Dažreiz es domāju, kāpēc es esmu šeit. Kāpēc šeit esat visi jūs. Vai lai svētdienās ietu uz baznīcu Dieviņu nolūgties vai lai skaitītu zvaigžņu atspulgus ezera spogulī. Skaitītu aitas aiz acu plakstiem. Pelmeņus uz šķīvja. Skaitītu visas pēdējās reizes, kad piedevām citiem, ka viņi nepiedeva mums. Lai lasītu no zupas ārā lauru lapas, no grāmatām burtus, no burkānu vagām nezāles (un nedaudz arī pašus burkānus, bet pavisam nedaudz, tā, lai mamma nebaras kā tītars uz komposta kaudzes, buldur-buldur). Vai lai pieredzētu pasaules bojāeju un augšāmcelšanos. Lai sveicinātu pastnieci no rīta, jo viņa beidzot pārstājusi pasta kastē mest reklāmu bukletus vai lai simfoniskā orķestra sastāvā spēlētu pirmo vijoli (vai tubu). Dažreiz es domāju, kāpēc es esmu šeit. Un kāpēc šeit esat visi jūs. Un tad man gribas kā Imantam Ziedonim skaitīt un nonākt pie viena – mēs esam šeit tieši tāpēc, ka kādam esam svarīgi. Un kāds ir svarīgs mums. Tieši tik vienkārši. Un ne grama sarežģītāk.
«Vai tas nav savādi? Mēs varam redzēt tikai ārpusi, bet gandrīz viss taču notiek iekšpusē.»
Tas, ka īstās grāmatas pie mums atnāk īstajā laikā, nav nekāds mīts. Dažas grāmatas mūsu centrālajai nervu sistēmai uzliek papildu slogu, dažas no tā atbrīvo. Dažas mūsu dzīvi maina pa simt astoņdesmit grādiem, dažas pa trīssimt sešdesmit – mēs apgriežamies ap savu asi un atgriežamies (savā) sākuma punktā.
«Nereti visgrūtāk ir piedot sev pašam.»
Kā autobuss, kas nemainīgi, ziemām un vasarām cauri piestāj vienā un tajā pašā vietā un laikā, manai sirdsapziņai nemainīgi pāri slāj asi dzeloša patiesība – šoreiz puikas, kurmja, lapsas un zirga formās (un bezformās). Grāmatas «Puika, kurmis, lapsa un zirgs» (The Boy, the Mole, the Fox and the Horse) autors, mākslinieks un ilustrators, Čārlijs Makesijs (Charlie Mackesy) radījis starpzvaigžņu telpu, kurā katru tās kvadrātmetru aizpilda beznosacījuma mīlestība. Plaša un silta kā elpa tā kausē naida un rūgtuma leduspuķes logu rūtīs, rītos, kad pasauli sastindzinājis nežēlastības nelaipnais skūpsts.
«Dažreiz tu dzirdi vienīgi par naidu, taču šajā pasaulē ir vairāk mīlestības, nekā tu spēj iedomāties.»
Makesijs aicina atdzīvināt grāmatas lapaspuses, ar pildspalvu un zīmuļu durkļiem un asmeņiem izrakstīt no sevis ārā domas un nedomas. Atlocīt lapu stūrīšus vietās, kur veikti aprēķini komunālo pakalpojumu izmaksām, pierakstīti Elsberga dzejoļu fragmenti vai veikalā pērkamo produktu saraksti. Nobružāt vārdus. Nesaudzēt teikumu konstrukcijas, kuras kā antidepresanti atraisa trauksmes un nelaimīguma pinekļus, aicinot augt līdzi mīlestībai un labestībai, kura tiešā vienkāršībā plūst cauri (apkārt, pāri) grāmatas varoņiem.
««Kā tu domā – kas ir veiksme?» puika jautāja «Mīlēt,» kurmis atbildēja.»
Katrs grāmatas atvērums iepazīstina lasītāju (un līdzpārdzīvotāju) ar arvien jauniem atziņu kalniem un atklāsmju virsotnēm, kuras sasniegt, kurām pārkāpt pāri. Mainīt iesūnojušus uzskatus, rast pamatojumu esībai. Slāpēt baiļu varu. Ticēt visneiespējamākajām draudzībām. Ticēt sapņiem. Arvien drosmīgāk. Celties spārnos. Redzēt, kā tumsai seko gaisma. Lietum seko saule. Jautājumiem – atbildes. Ardievām – mūžīgas satikšanās. Salīmēšanās. Samīlēšanās. Vissvarīgākās lietas uz pasaules nav aptaustāmas (izņemot apskāvienu). Tikai apjaušamas.
«Asarām ir savs iemesls, un tas ir tavs spēks, nevis vājums.»
Makesijs aicina nesaudzēt, bet man tieši pretēji – tādu dārgumu gribas likt sekcijā. Aiz stikla. Un trīs atslēgām. Noglabāt nākamajām un aiznākamajām paaudzēm – slavinājumu labestībai.
P.S. Es lasīju Antuāna de Sent-Ekziperī «Mazo princi» un tiku gandrīz līdz pusei, tāpēc nevaru apgalvot droši, bet, ja nojauta mani neviļ (un parasti tā neviļ), tad «Puika, kurmis, lapsa un zirgs» ir mazā prinča vēl mazākais brālēns (no baltās ķēves trešajā augumā). Tāds vieglāk sagremojams, bet ne mazāk jūtelīgs, kutelīgs. «Puika, kurmis, lapsa un zirgs» ir kā gadalaiks, kuru gribas pieturēt aiz astes, lai ilgāk pieredzētu brīnumu šaipus Visuma durvju slieksnim.
««Kas ir pats drosmīgākais, ko tu jebkad esi pateicis?» puika jautāja. «Palīdzi,» zirgs atbildēja.»
No angļu valodas tulkojusi Silvija Brice; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2021
Uz visiem jautājumiem par to, kā man veicās ar lasīšanu vasarā atbildēju: «Lasīju ar baudu. Lēni. Čubinoties.» Patiesībā to var tulkot kā: «Nelasīju. Un nemēģinu rast attaisnojumu neattaisnojamajam…» Tie, kas bezgalīgas garlaicības mākti mēdz iemaldīties šī emuāra lapaspusēs, noteikti pamanījuši, ka «Mēneša šķērsgriezumā» sadaļā iztrūkst ieraksta par Maiju – maija mēnesī iztukšoju sausas četras grāmatas, par divām no tām plašāk iespējams lasīt ŠEIT un ŠEIT, bet par Paulas Hokinsas«Meitene vilcienā» un Karas Hanteres«Kāds no savējiem», pāris īkšķa paijājienus zemāk. Iztrūkst ierakstu par jūniju, jūliju un… vasaru pietrūkst (un vasaras pietrūkst). Pēdējais emuāra ieraksts, kas piesprausts pie tā sienas, mēmi zviedz ūsās devīto jūniju.Delfīnes de Vigānas«No un es». Un viss. Trīs mēnešu klusēšana laikam ir ilgākā, kopš AUSTRAS piedzimšanas dienas. Ilgākā klusēšana, kuras laikā esmu domājusi un pārdomājusi neskaitāmi daudz reižu – domājusi un pārdomājusi to, kāpēc šobrīd sēžu pie datora, klabinu nagus pret taustiņiem, cenšoties no šīs apburoši kaitinošās skaņas izvilināt vārdus, kurus šobrīd lasi (vai kuriem veikli skrien pāri, kā neatļautā vietā brauktuvi). Taču šī bezsejainā tikšanās, kad mūs šķir vien grāmatas un vārdi (un iespējams Okeāni), ir kā mīlestības vēstule (trīsdesmit trīs rakstzīmēs) bez adresāta. Un tāda dvēseles atbrīvošana ir nepieciešama pat tādiem klusētājiem kā man. Trīs mēnešu laikā man izdevās pievarēt (un tā patiesi bija skaudra un brīžiem nepanesama cīņa) piecas grāmatas, kas, ja skaitļi nemelo, ir vidēji 1.66666666667 grāmata mēnesī. Tas noteikti skan daudz labāk, nekā teikt, ka jūlijā neizlasīju pilnīgi nevienu grāmatu (šajā brīdī dzirdu, kā mana neizlasīto literāro mantojumu kaudzīte smagi nopūšas). Vienu no tām jau minēju («No un es»), taču par pārējām četrām lasi zemāk (vai spied uz saitēm sarakstā):
Man nav nojausmas, cikos es šeit ienākšu nākamreiz, taču ceru, ka tas nebūs īsi, pirms izsūtīsim viens otram Ziemassvētku pastkartes…
LAI BRĪNUMAINA PAZAUDĒŠANĀS GRĀMATU LAPASPUSĒS!
Paula Hokinsa «Meitene vilcienā»
«Dzīvē izplēstie robi ir paliekoši. Mums jāapaug tiem apkārt kā koku saknēm ap betona bluķiem, jāizspraucas cauri šiem tukšumiem.»
«Viens, divi, trīs, un tu esi brīvs un no visiem grēkiem tīrs.» Lietus lāses sitas logā. Pārkāpušas pāri sarkano ķieģeļu mūrim. Un noteikumiem. Mēģina iebrukt manas iedomu pils gaiteņos. Atmodināt kopīgas pagātnes ēnas. Švitina rokas pa gaisu. Ap kaklu grib apvīt savus pērļu pirkstus. Manu. Iejusties bendes lomā. Un visās pārējās lomās. Pēc kārtas. Lietuslāšu notvertie. Un nenotvertie. Uzplēš pūžņojošas rētas. Dziļu sāpju izvagotas. Veļ pāri tām vainas apziņas laukakmeņus. Līdz spēku izsīkumam. Apvārdo. Aizvārdo. Lepnas par paveikto. Lietus lāses. Logā. Sitas. Nositas. Garām aizburkšķ vilciens. Kā izbiedēta čūska izslīd no skatiena. Garām aizslīd acu pāri, kas redzēja to, kam bija jāpaliek neieraudzītam.
«Ja pietiekami stipri gribi būt kopā ar kādu, morālei vairs nav nekādas nozīmes.»
