“Vakarā visas bēdas izskatās lielas un nepārvaramas, bet no rīta sarūk mazītiņas un dažreiz pazūd pavisam.”
(dačuks un dvīņi)
Naktī kaut ko stipri murgoju. Par puikām, kas aku piekakājuši. Par kapsētām, kurās teltis saslietas. Par balsīm galvā un telefona klausulē. Par bezdarbnieku pabalstiem un cilvēkiem, kas bezvēsts pazuduši no dzīves asinsrites sistēmas. Pamodos. Galvā skanēja frāze, kuru, cenšoties neizmest no domu apcirkņiem, ķerot pēc mobilās viedierīces, pierakstīju virtuālajā piezīmju lapiņā. Aizmigu. Kaut ko stipri murgoju. Par sirdsapziņu un neiepazītiem lūpu nospiedumiem. Par aizvainojumu un meliem, kuri pāri mutes kaktiņiem slīd tik pat viegli kā ieelpa un izelpa. Pamodos no lietus pakšķu simfonijas pret šīfera plāksnēm un iekšējas tieksmes uzzināt, ko esmu fiksējusi ar skārieniem vadāmajā ierīcē. “Vēja šalkoņa sirdī izplēš daudz lielāku caurumu, kurā…”. Teikums apraujas bez izteiktas atziņas. Laikam miegs to izbiedējis. Saskābu. Uzvilku uz miesas zilās treniņbikses un plato, melno īspiedurkņu kreklu (otro ērtāko apģērbu tūlīt aiz vasaras kleitām, bet vasaras jau nav…), kājas ieāvu siltajās kokvilnas sēklapvalku šķiedru zeķēs un devos uz virtuvi izbiedētā palīgteikuma meklējumos. Apsēdos pie galda, kas pirms pusotra gada iepirkts IKEA, ar pirkstu galiem baudot tekstūru uz ēdienu dibenu nospiedumu nogurdinātās virsmas. Pa logu vēroju, kā kaimiņš visdziļākajā rūpībā apcērt dzīvžogu. Ja mirt, tad tikai tieši tik maigā nāvē (no dārznieka dzirkļu asās mutes). Domās apleju šķīstošo kafiju ar verdošu ūdeni. Un aizmirstu pielikt trīs karotes cukura. Nomizoju un sagriežu kabaci. Pret bļodas malu iznīcinu piecu olu čaumalas, saturam ļaujot ieslīgt trauka pamatnē. Tik laiski, kā atvaļinājumā. No plaukta izņemu miltus. Kad paka pacelta jau solīdā augstumā, bet darbvirsmas pamatu vēl nesasniegusi, papīra dibens neiztur un atsprāgst vaļā kā pārgatavojusies zirņu pāksts. Nometos uz ceļiem kviešu pulvera mākonī un smoku pēc vēlmes cept kabačus. Domās. Jo patiesībā joprojām sēžu pie galda, pirkstu galiem ļaujot rotaļāties uz tā virsmas. Joprojām vēroju kaimiņu un pieļauju iespēju, ka palīgteikumu aizbiedēja nevis miegs, bet kāds to nošņāpis ar dārznieka dzirklēm.
“Gribu citu dzīvi, tādu, kurā svarīgs ir tas, kas ir, nevis tas, kā vairs nav.”
(runaway train)
Ar Janu Egli (pašas rakstnieces radītajos darbos) satikos jau sen. Nosacīti. Pirms pusotra gada, kad tik tikko biju atklājusi rakstīto vārdu pārdabiskumu un ienirusi grāmatmīlestības okeānā, devos uz bibliotēku, lai savam izlasīto grāmatu sarakstam varētu pievienot Svešie jeb miļeņkij ti moi. Tomēr ar rūgtumu nācās norīt bibliotekāres izteiktos vārdus, kuri liecināja par to, ka ar svešajiem tieši šajā pašā mirklī savās mājās mielojas kāds cits grāmatu gardēdis. Pirms paspēju uzgriezt muguru grāmatu mājai un tās atslēgu glabātajai, sūrstošu sāpju urdīta, manas ausis panāca mazliet juceklīgu zilbju virkne, kuru atšifrēju kā – bet ir pieejama kāda cita Janas Egles grāmata. Gaismā. Toreiz vēl nenojautu, kādu tumsu var celt gaismā vien divsimt sešdesmit gramus vieglā grāmatiņa, tomēr smagums, kuru tā atstāja dvēselē, liek par sevi manīt vēl šodien. Pēc pusotra gada. Kad kuluāros sāka baumot, ka drīz savu dzimšanas dienu piedzīvos rakstnieces jaunākais veikums, jau zināju, ka tūlīt tam nemetīšos virsū, kā pēc svaigas maltītes izbadusi. Zināju, ka ļaušu tam nākt pie manis ilgāk, nekā organismam patiesībā gribētos. Un tagad, kad tas beidzot ir noticis, kad esmu sagaidījusi dzimšanas dienu (kaut dzimšanas diena man ir janvārī), varu teikt, ka tā ir bijusi katras minūtes, stundas, dienas un mēneša gaidīšanas vērta. Uz mani sen neviena izlasītā grāmata nav atstājusi tik dvēseli svelošu iespaidu, ka tās tēli nāktu pie manis sapņos. Nāktu sapņos un diktētu vārdus, kurus īsā nomoda reibuma mirkļos pierakstīt virtuālās piezīmēs.
Sen? Varbūt pat nekad.
