Piedod, man nav laika. Es tev pārzvanīšu rīt. Kad viss būs beidzies.
Šī nekam nederīgā ziema.
Un karš.
Es tev pārzvanīšu rīt. Kad manī būs izdīdzis sakāmais.
…
Rīt.
Kad iezvanīsies tavs dzeltenais telefons ar griežamo ripu,
es kā pupas bēršu vārdus.
Aptuveni sešdesmit procentus no cilvēka ķermeņa masas veido ūdens.
Visu pārējo – meli.
Tad es ieturēšu īsu pauzi un prasīšu. Kurā tava ķermeņa daļā tie ieperinājušies.
Kājā. Ausu ļipiņā. Pirkstu galos (labās vai kreisās rokas?). Sirds priekškambaros un kambaros.
Tu teiksi – piedod, man nav laika. Es tev pārzvanīšu rīt. Kad viss būs beidzies.
Mīlestība.
Bezcerība.
Cietsirdība.
Žēlsirdība.
…
Es jau tobrīd sapratu, ka nekad vairs nedzirdēšu tavu balsi.
Jo nekam no tā… beigu nav.
Es vienmēr atcerēšos divi tūkstoši divdesmit ceturtā gada janvāri, kā mēnesi, kurā bija tā viena gadu gadiem garā nedēļa. Pat šobrīd, rakstot šos vārdus, man šķiet, ka tā vēl nav galā – tā nedēļa, kurā dzīvoju amerikāņu autores Hanjas Janagiharas (Hanya Yanagihara) slavenajā romānā «Mazliet dzīvības» (A Little Life). Šī bija viena no (divām) savdabīgākajām lasīšanas pieredzēm (iepriekšējo reizi līdzīgās sajūtās iedzīvojos, lasot Margo Fargoso autobiogrāfisko stāstu «Tīģer, tīģer…»), un es joprojām nevaru pateikt, kā es jūtos. Un vai es vispār jūtos… Un, ja tomēr jūtos, tad apmēram tā, kā citātā, grāmatas septiņi simti trīsdesmit pirmajā lapaspusē: «Tā izskaidroja visu, ko biju vēlējies zināt par viņu – to, kas un kāds viņš ir, – taču gūtās atbildes ir devušas tikai un vienīgi jaunas mokas.»
Ja kāds man teiktu, ka Hanja Janagihara brīvajā laikā tamborē segas un džemperus no zirnekļu tīkliem, man nebūtu pamata neticēt. Tāpat man arī nebūtu pamata neticēt, ja kāds teiktu, ka Hanja Janagihara ir vampīrs, kurš barojas no dziļām lasītāju skumjām un veltām cerībām. «Mazliet dzīvības» ir smalkām niansēm caurvīts darbs, kurš liek domāt par ļoti smagām tēmām – vardarbību, depresiju, fiziskām un garīgām traumām (un arī par pašas grāmatas svaru, jo varu derēt, jūs nespēsiet noliegt, ka 1+ kilograms grāmatas nav (viegla) joka lieta), taču, visticamāk, lai lasītāji nepadomātu, ka autorei ir bezjūtīga kartupeļa sirds, kas to vien liek darīt, kā nodarīt pāri saviem grāmatas varoņiem, šis neparasti skarbais dzīvesstāsts atšķaidīts ar teju tikpat daudz mīlestības, draudzības, iejūtības, labestības.
Taču pat ar to ir par maz, lai iedvestu… mazliet dzīvības.
Vai es ieteiktu lasīt šo grāmatu? Nē.
Tā sāpinās. Liks pārciest dusmas. Naidu. Tā saraudinās. Izsitīs sirdi no ritma. Un loģiku no prāta.
Tas būs vairāk nekā septiņsimt lappušu garš ceļojums cauri netaisnībai. Pārestībai. Neaptverami nepanesamam ļaunumam, kuru nav iespējams vienkārši ņemt un nokratīt no ādas.
P.S. Un par visām tām reizēm, kurās (jo neklausot manam ieteikumam to nelasīt, tu tik un tā to lasīsi, mēs abi to zinām) nepatikā novērsīsies vai aplaizīsi sāļo, asarās izmirkušo augšlūpu, es atbildību neuzņemos.
/Grāmatu no angļu valodas tulkojusi Laura Dreiže,
Zvaigzne ABC, 2021/
