« (..) tieši pašlaik notiek lielas lietas, tieši pašlaik pasaule mainās.»
181. lapaspuse
«Reizēm cilvēks izaug par sevi nevis pagātnes dēļ, bet par spīti tai. Nevis tāpēc, ka, bet gan tomēr.»
266. lapaspuse
«Līkumi ir radīti, lai tos iztaisnotu, un ceļi – lai pa tiem ietu» (264. lpp.), tāpēc nav šaubu, ka somu rakstnieks Tommi Kinnunens (Tommi Kinnunen) izcilajā romanā «Stikla upe» (Pintti) apzināti iztaisno jebkuru nepārredzamo līkumu, lai vestu lasītājus pa sava debijas romāna «Četru ceļu krustojums» iestaigātajiem ceļiem, atkal ierakstot vienas salauztas dzimtas likteņu (kuri mainās līdzi gadalaikiem – apsnieg no skaidrām debesīm, uzplaukst no neauglīgas zemes, izdeg zem saules staru dejām, pamirst adatainu vēju auļos) lauskas grāmatas lapaspusēs, iesprostojot mūžīgā sevis kopā salikšanas procesā, ļaujot romānu caurvīt vienatnīgi skaistām skumjām, kurās jaušamas pazīstamas notis, kas, saplūstot vienā, veido melodiju, kuru iespējams, bietes kaplējot, dungojusi vecvecmamma, vai smaržas, kuras uz pirkstu galiem atstājusi piebriedusi meža zeme un sūna, kura to sedz. Kā melni baltām vārdu stigām acis cauri brien; brien cauri pulsējošām ilgām, kas sitas kā nātru pātagas gar stilbiem ne tikai Kinnunena radītajiem tēliem, bet arī katram, kurš bijis drosmīgs ievilkt elpu zem «Stikla upes» nesaudzīgajiem ūdeņiem.
«Cilvēks mirst nevis tad, kad beidzas elpa un atdziest miesa, bet tikai tad, kad viņu vairs neatceras.»
254. lapaspuse
«Daudz lielākas pūles prasa kaut ko darīt, nevis nedarīt. Ir vieglāk palikt nekā aiziet, vienkāršāk klusēt nekā runāt.»
213. lapaspuse
No somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2021
«Visi stāstnieki zina – stāstam ir vajadzīgs sākums. Kas tāds, kas iekustina notikumus. Daži stāsti sākas ar kaut ko satricinošu, piemēram, ar vulkāna izvirdumu vai kāda piedzimšanu, vai nāvi.»
5. lapaspuse
Katru rītu mostos, taustot pulsu uz rokas. Kas tā par pasauli, klausies, kurā ik pēc piecām minūtēm jāpārbauda, vai vēl visas dzīvībai svarīgās funkcijas darbojas. Jāpārbauda, vai tās nav paņēmušas bezalgas atvaļinājumu. Izgājušas ielās, lai protestētu pret nāvi. Vai aizgājušas no darba pavisam. Starp divām planētām plešas klusums. Bezgalīgi melna tumsa. Un es tai tumsā tinos. Un pinos. It kā atkal būtu bērns, kurš vēl nav iepazinis kurpju sasiešanas augsto mākslu. Dziļi sevī noglabātas skumjas sairst gabalos. Sabirzt naida putekļos. Divas kapeikas veiksmes pārvērtušas mūs laimes lutekļos. Smiekla cena par to, lai brīnišķā aprīļa rītā izietu uz terases pabrokastot – ceptas olas, bekons, bezglutēna maizīte, kafija bez cukura un piena. Bet visu laiku līst. Pat tad, kad spīd saule tik spoži, ka dedzina ādu – visu laiku līst. Bezgalīgi melna tumsa. Un es joprojām neskaitu dienas, kuras cilvēce pavada, stāvot uz pasaules malas. Trīs sekundes pirms lēciena. Trīs. Divi. .
«Ar grāmatu palīdzību var nonākt citā pasaulē. Reizēm pagātnē, reizēm – Zviedrijā, Ķīnā, vai ar zemūdeni – jūras dzelmē.»
