POST SCRIPTUM

Girl Reading by Charles Edward Perugini

Birka: slepkavība

  • Niklass Nats o Dāgs «1793»

    by

    “Lai labi melotu, ir nepieciešami divi cilvēki –
    viens, kurš stāsta pasakas, un otrs, kurš labprāt tās klausās.”

    Mednieks un medījums beržas viens gar otru kā zāģa neasie zobi, kas cenšas uzplēst koka ādu. Uzplēst ādu, lai sastingtu starp tā pusdzīvās dvēseles apdari, laika mutes apslienātu. Realitāte un iedomas saveļas kamolā kā sētas runči pēc peldes baldriānu skurbinošajās skavās. Cerību un ilgu aplauztie spārni kā sazvērestības orģiju dalībnieku starpnieki, nodod vēstis, kas iedveš asinsrites sistēmā bezpalīdzības eritrocītus.
    Vēlēties palikt atbildi parādā vējam, kas sev līdzi nes liegas nelaimes atskaņas. Atskaņas no dzīrēm, kurās nāve ar izkapti rokā priecīgi dejo.
    Smaga ieelpa, kas cietusi no baiļu apspiestības ņirdzīgajiem smiekliem. Un izelpa, laužot ceļu cauri iznīcības brikšņiem un krūmājiem, cerībā izbēgt no, kājas mokoši velkošu, ciešanu dramaturģiskā sacerējuma tēlu atveidojumiem.
    Pret upes straumi peldošās samazgas, melu un ļaunprātības atliekas, kas lauž skatu uz pasaules burvību. Varmācības garša uz mēles. Un vientulība, kuru nespēj izturēt pat ugunī rūdītais.
    Meklēt patvērumu pēc lapseņu pūžņa iekustināšanas cīņā par cilvēcības saglabāšanu necilvēcībā.
    Mednieks un medījums.

    “Cilvēki ir zemiski, un tas ir likums, kuram nav izņēmumu.”

    Zviedru rakstnieka un žurnālista Niklasa Nata o Dāga (Niklas Natt och Dag) kriminālromāns 1793 manu uzmanību saviem vākiem piesēja, pateicoties tieši tā niecīgajam, nepārsātinātajam nosaukumam. Apziņu caurstrāvojušās domas, ka aiz ciparu kombinācijas, kura tīši vai netīši norāda, ka autors romānu būvējis, ļaujot elpot vēsturisku notikumu atblāzmām sev pakausī, neļāva rimt vēlmei ienirt romāna īsajā raksturojumā, kas, apgāzts uz mutes, slēpj no kāriem acu skatiem savu iekšējo esību. Tas, ka romāns 1793 radis mājvietu kriminālromānu žanra ložā, uzšķīla manī tikai papildu izaicinājuma dzirksti.
    Pēcvārdā Niklass Nats o Dāgs atklāj, ka, rakstot romānu, balstījies uz neskaitāmiem vēstures avotiem, taču tajā pat laikā lasītājam atgādina, ka romāns 1793 joprojām jāuztver nevis kā zinātniskā, bet gan izklaidējošā literatūra, kurā vēstures elpas un baismu noziegumu mijiedarbība, veido romānu, kura izklāstu būs teju neiespējami aizmirst.
    Atceros, ka pirms septiņiem gadiem, kad biju sava pirmā bērniņa gaidībās, ieslīgu itāļu rakstnieka Mario Pjuzo skāvienā, lai ļautos neizsīkstoši reibinošu notikumu virpulim, kurā ierauta sicīliešu mafijas ģimene. Toreiz neapmierinātību par manis izvēlēto literatūru pauda vairāki ģimenes locekļi, liekvārdībām plūstot pār lūpu kaktiņiem, pūlēs norādīt, ka Krusttēvs noteikti nav piemērotākais iespieddarbs, kuru pārlapot topošajai māmiņai, liekot pasaulslavenajai kriminālromānu klasikai pretī vissaldākos mīlas romānus, no kuriem bira dzīvs ievārījuma cukurs. Nojauta, kas teiktu priekšā, ko manas ģimenes pārstāvji domātu šodien, uzzinot, ka sava trešā bērniņa gaidībās esmu iegrimusi romāna lapaspusēs, uz kura fona Krusttēvs ir vien apskurbuša klaidoņa šļupsti, ir devusies pusdienu pārtraukumā. Taču viens ir skaidrs – šis romāns nav tāds, kādu es to biju iedomājusies esam. Tas ir daudz nesaudzīgāks, cietsirdīgāks, šaušalīgāks. Un tajā pat laikā – dedzīgi aizraujošāks.
    (No zviedru valodas tulkojusi Inga Grezmane; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2020)

