Birka: Tommi Kinnunens

  • «Ja katru reizi, kad par tevi iedomājos, izaugtu viena puķe, pasaule būtu viens vienīgs dārzs.»

    Valērija Perēna «Svaigs ūdens puķēm»

    Otrais datums jaunajā kalendārā. Gaisā turpina virmot no svētkiem noguruša šampanieša un rasola smarža. No dīvāna apakšas degunu izbāzis apkaltis pīrāgs. Egļu skujas saķepušas vilnas zeķēs un starp zobu spraugām. Netīrie trauki izlietnē izperē arvien jaunus netīros traukus. Nedaudz ieskābuši cilvēki, meklējot siltumu, dīdās istabu kaktos (deviņdesmit grādos vārdi dzimst kā blusas skaidās). Kāds vēl pamanās taukainām rokām samīļot aizkaru. Aizkaram otrā pusē kaimiņš atslēdz skābekli lampiņu virtenei, kas kopš Trešās adventes cieši skāvusi mājas kori. Telefonā birst interneta kabeļos nomaldījušies Jaungada apsveikumi. Kaut kur plauktā kāda grāmata vaid pēc uzmanības. Draud izbērt burtus no lappusēm kā Lego kauliņus pa istabas grīdu (sargiet savas pēdas, dārgie draugi un pārējie klāt(un prom)esošie!). Kaķis rej. Suns ņaud.
    Kafija nekad nav garšojusi tik labi, kā otrajā datumā, jaunajā kalendārā.

    «Pasaule nav mainījusies, tikai kļuvusi sliktāka un izliekas neredzam, ka gaidāma bojāeja.»

    Delfīne de Vigāna «Bērni ir karaļi»

    Zinu, ka reti kurš šodien ir gatavs vēl vienam grāmatu topam (kotlešu paģiras nekad nav situšas pa jūtām tik ļoti), tomēr, turpinot 2020. gadā aizsākto tradīciju (2020; 2021), nolēmu pāris vārdos pastāstīt, cik (ne)veiksmīgs bijis mans grāmatu (skrej)ceļš 2022. gadā.
    Tie, kas dzirdējuši par manu viesošanos raidieraksta «Piedzīvot lappuses» vienā no 2022. gada pirmajām epizodēm (un te būs arī otrā viesošanās reize), zina, ka šogad biju uzstādījusi ļoti augstus mērķus. Nedariet tā! Tos, kuri cenšas uzrāpties augstāk par (vismaz) divu ledusskapju augumu, gaida ilgs un sāpīgs kritiens. Neilgi pēc šīs sarunas publicēšanas, mūsu dzīves piespiedu kārtā tika iedalītas pirms un pēc 24. februāra rīta posmos. Pasaule aizturēja elpu. Bija sācies KARŠ. Visi mani (es zinu, arī jūsu) plāni izjuka kā tropiskā ciklona ķertas matu pīnes. Un tomēr, cik smieklīgs lielums šķiet šis sīkums, salīdzinājumā ar to, ko nākas piedzīvot tiem, kuri šobrīd cīnās par to, lai virs viņu (un mūsu) galvām debesis atkal būtu mierīgas. Par spīti tam, ka plaisa starp mani un grāmatām stiepās vairāku mēnešu garumā, 2022. gadā izlasītas astoņdesmit trīs grāmatas.

    «Es nekad neaizmirsīšu nakts klusumu, kas man uz visiem laikiem atņēma vēlēšanos dzīvot. Es nekad neaizmirsīšu tos mirkļus, kuri nogalināja manu Dievu un manu dvēseli un manus sapņus pārvērta putekļos. Es nekad to visu neaizmirsīšu, kaut arī būtu notiesāts dzīvot tikpat ilgi kā pats Dievs. Nekad.»

    Elijs Vīzels «Nakts»

    Mazai ieelpai, pirms atklāju savu TOP 10, vēlējos iestarpināt to, ka šogad izlasītas tieši tik daudz bērnu literatūras, ka šķita, būs jāveido atsevišķs tops (paldies BJVŽ sarakstam), taču pēdējā brīdī apvaldīju šo ķecerīgo domu, tomēr ir grāmatas (un to autori), kuras gribas izcelt īpaši – tā, piemēram, manu muļķa grāmatnieka sirdi nozaga Marija Parra, Anna Krasiļščika un Luīze Pastore. Marijas Parras «Vārstargs un jūra» atkal ļāva satikt jau iemīļotos grāmatas «Vafeļu sirdis» varoņus, bet «Glimmerdāles Tonje» iemīlēt atjautīgo un izdomas bagāto meiteni. Luīzes Pastores «Laimes bērni» manī atmodināja dēkaiņa garu, kurš aizvien nav devies gulēt. Savukārt, Annas Krasiļčikas brīnumainā recepte dienām, kad šķiet, ka neviena grāmatas lapaspuse nešķiet pietiekami garda, lai tai atdotu daļu no sava laika – «Klau, aizbrauksim uz Unalašku!» – ļāva piedzīvot īstu ceļojumu laikā – kā uz piecām minūtēm atgulties, bet aizmigt uz divām stundām.
    Bērnu autoru spēja runāt par smagām (un varbūt arī ne tik smagām) tēmām caur humora un iejūtības prizmu ir apbrīnas vērta, tāpēc nebaidieties lasīt bērnu grāmatas – tām nav vecuma ierobežojuma (ja neticat man, pajautājiet Aijai)!

    «Būt kā visiem nav obligāti.»

    Anna Krasiļščika «Klau, aizbrauksim uz Unalašku!»

    Ja jūs jau aizmirsāt, kāpēc esat šeit, neuztraucieties, es arī (gandrīz), tāpēc lai notiek mans 2022. gada grāmatu TOP 10:

    10. Inga Grencberga «Sestā sieva»

    Inga Grencberga «Sestā sieva»
    Šī nav mana pieczvaigžņu grāmata, taču jutu, ka tai ir jābūt labāko desmitniekā, jo tā ir mana pārsteidzošākā 2022. gada grāmata.
    Es uzaugu «kamēr neizēdīsi zupas šķīvi tukšu, ārā netiksi» ģimenē – vienmēr gaidīju, kad mamma vai tētis izies no virtuves, lai filigrāni izlietu zupu atpakaļ katlā – es biju sev iegalvojusi, ka «Sestā sieva» būs «kamēr neizēdīsi zupas šķīvi tukšu, ārā netiksi» tipa vilšanās, un man to puslasītu nāksies «izliet atpakaļ katlā», tāpēc klusi priecājos, kad tajās nedaudzajās bezapziņas reizēs, kad tomēr nolēmu stāties bibliotēkas rindā pēc «Sestās sievas», rinda bija tieši tik gara, lai atmestu šai domai ar roku. Taču kādu dienu Alises stāsts, Alises pirmsnāves (un mīlestības) vēstule nonāca manās rokās un es saslimu ar viņas skumjām; es izdzīvoju sevis pazaudēšanas un atrašanas vētrās; es pieņēmu vājumu; es stājos pretī neprātam; es šķērsoju robežas, kuras nedrīkstētu šķērsot; es izšķīdu trauslumā; es patvēros sievišķībā; es ļāvos pārmaiņām; es spēlēju paslēpes; es slīgu kaislību akačos; es sasējos līdzatkarības mezglos; es piedevu; es pieņēmu; es biju šeit un tagad, un kaut kur tālu un kaut kad; es sapratu, ka mūsos ir daudz kopīgā un tikpat daudz arī atšķirīgā, un es priecājos, ka tomēr devu iespēju mums vienai otrā spoguļoties.

    «Lai kā tu steigtos, tu nevari aizbēgt no sava likteņa. Sarkanā luksofora gaisma nevar to izmainīt, tikai mazliet aizkavēt.» (116. lpp.)

    Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2020
    Vairāk teksta un foto ŠEIT

    9. Pols Kalaniti «Kad elpa pārtop par gaisu»

    Pols Kalaniti «Kad elpa pārtop par gaisu»
    «Nāvi ļauj izzināt tikai tieša pieredze», piecdesmit sestajā grāmatas «Kad elpa pārtop par gaisu» lapaspusē rakstījis tās autors Pols Kalaniti (Paul Kalanithi), kurš bija ne tikai tēvs, vīrs, dēls, brālis un draugs, bet arī daudzsološs neiroķirurgs, kura elpai trīsdesmit septiņu gadu vecumā lika apslāpt plaušu vēzis. Emocionālo kāpumu un kritumu koncentrāta pārsātinātā grāmata «Kad elpa pārtop par gaisu» (When Breath Becomes Air) ir Kalaniti memuāri, kuros, rakstot gan kā ārsts, gan kā pacients, neierasti smeldzīgā, taču brīnišķā vēstījumā atklāj spilgtas atziņas par dzīvību un nāvi, liekot katram (lasītājam) kaut uz brīdi aizdomāties par to, kas ir tas, kas padara mūsu pašu dzīvi dzīvošanas vērtu, un kā saaugt ar samierināšanos, neļaujot izplēnēt cerību vēsmām, jo cerība ir vienmēr – reizēm tā pat ir vienīgā, kas mums vēl ir…

    «Es jau pirms laba laika biju sapratis: gan Darvins, gan Nīče uzskatīja, ka dzīvu būtņu esības raksturīgākā iezīme ir nerimtīga cīņa; attēlot dzīvi bez ciešanām būtu tāpat kā zīmēt tīģeri bez svītrām.» (119. lpp.)

