Birka: suns

  • «Magda klibo ar labo kāju, suns – ar kreiso priekškāju. Ja viņi iet cieši kopā, tad abas malējās kājas ir veselas, un tad viņi var teikt – kopā mēs neklibojam!»

    48. lapaspuse

    Laura Vinogradova «Tētis un suns»
    Šī nebūs pirmā reize (un noteikti ne pēdējā), kad saku, ka Laura Vinogradova ir īsta vārdu burve – vārdus, kurus ikdienā lasi ziņu virsrakstos, autobusu pieturās, uz čipsu un piena pakām, Laura ar vieglumu pārvērš maģiskās teikumu etīdēs, un vairs nav svarīgi, kam tiek rakstīts (pieaugušajiem vai bērniem), vai par ko tiek rakstīts (pazudušām māsām («Upe»), skudrām, susuriem un stirnām («Mežpasakas») vai par tētiem, suņiem un bērniem, kas klusi aug (un aug viņu buku ragi) kā tomāti un gurķi dobēs, izstīdzējot ne tikai garumā, bet arī garīgumā), lasītājs tiek pilnībā apburts un piekalts meistarīgi veidotajiem stāstiem. «Tētis un suns» ir grāmata bērniem (visos vecumos), kura parāda, ka pasaulē, kura ir pilna ar lietām, par kurām, kā par gružiem acīs, gribas nedaudz paraudāt, tomēr ir daudz vairāk visa kā, par ko priekā iespurgties. 

    Laura Vinogradova «Tētis un suns»

    «Tas, kas aug, vienmēr ir mainīgs.»

    8. lapaspuse

    Māksliniece Ieva Maurīte;
    Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2021

  • *KONKURSS

    “Šī ir grāmata par purkšķiem.
    Tā gan!
    Par purkšķiem. Tie zināmi arī kā pirdieni.
    Bezdeļi. Smirdbumbas. Gāzes.”

    Es nāku no tiem laikiem, kad sārti kaistošiem vaigiem nācās gaidīt ģeogrāfijas skolotājas papēžkurpju radīto spalgoņu skolas gaiteņu labirintos, kas pārtrauktu nule pasaulē nākušo smagnējo klusumu, kas iepotēts astoņpadsmit nenobriedušu prātu kuluāros, jo kāds pirms īsa brīža spalgā un izzobotā balsī pārkliedzis divdesmit piecus kvadrātmetrus lielo klases telpu, lai mums, zaļajiem nakteņu dzimtas augļiem, kas aizmetušies vien pateicoties ģenētiski modificētai pārtikai, pavēstītu, ka Pasaules ģeogrāfijas atlants jāatver kādā attiecīgā lapaspusē, kur taisni pretī lūkojas ne tikai brūnās etiopiešu pamatiedzīvotāju acis, bet arī kaili krūšu gali.
    Nāku no tiem laikiem, kad pieliecoties tupus, bija jālūdz visi svētie, lai gar iespīlēto otro roku bikšu augšmalu skatam nepavērtos apakšbikšu robežjosla, kas nodevīgi ziņotu, ka šodien bruņurupuču nindzju apeņu diena. Vai labākajā gadījumā jāatdod divdesmit santīmi no kabatas naudas vecākajam brālim par klusēšanu. Klusēšanu un nebilšanu ne vārda par to, ka joprojām, gulēt ejot, līdzi ņem savu veco rotaļu lāci ar nozelēto ausi.
    No tiem laikiem, kad meitenes nepurkšķināja.

    “Gepardu perdeļi ir ļoti, ļoti, ļoti –
    nu ļoti smirdīgi.
    Varbūt tāpēc gepardi ir ātrākie dzīvnieki pasaulē –
    viņi vienkārši cenšas aizbēgt no smakas!”