121. lapaspuse
«Beidzot pienāca diena, kuru visu mēnesi (vai pat mēnešus) biju gaidījusi kā saldējumu karstā vasaras dienā.», pārfrāzējot grāmatas «Radio Popovs» piecdesmit astotajā lapaspusē atrodamo citātu, skan mana sajūsma par to, ka arī man pašai beidzot izdevies pabūt starp grāmatu lapaspusēm. Grāmatu autoru neparedzamajiem fantāzijas lidojumiem, tulkotāju vārdu vīterošanas mākslām un «Radio Popova» gadījumā, baudīt (un ar nepacietību gaidīt katru lapaspusi, kuru tās rotā) katru pasakaini brīnišķo ilustrāciju, bez kurām šo stāstu vairs nespēju iedomāties. Cilvēki smej: «Jo lielāks mākslinieks, jo lielāka pauze…», man šķiet, šobrīd daudzi ir lieli mākslinieki pauzēšanā. Un no tādām pāraugušām un izstīdzējušām pauzēm izkāpt ārā ir ļoti grūti. Tās ir nelasīšanas bedres, purvi, akači, kas rauj sevī arvien dziļāk. Un ir tikai labi, ka šādos brīžos ir palīdzīga roka, kas pastiepta pretī. Mana roka bija (un joprojām ir) raidieraksts «Piedzīvot lappuses». Mana mazā terapija, lai atkal uzkāptu uz grāmatu lasīšanas skrejceliņa. Protams, joprojām nevaru noskriet lielus attālumus (un varbūt, ka man nemaz nevajag no sevis iztaisīt maratonistu), tomēr tā sajūta, atkal paņemot rokā grāmatu, lai pazustu burtos, ir neaprakstāmi reibinoša (un varbūt pat dziedinoša). «Burti nevienam nevar piederēt.», melns uz balta divsimt divdesmit astotajā lapaspusē, burtus iespiedusi Jelgavas tipogrāfija, tomēr sajūtas, kuras tie rada, ir tikai manas. «Radio Popovs» man ir palīdzējis pārvarēt lielus un mazus (mazītiņus) šķēršļus gan sevī, gan ārpus. Mani joprojām nepamet sajūta, ka es būtu piedzīvojusi «brīnumainu mirkli, kad sakustas pasaules robežas un neiespējamais kļūst iespējams.» (235. lpp.)
«Vai ir iespējams tā vienkārši mainīt sevi, visu to, kas gadu gaitā sakrājies iekšā?»
80. lapaspuse
«Dārgie klausītāji, esiet sveicināti Radio Popova pirmajā pārraidē!», raidījuma vadītājs Alfrēds septiņdesmit trešajā lapaspusē sveicina somu rakstnieces Anjas Portinas (Anja Portin) bērnu (un visu citu vecumu cilvēkus) grāmatas «Radio Popovs» (Radio Popov) lasītājus. Alfrēds ir deviņus gadus vecs zēns, kurš dzīvo teju viens. Viņš nezina, kur ir viņa mamma. Viņš nezina, kur ir viņa tētis, vismaz ne brīžos, kad tētis pamet abu kopīgi apdzīvojamo platību Mālu ielā 4., lai bez sīkākiem paskaidrojumiem pazustu uz nedēļām, neatliekamos darbos, bīdot lietas un pārrunas ar svarīgiem cilvēkiem. Alfrēds dzīvo teju viens. Viņš dzīvo ar tēti, kurš pat klātesošs prot būt promesošs, un cerību, ka reiz pienāks diena, kad nekam citam uz zemes vairs nebūs nozīmes, tētis aizmirsīs visus neatliekamos (un atliekamos) darbus un pamanīs viņu. Alfrēdu. Taču viss mainās dienā, kad Alfrēda dzīvē ienāk Amanda Ābollapa – aizmirsto bērnu nopūtu medniece – zēns ne tikai uzzina, ko nozīmē būt daļai no mēs, bet arī to, kas irAleksandrs Stepanovičs Popovsun kāpēc viņa izgudrojums stāv aizmirstībā uz Amandas balkona. «Tā taču ir tikai grabaža» (37. lpp.), kļūst par tiltu starp Alfrēdu un citiem aizmirstajiem bērniem, kuru nopūtas iesakņojušās māju sienās, liekot skaidri saprast, ka arī viņi var sajusties laimīgi. Ka arī viņus kāds dzird.
«Reizēm var šķist, ka neviens neklausās, bet atceries – pasaulē vienmēr būs kāds, kurš tevi sadzirdēs. Kāds, kurš domā par tevi, kad tu aizver acis un ej gulēt.»
