POST SCRIPTUM

Girl Reading by Charles Edward Perugini

Birka: stāsti

Inga Ābele «Balta kleita»

by

par grāmatu

«Pienāk diena, kad sirds trauksmaini sit, bet debesis ir aizslēgtas ciet kā milzīgs putnu būris.»
60. lapaspuse

Dievs ir vīrietis – ja jums par to bija šaubas, izlasiet Ingas Ābeles stāstu krājumu «Balta kleita» – deviņas sievietes, deviņos stāstos, studē cilvēcības bezgalīgās tuvināšanās un attālināšanās maršrutu un kustību sarakstus, kuri tiecas uz visām pasaules malām, taču «sakarā ar valsts budžeta samazinājumu pasažieru pārvadājumiem no 5. septembra ir slēgti reisi uz pasaules malu» (72. lpp.), un tā saraut pa gabaliņiem sievietes nākotnes pagātni, un kā netīras zeķes izmētāt pa visiem istabas kaktiem, var tikai Dievs, kura testosterona līmenis ir tik augsts, ka rīvējas gar Visuma griestiem.
Ingas Ābeles valoda – apburošs acumirklīgums, kas negrib izbalēt no prāta, bet stāsti – postošas nākamības, nenovēršamības priekšvēstneši, kas, saaugot cits ar citu, pārtop brīnišķi izjustā sāpju kliedzienā.

«Varbūt šeit nekas tāds nemaz nav jāizdara, nekas liels nav jāpaveic, pietiek piedzimt, ievilkt gaisu plaušās, atvērt acis un šo te visu ieraudzīt? Ļaut, lai dzīve notiek. Ir vienkārši jāpieredz… Pieredzēt, kā iedarbojas laiks, varbūt tā ir vislielākā drosme.»
90. lapaspuse

Izdevējs: Dienas Grāmata, 2020
Etgars Kerets «Aizķeršanās galaktikas nomalē»

by

par grāmatu

«Dzīve ir kā zems, tizls galds, kas dzīvoklī palicis no iepriekšējiem īrniekiem. Lielākoties tu to pamani, atceries, ka tāds tur ir, uzmanies, bet dažreiz vari arī aizmirst, un tad tu ar spico stūri dabū pa stilbu vai celi, un tas ir sāpīgi. Un gandrīz vienmēr paliek rēta.»
147. lapaspuse

Bez metaforām. Katra diena kā pirmdiena. Plaisa uz datorekrāna. Pienāk ziņa par cilvēka nāvi. Un aiziet. Bez metaforām. Sākas kritiens bezdibenī. Bezdibeņa vidū zemeņu lauks. Salda sarkana sula izsūcas cauri tēkreklam. Asinis. Vārās uz plīts katls. Līdz malām pilns ar vēsturi. Pierakstīta uz avīzes malas adrese, kura vairs nepastāv. Pierakstīts vārds, uz kuru neviens vairs neatsaucas. Bez metaforām.
Es jautāju, kā tev iet, bet mēs abi zinām, ka man ir vienalga. Un tev ir vienalga. Viena alga. Visiem domas skaidrības zudums.

«Saruna ir kā tunelis, kuru tu ar karoti pacietīgi roc cietuma grīdā.»
30. lapaspuse

Jaunā gada apņemšanās ir kaut kas šausmīgs. Cilvēkiem nevajadzētu sev to nodarīt. Un tomēr, katru gadu, no gada uz gadu, 1. janvārī tie apņemas lietas, kuras nekad nenotiks (ir arī atsevišķa cilvēku kategorija, kura kaut ko apņemas «sākot ar pirmdienu», bet par viņiem nerunāsim, jo, ticiet man, šai sarunai jūs (un es) neesat gatavi). Arī es piederu pie šiem «jaunajā gadā es apņemos» cirka klauniem. Šogad, piemēram, apņēmos vairāk lasīt un rakstīt, bet vienīgais, ko es lasu (un rakstu), ir tapešu raksts uz virtuves sienām, tāpēc man gandrīz garām bija paskrējusi informācija par to, ka Jāņa Rozes apgāda paspārnē iznāk izraēliešu rakstnieka Etgara Kereta (Etgar Keret) stāstu krājums «Aizķeršanās galaktikas nomalē» (Fly Already). Kerets man nav svešs. Pirmo reizi aci pret aci mēs tikāmies tālajā 2019. gadā, stāstu krājumā «Autobusa šoferis, kurš gribēja būt Dievs». Toreiz vēl, tik tikko biju pārvarējusi savu lasīšanas maratona starta līniju, tāpēc, atverot tās vākus, jutos kā kamielis, kurš atver durvis uz tuksnesi, nevarot zināt, kad nākamreiz būs iespēja tikt pie ūdens (atsauce uz tekstu divi simti septītajā lapaspusē), taču izrādījās, ka viss «Autobusa šoferis, kurš gribēja būt Dievs» stāstu krājums ir oāze tuksneša vidū. Tolaik es uzzināju, ka var rakstīt (un lasīt) arī pavisam citādi. Savādi. Un tomēr tik vilinoši. Ievelkoši. Rakstīt ne no šīs pasaules.

«(..) «nekad» ne vienmēr ir tik ilgs kā izklausās.»
34. lapaspuse

Lai saskaitītu, cik drausmīgi īsus mūžus piedzīvo īsie stāsti, kuri sakāroti (un pakārtoti) krājumā «Aizķeršanās galaktikas nomalē», vajadzīgi vismaz divu roku pāru pirksti (un vēl mazliet). «Tas, ka tu kādu izgudro, tevi tomēr neatbrīvo no atbildības par viņu, un atšķirībā no dzīves, kurā tu vari paraustīt plecus un norādīt uz debesīm, šeit aizbildināties nevar» (124. lpp.), tāpēc, domājams, rakstot šos vārdus, Etgars Kerets pilnībā uzņēmies atbildību par visiem varoņiem, kurus ieslodzījis šo stāstu neparastajās sižeta līnijās – visiem, kurus nogalinājis vai atstājis dzīvus mūžīgai piemiņai vai dzīvei grāmatas lapaspusēs. Šī ir viena no tām retajām reizēm, nespēju izcelt kādu no stāstiem – tie visi vienlīdz neparastā veidā iedarbojušies uz manu centrālo nervu sistēmu – traģikomēdijas elementi, varbūtības teorijas, dzimšanas dienas un bēres, no jumtiem lecoši vīrieši un (ne)pateicības, suns, karaklausība, genocīds un alerģijas, dievišķas atklāsmes, sekss (bet tikai tāds, kurā «kliegšana ir kaut kas līdzīgs pogromam, kas iedveš šausmas visai ielai un liek visiem klusiņām slēpties savos dzīvokļos» (143.lpp)), holokausta piemiņas diena, kaut kas pirmatnēji vientuļš un visi pārējie stāsti, kuri nav par viņiem (un mums). Brīžiem man šķita, ka pēc šo stāstu izlasīšanas man būs nepieciešams dvēseles (un domu) remonts, bet brīžiem – ka neizturami ilgošos pēc katra no šiem stāstiem, un man nāksies tos pārlasīt atkal no jauna. Tagad man šķiet, ka līdzīgi kā Kerets, «pamanījos vienā teikumā izklausīties reizē pēc drama queen un pēc kājslauķa» (162. lpp.), tomēr iekšēji šķiet, ka «Aizķeršanās galaktikas nomalē» ierakstīto dzīves prasmju eksāmenu esmu nokārtojusi ar sekmīgu atzīmi (tāpat, kā pats stāstu krājums manā Goodreads vērtējumā).

«Elle ir pilna ar dvēselēm, kuras dzīvojušas tā, it kā rītdiena nekad nepienāks.»
101. lapaspuse

Etgara Kereta rokraksts ir tik unikāls, ka to varētu atpazīt pat tad, ja «Aizķeršanās galaktikas nomalē» būtu sarakstīts ēģiptiešu hieroglifos, bet pats Kerets «ir tieši tāds cilvēks, kādus tu gribi sev blakus degošā mājā vai uz grimstoša kuģa.» (24. lpp.)
Lasīt Keretu ir kā braukt ar kabrioletu – aizraujoši, bet tajā pat laikā bailīgi, jo nepamet sajūta, ka var noraut meningītu. Vieniem «Aizķeršanās galaktikas nomalē» šķitīs kā bērna smiekli (kuri starp citu ir «skaistākais, kas šajā smirdīgajā pasaule ir.» (57. lpp.)), otriem – kā piens pēc derīguma termiņa beigām. Tāpēc aicinu atvērt šo stāstu krājumu «tā, kā apgriež otrādi terorista līķi, rēķinoties, ka viņam varbūt ir pašnāvnieka josta.» (91.lpp.), jo mazums, šķīst asinis, bet tev tikko bija remonts viesistabā.

«Mīlēt var arī nesaprotot.»
124. lapaspuse

No ivrita tulkojusi Māra Poļakova;
Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2022
Agnese Zarāne «Laba meitene»

by

par grāmatu

«Tu esi fiziski samērā tālu no manis, tomēr es jūtu katru nepatieso vārdu, kas sprakšķ man uz ādas kā uz pannas pārkarsusi eļļa.»
54. lapaspuse

Stāvu atspiedusies pret vannasistabas durvju stenderi. Mēmi vēroju, kā savu dzīvi dzīvo veļasmašīnas centrifūgas režīms. Dzīvi, kuru neviens neplāno nolaupīt, ja nu vienīgi elektrības pārrāvums, janvāra vēju trakošanas elektrotīklu tuvumā dēļ. 1200 apgriezieni minūtē. Viens, divi, trīs. Un tā desmit minūtes no vietas viņa izdzīvo dzīvi, kuru neviens viņai nevar atņemt – baltā, taisnstūrveida kaste, metāla un plastmasas elementiem. Stāvu atspiedusies pret stenderi. Mēmi. Skaužu. Tu esi laba meitene, veļasmašīna. Es tavā tukšajā, izsalkušajā mutē sametu visas pasaules netīro veļu, bet visas pasaules uzslavas saņem tu, bleķa kaste, kuras dzīvi neviens neplāno nolaupīt. Izārdīt. Saraut gabalos smagās domas, kas spiež uz smadzeņu stumbra. Viens, divi, trīs. Tu esi laba meitene, bet es?

«…mamma savas sāpes valkā kā ordeni. Varbūt kādreiz jāsarīko līdzatkarīgo sieviešu diena; tad viņas visas, piestiprinājušas tos ordeņus pie krūtīm, varētu ar neļķēm sanākt pie sievas varones memoriāla un pieminēt no vīra rokas kritušās biedrenes.»
40. lapaspuse

Kad 2019. gada jūlijā emuārā tapa ieraksts par rakstnieces Agneses Zarānes pirmo romānu jauniešiem «Slīdošās kāpnes», Agnese jau bija sākusi strādāt pie īso (autokorekts uzstājīgi pieprasa «īso» izlabot uz «īsto», un man šoreiz tik ļoti piekrist, ka taisni vai jānopaijā telefona ekrāns) stāstu krājuma. Toreiz jau bija skaidrs, ka šos stāstus pievienošu lasāmgabalu sarakstam – Agnese bija nozagusi manu sirdi ar savu tīro, nesamāksloto rokrakstu, izrakstot uz grāmatas lapaspusēm romāna tēlus un notikumus tā, lai ne brīdi nešķistu, ka tas ir kāda pumpainu tīņu seriāla, mērķēta ārzemju auditorijai, blāvs atspoguļojums latviešu mērcē (kā tas reizēm mēdz, piedodiet, atgadīties jaunajiem pašmāju autoriem). Pārkaisītā ar dillēm. Cauraugušu speķi.
Diemžēl, labo meiteņu stāsti, jeb, kā teica mans dēls: «grāmata ar smuko vāku», nāca neciešami ilgi, taču vecā labā seno divupiešu paruna – «kas ilgi nāk, tas labi nāk», arī šajā gadījumā ir nostrādājusi. Tieši tāpēc, tikko izkāpusi no smukās grāmatas lapaspusēm, prātoju, kā labāk pateikt, ka šis bija labāk, kā biju gaidījusi.