    No angļu valodas tulkojusi Karīna Tillberga;
    Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2022
    Vairāk teksta un foto ŠEIT

    8. Alekss Šulmans «Izdzīvojušie»

    Alekss Šulmans «Izdzīvojušie»
    «Izdzīvojušie» smagums «tur cieši un neļauj krist pret koku galotnēm un iegāzties debesīs.» (105. lpp.) Mani nepamet sajūta, ka Šulmans atradis arī manu vājo vietu, spēlējoties ar manu iztēli arī vēl ilgi pēc aizvērtas grāmatas vākiem. Atņēmis man apziņas apskaidrību, audzē manī bailes, lielas kā deviņstāvu ēkas (arī deviņstāvu ēkām var būt bail). Es esmu bijusi TUR. Esmu redzējusi TO – kā traģēdija spēj saraut ģimeni gabalos – kā attiecībās iestājas mūžīgais atsalums. Ledus laikmets. Nomirst koki. Nomirst debesis. Nomirst jūra. Esmu redzējusi, kā nolād dienas. Stundas. Un minūtes. Kā nolād pasauli. Nolād visu. Līdz pāri paliek nekas. Lasot «Izdzīvojušos», es jutos līdzīgi. Es stāvēju, pavērusi durvis, un noskatījos, kā cilvēki, izkāpuši no dzīves un pa visīsāko ceļu iekāpuši romāna lapaspusēs, padara vientulību mūžīgu. Man šķita, ka pazīstu šīs sejas. Un varbūt tomēr nē.

    «Laiks nemaz nebija apstājies – tas gāja atpakaļgaitā.» (34. lpp.)

    No zviedru valodas tulkojusi Jolanta Pētersone;
    Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2021
    Vairāk teksta un foto ŠEIT

    7. Tommi Kinnunens «Stikla upe»

    Tommi Kinnunens «Stikla upe»
    «Līkumi ir radīti, lai tos iztaisnotu, un ceļi – lai pa tiem ietu» (264. lpp.), tāpēc nav šaubu, ka somu rakstnieks Tommi Kinnunens (Tommi Kinnunen) izcilajā romanā «Stikla upe» (Pintti) apzināti iztaisno jebkuru nepārredzamo līkumu, lai vestu lasītājus pa sava debijas romāna «Četru ceļu krustojums» iestaigātajiem ceļiem, atkal ierakstot vienas salauztas dzimtas likteņu (kuri mainās līdzi gadalaikiem – apsnieg no skaidrām debesīm, uzplaukst no neauglīgas zemes, izdeg zem saules staru dejām, pamirst adatainu vēju auļos) lauskas grāmatas lapaspusēs, iesprostojot mūžīgā sevis kopā salikšanas procesā, ļaujot romānu caurvīt vienatnīgi skaistām skumjām, kurās jaušamas pazīstamas notis, kas, saplūstot vienā, veido melodiju, kuru iespējams, bietes kaplējot, dungojusi vecvecmamma, vai smaržas, kuras uz pirkstu galiem atstājusi piebriedusi meža zeme un sūna, kura to sedz. Kā melni baltām vārdu stigām acis cauri brien; brien cauri pulsējošām ilgām, kas sitas kā nātru pātagas gar stilbiem ne tikai Kinnunena radītajiem tēliem, bet arī katram, kurš bijis drosmīgs ievilkt elpu zem «Stikla upes» nesaudzīgajiem ūdeņiem.

    « (..) tieši pašlaik notiek lielas lietas, tieši pašlaik pasaule mainās.»
    (181. lpp.)

    No somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga;
    Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2021
    Vairāk teksta un foto ŠEIT

    6. Mets Heigs «Pusnakts bibliotēka»

    Mets Heigs «Pusnakts bibliotēka»
    Pēc «Pusnakts bibliotēkas» izlasīšanas es jutos es un tajā pašā laikā – bezvārda iela, kuras malās satupušas ēkas – lielas, mazas, sarkanas, baltas, ar terasēm un bez, ar piebraucamajiem ceļiem un garāžām, ar novietni velosipēdiem, pilnas ar dzīvēm, kuras es būtu varējusi dzīvot, bet nedzīvoju, jo no rīta bija beidzies piens un es kafiju dzēru ar sauso sojas pienu. Izgāju pastaigā ar vienu suni, kamēr otrs palika ilgojoties. Aizmirsu izžaut veļu, tāpēc to paspēju pārmazgāt. Divreiz. Pārliku matu celiņu no labās uz kreiso pusi. Apsolīju sev kaķu kasti nomainīt rītdien. Reanimēju telpaugus zem dušas strūklas. Nolēmu dot «Pusnakts bibliotēkai» otru iespēju. Pārliku matu celiņu no kreisās uz labo pusi.
    Neiespējami uzminēt, kura no šīm lietām, kuras nenotika (vai notika divreiz), bija tas pagrieziena punkts, kas ļoti iespējams mainīja manu dzīvi uz visiem laikiem. Kādam no jums varētu šķist smieklīgi un pārlieku sīkumaini, «taču nekad nedrīkst vērtēt par zemu sīkumu lielo nozīmi.» (98. lpp.) «Viegli ir sērot par dzīvēm, kuras neesam nodzīvojuši,» (290. lpp.) taču, manuprāt, mums jāsēro tikai par tām dzīvēm, kurām tīšuprāt neesam ļāvuši notikt.

    «Cilvēki saredz patiesību tikai tad, ja tā ir pietiekami tuva viņu realitātei.» (255. lpp.)

    No angļu valodas tulkojusi Zane Rozenberga;
    Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2021
    Vairāk teksta un foto ŠEIT

    5. Marta Hola Kellija «Ceriņu meitenes»

    Marta Hola Kellija «Ceriņu meitenes»
    «Skumjām piemīt dīvaina īpašība: praktizējoties tās kļūst vieglāk panesamas» (406. lpp.), laikam tieši tāpēc, lasot vēsturiskos romānus, kuros atklājas kara noziegumi pret cilvēci, brīžiem šķiet, ka vairs nav iespējams atšķirt «mani nekas vairs nespēj pārsteigt» sajūtu no «visas manas līdzjūtības maņas ir notrulinājušās» sajūtas. Taču amerikāņu rakstnieces Martas Holas Kellijas (Martha Hall Kelly) «Ceriņu meitenēm» (Lilac Girls) izdevās atdzīvināt, krūtīs tumši briestošo, naidu, tāpēc, ja vēlies ieraudzīt cilvēkus tādus, kādi tie ir patiesībā, pietiks, ja izlasīsi šo grāmatu.
    Lasot atmiņu stāstus, kuri dziļi iesakņojušies koncentrācijas nometņu sienās, bieži tajos pavīd vārdi kā «es izdzīvoju, lai pavēstītu pasaulei, kas ar mums notika» un «es stāstu šo stāstu, lai nekad nekas tāds vairs neatkārtotos», taču šodien, lasot ziņas un tiešsaistē sekojot līdzi karam, kurš notiek tepat, teju mūsu māju pagalmos, esmu bieži sev pliķējusi pa vaigiem, lai nāktu pie samaņas pēc visām tām smagajām domām par to, ka patiesībā šie cilvēki izgājuši cauri ellei veltīgi, jo uz šīs samaitātās Zemes neviens nav gatavs mācīties no cilvēku pieļautajām kļūdām.
    Vārdi ir pārāk sāpīgi, lai pie tiem aizkavētos. Tie dzēlīgi kņudina ādu un liek pēc iespējas ātrāk doties uz priekšu to gūzmā, jo, lai cik briesmīgi tas neizklausītos, «pievēršanās citu cilvēku nelaimēm ir labākais veids, kā tikt galā ar savām bēdām.» (398. lpp.)
    «Ceriņu meitenes» ir uz patiesiem notikumiem balstīts romāns, kurā autore meistarīgi savijusi kopā trīs sieviešu stāstus, lai lasītājiem atklātu ne tikai noslēpumus, kurus slēpj Rāvensbrikas nometnes sienas, bet arī to, ko nozīmē atgriezties dzīvē pēc «nāves».

    «Tev būtu vajadzējis redzēt zvaigznes tajā naktī – tās izskatījās kā uzmestas debesīs lielos kūļos. Šķita, ka tās vēro, noraugoties lejup uz notiekošo, un skumst, ka neko nespēj līdzēt.» (351. lpp.)