«Meitene vilcienā» (The Girl on the Train) ir viens no tiem romāniem, kurš savu lasīšanas kārtu, berzējot vākus gar citām – tādām pašām gaidītājām, lūdzies ilgi. Un izlūdzies. Bijušās žurnālistes, rakstnieces Paulas Hokinsas (Paula Hawkins) debijas romāns – trilleris par sievieti, kura dienu no dienas (un vakaru no vakara) bauda vientulību, atlaižoties mīkstajā, izsēdētajā velūra sēdeklī, baudot saules (vai mākoņu pelēkumu) siltumu caur loga stiklu, sajūtot vagona vienmērīgo šūpošanos, ieklausoties riteņu nomierinošajā klaboņā uz sliedēm – vilcienā – vērojot mājas sliežu malā, jūtoties tik labi kā nekur citur. Sievieti, kura dienu no dienas savā prātā izspēlē likteņus cilvēkiem, kurus redz cauri vilciena nodevīgajām lēcām. Taču viss mainās dienā, kad sieviete kļūst par liecinieci kam tādam, kas nav domāts viņas acīm. Pašai negribot, viņa no sievietes, kas bez mērķa un jēgas vilciena nesta, pārvietojas no punkta A uz punktu B, kļūst par svarīgu mehānisma daļu, kas iesvārsta bīstamu notikumu virkni, kas ved taisnā ceļā uz iznīcību.
«Dažas kaujas ir vērts izcīnīt.»
Paula Hokinsa paver iespēju lasītājiem ielūkoties uz meliem būvētas dzīves anatomijā. Un uzšķēršanai (tikai un vienīgi pētnieciskos nolūkos). Apspiestu atmiņu noslienātā ikdienā. «Melnie caurumi laika skalā.» Manipulācijās ar prāta un dvēseles stāvokļiem. Un visā, uz ko cilvēks ir spējīgs, lai labotu kļūdas. Labotu pieļautās kļūdas, lai ko tas maksātu. Mazliet smagnējs, taču sevī ievelkošs trilleris, kurš prasa mazu piespiešanos, lai sākotnēji neatmestu to iesākto, bet ne līdz galam izlasīto grāmatu kaudzei. Lai izgremo pati. Zinu, ka daudzi lasītāji šo romānu pielīdzina rakstnieces Gilianas Flinnas trillerim «Neatrodamā» (Gone Girl). Un man nekas cits neatliek, kā piekrītoši māt ar galvu. Tikpat toksiska un nepanesama nolemtības sajūta. Tik pat kaitinoši spoži. Kad psiholoģiskā spriedze sāk kāpināt tempu, lūpām izdodas «Meiteni vilcienā» izburbuļot cauri divos acumirkļos.
Svarīgi: Pēc romāna «Meitene vilcienā» motīviem tapis scenārijs kinofilmai ar tādu pašu nosaukumu un talantīgo angļu aktrisi Emīliju Blantu (Emily Blunt) galvenajā lomā. Ja esat nolēmuši lasīt grāmatu un filmu savos datorekrānos vērot pēc tam, neskatieties filmas treileri. Slāpējiet ziņkārību! Tas man maksāja romāna negaidīto atrisinājumu.
(No angļu valodas tulkojusi Aija Čerņevska; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2016)
⭐⭐⭐⭐
(Piezīmes par romānu «Meitene vilcienā» tapušas 6. maijā)
Kara Hantere «Kāds no savējiem»
«Pateikšu to tagad, pirms sāksim šo stāstu. Jums tas nepatiks, bet varat man ticēt, jo esmu to pieredzējis biežāk, nekā gribētos atcerēties. Šādos notikumos – ar bērniem – deviņos gadījumos no desmit vainīgais ir kāds no savējiem.»
Pirms kāda laika nejauši uzdūros izdevniecības Zvaigzne ABC paspārnē izdotā trillera «Tumsā» intriģējošajam aprakstam. Pāris klikšķi un jau ar sajūsmu vēros Goodreads lietotāju atstātajos vērtējumos, kas tikai apstiprināja manas aizdomas par to, ka aiz derdzīgā grāmatas vāka slēpjas kaut kas patiesi labs. Taču jau tūlīt manu seju nomāca drūms mākonis, atskāršot, ka romāns «Tumsā» ir angļu rakstnieces Karas Hanteres (Cara Hunter) otrais izdevums sērijā par noziegumiem, kurus izmeklē inspektors Ādams Folijs. Protams, divreiz man nebija jādomā par to, kura būs tā grāmata, kura kārtējo reizi apies «lasāmo grāmatu kaudzīti».
«Slepkavība vienmēr ir riskanta. Īpaši tad, ja tā nav plānota.»
Trilleris«Kāds no savējiem» (Close to Home) lasītāju ievelk dramatisku notikumu krustugunīs. Kas griež kā karuselī. Pēc tam, kad no mājas ballītes pazūd astoņus gadus vecā Deizija, lēnām, kā šķetinot matus, pa vienam vien, pa vienam, atklājas paraugģimenes sapuvusī iekšiene. Tā ir ģimene, kurā katrs ir spējīgs uz visu, lai apmierinātu savas slimās tieksmes. Vainīgais varētu būt jebkurš. Un tas šķebina dūšu. Nozieguma izmeklēšanā iesaistās inspektors Ādams Folijs un viņa komanda. Laiks nestāv uz vietas. Tas nedarbojas viņu labā. Stundas rit. Un jo tuvāk, šķietami, Folijs piekļuvis atrisinājumam, jo meistarīgāk Kara Hantere savērpj notikumus tā, lai izmeklēšana jāsāk šķetināt teju no paša sākuma. Kas ir tas, ko Folijs un viņa komanda visu laiku palaiž garām, liekot atkal un atkal uzsākt sprintu no zemā starta? Tik-tak-tik-tak. Laiks rit. Un iespēja atrast Deiziju dzīvu nenotverami slīd cauri pirkstiem.
«Dievs gādā, lai cilvēku grēki galu galā nepaliek nesodīti.»
Es neesmu īsta trilleru cienītāja, taču, lasot šādus darbus, ir vēlme rauties pēc vēl. Kara Hantere iedzen lasītāju slazdā. Baksta. Izmēda. Neļauj pieķerties patiesībai. Hantere raksta pārliecinoši, psiholoģiski nospiedoši, taču intriģējošais romāna sižets neļauj astlābt, laupot uzmanību līdz pat brīdim, kad grāmata ir izlasīta. Un atrisinājums? Atrisinājums nopauzē.
Nav iespējams uzminēt, ka notiek katras ģimenes iekšienē. Cik viltoti ir vārdi un smaidi uz lūpām. Taču, kad atklājas detaļas, un visas maskas krīt, tas, kas paveras skatam, liek sirdij pamirt. Ar nepacietību gaidu iespēju ienirt «Tumsā»!
(No angļu valodas tulkojusi Aija Čerņevska; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2020)
⭐⭐⭐⭐⭐
*Piezīmes par romānu «Kāds no savējiem» tapušas 17. maijā
Kolīna Hūvere «Mana laimes lauskas»
«Visas cilvēciskās būtnes pieļauj kļūdas. Cilvēka raksturu nenosaka mūsu pieļautās kļūdas. Visu izšķir tas, kā mēs uztveram šīs kļūdas un pārvēršam tās mācībās, nevis attaisnojumos.»
Domāju, ka ne viens vien cilvēks vismaz reizi mūžā (vai divus) ir aizdomājies par to, kāpēc vardarbīgās attiecībās mītošie atkal un atkal turpina viens pie otra atgriezties. Upuri pie pāridarītājiem. Pāridarītāji pie upuriem. Mēs domājam – «muļķes» un «muļķi», taču cilvēkiem, kuri Visuma dārzos pārvietojas ārpus fiziskas un morālas vardarbības draudu orbītām, nekad nesapratīs to, ko nozīmē piedot par spīti piedzīvotajām sāpēm un kaunam, un turpināt mīlēt. Turpināt atdot sevi visu, līdz nākamajai pārestībai. Līdz nākamajam «piedod».
«Reiz kāds man teica, ka sliktu cilvēku neesot. Mēs visi esam tikai cilvēku, kuri dažreiz rīkojas slikti.»
Ar amerikāņu rakstnieci Kolīnu Hūveri (Colleen Hoover) tiekos otro reizi. Pirmo reizi tas notika pagājušā gada maijā, kad manā grāmatu interneta veikala grozā iekrita Hūveres romantiskais trilleris «Veritija». Toreiz, par spīti smīkņāšanai no kolēģu (grāmatmīļu) puses par to, ka esmu noreibusi labsajūtā, lasot apgāda Kontinents (kas grāmatu ļaužu valodās kļuvusi par mākslinieciski nevērtīgu darbu izdevēju) izdotu grāmatu, apņēmos reiz pārlapot vēl kādu no autores literārajiem veikumiem. Kolīna Hūvere tiek uzskatīta teju par mūsdienu rozamundi pilčeri, tāpēc skaidrs, ka vieglas literatūras nīdējiem, šāda sajūsma izraisa netīkamu zosādu. Taču jāatzīst, ka Hūverei izdodas piesaistīt lasītāju, runājot par globāli svarīgām tēmām. Iztirzāt tās līdz vissīkākajai niansei. Sāpīgi izķidāt psiholoģiski pieblīvētu materiālu līdz tas kļūst par caurspīdīgu papīra strēmeli.
«Tas vien, ka mēs neiekļuvām vienā vilnī, nenozīmē – mēs vēl aizvien neesam daļa no viena un tā paša okeāna.»
Romāns «Manas laimes lauskas» vēsta par sievieti vārdā Lilija un viņas sāpīgajām atmiņām par bērnības gadiem – tēva vardarbību pret māti un mātes nebeidzamajiem attaisnojumiem, lai paliktu. Lilija savā dzīvē dara visu iespējamo, lai neatkārtotu savas mātes kļūdas – nekļūtu par upuri cilvēkam, kurš lemts viņas mīlestībai. Kādu dienu Lilijas dzīvi uz visiem laikiem maina liktenīga iepazīšanās. Neprātīga iekāre mijas ar dziļu mīlestību. Viss ir tik skaisti un saldi (šķiet, lubeņu nīdejiem šajā brīdī varētu sāk raut uz augšu) un tad Lilijas seju šķērso mīļota dūre. Lilija nonāk tajā pašā vietā, kur pirms vairākiem gadiem nonākusi viņas māte – viņai jāizdara izvēle – palikt un meklēt 101 attaisnojumu, lai rastu ceļu uz piedošanu vai aiziet, apcērtot pavedienus, kas saista vienu ar otru.
«Iztēlojies visus cilvēkus, kurus satiec savā mūžā. Viņu ir tik daudz. Viņi ienāk tavā dzīvē kā viļņi, kurus dzenā paisums un bēgums. Daži viļņi ir daudz lielāki un atstāj lielāku iespaidu nekā citi. Dažreiz viļņi atnes sev līdzi kaut ko no jūras dzīlēm un atstāj to izmestu krastā. Nospiedums smiltīs, kas pierāda, ka vilnis te reiz bijis, vēl ilgi pēc bēguma iestāšanās.»