«Reizēm Sievietei šķiet, ka trauksme ir kā stjuarte, kas piebraukusi pie viņas ar spīdīgiem preču ratiņiem. «Vai nevēlaties kaut ko uzkost vai iedzert? Šodien īpašais piedāvājums – panika par puscenu! Vēl piedāvājumā, protams, ir arī uzmācīgas domas, sociālā fobija, depresīvs noskaņojums, vainas apziņa un «kaut ko aizmirsu» bailes. Un mūsu pircēju mīļākais produkts «Šausmas, kā es izgāzos!» Ko ņemsiet šodien?»»
23. lapaspuse

Reiz bērnībā, dusmu pārņemta, es nogriezu lellei matus. Man nebija mazāku brāļu vai māsu, ko šādos brīžos iedunkāt. Paraut aiz bizēm vai atņemt rotaļu mašīnu. Nebija pat lielāku. Es biju vecāku vienīgais bērns. Un, kā vienīgajam bērnam, man bija uzlikts pietiekami smags slogs – uz mani tika liktas cerības, kuras reizēm man neizdevās attaisnot. Reizēm man šķita, ka esmu labākais sliktā piemēra piemērs. Sēdi taisni! Lūdzu, paklusē divas minūtes! Citi bērni tā nedara! Nevienai meitenei nav tik nekārtīga istaba! Un mati?! Kas tev ar matiem?! Neviena meitene nestāv ar tik līku muguru! Nomazgā traukus, meitenēm jāprot mazgāt trauki! Kāpēc tev nepadodas matemātika? Citiem bērniem taču padodas! Kāpēc tu neko neēd? Tev negaršo? Skaties, ka nākotnē nav jāpārtiek no samazgām… Es nogriezu lellei matus, jo tā bija perfekta (un es domāju, ka tie ataugs). Laba meitene. Lelle, ne es. Mans vārds nekad nav bijis iepretim vienādības zīmei un labas meitenes statusam.

«Es pati sev liekos dīvaina, izrunājot vārdus «Es tevi mīlu». It kā tas būtu kaut kāds «Man ir daudz mājas darbu» vai «Šodien spīd saule».
60. lapaspuse

Stāstu krājumā «Laba meitene» autore apkopojusi 11 stāstus, kurus izstāstījušas meitenes, kuras centušās būt labas. Kuras bijušas labas. Labas draudzenes, mīļotās. Meitas un mātes. Māsas. Kā no māla mīcītas figūras. Kustamie (un nekustamie) īpašumi.
Kā apnicīgas dziesmas, kas griežas galvā uz riņķi, rit dienas, jo nav spēka izkāpt no taktīm, kas atkārtojas. Atkal un atkal. Jo, lai to izdarītu, kaut kā drusciņ pietrūkst. Pietrūkst drosmes, pašpārliecinātības. Pietrūkst gribas. Viss, kas varētu izraut no apburtā loka, ir butaforija – laimes imitācija, jo kurš gan bez vārdnīcas palīdzības var nosaukt tās īsto definīciju? Meli, kuriem viegli noticēt. Lietas, vietas un cilvēki, kuriem viegli piedot. Teātra izrāde, kurā nospēlēt galveno. Atkarība no ovācijām, kas domātas ne tev, bet meitenei, kuru citi izlolojoši. Iznēsājuši kā māte dzemdē iznēsā bērnu. Kaķene kaķēnu. Kuce kucēnu. Cūka sivēnu. Laba meitene.

«Būt neapmierinātai – tas vienkārši nav loģiski un neierakstās nekādos priekšstatos par to, ko nozīmē būt jaunai un skaistai.»
5. lapaspuse

Knipis pa pieri – Agneses Zarānes «Laba meitene». Šajos stātos netiek izgudrots tosters no jauna vai atklāts iemesls, kāpēc avokado mūžs ilgst vien desmit sekundes. Agnese izgaismo vispārzināmo – viņas visas alkst vienu – dzīvot dzīvi, kuru baiļu dēļ nekad nav pazinušas. Dzīvi, kura nav piepildījusies, jo kāds vienmēr zinājis labāk, kā būt.
Man šķiet, Agnese ar šiem stāstiem ir trāpījusi ļoti vārīgā vietā – «Laba meitene» atrod un atradīs savu mērķauditoriju – jauniešus, pieaugušos, meitenes, zēnus, sievietes, vīriešus, tievus, resnus, garus, īsus, melnus, baltus – ikvienu, kurš dienas beigās ir drosmīgs atzīt, ka diena ir nodzīvota citu, ne sevis dēļ. Ikvienu, kuram šī drosme vēl jāpieņem.
Labai meitenei.

«…palaid to mīlestību vaļīgāk. Nemīli mani tik cieši.»
101. lapaspuse

Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2021
Kārlis Kazāks «Sākums mūs atrod pats»

by

par grāmatu

«Tik mainīgs šķiet viss, ja tam blakus noliek kaut ko, kas nemainās.»
(34. lapaspuse)

Rudens ir sāpīgs visiem iesaistītajiem. Koku kuplos matu ērkuļus izplūkā vējš. Iecērt zobus ādā asas lietus lāses. Mākoņi izraud vasaru no sevis ārā. Saldējuma kokteiļus. Saulē izbalējušus matus. Izraud tieši uz maniem pleciem. Es zaudēju balstiesības pirms laikiem. Un pirms laikiem laiks zaudēja sevi. Zeme laižas snaudā. Ielaižas taisni bīstamā darījumā ar mūsu nepiepildītajām ilgām. Izsapņos saldos sapņos, ziemas spelgonī, visu, kas mums nebija un bija pa spēkam, bet pietrūka drosmes. Pieplok pie zemes zāļu stiebru smagās galvas, kas vēl tikko klanījās pie svelošas saules kājām. Bet tagad mākoņi, mākoņi, mākoņi… Pieplok pie zemes zāļu stiebru smagās galvas. Klausās Zemes sirdspukstu simfonijā. Notis ķēmīgi izkārtojušās partitūrā. Sit ārā no ritma (kad tu pēdējo reizi biji pie kardiologa, Zeme?) mieru. Rudens ir sāpīgs visiem iesaistītajiem. Pamiers nekad nav iestājies. Un neiestāsies. Kad otram (un pirmam) sāp. Pat allaž klusās vēstules pasta kastē sakritušas viena uz otru. Pilnas šaubām. Un ēnām. Neatstāj vietas vārdiem, kas spētu sāpes aizdzīt prom. Sakritušas viena otrai uz nerviem. Pasta kastē sācies apvērsums. Un domās. «Manas domas met kūleņus, skrienoties ar laiku, skrienoties ar pasauli, kas nemitīgi mainās, visu, kas ar mums ir noticis, mēs nespēsim noturēt un nest sev līdzi.» (^{_{160 lpp.}}) Un nevajag.
Sāksim visu no gala. Meklēsim sākumu vai ļausim, lai «sākums mūs atrod pats»…

«Cik gan dažādi mēs katrs izbaudām mirkli! Mēs varam tam izskriet, pat izlidot cauri un varam apstāties, ļaujot mirklim uzkavēties. Labā ziņa ir tāda, ka mēs tā arī neuzzināsim, kā mēs varam iegūt vairāk.»
222. lapaspuse

Man šķiet, nav tāda cilvēka Latvijā, kas kaut reizi nebūtu dzirdējis mūziķa Kārļa Kazāka vārdu (un uzvārdu). Pat mana mamma, kura biežāk ir darbos līdz ausīm, nekā (nedarbos) ārā no tiem, patērējot laiku, lai plūstu kopā ar straumi, kurā šodien plūstam mēs, pēc tam, kad bija uzzinājusi, kas ir grāmata, kuru šobrīd lasu, atbildēja: «Jā, esmu dzirdējusi par tādu Kazāku… laikam kaut kāds dziesminieks…» Un man uzreiz prātā neviļus atausa kāda senāka intervija, kurā reiz nejauši ielasījos. Intervija, kurā tieši Kārlis Kazāks bija apspēlējis nelielu vārdu etīdi ap jēdzienu (kaut kāds) «dziesminieks», ko tāds savvaļas zīdītājdzīvnieks dara, kad uzkāpj uz skatuves un tiekas aci pret aci (ausi pret ausi) ar klausītāju. Šoreiz Kazāks iekāpj grāmatā un tiekas ar lasītāju – grāmatā, kuru, šķiet, vienlīdz nepacietīgi, nonākam grāmatu veikalu plauktos, gaidījuši kā velomāni, tā melomāni. Pirms teju desmit gadiem izsapņotais, bet nu jau par tradīciju kļuvušais ikvasaras (svēt)ceļojums cauri Latvijas mazāk zināmajiem nostūriem, braucieni pa saulē izkaltušajiem grants ceļiem, velosipēda mugurā stutējot ne vien dibenus, bet arī velosomas un mūzikas instrumentus, kļuvis taustāms. Pārlapojams. Uz priekšu un atpakaļ. No Jelgavas līdz Padurei. No Kūkām līdz Upītei. No Staburaga līdz Oleriem. Un atpakaļ. Divdesmit septiņus savus dzīves gadus biju veiksmīgi izvairījusies no ceļojumu stāstiem kā no zobārsta krēsla un gudrības zobu ekstrakcijas starta komplekta. Pēdējo pāris nedēļu laikā piedzīvoju abus.

«Man jādomā, vai arī mani šībrīža lēmumi maina to, kādas robežas un piederība ieskaus mūs pēc pāris gadsimtiem. Kā mainīsimies, kā pielāgosimies, ko pieņemsim par savu.»
201. lapaspuse

2011. gada ziemā (kā raksta Kazāks, laikā, kas radīts sapņiem), kad koku zaros kuplo pārslas un dziļi šallēs satuntulējušies cilvēku apveidi ripo pa sāls nokaisītām ielām, ideja, kas tika taupīta vien pašam, proti, Latvijas šķērsošana ar kājām (no Indras līdz Papei), ieguva jaunas aprises. Katrs, kurš dzirdēja kaut nelielu šīs ieceres skici, tūlīt to metās labot pēc saviem ieskatiem ar vēlmi iesaistīties. Ideja par pārgājienu ar kājām, izauga līdz idejai par dažu dienu velobraucienu, kurā, sekojot Latvijas kartē atzīmētajām raustītajām (un neraustītajām) līnijām, lielākiem un mazākiem ceļiem (un bezceļiem), piedzīvojumu meklētājiem (un šīs grāmatas lasītājiem) būs iespēja nokļūt vietās, kurās laiks rit citādi. «Īstajam brīdim ir milzīga nozīme.» (^{_{26. lpp}}), laikam tieši tāpēc 2012. gadā, pēcjāņu rītā (un tā tas būs gadu pēc gada), sākās Velomūzikas stāsts – notikums «ne tikai mums pašiem, bet arī cilvēkiem, kurus sastapsim ceļā vai vēlāk ar televizoru ekrānu starpniecību.» (^{_{18. lpp}})

«Bailes rodas no nezināmā, un man reizēm patīk pieiet tuvāk tai robežai un apsveicināties.»
297. lapaspuse

Lai arī «Sākums mūs atrod pats» biju atzīmējusi savā «lasāmo grāmatu sarakstā», nebiju īsti pārliecināta, vai tiešām reiz ļaušu tai ienākt savā dienaskārtībā, starp bērniem ar šokolādes nosmērētām mutēm, netīro trauku kalniem virtuves izlietnē, drēbēm, kas caurām dienām maļas veļasmašīnas dzirnavās (un dažu dien pat trīs ciklus pēc kārtas), saraustītiem seriālu maratoniem, pie katla dibena pierautiem makaroniem (kādā no nodaļām, kurā notikumi risinās pie Rāznas ezera, Kazāks gan raksta, ka makaronus ir grūtāk sačakarēt, kā folijā ietītu zivi ugunskurā, taču tas ir tikai tāpēc, ka viņš ne reizi nav bijis manā virtuvē) un visām grāmatām, kurām, tik ļoti gribētos, lai pietiek, bet nepietiek laika. Mana ikdiena jau tā ir piesātināta ar dažnedažādu krāsu un garšu buķetēm, tāpēc nedomāju, ka tajā būtu vieta arī «nopūtām, stīvām kājām un noberztām pēcpusēm.» (20. lpp.), kas, visticamāk, būtu visa šī stāsta vadmotīvs (bet nav). Taču neilgu brīdi pēc (varu derēt, ka knapi piecas minūtes pēc) tam, kad tipogrāfijas cehā, karsti kūpošas, viena pie otras spiedās jaunizceptās «Sākums mūs atrod pats» grāmatas, mani uzrunāja LTV žurnāliste. Viņa uzdeva man tiešu jautājumu – vai esmu lasījusi jauno Kārļa Kazāka grāmatu, un varbūt man būtu pāris vārdu, kurus veltīt raidījuma «Kultūrdeva» sižetam. Es esmu rakstītāja, ne runātāja (un tā Kazāka jaunā grāmata taču bija tālu lasāmo grāmatu sarakstā pašā viņā galā, aiz Kiviča, Laura Reinika vecmammas Veronikas Reinikas bērnu grāmatas un Korāna oriģinālvalodā), tāpēc, cik vien demokrātiski no žurnālistiem atkratīties mums televizora ekrānos mācījuši politiķi, to centos darīt arī es, taču, pieredzes trūkuma rezultātā, jau nākamajā dienā attapos ar Kazāka jauno grāmatu uz rokām.