    Šķiet, ka šodienas pasaulē, kamēr esmu bijusi ārpus uztveršanas zonas (lasīt: bērnu kopšanas atvaļinājumā), nekas nav mainījies. Cilvēki joprojām sarkst un bālē atkailinātu ķermeņu daļu vai teju pavisam nejauši nevietā izmesta, ne pārāk piedienīga joka dēļ. Taču tas, kas mani pārsteidz visvairāk – cilvēki joprojām baidās no pirdieniem kā no kodolfizikas, Jehovas liecinieku parādīšanās ārdurvju aplodā vai Guntara Rača dzejas rindu citēšanas vecātēva deviņdesmit gadu jubilejas svinību pašā spicē. Sabiedrības drošības labad, bezdeļus prātīgāk būtu atstāt ieslodzītus zem segas vai nevīžīgi izflīzēto dabisko vajadzību nokārtošanas telpās – šādas pārdomas, kā viegla rudens brīze, mani skāra brīdī, kad kādā no visu varenā globālā datoru tīkla atzariem pamanīju asas diskusijas par šo nule kā Latvijas grāmatu tirgū popularitāti ieguvušo rokasgrāmatu bērniem par dzīvnieku palaistajām gāzēm. Kamēr vieni sajūsmā laiž gāzes par zivju un savvaļas dzīvnieku pētnieka Nika Karuzo un zooloģes Dani Rabojati kopīgi radīto smieklīgi informatīvo grāmatu, kas pilna faktiem, purkšķiem un smiekliem, tikmēr otri piedzīvo īstu reaktīvo hormonu caureju, nespējot rast mierinājuma atbildes uz jautājumu, kāpēc mūsu bērniem būtu jāpiedzīvo šāds smags degradācijas uzplaiksnījums. Jo pirdieni izraisa nomācošu pagrimumu, ziniet.
    Vai viņi purkšķina? ir grāmata, kura nenoliedzami piesaista uzmanību ar savu dzeltenās preses aprakstīto notikumu virsrakstiem līdzvērtīgo nosaukumu, kurš meties rotaļā ar acu skatieniem, tūlīt pat aizceļo arī uz patērētāju rokām, ieslīdot un pieplokot arī pie grāmatu veikala groziņa dibena.
    Ja kāds man būtu teicis, ka šāda nevainīga (vien deviņpadsmit centimetrus plata, divdesmit vienu centimetru gara un trīssimt sešdesmit gramus smaga) bērnu grāmatiņa par dzīvniekiem, kuri mēdz palaist gāzes (un kuri ne), kļūs par nepārejošu sāpi, tik daudzu cilvēku prātos, izraisot smadzeņu stumbru vēdergraizes, es nebūtu ticējusi. Nebūtu ticējusi, ka mums ir tik bēdīgi ar humora izjūtu. Bet ir.
    (No angļu valodas tulkojusi Ieva Melgalve; Izdevējs: Helios Kirjastus Oü, 2020)

    “Reiz kāda lidmašīna, kas veda divtūkstoš kazu, bija spiesta nolaisties, jo purkšķināšana lidaparātā iedarbināja ugunsgrēka trauksmes signālu.”

    Rokasgrāmatas Vai viņi purkšķina? četrdesmit četrās lapaspusēs iespējams uzzināt ne vien to, kā rodas bezdeļi, kas liek steigā vēdināt telpas vai aveņu piecdesmit nokrāsu vaigiem tēlot klepus lēkmi, bet atklāt arī to, kuri dzīvnieki ir purkšķinātāji, kuri nav, un kuri varētu būt. Bet nav.
    Tā, piemēram, zinātnieki joprojām strīdas par to, vai zirnekļi pieder pie purkšķinātājiem vai tomēr nē, jo neviens tos līdz pat šim brīdim nav pieķēris ne pie vienas no astoņām kājām, atklājot šo baisi smirdīgo noslēpumu. Taču, ja eksistētu vienradži, visticamāk mūsu meteorologiem bieži nāktos ziņot par to, ka, izejot no mājām, nedrīkst aizmirst par lietussargu (šķīvi un dakšiņu), jo virs mūsu galvām iespējams ne tikai spīgulīšu, bet arī kēksiņu un kūciņu lietus, jo tie laistu gāzes tik pat bieži, cik bieži to dara zirgi, bet zirgi (pačukstēšu) ir dzīvnieku valsts daudzpurkšķinātāji. Taču grāmatā Vai viņi purkšķina? starp smirdīgiem un mazāk smirdīgiem bezdētājiem sastopami arī viskautrīgākie purkšķinātāji – tie staigā uz divām kājām, brokastīs aplej pārslas ar pienu, bet kafiju ar verdošu ūdeni, strādā astoņas stundas dienā (un tik pat daudz virsstundu), saņemot tik pat smieklīgu algu, cik smieklīgi ir viņu pirdieni. Jā, tie esam mēs – cilvēki.