    No angļu valodas tulkojusi Gunita Mežule;
    Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2022
    Vairāk teksta un foto ŠEIT

    4. Tamāra Horiha Zerņa «Meitiņa»

    Tamāra Horiha Zerņa «Meitiņa»
    Visa veida emociju nokrišņi krīt kā no skaidrām debesīm, piesārņo prātu kā radiācija – «tu to neredzi, nevari sagaršot, tikai gaisā vīd kaut kas caurspīdīgs, un tev derētu iedzert jodu vai bēgt, kamēr nav par vēlu» (10. lpp.) – bēgt no šīs grāmatas lapaspusēm, kamēr neesi nonācis tajā grāmatas (un dzīves) nodaļā, kurā tev zem kājām «zeme saplaisā, un tu paliec špagatā virs bezdibeņa. Un visi apkārtējie pagriežas un gaida – nez uz kuru pusi tad lēksi?» (243. lpp.), vai arī uzlasīt katru vārdu kā cerību graudu, no kuriem drīz uzdīgs par uzvaru vēstošs ziedu lauks. Ukraiņu autores Tamāras Horihas Zerņas romāns «Meitiņa» šodien (Ukrainas neatkarības dienā) ieber sāli pirms pusgada uzplēstajās brūcēs, kuras pussadzijušas sulojušas jau astoņus gadus – šis ir stāsts, kurš ļauj izdzīvot mīlestību un drosmi, kas pavada ukraiņus, sargājot savu dzimto zemi; šis ir stāsts, kurš atklāj prātam netveramu nežēlību un tautas nodevību; šis ir stāsts par krievijas uzsākto karu Ukrainā 2014. gadā – stāsts, kurš nedrīkstēja palikt neizstāstīts; šis ir stāsts, kurš nepārprotami vēsta – nekas un neviens nespēs salauzt ukraiņu garu.

    «Ja pasaule pēkšņi neatbilst taviem priekšstatiem, nomaini priekšstatus, nevis pasauli.» (165. lpp.)

    No ukraiņu valodas tulkojusi Māra Poļakova;
    Izdevējs: Dienas Grāmata, 2020
    Vairāk teksta un foto ŠEIT

    3. Elijs Vīzels «Nakts»

    Elijs Vīzels «Nakts»
    Lasot stāstu, jutos nesagatavojusies. Laikam biju iedomājusies, ka tagad varēšu atslīgt dīvānā un baudīt kādu romantikas sintezētu blakusproduktu, kur kara šausmas atstāj otrajā plānā, kā tas bieži ierasts, taču Vīzels blieza tiešajā ēterā. Bez pīkstuļiem. Šī noteikti nav grāmata, kurā meklēt spēcīgu vēsturisko fonu, kas balstīts faktos. Gada skaitļos, kas iekalti atmiņā, sēžot pamatskolas vēstures stundās. Tas ir kaut kas vērtīgāks par savu zināšanu nostiprināšanu. Jo cipari, tie vēstures lapaspusēs paliks iegravēti mūžam, taču aculiecinieku stāsti – tie izbalēs. Līdz izzudīs pavisam. Tā ir sastapšanās aci pret aci ar saviem apspiedējiem. Savas elles sejām. Milzu agonijas klusumā nebūt nekam vairāk kā ciparu virknei uz rokas. Saaugt kopā ar sniegu, kas krīt uz līķu miesām, izrādē, kas prasa visaugstāko cenu – aizmirst par citiem un domāt tikai par sevi, jo tādā Dieva nolādētā vietā «katrs dzīvo un mirst tikai par sevi.» (116. lpp.)

    «Kur tagad ir Dievs?»
    (72. lpp.)

    No angļu valodas tulkojis Guntis Dišlers;
    Izdevējs: Apgāds Jumava, 2001
    Vairāk teksta un foto ŠEIT

    2. Valērija Perēna «Svaigs ūdens puķēm»

    Valērija Perēna «Svaigs ūdens puķēm»
    Kā piķa melnā tumsā, taustoties pēc gaismas slēdža istabā, kas nekad vairs nebūs apdzīvojama (zinu, ka šeit jau gadiem valda caurvējš un elektrības atslēgums, bet es cenšos; ceru ka tu redzi, cik ļoti es tiecos pēc gaismas sevī), es taustos pēc vārdiem, kas spētu aprakstīt to emociju gammu, visām iespējamajām (un neiespējamajām) tonalitātēm, kas ieskanējušās, pāršķirot grāmatas lappuses tik uzmanīgi, kā pārcilājot apslēptu dārgumu kartes (ja nu es tomēr kaut ko palaižu garām? kādu vārdu vai teikumu? dzīvi? bet ja nu nāve paskrien garām, pirms paspēju palikt tai padeni, ķerot kādu no jums kā rudens iesnas?). Šis romāns ir kā kāpiens pretī debesīm, kā krustvārdu mīkla, kas jāatmin, lai no burtiem ietonētajos lodziņos veidotu atslēgas vārdus (mīlestība, zaudējums, cerība, draudzība, nodevība, smiekli, asaras, dzīve, nāve, sākums un gals) – šī neparasti veidotā romāna cilvēkstāstus – pieķerot sevi pie domas, ka nekad agrāk neesi dzirdējis kādu runājam par ciešanām tik dievišķi skaisti, kā to nupat izdarīja Valērija Perēna.

    «Nāve nekad neņem pārtraukumu. Tā nepazīst ne atvaļinājumu, ne brīvdienas, ne zobārsta apmeklējumu. (..) Tā ir visur un visu laiku. Neviens par to nedomā, citādi varētu sajukt prātā. Tā ir kā suns, kurš visu laiku pinas pa kājām, bet kura klātbūtni mēs pamanām tikai tad, kad tas iekož. Vai vēl ļaunāk – kad tas iekož kādam, ko mīlam.» (94. lpp.)

    No franču valodas tulkojusi Ilze Fogele;
    Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2022
    Vairāk teksta un foto ŠEIT

    1. Serhijs Žadans «Internāts»

    Serhijs Žadans «Internāts»
    Serhija Žadana balss ir spēcīga. Tā satricina ar savu tiešumu. Iedzen slazdā. It kā lasītājs būtu tas, kuram jācenšas apmuļķot nāvi. Ik pa laikam gribas apstāties. Atvilkt elpu. Taču bailes neatpaliek. Tās dzen vārdus uz priekšu. Dzen izmisumā. Puika notrauš neredzamas asaras no vaigiem. Un tad vienā brīdī tu saproti, ka puika esi tu pats. Un tu jau sen esi izvēlējies, kurā pusē stāvēt. Par kuru pusi krist, ja nāve uzmīs uz pirkstgaliem. Ja karš iepūtīs sejā savu iznīcības dvaku. Kaut kādā brīdī cilvēkiem apnīk baidīties. Varbūt pie bailēm vienkārši pierod? Ja miers nepiezogas nemanot, varbūt pie visa var pierast? Pie automāta stobra, kas ņirdzīgi veras pretī pierei. Pie uzšķērstiem cilvēku ķermeņiem kā brētliņām konservu bundžā. Pie suņiem, kas vēlas iekosties dzīvā miesā. Un cilvēkiem, kas vēlas to pašu.
    Kad «Internāta» vāki tiek aizvērti un, šķietami, aiz muguras paliek šausmu ainas, nemanāmi piezogas (kāpēc gan tas nevarēja būt miers?) sāpīga atskārsme, ka mūsu pašu televizori vai sprāgst pušu no ziņu gūzmas, un grāmatā aprakstītais nav tikai samaitātas iztēles augļi, bet dzīva patiesība. Skaiti līdz desmit vai neskaiti. Skaiti no desmit atpakaļ vai neskaiti. Nekas nemainās. «Kāds norāvis pārsegus, noplēsis tapetes un atkailinājis vecas sienas, un tagad redzama katra dzīsliņa, katrs lūzums un plaisa» (226. lpp.) dvēselē.

    «Vajadzēja nonākt šeit, pašā elles viducī, lai sajustu, cik daudz tev ir bijis un cik daudz esi zaudējis.» (231. lpp.)

    No ukraiņu valodas tulkojusi Māra Poļakova;
    Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2022
    Vairāk teksta un foto ŠEIT

    Mīļie grāmatu (un visu citu formātu) draugi!
    Laimīgu Jauno gadu! Lai 2023. gadā atgūstam visu, ko 2022. gads mums atņēmis!
    Tiekamies dzīvēs un grāmatās!

  • « (..) tieši pašlaik notiek lielas lietas, tieši pašlaik pasaule mainās.»

    181. lapaspuse

    «Reizēm cilvēks izaug par sevi nevis pagātnes dēļ, bet par spīti tai. Nevis tāpēc, ka, bet gan tomēr

    266. lapaspuse

    Tommi Kinnunens «Stikla upe»
    «Līkumi ir radīti, lai tos iztaisnotu, un ceļi – lai pa tiem ietu» (264. lpp.), tāpēc nav šaubu, ka somu rakstnieks Tommi Kinnunens (Tommi Kinnunen) izcilajā romanā «Stikla upe» (Pintti) apzināti iztaisno jebkuru nepārredzamo līkumu, lai vestu lasītājus pa sava debijas romāna «Četru ceļu krustojums» iestaigātajiem ceļiem, atkal ierakstot vienas salauztas dzimtas likteņu (kuri mainās līdzi gadalaikiem – apsnieg no skaidrām debesīm, uzplaukst no neauglīgas zemes, izdeg zem saules staru dejām, pamirst adatainu vēju auļos) lauskas grāmatas lapaspusēs, iesprostojot mūžīgā sevis kopā salikšanas procesā, ļaujot romānu caurvīt vienatnīgi skaistām skumjām, kurās jaušamas pazīstamas notis, kas, saplūstot vienā, veido melodiju, kuru iespējams, bietes kaplējot, dungojusi vecvecmamma, vai smaržas, kuras uz pirkstu galiem atstājusi piebriedusi meža zeme un sūna, kura to sedz. Kā melni baltām vārdu stigām acis cauri brien; brien cauri pulsējošām ilgām, kas sitas kā nātru pātagas gar stilbiem ne tikai Kinnunena radītajiem tēliem, bet arī katram, kurš bijis drosmīgs ievilkt elpu zem «Stikla upes» nesaudzīgajiem ūdeņiem.