«Vai robeža starp sapni un realitāti ir elastīga? Tik ļoti gribas ticēt, ka ir.»
247. lapaspuse

Esmu piecu kaķu saimniece un ļoti labi zinu bezpalīdzīgo sajūtu, kas piezogas, kad klēpī ieguļas kaķis. Tu baidies sakustēties, pasniegties pēc kafijas krūzes, televizora pults vai, nedod Dievs, piedzīvot šķavu lēkmi, tādējādi iztraucējot vissaldāko miegu pasaulē. Līdzīgas sajūtas pārņem arī lasot «Sākums mūs atrod pats». Ir bail izbiedēt stāstītāju – nojaukt vārdus teikumā, aizdzīt pieturzīmes prom. Kad šī grāmata iegūlās manās rokās, es vairs nebiju vienkārši lasītāja, es biju daļa no stāsta – viens no daudzajiem puzles gabaliņiem tajā, «vairs neesam katrs atsevišķi, bet visi kopā vienā veselumā.» (_{^{53. lpp.}}) Tieši tik neizmērojami īsta kļūst klātesamības sajūta. Manuprāt, ir greizi iedomāties, ka šī grāmata galvenokārt ir par braukšānos ar velosipēdiem un dziesmiņu dziedāšanu. Nobraukto kilometru skaitīšana ir tikai otrā plāna loma. Visupirms tā ir grāmata par mums pašiem. Par to, kādus redzam sevi un kādus mūs redz citi. Tikai šoreiz to saredzēt (salasīt) palīdz Kārļa Kazāka balss. Un autors to dara garšīgi. Vārdi kūst uz mēles. Un ir grūti neiemīlēt vietas un cilvēkus, kurus apraksta Kazāks. Vietas un cilvēkus, kuras un kurus nekad neesmu sastapusi, un, visticamāk, nesastapšu. Taču zinu, ka šī sajūta mani nepametīs. Lasītājs viens pret vienu tiekas ar brīnišķīgu stāstnieku (un zīmētāju – grāmatu caurvij paša autora zīmētās ilustrācijas, un jūs pat vēl nenojaušat, ja neesat vēl pārlapojuši grāmatu, cik lielisku gaisotni tās piešķir), kura bezgalīgie stāsti nav vienkārši galvu reibinoši piedzīvojumi, bet vesels smalku atziņu tīkls.

«Šejienieši ir mazliet manējie. Es zinu, ja mums būtu laiks iepazīties, mēs atvērtu savas durvis cits citam vēl plašāk.»
248. lapaspuse

Esmu no retsmaidītājiem, taču šī burvīgā grāmatceļojuma laikā, manu seju rotāja smaids, kuru pārtrauca vien skaļās smieklu izvirdumu pauzes, vai mirkļi, kad nācās valdīt aizkustinājuma asaras, jo, kā jau īstenai Kurzemniecei, tāpat, kā daļai no Velomūzikas dalībniekiem, asaras mēdz lepni ieķerties acu kaktiņos. Kurzemnieki taču nav ņuņņas, mēs esam latvju vikingu pēcteči – asaras lai paliek sirdīgajiem latgaliešiem. Un tieši tā arī ir. Šajā grāmatā nopietnība mijas ar asprātību. Bez šīm abām īpašībām nemaz nav jēgas kāpt uz velosipēda, jo «reizēm smiekli ir pēdējais, kas paliek pāri, kad spēki ir beigušies» _{^{(146. lpp.)}},bet par to lai sīkāk jums pastāsta pats Kazāks – grāmatā, kuras pašā ieskaņā tās autors brīdina, ka vārdu savienojuma «viena no skaistākajām vietām Latvijā» lietošana varētu pārkāpt visas ētikas normas. Taču tā ir taisnība. Mūsu Zeme ir tik skaista, ka par spīti tam, ka tā ir apaļa, uz katra stūra nākas labpatikā noelsties – pat tad, kad virs mūsu galvām savelkas draudīgi melni mākoņi un «pat Tomam Bricim būtu skaidrs, ka līs» _{^{(96. lpp.)}}, mēs varam būt pateicīgi, ka mums iedalīts tik patiesi skaists zemes pleķītis, kuru saukt par savu. Kuru saukt par mājām.
Kazāks raksta, ka ar laiku pie visa pierod (tas ir arī mana vīra mīļākais teiciens, bet to viņš laikam attiecina uz manu nevīžīgo copi pakausī un zilajiem riņķiem zem acīm), arī pie Velomūzikas. Un es atkal nevaru nepiekrist. Apskaidrība, ka ceļojums ir galā, ir asa, kā zobu sāpes, taču apziņa, ka tās noteikti nav beigas – saviļņo. Man ir sajūta, ka jāšķiras no tuviem draugiem, taču zinu, ka viņus vēl satikšu. Tas būs grāmatas lapaspusēs vai kāda tik tikko svaigi nogreiderēta grants ceļa jūtīs, kad «gaiss ir pilns ar jūnija beigām» _{^{(102. lpp)}}, taču tā noteikti būs.

«Cik gan svarīgi ir iemācīties stāstīt stāstus! Nepaļauties, ka tas, ko zinām mēs paši, ir automātiski zināms arī citiem. Un nepaļauties, ka tavu stāstu katrs gribēs uzmeklēt un atšķetināt pats.»
107. lapaspuse

Paldies visiem debess ķermeņiem, kas sastāv no karstas gāzes un izstaro gaismu (un Vikipēdijai), kas ļāva lietām notikt un piedzīvot šo satikšanos.
Tuvojas Ziemassvētki. Katru dienu kāds svin dzimšanas dienu, vārda dienu. Starptautiskā putukrējuma vai popkorna dienu. «Sākums mūs atrod pats» noteikti ir grāmata, kuru var likt potenciālo dāvanu saraksta pašā augšgalā. Tā noteikti patiks gan grāmatmīļiem, gan tiem, kuri ikdienā aprobežojas ar tualetes atsvaidzinātāja instrukcijas pārlasīšanu. Gan tiem, kuri mīl dabu, gan tiem, kuriem mušas nolaišanās uz rokas izraisa vēdera krampjus. Šī grāmata ir kaut kas brīnumains. Tas ir jāpiedzīvo ikvienam. Gribas pateikt lielu paldies katram, kurš pielicis savu artavu tam, lai šī grāmata beigu beigās taptu un nonāktu līdz mums. Līdz mūsu grāmatu plauktiem un dāvanu papīriem (un citiem iesaiņojumiem). Paldies par atgādinājumu, ka mēs esam skaisti. Un viss ap mums ir skaists. Tikai reizēm mēs par to aizmirstam atcerēties…
Varbūt mums jāsāk no sākuma. Vai jāgaida, kad «sākums mūs atradīs pats».

«Es sāku mācīties pamanīt. Var jau būt, ka redzēšanu var iemācīties tikai skatoties.»
45. lapaspuse

Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2021
Ramona Indriksone «Es biju cita»

by

par grāmatu

«…domāju, kā otrs cilvēks redz pasauli. Tik atšķirīgi. Citas lietas – tik brīnumainas. Citas – parastas.»
88. lapaspuse

Dzīve, uz kuru jūs zvanāt, ir izslēgta vai atrodas ārpus uztveršanas zonas.
Augums pievilcis rūgtas kafijas un sāļu kartupeļu pankūku smaržu. Pievilcis sev tuvu klāt. Tik tuvu pat cilvēks cilvēku nevar pievilkt klāt. Gāzes liesma vāri trīsuļo deglī. Acis pieduras zili sārtajai blāzmai. Saudzīgi. Lai nenodarītu pāri. Karstas eļļas pilieni iecērtas ādā kā asi durkļi. Nevar nokratīt sāpes nost. Atsist pret stenderi. Lai sāpēm arī sāp. Nevar. Pannas mēle pielocīta zem rīvēto kartupeļu masas smaguma. Zeltaini brūna čurkstēšana. Tā tikai čurkstes prot. Pirms aizlido. Un kartupeļu pankūkas uz pannas. Džinsu audumā iekodies taukains traips. Aug augumā. Ielaužas šķiedrā. Okupē centimetru pēc centimetra. Mirkli laimes.
Dzīve, uz kuru jūs zvanāt, ir izslēgta vai atrodas ārpus uztveršanas zonas.
Ass ūdens vārāmās kannas kliedziens pārtrauc kartupeļu pankūku āriju uz plīts. Verdošs ūdens gāžas pār krūzi. Šķīstošās kafijas smārds sastingst gaisā. Pārakmeņojas klintī. Ventas labajā krastā. Bērni par to reiz klausīsies ģeogrāfijas stundās. Šķībi savilktām sejām. Vārdi no skolotājas mutes birs apaļi kā oļi. Nevienam nevajadzīgi. Skatiens pār plecu. Nolīs pār skolēnu galvām divu acu pāru lietus. Un dreboša roka uz tāfeles rakstīs: «Te dzīvo manas bailes…». Ūdens jau veļas pāri trauka malām. Apskādē raupjo galda virsmu. Rētas nedzimst savādāk. Citādāk. Panna uz šķīvja atgremo pārmocīto kartupeļu pankūku. Vāju. Bez dzīvības pazīmēm. Bakstīt ar dakšu tādu mironi kauns. Pa visu ģīmi. Domas viena otru plosa. Izgraužas līdz kaulam. Un cauri. Zemes garozai. Izgraužas. Pat maitu lijas ir saudzīgākas.
Dzīve, uz kuru jūs zvanāt – neeksistē…

«Cilvēki jau tādi dīvaini kukaiņi vien ir.»
71. lapaspuse

Tieši pirms diviem gadiem, vēlā septembra novakarē es noglāstīju kādas grāmatas vāku. Grāmatas nosaukums aicināja «Pāris metru zem ūdens», ielūkoties divpadsmit stāstos, kuriem to autore Ramona Indriksone radusi mājvietu vienuviet – koši sarkanos ietvaros. Drosmīga. Debija. Un autore. Tobrīd nebiju lasījusi nevienu no tiem, kaut arī grāmatas konstrukcijas nesošās sienas vēstīja, ka daudzi no stāstiem pirms tam jau tikuši publicēti ar literatūru saistītos laikrakstos (Punctum Magazine; Domuzīme; Konteksts) un interneta vietnēs (_^1/4Satori), liekot lasītāju rīklēm apbrīnā izkalst. Toreiz biju neizsakāmi pārsteigta par Ramonas spēju tik trāpīgi aprakstīt vietas un lietas. Un cilvēkus. Tik vilinoši, lasīt raisoši ietērpt domas vārdos. Pārsteigta par to, kā svešs cilvēks var tik precīzi atrast lasītāja vārīgās vietas. Un mīdīt bez mitas. Tā, ka pāri nepaliek pat tukša vieta. Es dievināju katru no stāstiem. Un vīlos ik brīdī, kad tie aprāvās. Man vajadzēja vēl, bet nākamajā lappusē sākās jauna nodaļa. Jauni galvenie varoņi. Jauns kaceklis. Bija stāsti, kuri, lasot domāju, ir pelnījuši pārtapt romānos. Dzīvē no vāka līdz vākam. Ne no lapaspuses līdz… Ļoti cerēju, ka manas klusās lūgšanas tiks uzklausītas, un kādu dienu, slidinot pirkstus pāri glīti sakārtotajām grāmatu muguriņām grāmatu veikalu plauktos, pirksti aizķersies aiz Ramonas Indriksones romāna vākiem. Divus gadus vēlāk, apsteidzot pirmās rudens vētras un gājputnu spārnu vēdas, tas notiek – apgāda Zvaigzne ABC paspārnē iznāk autores pirmais romāns «Es biju cita».