75. lapapsuse
Es jau ilgu laiku turu prātā citātu, kurš atrodams grāmatas «Radio Popovs» septiņdesmit septītajā lapaspusē, proti, «bērni, kas daudz laika pavada vieni, iemācoties klusi runāt savā prātā». Un tā patiesi ir. Arī es sevi skaitu (atņemu, reizinu un dalu) klāt aizmirstajiem bērniem. Man nebija ne māsu, ne brāļu, ar kuriem strīdēties par televizora pulti vai pēdējo košļājamo gumiju paciņā. Kamēr vecāki bija līdz ausīm darbos, es nodevos sarunām savā prātā (reizēm gan tas mēdz būt nopietnu slimību simptoms, bet…) un pat teju trīsdesmit gadu vecumā, es joprojām to daru. Nepārtraukti. Tolaik «mans priekšstats par to, kas ir normāli, jau sen bija kļuvis miglains. Vai kas tāds vispār pastāvēja? Vai bija normāli bērni, normāli vecāki?», un šodien, kad esmu gan bērns, gan mamma, nekas daudz nav mainījies. «Normāls» šķiet ļoti abstrakts jēdziens. Šajā pasaulē neviens nav «normāls» – un tas ir cīpslains gaļas kumoss, kas jāsagremo. Vecāki ne vienmēr saprot, ko dara. Un ne vienmēr viņi dara, ko saprot. Tāda ir cilvēku mehāniskā daba. Aizmirsto bērnu starp mums ir vairāk, nekā mēs spējam iedomāties – vientuļo nopūtu detektors strādā bez mitas. Es gribētu dzīvot pasaulē, kur tādas Amanda Ābollapas ar grozu pilnu āboliem vai siltām ābolkūkām (vai abiem) ir kaujas gatavībā, lai jebkurā brīdī dotos cīņā par katru bērnu un viņa nopūtu.
«Atmiņa ir dīvaina padarīšana.»
191. lapaspuse
Ne vienmēr vienīgais, ko varam darīt, ir aizvērt acis un cerēt uz brīnumu. Mēs varam acis atvērt un radīt brīnumu paši. Visas lielās lietas slēpjas sīkumos – un tas nav tikai nodriskāts teksts no pašpalīdzību grāmatām bezpalīdzībā nonākušajiem. Pat visvienkāršākais «kā tev iet un ko tu dari?» samīļo (pat ja apskāviens ir tikai astoņpadsmit rakstu zīmju ilgs). Anjai Portinai ir izdevies manī iedarbināt neparastu dzīvības sajūtu. Jau pašā sākumā man bija skaidrs, ka autore zina, kas ir tas, ko gribu no šīs grāmatas izlasīt ārā (pat ja neietilpstu grāmatas svara kategorijā). Esmu pārliecināta, ka viņa to ir uzrakstījusi tieši man (nepārprotiet, gan jau kāda rindiņa būs atvēlēta arī jums). Gribas ticēt, ka arī es, līdzīgi kā šīs grāmatas varoņi, «esmu dzīvs piemērs tam, ka arī aizmirsts bērns var izaugt par cilvēku, kas neatlaidīgi palīdz citiem.» (165. lpp.)
«FREKVENCE: Noregulē radio tā, lai frekvenču skala rādītu AM 1895 kHz. PĀRRAIDES LAIKS: Tev jābūt nomodā sestdien agri no rīta. Pārraide sāksies tieši plkst. 3:00.»
56. lapaspuse
No somu valodas tulkojusi Anete Kona; Māksliniece Aleksandra Runde; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2022
Jūlija mēnesim pieder visas jāņogas un upenes krūmos. Viss ērkšķogu krūmu sadzelto roku sāpju rūgtums. Ķirši, kas krītot paukšķ pret tik tikko nopļautas zāles muguru, un zem baso kāju svara saspiestie kaukāzplūmju apaļie ķermeņi. Saules un vēja izžāvēto smilšu klājums un līcis, kura skaujas tik patīkami siltas kā dūnu segas pieskāriens. Negaisa debesis pilnbriedā. Un zemeņu saldējuma kokteilis.
