Katru rītu mostos, taustot pulsu uz rokas. Kas tā par pasauli, klausies, kurā ik pēc piecām minūtēm jāpārbauda, vai vēl visas dzīvībai svarīgās funkcijas darbojas. Jāpārbauda, vai tās nav paņēmušas bezalgas atvaļinājumu. Izgājušas ielās, lai protestētu pret nāvi. Vai aizgājušas no darba pavisam. Starp divām planētām plešas klusums. Bezgalīgi melna tumsa. Un es tai tumsā tinos. Un pinos. It kā atkal būtu bērns, kurš vēl nav iepazinis kurpju sasiešanas augsto mākslu. Dziļi sevī noglabātas skumjas sairst gabalos. Sabirzt naida putekļos. Divas kapeikas veiksmes pārvērtušas mūs laimes lutekļos. Smiekla cena par to, lai brīnišķā aprīļa rītā izietu uz terases pabrokastot – ceptas olas, bekons, bezglutēna maizīte, kafija bez cukura un piena. Bet visu laiku līst. Pat tad, kad spīd saule tik spoži, ka dedzina ādu – visu laiku līst. Bezgalīgi melna tumsa. Un es joprojām neskaitu dienas, kuras cilvēce pavada, stāvot uz pasaules malas. Trīs sekundes pirms lēciena. Trīs. Divi. .
«Beidzot pienāca diena, kuru visu mēnesi (vai pat mēnešus) biju gaidījusi kā saldējumu karstā vasaras dienā.», pārfrāzējot grāmatas «Radio Popovs» piecdesmit astotajā lapaspusē atrodamo citātu, skan mana sajūsma par to, ka arī man pašai beidzot izdevies pabūt starp grāmatu lapaspusēm. Grāmatu autoru neparedzamajiem fantāzijas lidojumiem, tulkotāju vārdu vīterošanas mākslām un «Radio Popova» gadījumā, baudīt (un ar nepacietību gaidīt katru lapaspusi, kuru tās rotā) katru pasakaini brīnišķo ilustrāciju, bez kurām šo stāstu vairs nespēju iedomāties. Cilvēki smej: «Jo lielāks mākslinieks, jo lielāka pauze…», man šķiet, šobrīd daudzi ir lieli mākslinieki pauzēšanā. Un no tādām pāraugušām un izstīdzējušām pauzēm izkāpt ārā ir ļoti grūti. Tās ir nelasīšanas bedres, purvi, akači, kas rauj sevī arvien dziļāk. Un ir tikai labi, ka šādos brīžos ir palīdzīga roka, kas pastiepta pretī. Mana roka bija (un joprojām ir) raidieraksts «Piedzīvot lappuses». Mana mazā terapija, lai atkal uzkāptu uz grāmatu lasīšanas skrejceliņa. Protams, joprojām nevaru noskriet lielus attālumus (un varbūt, ka man nemaz nevajag no sevis iztaisīt maratonistu), tomēr tā sajūta, atkal paņemot rokā grāmatu, lai pazustu burtos, ir neaprakstāmi reibinoša (un varbūt pat dziedinoša). «Burti nevienam nevar piederēt.», melns uz balta divsimt divdesmit astotajā lapaspusē, burtus iespiedusi Jelgavas tipogrāfija, tomēr sajūtas, kuras tie rada, ir tikai manas. «Radio Popovs» man ir palīdzējis pārvarēt lielus un mazus (mazītiņus) šķēršļus gan sevī, gan ārpus. Mani joprojām nepamet sajūta, ka es būtu piedzīvojusi «brīnumainu mirkli, kad sakustas pasaules robežas un neiespējamais kļūst iespējams.» (235. lpp.)