«Sapnī nāves nav, tā esmu dzirdējusi.»
5. lapaspuse

Romāna galvenā varone Beta ir jauna, aplam no sevis tālu nomaldījies meitene. Beta vienmēr vēlējusies būt cita. Redzēt savu pasauli tikai no droša attāluma. Nepienākt par tuvu. Nepiedalīties. Nogrūst sevi kaktā. Ieslēgt skapī. Izdomāt sevi citu. «Tad es jūtos labi. Neviens man netiek klāt, es aizsedzu savu dzīvi ar lieliem putna spārniem un caur spalvām raugos uz cilvēkiem.» _{^{(122. lpp.)}} Citu. Tādu, kura nenīst. Un kuru nenīst. Tādu, kuru nepamet. Un kura nepamet. Interesanta. Sev un citiem. Izdomāt sevi citā pasaulē. Kur draugiem ir īsti, ne izdomāti vārdi, kuri sastāv no burtu un ciparu virknēm. Kur viņas ķermenis nav viegla ēsma izsalkušiem riebekļiem, kuri sievietes «aprij kā ātrās uzkodas, hamburgerus ar mērcīti.» _{^{(111. lpp.)}} Kur uz jautājumu: «Kāda tu esi?» vienmēr ir atbilde.
Es esmu cita.
Tomēr ir kāds, kam rūp. Un brīdī, kad Beta pēkšņi pazūd, šis kāds būs vienīgais, kurš centīsies meiteni atrast. Tvert atmiņas, kas «kā papīra lidmašīnas planēja gar acīm un piezemējās klēpī.» _{^{(236. lpp.)}} Rast atbildes uz jautājumiem. Atbildēm piemeklēt jautājumus. Uzart pagātni kā atmatā aizlaistu lauku. Glābt to, kas ir glābjams. Bet galvenais uzturēt ticību. Cerību, ka Beta vēl ir tepat (vai tālu)- vietā, kur saule ik dienas cīnās ar melniem mākoņiem par vietu barības ķēdē. Un mēs tāpat.

«Nekad neesmu varējusi saprast smilšu vieglumu. Tās taču ir smagas, ļoti smagas, kad krīt uz zārka vāka.»
245. lapaspuse

Ramonai Indriksonei romānā «Es biju cita» izdodas uzburt sāpīgu realitāti. Pieskarties tēmām, kuras citkārt ir nepatīkami cilāt, bet Betas stāstā tām nav iespējams aiziet garām. Apiet apkārt. Izlikties, ka problēmu nepastāv. Tās nelokāmi stāv pāri visam un, kā «vārdu lapsenes uzmācīgi riņķoja man apkārt, dažreiz sāpīgi iedzēla.» _{^{(12. lpp.)}} Pateicoties autores lieliski atveidotajiem tēliem, lasītājs tiek izmests izplatījumā, kurā valda dzīvnieciski likumi. Tuvais kļūst savādi svešs. Svešais kļūst savādi tuvs. Cik tālu stāsts ir patiess? Cik daudz ir izdomāts, kā «sapņi, nereāli gaisīgi kā cukura vates kuplais mākonis, kas jau pēc brīža pārvērtās lipīgā, salkanā ķēpā»? _{^{(148. lpp.)}}Viltoti smaidi un draudzības. Virtuālas realitātes. Cilvēku tirdzniecība. Pārprastas jūtas. Mentālā pārslodze. Psihiatru slēdzieni. Audžuģimeņu statusi. Vecāku radītās brūces, kur bērniem pašiem jāapkopj. Un tad mēs, lasītāji, nostādīti bezpalīdzīgā situācijā, sekojot burtu sekvencēm, tikai noskatāmies, kā šī pirmās palīdzības sniegšana veido likteņus zem pareizu un nepareizu izvēļu krustugunīm. Apdzēsti sapņi, kuru pelnos jauni jāizsapņo. «Viņi neprata citādi audzināt.» ^{_{(117. lpp.)}} Un viņa neprata citādi dzīvot. Dzīve «aizslīdēja garām kā tramvajs, paspēju vien izlasīt reklāmu uz sāna.» ^{_{(146. lpp.)}}

Es izelpoju šo stāstu vienā elpas vilcienā. Un tēloju, ka tās spazmatiskās sāpes vēdera lejasdaļā nav manas. Tās ir citas… Tās ir citas sāpes. Es domāju, ka maz ir tādu, kuri spētu izlasīt šo romānu un neatrast līdzību tajā, kaut kripatiņu, ar to, ar ko nācies saskarties pašu vai līdzcilvēku dzīvēs. Ramonas Indriksones rokraksts iezīmējās jau stāstu krājumu grāmatā. Ramonas varoņi ir likteņa pabērni. Sisti. Lāpīti. Bez samākslotības. Bez pārspīlēšanas. Un arī ar cerību uz gaišāku nākotni. Tāda ir dzīve – šeit un tagad. Man nav ne jausmas, vai autore šo rokrakstu paturēs un savā literārajā mantojumā turpinās atstāt nesaudzīgus stāstus, kuri meklē un atrod saules pinumu, un belž bez žēlastības, vai arī meklēs sevi jaunos, mums vēl neatklātos ūdeņos, taču viens ir skaidrs – šis rokraksts, lai arī nežēlīgs, bet brīnišķīgs. Vajadzīgs.
Pirms pāris dienām mikroblogošanas vietnē Twitter pamanīju, ka dzejniece Inga Pizāne dalījusies ar kādu ļoti patiesu, kodolīgu dzejnieka Ronalda Brieža dzejoli:

«Kas ilgi skatās tumsā
Kļūst redzīgāks
Kas ilgi skatās gaismā
Kļūst akls»

Kad izlasīju šīs dzejas rindas, man uzreiz prātā atausa Beta un viņas stāsts. Mēs pārāk bieži cenšamies aizbēgt no realitātes asā smārda. Slēpjamies dīvānos zem segām, romantisko kino vakaros. Lejam saldu zupu acīs un ausīs. Un aizmirstam par tādām Betām, kam dzīvojam līdzās. Vai esam paši. Bet, jo vairāk mēs lasām šādus skaudrus stāstus, jo vairāk skatāmies šajā tumsā, jo skaidrāk mēs spējam ieraudzīt un izšķirt īstās dzīves krāsas. Sajust dzīves esenci. Pat ja tā ieduras nāsīs. Aizsit elpu. No tā nav jābēg. No īstenības nav jābēg.

«…bēg tikai vājie!»
227. lapaspuse

Izdevējs: apgāds Zvaigzne ABC, 2021
Elīna Kokareviča «Rēgi»

by

par grāmatu

«…aizmirst tikai slikto. Varbūt tāpēc cilvēki pieļauj vienas un tās pašas kļūdas atkal un atkal…»
(179. lappuse)

Notraušu putekļiem piebirušos zirnekļu tīklus no datora klaviatūras. Nopietnu seju izkrikšķinu pirkstu kauliņus. Tad maigi ielaižu pirkstu galus taustiņos. Kā otu krāsu bundžā, kuras nekad nepietiek (nekad nepietiek tam vienam istabas stūrim, tāpēc tam vienmēr priekšā piegrūžam grāmatu skapi). Piespiežu (tik). Piespiežu vēl vienu (tik). Un vēl (tik, tik, tik). Pēc brīža tāda tikšķēšana gāžas pāri klaviatūrai kā neapstādināma sniega lavīna (bet pulkstenis nosit precīzi «rudeni» – nežēlīga pretestība). Vārdi veļas kā sniega bumbas. Iestrēgst deniņos. Kā mierinājums iestrēgst. Uzdzen patīkami netīkamu zosādu. Bet tad no jauna uzsāk bīstamo skrējienu pāri melni baltajiem (glābšanas) spilventiņiem, kas rada zīmes, kuras šobrīd (pār)lasi(u). Četras sienas piepilda tikšķu simfonija (tik, tiktik, tik, tiktiktiktik, prātoju, vai no manis iznāktu Rahmaņinovs vai vismaz lādzīgs Delfi komentētājs, tik, tik). Dieva (tonalitāšu) zīmes (bet «Dievs ir miris» (atvainojos par priekšā teikšanu (sēdies, divi, klaviatūras bandubērn!))). Trīs mēnešu (ar komatu) klusēšanai pienācis gals (ak, ja vien tā būtu patiesība). Es (domās) skaļi kliedzu uz taustiņiem, it kā viņi (mazie latīņu alfabēta kalpi) būtu manas klusēšanas iemesls, bet (godīgas taisnības labad (un tas nekad nenes vēlamo rezultātu, neticiet viņiem!)) patiesībā tā biji tu.

Par kādu tieši izdzīvošanas instinktu ir runa, kad sēdi man pretī pie pusdienu galda un saki, ka jaunās virtuves tapetes ir kļūda, jo nepiestāv manai acu krāsai? Par kādu izdzīvošanas instinktu ir runa, kad pēdējo piena lāsi no pakas iepilini sauso brokastu pārslu bļodā, atstājot mani kailu melnas kafijas priekšā? Par kādu izdzīvošanas instinktu ir runa, kad zvani man piecos trīsdesmit no rīta, lai pateiktu, ka laika ziņās brīdināja par ceturto, īpaši nelabvēlīgo laika tipu. Mēs jau tā «tik reti dabūjām priecāties par dzīvi vai, kad dabūjām, tad ļoti klusi, slēgti, tikai sev. Nevis tā kā cilvēki parasti mēdz priecāties par dzīvi.» _^(47.lpp) Varētu būt, ka tas mums ir asinīs. Kluss prieks par nelaimi un neizdošanos. Manu domu līķu maisi no slimnīcas korpusa uz morgu skrien kā beigu titri mazbudžeta filmās – kadri slīd lēni, pat teiktu, ka slinki, vārdi vietām dublējas, atbalstītāji – vietējā pagasta pārvalde.
Par kādu tieši izdzīvošanas instinktu ir runa, kad, sūcot ābolu sulu caur salmiņu, mēģini man pateikt, ka paliksim šeit, jo «laika vecis» sola vietām mākoņainu, daļēji mākoņainu laiku. Vietām virs tevis. Vietām virs manis. Mākoņainu. Laiku.

«Vārdi dažkārt ir mānīgi, bet domas, kas atspoguļojas sejā – nekad.»
(55. lappuse)

Septembra pašā ieskaņā Valodu māja Facebook lapā pamanīju kaut ko tik skaistu, kā dēļ manas acis no telefona ekrāna nespēja atrauties vēl pāris minūtes (iepriekš tā bija atgadījies tikai tad, kad nejauši uzgāju Eštona Kučera jaunības dienu fotogrāfijas) – grāmatas vāku, kurš vienkārši atstāj mēmu, cik (sāpīgi) skaists tas ir. Autores Elīnas Kokarevičas vārds, jāatzīst, man bija svešs, taču pāris svarīgi klikšķi interneta pārlūkprogrammas meklētāja logā un top skaidrs, ka nevainīgas rotaļas ar «Rēgiem» īsā laikā var pārtapt bīstamā spēlē (ar augsti paceltu nūju), kā jau tas mēdz notikt, kad literatūrkritiķi (un zinātnieki) paši kļūst par kritikas upuriem. Pašnāvība sabiedrības labā. Tā kā mana grāmatu emuārista (cik aristokrātiski tas skan (it kā man mugurā būtu kleita, kas (tuvu un tālu) atgādinātu kāzu torti)) neizlasīto grāmatu parādu kaudze ir piecstāvu mājas augstumā (nesaskaņoti ar būvvaldi), nolēmu neskriet bankas kartei pa priekšu un nedaudz nogaidīt (lai gan apetīte bija nežēlīga). Taču pēc pāris dienām manā elektronisko vēstuļu pasta kastē pienāca ziņa no Valodu mājas burvīgās fejas ar kārdinošu piedāvājumu (nē, Hesburger atlaižu kuponi gan tie nebija (par laimi vai nelaimi)), kuram es nespēju nepiekrist. Pāris stundu (vismaz divdesmit četrām) vēlāk, es stāvēju dzīvojamās istabas vidū, turot rokās «Rēgus». Es (goda vārds) pagriezos pret to (sasodīto piecstāvu mājas augstuma) grāmatu kaudzi un novaidēju kaut ko līdzīgu vārdam «piedodiet». Man bija sajūta, ka šī ir tā grāmata, kurai būtu jābūt tai, kas pārtrauc klusumu. Šeit. Joprojām domāju, ka šī sajūta nebija mānīga.