Jūlijam izdevies mani pārsteigt. Patīkami. Neraugoties uz to, ka šis mēnesis aizvadīts tuvāku un tālāku ceļojumu trauksmainībā, svētku noskaņu pārpilnībā, atelpas brīžos man izdevies ielūkoties aiz piecpadsmit grāmatu cietajiem un mīkstajiem vākiem, ielūkoties tajā, ko aiz katras nākamas lapaspuses izdevies no cilvēka acīm noslēpt to autoriem. Šajā mēnesī blogā jau dalījos ar pārdomām par piecām lieliskām grāmatām, kurām kāda neredzama spēka (un grāmatu radītāju) ietekmē izdevies ielauzties ne vien mana prāta un dvēseles labirintos, bet arī atstāt tajos neizdzēšamus nospiedumus:
Taču, tāpat kā iepriekšējos divos mēnešos (un cerams, arī turpmāk), jūlijā piedāvāju īsu atskatu uz visiem šomēnes izlasīto grāmatu skeletiņiem, kurus apaudzēt ar miesu un ādu, nododoties to baudījumam, iesaku arī jums:
Sakiet, lūdzu, kur var novākt šādu detektīvromānu ražu? Gribu iemarinēt kā gurķus trīslitru burkā starp pipariem, ķiplokiem, upeņkrūmu lapām un marinādi, kas dzeļ mēlē sāpīgāk par vārdu. Iemarinēt un paņemt līdzi uz ziemu. Dāņu scenārista un rakstnieka Serēna Sveistrupa iespieddarbu Kastaņu vīrs biju noskatījusi jau sen. Augstais Goodreads vērtējums tikai tuvināja tam, lai kādā sava vājuma mirklī iegrimtu tā mīkstajās četrsimt astoņdesmit lappusēs, kas solīja hormonu, kas paātrina kā elpošanu, tā sirsdarbību, izdalīšanās pārspriegumu. Un nule bija tas mirklis. Dānijā aizsākas neaprakstāmi smagu noziegumu sērija, kuras vaininieks nozieguma vietās atstāj ne tikai izkropļotus upuru ķermeņus, bet arī savu parakstu – kastaņu vīru. Izmeklētāju komanda iesaistās bīstamā spēlē ar psihopātu, kurš nepazīst žēlastības. Tiem jācenšas izgrauzt slepkava no uzbrukumu ķēdes kā ļaundabīgs audzējs pirms atriebes kārē cietis vēl kāds. Kastaņu vīriņi izmeklētājus atsauc teju trīsdesmit gadu senu notikumu epicentrā. Rēbusā, kuru atrisinot, slepkava tiks iedzīts strupceļā. Līdz sīkākajai detaļai nostrādāts darbs, kurš ieved asinsstindzinošu notikumu labirintā. Labirintā, no kura brīvprātīgi nebiju gatava atrast izeju, ziedojot romāna lasīšanai ne tikai savu dienu, bet arī nakti. Prātam netverama nežēlība, izdomu bagātība un atrisinājums, kas liks kuņģim apmest kūleni. Man vēl tik daudz priekšā šī žanra izzināšanā, taču Kastaņu vīrs noteikti ir labākais līdz šim lasītais detektīvromāns!
(No dāņu valodas tulkojusi Inga Mežaraupe; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2019)
⭐⭐⭐⭐⭐
Tommi Kinnunens. Četru ceļu krustojums.
Reizēm grūti izšķirt, kurš no mums ir īsts, bet kurš tikai krītoša ēna, kuru uzzīmējusi gaisma. Kurš glabā noslēpumu sava ķermeņa valodā. Un aiz slēdzenēm, kuras no paguruma tiecas izkliegt visu noklusēto. Neizpausto. Kurš ir gatavs uz visu, lai paturētu to, kas sev šķietami pienākas. Lai paturētu sev ko nepieradināmu. Un kurš būtu tik drosmīgs nojaukt visas, uz apšaubāmas patiesības pamata celtās, gaisa pilis, lai dotu vietu jaunajam… Romāns Četru ceļu krustojums ir somu rakstnieka Tommi Kinnunena pirmā parādīšanās pie zvaigžņotās literatūras debess, klaji apžilbinot pat visprasīgākos lasītājus. Un kritiķus. Tommi Kinnunena daiļdarba kodols glabā sevī vienas dzimtas emocionālo dzīves norišu redzējumu no četriem skatu punktiem. Katrs no tiem paver iespēju ielūkoties ne tikai varoņu pieredzētajās, laika zoba izārdītajās, pagātnes, tagadnes un nākotnes jūtīs, bet arī iekšējās pasaules dzīslojumā, kurš reizēm vīts pretēji visiem tikumības principiem. Lai arī autors devis iespēju katram no romāna varoņiem runāt vienbalsīgi, reizēm uzplēšot jautājumus kā senaizmirstas brūces, katrs nākamais stāstījums sniedz kāroto – atbildes uz tiem. Šis noteikti bija romāns, kuru es būtu vēlējusies izlasīt vienā elpas vilcienā (un pūtienā), taču dažādu, no manis īpaši neatkarīgu, iemeslu dēļ, grāmatu nācās raustīt starp grāmatu plauktu un manām rokām nepieklājīgi daudz. Tāpēc jau tā mazliet juceklīgā un fragmentārā stāstījuma ietvars neļāva man to izbaudīt pilnībā. Taču, katru reizi, kad biju Četru ceļu krustojuma tuvumā, metos tajā iekšā ar teju neremdināmu interesi. Sūrstošs, nomācošs, cilvēcīgu dzirksti saglabājošs darbs.