    “Dzīve ir kā divi ceļi, kas ved pretējos virzienos. Viens seko jūtām, bet otrs – saprātam.
    Un manējais vienmēr ir bijis otrais.”

    Romāns 1793 lasītāju aizvilina uz Zviedriju, astoņpadsmitā gadsimta deviņdesmito gadu mijkrēslī, kur laime vaigu uzgriezusi, izkliedētas saules gaismas pavadījumā, plaukst noziegumi, kuri ceļas pāri cilvēcisku tieksmju izpausmēm. Pēc tam, kad sakropļotais kara veterāns Kardells no ezera mutes izvelk cilvēka līķi, kurš nepārprotami pirms nonākšanas piedrazotajā, biezajā un nekustīgajā ūdens zampā, nav pieredzējis ne drupatas žēlastības, tā ceļi krustojas ar Sesilu Vingi, vīru, kura prāts nenogurdināmi darbojas, par spīti ķermeņa vājumam, un kurš tiek lūgts izmeklēt un atšķetināt līdz šim nepieredzēta, bezjūtīga un nežēlīga nozieguma kodola centru. Abu vīru kopīgais uzdevums ir ne tikai neļaut savā starpā salapot draudzībai, kurai tiktu lemta vien ātra bojāeja, jo Sesila Vinges elpu un izelpu sprīži ir teju izsmelti, bet arī atklāt noslēpumu, kuru sev uz mūžību līdzi paņēmis gļotu piepildītajā ezerā atrastā cilvēka rumpja izmocītā dvēsele.

    “Noziegums, kurš mums jāizmeklē, ir ļoti neparasts. To nav pastrādājis vienkāršs noziedznieks. Padomā kādi resursi ir nepieciešami, lai varētu cilvēku paturēt gūstā tik ilgi, ka to var pakāpeniski sakropļot, turklāt palikt neatklāts!”

    Mani sevišķi pārsteidz autora izveidotā romāna konstrukcija. Vienubrīd tā strauji attālina lasītāju no daiļdarba centra, grūžot arvien jaunu varoņu, ļaužu, kuri savu likteni nav izvēlējušies paši, pārdzīvojumu jūtīs, liekot lasījumam stāties starp teikumu tumšajiem plīvuriem un mēģināt atsaukt atmiņā to, kāpēc vispār šī grāmata ir celta pie acīm, taču jau nākamajā brīdī, sasien jauniepazītos romāna tēlus ar nozieguma detaļām tik ciešās pīnēs, ka tie kļūst par galvenajiem pavedieniem visā brutalitāšu jūklī, kurā aci pret aci stājas varmācība, izvirtība, pazemošana, spīdzināšanu, bet visam pāri kāras alkas pēc dzīvības.

    “Cilvēki ir melīgi mūdži – bars asinskāru vilku, kuri nevēlas neko vairāk kā vien saplosīt cits citu gabalos, tiecoties pēc varas.
    Paverdzinātie nav labāki par paverdzinātajiem, viņi ir tikai vājāki.
    Nevainīgie saglabā savu nevainību vienīgi nekompetences vai spēju trūkuma dēļ.”