«Cik bieži jūs varat būt paši? Ceru, bieži, visu laiku, katru dienu bez izņēmuma, ceru, ka visa šī pasaule ir radīta jums. Ka to kāds ir sacerējis jums par godu.»
(146. lappuse)

«Rēgi» ir stāstu cikls, ko savas (teju plaukstas izmēra formāta) grāmatas lapaspusēs ieaudusi Elīna Kokareviča (plaša profila speciāliste literatūrā). Deviņi stāsti. Stāsti, kuri berzējas viens gar otru. Noberž drēbes. Noberž ādu nost. Izurbina kaulos caurumus. Sadēj oliņas. Gaida pavasari. Ir skaidrs, ka autorei «patīk kosmosa mēroga metaforas» ^{_{(23. lpp.)}}, tāpēc jau ar pirmajiem elpas vilcieniem, kas atdala vārdu no vārda, ceļ (Berlīnes un Ķīnas mūrus) un gāž robežas, ir skaidrs, ka šī grāmata būs liela. Iekaros veselu plauktu grāmatu skapī. Atņems telpu (un elpu) citām grāmatām. Tām, kas nekad netaps lielas. Acīmredzot Kokareviča «Rēgus» radījusi, «lai iekšā kaut kas pārplīstu un viss līdz šim zināmais zaudētu nozīmi»._{^{(35. lpp.)}} Šie ir stāsti, kuros notikumu virknēm, kas seko citu citai, nav īpašas nozīmes. Nozīme ir emocijām, kas slēpjas zem katra tipogrāfijas mašīnas iešķaidītā burta grāmatas lapaspusē. Sausais atlikums. Jo «dažreiz nekas cits nepaliek pāri kā tikai klusums». ^{_{(131. lpp.)}} Nozīme ir tam, ka šie deviņi stāsti mūsos atraisa (sa)jūtas, kuras iepriekš esam slēpuši. Vai par kuru eksistenci nemaz nezinājām…

«Pirms es satiku viņu, es vispār nezināju, kā tas ir – dzīvot nebaidoties. Bet viņa laikam nezināja, kas tas ir – bailes.»
(153. lappuse)

Tas, ko mēs meklējam, vienmēr atrodas tepat acu priekšā. Mums tikai vajag kādu, kas piebiksta ar pirkstu un pasaka, ka tie «rēgi» (jā, jā, tie paši, kas uz vāka (un iekšpus)) esam mēs paši. Mēs esam tie, kas staigā pa pasauli, kā vājas cilvēku atblāzmas, mēs esam hannas. Mēs esam murgi, no kuriem paši nespējam atmosties. Mēs esam tie, kas nesaka ne vārda. Gaidām pienākam īsto brīdi, īstos vārdus, bet beigu beigās izmisumā palaižam visu garām. Autobusa pieturas, starpsezonu izpārdošanas. Dzīves. Mēs atliekam vārdus. Atņemam iespējas. Mēs esam viņas. Mēs slīkstam eksistenciālu pārdomu okeānos, bet patiesībā esam vien cilvēciskas niecības, kas pie gaļas stenda nespēj izvēlēties pareizo desu sviestmaizei. Un tad tu, niecība, ļauj izvēlēties pārdevējai: «Man, lūdzu, vienu. Pēc jūsu ieskatiem.» Un pārdevēja pēc saviem ieskatiem izvēlas pašu dārgāko. Taču «kāda gan nozīme, kur kā un kāpēc? Tāpat agrāk vai vēlāk visi nosprāgsim.» ^{_{(31. lpp.)}} Mēs esam alīdas. Mēs esam dienas, kuras mums jādzīvo un kuras mēs nedzīvojam. Esam tie, kuri mēģina atvērt durvis, kuras nav domātas mums. Sist un spārdīt ar cerību, ka «kādā brīdī durvis vienkārši padosies, it kā nekad nebūtu pretojušās.» _{^{(239. lpp.)}} Mēs esam eiprilas. Mēs esam tie, kas padodas brīžos, kad beidzot saņemam drosmi (cilvēciskas niecības). Mēs baidāmies no brīža, «kad vajadzēs atmosties un turpināt dzīvot.» _{^{(203. lpp.)}}

«Okeāns bija ne tikai viss par mums, bet arī tas, ko mēs par sevi nezinājām.»
(203. lappuse)

Manī līdz kaulam ieēdusies Elīnas Kokarevičas valoda. Tā ir apbrīnojami smalka. Trāpīga kā adatas (ar pērli) spicais gals. Reiz sākusi savu darbu, tā nodursta līdz nāvei. Es ar saviļņojumu krūtīs vēroju, cik pamatīgi autorei izdevies izrakstīt no manis ārā visu, ko pati sevī domāju. Par sevi. Par līdzcilvēkiem. Par pasauli, kuru radu (vai neradu, jo…) Cilvēkiem šķiet, ka tie ir tik dažādi. Kā krāsu spektrs. Taču patiesībā mēs visi esam balti. Tukšas rindkopas starp svarīgām domām. Jūtām. Mūsu vārdi (un darbi) paliek komentāru sadaļās. Privātās sarakstēs. Atdzisušās kafijas krūzēs…
Šie stāsti nav seriāli ar nebeidzami garu sēriju (un sezonu) skaitu, kur varoņi mirst, kad tiem apnīk pakļauties scenārija autora prāta aptumsumiem. Kad beidzas līgums (bet, kad jāparaksta jauns, pildspalvai pēkšņi beigusies tinte). Šie deviņi stāsti ir stāsti «par to, ka esmu sevī iekšā, par to, kas esmu savās domās.»^{_{(34. lpp)}} Sevī iekšā es esmu trausla. Kā viens zirnekļa tīkla pavediens. Tik vientuļa. Tik trausla. Teju acīm nesaredzama. Bet pietiekami stipra, lai saaugtu ar šiem deviņiem stāstiem. Izaugtu par citu. Kaut uz brīdi.
Man patika tas, ko lasīju un tā nav tikai neizskaidrojama izlikšanās. Es kāri tvēru visu, ko abas autores – gan teksta, gan ilustrāciju – sniedz katram lasītājam, taču kāri tvēru to pa savam. Un, ja man ir sajūta, ka autors raksta man(i), nevar būt baudas lielākas.
«Rēgi» nenoliedzami pie lasītājiem nonākuši īstajā laikā – tie būs lielisks rudens blakusefekts. Mākslinieces Līvas Pakalnes-Fanelli maģiskā ilustrāciju mikropasaule atdzīvojas Elīnas Kokarevičas tekstos. Savijas. Sapiņķerējas. Reizinās un dalās. Izvelk kvadrātsaknes un kāpina. Atrod (un aizmirst) iksus un igrekus. Man ir ļoti grūti saprast, vai maz šajā grāmatā ir kaut kas tāds, kas man nepatiktu. Kaut kas, ko bakstīt ar ~~kakainu~~ puļķi un tīksmināties par savu ~~neatkārtojamo~~ gaumes izjūtu. Tā bija lieliska atkāpe no visa, kas pēdējo mēnešu laikā lasīts. Tie bija svētki.
Ar neviltotu interesi vērošu, kā «Rēgi» pārņems grāmatmīļu prātus un sirdis (un lasāmo grāmatu kaudzes).

«Lai gan – kurš var droši un pilnībā pārliecināti apgalvot, ka pazīst pasauli un citus cilvēkus tā, ka viņi nekad nevarētu pārsteigt ar kaut ko, ko pat nav iespējams iedomāties.»
(200. lappuse)

Izdevējs: Valodu māja, 2021

LAI BRĪNUMAINA PAZAUDĒŠANĀS GRĀMATU LAPASPUSĒS!
FEBRUĀRIS

by

par grāmatu
Sēžu pie sukulentu izraibināta galda. Noputējuši. Izstīdzējuši. Iekaltuši. Atpletuši savas sausās rīkles aizmirstībā. (Gaidu tiesas spriedumu par telpaugu adoptēšanas aizliegumu. Uz laiku. Vismaz.) Uz galda pēc lasīšanas tvīkstošas grāmatas. Kafijas krūze ar atdzisušu substrātu, organisma funkciju pildīšanas katalizatoru. Saule svilina pakausi un kausē sieru uz maizes šķēles. Pret logu rūti nepaguruši pieres dauza no miega pāragri atmodinātie lidoņi. Mušas. Taureņi. Sirdsapziņas.
Krīt uz palodzes.
Un, ja paveicas – nositas…
Blakus meita no Lego uzbūvējusi dzelzceļa staciju. Cilvēki salikti uz perona. Gaida atbraucam vilcienu. Un gaida citas lietas,
kuras cilvēkiem labpatīk gaidīt.
Gaida dienu bez mākoņiem. Melnās piektdienas atlaides gaida. Pieaugšanu. Gaida. Gaida beidzamies pirmdienu un mikroviļņu krāsns minūti. Gaida sākamies Džona Keidža «4’33».
Bērnu gaida.
Lielveikala rindā naudas izdošanu gaida.
Nakti bez bezmiega gaida.
Ziemu aizejot gaida.
Un sagaida.

Februāris bijis lasāmmateriāliem piepildīts. Ar mazu vilšanās astīti. Bet tomēr…
Emuāra sākumlapā lasāmi trīs, spriežot pēc statistikas, šīs vietnes lasītāju iemīļoti apcerējumi par šajā mēnesī lasītajām grāmatām no mana skatupunkta. Diviem šā brīža dižpārdokļiem – Andra Kalnozola «Kalendārs mani sauc» un Silvijas Brices «Baigās piezīmes». Diviem stāstiem, saaustiem vienas grāmatas vākos – Lalitas Muižnieces «Pēdas • Melita Rīgā».
Taču noteikti gribu pastāstīt arī par grāmatām, kuras šomēnes uz emuāra galvenās sienas nenonāca, tomēr lika man just.
Gribot.
Negribot.
Tāpēc par to, kas patika, kas nepatika, cik zvaigznes dalīju vārdiem, uzvārdiem un grāmatu nosaukumiem (nemaz nerunājot par to iekšiņām), lasi zemāk:

Oidira Ava Olafsdotira «Rabarberu sarkanais»
Romana Romanišina, Andrijs Lesivs «Zvaigznes un magoņu sēkliņas»
Inga Gaile «Skaistās»
Bianka Bellova «Ezers»
Ronalds Briedis «Asaru gāze»
Agnese Rutkēviča «Vietām cilvēki»
Arvis Viguls «5:00»
Žozē Žorži Letrija, Andrē Letrija «Ja es būtu grāmata»
Vija Laganovska «Pirms un pēc»
Jānis Hvoinskis «Mūza no pilsētas N.»

Lai vilinošas negulētās stundas grāmatu dēļ!
TIEKAMIES MARTĀ!

Oidira Ava Olafsdotira
«Rabarberu sarkanais»

“Ir ļoti maz tādu, kas uzdrīkstas dzīvē pieņemt tik daudzus nozīmīgus lēmumus. Vairākums jau ir lielās sprukās, kad vajag izvēlēties konfekti no šokolādes asorti kastes. Nē, viņi vienmēr izvēlas vienu un to pašu, ko pazīst pēc folijas krāsojuma, kā laboratorijas pele būrī allaž dodas uz stūri, kur ir barība.”

Karbonādes uz pannas čurkst eļļas simfonijas ritmā. Kā upe, spītējot ziemai, uz pavasari plūst. Upe plūst.
Uz galda blakus klusējot guļ islandiešu rakstnieces Oidiras Avas Olafsdotiras (Auður Ava Ólafsdóttir) Rabarberu sarkanais (Upphækkuð jörð) Kā vīns glāzē. Gaida sausu lūpu pieskāriena divvientulību. Klusējot, jo viss jau ir izstāstīts. Izrakstīts. Izlasīts. Trauslās papīra ādas. Iekaisušas līdz sārtumam. Rabarberu rūgtumam.
Esmu izdzīvojusi svešu dzīvi 128 lappušu garumā. Skaistu vārdu harmoniju.

“…kur vien viņa dzīvos, viņai vienmēr būs logi ar vienu stiklu, nevis dubulti. Citādi neveidojas leduspuķes, un garajās, tumšajās ziemas dienās kāda gan būtu dzīve bez tām?”

Rabarberu sarkanais ir stāsts par Augustīni. Meiteni ar eņģeļa kājām. Meiteni, kas vārdus lieto taupīgi. Lieto un nelieto. (Atgādiniet, lūdzu, vēlreiz, kāda bija lietoto vārdu veikala adrese!)
Augustīne ir pusaudze. Pusaudze, kura nemaz nav tāda, kā citi. Ne tikai eņģeļa kāju un taupīgo vārdu dēļ. Ne tikai tāpēc, ka ieņemta zem sulīgu rabarberu lapām.
Augustīne nemaz nav tāda, kā citi. Augustīnes prāts ir augsts kā Kalns, kura virsotnē vēlētos nokļūt. Ar visām savām eņģeļa kājām.

“Vienīgais patiesais ceļojums ir tikt pāri saviem ierobežojumiem, sasniegt sava kalna virsotni.”

Lai arī brāķis no sākta gala, Augustīne nepadodas. Viņa sapņo lielus sapņus. Nomodā. Viņa netiecas būt kārtējais dekoratīvais elements dzīves telpas iekārtojumā. Viņa dodas cīņā pret vētrām. Pret zemu mākoņu nestiem sniegputeņiem. Nikniem cikloniem. Nelabojamiem garastāvokļiem. Un kāpj uz pjedestāla.
Un uzvar.

“Neticami ir iztēloties, ka sniegots kalns var atrasties uz paša ekvatora.”

Smeldzīgs stāsts par meiteni, kura, spītējot liktenim, neļauj sapņiem kļūt par gaistošiem miglas vāliem. Stāsts par meiteni, kuru pavada gardas vārdu gleznas. Islandes gleznas.
Gleznas, kurās vēlētos iegleznoties.
Bauda!