(No somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga, Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2019)
⭐⭐⭐⭐
Samuels Bjorks. Es ceļoju viena.
Nekad neesmu bijusi izteikta detektīvu cienītāja. Ja man būtu jāizvēlas lasīt romānu, kurā mīlestība un kaislības virmo kā zupa grāpī uz plīts, vai romānu, kurā bariņš apmātu, uz noziegumu atrisināšanu tendētu, policijas darboņu dzen pēdas kādam ar personības disharmoniju sirgstošam indivīdam, es, visticamāk, izvēlētos mīlestību un zupu. Taču šādu detektīvromānu dēļ noteikti varētu sākt apsvērt arī otru variantu.
Reizēm ceļš uz gaismu ved caur aklu tumsu. Kad pēc vairāku sešgadīgu meiteņu pazušanas, tās tiek atrastas mirušas, Norvēģijas iedzīvotāju mitekļu sienās savas saknes ieauž sāpju caurstrāvotas bailes un nerimstoša trauksme. Pie slepkavību izmeklēšanas tiek piesaistīts izmeklētāji Holgers Munks un Mīa Krīgere. Drīz vien izmeklētāju komanda saprot, ka iesaistījušies cīņā ne tikai pret cilvēku ar divām sejām (un ir neiespējami pateikt, kura ir īstā), kurš iedomājies, ka ir tiesīgs izlemt, kurš zaudēs savu bērnu un kurš nē, bet arī saviem iekšējiem dēmoniem. Katrs izrādītais vājuma mirklis tuvina slepkavu jauna upura ievainošanai. Uzvara iespējama vien tad, ja nepieļauj kļūdu, bet kā pretinieka sakaušanu īstenot, ja noziegums kļūst personisks? Norvēģu rakstnieka Samuela Bjorka (Samuel Bjørk) detektīvromāns Es ceļoju viena pāris mirkļos mani ierāva straujajā un bagātīgu notikumu piesātinātajā virpulī. Nevaldāmā un traģiskā, ka man uz brīdi vajadzēja piestāt, lai ievilktu elpu ceļa turpinājumam. Ārkārtīgi baisi, ledus stindzinoši atklājumi un saistības, kuras nav iespējams pamanīt ar neapbruņotu aci. Detektīvromāns Es ceļoju viena ir pirmā grāmatu sērija, kurā iespējams sekot līdzi Holgera Munka un Mīas Krīgeres domu pavedieniem. Noteikti tveršu pēc stāstu turpinājuma! Kairinoši apburošs veikums!
(No angļu valodas tulkojusi Ilona Ozoliņa-Čiu; Izdevējs: Jumava, 2016)
⭐⭐⭐⭐⭐
Eve Hietamies. Tētis uz pilnu slodzi.
Uzreiz jāsaka, ka no romāna Tētis uz pilnu slodzi sastapšanas izvairījos, kā no nejaušas sabadīšanās ar bijušo klasesbiedru pierēm uz ielas vai aukstumpumpas uz lūpu kaktiņa, pēc bučošanās caurvējā. Veca piena pieliešanas pie karsti kūpošas kafijas, no pudeles, kas pirms pāris mirkļiem mērojusi ceļu no lielveikala ledusskapja apcirkņiem, lai kļūtu par piedevu auzu putrai vai eiforiju stimulējošam dzērienam. Grāmatas īsais raksturojums un emocionālu ietekmi spiedīgi raisošās atsauksmes neviesa manī pārliecību, ka somu rakstnieces Eves Hietamies daiļliteratūras vēstījums spēs radīt manī jebkādas cilvēkiem raksturīgās emocijas, kas norādītu, ka neesmu tikai neveikla butaforija, kas nomesta uz dzīvojamās platības dīvāna. Ar solījumu sev, ka neuzkavēšos pie Tētis uz pilnu slodzi lasīšanas pārāk ilgi (tāpēc iztempu to nepilnasdienas laikā), tomēr nolēmu tai ļaut noenkuroties savā izlasīto grāmatu sarakstā, beigu beigās pieņemot par īstenību to, ka tas mani patiesi uzrunājis. Nevienu nav iespējams piespiest mīlēt, un ne visi ir radīti iespējai mīlēt, pat ja šķietami mīlestībai pret savu bērnu būtu jābūt ģenētiski ieprogrammētai. Kad neilgi pēc pirmdzimtā nākšanas pasaulē no Anti un Pāvo dzīves pazūd sieva un māte, rūpes par mazo radījumu jāuzņemas tēvam, kura gēni par mazuļa kopšanu priekšā nesaka neko. Taču Anti neatliek nekas cits, kā piedzimt par māti un izdzīvot visu garšu un emociju buķeti, sākot ar aukstu un sakaltušu maltīšu baudīšanu, beidzot ar matu plēšanu un iziešanu ārpus saprāta ietvariem, lai saaugtu kopā ar dēlu, izveidojot tieši tik stipru savienību, ka lasītājam gribot negribot krūtīs mazliet iesmeldzas līdzpārdzīvojuma skabarga. Patiesi ziņkāri un smaidu raisoša lasāmviela, kuras baudīšanas laikā roka ne reizi nepastiepsies pēc grāmatzīmes.