«Dārgie klausītāji, esiet sveicināti Radio Popova pirmajā pārraidē!», raidījuma vadītājs Alfrēds septiņdesmit trešajā lapaspusē sveicina somu rakstnieces Anjas Portinas (Anja Portin) bērnu (un visu citu vecumu cilvēkus) grāmatas «Radio Popovs» (Radio Popov) lasītājus. Alfrēds ir deviņus gadus vecs zēns, kurš dzīvo teju viens. Viņš nezina, kur ir viņa mamma. Viņš nezina, kur ir viņa tētis, vismaz ne brīžos, kad tētis pamet abu kopīgi apdzīvojamo platību Mālu ielā 4., lai bez sīkākiem paskaidrojumiem pazustu uz nedēļām, neatliekamos darbos, bīdot lietas un pārrunas ar svarīgiem cilvēkiem. Alfrēds dzīvo teju viens. Viņš dzīvo ar tēti, kurš pat klātesošs prot būt promesošs, un cerību, ka reiz pienāks diena, kad nekam citam uz zemes vairs nebūs nozīmes, tētis aizmirsīs visus neatliekamos (un atliekamos) darbus un pamanīs viņu. Alfrēdu. Taču viss mainās dienā, kad Alfrēda dzīvē ienāk Amanda Ābollapa – aizmirsto bērnu nopūtu medniece – zēns ne tikai uzzina, ko nozīmē būt daļai no mēs, bet arī to, kas irAleksandrs Stepanovičs Popovsun kāpēc viņa izgudrojums stāv aizmirstībā uz Amandas balkona. «Tā taču ir tikai grabaža» (37. lpp.), kļūst par tiltu starp Alfrēdu un citiem aizmirstajiem bērniem, kuru nopūtas iesakņojušās māju sienās, liekot skaidri saprast, ka arī viņi var sajusties laimīgi. Ka arī viņus kāds dzird.
Es jau ilgu laiku turu prātā citātu, kurš atrodams grāmatas «Radio Popovs» septiņdesmit septītajā lapaspusē, proti, «bērni, kas daudz laika pavada vieni, iemācoties klusi runāt savā prātā». Un tā patiesi ir. Arī es sevi skaitu (atņemu, reizinu un dalu) klāt aizmirstajiem bērniem. Man nebija ne māsu, ne brāļu, ar kuriem strīdēties par televizora pulti vai pēdējo košļājamo gumiju paciņā. Kamēr vecāki bija līdz ausīm darbos, es nodevos sarunām savā prātā (reizēm gan tas mēdz būt nopietnu slimību simptoms, bet…) un pat teju trīsdesmit gadu vecumā, es joprojām to daru. Nepārtraukti. Tolaik «mans priekšstats par to, kas ir normāli, jau sen bija kļuvis miglains. Vai kas tāds vispār pastāvēja? Vai bija normāli bērni, normāli vecāki?», un šodien, kad esmu gan bērns, gan mamma, nekas daudz nav mainījies. «Normāls» šķiet ļoti abstrakts jēdziens. Šajā pasaulē neviens nav «normāls» – un tas ir cīpslains gaļas kumoss, kas jāsagremo. Vecāki ne vienmēr saprot, ko dara. Un ne vienmēr viņi dara, ko saprot. Tāda ir cilvēku mehāniskā daba. Aizmirsto bērnu starp mums ir vairāk, nekā mēs spējam iedomāties – vientuļo nopūtu detektors strādā bez mitas. Es gribētu dzīvot pasaulē, kur tādas Amanda Ābollapas ar grozu pilnu āboliem vai siltām ābolkūkām (vai abiem) ir kaujas gatavībā, lai jebkurā brīdī dotos cīņā par katru bērnu un viņa nopūtu.
Ne vienmēr vienīgais, ko varam darīt, ir aizvērt acis un cerēt uz brīnumu. Mēs varam acis atvērt un radīt brīnumu paši. Visas lielās lietas slēpjas sīkumos – un tas nav tikai nodriskāts teksts no pašpalīdzību grāmatām bezpalīdzībā nonākušajiem. Pat visvienkāršākais «kā tev iet un ko tu dari?» samīļo (pat ja apskāviens ir tikai astoņpadsmit rakstu zīmju ilgs). Anjai Portinai ir izdevies manī iedarbināt neparastu dzīvības sajūtu. Jau pašā sākumā man bija skaidrs, ka autore zina, kas ir tas, ko gribu no šīs grāmatas izlasīt ārā (pat ja neietilpstu grāmatas svara kategorijā). Esmu pārliecināta, ka viņa to ir uzrakstījusi tieši man (nepārprotiet, gan jau kāda rindiņa būs atvēlēta arī jums). Gribas ticēt, ka arī es, līdzīgi kā šīs grāmatas varoņi, «esmu dzīvs piemērs tam, ka arī aizmirsts bērns var izaugt par cilvēku, kas neatlaidīgi palīdz citiem.» (165. lpp.)