“…laiks ir tikai smiltis.”

(No islandiešu valodas tulkojis Dens Dimiņš; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2016)

⭐⭐⭐⭐

Romana Romanišina,
Andrijs Lesivs
«Zvaigznes un magoņu sēkliņas»

“Ikvienu uzdevumu, pat vissarežģītāko, jāsāk no visvienkāršākā – no viens, divi, trīs…”

Bilžu grāmatas stāsta par mazo meiteni Doru autori ir Romana Romanišina un Andrijs Lesivs, ukraiņu mākslinieki, grafikas dizaineri, kuru kopīgi radītās pasaules priecē bērnus abpus zemeslodei.

Dorai patīk skaitīt. Un skaitīšanas mīlestību Dora iemācīja arī man. Cauri trīsdesmit divu lappušu biezajai grāmatiņai, izskaitīju burtus, ciparus, punktiņus, līnijas, kokus, torņu smailes, bultiņas, putnus. Mākoņu straumes. Mēneša ausmas. Un rietus. Vārdus. Trīs simtus un piecdesmit vienu.

“…cik gan smilšu graudiņu varētu būt visos pasaules tuksnešos un pludmalēs kopā.”

Zvaigznes un magoņu sēkliņas aiz saviem vākiem no svešām acīm slēpj neaprakstāmi burvīgas ilustrācijas. Ilustrācijas ne no zemes šīs.
Dora ievij lasītāju (un pētītāju) savā sarežģīto formulu un vienādojumu uzdevumā. Un atrisinājums ir tik tīkams, ka neviļus jāsāk murrāt, kā no piparu graudiem veidotajam kaimiņu kaķim Borhesam.

(No ukraiņu valodas tulkojis Māris Salējs; Izdevējs: liels un mazs, 2016)

⭐⭐⭐⭐

Inga Gaile
«Skaistās»

Verdošas kumelīšu tējas malks vispirms ietriecas rīkles galā un tad pazemīgi aiztek barības vada ceļos (un neceļos). Tāds ikrīta rituāls. Murgu izdzīšana no ķermeņa ar mirušu ziedu aplietu suslu. Rituāls. Un tam patiesībā nav nekāda sakara ar tēju. Kaut kur paralēlajā Visumā saņemu īsziņu no Skaistajām. “Sieviete ir skaista, ja pati tam tic.” Gribi tici, gribi netici. Pagribēs un pāries. Meklēju sinonīmu vārdnīcā vārda triekt brāļus un māsas. Tagad triecu, dzenu, trencu verdošu kumelīšu tējas malkus. Kampju kā gaisu.
“Sieviete ir skaista, ja tam tic.”

Par rakstnieces Ingas Gailes rokrakstu priecājos tieši pirms diviem gadiem, kad gabalu pa gabalam kopā liku Stiklus. Kārpijos ārā no emociju lamatām, kurās autore mani bija notvērusi. Romānu Skaistās var uzskatīt par Stiklu turpinājumu, tāpēc satikšanās ar jau iepriekš iepazītajiem tēliem, kuriem biju līdzpārdzīvojusi jau agrāk, bija neparasti gaiša. Kaut patiesībā Skaistās slēpj sevī biedējošu tumsu.

“Otrajā pēršanas reizē viņa bija zaudējusi samaņu. Ārsta nebija klāt, jo drošvien bija šķitis, ka Mazā ir jauna līdz ar to spēcīga. Pēc tās reizes ārsts vienmēr pārbaudīja pulsu pēršanas vidū, vai peramā vēl izturēs. Jo mēs negribam jūs nobeigt, nē, nē, nē, jo mums vajag materiālu, kuru drāzt un kurš mums dzemdēs jaunu lielgabalgaļu.”

Skaistās vēsta par likteņa ieslodzītajiem. Par tiem, kuri gaida nepārprotamu Dieva uzbrukumu no slēpņa. Par tiem, kurus vairs neglābs nekas. Tumsa aug augumā un lec pāri laikam. Laikiem. 1941., 1943., 1944., 1945., 1953., 1956., 1957., 1958., 1959., 1961., 1962., 1964., 1966., 1968., 1974., 1978., 1979., 1980., 1981., 1985., 1990., 1995., 2006. Lec pāri vēstures liecībā. Lec pāri cilvēkiem un viņu augumiem. Lec pāri cilvēcībai.

“Rīts šai vietā vairs neuzausīs.”

Kas tad īsti dzīve ir? Skaistās pakļauj lasītāja prātu domāšanai. Gaidīšana, kad kāds sniegs atvieglojumu un aizmiršanos vai vismaz uzņemsies atbildību par nepareizām izvēlēm un negodīgiem likteņiem.

Pieķēru sevi pie domas, ka besī, ka tā raksta. Raksta tā, ka negribas lasīt tālāk. Negribas, jo tas nozīmētu, ka stāsts drīz tiks atbrīvots no grāmatas lapaspušu važām. Un to es negribēju pieļaut. Vilku un staipīju burtus. Teikumus. Par spīti tumsai.
Meistarīgi!

(Izdevējs: Dienas Grāmata, 2019)

⭐⭐⭐⭐

Bianka Bellova
«Ezers»

“Sieviešu prāts – tā ir otra sliktākā lieta pēc paģirām.”

Tas patiesībā ir īsts brīnums, ka esmu izburtojusi caurum cauri šīs, bulgāru asinīm ritošās, čehu rakstnieces Biankas Bellovas (Bianca Bellova), ar tintes zīmuli piesmietās, grāmatas Ezers lapaspusēm.
Nepārtraukti lūdzos, lai kāds ieslēdz gaismu. Ieslēdz gaismu vismaz vārdos, jo šajās nieka simt astoņdesmit/deviņdesmit lappusēs starp cilvēkiem valda tumsa, kas ir melnāka un drēgnāka par tumsu, kurtu slēpj mitru pagrabu kakti.

“…šis jocīgais laiks vairāk novērtē muļķību nekā varonību.”

Vieglāk iegrimt mēmumā nekā atzīt, ka mani šis darbs neuzrunāja. Tas mani lamāja. Pēra. Purināja ārā no panskām. Sāpīgi bakstīja. Bet tik un tā nespēja atrast ieeju uz manas dvēseles vienistabas dzīvokli, kurā tā (kā izslāpis suns) šobrīd lok bezalkoholisko vīnu no divlitru burkas.

“…kaviārs ir veselīgākā lieta pasaulē. Tūlīt pēc žeņšeņa.”

Nezinu, kas noticis ar cilvēkiem, kurus rakstniece atdzīvinājusi grāmatas asinsritē, taču nekā vairāk kopīga, kā vien šīs pāris dienas (patiesībā teju nedēļu), kuru laikā mocīju tos pāri savu lūpu malām, nevēlos.

(No čehu valodas tulkojusi Halina Lapiņa; Izdevējs: Pētergailis, 2018)

⭐⭐⭐

Ronalds Briedis
«Asaru gāze»

«Dažkārt viņa klusē dienām
Un man nav ne jausmas,
Kādā valodā ar viņu runāt.
Un es meklēju, līdz trāpās īstā.»

Paņemu dzeltenu grāmatiņu, padusē iespiežu. Dzeltenu grāmatiņu, pilnu dzeltenu līmlapiņu piestādītu. Dzeltenu grāmatiņu, kurā dzejolis par māju no dzelteniem ķieģeļiem, kurā kāds raksta vēstules uz adresēm (visticamāk, dzeltenām) bez mājām. Iespiežu padusē un nesu uz virtuvi, kur dzeltenās tapetēs atspīd dzeltena saule. Atveru grāmatu, dzelteniem pirkstiem, lasu atzīšanos mīlestībā (visticamāk, man):

«Ar tādu pašu kaisli
Kā pirmo reizi
Skūpstu savu mīļoto
Un domāju:

Ja es kaut ko daru
Simto reizi
Es pirmo reizi to daru
Simto reizi»

Skatos, kā cilvēki sieviešu dēļ piever acis un sētnieks uzslauka sasistās plaukstas. Un skaitu, cik krītošu zvaigžņu šonakt izjauks zvaigžņu kartes. Baudu dzejnieka grāmatas ķidāšanu. Burtu un vārdu anatomiju. Kopā pasmaidām par nāvi, kura uzkāpj uz pļavā pamesta grābekļa. Un baznīcu zvanu aplaizītām lūpām.

«Salieku savos grāmatplauktos
šillerus gētes baironus
šekspīrus un voltērus

Stāv visi rindiņā
kolektīvi muguras man
pagriezuši»

Bibliotēkas eksemplārs. Un mani pārsteidza lasītājs «pirms manis». Piedalījies dzejas analīzē, bet aizmirsis izdzēst aiz sevis atstātās zīmuļa pēdas. Lasu «telpa», «alūzijas», «smieklīgi», «tieši tā», «ačgārnības», «atkal ūdeņi». Pārējo nevaru salasīt, bet piekrītoši māju ar galvu. Jo…
Pārsteidza mani šis dzejas krājums. Patīkami. Un tikai patīkami.

(Izdevējs: Neputns, 2004)

⭐⭐⭐⭐⭐

Agnese Rutkēviča
«Vietām cilvēki»

«tu manī esi tik dziļi kā rēta
kā pietura noņemta no maršruta grafika»

Kaut kas starp rudeni un ziemu. Ziemu un rudeni. Man palika drēgni, mērcējot savu domu slaikās kājas vārdu rindu ezeros. Jūtu, kā tie lēnām pārvelkas ar plānu ledus kārtiņu, draudot iesaldēt mani uz mūžiem (vai vismaz līdz brīdim, kad dzejniece uzrakstīs pavasari).

«stacijas pulkstenis
nolādēts mūžīgi
atkārtoties»

Roku un šaubu pieskārieni. Noktirne par skabargām – mazajiem mirušajiem kokiem, kuru paēnā patverties. Kur nepieskarties. Vairs. Acu plaksti māj atvadas. Pilsētām. Ielām. Vietām cilvēkiem. Tuvākiem un tālākiem mērķiem. Klusumam. Robežām.

«atkusnis vietām atkailinājis
zemi līdz grūtsirdībai»

Liegas, liriskas vārdu gleznas. Ainavas. Portreti.
Sievišķīgi trausli. Lasot ir vēlme uzkrāsot lūpas un doties uz kādu āra kafejnīcu, atstāt lūpukrāsas nospiedumus uz baltā porcelāna ādas. Atstāt nospiedumus garāmgājēju zemapziņā. Parādīties sapņos kā mežs, kurā gaisma piedzīvo bojāeju.
Ko man vēl pateikt, lai jūs zinātu, ka šis bija skaisti?

«gaismā acis atgādina rētas
kuras katram ir tikai divas –
dzīvība un nāve
viss pārējais
tā ir nejauša saruna
tumsā starp daudziem
svešiniekiem»

(Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2020)

⭐⭐⭐⭐

Arvis Viguls
«5:00»

«manī mīt nevis viens, bet vismaz seši es»

Precīzs kā modinātājpulkstenis uz mani iedarbojas katrs burta milimetrs. Uz samtainās papīra miesas iekodēts. Dzeja liela. Plata un smaga. Kā kafiju ar pienu piesūcies divsimt reiz divsimt palags. Modina rīta trauslumu. Zirnekļu tīklu mežģīnes. Modina vienaldzībā nevienaldzību. Modina sliktajā māsā labo (atstāsim ģimenes lietas ģimenei, labāk aprēķināsim, «cik ļoti tumsa atkarīga no gaismas ātruma»). Piecēlusies un aizgājusi līdz gāzes plītij, lai brokastīs uzsildītu aizvakardienas atmiņas (sildot uzzināšu, vai tās nav saskābušas), nedaudz skumstu pēc siltuma, kuru izstaro sega. Pēc atkušņa gultā. Atkušņa, kas atkausēt spētu pat pasaules nepatiesību.

«es nezinu neko par trokšņiem gaitenī, es nezinu,
kas naktīs ielavās un atstāj dzīvoklī uz grīdas
un tavā dvielī svešus matus, kurus atradusi
tu domā, ka pie manis bijusi cita,
es nezinu, no kā, no kuras pasaules tie pienāk,
kā skopas vēstis par tās eksistenci»

Katrs dzejolis kā vesels romāns. Ierauj lasītāju notikumu atvarā. Sagriež galvu. Un tad piepeši, vismazāk gaidītajā brīdī, izmet ārā. Realitātē. Kur neviens negramstās mūžībai starp kājām vai neizpilda rekviēmu aizgājušo manekenu piemiņai. Kur rīta melus neiespiež padusē (pēc pasta kastes apmeklējuma), bet meklē starp tievēšanas un angļu valodas kursiņu reklāmām viedtālruņos.