«Manas laimes lauskas» sevī ietver arī personiskas atmiņu atblāzmas no pašas Kolīnas Hūveres bērnības. Autores piezīmes, kuras lasāmas grāmatas beigās, liek sirdij sažņaugties (un ne tikai – pēdējās (vismaz) piecdesmit lapaspuses, pavadīju šņukstu un asaru simfonijā). Tiem, kuru dzīvi nenomāc nežēlība, ir grūti saprast attiecības (un ģimenes), kuras turas kopā par spīti vardarbībai. Taču, kad saņem mīļotā pirkstu kauliņu nospiedumus uz saviem vaigu kauliem, ir viegli sev iestāstīt, ka tas ir tikai pārpratums. Un piedot. Tad nāk otrā un trešā pārpratuma reize. Ceturtā. Piektā. Un tad jau tas sāk šķist pavisam dabiski. Un, ja ir izturēts tika daudz, var taču pamēģināt izturēt vēl. Varbūt kaut kas mainīsies… Varbūt vēl ir iespēja kaut ko glābt… Taču nav. Katra palikšana tikai «padara aiziešanu daudz grūtāku nākamajā reizē.»
«Augi ir pareizi jāmīl, lai viņi izdzīvotu. Ar cilvēkiem ir tāpat. Kopš dzimšanas mēs paļaujamies uz vecākiem, ka viņi mīlēs mūs pietiekoši, lai mēs izdzīvotu. Un, ja mūsu vecāki izrāda mums pareizo mīlestību, mēs kļūstam par labākiem cilvēkiem. Bet ja mēs tiekam pamesti novārtā…»
Šis ir vieglās literatūras gala romāns, kuru noteikti iesaku izlasīt – uz kādu laiku viela pārdomām būs nodrošināta.
(No angļu valodas tulkojusi Gunita Mežule; Izdevējs: apgāds Kontinents, 2018)
⭐⭐⭐⭐⭐
*Piezīmes par romānu «Manas laimes lauskas» tapušas 14. jūnijā
Kara Hantere «Tumsā»
«Mēs neviens nezinām, uz ko esam spējīgi.»
Šī ir otrā reize mēneša šķērsgriezumā, kad esmu atļāvusies vaļību un iegrimusi angļu rakstnieces Karas Hanteres (Cara Hunter) domu aizsprostos. Jāsaka, ka tieši pateicoties tam, ka kādā no grāmatmīļu tērzētavām manīju sajūsmu par Silvijas Brices tulkoto trilleri «Tumsā», lika man steigā ķert un vērt vaļā visus iespējamos meklēšanas resursus, lai uzzinātu kaut ko vairāk par to, kas tajā slēpjas. Vai vismaz autores vārdu un uzvārdu. Mazliet sagumu, kad sapratu, ka «Tumsā» ir Hanteres otrā grāmata par noziegumiem, kurus izmeklē Ādams Folijs, taču redzot, ka daudzi lasītāji visā pasaulē augsti novērtē šo detektīvromānu, tikai audzēja manai aizrautībai kājas. Pēc pāris mirkļiem biju izlasījusi ne tikai Hanteres romānu «Kāds no savējiem», bet arī ceļā pēc «Tumsā».
Salīdzinot ar pirmo romānu, kurā baismus notikumus mēģina atšķetināt inspektora Folija komanda, šķiet, Hantere kļūst drosmīgāka. Impulsīvāka. Neaprēķināmāka. Romāns «Tumsā» (In the Dark) lasītāju ierauj šausmu pilnu notikumu virpulī, kad kāda veca vīra mājas pagrabā tiek atrasta sieviete un bērns. Nevienam nav ne jausmas, kā abi tur nonākuši, taču apstākļi, kādos tie tikuši atrasti, pat pieredzējušu izmeklētāju acīs liek iedegt sāpju dzirkstis. Ikreiz, kad šķiet, atrisinājums ir tepat ar pirkstu galiem aizsniedzams, nākas atgriezties sākumpunktā, jo gaismā nāk arvien jauni pierādījumi kāda vainai un nevainībai. Taču viss vēl vairāk sarežģījas brīdī, kad izmeklēšanu aizēno divus gadus sens noziegums, kura upuris mitis tepat – teju rokas stiepiena attālumā no mājas, kurā atrasta sieviete un bērns. Sakritības nepastāv (tās pasēž), un Ādams Folijs ir gatavs uz visu, lai pierādītu, ka abas šīs lietas ir saistītas.
Par psihopātu nekļūst. Par psihopātu piedzimst. Un mums nekādi nav pa spēkam izskaitļot, kas ir cilvēki, kurus ielaižam savā dzīvē, un cik dārgi mums tas var maksāt.
«Dažreiz klusēšana ir žēlsirdīgāka.»
Hanterei lieliski izdodas novērst lasītāju uzmanību un netraucētai izvērst romāna varoņu darbību tādā plašumā, kas aptver kārdinājumu, cietsirdību, aizvainojumu, ārprātu, nežēlību, žēlumu, atriebību tā, lai pēc romāna izlasīšanas vienīgais, par ko spēj domāt, ir: «Bet, KĀ?! Kā patiesība varēja būt tepat? Tepat acu priekšā…». Neiespējami iedomāties, no kurienes nāk šis rakstnieces spēks, bet mani tas atstāja burtiski mēmu teju visa romāna lasīšanas laikā.
Ierasts, ka autori savās pirmajās grāmatās izliek sevi visu ,un pārējās, tai sekojošās, ir vien vājas atblāzmas, taču šoreiz jāsaka, ka otrā grāmata pārspējusi pirmo. Ja esi kriminālo žanru cienītājs, būšu neizsakāmi pārsteigta, ja Karai Hanterei neizdosies psiholoģiski iedarboties uz visām iespējamajām (un neiespējamajām) maņām. Noteikti gaidu šī «seriāla» turpinājumu!
(No angļu valodas tulkojusi Silvija Brice; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2020)
⭐⭐⭐⭐⭐
*Piezīmes par romānu «Tumsā» tapušas 19. jūnijā
Margo Fragoso «Tīģer, tīģer…»
Pirms pāris dienām vienā no savām Instagram stāstu sērijām atklāju, ka beidzot, par spīti vasaras faktam (paldies, kalendār, ar tevi nav jēgas strīdēties), esmu ļāvusies attiecībām ar kādu lasāmvielu, kas ir nekaunīgi biezāka par TV programmu, kafejnīcas ēdienkarti un tualetes gaisa atsvaidzinātāja instrukciju. Uzreiz jau jāsaka, ka šoreiz grāmata, kura krustoja manus un lasāmo grāmatu kaudzes ceļus, nebija tā labākā izvēle. Lai gan grāmatas vāks un daudzu grāmatmīļu atsauksmes solīja, ka atverot tās vākus, lasītāju sagaidīs «emocionāls autobiogrāfisks stāsts, kas neatstāj vienaldzīgu», nožēloju katru nākamo un nākamo «satikto» lapaspusi. Tas ir traģisks stāsts par izpostītu dzīvi, kontroli 14 gadu garumā un varmākas sargāšanu par spīti visam. Margo Fragoso autobiogrāsiskais stāsts «Tīģer, tīģer…» satricina līdz bezspēkam. Margo ir tikai septiņi gadi, kad viņas dzīvē ienāk Pīters, piecdesmit vienu gadu vecs vīrietis, kurš salauž mazās meitenes dzīvi uz mūžu. Grāmatā «Tīģer, tīģer…» Fragoso pa vienam vien šķetina savu atmiņu mezglus, atklājot neaprakstāmu nežēlību, ļaunprātīgu izmantošanu, ciešanas un ļaunā pieņemšanu kā pašsaprotamu. Domāt, ka klusēšana un aizmiršana ir pasargāšana, ir lēna bojāeja. Esmu šokēta par Margo spēju savu stāstu iznest uz papīra. Iznest un teju līdz sīkākajai detaļai atklāt netiešos un tiešos «spēkus», uz kuriem paļaujas pedofīli, lai gaužām nevainīgi piekļūtu savam upurim, iegūtu upura ģimenes uzticību un, visu beidzot, palikt neatklāts cauri gadu gadiem.
Nav iespējams vārdos ietērpt sajūtas, kuras pavada lasot «Tīģer, tīģer…». Tajā ir ainas, kuras lasot, es teju neapvēmos. Tajā ir ainas, kuras gribu izdzēst no apziņas. Un zemapziņas apcirkņiem. Tajā ir ainas, kuras lasot, aizrijos ar savām asarām… Piekrītu grāmatas «aizmugurējam vākam», «Tīģer, tīģer…» nudien varētu ļaut vecākiem un līdzcilvēkiem pamanīt un saprast varmākas signālus, kas norāda uz nepārprotamu pārestību, taču nepiekrītu, ka grāmata sniegtu paraugu tam, kā pēc notikušā dzīvot tālāk. Stāsts beidzas, bet mani nepameta sajūta, ka Margo tomēr nezina, kā būt… Un tas ir tik negodīgi, ka no domas vien sāp. Es nevaru ielikt šai grāmatai vienu zvaigzni. Un nevaru ielikt piecas. Kaut ko tādu nav iespējams novērtēt. Kaut ko tādu nav pat iespējams ieteikt lasīt citiem.
Pēc «Tīģer, tīģer…» izlasīšanas nolēmu uzmeklēt Margo, redzēt, ko viņa dara. Kāda pēc Pītera izvērtās viņas dzīve. Uzzināju, ka paralēli tam, ka kļuvusi par filozofijas doktori, divreiz izveidojusi ģimeni un kļuvusi par mammu meitai. Tomēr 38 gadu vecumā (2017. gadā, 6 gadus pēc grāmatas izdošanas (3 gadus pēc tam, kad tā nonāca pie latviešu lasītājiem)), vien 16 gadus pēc tam, kad kļuva brīva no Pītera, Margo zaudēja cīņu ar olnīcu vēzi… (No angļu valodas tulkojusi Ilze Jansone; Izdevējs: Lietusdārzs, 2014)
*Piezīmes par romānu «Tīģer, tīģer…» tapušas 9. augustā
Džeina Hārpere «Sausums»
Pašsaglabāšanās ir viens no spēcīgākajiem instinktiem, kas mājo cilvēkā. Mēs nekādi nevaram būt droši par to, uz ko esam spējīgi, lai glābtu sevi (un dažreiz pat tikai no sevis), līdz brīdim, kad šī spēja laužas no iekšas uz āru. Neviens neiemāca mūs pārciest ziemu. Pārciest lietu vai piedegušu kartupeļu sacepumu. Neiemāca pārciest tuva cilvēka zaudējumu. Tas vienkārši notiek. Un mums jāsaprot, ka jāsavelk bikses līdz padusēm augšā un jābrien tām sāpēm pāri. Taisnu muguru. Jo ir tādi, kam tās sāpes dikti ģeld… Un tādi ir vienmēr. Neizbēgami. Divdesmit gadi nav pietiekams laiks, lai aizmirstu. To nākas saprast Āronam, kurš pēc ilgas prombūtnes atgriezies dzimtajā pilsētā, kuru jau divus gadus plosa vēl nepieredzēts «sausums». Katrs pilsētas nostūris, katrs tās iedzīvotāja notvertais acu skatiens atgādina par traģēdiju, kuras dēļ Āronam nācies tik daudz ciest, pametot mājas un draugus uz visiem laikiem. Bezcerības rūgtuma nospiestie pilsētiņas ļaudis ir gatavi teju uz visu, lai jaunā vīrieša dzīvi atkal padarītu nepanesamu, tomēr šoreiz Ārons nav gatavs bēgt. «Lai meklētu taisnību, ir vajadzīgi daudzi cilvēki, kam pietiek drosmes un apņēmības.» Āronam jāatšķetina mīklainā drauga un viņa ģimenes bojāeja un jāatrod atbildes uz divdesmit gadus seniem jautājumiem.