    Rakstnieks Niklass Nats o Dāgs mani piespiedis pie sienas. Man jāatzīst, ka es vienlaicīgi gan ienīstu, gan dievinu šo romānu. Bezdievīgi mulsinoši.
    Man vairākkārt nācās atsprāgt no grāmatā iegravētajiem burtiem, it kā acīs būtu ieskrējis no kursa nomaldījies kukainis, klaji mirkšķinot un nesaprotot, vai migla skatienam spēs izzust pavisam. Šis neparasti tumšais, necilvēcības cauraugušais romāns lika man uz savas ādas izjust gan tajā aprakstīto spozmi, gan postu. Sajust netīrību zem nagiem. Smakas, kas cēlās no burtu un teikumu izliektajiem reljefiem. Cīnīties ar nelabumu, kas kāpa augšup pa rīkli un nosprūda pusceļā, negausīgi ņirgājoties par mani, norādot, kurš no mums šajā veiklības izrādīšanā izrādījies spēcīgāks.
    Autoram nesatricināmi lieliski izdevies radīt īstu astoņpadsmitā gadsimta noskaņu, ka caur cauri visām neērtībām, es nevēlējos pārtraukt tā baudīšanu.
    Romānā 1793 nav pilnīgi nekā gaiša, ja neskaita baltās lapas, kurām tipogrāfijas ceptuvē uzspiesti nenodzēšami melnu burtu zīmogi, kuri kārtējo reizi apstiprina, ka briesmoņus sabiedrība izveido pati. Pati pēc savas līdzības.
    Augstas meistarības mālos mīcīts daiļdarbs. Spēji satricinošs, neatslābstoši urdošs romāns. Taču noteikti ne domāts katra grāmatmīļa grāmatu skapja papildināšanai.

    “Mēs esam tāds pats mērķis kā mūsu pretinieki.”

  • Kolīna Hūvere «Veritija»

    by

    “Ir mulsinoši iemīlēties rakstnieces vārdos, iekams esi saticis pašu rakstnieci. Dažiem ir sarežģīti nošķirt tēlus no personas, kura tos radījusi.”

    Vai kādreiz esat domājuši par to, kura ir tā vieta, kur rakstnieki uz baltām, ne reizi vārdu straumju nepieredzējušām lapām, ar ātriem rokas vēzieniem triec tintes traipos ieķepinātas domas, kā pieguļā zirgus? Kāds noteikti sēdējis savā kabinetā pie milzīga galda, pie kura paēdināt varētu veselas sākumskolas izsalkušos vēderus, kamēr pats pie tā barojis sava romāna nākamas nodaļas lappuses ar vārdiem, piebriedušiem kā pārvārītiem makaroniem. Kāds sēdējis pļavā, nemaz nenojauzdams, kāda veiksme tam gadījusies, nosēsties vietā, kur skudras nelodā kā izsalkušas pēc cilvēka miesas, un pļāvis domas kā sienu, kārtojot zārdā tās uz līniju burtnīcas lapām, kuras visticamāk nesastaps citu acu pāri. Kāds sēdējis kafejnīcā un sodījies par pārlieku krāsainajām salvetēm, uz kurām vārds noslīkst nebūtībā vēl pirms tas ir iespraucies biezajos domu mākoņos, bet kāds cits nepieklājīgi ilgi vērojis pie blakus galdiņa sēdošās sievietes neprātīgi īso kleitu, kurā pēc mirkļa ietērps sava daiļdarba galveno varoni. Es, savukārt, kā ierasts sēžu savā virtuvē uz IKEA krēsla (kurš kopš veikala atvēršanas brīža Latvijā, ir biežāks viesis līdzcilvēku mājās nekā sezonālie vīrusi) pie galda (uz kura virsmas meita teju tik tikko uzzīmēja smaidošu saulīti ar tomātu mērcē iemērktu cīsiņu), ietinusies rabarberu pīrāga smaržā, kas izlauzusies pa plīts durvju šķirbām, aicinot garšas kārpiņām sagatavoties zemajam startam. Kā ierasts sēžu un prātoju par to, kā būtu iesēsties kāda rakstnieka vietā – pie milzīgā galda, pļavā vai kafejnīcā, kafijas automātu murrājošajā sabiedrībā. Ļauties rakstnieka pārdrošajam tintes vilciena ceļojumam, nezinot neko par galapieturu – vai tas pietuvinātu mani rakstnieka mērķim vai gluži pretēji – tikai attālinātu?

