar savām pilnībām un nepilnībām, taču mūsu iekšējās pasaules pārklājas kā Latvijas autoceļi (ielāps uz ielāpa, ne adatas dūriena).
Viena no lietām, kurā mēs visi vienlīdz smagi kļūdāmies, ir tā, ka no dzīves (vai dažādām situācijām) sagaidām pārāk daudz, tādēļ bieži piedzīvojam vilšanos. Romiešu filozofs Seneka bija pārliecināts, ka laime nav atkarīga no pašiem notikumiem, bet drīzāk no mūsu gaidām, proti, jo vairāk būsim atvērti sliktākajam kādas situācijas scenārijam, jo lielāka iespēja, ka to nepiedzīvosim – vismaz ne tādā mērā, lai izjustu patiesu un dziļu vilšanos. Savukārt, japāņu filozofs Macuo Basjo uzsvēris mazo un vienkāršo lietu ietekmi uz mūsu dzīvi – pat lietainā un drūmā dienā mūsu dvēsele (un vēders) prieku var rast desmaizītē vai karstas šokolādes krūzē, bet amerikāņu filozofu Ralfu Voldo Emersonu aizrāva doma, ka visam labajam dzīvē vienlaikus ir arī savi trūkumi – tā, piemēram, tev var būt labākais darbs pasaulē… uz kuru ir jāceļas četros no rīta. Vai arī tev ir tieši tik daudz naudas, ka vari nopirkt visu, ko vēlies, bet tev nav neviena īsta drauga. Ar savu stipro pušu vājības teoriju Emersons ir pierādījis, ka nekas nevar būt ideāls.

Ikviens no mums dzīvē sastopas ar lielām un mazām grūtībām – arī tu. Pilnībā no tām izbēgt nevaram, taču varam iemācīties prasmīgāk tās pārvarēt.»
10. lapaspuse

Par šo lielo un gudro domu grāmatu varētu runāt (un rakstīt) vēl un vēl, taču pavisam noteikti ir jāatvēl laiks tās izlasīšanai. Pārlasīšanai. Gan horizontāli, gan vertikāli, gan diagonāli. «Gudras domas zinātkāriem bērniem» ir papildinātas ne vien ar skaistām ilustrācijām, bet arī ar praktiskiem uzdevumiem, kuri palīdzēs atcerēties vienkāršo lietu vērtību, rast pašpārliecību, izzināt savas stiprās un vājās puses, kā arī citiem domāt un darboties rosinošiem vingrinājumiem.
Mudiniet šo brīnišķīgo grāmatu lasīt bērniem, lasiet to kopā ar viņiem vai vienkārši ielieniet kādā klusākā vietā (ar kādu šokolādes batoniņu) un lasiet vienatnē.
Šis ceļojums filozofijas pasaulē ļauj apjaust, ka līdzīgi domājošie (un jūtošie) ir mums visapkārt.

«Filozofija ir draugs uz mūžu. Tā nav viens cilvēks, tas ir vesels cilvēku un viņu domu kopums.»
149. lapaspuse

Ilustrācijas: Anna Doherty
Tulkotāja Aija Biezaite
Izdevējs: SIA Mula / Droši un Koši , 2023
*Grāmatas eksemplārs saņemts apmaiņā pret godīgu atsauksmi!
Olli Jalonens «Debesu lode»

by

par grāmatu

«Lasīšana nav tikai lasīšana. Lasīšana ir saprašana: vispirms tā, ka saprot burtus, pēc tam tā, ka saprot vārdus, pēc tam, ka saprot vārdus kopā, un vēl pēc vārdiem un teikumiem tā, ka saprot būtisko. Tas ir ļoti garš ceļš.»
27. lapaspuse