    Tommi Kinnunens «Stikla upe»

    «Cilvēks mirst nevis tad, kad beidzas elpa un atdziest miesa, bet tikai tad, kad viņu vairs neatceras.»

    254. lapaspuse

    «Daudz lielākas pūles prasa kaut ko darīt, nevis nedarīt. Ir vieglāk palikt nekā aiziet, vienkāršāk klusēt nekā runāt.»

    213. lapaspuse

    No somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga;
    Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2021

  • «Ārpasaule ir kā tumšs okeāns. Bet visas šīs tumsas vidū, paldies Dievam, mēs sēžam šeit, gaismas saliņā, nelikdamies ne zinis par to, kas notiek mums apkārt. Mēs vēl arvien esam mēs paši.»

    Goli Taraghi «Citur. Granātābolu kundze un viņas dēli»

    Ministru un valsts prezidenta uzrunas televīzijas pirmajā kanālā, velkot bērniem kombinezonus, biezās cepures un cimdus, lai uz balkona baudītu kņadu ap aizejošo gadu, palaidu garām. Tāpēc sūkļi, kas manā galvā ierasti uzsūc valdības lieto ūdeni, palikuši sausi, un bez gala un malas iedvesmojošu citātu atreferēšana būs jāatliek uz kādu citu tikšanās reizi.
    2020. gads ir bijis neparasts. Pārprasts. Nesaprasts. Teju katrs divkājainais radījums, kurš uzkundzējies barības ķēdes pašā virsotnē, pie katras iespējas meklēja, kur šai bēdīgajai anekdotei nospiest skip pogu. Tas, kas sākumā šķita kā bezkaunīga un nevainīga smīkņāšana par sikspārņu notiesāšanu pusdienās, kolektīvo kontrolēšanu, spraužot ausu caurumos krotālijas vai 5G genocīdu pret cilvēci kopumā, pārvērties par mājas, ziepes, divi metri eksāmenu, kuru ne katram izdodas nokārtot ar sekmīgu atzīmi.
    Es neceru vairs atgūt ticību lielākajai daļai cilvēkiem. Neceru.
    Taču ticību, ka kādu dienu tiksimies pie kafijas tases un siera kūkas kādā hipsterīgā kafejnīcā, lai mainītos domām par izlasīto grāmatu lapaspusēs, es joprojām paturu sev.

    «Jūra vienmēr atdot to, ko paņēmusi.
    Tā mēdz kādu laiku to paturēt gūstā, taču ar laiku viss, kas nolaupīts, atkal nonāk krastā.
    »

    Kārena Gilesē «Ko atnes viļņi»

    Lai arī 2020. gads aizvējojis pandēmijas zīmē, kas lielākajai daļai nozīmēja vairāk laika grāmatām, es šajā kategorijā neierāmējos. Grūtniecības nelabumu, kas mani pakļāva fiziskām (un garīgām) mokām pirmos aizgājušā gada mēnešus, mērdēju ne saldsērīgu romānu, bet 1. klases mācību materiālu lappusēs. Uz mājām nācās pārcelties ne tikai skolai, bet arī manikīram un frizierim, kafejnīcai ar izslavētu latte, restorānam ar uz mēles kūstošu liellopu gaļas bifšteku, kas kārtējo reizi pierādīja, ka latvietim praktiskajam jebkas ir pa spēkam.
    Neraugoties uz visu šo situāciju, 2020. gadā man izdevās izlasīt 71 grāmatu, kas ir krietni mazāk, kā 2019. gadā (2019. gada topu vari apskatīt ŠEIT), taču par 5 grāmatām vairāk, nekā sev kā mērķi biju izvirzījusi Goodreads izaicinājumā. Tā kā, nemaz tik slikts šis lasāmgads priekš manis nav bijis.

    “Laimīga bērnība vārda tiešā nozīmē varbūt mēdz būt tikai taurenim, kurš nomirst otrajā dienā.”

    Zane Zusta «Aiz durvīm»


    Šī gada lielākie un patīkamākie atklājumi bērnu un jauniešu literatūrā man bija:

    • Rasa Bugavičute-Pēce Puika, kurš redzēja tumsā (Latvijas Mediji, 2019)
    • Evelina Dacjūte, Aušra Kjudulaite Laime ir lapsa (no lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere, Jāņa Rozes apgāds, 2019)
    • Jurga Vile, Lina Itagaki Sibīrijas haiku (no lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere, liels un mazs, 2020)

    Lielākās vilšanās:

    • Viesturs Ķerus Meža Meitene Maija (liels un mazs, 2019)
    • Ulrika Kestere Nelūgtie ciemiņi (Zvaigzne ABC, 2017)
    • Osvalds Zebris Māra (Dienas Grāmata, 2019)

    Baudot dzejas dziedinošo iedarbību, sev atklāju un tirpstošu patiku piedzīvoju lasot:

    • Artis Ostups Fotogrāfija un šķēres (apgāds Mansards, 2013)
    • Merike Eime Neierāmēts vārds (atdzejojis Guntars Godiņš, apgāds Mansards, 2020)
    • Rupi Kaura Saule un viņas puķes (atdzejojusi Ieva Melgalve, Zvaigzne ABC, 2020)

    Bet par patīkamo nepatīkamajā – neviena dzeja mani 2020. gadā neapbēdināja.

    Kategorijā stāstu krājumi, manu laiku un sirdi nolaupīja:

    • Goli Taraghi Citur. Granātābolu kundze un viņas dēli (No angļu valodas tulkojusi Ina Strautniece, no persiešu valodas tulkojusi Sara Khalili; apgāds ALI S, 2018)
    • Vladis Spāre Gājiens ar klibo zirdziņu (Zvaigzne ABC, 2020)
    • Jana Egle Dzimšanas diena (Latvijas Mediji, 2020)
    • Vineta Trimalniece Piepildīts (Zvaigzne ABC, 2020)

    Lielāko vilšanos gan sagādāja:

    • Inga Gaile Piena ceļi (apgāds Mansards, 2018)

    Tulkotās literatūras pārsteigums:

    • Delfīne de Vigāna Lojalitātes (No franču valodas tulkojusi Inta Šmite, Jāņa Rozes apgāds, 2020)
    • Gābriels Skots Avots (No norvēģu valodas tulkojusi Dace Deniņa, Izdevniecība u.c., 2019)
    • Italo Kalvīno Ja reiz ziemas naktī ceļinieks (No itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere, Jāņa Rozes apgāds, 2019)

    Lielāko sāpi un vilšanos piedzīvoju pateicoties:

    • Metjū Volkers Kāpēc mēs guļam? (No angļu valodas tulkojusi Krista Strode, izdevniecība HELIOS, 2020)
    • Seleste NG Izkaisītās dzirksteles (No angļu valodas tulkojusi Agnese Strazdiņa; Izdevējs: Jumava, 2019)

    Latviešu literatūrā ļoti vēlos izcelt:

    • Leons Briedis Vilcene un atraitnis (Dienas Grāmata, 2019)
    • Laura Vinogradova Upe (Zvaigzne ABC, 2020)

    «Cilvēks ir kā koks.
    Viskuplākais ozols met ēnu. Nebīsties mest ēnu, lai cik tā tev kropla. Bez savas ēnas tu vairs nebūsi koks.»