    “Siļķes no ūdens virsmas ierij daudz gaisa, kādu laiku saglabā ķermenī un tad izgrūž to zem ūdens ar skaņu.
    (..)
    Tā kā šīs skaņas ir pārāk augstas un lielākā daļa plēsēju tās nedzird, var teikt, ka siļķēm ir slepens pirdienu kods.”

    Esmu piecu kaķu un viena suņa mamma, tāpēc varu teikt, ka dzīvnieku purkšķi manām plaušām ir tik pat pazīstami kā svaigs gaiss vai dārzeņu zupas ar sieru smaržu buķete. Taču acīmredzami par dižpārdokli topošā purkšķu grāmata arī man paplašināja apvārsni bezdeļu un smirdbumbu pasaulē. Grāmatiņa papildināta ar lieliskām Aleksa G. Grifitsa ilustrācijām, kuras atsvaidzina, dodot atslodzi no uzņemtā informācijas un purkšķu kopuma.

    Vai viņi purkšķina? noteikti nav grāmata, kura pelnījusi vārdu kaujas ar putām uz lūpām un deviņos līkumos sarauktām pieres vietām.
    Esiet vairāk bērni (un zirgi) – ņemiet visu vieglāk un purkšķiniet uz nebēdu!

    “Šis ir dinozaurs.
    Vai viņš purkšķina?
    Vairs ne!”

    *KONKURSS!

    Sadarbībā ar izdevniecību Helios manā Instagram kontā (@iamaustra)
    visu šo nedēļu (07. 09. – 14. 09.) norisināsies konkurss, kurā DIVIEM no mūsu sekotājiem būs iespēja savai grāmatu kolekcijai pievienot arī Nika Karuzo un Dani Rabajoti rokasgrāmatu bērniem par dzīvnieku palaistajām gāzēm
    VAI VIŅI PURKŠĶINA?!
    Piedalies un laimē!
    Veiksmi!

  • “Tagad arī Samsons ir aizgājis. Sajūta gaužām dīvaina, tāds kā tukšums krūtīs, it kā es būtu šokolādes Ziemassvētku vecītis – ar trauslu, viegli ielaužamu čauliņu apkārt.”

    Mēs visi esam peldējušies kāda mīlestības okeānā. Tik saldā un mīkstā kā īriss. Tik zīdaini liegā kā piens. Brīvi elpojošā, visaptverošā kā jūras viļņu skāviens. Privātīpašnieciski sargājošā kā vārdu birums pār līniju burtnīcas celulozes šķiedru caurausto ādu. Un tik mierinoši siltā kā automašīnas dzinēja murrāšana. Neatkarīgi no tā, vai atbalsojas tajā mātes un tēva pašaizliedzīgi gādājošā, vai vecāsmātes zemeņu ievārījuma un plāno pankūku smaržas caurvijošā mīlestība. Vai tā būtu aizlienēta no pirmās saskarsmes ar dziļi noturīgām jūtu ķīmijas molekulām vai pasmelta no laipnajām suņa dzintarkrāsas acīm, kas raugās uz vaigu tavu, izvēlētu par mērķi, kur atstāt slapju mēles nospiedumu maģistrāli tā, ka sirds no laimes kūleņo. Un no tādām laimības brīžu sēklām, kas iedēstītas cilvēka dvēseles struktūras šūnās, adītām mežģīņrakstā, ierasti asno jaunas, rūpju gādības neskartas un nenobružātas, laimes, kuras rast ne tikai četrlapu āboliņa vai pieclapu ceriņu ziedā, bet arī zemeņu saldējumā un lietus pakšķu burbuļošanā uz skārda jumta. Kanēļmaizīšu smaržā un ēnu teātrī bez priekškara aktierus no skatītājiem nodalīšanas.
    Taču vai kaut kas spētu būt vienkāršs un iespējams? Vienkārši iespējami un iespējami vienkārši? Mēs nespējam ietekmēt ne minūšu, ne stundu ritējumu. Kur nu vēl dienu. Kur nu vēl dzīves. Viss, kam mēs varam ļauties, lai neizzināmās konsistences upe mūs nes savā nepārtrauktajā plūdumā, un censties pieķerties laimei pie, vidukli cieši savilkušās, svārku malas, skaidri zinot, ka, dienu dienai šķetinot, pienāks brīdis, kad svārku mala padosies mūsu svaram un nu upes tecējumam pakļausies divi. Jo neticiet māņiem un tanšu runām – arī mūžībai ir derīguma termiņš.