No somu valodas tulkojusi Anete Kona; Māksliniece Aleksandra Runde; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2022
Patiesība. Viens vārds. Četras zilbes. Deviņi burti. Meli. Viens vārds. Divas zilbes. Četri burti. Meli apņem patiesību. Bet tādām «melu apņemtām patiesībām» skaita nav. Tās uzglūn no stūriem. Uzbrūk bez brīdinājuma. Satver aiz rokas. Piespiež pie sienas. Elpo sejā savu sīpolu un rūgtas kafijas smaržu. Aizturi elpu. Aizturi nelabumu, kas ceļas no smaržas, kuru nejauši ieslodzīji deguna dobumā. Aizturi nelabumu, kas ceļas no saspiestās rokas. No piespiestā ķermeņa pie sienas. Aizturi nelabumu no tuvuma. Galvā sāk skanēt brīdinošs signāls. Tev ir jātiek ārā. Evakuācijas plāns ir izbalējis. Domas joņo pa piedūmotajiem «gaiteņiem». Nerod ceļu ārpus. Nolād atbildīgo par nolaidību. Nolād tevi par vājumu. Nolād par bailēm. Bezspēcību. Nolād par šaubām, kurām liec aizšķērsot ceļu. Sāpes. Viens vārds. Divas zilbes. Pieci burti. Nolāpīta matemātika. Noslāpē patiesību dūmu «burzmā». Domas pārstāj joņot. Tu ar švunku atgūsti elpu. Dzer gaisu lieliem malkiem. Un apstulbsti, jo nekas apkārt neliecina par uzbrukumu. Viss ir mierīgs un kluss. Cilvēku straumes plūst garām. Nepaceļ acis. Nodurtie deguni skrāpē trotuāra ādu. Tās ir pāris sekundes. Notiek viss un nekas. Tās bija pāris sekundes. Notika viss un nekas. Bet neviens nepamanīja. Neviens nepārtrauca. Cilvēku straumes plūst garām. Uz sejām uztetovētas vienaldzības izteiksmes. Un nevienādības. Nolāpīta matemātika. Ugunīgi sārtie pirkstu nospiedumi, kas ieēdušies rokā virs delnas, nodevīgi blenž pretī. Smejas par traģēdiju, kas tikko notika visu acu priekšā. Bet neviens nemanīja. Tukšas lelles, kas plūst kā upes straume. Plūst garām. Tu veiksmīgi tos paslēp. Nospiedumus zem džempera piedurknes. Acīmredzamu pierādījumu. Ļauj jaunām domām vaļu. Ieritini zem segām uz spilvena. Iegrūd popkorna tūtu rokās. Ieslēdz televizoru tieši brīdī, kad Džoijs Tribiāni izaicinoši pieliec galvu uz vienu pusi, nomirkšķina savas kastaņbrūnās acis, saldi vaicājot: «How you doin’?». Divpadsmit burti. Četras zilbes. Viens vārds. Attaisnojums. Tu attaisno visu un visus, kas apkārt tev notiek. Attaisno lietas. Attaisno cilvēkus. Tev visam vienmēr līdzi ir «ideāls» attaisnojums. Tikai jāieslidina roka bikšu kabatā. Un tur tas ir. Tik «ideāls», ka jau atkal tev «rauj uz augšu». Tu plivini to gar «tukšo leļļu» acīm. Plivini kā baltu karogu. Pēkšņi tevi pārņēmis nemiers un vēlme, lai ievēro. Tavas iebiedētā mežazvēra acis. Bet tās noēd vienaldzība aiz «garāmslīdošo» plakstiem. Tu meklē mierinājumu, bet no jauna atrodi viņus. Četri burti. Divas zilbes. Viens vārds. Meli.