    Leons Briedis «Vilcene un atraitnis»

    Jau pagājušā gadā aizsāktā tradīcija – dalīties ar savām iemīļotākajām aizgājušajā gadā baudītajām grāmatām, ir viens no gaidītākajiem brīžiem visa gada garumā. Atskatīties uz izlasīto, pakavēties atmiņās. Sajūtās. Un paturēt šo brīdi vēl mazliet ciet, līdz grimt jaunu lapaspušu ielenkumā.
    Lai nu kā, šeit tas ir –

    2020. gada TOP 10

    Rasa Bugavičute-Pēce «Puika, kurš redzēja tumsā»

    Šī ir viena no tām retajām grāmatām, kurā atzīmējamais materiāls bija teju katrā lapaspusē. Varu derēt, ka no līniju un aplīšu vilkšanas mans zīmulis bija noguris jau pie pirmajām nodaļām. Vārdi un frāzes, kurām ļaut iekrist acīs pirmajām, reiz atkal pārlapojot stāstu par Jēkabu. Noteikti jāpiezīmē, ka grāmatā atrodamas arī burvīgas mākslinieces Zanes Veldres ilustrācijas, bez kurām noteikti Puika, kurš redzēja tumsā, nebūtu tas puika, kas ir tagad.
    (Izdevējs: Latvijas Mediji, 2019)
    (Plašāk par grāmatu ŠEIT)

    Kriss Bodžaljans «Tuksneša meitenes»

    Romāns Tuksneša meitenes veltīts armēņu genocīda simtajai gadadienai. Veltīts ikvienai sievietei un bērnam, kuram nācās veikt tālo ceļu Sīrijas tuksnesī. Tālo ceļu pretī savai iznīcībai. Lai arī pamatā romāns ir brīva Krisa Bodžaljana improvizācija par gadsimtu senajiem notikumiem, atklājot armēņu tautas traģēdiju dažu cilvēku likteņu krustcelēs, romānā izmantoti stāsti no tolaik pārestību piedzīvojušiem sieviešu un vīriešu atmiņu piezīmēm, kas liek nezaudēt ticamības mirkli ne uz brīdi.
    Romāns Tuksneša meitenes mani satrieca. Vienā mirklī tam izdevās nokļūt manā vērtīgāko grāmatu listes pašā augšgalā.
    Lai arī ellišķi skaudrs un šausmu dvesošs, Krisa Bodžaljana Tuksneša meitenes iesaku ikvienam vēsturisko romānu gardēdim!
    (No angļu valodas tulkojusi Ilze Paegle-Mkrtčjana; Izdevējs: Jumava, 2015)
    (Plašāk par grāmatu ŠEIT)

    Kārena Gilesē «Ko atnes viļņi»

    Ārkārtīgi simpātisks un trāpīgs romāna apraksts dzīvo uz Ko atnes viļņi vāka – stāsts par to, kas notiek, kad mīlestību meklē neīstajā vietā. Tik nelokāmi trāpīgs, ka viss manis augstākminētais, atduroties pret šiem desmit vārdiem, šķiet nepiedodami lieks…
    Romāns Ko atnes viļņi sajūtu līmenī mani aizveda atpakaļ pagātnē. Atpakaļ pie tās nostalģiskās noskaņas, kura mani bija savažojusi un pārņēmusi, lasot somu rakstnieces Rīkas Pulkinenas romānu Patiesība. Tieši tāpat, kā Patiesību, arī Ko atnes viļņi nespēju lasīt ātri. Darīju to lēni, izgaršojot katru smalkāko niansi, skarot katru romāna īpašību, kas sniedza man pretī savus vēsos pirkstus. Lasīju lēni – bez iespējas zaudēt pašu būtiskāko. Cilvēcību.
    (No angļu valodas tulkojusi Renāte Punka; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2020)
    (Plašāk par grāmatu ŠEIT)

    Džeroms K. Džeroms «Trīs vīri laivā (nerunājot nemaz par suni)»

    No literatūras klasikām man ir bail. Bail nesaprast un neizprast to, par ko tik daudzi lasītmīļi cauri gadu desmitiem ir sajūsminājušies, lauzuši bibliotēku lasītavas krēslus un lasāmo briļļu kājas no vietām ārā. Bail sapīties meistarībā un grāmatas priekšā raustīties sāpīgās konvulsijās kā pēc karsta kartupeļa norīšanas. Tomēr pēc tam, kad manā grāmatu skapī nonāca angļu rakstnieka Džeroma K. Džeroma romāns Trīs vīri laivā (nerunājot nemaz par suni), manas stingri nospraustās domu robežas par literatūras šedevriem viegli izļodzījās no tām ierādītās vietas. Man nebija ienācis prātā, ka šis daiļdarbs, kas ir teju vienaudzis ar mūsu pašu (cerams, Pumpuru Andrejs par šādu vaļību neiebilstu) eposu Lāčplēsis, spēs tik vienkārši manās lūpās iedegt smaidu un kaklā krakšķoņu, cenšoties pēc iespējas ilgāk aizturēt smieklu slūžas. Šis 1889. gadā sarakstītais romāns ir kā svaiga gaisa malks manām pēc burvīgas literatūras izslāpušajām smadzeņu šūnām.
    Autors piezīmē, ka grāmatā atspoguļotie notikumi nav izdomāti, vien paša pildspalvas izdaiļoti. Komiskas situācijas, pārpratumi un galvu reibinoši piedzīvojumi, tas ir viss, kas ar mums notiek ikdienā, tikai šeit notikusi pārnese uz ūdeņiem (un neaizmirstot suni). Visu šo romānu uztvēru kā anekdoti divsimt lappušu garumā. Izsmalcinātā angļu melnā (un baltā) humora garā, burvīgā Vizmas Belševicas tulkojumā latviešu valodā.
    Trīs vīri laivā, vairāk kā gadsimtu senais stāsts, ir mans 2020. gada atklājums, nešaubīgi!
    (No angļu valodas tulkojusi Vizma Belševica (1963); Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2020)

    Alesandro Bariko «Jaunā Līgava»

    Lasot romānu Jaunā Līgava, viens ir skaidrs – lasītājs tiek padarīts par noziedznieku. Noziedznieku, kurš ielauzies kādas ģimenes dzīves noslēpumu labirintos, mēģinot izlauzt taisnāko ceļu uz stāsta atslēgu, taču tas izrādīsies daudz grūtāk, nekā jebkurš spētu iztēloties, jo pretī lasītājam stājies Alesandro Bariko – rakstnieks, kurš radījis nesatricināmu meistardarbu, un Dace Meiere – tulkotāja, kura kārtējo reizi pierāda, ka latviešu valoda var būt kārdinoši jutekliska un bezgala trāpīga, un tas vien jau norāda uz to, ka šī būs absurda un nevienlīdzīga cīņa. Lasot romānu Jaunā Līgava, viens ir skaidrs – lasītājs tiek padarīts par noziedznieku. Un, ja reiz tā, tad šis ir viens ārkārtīgi burvīgs noziegums.
    (No itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2019)
    (Plašāk par grāmatu ŠEIT)

    Jana Egle «Dzimšanas diena»

    Dzimšanas dienu gribas apņemt ar abām rokām. Izmīļot no tās sāpes un ciešanas, haosu un vieglprātību, žēlumu un dusmas, bailes un nerimstošu izmisumu. Un kāda vietā palūgt piedošanu.
    Šī ir jau trešā reize, kad Jana Egle ar savu vārdu pieskārienu atblāzmām uz grāmatas lappusēm padara mani mēmu. Un šķietami nevienam nemanāmu, sēžot pie sava virtuves galda, vērojot pa logu kaimiņa un dārznieka dzirkļu organisko savienību.
    Sajūta, kuru gribas pievilkt aiz matiem, lai paildzinātu.
    (Izdevējs: Latvijas Mediji, 2020)
    (Plašāk par grāmatu ŠEIT)

    Olga Gromova «Cukura bērns»

    Rakstniece Ludmila Uļicka min, ka šis stāsts atgādina brīnumpasaku. Un lasot, patiesi tam notici. Brīnums un nekas cits.
    Mani uzrunā šāda veida literatūra (jā, sauciet mani par “gaudojošo” latvieti). Literatūra, kas uzplēš rētas. Kaut ne manas. Tas dikti sāp. Un tajā visā ir tāda maza mācība. Mācība, kura biksta no visām pusēm. Krata ar pirkstu un parauj aiz auss. Tie ir stāsti, kurus mums jāuzklausa. Jāuzklausa un jāatceras. Jo neviena citam tos izstāstīt vairs nebūs iespējas. Vien mums. Bez autores pēcvārda Cukura bērns nebūtu Cukura bērns. Tā ir pievienotā vērtība. Olga Gromova stāsta par nejaušībām, kas apvītas ap Stellas iepazīšanu, par draudzību, par dzīvesstāsta izzināšanu un pašas Stellas paškritiku (“kārtējie ierindas memuāri… kurš gan tos lasīs?”) un vēlmi šo stāstu nodot jauniešiem…
    (No krievu valodas tulkojusi Inga Karlsberga; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2020)
    (Plašāk par grāmatu ŠEIT)

    Jurga Vile, Lina Itagaki «Sibīrijas haiku»

    Bērna sajūtu un iztēles vieglumā autore neapstādamās skrien pāri sāpēm un skumjām, bezgalīgām kā debesis. Kā japāņu haiku, bez liekvārdībām, dziļām un nebeidzamām kā mūžība, bet ar skaidrību apziņā un sirdī. Ciešanu atainojums bērna acīm liek vēl nepanesamāk grauzties cauri vēstures un likteņa sitienu krustugunīm.
    Lasot Sibīrijas haiku, ne mirkli augumu nepārklāja smagums, kas smacētu un liktu nepatikā novērsties, kā reizi pa reizei mēdz gadīties, lasot atmiņu stāstus, kas kā smagi vilnas deķi, austi asu ornamentu simetrijas formām, skrāpē no domas vien, ka tiem nāksies saskarties ar ādu.
    Īsta vērtība ir tas, ka autores vienojušās patiesi noturīgā duetā (kura sulīgajā, apetīti piesienošajā pārnesē latviešu valodā jāpateicas tulkotājai Dacei Meirei), lai radītu daiļdarbu, kurā ar savas tautas likteņiem iepazīstināt arī bērnus, rūgti vienkārši, neparasti patiesi.
    (No lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere, Izdevējs: liels un mazs, 2020)
    (Plašāk par grāmatu ŠEIT)