«es skatos uz tavu seju, rītam austot,
kad krāsas vēl nav atgriezušās un viss ir neskaidrs, izplūdis attēls,
un man liekas, esam divi rēgi, sastapušies svešu cerību graustā,
ko spītīgi vēl cenšas apdzīvot tā kādreizējie iemītnieki.
cik maz mēs zinām viens par otru, cik maz mēs zinām,»

Esmu vairāk nekā patīkami pārsteigta. Cik vienkārši (un mazliet prasti) tas skan, kad to pasaka skaļi, tāpēc es rakstu. Rakstu, ka šī šķiet viena no skaistākajām «dzejām», kuras topogrāfiskajā kartē esmu maldījusies. Taustījusi tās kalnu virsotnes. Kritusi bezdibeņos. Pārpeldējusi upes. Stigusi purvos.
Brīnišķa ekspedīcija piecos no rīta.

«tagad mani biedē tavs skatiens: tavas acis ir tik savādi platas —
kā mirušo acis, un tā ir tikai mazākā daļa no maksas
par klusumu, uz kuru mani aizved noguris taksists.»

(Izdevējs: Mansards, 2012)

⭐⭐⭐⭐⭐

Žozē Žorži Letrija,
Andrē Letrija
«Ja es būtu grāmata»

«Ja es būtu grāmata, es lūgtu, lai cilvēki neizrotā ar mani trauku skapjus.»

Plaukti krāj grāmatas. Grāmatas krāj putekļus. Putekļi krāj deju soļus, kurus atklāt no jauna uz grāmatu mugurām, stīvām no stāvēšanas. Aizmiršanas. Plauktiem patīk tikt atbrīvotiem no grāmatu smaguma. Sliedēm, kas ieēdas skaidu plākšņu miesās, kā rētas pēc kara. Pēc kara, kurā uzvarētājs tiek lemts ar monētas palīdzību. Vēsture aiztur elpu.
Grāmatām patīk tikt atbrīvotām no stāstiem. No burtu ganāmpulkiem. Pieturzīmju ganiem. No stāstiem. Teikumu noteiktībām (un ne).
Putekļiem patīk atbrīvoties no drēbēm. Mesties virpuļos, saulesstaru pielietu istabu galvvidū. Visas uzmanības ubadzes.
Ja es būtu grāmata, es neļautu putekļiem rīkot dzīres uz manas ādas. Ja es būtu grāmata, pa mani ceļotu tikai cilvēku pirkstu gali. Aizceļotu uz Kongo džungļiem. Raustīt hotentotu aiz ūsām. Uz Galapagu salām ar pingvīniem, un frakām mērīties. Uz Lielbritāniju un pusdienas laika tēju pie Karalienes.

«Ja es būtu grāmata, es vēlētos augt un augt, līdz es kļūstu par bibliotēku.»

Bilžu grāmatā «Ja es būtu grāmata», kuru radījuši portugāļu dzejnieks Žozē Žorži Letrija un ilustrāciju burvis Andrē Letrija, mājvietu radušas ne vien pasakaini skaistas un pārdomātas vizualizācijas, bet arī trāpīgi teksti, kas radīti nepieradinātas dzejas formā. Vidēji 14-15 vārdi vienā grāmatas atvērumā ved lasītāju pārdomu biezokņos, no kuriem izkļuvis, ikviens varēs būt pārliecināts, ka atradis recepti, kā viegli skart jebkuras grāmatas trauslāko vietu.

«Ja es būtu grāmata, es lūgtu – ja satiec mani uz ielas, paņem līdzi uz mājām!»

«Ja es būtu grāmata» radīta visu vecuma bērniem – gan tiem, kas šūpulī, gan tiem, kas šūpuļkrēslā. Grāmata, kura nekad nezaudēs savu aktualitāti, revidējot katra tās baudītāja domāšanas procesus.
Ja es būtu grāmata, es gribētu būt tieši tā.

«Ja es būtu grāmata, es vēlētos dzirdēt par sevi: «šī grāmata tiešām pārvērta manu dzīvi.»»

(No portugāļu valodas tulkojis Edvīns Raups; Izdevējs: liels un mazs, 2017)

⭐⭐⭐⭐⭐

Vija Laganovska
«Pirms un pēc»

«…nekas neved pie dievišķā pa taisnu ceļu, vien parāda tik daudzus cilvēciskas laimes meklējumu līkločus, ka bieži vien skurbumā vai neizmērojamās ilgās zīmes nepamanām.»

Grāmatas apraksts nepārprotami vēsta, ka «Pirms un pēc» stāsti ir rakstnieces Vijas Laganovskas debija prozā, taču lasot tā nemaz nešķiet. Ir sajūta, ka tieku bezkaunīgi maldināta, un aiz rakstnieces vārda un uzvārda slēpjas vēl daudzi citi, tipogrāfijas ceham cauri gājuši, iespieddarbi. Ir neiespējami nesajust, ka autore rakstot jūtas kā zivs ūdenī. Tik organiski tiek atdzīvināts katrs nākamais vārds. Stāsti šķiet norakstīti no dzīves. Tie elpo sejā (un pakausī). Rausta aiz matiem. Min uz kāju pirkstgaliem. Un lasītājam neatliek nekas cits, kā bēgt no stāsta uz stāstu, kamēr ar tiem (un sevi pašu) ir cauri.

«Trakuma un ļaunuma gaitu ir grūti paredzēt. Katru būtni vada dzīvības instinkts. Cilvēcība? Tas ir tikai mīts.»

«Pirms un pēc» sevī apkopojis vienpadsmit stāstus. Traģēdijas, kas vienlaikus salauž un atpestī. Kļūdas un to sekas, kas seko no paaudzes paaudzē, kā kucēni, kas alkst pēc mīloša pieskāriena. Cenzūras kombaini, kas nepaguruši novāc ražu. Vienu pēc otras. Vienu pēc otras. Laika uz priekšu grūšana. Laika, kam labpatiktos stāvēt uz vietas, līdz satrūdētu vienpatībā. Cīņa ar pašu radītām vētrām. Triumfu. Fiasko. Autobusu, kuram galapieturas nav. Kuram pieturu nav. Un bremžu. Drāšanās pretī likteņa nežēlības izdangātajiem ceļiem. Un ar cilvēkiem.

«Vai tiešām visa nodzīvotā dzīve ir acu, prāta un sirds apmāns? Ilūzija.»

Lai arī «Pirms un pēc» stāstu baudīšanu pēkšņi pārtauca Silvijas Brices parādīšanās manā grāmatu kaudzē (par to sīkāk aprakstīju ŠEIT), atgriezusies pie tiem, es tos tvēru un baudīju tieši tā, kā to būtu gribējusi jau no paša sākuma. Reizēm tādi pārrāvumi ir svētīgi. Kā spēriens pa pakaļu.

«Grāmatu lasīšana Almai gluži kā pīpēšana. Prasās.»

(Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2020)

⭐⭐⭐⭐

Jānis Hvoinskis
«Mūza no pilsētas N.»

«tu biji dzīva tu elpoji uzsūci un izgaroji katru šīs pasaules vielu
kura centās tevi noglāstīt un tevī ieiet
vielu ar kuru cilvēki atrod viens otru un šķiras»

Sēžu.
Prātoju, kas ir dzeja. Kas patiešām ir? Vai kartupeļi, vāroties savā sulā, ir dzeja? Vai tējas garaiņi, kas izplūst virtuves izplatījumā, ir dzeja? Vai skaņa, ar kādu kaķu barība birst traukā, ir dzeja? Vai kaimiņa paceltā roka sveicienam, kad pieeju pie loga, lai piekārtotu aizkarus, ir dzeja? Un klusums? Vai tā ir dzeja? Nesaskatīšanās? Neaizbraukšana? Palikšana? Pieceļos.
Saglabāju šo domu.
Melnrakstos.

«Tā dzīvojam mēs – līdzīgi rudenī peldošiem putniem»

Pēdējo mēnešu laikā esmu kāri metusies uz dzeju. Kā uz medu. Lieku to klāt pie karstajiem dzērieniem. Smērēju uz mīksti smaržīgas baltmaizes šķēles. Loku pa taisno no burkas iekšā. Ar visa izmēra karotēm. Pirkstu galiem. Ja izdodas aizkacēt, arī ar mēli. Tā, kādā no vissaulainākajām februāra dienām, uzmetos dzejnieka un tulkotāja Jāņa Hvoinska dzejas krājumam «Mūza no pilsētas N.» Kādu brīdi mēs ceļojām katrs savā orbītā. Vai kā rakstīts kādā no dzejas rindām – «Mēs sēžam katrs pie sava galdiņa». Es un dzejnieks. Taču kādā brīdī sapratu, ka galdiņš pie kura sēžam ir ne tikai viens, bet arī krēslu, zem apaļajiem dibenu vaigiem, dalām vienu.

«tavu iedomu telpā ir jānovelk robeža
vienā tu otrā viņi»

Esmu atzīmējusi vārdus «es viņu satiku nelielās viesībās ar smaragda tapetēm izlīmētā virtuvē». Tie atrodami grāmatas divdesmit devītajā lapaspusē. Kā tādi noziedznieki slēpjas starp vārdiem «šeit» un «zagšus». Ko es esmu domājusi ar šiem zīmuļa virpuļiem, ierobežojot šīs grafiskās zīmes, man nav ne jausmas. Bet tik skaisti tas skan. Smaragda tapetes.

«šeit tagad es
šeit tagad vājprātīgi smejos es»

Pārāk ilgi es meklēju dzejas muskuļus. Meklēju līdz izrādījās, ka dzejnieki ar tiem nemaz nedalās. Nemaz neaudzē dzejas muskuļus, neieliek grāmatu skatlogos. («muskuļi paliek muskuļi – to dzejniekiem trūkst») Taču, lai kā man šķita, ka neielasīšos, es to tomēr izdarīju. Pat vairākas rindas sevī ielasīju vairākkārt.
Ielasījos.
Tikai žēl, ka divas zvaigznes par vēlu.

(Izdevējs: Neputns, 2019)

⭐⭐⭐
Silvija Brice «Baigās piezīmes»

by

par grāmatu

«Stulbs tu vari būt īsu brīdi, bet stūlbs tu būsi mūžīgi.»

Izrevidēju sekcijas plauktus. Tos pašus, kuru augšējā daļā bez diža pielietojuma iespējām tup glāžu un servīžu komplekti, kāzu jubilejās sadāvināti, bet apakšā, aiz smagām durvīm iespundēti, grāmatu ķermeņi, kuri nekā citādi neder neglīti brūnajā garnitūras galvgalī, kā vien plakaniski. Un tagad guļ tādi (viens uz otra) kā princeses uz zirņa. Guļ un slienājas. Brīžam iekrācas. Iekrācas tik skaļi, ka augšstāvā krūzītēm jāpalecas no apakštasītēm. Bet glāzes, slaidās vienkājes, šādu šūpošanos izmanto filigrānu deju soļu izpildīšanai. Caurkritušās balerīnas (un citi caurkriteņi triko tērpos (tilla svārkos)). Izrevidēju sekcijas plauktus un uzdūros kartei (sodība – ne norēķinu). Atritinu kā paklāju, garu un sarkanu, pa kuru staigāt cilvēkiem no tēvē ekrāniem (vai atritinu kā paklāju (gar sienu, joprojām sarkanu vai sarkani brūnu), ģeometrisku figūru pārblīvētu, uz kura fona labākajās pozās iekāpuši «odnoklassniki» profilu turētāji). Atritinu un tupi (glupi, pupi) pētu visas pasaules vietas, kurās varēju būt, bet neesmu. Pētu Itālijas zābaku, visticamāk, Dolce & Gabbana. Paijāju Horvātijas krokodila galvu (kuru, vēlticamāk, vēlāk pārvērtīs itālijaszābakos). Slovēnijas vistai ar rādītājpirksta galu aizspiežu rīkli. Polijas lauvu pat nemēģinu rausīt aiz ūsām. Brīnos par Austrālijas pīļknābi Gruzijā. Bet Latvijā viss pa vecam – pieri saraucis kovārnis meklē, kam ieknābt. Neatrod. Beigās ieknābj pats sev. Un svētlaimē nopūšas.
Latvieši.

«Kad atceros viņa mērķus un aizrautību, vilšanos, zvaigžņu stundu un nāvi – man nudien liekas, ka mums visiem vēl klājas itin labi.»

