Birka: smieklīgi

  • *KONKURSS

    “Šī ir grāmata par purkšķiem.
    Tā gan!
    Par purkšķiem. Tie zināmi arī kā pirdieni.
    Bezdeļi. Smirdbumbas. Gāzes.”

    Es nāku no tiem laikiem, kad sārti kaistošiem vaigiem nācās gaidīt ģeogrāfijas skolotājas papēžkurpju radīto spalgoņu skolas gaiteņu labirintos, kas pārtrauktu nule pasaulē nākušo smagnējo klusumu, kas iepotēts astoņpadsmit nenobriedušu prātu kuluāros, jo kāds pirms īsa brīža spalgā un izzobotā balsī pārkliedzis divdesmit piecus kvadrātmetrus lielo klases telpu, lai mums, zaļajiem nakteņu dzimtas augļiem, kas aizmetušies vien pateicoties ģenētiski modificētai pārtikai, pavēstītu, ka Pasaules ģeogrāfijas atlants jāatver kādā attiecīgā lapaspusē, kur taisni pretī lūkojas ne tikai brūnās etiopiešu pamatiedzīvotāju acis, bet arī kaili krūšu gali.
    Nāku no tiem laikiem, kad pieliecoties tupus, bija jālūdz visi svētie, lai gar iespīlēto otro roku bikšu augšmalu skatam nepavērtos apakšbikšu robežjosla, kas nodevīgi ziņotu, ka šodien bruņurupuču nindzju apeņu diena. Vai labākajā gadījumā jāatdod divdesmit santīmi no kabatas naudas vecākajam brālim par klusēšanu. Klusēšanu un nebilšanu ne vārda par to, ka joprojām, gulēt ejot, līdzi ņem savu veco rotaļu lāci ar nozelēto ausi.
    No tiem laikiem, kad meitenes nepurkšķināja.

    “Gepardu perdeļi ir ļoti, ļoti, ļoti –
    nu ļoti smirdīgi.
    Varbūt tāpēc gepardi ir ātrākie dzīvnieki pasaulē –
    viņi vienkārši cenšas aizbēgt no smakas!”

    Šķiet, ka šodienas pasaulē, kamēr esmu bijusi ārpus uztveršanas zonas (lasīt: bērnu kopšanas atvaļinājumā), nekas nav mainījies. Cilvēki joprojām sarkst un bālē atkailinātu ķermeņu daļu vai teju pavisam nejauši nevietā izmesta, ne pārāk piedienīga joka dēļ. Taču tas, kas mani pārsteidz visvairāk – cilvēki joprojām baidās no pirdieniem kā no kodolfizikas, Jehovas liecinieku parādīšanās ārdurvju aplodā vai Guntara Rača dzejas rindu citēšanas vecātēva deviņdesmit gadu jubilejas svinību pašā spicē. Sabiedrības drošības labad, bezdeļus prātīgāk būtu atstāt ieslodzītus zem segas vai nevīžīgi izflīzēto dabisko vajadzību nokārtošanas telpās – šādas pārdomas, kā viegla rudens brīze, mani skāra brīdī, kad kādā no visu varenā globālā datoru tīkla atzariem pamanīju asas diskusijas par šo nule kā Latvijas grāmatu tirgū popularitāti ieguvušo rokasgrāmatu bērniem par dzīvnieku palaistajām gāzēm. Kamēr vieni sajūsmā laiž gāzes par zivju un savvaļas dzīvnieku pētnieka Nika Karuzo un zooloģes Dani Rabojati kopīgi radīto smieklīgi informatīvo grāmatu, kas pilna faktiem, purkšķiem un smiekliem, tikmēr otri piedzīvo īstu reaktīvo hormonu caureju, nespējot rast mierinājuma atbildes uz jautājumu, kāpēc mūsu bērniem būtu jāpiedzīvo šāds smags degradācijas uzplaiksnījums. Jo pirdieni izraisa nomācošu pagrimumu, ziniet.
    Vai viņi purkšķina? ir grāmata, kura nenoliedzami piesaista uzmanību ar savu dzeltenās preses aprakstīto notikumu virsrakstiem līdzvērtīgo nosaukumu, kurš meties rotaļā ar acu skatieniem, tūlīt pat aizceļo arī uz patērētāju rokām, ieslīdot un pieplokot arī pie grāmatu veikala groziņa dibena.
    Ja kāds man būtu teicis, ka šāda nevainīga (vien deviņpadsmit centimetrus plata, divdesmit vienu centimetru gara un trīssimt sešdesmit gramus smaga) bērnu grāmatiņa par dzīvniekiem, kuri mēdz palaist gāzes (un kuri ne), kļūs par nepārejošu sāpi, tik daudzu cilvēku prātos, izraisot smadzeņu stumbru vēdergraizes, es nebūtu ticējusi. Nebūtu ticējusi, ka mums ir tik bēdīgi ar humora izjūtu. Bet ir.
    (No angļu valodas tulkojusi Ieva Melgalve; Izdevējs: Helios Kirjastus Oü, 2020)

    “Reiz kāda lidmašīna, kas veda divtūkstoš kazu, bija spiesta nolaisties, jo purkšķināšana lidaparātā iedarbināja ugunsgrēka trauksmes signālu.”