(No somu valodas tulkojusi Lelde Rozīte; Izdevējs: Latvijas Mediji, 2020)
⭐⭐⭐⭐
Vladis Spāre. Gājiens ar klibo zirdziņu.
Bēšas krāsas zirgs ar, visticamāk, klibu kāju, kurš uzmontēts uz melna fona, manam acu skatam garām slīdējis (klibojis) vairākkārt. Taču jautājums, proti, Kādi ir jaunie Vlada Spāres stāsti?, kurš uzgūlis uz grāmatas aizmugurējā vāka divdimensiju virsmas, bija tas, kurš lika man ieslīgt līdz padusēm radikālisma upē un izšķirties par labu lēmumam ielikt padusē Vladi Spāri, ielikt padusē Gājienu ar klibo zirdziņu un neatskatoties doties prom no bibliotēkas telpām, kuras, grāmatu radīto oglekļa dioksīda skābeno smaržu dēļ, draudēja jau tā grāmatu aizdarītās paduses piestūķēt vēl grāmatu pilnākas. Man nav ne jausmas, kādi ir Vlada Spāres vecie stāsti, taču tas, ka jaunie solīja kilogramiem tīra blūza un smeldzes, mani drusciņ salauza. Stāstu krājumā Gājiens ar klibo zirdziņu viena gar otru rīvējas astoņpadsmit šķietami ikdienišķu notikumu skices, pēc kuru izlasīšanas roka pati sniedzas pēc kāda atspirdzinoša dzēriena, ar kuru veldzēt gruzdošās ogles, kas iemājojušas dvēseles audos. “Starp literatūru un dzīvi nav nekādas atšķirības” – tādēļ vēl jo vairāk ticami šķiet, ka katra stāsta kodols, kas apvilkts ar piņķerīgi apcerīgu pārdomu apvalku, radīts uz neviltotu procesu bāzes. Starp melno burtu rindiņām lavierē tēli (narkomāni un ielasmeitas, šizofrēniķi, nejauši garāmgājēji, slimību un veselības nogurdinātie, pašnāvnieki, klaidoņi un citi dzīves aptaisītie), kuru likteņstāsti saindēti nežēlīgo darvas krāču līkločos. “Mūsdienās laime nav modē” – laikam tieši tāpēc autors izvēlējies laimi stāstu krājumā neiekļaut. Un, kā solīts, pēc Gājiena ar klibo zirdziņu izlasīšanas pārņem smalkas skumjas.
(Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2020)
⭐⭐⭐⭐
Jans Birks. Sāraun Sprogainis.
Neviens nevēlas būt neiederīgs. Neviens nevēlas būt lieks. Nevēlas būt nevajadzīgs un draudzību atraidīts. Taču, ja kādu reizi arī pa tavām dvēseles stīgām kāds spēlējis melodiju dedzinoši nievājošā tonalitātē, tad, visticamāk, sapratīsi, kādi emociju rāceņi iestiguši mazās Sāras jūtu pasaules dārzos pēc tam, kad jaunās mājvietas pagalmā, rotaļu biedrus meklējot, meitene, gariem, melniem matiem, cirtu cirtām izcirtotiem, piedzīvo sāju atraidījumu. Lai aizdarītu tukšumu, kuram cauri auļu auļiem viens otru trenkā sveloši valdošie vēji, kamēr tur būtu jāmājo mammas nebeidzamajiem uzmanības apliecinājumiem un draugu smiekliem par niekiem, Sāra dodas uz krāmu bodi, lai piepildītu savu sapni un iegādātu sev labāko draugu – tādu, kurš neliks justies liekam, nevajadzīgam. Atraidītam. Bet pats galvenais, tādu, kurš var satilpt vienā daudzdzīvokļu mājas liftā – poniju uz četrām ķepām (poniju, kurš neticami līdzīgs sunim (taču visas līdzības ar reālām personām vai dzīvnieku sugām, protams, ir tikai sakritība)). Jans Birks, grāmatu ilustrators un, kā izrādās, arī lielisks vārdu mezglu pinējs, radījis lielisku, ne tikai vizuāli, bet arī tekstuāli baudāmu stāstu par meiteni, kura gatava darīt visu, lai sapņi un draudzības piepildītos.