Es stāvu vidū (patiesībā sēžu, taču publika pieprasa drāmu, manī drāmas ir atliku likām) – starp stāstu, kurā kāds vīrs kāpa kalnā, un ziemu (mēs vienmēr esam kaut kur starp ziemu). Ir grūti nomaldīties, ja stāvi (sēdi – vēl labāk) uz vietas. Stāvu balta kā tāfele. Tukša no iekšas un āras. (ne)Piepildāma kanna. Dieva te nav. Viņam nav laika. Kā jau mums visiem. Nav laika būt cilvēkiem. Viņš mūs radīja un izmeta no ligzdas. Tas notika tik ātri (jo viņam nebija laika), ka nepaspējām (īsti) saskatīt Viņa seju. Es negribu daudz. Es negribu zināt, kādā krāsā ir Viņa acis. Es negribu zināt, vai Viņam piemetas žagas pēc sausas maizes. Es gribu zināt, vai Viņa sejā bija prieks, vai arī skumjas manā ir no mātes. Nezināšana ir vieta, kur stāvu. Bet drīz es iešu (es celšos un iešu) pāri Dieva paredzētajam ceļam. «Vai ir kāds, kas zina visu par visu, vai vismaz kāds, kas zina visu par kaut ko, kaut tikai par vienu lietu?» (47. lpp.) Es zinu tikai to, ka no šīm debesīm mēs neaizbēgsim – virs galvas debesis vienmēr būs tās pašas.

«Debesis nav caurumaina bumba, tās nav arī griesti vai slikti aizdrīvēta siena, kam cauri pavīd gaismas. Debesis ir trauks, kurā dažādos dziļumos šūpojas zvaigznes.»
299. lapaspuse

Ir tikai divas lietas, par kurām esmu pilnībā pārliecināta: manī nekad nezudīs mīlestība pret kafiju un sieru (un vīru), un (otra) Valodu mājas izdotās grāmatas neliks man vilties. Ar interesi sekoju līdzi Valodu mājas jaunumiem un līksmoju «mazajos ziemassvētkos», kad šie jaunumi (kā kristus bērniņš) ienāk arī manā dzīvojamajā platībā. Šoreiz atbildību par manu prieku nes somu rakstnieks Olli Jalonens (Olli Jalonen) un romāns «Debesu lode» (Taivaanpallo). Jalonena uzvārds man nav svešs – bibliotēkā vairākkārt no plaukta esmu izņēmusi romānu «14 mezgli līdz Griničai», taču atgrūdusi to atpakaļ tukšajā vietā starp grāmatu dibeniem līdz nākamai reizei. Nākamībai. «Tik ļoti cilvēka liktenis var būt atkarīgs no viena mirkļa» (167. lpp.) un grāmatas liktenis tāpat. Romāns «Debesu lode» ir pirmā diloģijas daļa.

«Mēs dzīvojam divās īstenībās. Vispirms ir tā, kurā mēs esam. Pēc tam ir tā, kurā mēs iedomājamies esam.»
401. lapaspuse

Ir (vairāk vai mazāk) skaidrs, ka uz Zemes mēs neesam nolikti tāpat vien. Mēs esam Zemes dārznieki. Mēs sējam dzīvību. Mēs sējam iznīcību. Mums katram ir paredzēta sava vieta (un lieta), un katram pašam tā ir jāatrod. Arī Angum. Angus ir zēns, kurš dzīvo Svētās Helēnas salā – nelielā zemes pleķītī Atlantijas okeāna vidū – vietā, kura neatlaiž; kur «cilvēks ir piesiets pie vietas, lai gan nav nedz vergs, nedz kalps». (153. lpp.) Lai arī romānā aprakstītais laiks ieved lasītāju 17. gadsimta nogalē, aiz apkakles jūtama mūslaiku elpa. «Lielākoties vaina ir pienā, ja tas tējā saiet ziedos» (419. lpp.), lielākoties vaina ir cilvēkos, ja to ieradumi un likstas cauri gadu simtiem nemainās. Cilvēki joprojām ir tikpat paredzami kā zvaigznes pie debesīm. Strauji uzšvirkst un tikpat strauji dziest. Tā tas ir bijis no sākotnes un tā tas būs līdz sākotnes galam: šaušalīgs liktenis un skumjas sakritības. Un šādu sakritību dēļ (jo es negribu šajā lietā (un vietā) iejaukt Dievu) Angus kļūst par zinātnieka Edmonda Haleja palīgu – debesu lasītāju. Ar savu zinātkāri, centību un neatlaidību zēns pierāda, ka ir lemts kam vairāk.