(Izdevējs: Latvijas Mediji, 2020)
“Ir sievietes liktenis mīlēt un ciest, bet viņa tagad ir cieti nolēmusi to likteni piekāst.”
(dzimšanas diena)
Janas Egles stāstu krājumā Dzimšanas diena uz divsimt četrdesmit piecām lappusēm ērti iekārtojušies astoņi stāsti. Iekārtojušies tur lasītāju baudījumam. Grāmatas īsais raksturojums gan dara zināmu, kā krustvārdu mīkla, kurā kāds ar zīmuli vāji sarakstījis priekšā atbildes, ka vienkopus, muguru pie muguras pieglauduši, savirknēti stāsti, kuri vēstī par dažādām sievietēm, dažādos vecumos, kuras nokļuvušas dzīves spiediena izraisītās krustugunīs. Krustugunīs, kuras kļūst par iemeslu virzienrādītāju karuseļiem, izmetot katru, savu iekšējo un ārējo cīņu nogurdinātām, jauna ceļa sākumā. Tā kādā no stāstiem ievīti kādas sievietes ratiņkrēslā dzīves motīvi. Skaistas sievietes, kuras eksistenci nelabojami iedragājis dzērājšofera smagās, noreibušās pēdas spiediens uz gāzes pedāļa, padarot tik tikko universitāti beigušas meitenes ikdienību piekaltu diviem riteņiem, kas nepārprotami norāda uz sievietes kustību ierobežojumiem, izsijājot no cilvēkiem kā pelavas no graudiem, atstājot vientulībā. Vēl kādā citā stāstā ieaustas attiecību peripetijas. Attiecības, kurām daudzreiz dotas jaunas pirmās iespējas, sagaidot pasaku cienīgu sižeta izklāstu, bet nē. Kā rondo formā uzrakstīts skaņdarbs, kurā galvenā tēma atkal un atkal atkārtojas, stāsta galvenā varone atkal un atkal no jauna piedzīvo attiecību kritienu no stāvas kraujas. Bezdibenī. Ir cilvēki ar kuriem nevajag iepazīties, jo var gadīties, ka ar šiem cilvēkiem nav lemts iet vienā ritmā. Tomēr reizēm, lai to noskaidrotu, galvu cilpā nākas bāzt vairākkārt. Savukārt, kāds cits stāsts uzbur ainas ar sievieti, kura bezspēkā maldās starp rēgiem un īstenību. Bez ticības cilvēkiem un nepārvaramu vēlmi bēgt. Bēgt, īsti nezinot, kur mājo tas, no kā jābēg. Vai tas mājo nomoda mokošajos sapņos, vai tur, zem ādas, kur pa dzīslu plūst asinis. Bēgt, jo paliekot, bojā ies visi.
Katrs no šiem stāstiem, gan manis pieminētajiem, gan tiem, kuru saknes būs jāuzar pašiem, sevī uzlādējis pavisam citu enerģiju. Tā neatkārtojas. Vienādi neiedarbojas. Neatbalsojas. Katrs stāsts ir unikāls. Līdzīgu tam nav. Tomēr domās sevi visvairāk pieķeru kavējamies pie viena no tiem. Stāsta, kurš kā melna, staipīga masa mutuļo kaklā – ne norīt, ne izspļaut. Stāsts, kuru vārdu bagātību resursā iespējams atrast zem nosaukuma Runaway train. Cilvēki allaž tiecas uz mājām. Kā sakņaugi tiecas arvien dziļāk zemes dzīlēs. Taču reizēm vienīgā iespēja būt, ir tiekties prom. Tiekties prom no mājām. Prom no pazemojumiem. Prom no sitieniem. Fiziskiem. Dvēseliskiem. Prom no nepareizi pieņemtiem lēmumiem. Prom no prātulām, kā būtu, ja būtu paredzējuši vai nojautuši. Kad trīspadsmit gadus vecais dēls un brālis pazūd bezvēsts, ģimenes ikdiena tiek izrauta no sapņa un ievilkta īstenībā, liekot katram nest savas sodības krustu. Vienam par zēna pasaules satricināšanu, otram par izlikšanos neredzam, trešajam un ceturtajam – par pliku neko. Kā pabarot savu mūžīgo vainas sajūtu, tagad jāizlemj katram pašam.
“Mūžīgā aizejošā vilciena sajūta. Tā nekad nepāriet.”
(runaway train)
Iepriekš jau minēju, ka Janas Egles Dzimšanas diena vēstī par sievietēm. Taču tas nebūt nenozīmē, ka šis daiļdarbs būtu lasāms tikai cilvēkiem, kuru fizioloģiskās īpašības piemērotas bērnu dzemdēšanai. Šie stāsti ir tikpat atbilstoši arī vīriešiem.
Dzimšanas dienu gribas apņemt ar abām rokām. Izmīļot no tās sāpes un ciešanas, haosu un vieglprātību, žēlumu un dusmas, bailes un nerimstošu izmisumu. Un kāda vietā palūgt piedošanu.
Šī ir jau trešā reize, kad Jana Egle ar savu vārdu pieskārienu atblāzmām uz grāmatas lappusēm padara mani mēmu. Un šķietami nevienam nemanāmu, sēžot pie sava virtuves galda, vērojot pa logu kaimiņa un dārznieka dzirkļu organisko savienību.
Sajūta, kuru gribas pievilkt aiz matiem, lai paildzinātu.