    Rokasgrāmatas Vai viņi purkšķina? četrdesmit četrās lapaspusēs iespējams uzzināt ne vien to, kā rodas bezdeļi, kas liek steigā vēdināt telpas vai aveņu piecdesmit nokrāsu vaigiem tēlot klepus lēkmi, bet atklāt arī to, kuri dzīvnieki ir purkšķinātāji, kuri nav, un kuri varētu būt. Bet nav.
    Tā, piemēram, zinātnieki joprojām strīdas par to, vai zirnekļi pieder pie purkšķinātājiem vai tomēr nē, jo neviens tos līdz pat šim brīdim nav pieķēris ne pie vienas no astoņām kājām, atklājot šo baisi smirdīgo noslēpumu. Taču, ja eksistētu vienradži, visticamāk mūsu meteorologiem bieži nāktos ziņot par to, ka, izejot no mājām, nedrīkst aizmirst par lietussargu (šķīvi un dakšiņu), jo virs mūsu galvām iespējams ne tikai spīgulīšu, bet arī kēksiņu un kūciņu lietus, jo tie laistu gāzes tik pat bieži, cik bieži to dara zirgi, bet zirgi (pačukstēšu) ir dzīvnieku valsts daudzpurkšķinātāji. Taču grāmatā Vai viņi purkšķina? starp smirdīgiem un mazāk smirdīgiem bezdētājiem sastopami arī viskautrīgākie purkšķinātāji – tie staigā uz divām kājām, brokastīs aplej pārslas ar pienu, bet kafiju ar verdošu ūdeni, strādā astoņas stundas dienā (un tik pat daudz virsstundu), saņemot tik pat smieklīgu algu, cik smieklīgi ir viņu pirdieni. Jā, tie esam mēs – cilvēki.

    “Siļķes no ūdens virsmas ierij daudz gaisa, kādu laiku saglabā ķermenī un tad izgrūž to zem ūdens ar skaņu.
    (..)
    Tā kā šīs skaņas ir pārāk augstas un lielākā daļa plēsēju tās nedzird, var teikt, ka siļķēm ir slepens pirdienu kods.”

    Esmu piecu kaķu un viena suņa mamma, tāpēc varu teikt, ka dzīvnieku purkšķi manām plaušām ir tik pat pazīstami kā svaigs gaiss vai dārzeņu zupas ar sieru smaržu buķete. Taču acīmredzami par dižpārdokli topošā purkšķu grāmata arī man paplašināja apvārsni bezdeļu un smirdbumbu pasaulē. Grāmatiņa papildināta ar lieliskām Aleksa G. Grifitsa ilustrācijām, kuras atsvaidzina, dodot atslodzi no uzņemtā informācijas un purkšķu kopuma.

    Vai viņi purkšķina? noteikti nav grāmata, kura pelnījusi vārdu kaujas ar putām uz lūpām un deviņos līkumos sarauktām pieres vietām.
    Esiet vairāk bērni (un zirgi) – ņemiet visu vieglāk un purkšķiniet uz nebēdu!

    “Šis ir dinozaurs.
    Vai viņš purkšķina?
    Vairs ne!”

    *KONKURSS!

    Sadarbībā ar izdevniecību Helios manā Instagram kontā (@iamaustra)
    visu šo nedēļu (07. 09. – 14. 09.) norisināsies konkurss, kurā DIVIEM no mūsu sekotājiem būs iespēja savai grāmatu kolekcijai pievienot arī Nika Karuzo un Dani Rabajoti rokasgrāmatu bērniem par dzīvnieku palaistajām gāzēm
    VAI VIŅI PURKŠĶINA?!
    Piedalies un laimē!
    Veiksmi!

  • “Mīlestība nekad nav tik sarežģīta, kā cilvēki iedomājas. Tā nozīmē vienkārši ļaut partnerim pārpludināt tevi ar mīļumu tajā īsajā mirklī starp patiesa maiguma izpausmi un mēģinājumu izraisīt Stokholmas sindromu.”