Pasaulē neiespējamas ir tikai trīs lietas: nošķaudīties ar atvērtām acīm, nolaizīt elkoni un tikt pie Silvijas Brices «Baigo piezīmju» eksemplāra. Līdz ko tika izziņots, ka pie lasītājiem nonāks lieliskās tulkotājas autordarbs, drūzmēšanos pie grāmatu veikalu ārdurvīm, visticamāk, būtu fiksējuši arī NASA astronauti, ja katrs grāmatas tīkotājs uz galvas būtu uzlicis pieres lampu pavērstu pret Debesu Tēvu un Pestītāju (ja jūs joprojām mēģināt aizkacēt ar mēli elkoni – beidziet! nebūs!). Grāmata tika izķerta kā tostermaizes bada laikā, un priekš manis (un daudziem citiem lasītmīļiem (ja man tagad būtu jāuzraksta tas cipars, cik tad mēs tur kopā palikām bešā, es to nevarētu, jo uz datora klaviatūras vienkārši fiziski nav tik daudz nuļļu)) nepalika pat tipogrāfijas ceptuves saldi rūgtā smarža. Sēdēju dažādos lietotu grāmatu tīmekļa vietnēs, cerot rast iespēju tikt pie «Baigajām piezīmēm» kaut vai pa dziesmu svētku biļešu cenām, bet velti. Acīmredzot ar «Baigajām piezīmēm» ir tāpat kā ar pēdējo košļājamo gumiju paciņā – neviens ar to negrib dalīties. Taču mazos ziemassvētkus lasītājiem februāra sākumā sagādāja izdevniecība Zvaigzne ABC, papildinot veikalu plauktus ar deficītprec, liekot, pēc «Baigajām piezīmēm» izbadušajiem, murrāt kā labi barotiem kaķiem. Arī es tiku pie savas devas (murr) baigas tulkošanas, literatūras, klejojumiem. Dīkiem niekiem, liedaga piezīmēm un maigā (ne baigā) kalendāra.
Satura radītāju izsmēlu, un nelieciet man atvainoties par to, kas sekos tālāk (piedodiet). Lai arī šonedēļ iesāku lasīt Vijas Laganovskas «Pirms un pēc» stāstus, necik tālu netiku. Lai kā vēlējos savu medījumu pataupīt grūtākiem laikiem (vai vismaz laikiem, kad būšu izlasījusi visus savus bibliotēkas parādus), tas bija neiespējami. Smieklīgi neiespējami. Silvija Brice ar savām «Baigajām piezīmēm» ērti iekārtojusies uz grāmatu plaukta kores sauca mani. Sākumā čukstus. Tad pakāpeniski paceļot balsi. Beigu beigās jau kliedza tā, ka siekalas šķīda uz visām pusēm un blakus sēdošais Alesandro Bariko neizturēja un lūdza (varbūt pat pieprasīja, itāļu valoda nav mana stiprākā puse), lai pievaldu to sievieti no baltajiem vākiem. Tā kā nekas cits man neatlika, kā atvainoties (nē, es taču teicu, ka neatvainošos) Vijai, nopauzēt mūsu attiecības un ķerties klāt citai «vijai». Silvijai.
(Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2021)

«Trakie, dzīves skrien kā bilde aiz mašīnas loga; labāk piedot nekā audzēt ļaunu.»

«Baigās piezīmes» tomēr ir baigā štelle, ziniet. Mazliet tā kā rūgtas (kā analgīns vai dzīve, bet, zaķi, davai, sarunājam, ka nesteigsimies un neatvadīsimies), tā kā ieskābenas. Tad pēkšņi saldas kā zafte, kad jāšķaiba mute visos debesu virzienos. Bet tad (hop) pāršķir lapu un šķiet, ka ēst dzīvu sāli būtu vieglāk (atgādinājumam: šī nav nekāda kulinārijas grāmata). Vaigi raustās smieklu konvulsijās. Kafija izlīst uz tikko uzvilktajām tīrajām džinsu biksēm (neies jau Brici lasīt netīrajās). Kaķis noslēpjas zem dīvāna, bet bērni satraukumā prasa: «Mammu, kāpēc tu raudi?». Vannasistabā veļasmašīna drudžaini pīpina savu «esmu gatava izspļaut jūsu veļu, sieviete» dziesmu. Pastniece nograbina pasta kasti. Tas atbalsojas pavasarīgajā februāra gaisā. Kaimiņš, mājot kaimiņam, knapi noturas uz ledus mēles. Bet man vienalga. Es lasu un burtiski kaifoju (ko mana latviešu valodas skolotāja teiktu, redzot šito žargonismu?) no tās emociju bombas, kuras izsmalcinātā humorā savērtas grāmatas lapaspusēs kā pērles uz makšķeraukliņas. Nepārraujamas.

«Tu gremdē rokas līdz pat elkoņiem viņu asinīs un tekstos. Tevi pārņēmusi šī mendele – tev nenormāli (līdz krampjiem, jo neko citu nemāki) gribas tulkot citu cilvēku tekstus. (…) Nu tulko, tulko, āksts. Būs tev labā stunda, būs tev sliktā stunda, būs tev nabadzīgas un vientuļas vecumdienas.»

Silvija Brice kā Madonna ar ložmetēju metas virsū lasītājam. Vārdu lodes bira ātri (tra-ta-ta-ta-ta). Un ātri es tās tvēru. Tvēru (un svēru), lai neko nepalaistu garām. Nezaudētu ne grama no tā, ko autore ir gribējusi pateikt tajā īsajā brīdī, kuru pavadām kopā. Pateikt par tulkošanu. Par to, kas ir un nav okei. Par pašu autoru (un medību nacionālajām) īpatnībām. Par drosmi stāties pretī diženiem tulkotājiem, norādot uz neprecizitātēm to darbos. Stāšanos pretī un sarukšanu mazai, mazai (jo liels ir liels). Un par to, ka reizēm, neatkarīgi no Mēness fāzēm, arī tulkotājam negribas iet uz darbu. (Un par Mēness fāzēm arī, starp citu, ir viens ļoti labs stāsts, grāmatas trīsdesmit piektajā lapaspusē, kurš jau paspējis folklorizēties feisbuka «Izcilas grāmatas» grupas dalībnieku starpā. Tas ir stāsts, kuru vari lasīt no sākuma līdz beigām, no beigām līdz sākumam un nosmieties tā, ka kaķis token nelīdīs vēl vairākas dienas ārā no dīvānapakšas.)

Tāpat, kādā no nodaļām Silvija Brice dalās ar padomiem, kā rakstīt dzeju (baigu) un ko (un kā) darīt, lai smeltu vielu ikdienas dzīvē, pārvēršot to lugā (tā tur nebija rakstīts, bet, visticamāk, arī baigā). Pievēršas atziņām, kas radušās baigo klejojumu laikā. Nozaudētām sieviņām un meitām, kas nokrīt no zila gaisa Frankfurtes itāļu bodītēs. Par piejūrā sastaptiem draugiem, ar kuriem kopīgi ir rīti un pārmīti acu skati, par spīti tam, ka «latvis jau nesveicina svešus cilvēkus un izliekas akls vai profesionāls, lai tikai nebūtu jāskatās acīs.». Mešanos auļos zirga mugurā. Parastā ķīniešu lētucī. Ar ķēdi darbināmā (un nedarbināmā). Tāpat autore dalās pārdomās par latvieša kapu kultūru. Kultūru, kuru kā traki kultivējam un nevaram izkulturēt ārā no savām miesām un asinīm, jo tāda kultūra iesakņojas dziļi. Ļoti. Kā viedtelefons iesakņojas plaukstu līnijās (kādam ir nojausma, kā lai itāļu tautības sievietes, kas tikko atgriezušās no dzimtenes mazpilsētu autoostās nolasa nākotni no plauktu līniju sazarojumiem, ja tur jau pieauguši korejiešu un ķīniešu ražotie tehnoloģiskie brīnumi?). «Nav paužu. Nelaiž uz laukuma.» ((c) Aldis Kalniņš, attēlojot hokejistu Oļegu Znaroku agrākajā humoršova pārpratumā «Savādi gan»).
Bet nodaļā «Maigais kalendārs» Silvija Brice atzīstas mīlestībā savām saknēm (Leimaņ-saknēm). Stāsta par sev mīļiem cilvēkiem tā, ka kaut sveši, arī lasītājam tie kļūst īpaši. Tuvi. Tādi, ka tūlīt visi kopīgi ķersies pie ēdiena šmorēšanas, klās baltu galdu, kam sēsties apkārt, un liegu vārdu zuzēšanas pavadībā, ļausies īstam baudījumam.

«Tālāk mamma — nu atkal skaista, es tagad gribētu, lai mēs abas būtu mācējušas mīlēt vienu otru vairāk, bet ko var gribēt no tāda, kurš dzīvo pirmo reizi.»

Ziniet, man ar Silviju Brici ir ne tikai kopīgs uzvārds (uzvārda māsas – vai es varētu būt vēl lepnāka? pagaidi, bet ar šito uzmanīgi, šitā var iedzīvoties zvaigžņu slimībā), mīlestība uz Jāzepu (man uz dēlu, Silvijai uz vecotēvu), patikšana uz grāmatām (man uz lasīšanu, Silvijai uz tulkošanu un (kā izrādās) uz rakstīšanu), bet arī kaķu labturības jautājumu aktualizēšana, jo abas esam lielas kaķumīles (ja vien no kaķu spalvas neveidojas anafilaktiskais šoks vai nepārtrauktas šķavas, citu iemeslu neredzu kā attaisnojumu kaķu nemīlēšanai (nu varbūt vēl spalvas zupā, jo tas tomēr atkarīgs no garšu kārpiņām)). Citēju vīram Brices rakstīto: «Sēžam katrs pie sava datora klusumā, tikai kaķi kaut kur vemj.». Abi sākam rēkt kā negudri. Nu nevis smieties, kā cilvēki, bet tiešām rēkt. Nu zviegt. Kā zirgi. Jo tas tieši par mums. Ar pieciem kaķiem uz borta vispār savādāk nemēdz būt (bet kāpēc tieši uz paklāja, ja mājās ir vēl vismaz simt piecdesmit kvadrātmetru brīvas vietas?).

Ko lai vēl saku par «Baigajām piezīmēm»? Nu lasiet! Lasiet, ja varēsiet kaut kur dabūt, bet, visticamāk, ka nē (pārāk bieži lietoju vārdu «visticamāk», visticamāk, būs jāatrod vietā kāds cits). Baigais joks (tra-ta-ta-ta-tā). Es jau iepriekš apbrīnoju Silviju Brici gan kā tulkotāju, gan kā cilvēku, to parasto, kad novelk tulkotāja ģīmi. Esmu starā (neviens emuāra ieraksts nav izsprucis bez matemātikas terminu pieminēšanas, neļaušu, lai tas notiek šoreiz, tāpēc ar vārdu «stars» domāju «taisnes nogriezni, kura sākums ir fiksēts noteiktā punktā», kā melns uz balta rakstīts «tēzaurā»)!
Priekškars.

«Labrīt jaunajā gadā! Vai kaut kas, tā teikt, ir mainījies? Eņģelis joprojām sēd ķēķī un mielojas ar rasolu? Kaķi priekšnamā klusu līmē saplēstās tapetes? Vīrs pamostas ar smaidu sejā un tūlīt izvelk no pagultes rožu pušķi? — Jā, noteikti.»

P.S. Ja esi ticis tik tālu, še, ķer bonusa stāstu!
Kādā jaukā ziemas dienā (aptuveni pirms gada), sakarā ar savas foto stāstu izstādes notikumu tiku uzaicināta uz kādu Kuldīgas novada pagasta bibliotēku, kur mani gaidīja grāmatu kluba biedres, bagātīgi gards galds (nepārprotiet!) un jaukas sarunas pie melnas, karsti kūpošas kafijas. Zinot, ka dodos pie grāmatu lasītājām, jau biju sagatavojusi gana asprātīgas atbildes (visai paredzamam) gadījumam, ja pār manu galvu trieksies jautājumi par to, vai gadījumā neesmu rada slavenajai tulkotājai Silvijai Bricei. Taču…
Mūsu saruna tiešām sākās ar jautājumu par radošanos, tomēr radniecību man gribēja piešūt laika ziņu autoritātei Tomam Bricim, ne Silvijai, kas toreiz likās aplam nepareizi, jo todien pat neviens smalkākais sarunas pavediens neaizveda līdz tulkotājai.
Tagad rakstu šo ziņu. Veros laukā pa logu. Skatos kā miglas vāli uzbrūk kailajiem kokiem (gulošos spārdīt nedrīkst, kā ir ar kailajiem?), bet simtlatnieki ar smilšu spaiņiem apledojušajai ielai (jā, jā, tai pašai uz kuras knapi noturējās kaimiņš) un domāju, bet varbūt viņas būtu mani nolinčojušas par visām tām vasaras siltajām dienām, kuras nepiepildījās…
Varbūt.
Priekškars nr. 2