    “- Es vakar redzēju nāvi, un tā bija pilna dzīvības.

    Bērnu grāmatu autores Anetes Mīrsvas (Annette Mierswa) garstāsts Samsona ceļojums manam acu skatam garām slīdējis vairākkārt. Nepieklājīgi. Vairākkārt. Taču šoreiz, manot, ka grāmata jau kārtējo reizi gatavojas šķērsot mana redzeslauka robežu, sapratu, ka šajā reizē tā vienkārši bez liekām iepazīšanās ceremonijām to palaist vaļā nevaru.
    Joprojām bieži mēdzu prātot par to, kurš ir tas, kuram pieder tiesības izvēlēties – lasītājam grāmatu vai grāmatai lasītāju. Ja pieveru acis, pieļaujot vien otro variantu, Samsona ceļojums mani izvēlējies ļoti zīmīgā brīdī – tieši četrus gadus pēc tam, kad pēdējā ceļojumā devās mūsu ģimenes mīlule. Suņu meitene, kurā cilvēcības bija vairāk nekā piešķirts pašiem cilvēkiem.
    Vācu rakstniece Anete Mīrsva rakstot aizskar tēmas, kuras mazajiem cilvēkiem svarīgas, taču bieži vien paliek līdz galam neizrunātas un neizprastas, liekot daudziem vērtīgiem jautājumiem palikt karājamies gaisā, laika ritējuma izbalinātiem un nozīmīgumu zaudējušiem. Attiecības ģimenē. Draudzība. Zaudējuma sāpes un ticības gaisma labajam, ko iespējams ieraudzīt arī caur skumju kairinātu, aizplīvurotu skatienu acu plakstiņu rāmī. Visas tēmas, kuras skar rakstnieces pievilcīgā rakstāmlietu iedarbība, likušas pierakstīt pašas iekšējās sajūtas. Un pieredze, no kuras nav iespējams noslēpties nevienam no mums. Arī garstāsts Samsona ceļojums pie lasītājiem nonācis caur pašas autores pieredzi. Kādā intervijā Anete Mīrsva atzīst, ka, lai arī uzaugusi esot kopā ar suņiem, dzīvnieka aiziešanu, pateicoties vecāku rūpēm, pieredzējusi nav. Taču rakstot Samsona ceļojumu, stāstu par desmit gadus vecu zēnu, kuram jāpavada savs labākais draugs, neārstējami slimais suns Samsons, pēdējā ceļojumā, izdzīvoja un apraudāja pašas izdomāto suni, kurš šķita īstāks par ikvienu no mums.
    (No vācu valodas tulkojusi Inga Karlsberga; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2016)

    “- Tā notiek, ja ģimeni skar viesulis.
    Dažs ar dažu sapinas kopā, citi paliek vienatnē, un nekas vairs nav tā, kā bijis.”

    “Samsons bija mans brālis un labākais suns pasaulē.” Ar šādiem vārdiem iesākas stāsts par desmit gadus veco zēnu vārdā Matss. Ja nebūtu Samsona, viņa mazā saule, kura kažoks bija tik pat pazīstams kā paša āda, zēns būtu gluži viens. Mamma dzīvo uz citas planētas, no Zemes ar roku neaizsniedzamas, dēlu apciemojot reti. Tētis jau vairākus gadus devies savā pēdējā ceļojumā. Taču vectēvs (tēta tētis), lai arī dzīvo uz vienas planētas ar Matsu un Samsonu, šķiet tik pat netverams un ārpus uztveršanas zonas, kā mammas uzmanība. Pēc tam, kad Matss uzzina, ka viņa mīļotais, septiņdesmit suņa gadus sasniegušais draugs Samsons, kurš, kā izrādās, neapstrīdami, laikam ritot, kļuvis par suņu opīti, ir smagi slims, Matsam tiek dota izvēle – palaist draugu, kurš piepeši šķitis daudz dārgāks nekā iepriekš, viņa pēdējā ceļojumā pretī vēl neatklātām galaktikām vai par spīti likteņa lēmējiem turēt aiz astes un ausīm cieši pieplakušu pie Zemes, neatdodot Samsonu tiem mūžības skartajiem, kuri jau paņēmuši visdārgāko Matsa cilvēku. Tēti. Pasaulei nepieciešams vairāk neprātību, tāpēc Matss izvēlas dot iespēju Samsonam doties viņa pēdējā ceļojumā, taču ar vienu nosacījumu – Matss būs drauga uzticamais ceļvedis uz visapburtāko vietu uz četrdesmit devītā platuma grāda – vectētiņa namiņu meža vidū. Pat ja zēnam īsti nav nojausmas, kur šī vieta jāmeklē. Taču šai mazajai neprātībai spiests piekrist arī Samsons.