Keita Elizabete Rasela (Kate Elizabeth Russell) sevi kā rakstnieci pieteica 2020. gadā, kad grāmatu veikalu plauktos nonāca «My Dark Vanessa» – rakstnieces debijas romāns, kurš neatstāj vienaldzīgu pilnīgi nevienu lasītāju, kurš «pieskāries» šī emocijām pārsātinātā stāsta lapaspusēm, kuras sevī, kā paši tā varoņi to dēvē, glabā «tumšu romantiku». Līdz romantikai gan «stiepties un sarauties», taču tumsas tajā, nudien, ir daudz. «Nenomaksāts elektrības rēķins», «polārā nakts», nezinu, kā to sauc zinātnieki, taču izlavierēt cauri romāna «tumšajiem slāņiem» bez «ievainojumiem» ir teju neiespējami. Pirms kāda laika izdevniecība Helios apstiprināja, ka tulkotāja Krista Strode ir ķērusies klāt grāmatas pārnesei latviešu valodā, tāpēc elektroniskajā pasta kastē iekritušais ziņojums, kurš liecināja par to, ka latviešu lasītāju lūgsnas ir uzklausītas un (nē, konditorejas gigants «Staburadze» neatgriež uz savas ražošanas līnijas kūku «Kaprīze») izdevniecības paspārne izdotā, augstāk minētās rakstnieces romāna pārnese latviešu valodā – «Mana tumšā Vanesa», kuru atzinīgi novērtējis pat rakstnieks Stīvens Kings, pēc pāris mirkļiem nonāks grāmatnīcu skatlogos, lika atbrīvot grāmatai vietu uz krēsla blakus gultai. Vietā, kur teorētiski būtu jābūt nakstsskapītim, bet praksē – nav. Lai arī Stīvena Kinga vārds arvien biežāk parādās uz jauno rakstnieku grāmatu «sienām», grāmatnieku «aprindās» liekot jokot par to, ka vienīgais, ko patiesībā rakstnieks patiešām izlasījis, ir kontrakts ar izdevniecību par sava vārda un uzvārda izmantošanu, es pilnībā paļāvos uz lasītāju viedokļiem Goodreads vietnē, gatavojot savas «garšas kārpiņas» psiholoģiskiem labirintiem veidotajam romānam. Lai arī pati rakstniece noliedz jebkādu saistību ar grāmatas varones prototipu, viņa atzīst, ka grāmata tapusi balstoties uz cilvēku pieredzes stāstiem.
Romāns «Mana tumšā Vanesa» ir galvenās varones stāsts, kurš plūst no tagadnes pagātnē, no pagātnes tagadnē, atklājot atmiņu nosēdumus, kas iegūluši dziļi upes dzelmē. Tas atklāj rūpīgi slēptu noziegumu, kas gadiem ilgi plosījis galvenās varones dzīvi. Ieslodzījis viltotu emociju vētras epicentrā, sašūpojot katru sperto soli. Uz mēles kūst katrs vārds, kuram jānāk pār lūpām, lai apturētu ļaunumu. Taču katra lieka gaisa svārstība var nonāvēt visu, kam gadiem ilgi ir ticēts. Katram glāstam. Skūpstam. Acu skatam. Mīlestībai. «Mana tumšā Vanesa» lapaspusēs rakstniece iekodējusi stāstu par attiecībām, kas izveidojas starp piecpadsmit gadus veco Vanesu un teju trīsdesmit gadus vecāko literatūras skolotāju Streinu. Tas, kas sākumā šķietami norāda uz nevainībā plaukstošu draudzību, galvā iesētu domu dārzu, kura augļi patiesībā ir maldu pilni, drīz vien pāraug bīstamā, stratēģiski pārdomātā spēlē, kurā katrs nākamais «līmenis» ved arvien tuvāk un tuvāk iznīcībai. Vanesai izdodas atmodināt dzīvnieku, kas iesnaudies Streina iekšienē. Tas nelaužas uz āru, kā izbadējusies plēsoņa. Nemetas pie kakla un nepārauj tā cīpslas uzreiz. Tas notiek lēnām. Pieradinot. Kā cūku pirms kaušanas. Vanesa ir apburta no tā, cik veikli Streinam izdevies mainīt pasauli ap viņu. Domas par to, ka viņu ievēro vecāks vīrietis, ne pumpām un blaugznām klātie vienaudži, liek «aizpeldēt» arvien tālāk no realitātes. Streins liek noticēt, ka Vanesa ir īpaša – «paredzēta kam vairāk». Spoža un lieliska. Taču patiesībā Streins ir atradis ideālu upuri – vājāko posmu visā elementu kopā. «Izpētīt baru un izvēlēties vājāko.» «Viena