Austrāliešu rakstnieces Džeinas Hārperes debijas romāns «Sausums», visticamāk, neliks vilties kriminālromānu mīļotājiem. Kā būtu, ja es būtu varējis notikušo paredzēt un rīkoties citādi, ir šī romāna vadmotīvs. Šajā dzīvē nekas nenotiek tāpat vien. Viss, kas tajā liek krūtīm cilāties alkās pēc gaisa, ir mūsu rīcības sekas. Kafijas krūzīšu atstātie nospiedumi uz virtuves galda. Nepateiktie (un pateiktie) vārdi. Noslēpumi, kas kā saules apspīdētu putekļu sejas kādu dienu nāks gaismā. Neteikšu, ka šis romāns mani satricināja vai pārsteidza, sagādājot negulētu nakšu sēriju, plaši atvērtām acīm blenžot sienā un atgremojot romāna atrisinājuma spozmi. Taču «Sausums» noteikti ir aizraujoša lasāmviela, kuru «uzlasīt» jau no pirmajām lapaspusēm, nezaudējot interesi līdz pat tā noslēgumam.
P.S. Pēc romāna motīviem uzņemta filma «The Dry», kuru es nesteigšos noskatīties (lai gan filmas kaceklis rada neviltotu ieinteresību), jo, kā jau ierasts, grāmata (noteikti) bija labāka. (No angļu valodas tulkojusi Adriana Dzērve; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2019)
⭐⭐⭐⭐
*Piezīmes par romānu «Sausums» tapušas 12. augustā
Diāna Čemberlena «Nozagtā laulība»
«…vai mēs jebkur varam būt laimīgi?» Ar dižpārdokļiem, kuru vākus rotā sievietes ar sapņainiem «skatiem» tālumā, ir kā ar boršču un baltu kreklu – varbūt būs, a bet varbūt nē. Diānas Čemberlenas romāns «Nozagtā laulība» manu uzmanību piesaistīja ne romantiskās sižeta vadlīnijas dēļ. Lai arī Čemberlena aptuveni 480 lapaspušu garumā izraksta skaudru sievietes dzīvesstāstu – netīkamas sakritības, kļūdas, kas seko cita citai, izšķirošas izvēles, kuras aizved tālu prom no visa izsapņotā, iemetot dzīvē, kur viegli pazaudēties, dzīvē, kur esi svešais starp savējiem, mani piesaistīja paralēlā sižeta līnija, kas tik bezkaunīgi šķērso mūslaiku problēmu ceļus. Kā jau lielā daļā literāro darbu, autori to radīšanai iedvesmojas, balsoties uz reāliem notikumiem. Šī stāsta balsts ir poliomielīta epidēmija Ziemeļkarolinā, Otrā pasaules kara izskaņā. Vīruss nešķiro – bagāts, nabags, balts, melns. Tas skar visus. Un tā apkarošanā nākas piedalīties itin visiem (kaut kas ellīgi pazīstams, vai ne?). Starp centieniem izrauties no sajūtas, ka ir tikai pieklīdis kaķēns, kas maisās pa kājām, jaunajai sievietei rodas iespēja pierādīt «nepareizi iekārotajai pasaulei», ka var būt kaut kas vairāk par stīvā blūzē un svārkos ieriktētu sievieti. Var būt kas vairāk par sevis pašas radītu traģēdiju, kas izvērtusies par kāda glābiņu.
Čemberlena lieliski atrāda sabiedrības mietpilsonību. Atklāj tā laika cilvēku lielākas bailes, pazemojumu, kauna «barjerskrējiena» analīzi. Atklāj ne tikai no apkārtējiem slēptākās domas, bet arī domas, kuras mēdzam slēpt paši no sevis. Romāns «Nozagtā laulība» liek aizdomāties par to, ka ar mums kaut kas nav kārtībā. Teju astoņdesmit gadu laikā nekas nav mainījies. Sabiedrībai joprojām nav izdevies izaugt no domas, ka mīlestībai nav dzimuma. Mīlestībai nav krāsas. Nav izdevies izaugt no domas, ka baznīcai ne vienmēr ir jādiktē savi noteikumi. Izaugt no domas, ka zinātne nav zīdainis, kas tikai guļ pie krūts, krāmē biksēs un pa vidu apraudas. Sabiedrība joprojām dzīvo maldīgos un garlaicīgos vispārpieņemtos uzskatos. Un paraugoties uz to, kas notiek ārā aiz loga, šķiet, ka vēl vismaz astoņdesmit gadus turpinās dzīvot.
«Pēdējā gada laikā man nereti uzmācās doma, ka Dievs ir darba laikā aizsnaudies.» (Grāmatu iesaku, (brīdinājums: sekos stereotipisks «paraugteksts») par spīti tam, ka to izdevis veco ļaužu grāmatu apgāds Kontinents, (2018); No angļu valodas tulkojusi Biruta Vaivode)
⭐⭐⭐⭐
*Piezīmes par romānu «Nozagtā laulība» tapušas 17. augustā
Sēžu pie sukulentu izraibināta galda. Noputējuši. Izstīdzējuši. Iekaltuši. Atpletuši savas sausās rīkles aizmirstībā. (Gaidu tiesas spriedumu par telpaugu adoptēšanas aizliegumu. Uz laiku. Vismaz.) Uz galda pēc lasīšanas tvīkstošas grāmatas. Kafijas krūze ar atdzisušu substrātu, organisma funkciju pildīšanas katalizatoru. Saule svilina pakausi un kausē sieru uz maizes šķēles. Pret logu rūti nepaguruši pieres dauza no miega pāragri atmodinātie lidoņi. Mušas. Taureņi. Sirdsapziņas. Krīt uz palodzes. Un, ja paveicas – nositas… Blakus meita no Lego uzbūvējusi dzelzceļa staciju. Cilvēki salikti uz perona. Gaida atbraucam vilcienu. Un gaida citas lietas, kuras cilvēkiem labpatīk gaidīt. Gaida dienu bez mākoņiem. Melnās piektdienas atlaides gaida. Pieaugšanu. Gaida. Gaida beidzamies pirmdienu un mikroviļņu krāsns minūti. Gaida sākamies Džona Keidža «4’33». Bērnu gaida. Lielveikala rindā naudas izdošanu gaida. Nakti bez bezmiega gaida. Ziemu aizejot gaida. Un sagaida.
Februāris bijis lasāmmateriāliem piepildīts. Ar mazu vilšanās astīti. Bet tomēr… Emuāra sākumlapā lasāmi trīs, spriežot pēc statistikas, šīs vietnes lasītāju iemīļoti apcerējumi par šajā mēnesī lasītajām grāmatām no mana skatupunkta. Diviem šā brīža dižpārdokļiem – Andra Kalnozola «Kalendārs mani sauc» un Silvijas Brices «Baigās piezīmes». Diviem stāstiem, saaustiem vienas grāmatas vākos – Lalitas Muižnieces «Pēdas • Melita Rīgā». Taču noteikti gribu pastāstīt arī par grāmatām, kuras šomēnes uz emuāra galvenās sienas nenonāca, tomēr lika man just. Gribot. Negribot. Tāpēc par to, kas patika, kas nepatika, cik zvaigznes dalīju vārdiem, uzvārdiem un grāmatu nosaukumiem (nemaz nerunājot par to iekšiņām), lasi zemāk:
Lai vilinošas negulētās stundas grāmatu dēļ! TIEKAMIES MARTĀ!
Oidira Ava Olafsdotira «Rabarberu sarkanais»
“Ir ļoti maz tādu, kas uzdrīkstas dzīvē pieņemt tik daudzus nozīmīgus lēmumus. Vairākums jau ir lielās sprukās, kad vajag izvēlēties konfekti no šokolādes asorti kastes. Nē, viņi vienmēr izvēlas vienu un to pašu, ko pazīst pēc folijas krāsojuma, kā laboratorijas pele būrī allaž dodas uz stūri, kur ir barība.”
Karbonādes uz pannas čurkst eļļas simfonijas ritmā. Kā upe, spītējot ziemai, uz pavasari plūst. Upe plūst. Uz galda blakus klusējot guļ islandiešu rakstnieces Oidiras Avas Olafsdotiras (Auður Ava Ólafsdóttir) Rabarberu sarkanais (Upphækkuð jörð) Kā vīns glāzē. Gaida sausu lūpu pieskāriena divvientulību. Klusējot, jo viss jau ir izstāstīts. Izrakstīts. Izlasīts. Trauslās papīra ādas. Iekaisušas līdz sārtumam. Rabarberu rūgtumam. Esmu izdzīvojusi svešu dzīvi 128 lappušu garumā. Skaistu vārdu harmoniju.
“…kur vien viņa dzīvos, viņai vienmēr būs logi ar vienu stiklu, nevis dubulti. Citādi neveidojas leduspuķes, un garajās, tumšajās ziemas dienās kāda gan būtu dzīve bez tām?”
Rabarberu sarkanais ir stāsts par Augustīni. Meiteni ar eņģeļa kājām. Meiteni, kas vārdus lieto taupīgi. Lieto un nelieto. (Atgādiniet, lūdzu, vēlreiz, kāda bija lietoto vārdu veikala adrese!) Augustīne ir pusaudze. Pusaudze, kura nemaz nav tāda, kā citi. Ne tikai eņģeļa kāju un taupīgo vārdu dēļ. Ne tikai tāpēc, ka ieņemta zem sulīgu rabarberu lapām. Augustīne nemaz nav tāda, kā citi. Augustīnes prāts ir augsts kā Kalns, kura virsotnē vēlētos nokļūt. Ar visām savām eņģeļa kājām.
“Vienīgais patiesais ceļojums ir tikt pāri saviem ierobežojumiem, sasniegt sava kalna virsotni.”