(No vācu valodas tulkojusi Inga Karlsberga; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2020)
⭐⭐⭐⭐
Gundega Repše. Skiču burtnīca.
Ja teiktu, ka šī ir pirmā reize, kad sastopos aci pret aci ar Gundegas Repšes daiļradi, es melotu. Stāstu par neparasto zēnu Jorens – kokā kāpējs lasīju, mācoties pamatskolā, jo tas bija iekļauts mācību programmas saturā. Taču tas bija teju pirms piecpadsmit gadiem, tādējādi, ja jūs man dotu iespēju, labprāt definētu, ka šim faktam iestājies noilgums, kas, savukārt, nozīmētu to, ka savu Gundegas Repšes daiļrades baudīšanas nevainību zaudēju tieši ar šo dokumentālā žanra daiļdarbu – Skiču burtnīca, kas radīta līdztekus Latvijas simtgades svinību zvārguļu svārstībām (no 2017. gada 18. novembra līdz 2018. gada tā paša datuma novembrim). Un tieši “pirmreizībā ir viss dievišķi dotais – uztveres asums, pārdzīvojums, notēmēts skatiens, redzes asums, jutekļu spraigums”. Šī dienasgrāmata ļauj būt klātesošiem Gundegas Repšes domās un darbos. Mīlestībā un apkārtnotiekošā skarbajā kritikā. Apbrīnoju un cienu rakstnieces tiešumu, kas ieausts katrā esejas sakņu sistēmā, ļaujot caurvīties līdz pašai lapotnei. Neparasti biezs citātu kārtojums, kuru ne tikai atzīmēt ar zīmuli un līmlapiņām, bet iekodēt arī savā magnētiskajā datu glabāšanas ierīcē virs uzacu līnijas. Kā pūdercukurs Napoleona kūkai bija Gundegas Repšes mātes Ilgas atmiņu liecības par piespiedu pārvietošanu un nometināšanu tālu no dzimtās zemes robežām – mani asaru kanāli veica nesankcionētas darbības, kurām biju nespēcīga pretoties. “Tikai ievainots cilvēks ir patiešām vaļā atnācis cilvēks.” Burvīgs veikums!
(Izdevējs: Dienas Grāmata, 2019)
⭐⭐⭐⭐
Osvalds Zebris. Māra.
Jauniešu romāns Māra šī mēneša izlasīto grāmatu sarakstā nonāca pavisam nejauši. Tikpat nejauši, cik nejauši tā bija nonākusi manā grāmatu plauktā. Pirmkārt, pie Māras tiku pateicoties konkursam, kurš risinājās paralēli šī gada Latvijas Literatūras gada balvas pasniegšanas ceremonijas gaidām un, otrkārt, aizmirstot savlaicīgi pasūtīt ko liekamu uz kārā zoba no bibliotēkas skapju smaidīgajām mutēm, neatstāju sev citu iespēju, kā, cenšoties neizkrist no lasītāju aprites, ķerties klāt romānam par meiteni, kura nes senlatviešu dievības vārdu. Es izbaudu ik brīdi, kad satiekos ar bērnu literatūru, tomēr jauniešu literatūra ir tā, kurai es citkārt metu līkumu. Iespējams, ka literatūra, kurā apspēlēti notikumi ap pusaudža gadu izdzīvojušiem un brieduma gadu nesasniegušajiem cilvēku bērniem, man nav saistoša, jo šo homo sapiens attīstības posmu es nobastoju. Arī rakstniekam Osvaldam Zebrim neizdevās mani pārliecināt, ka izvairoties no romāniem par vidusskolēnu dzīvi, būtu nolaidusi podā kaut ko būtisku. Šajā romānā tās autors ļauj ielūkoties kādas meitenes ceļojumā – iekšēju pārvērtību rēbusā, kuru satricina, kā sevis zaudēšanas, tā atkal atgūšanas patvērums. To, kāda ir romāna izstarotā gaisotne, autors iekodējis astoņdesmit otrās lapaspuses rindiņās – upei ir mānīga daba, tā vienubrīd ir klusa un rāma, straume teju velk dzīvību cauri akmeņiem un niedru sienām. Bet tad nāk līkums, tā izplešas platumā, metas lejup pa nogāzi, gultne pazūd zem kājām, nāk krāčaina vieta, tad spējš kritums. Jauniešos un jauniešu literatūras baudītājos šis daiļdarbs noteikti izraisīs patiku. Tomēr, kā es jutos pārkāpusi romāna Māra grāmatas slieksni? Nekā īpaši.