    Tommi Kinnunens «Četru ceļu krustojums»

    Romāns Četru ceļu krustojums ir somu rakstnieka Tommi Kinnunena pirmā parādīšanās pie zvaigžņotās literatūras debess, klaji apžilbinot pat visprasīgākos lasītājus. Un kritiķus. Tommi Kinnunena daiļdarba kodols glabā sevī vienas dzimtas emocionālo dzīves norišu redzējumu no četriem skatu punktiem. Katrs no tiem paver iespēju ielūkoties ne tikai varoņu pieredzētajās, laika zoba izārdītajās, pagātnes, tagadnes un nākotnes jūtīs, bet arī iekšējās pasaules dzīslojumā, kurš reizēm vīts pretēji visiem tikumības principiem. Lai arī autors devis iespēju katram no romāna varoņiem runāt vienbalsīgi, reizēm uzplēšot jautājumus kā senaizmirstas brūces, katrs nākamais stāstījums sniedz kāroto – atbildes uz tiem.
    Šis noteikti bija romāns, kuru es būtu vēlējusies izlasīt vienā elpas vilcienā (un pūtienā), taču dažādu, no manis īpaši neatkarīgu, iemeslu dēļ, grāmatu nācās raustīt starp grāmatu plauktu un manām rokām nepieklājīgi daudz. Tāpēc jau tā mazliet juceklīgā un fragmentārā stāstījuma ietvars neļāva man to izbaudīt pilnībā. Taču, katru reizi, kad biju Četru ceļu krustojuma tuvumā, metos tajā iekšā ar teju neremdināmu interesi.
    Sūrstošs, nomācošs, cilvēcīgu dzirksti saglabājošs darbs.
    (No somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga, Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2019)

    Laura Vinogradova «Upe»

    Katram mums ir tāda upe, kurā gribas atmiekšķēt jūtas. Iekliegt sāpes un aizlaist prom.
    Lauras Vinogradovas garstāsts Upe bija pēdējais 2020. gadā izlasītais darbs un viens no tiem, kuru gribas saukt par labākajiem. Rakstniece jau reiz nolika mani uz pauzes (izelpas. Stāsti). Nu tas ir noticis otrreiz. Un pauzei ir izdevies ieilgt.
    Par šo burvīgo rakstnieces veikumu tuvākajā laikā gaidāma garāka atsauksmes emuāra AUSTRA.LV lapaspusēs (neejiet nekur tālu).
    (Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2020)

    “Cilvēki tiecas cits pēc cita. Meklē. Atrod.
    Saož cits citu platām nāsīm un atrod.”

    Laura Vinogradova «Upe»

    Paldies, ka 2020. gadā bijāt kopā ar mani šeit (un arī ārpus internetiem (ievērojot 2m distanci))!
    Paldies, ka sargājat sevi un sargājat citus!
    Tiksimies pavisam drīz!

  • Jūlija mēnesim pieder visas jāņogas un upenes krūmos. Viss ērkšķogu krūmu sadzelto roku sāpju rūgtums. Ķirši, kas krītot paukšķ pret tik tikko nopļautas zāles muguru, un zem baso kāju svara saspiestie kaukāzplūmju apaļie ķermeņi.
    Saules un vēja izžāvēto smilšu klājums un līcis, kura skaujas tik patīkami siltas kā dūnu segas pieskāriens. Negaisa debesis pilnbriedā. Un zemeņu saldējuma kokteilis.


    Jūlijam izdevies mani pārsteigt. Patīkami. Neraugoties uz to, ka šis mēnesis aizvadīts tuvāku un tālāku ceļojumu trauksmainībā, svētku noskaņu pārpilnībā, atelpas brīžos man izdevies ielūkoties aiz piecpadsmit grāmatu cietajiem un mīkstajiem vākiem, ielūkoties tajā, ko aiz katras nākamas lapaspuses izdevies no cilvēka acīm noslēpt to autoriem.
    Šajā mēnesī blogā jau dalījos ar pārdomām par piecām lieliskām grāmatām, kurām kāda neredzama spēka (un grāmatu radītāju) ietekmē izdevies ielauzties ne vien mana prāta un dvēseles labirintos, bet arī atstāt tajos neizdzēšamus nospiedumus:

    Taču, tāpat kā iepriekšējos divos mēnešos (un cerams, arī turpmāk), jūlijā piedāvāju īsu atskatu uz visiem šomēnes izlasīto grāmatu skeletiņiem, kurus apaudzēt ar miesu un ādu, nododoties to baudījumam, iesaku arī jums:

    Lai garda grāmatbaudīšana arī jums!

    Tiekamies AUGUSTĀ!

    Serēns Sveistrups.
    Kastaņu vīrs.

    Sakiet, lūdzu, kur var novākt šādu detektīvromānu ražu? Gribu iemarinēt kā gurķus trīslitru burkā starp pipariem, ķiplokiem, upeņkrūmu lapām un marinādi, kas dzeļ mēlē sāpīgāk par vārdu. Iemarinēt un paņemt līdzi uz ziemu.
    Dāņu scenārista un rakstnieka Serēna Sveistrupa iespieddarbu Kastaņu vīrs biju noskatījusi jau sen. Augstais Goodreads vērtējums tikai tuvināja tam, lai kādā sava vājuma mirklī iegrimtu tā mīkstajās četrsimt astoņdesmit lappusēs, kas solīja hormonu, kas paātrina kā elpošanu, tā sirsdarbību, izdalīšanās pārspriegumu. Un nule bija tas mirklis.
    Dānijā aizsākas neaprakstāmi smagu noziegumu sērija, kuras vaininieks nozieguma vietās atstāj ne tikai izkropļotus upuru ķermeņus, bet arī savu parakstu – kastaņu vīru. Izmeklētāju komanda iesaistās bīstamā spēlē ar psihopātu, kurš nepazīst žēlastības. Tiem jācenšas izgrauzt slepkava no uzbrukumu ķēdes kā ļaundabīgs audzējs pirms atriebes kārē cietis vēl kāds. Kastaņu vīriņi izmeklētājus atsauc teju trīsdesmit gadu senu notikumu epicentrā. Rēbusā, kuru atrisinot, slepkava tiks iedzīts strupceļā.
    Līdz sīkākajai detaļai nostrādāts darbs, kurš ieved asinsstindzinošu notikumu labirintā. Labirintā, no kura brīvprātīgi nebiju gatava atrast izeju, ziedojot romāna lasīšanai ne tikai savu dienu, bet arī nakti. Prātam netverama nežēlība, izdomu bagātība un atrisinājums, kas liks kuņģim apmest kūleni. Man vēl tik daudz priekšā šī žanra izzināšanā, taču Kastaņu vīrs noteikti ir labākais līdz šim lasītais detektīvromāns!

    (No dāņu valodas tulkojusi Inga Mežaraupe; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2019)

    ⭐⭐⭐⭐⭐

    Tommi Kinnunens.
    Četru ceļu krustojums.

    Reizēm grūti izšķirt, kurš no mums ir īsts, bet kurš tikai krītoša ēna, kuru uzzīmējusi gaisma. Kurš glabā noslēpumu sava ķermeņa valodā. Un aiz slēdzenēm, kuras no paguruma tiecas izkliegt visu noklusēto. Neizpausto. Kurš ir gatavs uz visu, lai paturētu to, kas sev šķietami pienākas. Lai paturētu sev ko nepieradināmu. Un kurš būtu tik drosmīgs nojaukt visas, uz apšaubāmas patiesības pamata celtās, gaisa pilis, lai dotu vietu jaunajam…
    Romāns Četru ceļu krustojums ir somu rakstnieka Tommi Kinnunena pirmā parādīšanās pie zvaigžņotās literatūras debess, klaji apžilbinot pat visprasīgākos lasītājus. Un kritiķus. Tommi Kinnunena daiļdarba kodols glabā sevī vienas dzimtas emocionālo dzīves norišu redzējumu no četriem skatu punktiem. Katrs no tiem paver iespēju ielūkoties ne tikai varoņu pieredzētajās, laika zoba izārdītajās, pagātnes, tagadnes un nākotnes jūtīs, bet arī iekšējās pasaules dzīslojumā, kurš reizēm vīts pretēji visiem tikumības principiem. Lai arī autors devis iespēju katram no romāna varoņiem runāt vienbalsīgi, reizēm uzplēšot jautājumus kā senaizmirstas brūces, katrs nākamais stāstījums sniedz kāroto – atbildes uz tiem.
    Šis noteikti bija romāns, kuru es būtu vēlējusies izlasīt vienā elpas vilcienā (un pūtienā), taču dažādu, no manis īpaši neatkarīgu, iemeslu dēļ, grāmatu nācās raustīt starp grāmatu plauktu un manām rokām nepieklājīgi daudz. Tāpēc jau tā mazliet juceklīgā un fragmentārā stāstījuma ietvars neļāva man to izbaudīt pilnībā. Taču, katru reizi, kad biju Četru ceļu krustojuma tuvumā, metos tajā iekšā ar teju neremdināmu interesi.
    Sūrstošs, nomācošs, cilvēcīgu dzirksti saglabājošs darbs.