Lai arī brāķis no sākta gala, Augustīne nepadodas. Viņa sapņo lielus sapņus. Nomodā. Viņa netiecas būt kārtējais dekoratīvais elements dzīves telpas iekārtojumā. Viņa dodas cīņā pret vētrām. Pret zemu mākoņu nestiem sniegputeņiem. Nikniem cikloniem. Nelabojamiem garastāvokļiem. Un kāpj uz pjedestāla. Un uzvar.
“Neticami ir iztēloties, ka sniegots kalns var atrasties uz paša ekvatora.”
Smeldzīgs stāsts par meiteni, kura, spītējot liktenim, neļauj sapņiem kļūt par gaistošiem miglas vāliem. Stāsts par meiteni, kuru pavada gardas vārdu gleznas. Islandes gleznas. Gleznas, kurās vēlētos iegleznoties. Bauda!
“…laiks ir tikai smiltis.”
(No islandiešu valodas tulkojis Dens Dimiņš; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2016)
⭐⭐⭐⭐
Romana Romanišina, Andrijs Lesivs «Zvaigznes un magoņu sēkliņas»
“Ikvienu uzdevumu, pat vissarežģītāko, jāsāk no visvienkāršākā – no viens, divi, trīs…”
Bilžu grāmatas stāsta par mazo meiteni Doru autori ir Romana Romanišina un Andrijs Lesivs, ukraiņu mākslinieki, grafikas dizaineri, kuru kopīgi radītās pasaules priecē bērnus abpus zemeslodei.
Dorai patīk skaitīt. Un skaitīšanas mīlestību Dora iemācīja arī man. Cauri trīsdesmit divu lappušu biezajai grāmatiņai, izskaitīju burtus, ciparus, punktiņus, līnijas, kokus, torņu smailes, bultiņas, putnus. Mākoņu straumes. Mēneša ausmas. Un rietus. Vārdus. Trīs simtus un piecdesmit vienu.
“…cik gan smilšu graudiņu varētu būt visos pasaules tuksnešos un pludmalēs kopā.”
Zvaigznes un magoņu sēkliņas aiz saviem vākiem no svešām acīm slēpj neaprakstāmi burvīgas ilustrācijas. Ilustrācijas ne no zemes šīs. Dora ievij lasītāju (un pētītāju) savā sarežģīto formulu un vienādojumu uzdevumā. Un atrisinājums ir tik tīkams, ka neviļus jāsāk murrāt, kā no piparu graudiem veidotajam kaimiņu kaķim Borhesam.
(No ukraiņu valodas tulkojis Māris Salējs; Izdevējs: liels un mazs, 2016)
⭐⭐⭐⭐
Inga Gaile «Skaistās»
Verdošas kumelīšu tējas malks vispirms ietriecas rīkles galā un tad pazemīgi aiztek barības vada ceļos (un neceļos). Tāds ikrīta rituāls. Murgu izdzīšana no ķermeņa ar mirušu ziedu aplietu suslu. Rituāls. Un tam patiesībā nav nekāda sakara ar tēju. Kaut kur paralēlajā Visumā saņemu īsziņu no Skaistajām. “Sieviete ir skaista, ja pati tam tic.” Gribi tici, gribi netici. Pagribēs un pāries. Meklēju sinonīmu vārdnīcā vārda triekt brāļus un māsas. Tagad triecu, dzenu, trencu verdošu kumelīšu tējas malkus. Kampju kā gaisu. “Sieviete ir skaista, ja tam tic.”
Par rakstnieces Ingas Gailes rokrakstu priecājos tieši pirms diviem gadiem, kad gabalu pa gabalam kopā liku Stiklus. Kārpijos ārā no emociju lamatām, kurās autore mani bija notvērusi. Romānu Skaistās var uzskatīt par Stiklu turpinājumu, tāpēc satikšanās ar jau iepriekš iepazītajiem tēliem, kuriem biju līdzpārdzīvojusi jau agrāk, bija neparasti gaiša. Kaut patiesībā Skaistās slēpj sevī biedējošu tumsu.
“Otrajā pēršanas reizē viņa bija zaudējusi samaņu. Ārsta nebija klāt, jo drošvien bija šķitis, ka Mazā ir jauna līdz ar to spēcīga. Pēc tās reizes ārsts vienmēr pārbaudīja pulsu pēršanas vidū, vai peramā vēl izturēs. Jo mēs negribam jūs nobeigt, nē, nē, nē, jo mums vajag materiālu, kuru drāzt un kurš mums dzemdēs jaunu lielgabalgaļu.”
Skaistās vēsta par likteņa ieslodzītajiem. Par tiem, kuri gaida nepārprotamu Dieva uzbrukumu no slēpņa. Par tiem, kurus vairs neglābs nekas. Tumsa aug augumā un lec pāri laikam. Laikiem. 1941., 1943., 1944., 1945., 1953., 1956., 1957., 1958., 1959., 1961., 1962., 1964., 1966., 1968., 1974., 1978., 1979., 1980., 1981., 1985., 1990., 1995., 2006. Lec pāri vēstures liecībā. Lec pāri cilvēkiem un viņu augumiem. Lec pāri cilvēcībai.
“Rīts šai vietā vairs neuzausīs.”
Kas tad īsti dzīve ir? Skaistās pakļauj lasītāja prātu domāšanai. Gaidīšana, kad kāds sniegs atvieglojumu un aizmiršanos vai vismaz uzņemsies atbildību par nepareizām izvēlēm un negodīgiem likteņiem.
Pieķēru sevi pie domas, ka besī, ka tā raksta. Raksta tā, ka negribas lasīt tālāk. Negribas, jo tas nozīmētu, ka stāsts drīz tiks atbrīvots no grāmatas lapaspušu važām. Un to es negribēju pieļaut. Vilku un staipīju burtus. Teikumus. Par spīti tumsai. Meistarīgi!
(Izdevējs: Dienas Grāmata, 2019)
⭐⭐⭐⭐
Bianka Bellova «Ezers»
“Sieviešu prāts – tā ir otra sliktākā lieta pēc paģirām.”
Tas patiesībā ir īsts brīnums, ka esmu izburtojusi caurum cauri šīs, bulgāru asinīm ritošās, čehu rakstnieces Biankas Bellovas (Bianca Bellova), ar tintes zīmuli piesmietās, grāmatas Ezers lapaspusēm. Nepārtraukti lūdzos, lai kāds ieslēdz gaismu. Ieslēdz gaismu vismaz vārdos, jo šajās nieka simt astoņdesmit/deviņdesmit lappusēs starp cilvēkiem valda tumsa, kas ir melnāka un drēgnāka par tumsu, kurtu slēpj mitru pagrabu kakti.
“…šis jocīgais laiks vairāk novērtē muļķību nekā varonību.”
Vieglāk iegrimt mēmumā nekā atzīt, ka mani šis darbs neuzrunāja. Tas mani lamāja. Pēra. Purināja ārā no panskām. Sāpīgi bakstīja. Bet tik un tā nespēja atrast ieeju uz manas dvēseles vienistabas dzīvokli, kurā tā (kā izslāpis suns) šobrīd lok bezalkoholisko vīnu no divlitru burkas.
“…kaviārs ir veselīgākā lieta pasaulē. Tūlīt pēc žeņšeņa.”
Nezinu, kas noticis ar cilvēkiem, kurus rakstniece atdzīvinājusi grāmatas asinsritē, taču nekā vairāk kopīga, kā vien šīs pāris dienas (patiesībā teju nedēļu), kuru laikā mocīju tos pāri savu lūpu malām, nevēlos.
(No čehu valodas tulkojusi Halina Lapiņa; Izdevējs: Pētergailis, 2018)
⭐⭐⭐
Ronalds Briedis «Asaru gāze»
«Dažkārt viņa klusē dienām Un man nav ne jausmas, Kādā valodā ar viņu runāt. Un es meklēju, līdz trāpās īstā.»
Paņemu dzeltenu grāmatiņu, padusē iespiežu. Dzeltenu grāmatiņu, pilnu dzeltenu līmlapiņu piestādītu. Dzeltenu grāmatiņu, kurā dzejolis par māju no dzelteniem ķieģeļiem, kurā kāds raksta vēstules uz adresēm (visticamāk, dzeltenām) bez mājām. Iespiežu padusē un nesu uz virtuvi, kur dzeltenās tapetēs atspīd dzeltena saule. Atveru grāmatu, dzelteniem pirkstiem, lasu atzīšanos mīlestībā (visticamāk, man):
«Ar tādu pašu kaisli Kā pirmo reizi Skūpstu savu mīļoto Un domāju:
Ja es kaut ko daru Simto reizi Es pirmo reizi to daru Simto reizi»
Skatos, kā cilvēki sieviešu dēļ piever acis un sētnieks uzslauka sasistās plaukstas. Un skaitu, cik krītošu zvaigžņu šonakt izjauks zvaigžņu kartes. Baudu dzejnieka grāmatas ķidāšanu. Burtu un vārdu anatomiju. Kopā pasmaidām par nāvi, kura uzkāpj uz pļavā pamesta grābekļa. Un baznīcu zvanu aplaizītām lūpām.
«Salieku savos grāmatplauktos šillerus gētes baironus šekspīrus un voltērus
Stāv visi rindiņā kolektīvi muguras man pagriezuši»
Bibliotēkas eksemplārs. Un mani pārsteidza lasītājs «pirms manis». Piedalījies dzejas analīzē, bet aizmirsis izdzēst aiz sevis atstātās zīmuļa pēdas. Lasu «telpa», «alūzijas», «smieklīgi», «tieši tā», «ačgārnības», «atkal ūdeņi». Pārējo nevaru salasīt, bet piekrītoši māju ar galvu. Jo… Pārsteidza mani šis dzejas krājums. Patīkami. Un tikai patīkami.
(Izdevējs: Neputns, 2004)
⭐⭐⭐⭐⭐
Agnese Rutkēviča «Vietām cilvēki»
«tu manī esi tik dziļi kā rēta kā pietura noņemta no maršruta grafika»
Kaut kas starp rudeni un ziemu. Ziemu un rudeni. Man palika drēgni, mērcējot savu domu slaikās kājas vārdu rindu ezeros. Jūtu, kā tie lēnām pārvelkas ar plānu ledus kārtiņu, draudot iesaldēt mani uz mūžiem (vai vismaz līdz brīdim, kad dzejniece uzrakstīs pavasari).
«stacijas pulkstenis nolādēts mūžīgi atkārtoties»
Roku un šaubu pieskārieni. Noktirne par skabargām – mazajiem mirušajiem kokiem, kuru paēnā patverties. Kur nepieskarties. Vairs. Acu plaksti māj atvadas. Pilsētām. Ielām. Vietām cilvēkiem. Tuvākiem un tālākiem mērķiem. Klusumam. Robežām.