(Ilustrācijas: Elīna Brasliņa; Izdevējs: Dienas Grāmata, 2019)
⭐⭐⭐
Ulrika Kestere. Nelūgtie ciemiņi.
Iemesls, kāpēc lielā, lielā grāmata ar mazo, mazo dvēselīti piesēja manu apetīti, ir grāmatas aprakstā bez liekvārdībām paustais, ka Ulrika Kestere, Zviedrijā dzīvojošā fotogrāfe, ilustratore un grafikas māksliniece, dzimusi Latvijā – pilsētā, ar kuru piecus gadus arī es biju mijusi attiecību krustceļus – Liepājā. Brīdī, kad Zviedrijā grāmatu plauktos vietu nācās atbrīvot Nelūgto ciemiņu oriģinālajam iespieddarbam Vilda Grannar, tas iemantoja lielu vietējo lasītāju mīlestību, radot diskusijas un sacensību izdevniecību starpā arī še pat Latvijā, cīnot un izcīnot pirmtiesības uz Nelūgto ciemiņu iespiešanu tipogrāfijas ceptuves karstajā mutē. Kāpēc es to visu sīki un smalki aprakstu, ja tas jau ir izlasāms uz grāmatas aizmugurējā vāka ietvara? Man arī nav ne jausmas. Nelūgtie ciemiņi galvenais varonis ir Trusītis, kurš par veseliem trim burkāniem nopircis vasarnīcu, kurā patverties no ikdienības, kas aizritējusi tumšajā un šaurajā alā. Tomēr liels ir Trusīša pārsteigums, kad nākas atskārst – dāčā iemetinājušies nelūgti ciemiņi, mežonīgi zvēri, kuri neko nezina par tiesiskajām attiecībām, kas stājas spēkā starp izīrētāju un īrnieku. Nu Trusītim jātiek galā ar Nelūgto ciemiņu pielabināšanu, pretējā gadījumā ciemiņu nesankcionētās vizītes draud vasarnīcas dārzu pārvērst putekļu driskās. Aiz Nelūgto ciemiņu vāka atrodamas acis piesienošas ilustrācijas. Bērniem, nenoliedzami, patiks!
(No zviedru valodas tulkojis Uldis Ķesteris; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2017)
⭐⭐⭐
Inga Gaile. Piena ceļi.
Manas pirmās tikšanās (starp grāmatu lapaspusēm) ar rakstnieci (dzejnieci un dramaturģi) Ingu Gaili mani uzlika uz pauzes. Rakstnieces pirmais romāns Stikli paralizēja manas maņas, pēcāk liekot sašķīst miljons sīkos gabaliņos, neatstājot citas iespējas, kā vien meklēt rehabilitācijas iespējas. Savākt sevi atkal vienā palīdzēja dzejoļu krājums Migla, kuru sabaudīju, izbaudīju. Sasmaržoju, izsmaržoju. Izlaidu caur sevi vairākās kārtās. Kā buljona pīrādziņš. Tačustāstu krājums Piena ceļi man neatklājās. Es tos neuztaustīju. Tā ģeotelpiskā informācija man palika nenolasīta. Ķēros pie katra vārda kā pie aizejošo mirkļu astes, taču juceklīgā grābšana un ķeršana radīja pretēju fizikālu parādību, proti, es visu izlaidu no rokām. Un prāta (dvēselē nemaz neielaižot). Man neizsakāmi pievilcīgs šķiet Ingas Gailes rokraksts, taču šoreiz rakstu zīmju grafiskā forma man bija nesalasāma. Tomēr es melotu, ja teiktu, ka zināmu sadursmi ar tekstu nepiedzīvoju (to nepārprotami pierāda pasvītrotās rindas, caur cauri krājuma līnijām), taču pēc saskaņotā protokola šķīrāmies kā iepriekš nesatikušies. Noslīkšana Piena ceļos gan mani neatturēs no plānotās tikšanās ar romāna Stikli turpinājumu – Skaistās…