    Cilvēki ir cēlušies no pāviem. Citādi nevar izskaidrot šo teju vai ģenētiski ieprogrammēto vēlmi lielīties ar lietām un procesiem, liekot piedzimt pa kādam šķidram smaidam uz sejas tiem, kas šo darbību kopumu vēro no malas. Lielīšanās ir teju vai sava ego pabarošana ar saldējumu, virsū uzkožot karbonādi un aizmirstot par centimetru, kuri pieaug klāt pie ciskām un gurniem pēc tādām ēverģēlībām, uzskaiti. Ir cilvēki, kuri lielās, piemēram, ar sakrātajiem bonusa punktiem klientu kartēs un uzlīmēm, kuras iemainīt pret tvaicēšanas katlu vai virtuves nažu komplektu, kaut vienīgais meistardarbs, uz kuru tie patiesi ir spējīgi, atrodoties virtuvē, ir kompota burkas attaisīšana. Citi – lielās ar pārkačātiem muskuļiem, kuri uz visiem laikiem iestrēgst džinsu bikšu starās vai kreklu piedurknēs. Vēl citi – ar saviem augstskolas diplomiem (vienu par otru augstākiem), taču tas, manuprāt, ir kā lielīties ar to, cik kārtu ir tualetes papīram, kurš nelielajā (metrs reiz metrs), ceriņu un lavandas smaržu piepildītajā, skabūzītī uz nagliņas gaida satikšanos ar dibenvaigiem. Un tur, kaut kur pa vidu, esmu es. Es – kura lielās ar saviem pieciem kaķiem. Un tas ir ļaunāk par visu augstāk minēto.

    “Cilvēki ir nepastāvīgas radības. Vienudien viņi vai kūst no laimes par to, ka varētu tevi satikt. Citudien ņem un sāk aurot uz tevi, stāvot pie kaut kādām driskām, kuras viņi nez kāpēc sauc par savu “dzimšanas apliecību! oriģinālu!!!””

    Zinot, ka vienīgais, par ko tie būs gatavi runāt, ir tikai un vienīgi viņu mazie četrkājainie draugi, kuru dibena kontūra ir atstājusi vien sev zināmus nospiedumus, teju katrā mazākajā viņu dzīvojamās telpas platībā, no kaķu saimniekiem cilvēki izvairās gluži kā no jaunajiem vecākiem vai citām sevišķi bīstamu un akūtu infekciju slimībām. Gluži tāpat kā jaunie vecāki, arī kaķu saimnieki (savās un kaķa savstarpējo saišu nodibināšanas sākumā (un līdz pat brīdim, kad femme fatale ar zāles pļaujamo agregātu rokā jūs šķirs)) piedzīvo attiecību fāzi “mēs”. Mēs noķērām peli. Mēs noplēsām aizkarus no aizkaru stangas. Mēs sēdējām istabas stūrī un divas stundas skatījāmies uz sienu. Vienā punktā. Mēs uzkāpām visaugstākajā bumbieres zarā un saucām ugunsdzēsējus, lai mūs noceļ lejā. Mēs piekakājām puķu podu. Mēs peli apēdām. Ja kaut ko tādu dzirdat no sava drauga vai (nedod Dievs) ģimenes locekļa – bēdziet! Bēdziet, ko kājas nes (ja vien neesat šī indivīda bioloģiskie vecāki, pretējā gadījumā deviņi mēneši, kuri nostaigāti ar šo “kaķu mīli” zem sirds, izrādīsies pilnīgi bezjēdzīgs darbs (gluži kā atgriezties no divdesmit kilometru pastaigas un saprast, ka endomondo nemaz nav bijis ieslēgts))! Ticiet man, es zinu, ko runāju. Esmu piecu (vismaz) kaķu saimniece.

    “Interesējies par visu, kas interesē arī tavu partneri, un jūs abi kļūsiet vēl tuvāki… vai arī viņš ieslēgs tevi guļam istabā, kas sniegs tev izdevību izfunktierēt, kā spēlēt pasjansu uz viņa planšetes.”