    (No somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga, Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2019)

    ⭐⭐⭐⭐

    Samuels Bjorks.
    Es ceļoju viena.

    Nekad neesmu bijusi izteikta detektīvu cienītāja. Ja man būtu jāizvēlas lasīt romānu, kurā mīlestība un kaislības virmo kā zupa grāpī uz plīts, vai romānu, kurā bariņš apmātu, uz noziegumu atrisināšanu tendētu, policijas darboņu dzen pēdas kādam ar personības disharmoniju sirgstošam indivīdam, es, visticamāk, izvēlētos mīlestību un zupu. Taču šādu detektīvromānu dēļ noteikti varētu sākt apsvērt arī otru variantu.

    Reizēm ceļš uz gaismu ved caur aklu tumsu.
    Kad pēc vairāku sešgadīgu meiteņu pazušanas, tās tiek atrastas mirušas, Norvēģijas iedzīvotāju mitekļu sienās savas saknes ieauž sāpju caurstrāvotas bailes un nerimstoša trauksme. Pie slepkavību izmeklēšanas tiek piesaistīts izmeklētāji Holgers Munks un Mīa Krīgere. Drīz vien izmeklētāju komanda saprot, ka iesaistījušies cīņā ne tikai pret cilvēku ar divām sejām (un ir neiespējami pateikt, kura ir īstā), kurš iedomājies, ka ir tiesīgs izlemt, kurš zaudēs savu bērnu un kurš nē, bet arī saviem iekšējiem dēmoniem. Katrs izrādītais vājuma mirklis tuvina slepkavu jauna upura ievainošanai. Uzvara iespējama vien tad, ja nepieļauj kļūdu, bet kā pretinieka sakaušanu īstenot, ja noziegums kļūst personisks?
    Norvēģu rakstnieka Samuela Bjorka (Samuel Bjørk) detektīvromāns Es ceļoju viena pāris mirkļos mani ierāva straujajā un bagātīgu notikumu piesātinātajā virpulī. Nevaldāmā un traģiskā, ka man uz brīdi vajadzēja piestāt, lai ievilktu elpu ceļa turpinājumam. Ārkārtīgi baisi, ledus stindzinoši atklājumi un saistības, kuras nav iespējams pamanīt ar neapbruņotu aci. Detektīvromāns Es ceļoju viena ir pirmā grāmatu sērija, kurā iespējams sekot līdzi Holgera Munka un Mīas Krīgeres domu pavedieniem. Noteikti tveršu pēc stāstu turpinājuma!
    Kairinoši apburošs veikums!

    (No angļu valodas tulkojusi Ilona Ozoliņa-Čiu; Izdevējs: Jumava, 2016)

    ⭐⭐⭐⭐⭐

    Eve Hietamies.
    Tētis uz pilnu slodzi.

    Uzreiz jāsaka, ka no romāna Tētis uz pilnu slodzi sastapšanas izvairījos, kā no nejaušas sabadīšanās ar bijušo klasesbiedru pierēm uz ielas vai aukstumpumpas uz lūpu kaktiņa, pēc bučošanās caurvējā. Veca piena pieliešanas pie karsti kūpošas kafijas, no pudeles, kas pirms pāris mirkļiem mērojusi ceļu no lielveikala ledusskapja apcirkņiem, lai kļūtu par piedevu auzu putrai vai eiforiju stimulējošam dzērienam. Grāmatas īsais raksturojums un emocionālu ietekmi spiedīgi raisošās atsauksmes neviesa manī pārliecību, ka somu rakstnieces Eves Hietamies daiļliteratūras vēstījums spēs radīt manī jebkādas cilvēkiem raksturīgās emocijas, kas norādītu, ka neesmu tikai neveikla butaforija, kas nomesta uz dzīvojamās platības dīvāna. Ar solījumu sev, ka neuzkavēšos pie Tētis uz pilnu slodzi lasīšanas pārāk ilgi (tāpēc iztempu to nepilnas dienas laikā), tomēr nolēmu tai ļaut noenkuroties savā izlasīto grāmatu sarakstā, beigu beigās pieņemot par īstenību to, ka tas mani patiesi uzrunājis.
    Nevienu nav iespējams piespiest mīlēt, un ne visi ir radīti iespējai mīlēt, pat ja šķietami mīlestībai pret savu bērnu būtu jābūt ģenētiski ieprogrammētai. Kad neilgi pēc pirmdzimtā nākšanas pasaulē no Anti un Pāvo dzīves pazūd sieva un māte, rūpes par mazo radījumu jāuzņemas tēvam, kura gēni par mazuļa kopšanu priekšā nesaka neko. Taču Anti neatliek nekas cits, kā piedzimt par māti un izdzīvot visu garšu un emociju buķeti, sākot ar aukstu un sakaltušu maltīšu baudīšanu, beidzot ar matu plēšanu un iziešanu ārpus saprāta ietvariem, lai saaugtu kopā ar dēlu, izveidojot tieši tik stipru savienību, ka lasītājam gribot negribot krūtīs mazliet iesmeldzas līdzpārdzīvojuma skabarga.
    Patiesi ziņkāri un smaidu raisoša lasāmviela, kuras baudīšanas laikā roka ne reizi nepastiepsies pēc grāmatzīmes.

    (No somu valodas tulkojusi Lelde Rozīte; Izdevējs: Latvijas Mediji, 2020)

    ⭐⭐⭐⭐

    Vladis Spāre.
    Gājiens ar klibo zirdziņu.

    Bēšas krāsas zirgs ar, visticamāk, klibu kāju, kurš uzmontēts uz melna fona, manam acu skatam garām slīdējis (klibojis) vairākkārt. Taču jautājums, proti, Kādi ir jaunie Vlada Spāres stāsti?, kurš uzgūlis uz grāmatas aizmugurējā vāka divdimensiju virsmas, bija tas, kurš lika man ieslīgt līdz padusēm radikālisma upē un izšķirties par labu lēmumam ielikt padusē Vladi Spāri, ielikt padusē Gājienu ar klibo zirdziņu un neatskatoties doties prom no bibliotēkas telpām, kuras, grāmatu radīto oglekļa dioksīda skābeno smaržu dēļ, draudēja jau tā grāmatu aizdarītās paduses piestūķēt vēl grāmatu pilnākas. Man nav ne jausmas, kādi ir Vlada Spāres vecie stāsti, taču tas, ka jaunie solīja kilogramiem tīra blūza un smeldzes, mani drusciņ salauza.
    Stāstu krājumā Gājiens ar klibo zirdziņu viena gar otru rīvējas astoņpadsmit šķietami ikdienišķu notikumu skices, pēc kuru izlasīšanas roka pati sniedzas pēc kāda atspirdzinoša dzēriena, ar kuru veldzēt gruzdošās ogles, kas iemājojušas dvēseles audos. “Starp literatūru un dzīvi nav nekādas atšķirības” – tādēļ vēl jo vairāk ticami šķiet, ka katra stāsta kodols, kas apvilkts ar piņķerīgi apcerīgu pārdomu apvalku, radīts uz neviltotu procesu bāzes. Starp melno burtu rindiņām lavierē tēli (narkomāni un ielasmeitas, šizofrēniķi, nejauši garāmgājēji, slimību un veselības nogurdinātie, pašnāvnieki, klaidoņi un citi dzīves aptaisītie), kuru likteņstāsti saindēti nežēlīgo darvas krāču līkločos. “Mūsdienās laime nav modē” – laikam tieši tāpēc autors izvēlējies laimi stāstu krājumā neiekļaut.
    Un, kā solīts, pēc Gājiena ar klibo zirdziņu izlasīšanas pārņem smalkas skumjas.

    (Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2020)

    ⭐⭐⭐⭐

    Jans Birks.
    Sāra un Sprogainis.

    Neviens nevēlas būt neiederīgs. Neviens nevēlas būt lieks.
    Nevēlas būt nevajadzīgs un draudzību atraidīts.
    Taču, ja kādu reizi arī pa tavām dvēseles stīgām kāds spēlējis melodiju dedzinoši nievājošā tonalitātē, tad, visticamāk, sapratīsi, kādi emociju rāceņi iestiguši mazās Sāras jūtu pasaules dārzos pēc tam, kad jaunās mājvietas pagalmā, rotaļu biedrus meklējot, meitene, gariem, melniem matiem, cirtu cirtām izcirtotiem, piedzīvo sāju atraidījumu. Lai aizdarītu tukšumu, kuram cauri auļu auļiem viens otru trenkā sveloši valdošie vēji, kamēr tur būtu jāmājo mammas nebeidzamajiem uzmanības apliecinājumiem un draugu smiekliem par niekiem, Sāra dodas uz krāmu bodi, lai piepildītu savu sapni un iegādātu sev labāko draugu – tādu, kurš neliks justies liekam, nevajadzīgam. Atraidītam. Bet pats galvenais, tādu, kurš var satilpt vienā daudzdzīvokļu mājas liftā – poniju uz četrām ķepām (poniju, kurš neticami līdzīgs sunim (taču visas līdzības ar reālām personām vai dzīvnieku sugām, protams, ir tikai sakritība)). Jans Birks, grāmatu ilustrators un, kā izrādās, arī lielisks vārdu mezglu pinējs, radījis lielisku, ne tikai vizuāli, bet arī tekstuāli baudāmu stāstu par meiteni, kura gatava darīt visu, lai sapņi un draudzības piepildītos.