«atkusnis vietām atkailinājis zemi līdz grūtsirdībai»
Liegas, liriskas vārdu gleznas. Ainavas. Portreti. Sievišķīgi trausli. Lasot ir vēlme uzkrāsot lūpas un doties uz kādu āra kafejnīcu, atstāt lūpukrāsas nospiedumus uz baltā porcelāna ādas. Atstāt nospiedumus garāmgājēju zemapziņā. Parādīties sapņos kā mežs, kurā gaisma piedzīvo bojāeju. Ko man vēl pateikt, lai jūs zinātu, ka šis bija skaisti?
«gaismā acis atgādina rētas kuras katram ir tikai divas – dzīvība un nāve viss pārējais tā ir nejauša saruna tumsā starp daudziem svešiniekiem»
(Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2020)
⭐⭐⭐⭐
Arvis Viguls «5:00»
«manī mīt nevis viens, bet vismaz seši es»
Precīzs kā modinātājpulkstenis uz mani iedarbojas katrs burta milimetrs. Uz samtainās papīra miesas iekodēts. Dzeja liela. Plata un smaga. Kā kafiju ar pienu piesūcies divsimt reiz divsimt palags. Modina rīta trauslumu. Zirnekļu tīklu mežģīnes. Modina vienaldzībā nevienaldzību. Modina sliktajā māsā labo (atstāsim ģimenes lietas ģimenei, labāk aprēķināsim, «cik ļoti tumsa atkarīga no gaismas ātruma»). Piecēlusies un aizgājusi līdz gāzes plītij, lai brokastīs uzsildītu aizvakardienas atmiņas (sildot uzzināšu, vai tās nav saskābušas), nedaudz skumstu pēc siltuma, kuru izstaro sega. Pēc atkušņa gultā. Atkušņa, kas atkausēt spētu pat pasaules nepatiesību.
«es nezinu neko par trokšņiem gaitenī, es nezinu, kas naktīs ielavās un atstāj dzīvoklī uz grīdas un tavā dvielī svešus matus, kurus atradusi tu domā, ka pie manis bijusi cita, es nezinu, no kā, no kuras pasaules tie pienāk, kā skopas vēstis par tās eksistenci»
Katrs dzejolis kā vesels romāns. Ierauj lasītāju notikumu atvarā. Sagriež galvu. Un tad piepeši, vismazāk gaidītajā brīdī, izmet ārā. Realitātē. Kur neviens negramstās mūžībai starp kājām vai neizpilda rekviēmu aizgājušo manekenu piemiņai. Kur rīta melus neiespiež padusē (pēc pasta kastes apmeklējuma), bet meklē starp tievēšanas un angļu valodas kursiņu reklāmām viedtālruņos.
«es skatos uz tavu seju, rītam austot, kad krāsas vēl nav atgriezušās un viss ir neskaidrs, izplūdis attēls, un man liekas, esam divi rēgi, sastapušies svešu cerību graustā, ko spītīgi vēl cenšas apdzīvot tā kādreizējie iemītnieki. cik maz mēs zinām viens par otru, cik maz mēs zinām,»
Esmu vairāk nekā patīkami pārsteigta. Cik vienkārši(un mazliet prasti) tas skan, kad to pasaka skaļi, tāpēc es rakstu. Rakstu, ka šī šķiet viena no skaistākajām «dzejām», kuras topogrāfiskajā kartē esmu maldījusies. Taustījusi tās kalnu virsotnes. Kritusi bezdibeņos. Pārpeldējusi upes. Stigusi purvos. Brīnišķa ekspedīcija piecos no rīta.
«tagad mani biedē tavs skatiens: tavas acis ir tik savādi platas — kā mirušo acis, un tā ir tikai mazākā daļa no maksas par klusumu, uz kuru mani aizved noguris taksists.»
(Izdevējs: Mansards, 2012)
⭐⭐⭐⭐⭐
Žozē Žorži Letrija, Andrē Letrija «Ja es būtu grāmata»
«Ja es būtu grāmata, es lūgtu, lai cilvēki neizrotā ar mani trauku skapjus.»
Plaukti krāj grāmatas. Grāmatas krāj putekļus. Putekļi krāj deju soļus, kurus atklāt no jauna uz grāmatu mugurām, stīvām no stāvēšanas. Aizmiršanas. Plauktiem patīk tikt atbrīvotiem no grāmatu smaguma. Sliedēm, kas ieēdas skaidu plākšņu miesās, kā rētas pēc kara. Pēc kara, kurā uzvarētājs tiek lemts ar monētas palīdzību. Vēsture aiztur elpu. Grāmatām patīk tikt atbrīvotām no stāstiem. No burtu ganāmpulkiem. Pieturzīmju ganiem. No stāstiem. Teikumu noteiktībām (un ne). Putekļiem patīk atbrīvoties no drēbēm. Mesties virpuļos, saulesstaru pielietu istabu galvvidū. Visas uzmanības ubadzes. Ja es būtu grāmata, es neļautu putekļiem rīkot dzīres uz manas ādas. Ja es būtu grāmata, pa mani ceļotu tikai cilvēku pirkstu gali. Aizceļotu uz Kongo džungļiem. Raustīt hotentotu aiz ūsām. Uz Galapagu salām ar pingvīniem, un frakām mērīties. Uz Lielbritāniju un pusdienas laika tēju pie Karalienes.
«Ja es būtu grāmata, es vēlētos augt un augt, līdz es kļūstu par bibliotēku.»
Bilžu grāmatā «Ja es būtu grāmata», kuru radījuši portugāļu dzejnieks Žozē Žorži Letrija un ilustrāciju burvis Andrē Letrija, mājvietu radušas ne vien pasakaini skaistas un pārdomātas vizualizācijas, bet arī trāpīgi teksti, kas radīti nepieradinātas dzejas formā. Vidēji 14-15 vārdi vienā grāmatas atvērumā ved lasītāju pārdomu biezokņos, no kuriem izkļuvis, ikviens varēs būt pārliecināts, ka atradis recepti, kā viegli skart jebkuras grāmatas trauslāko vietu.
«Ja es būtu grāmata, es lūgtu – ja satiec mani uz ielas, paņem līdzi uz mājām!»
«Ja es būtu grāmata» radīta visu vecuma bērniem – gan tiem, kas šūpulī, gan tiem, kas šūpuļkrēslā. Grāmata, kura nekad nezaudēs savu aktualitāti, revidējot katra tās baudītāja domāšanas procesus. Ja es būtu grāmata, es gribētu būt tieši tā.
«Ja es būtu grāmata, es vēlētos dzirdēt par sevi: «šī grāmata tiešām pārvērta manu dzīvi.»»
(No portugāļu valodas tulkojis Edvīns Raups; Izdevējs: liels un mazs, 2017)
⭐⭐⭐⭐⭐
Vija Laganovska «Pirms un pēc»
«…nekas neved pie dievišķā pa taisnu ceļu, vien parāda tik daudzus cilvēciskas laimes meklējumu līkločus, ka bieži vien skurbumā vai neizmērojamās ilgās zīmes nepamanām.»
Grāmatas apraksts nepārprotami vēsta, ka «Pirms un pēc» stāsti ir rakstnieces Vijas Laganovskas debija prozā, taču lasot tā nemaz nešķiet. Ir sajūta, ka tieku bezkaunīgi maldināta, un aiz rakstnieces vārda un uzvārda slēpjas vēl daudzi citi, tipogrāfijas ceham cauri gājuši, iespieddarbi. Ir neiespējami nesajust, ka autore rakstot jūtas kā zivs ūdenī. Tik organiski tiek atdzīvināts katrs nākamais vārds. Stāsti šķiet norakstīti no dzīves. Tie elpo sejā (un pakausī). Rausta aiz matiem. Min uz kāju pirkstgaliem. Un lasītājam neatliek nekas cits, kā bēgt no stāsta uz stāstu, kamēr ar tiem (un sevi pašu) ir cauri.
«Trakuma un ļaunuma gaitu ir grūti paredzēt. Katru būtni vada dzīvības instinkts. Cilvēcība? Tas ir tikai mīts.»
«Pirms un pēc» sevī apkopojis vienpadsmit stāstus. Traģēdijas, kas vienlaikus salauž un atpestī. Kļūdas un to sekas, kas seko no paaudzes paaudzē, kā kucēni, kas alkst pēc mīloša pieskāriena. Cenzūras kombaini, kas nepaguruši novāc ražu. Vienu pēc otras. Vienu pēc otras. Laika uz priekšu grūšana. Laika, kam labpatiktos stāvēt uz vietas, līdz satrūdētu vienpatībā. Cīņa ar pašu radītām vētrām. Triumfu. Fiasko. Autobusu, kuram galapieturas nav. Kuram pieturu nav. Un bremžu. Drāšanās pretī likteņa nežēlības izdangātajiem ceļiem. Un ar cilvēkiem.
«Vai tiešām visa nodzīvotā dzīve ir acu, prāta un sirds apmāns? Ilūzija.»
Lai arī «Pirms un pēc» stāstu baudīšanu pēkšņi pārtauca Silvijas Brices parādīšanās manā grāmatu kaudzē (par to sīkāk aprakstīju ŠEIT), atgriezusies pie tiem, es tos tvēru un baudīju tieši tā, kā to būtu gribējusi jau no paša sākuma. Reizēm tādi pārrāvumi ir svētīgi. Kā spēriens pa pakaļu.
«Grāmatu lasīšana Almai gluži kā pīpēšana. Prasās.»
(Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2020)
⭐⭐⭐⭐
Jānis Hvoinskis «Mūza no pilsētas N.»
«tu biji dzīva tu elpoji uzsūci un izgaroji katru šīs pasaules vielu kura centās tevi noglāstīt un tevī ieiet vielu ar kuru cilvēki atrod viens otru un šķiras»
Sēžu. Prātoju, kas ir dzeja. Kas patiešām ir? Vai kartupeļi, vāroties savā sulā, ir dzeja? Vai tējas garaiņi, kas izplūst virtuves izplatījumā, ir dzeja? Vai skaņa, ar kādu kaķu barība birst traukā, ir dzeja? Vai kaimiņa paceltā roka sveicienam, kad pieeju pie loga, lai piekārtotu aizkarus, ir dzeja? Un klusums? Vai tā ir dzeja? Nesaskatīšanās? Neaizbraukšana? Palikšana? Pieceļos. Saglabāju šo domu. Melnrakstos.