    Sākas nešķiramo draugu pēdējais kopīgais ceļojums, kas abus ieved vēl nebijušu piedzīvojumu virpulī. Tiem nākas stāties pretī vilciena Hamburga – Frankfurte negaidīti satraucošo notikumu likumsakarībām, kas šķietami liks nojaukt lolotā ceļojuma plānus, taču, pateicoties nejaušu apstākļu sakritībām, ne tikai zēns, kura neķemmētie mati kā mežonīgas zemeņu stādu stīgas atrod vietas, kur izspraukties no cepures un galvas saķeres vietām, bet arī suns, kurš kļuvis aizdomīgi rāms, ka tā saimniekam teju vai jāilgojas pēc tā nepastrādātajām blēņām, kuras neaprobežojas vien ar pieticīgi piečurātu paklāju, ne tikai varēs turpināt savu ceļojumu, bet beigu beigās iegūs arī draugu, ar kuru ceļiem turpmāk krustoties.

    “Tu pat nespēj iedomāties, kādu haosu mēs ar valodu, ar saviem vārdiem spējam sataisīt.”

    Piedzīvojumi abiem seko pa pēdām, it kā tie savam mērķim būtu nosprauduši tieši Matsu un Samsonu. Un, lai arī ceļojuma galapunktā iesakņojušās gaidāmās, nenovēršamās atvadas, tas ļaus satuvināties Matsam ar mammu – tas liks zēna mammai atgriezties uz planētas, kuru apdzīvo ne tikai dēls, bet arī vīratēvs, esot blakus, esot klātesošai, ne zīmītes rakstošai un izgaistošai ikreiz, kad iezvanās mobilais telefons. Katrā nelaimē un katrās skumjās prast atrast laimes asnu, neļaut nevienam to izmīdīt, gaidot brīdi, kad ienāksies tās auglis. Matsam tas izdosies.

    “- Nāve nemaz nav melna.
    Tā ir balta – balta kā sniegs.”

    Rakstniecei Anetei Mīrsvai patiesi izdevies radīt stāstu, kas ne tikai spēj uzrunāt, bet arī aizraut gan mazus, gan vidējus, gan jau lielus lasītājus, dažādu leņķu un platuma grādos. Produktiem (arī tipogrāfijas galaproduktiem) nedrīkstot piedēvēt ārstnieciskas īpašības, tomēr man šķiet, ka Samsona ceļojums manā dvēselē kaut ko ir salabojis. Sadakterējis.
    Mani apbūra galvenā varoņa domu ceļi un neremdināmā vēlme, spītējot šķēršļiem, sagādāt draugam laimīgus pēdējos dzīves mirkļus. Mēs visi dažkārt esam drusku neiespējami, un lietas, kuras gribam paveikt, tāpat. Taču šeit, bērna vienkāršībā, pateikts viss, ko citkārt mēs, pieaugušie, baidāmies pateikt, atklājot to, ko būs neiespējami padarīt par nebijušu.

    Savos divdesmit sešos gados joprojām mēdzu prātot, kāpēc mūsu mīļdzīvniekiem nākas atstāt tukšumu uz dīvāna mums blakus vai pie kājām virtuvē, kamēr tiek mizoti kartupeļi vakariņām, tik ātri. Teju skrējienā. Par to prāto arī Matss – varbūt tāpēc, ka tie ātrāk piedzīvo visu, kas piederas suņa dzīvei? Ja Matsam taisnība, tā būtu mierinājuma limonāde dvēselei.

    “Dzimšana – atnākšana no mīlestības,
    nāve – atgriešanās mīlestībā,

    pa vidu –
    mūsu dzīve,
    kas dāvāta,
    lai šo mīlestību
    atklātu dvēselē.

    Urzula Paula