    “Rakstīšanas procesā es nekad nejūtos sasniegusi visu iecerēto un ne uz mirkli neļaujos ticībai, ka esmu radījusi kaut ko tādu, kas citiem būtu jālasa.”

    Par to, ka pienāks brīdis, kad vēlme stiepties pēc spriedzes romāniem būs spēcīgāka par vēlmi pēc šokolādes, man nebija ne jausmas (ne tuvas, ne tālas, ne horizontālas, ne vertikālas). Tomēr mans pašreizējais emocionālais un fiziskais stāvoklis (sauksim to par “pregnancy brain”) kliegtin kliedz pēc šķietami nesavienojamām kombinācijām (līdz siļķēm ar zemeņu ievārījumu vēl neesmu tikusi), kāda, piemēram, esmu es un spriedzes romāni. Taču teju tieši pirms brīža izlasītais A. Dž. Finna trilleris Sieviete logā lika man, kā pēc ūdens malka izslāpušai, taustīties nezināmajā, cerot uzdurties kam līdzvērtīgam. Un es uzdūros Veritijai.

    Tiem, kas savā grāmatu plauktā atbrīvojuši vietu romantiskai literatūrai, amerikāņu rakstnieces Kolīnas Hūveres (Colleen Hoover) vārds noteikti būs pazīstams. Man, kā šādu iespieddarbu nepatērētājai ikdienā, tas bija svešs. Tomēr es ļāvos šim aklajam randiņam ar rakstnieci, ļaujot turpināt apgāzt manus uzskatus par literatūru, kuru, manuprāt, patērē tikai vecmāmiņas. Pati Kolīna Hūvere atklāj, ka romāns Veritija nav tāds, kādus pieraduši baudīt rakstnieces emocionālo mīlas romānu piekritēji. Tas ir izmēģinājums ielauzties trillera žanra apritē. Un tas, pēc manām domām, izrādījies pat ļoti veiksmīgs.
    (No angļu valodas tulkojusi Liene Akmens; Izdevējs: Kontinents, 2019)

    “Rūpes par ķermeni ir pielīdzināmas rūpēm par bērnu. (…) Gadījumā ar manu māti tā ir pilnīga taisnība.Viņa par mani rūpējās tāpat kā par savu ķermeni. Ļoti maz. Nereti es aizdomājos par to, vai viņa joprojām ir resna.”

    Romāns sākas ar galvaskausa krakšķi (un principā ar to brīdi es ieslēdzu savus vēdera muskuļus sasprindzinājuma režīmā). Ļoti labs ierocis lasītāja piekalšanai pie trīssimt sešdesmit astoņām, vākos iestiprinātām, no vienas vietas norakstītām, lappusēm. Nezinot, ko gaidīt turpinājumā, esi gatavs sekot jebkuram notikumu pavērsienam. Tas ir gluži kā uz skatuves uzvest bērnus vai dzīvniekus. Visu acu skati nenogurdināmi pievērsti tiem, gaidās, ko nesīs šis gājiens ar zirdziņu.
    Louena Ešlija ir rakstniece, kura pirms desmit gadiem pārcēlusies uz Manhetenu tikai viena iemesla dēļ – lai kļūtu neredzama. Šāda izmēra pilsētas aprij ikvienu. Nešķirojot. Vien padarot katru indivīdu par neitrālu putekli lielajā gružu kaudzē. Taču tas, kas tevi padara neredzamu, nepadara necaurredzamu. Nonākusi finansiālās grūtībās, Louena atsaucas sava aģenta aicinājumam ierasties uz pārrunām, kurās jaunajai rakstniecei tiek piedāvāts darbs, no kura nav iespējams atteikties, kaut intuīcija saka pretējo. Pēc smagas autoavārijas slavenā rakstniece Veritija Kroforda nonākusi veģetatīvā stāvoklī, atstājot nepabeigtu veiksmīgi iesāktu romānu sēriju. Un tieši Louena Ešlija ir tā, kurai tiek piedāvāta šī iespēja – pabeigt Veritijas nepabeigtos stāstus. Taču, lai to izdarītu, Louenai jāpamet Manhetena un jādodas uz Vermontas štatu. Krofordu ģimenes māju, kurā mīt ne tikai bezpalīdzīgajā stāvoklī esošā Veritija, viņas vīrs un piecus gadus vecais dēls, bet arī sataustāmās skumjas un asinsstindzinošie noslēpumi, kuru atklāšana tuvinātu jaunai traģēdijai, kura, šķietami aizkavējusies, jau ir ceļā.