«Cilvēka dienas ir smilšu pulkstenī, tie ir mūsu ēnu atmērīti mirkļi kā smalkas, sausas smiltis, kurās smilšu graudiņu ir tikai tik, cik ir.»
244. lapaspuse

Dzīve ir mācīšanās aprast ar sevi un citiem, man šķiet, mēs esam tajā mazliet izgāzušies (labi, ka tā ir tikai testa daļa). Lasot «Debesu lodi», ir iespējams aizmaldīties dziļi savās domās. Nomaldīties. Nonākt strupceļā. Taču par laimi katram strupceļam ir apvedceļš (un varbūt pat ceļš atpakaļ). Pēc romāna izlasīšanas man bija sajūta, ka būtu bijusi lēnā upē, bet tad pēkšņi upes gultnes zeme būtu metusies lejā no klints, kļūstot stāva – gluži kā aprakstīts romāna četrsimt otrajā lapaspusē. Straujš kritiens lejup un atkal esmu rēnā, gludā upē – šeit, grāmatas otrā pusē.
«Debesu lode» ir tiem, kuri izbauda domu sazarošanos. Tiem, kuri izslāpuši pēc prāta veldzējošām un dedzinošām atklāsmēm. Tiem, kuri uzskata, ka debesis sākas jau mūsos.

«Jābūt gatavam likt kaut roku ugunī, ja vien tā iespējams apdzēst ugunsgrēku.»
311. lapaspuse

No somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga;
Ilustrācijas: Inga Meldere;
Dizains: Ilze Kalnbērziņa-Prā / «Kolektīvs»

*Grāmatas eksemplārs saņemts apmaiņā pret godīgu atsauksmi!
Kadri Hinrikusa «Zilonis»

by

par grāmatu

MANI SAUC ARTA, un pieaugusi es gribu kļūt par sirdsapziņu visos tavos nenopublicētajos dzejoļos. Es gribu kļūt par Mēness pieskārienu. Gribu kļūt par skabargu acī.
Es gribu kļūt par tavas kailās dvēseles apģērbu. Es gribu kļūt par vēja balsi. Gribu kļūt par divdesmit piekto diennakts stundu.
Es gribu kļūt par visu tavu uzmanību, kad pasaulei pienāks gals. Es gribu kļūt par kafijas veikalu. Gribu kļūt par izmisuma centru.
Es gribu kļūt par pelniem, kuros tev atdzimt. Es gribu kļūt par acu kontaktu. Gribu kļūt par lietu, kuru meklē kā ar uguni.
Es gribu kļūt par stāstu, kuru nebeidz atkārtot draugiem. Es gribu kļūt par grāmatzīmi, kas atstāta uz sēdekļa autobusā. Gribu kļūt par solījumu, kuru dod sev katru rītu. Pamostoties.
Es gribu kļūt par iederību starp lietām. Vietām. Cilvēkiem. Es gribu kļūt kaut par blondu lāceni saldējuma konusā, ja pieņem manu piederību.
Gribu kļūt par…

«Kad es izaugšu, gribu rakstīt grāmatas, kurās dzīvo pavisam citādu dzīvi nekā mūsu ģimenē.»
6. lapaspuse

Pēdējā laikā jūtos kā uzlauzts malkas šķūnis, no kura iznests viss, kas nav piesiets. Kaut kur stūrī starp veciem salmiem iemitinājušās žurkas, nemitīgi skrapstinās gar veco dēļu sienu kā ap kaula gabalu, kas jāatbrīvo no gaļas. Un visu laiku snieg. Melna tumsa snieg. Mierinu sevi ar domu, ka tikai tādā melnā tumsā ir zvaigznes iespējams saskatīt, savas patētiskās skumjas skalojot grāmatu lapaspusēs. Par visu nav iespējams izstāstīt. Izrakstīt. Visu pirms jāizliek žurkas otrpus vecās dēļu sienas un jāpiepilda šķūnis no jauna ar visām jēdzībām (un nejēdzībām). Un var jau būt, ka tad mēs biežāk satiktos uz (zem un starp) pāris rindiņām. Var jau būt…
Un tomēr (starp visām būšanām un nebūšanām) esmu piekritusi Jāņa Rozes apgāda aicinājumam kļūt par «Ziloņa» krustmāti un pāris garākos vārdos pastāstīt par Igauņu rakstnieces un žurnālistes Kadri Hinrikusas (Kadri Hinrukus) grāmatu bērniem.