«Tā dzīvojam mēs – līdzīgi rudenī peldošiem putniem»
Pēdējo mēnešu laikā esmu kāri metusies uz dzeju. Kā uz medu. Lieku to klāt pie karstajiem dzērieniem. Smērēju uz mīksti smaržīgas baltmaizes šķēles. Loku pa taisno no burkas iekšā. Ar visa izmēra karotēm. Pirkstu galiem. Ja izdodas aizkacēt, arī ar mēli. Tā, kādā no vissaulainākajām februāra dienām, uzmetos dzejnieka un tulkotāja Jāņa Hvoinska dzejas krājumam «Mūza no pilsētas N.» Kādu brīdi mēs ceļojām katrs savā orbītā. Vai kā rakstīts kādā no dzejas rindām – «Mēs sēžam katrs pie sava galdiņa». Es un dzejnieks. Taču kādā brīdī sapratu, ka galdiņš pie kura sēžam ir ne tikai viens, bet arī krēslu, zem apaļajiem dibenu vaigiem, dalām vienu.
«tavu iedomu telpā ir jānovelk robeža vienā tu otrā viņi»
Esmu atzīmējusi vārdus «es viņu satiku nelielās viesībās ar smaragda tapetēm izlīmētā virtuvē». Tie atrodami grāmatas divdesmit devītajā lapaspusē. Kā tādi noziedznieki slēpjas starp vārdiem «šeit» un «zagšus». Ko es esmu domājusi ar šiem zīmuļa virpuļiem, ierobežojot šīs grafiskās zīmes, man nav ne jausmas. Bet tik skaisti tas skan. Smaragda tapetes.
«šeit tagad es šeit tagad vājprātīgi smejos es»
Pārāk ilgi es meklēju dzejas muskuļus. Meklēju līdz izrādījās, ka dzejnieki ar tiem nemaz nedalās. Nemaz neaudzē dzejas muskuļus, neieliek grāmatu skatlogos. («muskuļi paliek muskuļi – to dzejniekiem trūkst») Taču, lai kā man šķita, ka neielasīšos, es to tomēr izdarīju. Pat vairākas rindas sevī ielasīju vairākkārt. Ielasījos. Tikai žēl, ka divas zvaigznes par vēlu.
«Stulbs tu vari būt īsu brīdi, bet stūlbs tu būsi mūžīgi.»
Izrevidēju sekcijas plauktus. Tos pašus, kuru augšējā daļā bez diža pielietojuma iespējām tup glāžu un servīžu komplekti, kāzu jubilejās sadāvināti, bet apakšā, aiz smagām durvīm iespundēti, grāmatu ķermeņi, kuri nekā citādi neder neglīti brūnajā garnitūras galvgalī, kā vien plakaniski. Un tagad guļ tādi (viens uz otra) kā princeses uz zirņa. Guļ un slienājas. Brīžam iekrācas. Iekrācas tik skaļi, ka augšstāvā krūzītēm jāpalecas no apakštasītēm. Bet glāzes, slaidās vienkājes, šādu šūpošanos izmanto filigrānu deju soļu izpildīšanai. Caurkritušās balerīnas (un citi caurkriteņi triko tērpos (tilla svārkos)). Izrevidēju sekcijas plauktus un uzdūros kartei (sodība – ne norēķinu). Atritinu kā paklāju, garu un sarkanu, pa kuru staigāt cilvēkiem no tēvē ekrāniem (vai atritinu kā paklāju (gar sienu, joprojām sarkanu vai sarkani brūnu), ģeometrisku figūru pārblīvētu, uz kura fona labākajās pozās iekāpuši «odnoklassniki» profilu turētāji). Atritinu un tupi (glupi, pupi) pētu visas pasaules vietas, kurās varēju būt, bet neesmu. Pētu Itālijas zābaku, visticamāk, Dolce & Gabbana. Paijāju Horvātijas krokodila galvu (kuru, vēlticamāk, vēlāk pārvērtīs itālijaszābakos). Slovēnijas vistai ar rādītājpirksta galu aizspiežu rīkli. Polijas lauvu pat nemēģinu rausīt aiz ūsām. Brīnos par Austrālijas pīļknābi Gruzijā. Bet Latvijā viss pa vecam – pieri saraucis kovārnis meklē, kam ieknābt. Neatrod. Beigās ieknābj pats sev. Un svētlaimē nopūšas. Latvieši.
«Kad atceros viņa mērķus un aizrautību, vilšanos, zvaigžņu stundu un nāvi – man nudien liekas, ka mums visiem vēl klājas itin labi.»
Pasaulē neiespējamas ir tikai trīs lietas: nošķaudīties ar atvērtām acīm, nolaizīt elkoni un tikt pie Silvijas Brices «Baigo piezīmju» eksemplāra. Līdz ko tika izziņots, ka pie lasītājiem nonāks lieliskās tulkotājas autordarbs, drūzmēšanos pie grāmatu veikalu ārdurvīm, visticamāk, būtu fiksējuši arī NASA astronauti, ja katrs grāmatas tīkotājs uz galvas būtu uzlicis pieres lampu pavērstu pret Debesu Tēvu un Pestītāju (ja jūs joprojām mēģināt aizkacēt ar mēli elkoni – beidziet! nebūs!). Grāmata tika izķerta kā tostermaizes bada laikā, un priekš manis (un daudziem citiem lasītmīļiem (ja man tagad būtu jāuzraksta tas cipars, cik tad mēs tur kopā palikām bešā, es to nevarētu, jo uz datora klaviatūras vienkārši fiziski nav tik daudz nuļļu)) nepalika pat tipogrāfijas ceptuves saldi rūgtā smarža. Sēdēju dažādos lietotu grāmatu tīmekļa vietnēs, cerot rast iespēju tikt pie «Baigajām piezīmēm» kaut vai pa dziesmu svētku biļešu cenām, bet velti. Acīmredzot ar «Baigajām piezīmēm» ir tāpat kā ar pēdējo košļājamo gumiju paciņā – neviens ar to negrib dalīties. Taču mazos ziemassvētkus lasītājiem februāra sākumā sagādāja izdevniecība Zvaigzne ABC, papildinot veikalu plauktus ar deficītprec, liekot, pēc «Baigajām piezīmēm» izbadušajiem, murrāt kā labi barotiem kaķiem. Arī es tiku pie savas devas (murr) baigas tulkošanas, literatūras, klejojumiem. Dīkiem niekiem, liedaga piezīmēm un maigā (ne baigā) kalendāra. Satura radītāju izsmēlu, un nelieciet man atvainoties par to, kas sekos tālāk (piedodiet). Lai arī šonedēļ iesāku lasīt Vijas Laganovskas «Pirms un pēc» stāstus, necik tālu netiku. Lai kā vēlējos savu medījumu pataupīt grūtākiem laikiem (vai vismaz laikiem, kad būšu izlasījusi visus savus bibliotēkas parādus), tas bija neiespējami. Smieklīgi neiespējami. Silvija Brice ar savām «Baigajām piezīmēm» ērti iekārtojusies uz grāmatu plaukta kores sauca mani. Sākumā čukstus. Tad pakāpeniski paceļot balsi. Beigu beigās jau kliedza tā, ka siekalas šķīda uz visām pusēm un blakus sēdošais Alesandro Bariko neizturēja un lūdza (varbūt pat pieprasīja, itāļu valoda nav mana stiprākā puse), lai pievaldu to sievieti no baltajiem vākiem. Tā kā nekas cits man neatlika, kā atvainoties (nē, es taču teicu, ka neatvainošos) Vijai, nopauzēt mūsu attiecības un ķerties klāt citai «vijai». Silvijai. (Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2021)
«Trakie, dzīves skrien kā bilde aiz mašīnas loga; labāk piedot nekā audzēt ļaunu.»
«Baigās piezīmes» tomēr ir baigā štelle, ziniet. Mazliet tā kā rūgtas (kā analgīns vai dzīve, bet, zaķi, davai, sarunājam, ka nesteigsimies un neatvadīsimies), tā kā ieskābenas. Tad pēkšņi saldas kā zafte, kad jāšķaiba mute visos debesu virzienos. Bet tad (hop) pāršķir lapu un šķiet, ka ēst dzīvu sāli būtu vieglāk (atgādinājumam: šī nav nekāda kulinārijas grāmata). Vaigi raustās smieklu konvulsijās. Kafija izlīst uz tikko uzvilktajām tīrajām džinsu biksēm (neies jau Brici lasīt netīrajās). Kaķis noslēpjas zem dīvāna, bet bērni satraukumā prasa: «Mammu, kāpēc tu raudi?». Vannasistabā veļasmašīna drudžaini pīpina savu «esmu gatava izspļaut jūsu veļu, sieviete» dziesmu. Pastniece nograbina pasta kasti. Tas atbalsojas pavasarīgajā februāra gaisā. Kaimiņš, mājot kaimiņam, knapi noturas uz ledus mēles. Bet man vienalga. Es lasu un burtiski kaifoju (ko mana latviešu valodas skolotāja teiktu, redzot šito žargonismu?) no tās emociju bombas, kuras izsmalcinātā humorā savērtas grāmatas lapaspusēs kā pērles uz makšķeraukliņas. Nepārraujamas.
«Tu gremdē rokas līdz pat elkoņiem viņu asinīs un tekstos. Tevi pārņēmusi šī mendele – tev nenormāli (līdz krampjiem, jo neko citu nemāki) gribas tulkot citu cilvēku tekstus. (…) Nu tulko, tulko, āksts. Būs tev labā stunda, būs tev sliktā stunda, būs tev nabadzīgas un vientuļas vecumdienas.»
Silvija Brice kā Madonna ar ložmetēju metas virsū lasītājam. Vārdu lodes bira ātri (tra-ta-ta-ta-ta). Un ātri es tās tvēru. Tvēru (un svēru), lai neko nepalaistu garām. Nezaudētu ne grama no tā, ko autore ir gribējusi pateikt tajā īsajā brīdī, kuru pavadām kopā. Pateikt par tulkošanu. Par to, kas ir un nav okei. Par pašu autoru (un medību nacionālajām) īpatnībām. Par drosmi stāties pretī diženiem tulkotājiem, norādot uz neprecizitātēm to darbos. Stāšanos pretī un sarukšanu mazai, mazai (jo liels ir liels). Un par to, ka reizēm, neatkarīgi no Mēness fāzēm, arī tulkotājam negribas iet uz darbu. (Un par Mēness fāzēm arī, starp citu, ir viens ļoti labs stāsts, grāmatas trīsdesmit piektajā lapaspusē, kurš jau paspējis folklorizētiesfeisbuka «Izcilas grāmatas» grupas dalībnieku starpā. Tas ir stāsts, kuru vari lasīt no sākuma līdz beigām, no beigām līdz sākumam un nosmieties tā, ka kaķis token nelīdīs vēl vairākas dienas ārā no dīvānapakšas.)