    Mitinoties slavenās rakstnieces namā, Louenai ir tikai viens uzdevums – savākt pietiekami daudz materiāla Veritijas romānu sērijas pabeigšanai. Taču šo darbu apgrūtina ne tikai viņas nepārprotamā un acumirklīgā saikne ar vīrieti, kurš spiests palikt ieslodzīts savā namā pie sievas, kura neuztver ne sevi, ne ārpasauli, sāniem, bet arī kāds atradums. Veritijas autobiogrāfijas manuskripts. Nespējā pretoties ziņkārības mašinērijai, kas iedarbināta pilnā jaudā, Veritijas patiesā būtība nāk gaismā. Sevis pašas rakstītajos vārdos, nostādot sevi teju zem rentgena aparāta stariem, atklājot prātam neaptveramus, vārdiem neizpaustus noslēpumus, kas liek Louenai aizdomāties par to, kas īsti noticis slavenās rakstnieces prātā īsi pirms avārijas. Cik ļoti cilvēku no iekšpuses var saēst naids? Cik daudz tas ir spējīgs ziedot, lai uzturētu nomodā savu apmātību? Cik auksta un cietsirdīga var būt mātes mīlestība pret bērnu? Un bērniem? Un šodien. Ārpus autobiogrāfijas manuskripta lapām – vai tiešām Veritijas stāvoklis ir tik bezpalīdzīgs? Vai tā ir tikai kārtējā spēle, kurā par trofeju izvēlēts pašas vīrs un viņa neatgriezeniski izzūdošā mīlestība, prasot arvien jaunus upurus? Vai arī viss ir tikai Louenas Ešlijas iedomas?

    “Es aizveru acis un spēju domāt vien par to, ka Veritija ir pelnījusi tumsu, nekustīgumu un klusumu. Un tomēr… Par spīti psihopātijai, viņa vēl aizvien šajā mājā visus pakļauj savai ietekmei.“

    Kolīna Hūvere radījusi romantisku trilleri, par kuru nav iespējams nedomāt pat īsajās starplasīšanas pauzēs, kuras jāietur, lai atjaunotu cilvēka eksistēšanai nepieciešamo funkciju rezerves. Un pat tagad. Pāris brīžus pēc romāna izlasīšanas. Es agrāk esmu teikusi, ka man nepatīk, ja autors mani vazā aiz deguna. Bet, ja tas tiek darīts tik meistarīgi, esmu ar mieru aizdot savu degunu šādām epizodēm. Kolīna Hūvere ar lasītājiem manipulē gluži kā Veritija ar grāmatas varoņiem. Nezinu, vai tāds sākotnēji ir bijis autores mērķis, vai tas dzimis, rakstot darbu teikumiem uz priekšu, sienot noslēpumu pie noslēpuma, ciešos mezglos kā matu pīnes, nostiepjot pieri nedabiskā stīvumā, tomēr šāda iespēja lasītājam ir dota – ļaut, kā bezdievīgai skaitļu mašīnai, uzģenerēt savu romāna atrisinājumu – no daudzām patiesībām izvēloties vienu. Savējo.

    “Lielākoties es ienīstu autobiogrāfijas, jo gandrīz no katra teikuma dveš liekulība. (…) Vārdiem ir jānāk no pašiem sirds dziļumiem, jāizlaužas cauri miesai un kaulam. Tiem jābūt neglītiem un godīgiem, nežēlīgiem un mazliet biedējošiem. Autobiogrāfija, kas pamudina lasītāju iemīlēt autoru, nav īsta autobiogrāfija.”