    Kad man radās brīnumaina iespēja tikt pie Frančesko Marsjuljāno kaķu padomu grāmatas Tev derētu vēl pasnaust, man divreiz nebija jādomā, jo tur, kur ir kaķi, esmu arī es (un, ja es tur neesmu, tie nav kaķi! bēdz!!!). Pirmo reizi, turot rokās šo grāmatu un vērojot dusošo skaistuli uz tās, man bija skaidrs, ka ne jau pēc liellopu gaļas bifšteka, bet pēc visas civilizācijas pakļaušanas sev, viņš saldi murrā. Savukārt, kad grāmata tiek pagriezta vēkšpēdus, pirmais, kas iekrīt acīs, ir jautājums – vai tu kādreiz esi aizdomājies, kādēļ kaķi spējīgi nogulēt 16 stundas diennaktī? Ja pavadi astoņas stundas dienā pie ēdiena trauka, tad nogulētas sešpadsmit stundas ir teju kā snaudas ģenerālmēģinājums. Tev derētu vēl pasnaust nav vienīgā Frančesko Marsjuljāno grāmata, kurā galvenā loma piešķirta četrkājainajai radībai, kuras dēļ izgudrots internets un dažādas bilžu un video straumēšanas vietnes. Autora kontā ir arī tādi dižpārdokļiEs mīcos pa mammu (I Knead My Mommy), Šo varētu pakošļāt (I Could Chew On This) un Uz šitā varētu pačurāt (I Could Pee On This). Pēc šo kaķu epifāniju izlasīšanas, vēlme mesties arī nākamo sēriju patētiskajās skavās ir nepārvarama. (No angļu valodas tulkojusi Ieva Melgalve; Izdevējs: izdevniecība HELIOS, 2019)

    “Nekad neuzskati, ka tādi vārdi kā “nē” vai “lūdzu, nē!” vai “tāpēc arī mēs nevaram atļauties neko skaistu” ir atbilde. Labāk pagaidi, līdz negribulis aiziet uz tualeti vai uz mirkli šķaudot aizver acis, – tieši šajā mirklī tu vari uzvaroši izdarīt to, ko liktenis tev ir lēmis.”

    Tev derētu vēl pasnaust ir humora pilniem padomiem pārbagāta grāmatiņa, kurā padomus sniedz nevis Bhāgavans Šrī Radžnišs, Ofra Vinfrija vai kāds cits garīgais skolotājs, kura vārds sākas ar Andris un beidzas ar Kivičs, bet tieši kaķi – planētas gudrākās radības. Jo neviens cits, kā tikai viņi, ja kādu dienu sāktu runāt, spētu atklāt visu, ko savām acīm redzējuši. Gan to, kā vannasistabā pie spoguļa mēģināji ar mēli aizsniegt elkoni, gan to, kā pie rīta kafijas, aiz avīzes noslēpies, centies no nāss izvilkt pirkstu, kuram tur nebija jābūt. Teju vai neiedomājami, cik daudz patiešām lielisku un noderīgu padomu var satilpināt tik maz lapu pusēs, kurās var maldīties ne tikai burtu horizontālēs, bet arī kaķu (un jā, to jūs noteikti negaidījāt) acu dzidrajos ūdeņos, kuras veras pretī pie katra otrā lapas šķīriena. Tajā, piemēram, var rast padomus dažādām dzīves situācijām – gan personiskajām un sabiedriskajām attiecībām, gan tad, ja visai strauji jākāpj pa karjeras kāpnēm (kas ir ļoti svarīgi, ja esi kaķa saimnieks (un vēl jo vairāk, ja piecu) jo pārtikas pakas un prettārpu tabletes tāpat neviens apkārt nemētā). Taču svarīgākie padomi ir tieši tie, kuri skar mūs pašus – “Ik rītu mosties tā, it kā iepriekšējā dienā nebūtu pilnīgi neko izdarījis aplam”, “Tu uzlabo visu, kam pieskaries”, “Apzinies, ka tev ir brīnišķīgs dibens”.

    Šī grāmata noteikti ir jāizlasa ikvienam, kurš nākotnē plāno adoptēt kaķi (un šāda tipa grāmatiņa noteikti noderētu arī jaunajiem vecākiem), lai saprastu, vai tiešām spalvas bumbas uz četrām kājām ieviešana savā ikdienā būs tas veids, kādā gribēsiet pielikt punktu savai personīgajai dzīvei. Taču tiem, kuru finansiālo operāciju sistemātiskai uzskaitei jau pieslēgts viens vai vairāki kaķi, ļaus atvērt acis un paskatīties no cita skata punkta uz saviem murrājošajiem kāju sildītājiem. Atvērt acis un beidzot ieraudzīt ne tikai to, ka kaķi mums dod padomus ik uz soļa, bet arī to, ka ikrīta iekāpiens urīna peļķē vai siltā resnās zarnas saturā uz grīdas, ir labākais, kas ar jums šajā dzīvē ir noticis.

    “Ja uz ikvienu skatīsies vienlīdz no augšas un vienaldzīgi, tad tevi slavēs par taisnīgumu un līdzvērtīgo attieksmi. Turklāt tu arī noteiksi ļoti skaidru kārtību, kuru spēs saprast pat visizcilākie stulbeņi (kas, kā tu tagad redzi, ir visi).”

    Te arī mans piecinieks, kuru turēju domās, rakstot šo bloga ierakstu.

    Un turu vienmēr.