    (No vācu valodas tulkojusi Inga Karlsberga; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2020)

    ⭐⭐⭐⭐

    Gundega Repše.
    Skiču burtnīca.

    Ja teiktu, ka šī ir pirmā reize, kad sastopos aci pret aci ar Gundegas Repšes daiļradi, es melotu. Stāstu par neparasto zēnu Jorens – kokā kāpējs lasīju, mācoties pamatskolā, jo tas bija iekļauts mācību programmas saturā. Taču tas bija teju pirms piecpadsmit gadiem, tādējādi, ja jūs man dotu iespēju, labprāt definētu, ka šim faktam iestājies noilgums, kas, savukārt, nozīmētu to, ka savu Gundegas Repšes daiļrades baudīšanas nevainību zaudēju tieši ar šo dokumentālā žanra daiļdarbu – Skiču burtnīca, kas radīta līdztekus Latvijas simtgades svinību zvārguļu svārstībām (no 2017. gada 18. novembra līdz 2018. gada tā paša datuma novembrim). Un tieši “pirmreizībā ir viss dievišķi dotais – uztveres asums, pārdzīvojums, notēmēts skatiens, redzes asums, jutekļu spraigums”. Šī dienasgrāmata ļauj būt klātesošiem Gundegas Repšes domās un darbos. Mīlestībā un apkārtnotiekošā skarbajā kritikā. Apbrīnoju un cienu rakstnieces tiešumu, kas ieausts katrā esejas sakņu sistēmā, ļaujot caurvīties līdz pašai lapotnei. Neparasti biezs citātu kārtojums, kuru ne tikai atzīmēt ar zīmuli un līmlapiņām, bet iekodēt arī savā magnētiskajā datu glabāšanas ierīcē virs uzacu līnijas.
    Kā pūdercukurs Napoleona kūkai bija Gundegas Repšes mātes Ilgas atmiņu liecības par piespiedu pārvietošanu un nometināšanu tālu no dzimtās zemes robežām – mani asaru kanāli veica nesankcionētas darbības, kurām biju nespēcīga pretoties.
    “Tikai ievainots cilvēks ir patiešām vaļā atnācis cilvēks.”
    Burvīgs veikums!

    (Izdevējs: Dienas Grāmata, 2019)

    ⭐⭐⭐⭐

    Osvalds Zebris. Māra.

    Jauniešu romāns Māra šī mēneša izlasīto grāmatu sarakstā nonāca pavisam nejauši. Tikpat nejauši, cik nejauši tā bija nonākusi manā grāmatu plauktā. Pirmkārt, pie Māras tiku pateicoties konkursam, kurš risinājās paralēli šī gada Latvijas Literatūras gada balvas pasniegšanas ceremonijas gaidām un, otrkārt, aizmirstot savlaicīgi pasūtīt ko liekamu uz kārā zoba no bibliotēkas skapju smaidīgajām mutēm, neatstāju sev citu iespēju, kā, cenšoties neizkrist no lasītāju aprites, ķerties klāt romānam par meiteni, kura nes senlatviešu dievības vārdu. Es izbaudu ik brīdi, kad satiekos ar bērnu literatūru, tomēr jauniešu literatūra ir tā, kurai es citkārt metu līkumu. Iespējams, ka literatūra, kurā apspēlēti notikumi ap pusaudža gadu izdzīvojušiem un brieduma gadu nesasniegušajiem cilvēku bērniem, man nav saistoša, jo šo homo sapiens attīstības posmu es nobastoju. Arī rakstniekam Osvaldam Zebrim neizdevās mani pārliecināt, ka izvairoties no romāniem par vidusskolēnu dzīvi, būtu nolaidusi podā kaut ko būtisku. Šajā romānā tās autors ļauj ielūkoties kādas meitenes ceļojumā – iekšēju pārvērtību rēbusā, kuru satricina, kā sevis zaudēšanas, tā atkal atgūšanas patvērums. To, kāda ir romāna izstarotā gaisotne, autors iekodējis astoņdesmit otrās lapaspuses rindiņās – upei ir mānīga daba, tā vienubrīd ir klusa un rāma, straume teju velk dzīvību cauri akmeņiem un niedru sienām. Bet tad nāk līkums, tā izplešas platumā, metas lejup pa nogāzi, gultne pazūd zem kājām, nāk krāčaina vieta, tad spējš kritums.
    Jauniešos un jauniešu literatūras baudītājos šis daiļdarbs noteikti izraisīs patiku. Tomēr, kā es jutos pārkāpusi romāna Māra grāmatas slieksni? Nekā īpaši.

    (Ilustrācijas: Elīna Brasliņa; Izdevējs: Dienas Grāmata, 2019)

    ⭐⭐⭐

    Ulrika Kestere.
    Nelūgtie ciemiņi.

    Iemesls, kāpēc lielā, lielā grāmata ar mazo, mazo dvēselīti piesēja manu apetīti, ir grāmatas aprakstā bez liekvārdībām paustais, ka Ulrika Kestere, Zviedrijā dzīvojošā fotogrāfe, ilustratore un grafikas māksliniece, dzimusi Latvijā – pilsētā, ar kuru piecus gadus arī es biju mijusi attiecību krustceļus – Liepājā. Brīdī, kad Zviedrijā grāmatu plauktos vietu nācās atbrīvot Nelūgto ciemiņu oriģinālajam iespieddarbam Vilda Grannar, tas iemantoja lielu vietējo lasītāju mīlestību, radot diskusijas un sacensību izdevniecību starpā arī še pat Latvijā, cīnot un izcīnot pirmtiesības uz Nelūgto ciemiņu iespiešanu tipogrāfijas ceptuves karstajā mutē. Kāpēc es to visu sīki un smalki aprakstu, ja tas jau ir izlasāms uz grāmatas aizmugurējā vāka ietvara? Man arī nav ne jausmas.
    Nelūgtie ciemiņi galvenais varonis ir Trusītis, kurš par veseliem trim burkāniem nopircis vasarnīcu, kurā patverties no ikdienības, kas aizritējusi tumšajā un šaurajā alā. Tomēr liels ir Trusīša pārsteigums, kad nākas atskārst – dāčā iemetinājušies nelūgti ciemiņi, mežonīgi zvēri, kuri neko nezina par tiesiskajām attiecībām, kas stājas spēkā starp izīrētāju un īrnieku. Nu Trusītim jātiek galā ar Nelūgto ciemiņu pielabināšanu, pretējā gadījumā ciemiņu nesankcionētās vizītes draud vasarnīcas dārzu pārvērst putekļu driskās.
    Aiz Nelūgto ciemiņu vāka atrodamas acis piesienošas ilustrācijas. Bērniem, nenoliedzami, patiks!

    (No zviedru valodas tulkojis Uldis Ķesteris; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2017)

    ⭐⭐⭐

    Inga Gaile. Piena ceļi.

    Manas pirmās tikšanās (starp grāmatu lapaspusēm) ar rakstnieci (dzejnieci un dramaturģi) Ingu Gaili mani uzlika uz pauzes. Rakstnieces pirmais romāns Stikli paralizēja manas maņas, pēcāk liekot sašķīst miljons sīkos gabaliņos, neatstājot citas iespējas, kā vien meklēt rehabilitācijas iespējas. Savākt sevi atkal vienā palīdzēja dzejoļu krājums Migla, kuru sabaudīju, izbaudīju. Sasmaržoju, izsmaržoju. Izlaidu caur sevi vairākās kārtās. Kā buljona pīrādziņš. Taču stāstu krājums Piena ceļi man neatklājās. Es tos neuztaustīju. Tā ģeotelpiskā informācija man palika nenolasīta. Ķēros pie katra vārda kā pie aizejošo mirkļu astes, taču juceklīgā grābšana un ķeršana radīja pretēju fizikālu parādību, proti, es visu izlaidu no rokām. Un prāta (dvēselē nemaz neielaižot). Man neizsakāmi pievilcīgs šķiet Ingas Gailes rokraksts, taču šoreiz rakstu zīmju grafiskā forma man bija nesalasāma. Tomēr es melotu, ja teiktu, ka zināmu sadursmi ar tekstu nepiedzīvoju (to nepārprotami pierāda pasvītrotās rindas, caur cauri krājuma līnijām), taču pēc saskaņotā protokola šķīrāmies kā iepriekš nesatikušies.
    Noslīkšana Piena ceļos gan mani neatturēs no plānotās tikšanās ar romāna Stikli turpinājumu – Skaistās

    (Izdevējs: apgāds Mansards, 2018)

    ⭐⭐