aktiera teātrim» uzņemot apgriezienus, Streins pārņem varu ne tikai pār jaunās meitenes domām, bet arī ķermeni. Ar viltu Streinam izdodas panākt to, ka Vanesa notic, ka patiesi to vēlas – ka vēlas tuvību. «…vesela nedēļa, kopš Streina kungs man pieskārās, uzlika plaukstu man uz kājas un atzinās, ka mēs esam līdzīgi – divi cilvēki, kam patīk tumšas lietas. (…) Tagad esmu nepacietīga, varbūt pat izmisusi. Gribu, lai vēl kaut kas notiek (…) man vienalga, kas tas varētu būt – vēl viens pieskāriens, vēl viens kompliments… Nav svarīgi, ja vien tas izskaidro, ko viņš grib, un kas ir notiekošais.» Ja vien viņa būtu reaģējusi pareizi – «atgrūdusi viņa roku un bēgusi prom»? Kāda izvērstos Vanesas dzīve? Vai piepildītos viņas pareģotais: «Ja es nebūtu iepazinusies ar Streinu, šaubos, ka mana dzīve veidotos citādi. Mani būtu izmantojis kāds puisis, pieņēmis par pašsaprotamu, izrāvis sirdi no krūtīm…»
Pagājuši vairāk kā desmit gadi. Vanesa aizvien uztur sakarus ar Streinu. Aizvien uztur pie dzīvības visu notikušo, meklējot atbildes tam, kāpēc pēc visa, kas salauzis viņas dzīvi, viņa joprojām turpina vainot sevi, bet Streinu attaisnot. Viņa visu savu dzīvi būvējusi ap viņu. Vanesa neļauj viņam «aiziet». Aizvien domu atvariem ļauj malt cauri atmiņas. Atkal un atkal atgriezties uz Streina kabineta dīvāna, uz lūpām. Flaneļa palagiem. «…es kļūstu vecāka, un katra aizejošā diena ienes pasaulē meitenes, kuras ir jaunākas par mani, kuras kādreiz varētu nonākt viņa klasē.» Kā rēgs no pagātnes uzgriež viņa numuru un padevīgi klausās balsī, kurai tik neapdomīgi ticējusi. Balsī, kas saldi dūdojusi ausī, kamēr prāts izspēlēja neskaitāmus «spēles» scenārijus. Kamēr «domāja desmit soļus uz priekšu». Domāja desmit soļus uz priekšu, lai nepieciešamības brīdī glābtu sevi. Aprēķins līdz vissīkākajai detaļai. Kāpēc brīdī, kad patiesība nāca gaisā, viņa ļāva ar sevi manipulēt, ļāva padarīt sevi par grēkāzi, ļāva pazemot vienaudžu priekšā. Kāpēc piedeva pēc tam, kad bija zaudējusi visu, bet viņš – neko. Taču kādudien pasaule ap Vanesu un Streinu sāk brukt. Kādas sievietes ziņojums kā epidēmija pāršalc plašsaziņas līdzekļus – vēl viens Streina upuris, vēl viena ievainota un sapluinīta sieviete, kuras dzīvi uz visiem laikiem mainījis «es tikai viegli pieskāros». Šī ir Vanesas iespēja beidzot ietekmēt notiekošo. Brīdis, «kad drīksti būt nevis tas, ko viņš tev izdarīja, bet beidzot tu pati.»
Lielākā daļa romāna lapaspušu manā eksemplārā ir sašvīkātas no vienas vietas. It kā tas spētu kaut ko mainīt. Pasvītrotas psiholoģiski nospiedošas prātulas gan no Streina, gan Vanesas puses. Tā, piemēram, kādā no epizodēm, kamēr Streins turpina potēt Vanesas galvā «sievietes pašas izvēlas būt upura lomā, atbrīvot sevi no personīgās atbildības» poti, Vanesa mēģina sevi pārliecināt, ka nav «upuris, jo nekad nav gribējusi tāda būt, un, ja negrib, tātad tāda viņa nav.» Viņa turpina: «Atšķirība starp izvarošanu un seksu ir prāta stāvoklis. Nevar izvarot to, kurš pats to negrib, pareizi?». Taču vienmēr šajās nevainīgajās «seksa» epizodēs Vanesa domās «aizpeld» tālu prom: «Kamēr Streins darbojas ap mani, daļa manis pamet guļamistabu un ieklīst virtuvē, kur glāze, no kuras viņš dzēra, guļ iemesta izlietnē. Krāns pil, ledusskapis zum. Stāvot pie loga, mana atlūzusī daļa paņem klēpī kaķēnu un noraugās uz kluso ielu lejā.» Vai tas, ko viņai nodara Streins, tiešām ir tas, ko viņa patiesi vēlas, vai patiesās vēlmes izkliedz «zemapziņa»?