Tāpat, kādā no nodaļām Silvija Brice dalās ar padomiem, kā rakstīt dzeju (baigu) un ko (un kā) darīt, lai smeltu vielu ikdienas dzīvē, pārvēršot to lugā (tā tur nebija rakstīts, bet, visticamāk, arī baigā). Pievēršas atziņām, kas radušās baigo klejojumu laikā. Nozaudētām sieviņām un meitām, kas nokrīt no zila gaisa Frankfurtes itāļu bodītēs. Par piejūrā sastaptiem draugiem, ar kuriem kopīgi ir rīti un pārmīti acu skati, par spīti tam, ka «latvis jau nesveicina svešus cilvēkus un izliekas akls vai profesionāls, lai tikai nebūtu jāskatās acīs.». Mešanos auļos zirga mugurā. Parastā ķīniešu lētucī. Ar ķēdi darbināmā (un nedarbināmā). Tāpat autore dalās pārdomās par latvieša kapu kultūru. Kultūru, kuru kā traki kultivējam un nevaram izkulturēt ārā no savām miesām un asinīm, jo tāda kultūra iesakņojas dziļi. Ļoti. Kā viedtelefons iesakņojas plaukstu līnijās (kādam ir nojausma, kā lai itāļu tautības sievietes, kas tikko atgriezušās no dzimtenes mazpilsētu autoostās nolasa nākotni no plauktu līniju sazarojumiem, ja tur jau pieauguši korejiešu un ķīniešu ražotie tehnoloģiskie brīnumi?). «Nav paužu. Nelaiž uz laukuma.» ((c) Aldis Kalniņš, attēlojot hokejistu Oļegu Znaroku agrākajā humoršova pārpratumā «Savādi gan»). Bet nodaļā «Maigais kalendārs» Silvija Brice atzīstas mīlestībā savām saknēm (Leimaņ-saknēm). Stāsta par sev mīļiem cilvēkiem tā, ka kaut sveši, arī lasītājam tie kļūst īpaši. Tuvi. Tādi, ka tūlīt visi kopīgi ķersies pie ēdiena šmorēšanas, klās baltu galdu, kam sēsties apkārt, un liegu vārdu zuzēšanas pavadībā, ļausies īstam baudījumam.
«Tālāk mamma — nu atkal skaista, es tagad gribētu, lai mēs abas būtu mācējušas mīlēt vienu otru vairāk, bet ko var gribēt no tāda, kurš dzīvo pirmo reizi.»
Ziniet, man ar Silviju Brici ir ne tikai kopīgs uzvārds (uzvārda māsas – vai es varētu būt vēl lepnāka? pagaidi, bet ar šito uzmanīgi, šitā var iedzīvoties zvaigžņu slimībā), mīlestība uz Jāzepu (man uz dēlu, Silvijai uz vecotēvu), patikšana uz grāmatām (man uz lasīšanu, Silvijai uz tulkošanu un (kā izrādās) uz rakstīšanu), bet arī kaķu labturības jautājumu aktualizēšana, jo abas esam lielas kaķumīles (ja vien no kaķu spalvas neveidojas anafilaktiskais šoks vai nepārtrauktas šķavas, citu iemeslu neredzu kā attaisnojumu kaķu nemīlēšanai (nu varbūt vēl spalvas zupā, jo tas tomēr atkarīgs no garšu kārpiņām)). Citēju vīram Brices rakstīto: «Sēžam katrs pie sava datora klusumā, tikai kaķi kaut kur vemj.». Abi sākam rēkt kā negudri. Nu nevis smieties, kā cilvēki, bet tiešām rēkt. Nu zviegt. Kā zirgi. Jo tas tieši par mums. Ar pieciem kaķiem uz borta vispār savādāk nemēdz būt (bet kāpēc tieši uz paklāja, ja mājās ir vēl vismaz simt piecdesmit kvadrātmetru brīvas vietas?).
Ko lai vēl saku par «Baigajām piezīmēm»? Nu lasiet! Lasiet, ja varēsiet kaut kur dabūt, bet, visticamāk, ka nē (pārāk bieži lietoju vārdu «visticamāk», visticamāk, būs jāatrod vietā kāds cits). Baigais joks (tra-ta-ta-ta-tā). Es jau iepriekš apbrīnoju Silviju Brici gan kā tulkotāju, gan kā cilvēku, to parasto, kad novelk tulkotāja ģīmi. Esmu starā (neviens emuāra ieraksts nav izsprucis bez matemātikas terminu pieminēšanas, neļaušu, lai tas notiek šoreiz, tāpēc ar vārdu «stars» domāju «taisnes nogriezni, kura sākums ir fiksēts noteiktā punktā», kā melns uz balta rakstīts «tēzaurā»)! Priekškars.
«Labrīt jaunajā gadā! Vai kaut kas, tā teikt, ir mainījies? Eņģelis joprojām sēd ķēķī un mielojas ar rasolu? Kaķi priekšnamā klusu līmē saplēstās tapetes? Vīrs pamostas ar smaidu sejā un tūlīt izvelk no pagultes rožu pušķi? — Jā, noteikti.»
P.S. Ja esi ticis tik tālu, še, ķer bonusa stāstu! Kādā jaukā ziemas dienā (aptuveni pirms gada), sakarā ar savas foto stāstu izstādes notikumu tiku uzaicināta uz kādu Kuldīgas novada pagasta bibliotēku, kur mani gaidīja grāmatu kluba biedres, bagātīgi gards galds (nepārprotiet!) un jaukas sarunas pie melnas, karsti kūpošas kafijas. Zinot, ka dodos pie grāmatu lasītājām, jau biju sagatavojusi gana asprātīgas atbildes (visai paredzamam) gadījumam, ja pār manu galvu trieksies jautājumi par to, vai gadījumā neesmu rada slavenajai tulkotājai Silvijai Bricei. Taču… Mūsu saruna tiešām sākās ar jautājumu par radošanos, tomēr radniecību man gribēja piešūt laika ziņu autoritātei Tomam Bricim, ne Silvijai, kas toreiz likās aplam nepareizi, jo todien pat neviens smalkākais sarunas pavediens neaizveda līdz tulkotājai. Tagad rakstu šo ziņu. Veros laukā pa logu. Skatos kā miglas vāli uzbrūk kailajiem kokiem (gulošos spārdīt nedrīkst, kā ir ar kailajiem?), bet simtlatnieki ar smilšu spaiņiem apledojušajai ielai (jā, jā, tai pašai uz kuras knapi noturējās kaimiņš) un domāju, bet varbūt viņas būtu mani nolinčojušas par visām tām vasaras siltajām dienām, kuras nepiepildījās… Varbūt. Priekškars nr. 2
Dažreiz es domāju, kāpēc es esmu šeit. Kāpēc šeit esat visi jūs. Vai lai svētdienās ietu uz baznīcu Dieviņu nolūgties vai lai skaitītu zvaigžņu atspulgus ezera spogulī. Skaitītu aitas aiz acu plakstiem. Pelmeņus uz šķīvja. Skaitītu visas pēdējās reizes, kad piedevām citiem, ka viņi nepiedeva mums. Lai lasītu no zupas ārā lauru lapas, no grāmatām burtus, no burkānu vagām nezāles (un nedaudz arī pašus burkānus, bet pavisam nedaudz, tā, lai mamma nebaras kā tītars uz komposta kaudzes, buldur-buldur). Vai lai pieredzētu pasaules bojāeju un augšāmcelšanos. Lai sveicinātu pastnieci no rīta, jo viņa beidzot pārstājusi pasta kastē mest reklāmu bukletus vai lai simfoniskā orķestra sastāvā spēlētu pirmo vijoli (vai tubu). Dažreiz es domāju, kāpēc es esmu šeit. Un kāpēc šeit esat visi jūs. Un tad man gribas kā Imantam Ziedonim skaitīt un nonākt pie viena – mēs esam šeit tieši tāpēc, ka kādam esam svarīgi. Un kāds ir svarīgs mums. Tieši tik vienkārši. Un ne grama sarežģītāk.
Tas, ka īstās grāmatas pie mums atnāk īstajā laikā, nav nekāds mīts. Dažas grāmatas mūsu centrālajai nervu sistēmai uzliek papildu slogu, dažas no tā atbrīvo. Dažas mūsu dzīvi maina pa simt astoņdesmit grādiem, dažas pa trīssimt sešdesmit – mēs apgriežamies ap savu asi un atgriežamies (savā) sākuma punktā.
Kā autobuss, kas nemainīgi, ziemām un vasarām cauri piestāj vienā un tajā pašā vietā un laikā, manai sirdsapziņai nemainīgi pāri slāj asi dzeloša patiesība – šoreiz puikas, kurmja, lapsas un zirga formās (un bezformās). Grāmatas «Puika, kurmis, lapsa un zirgs» (The Boy, the Mole, the Fox and the Horse) autors, mākslinieks un ilustrators, Čārlijs Makesijs (Charlie Mackesy) radījis starpzvaigžņu telpu, kurā katru tās kvadrātmetru aizpilda beznosacījuma mīlestība. Plaša un silta kā elpa tā kausē naida un rūgtuma leduspuķes logu rūtīs, rītos, kad pasauli sastindzinājis nežēlastības nelaipnais skūpsts.
Makesijs aicina atdzīvināt grāmatas lapaspuses, ar pildspalvu un zīmuļu durkļiem un asmeņiem izrakstīt no sevis ārā domas un nedomas. Atlocīt lapu stūrīšus vietās, kur veikti aprēķini komunālo pakalpojumu izmaksām, pierakstīti Elsberga dzejoļu fragmenti vai veikalā pērkamo produktu saraksti. Nobružāt vārdus. Nesaudzēt teikumu konstrukcijas, kuras kā antidepresanti atraisa trauksmes un nelaimīguma pinekļus, aicinot augt līdzi mīlestībai un labestībai, kura tiešā vienkāršībā plūst cauri (apkārt, pāri) grāmatas varoņiem.
Katrs grāmatas atvērums iepazīstina lasītāju (un līdzpārdzīvotāju) ar arvien jauniem atziņu kalniem un atklāsmju virsotnēm, kuras sasniegt, kurām pārkāpt pāri. Mainīt iesūnojušus uzskatus, rast pamatojumu esībai. Slāpēt baiļu varu. Ticēt visneiespējamākajām draudzībām. Ticēt sapņiem. Arvien drosmīgāk. Celties spārnos. Redzēt, kā tumsai seko gaisma. Lietum seko saule. Jautājumiem – atbildes. Ardievām – mūžīgas satikšanās. Salīmēšanās. Samīlēšanās.
Makesijs aicina nesaudzēt, bet man tieši pretēji – tādu dārgumu gribas likt sekcijā. Aiz stikla. Un trīs atslēgām. Noglabāt nākamajām un aiznākamajām paaudzēm – slavinājumu labestībai.