«Man tomēr jābrīnās, kur pieaugušie ņem tās muļķīgās runas, ka bērnība ir skaista un bezrūpīga.»
14. lapaspuse

Grāmatas «Zilonis» galvenā varone ir Kerta – meitene, kuras dzīve ir kā brauciens ar velosipēdu, kura sēdeklis noregulēts pārlieku augstu – stiepies vai saraujies, zemes pievilkšanas spēks liek drusku sasisties. Kertai ir grūti iederēties – iederēties starp vienaudžiem, iederēties savā ģimenē. Kad Kerta izaugs liela, viņa būs rakstniece, taču šis viņas dzīves redzējums nesakrīt ar to, ko redz Kertas tētis, kuram vienmēr pieder taisnība. Ja Kerta nevar būt rakstniece, Kerta labāk būs nekas. Arī skolas biedriem par Kertu ir savs viedoklis – pārāk tizl(ert)a, lai pieskaitītu «mēs esam krutie» kompānijai. Kerta ir gluži viena, līdz kādu dienu iepazīstas ar Luciju – meiteni, kas sagriezīs ar kājām gaisā Kertas pasauli, ļaujot noticēt patiesai draudzībai. Un beidzot iederēties.

«Es pamazām apjautu, ka pārpratumi un vilšanās nenovēršami pieder pie dzīves tāpat kā visas labās lietas.»
48. lapaspuse

Kad pirmo reizi atver grāmatu, ir mazliet sirreāla sajūta – vāku, kuru no ārpuses rotā uz ziloņa muguras sēdoša, grāmatas lappusēs grimstoša meitene, no iekšpuses apsēdis vistu bars. Vairākkārt atvēru un aizvēru to, lai pārliecinātos, ka patiešām neesmu kļūdījusies un manās rokās joprojām guļ Kadri Hinrikusas «Zilonis» – kas gan ziloņiem ar meitenēm, sēdošām uz muguras, kopīgs ar vistām? Taču izrādās, ka kopīgā ir vairāk nekā atšķirīgā, un pat Zilonis var iederēties vistu barā. Vismaz Kertas stāstā noteikti.
Kadri Hinrikusa šķetina kņudīgas trauksmes, par kurām jaunieši runā nelabprāt – tās ir attiecības ar vienaudžiem un ģimenes locekļiem. «Ir diezgan daudz lietu, par ko arī es nemāku runāt», četrdesmit otrajā lapaspuse atzīst grāmatas galvenā varone, un es pieķeru sevi piekrītoši mājam ar galvu. Un domāju, arī jūs pamāsiet. Šajā stāstā Hinrikusa vērš uzmanību uz to, ka arī tiem, kas nodara pāri, tiem, kas ņirgājas, ir savas problēmas, savas vājās vietas, kuras tiek sāpīgi bakstītas. Nav jēgas sāpināties citu dēļ. Ir jāturas pie lietām, vietām un cilvēkiem, kuru dēļ mēs kā izslāpuši velkam gaisa malkus.
Un ja par kaut ko ir grūti runāt, varbūt ir vieglāk uzrakstīt – «atrast vārdus arī tam, kas līdz šim vārdus bija tikai gaidījis.» (71. lpp.)

«Skatījos uz viņiem un piepeši jutu, ka tieši viņiem esmu piederīga.»
52. lapaspuse

Ilustrējusi Kadi Kurema;
No igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga;
Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2023

*Grāmatas eksemplārs saņemts apmaiņā pret godīgu atsauksmi!