Romānā autore vairākkārt atsaucas uz Vladimira Nabukova skandalozo romānu «Lolita», kas arī, kā kādā intervijā atzīst pati autore, viņas dzīvē spēlējis nozīmīgu lomu, esot svarīgu izvēļu priekšā. Tā kādā no epizodēm Vanesa min: «…es nosaucu «Lolitu» par mīlasstāstu, un profesore mani pārtrauca, sakot, sakot: « Šī romāna nodēvēšana par mīlasstāstu norāda uz kļūdainu lasīšanu no tavas puses.»» Tieši tāpat arī jāsaka par «Mana tumšā Vanesa» – tas nav mīlasstāsts, lai arī cik nepiesātināmas vēlmes pēc mierinājuma vadīta galvenā varone to cenšas tā pozicionēt. Atzīt, ka tas nav mīlasstāsts, nozīmētu atzīt to, ka viņa patiesi ir bijusi pedofila upuris. «Starp elsošanu viņš uzstājīgi nočukst: «Es gribu, lai tu beidz!» Es gribu, lai tu pārtrauc, es nodomāju, bet skaļi nesaku – es to nespēju. (…) Viņš turpina kustēties – tagad ātrāk, un tas nozīmē, ka viņš jau ir tuvu. Vēl kāda minūte. Man cauri iztriecas doma – vai tā ir izvarošana?»
«Mana tumšā Vanesa» liek apstāties un padomāt. Padomāt par cilvēkiem, kuri neapdomīgi tikuši sāpināti. Salauzti zem spēcīgo pārdzīvojumu sloga un to pēcgrūdieniem, kuri atkal un atkal liek atsaukt atmiņā notikušo, jo atskatoties «atpakaļ», nekas cits nav redzams. Un nekas cits nav redzams, arī raugoties uz priekšu. Ļoti lielu lomu autore romānā likusi «spēlēt» apkārtējai sabiedrībai – gan tiem, kuri ir bijuši līdzās un nav manījuši neko, gan tiem, kuri ir manījuši, bet izlikušies, ka problēmu nav, gan tiem, kuri ir centušies iejaukties, bet nesekmīgi. Reizēm bija sajūta, ka Vanesas mammu nepieciešams iepļaukāt. «Kāpēc tu neko nedari, sieviete?!», domās kliedzu uz viņu. Taču man par atbildi nāca kārtējie attaisnojumi: «Reizēm man likās, ka tādā veidā par tevi rūpējos. Policija, advokāti, tiesa – es negribēju, lai tevi saplosa.» Tavas «rūpes», mīļo cilvēk, nesa jaunus «upurus». Klusēšana šādos gadījumos ir varmākas saldāmaize. Ievārījuma burka, kurā ieņurkot līdz viduklim.
Romāns «Mana tumšā Vanesa» ir spēcīgs rakstnieces Keitas Elizabetes Raselas pieteikums. Tajā ir spēks, kurš var mainīt to, kā cilvēki ieraduši domāt. Ievibrēt sirdsapziņu ikvienam, kurš zinājis, bet nedarījis neko, lai to apturētu. Manu prātu joprojām vajā kāds citāts: «…jūtos uz pusēm pārplēsta, kad viņš stumjas manī iekšā. Droši vien tā jutīšos vienmēr, tomēr es to gribu. Man jāgrib.» Ne piecpadsmit, ne divdesmit divu, ne četrdesmit, ne četrdesmit piecu gadu vecumā cilvēkam (nesievietei, ne vīrietim) tā nav jājūtas. Tas ir vājprāts, kuram nav jānotiek. Viena no lietām, kuru uzteic lielākā daļa lasītāju, ir rakstnieces izvēle «neromantizēt», «neizskaistināt» galveno varoni (Streinu), neatveidot tādu, kurā iemīlēties būtu gatava jebkura sieviete, bet tādu, kuram, visticamāk, uz ielas paietu garām neatskatoties. Tas liek nenomaldīties no realitātes takas. Patiesība vienmēr atrod ceļu, lai cik ļoti nomaldījusies tā būtu. Aizmirstiet tādas frāzes kā «nevis mēs izvēlējāmies būt bezpalīdzīgas, bet pasaule piespieda mūs tādām būt» vai «kurš gan būtu mums ticējis, kuram tas būtu rūpējis?» Mums rūp! Tikai runājiet! Neklusējiet!
No angļu valodas tulkojusi Krista Strode; Izdevējs: izdevniecība Helios, 2021