Birka: Rebeka Jarosa

  • Revolūcija.
    Desmit burti. Piecas zilbes. Viens vārds.
    Upuru kalns.
    Visam ir sava cena. Tā es to redzu.
    Kad tu vairs neesi klinšu grēda, kas aizsedz apvārsni. Es redzu beigas sākuma galā.
    Nekas cits aiz tā nepastāv.

    Revolūcija.
    Ir nāve droša.
    Nesatricināma pārliecība.
    Zeme ir izsalkusi miesas. Tā es to redzu.
    Kad tu vairs necenties noliegt, ka esmu ēsma. Es joprojām gaidu, kad teiksi, ka mīli mani visu.
    Neceri – šī nav brīnumzeme, kurā piepildās mazu meiteņu sapņi.

    Revolūcija.
    Desmit burti. Piecas zilbes. Viens vārds.
    Es tās dēļ mirtu simtiem reižu.
    Visam ir sava cena. Tā es to redzu.
    Kad tu vairs neesi tikai zēns ar vīrieša seju. Es izžūstu kā glāze uz nenotikušu svētku galda.
    Netici visam, ko redzi.

    Netici visam, ko redzi.

    «Mīlestība savā būtībā ir cerība. Cerība uz rītdienu. Cerība uz to, kas varētu būt. Cerība, ka cilvēks, kam esi uzticējusi visu, to pasaudzēs un aizsargās. Un cerība? Nolādēts, vieglāk nogalināt pūķi nekā cerību.»

    29. lapaspuse

    Rebeka Jarosa «Dzelzs liesma»

    Labrīt, labdien, labvakar (atkarībā no tā, kuram laika strēmeles nogrieznim esat pieķērušies), dārgie pūķotāji!
    Ja jūtat svaigi ceptu pīrādziņu smaržu, visticamāk, jūsu tuvumā ir svaigi cepti pīrādziņi – taču, ja jūtat karstumu izplešamies ne tikai telpā, bet arī zem ādas, visticamāk (ir sākusies apkures sezona), esat atvēruši durvis uz «Empyrean» sērijas grāmatu numurdivi «Dzelzs liesma» (Iron Flame), kuru, tāpat kā minētās sērijas pirmo grāmatu «Ceturtais spārns» (Fourth Wing), izdevusi izdevniecība Helios, bet rakstnieces Rebekas Jarosas (Rebecca Yarros) vēstījumu latviešu valodā (pār)savijusi tulkotāja Ieva Melgalve.

    Rebeka Jarosa «Dzelzs liesma»

    Ja «Ceturtais spārns» mainīja manu nostāju pret (tumšās/romantiskās) fantāzijas žanru, tad «Dzelzs liesma» to ir pavisam nostiprinājusi – (lai man piedod visi nobeli, bukeri un puliceri) literatūras dievi pārāk reti piespēlējuši man kaut ko tik (bez pārspīlējuma) elpu aizraujošu un vibrējošu emociju piepildītu.
    Protams, tagad būtu par skaļu teikt, ka fantāzijas žanrs ir mans, jo taka, kuru esmu sākusi iestaigāt, šobrīd ir vien smalka strīpiņa, bet (ak dievi!) sasodīti suģestējoša strīpiņa!

    «Pirmajā gadā daži no mums zaudē dzīvību. Otrajā gadā pārējie zaudē cilvēcību.»

    118. lapaspuse

    Rebeka Jarosa «Dzelzs liesma»

    «Dzelzs liesma» ir organisks «Ceturtā spārna» turpinājums. Un tikpat organiska ir arī lasītāju viedokļu apmaiņa, kurā tāpat, kā pirmajā reizē, netrūkst gan fanātiķu, gan skeptiķu.
    Es joprojām piederu pie tiem, kuri dedzīgi aizstāv (un cīnās par) šīs grāmatas (pienācīgo) vietu zvaigžņotajā literatūras debesjumā.

    «Dzelzs liesma» ir tikpat satriecoša un izaicinoša, nežēlīga un bezjūtīga, kā tās pirmgājēja.
    Jutekliski piesātināta.
    Nervus kutinoša.
    Revolucionāra.

    Rebeka Jarosa «Dzelzs liesma»

    Ir neaprakstāmi grūti runāt par «Dzelzs liesmu», neizklausoties pēc mazliet prātu zaudējušas pielūdzējas, kur nu vēl meklēt (un uzskaitīt) TĀS nepilnības – šajā ziņā esmu vājredzīga.
    Kad tiku pie sava «grāmata saņemta apmaiņā pret godīgu atsauksmi» eksemplāra, manu absolūto sajūsmu nespēja nomākt pat grāmatas ievērojamais apjoms. Līdz pat pēdējai izlasītajai lapaspusei netiku sevi apgrūtinājusi ar lappušu skaitīšanas maratonu, jo tam vienkārši nebija nozīmes – līdz ar pirmajiem izlasītajiem «Dzelzs liesmas» vārdiem, es biju TĀS gūstekne. Un viss pārējais, kas griezās ap mani (vīrs, bērni, nemazgāti trauku un negludinātas veļas kalni), šķita kā no citas pasaules.
    Es eksistēju citur…

    «Vārdi var uzšķērst tāpat kā zobens.»

    284. lapaspuse

    Rebeka Jarosa «Dzelzs liesma»

    Jauns gads.
    Vecie izaicinājumi.
    Aiz (un iekš) Baskiatas kara koledžas mūriem (joprojām) katra diena ir cīņa ar nāvi. Meitas un dēli, māsas un brāļi, draugi un ienaidnieki – tiek uztrīti ieroči cīņai pret ļaunumu, kura (pār)spēku tie nemaz neapjauš. Zināt – tas ir nāves spriedums, taču dzīvei daļējās puspatiesībās (vai galējos melos) ir pārāk trauslas robežas, tāpēc šoreiz grāmatas galvenajiem varoņiem (un viņu pūķiem) jāapzinās savas patiesās spējas un jānostiprina ticība tam, ka visi mērķi ir tā vērti, lai pieņemtu vēl nešaubīgākus un drosmīgākus lēmumus, kuri skars ne tikai pašu, bet arī visa Kontinenta likteni.

    Viņi būs vienlīdzīgi. Viņi būs nodevēji. Viņi būs varoņi.
    Viņi izturēs sāpes – «lauzti kauli (man) ir parasta otrdiena» (233. lpp.). Viņi apmānīs vainas apziņu, kas draud tos apēst dzīvus. Viņi izpētīs un iepazīs viens otra tumšo pusi, gūstot dzelžainu pārliecību tam, ka cilvēks ir radījums, kurš vienlaikus var būt gan tuvs un pazīstams, gan pilnīgi svešs un neizzināms.

    Un mīlestība – tai joprojām pietrūks sajēgas izbeigties. To bagātinās mežonīga un reibinoša kaisle. Tā sirgs ar neprātību. Tā atraus ādu no kauliem. Izraus sirdi no krūtīm. Piepildīs klēpi ar siltumu. Tā padarīs atkarīgu. Padarīs dzīvu.
    Un mīlestība – tā sadragās ilūzijas. Noslīks neuzdotu un neatbildētu jautājumu dumbrājā.
    Jo ne jau tikai «noslēpumi mirst līdz ar cilvēkiem, kuri tos glabā» (111. lpp.)

    «Ja nāksiet ar mums, nevaru solīt, ka izdzīvosiet. Bet, ja paliksiet, skaidri zinu, ka mirsiet nepareizajā frontes pusē.»

    391. lapaspuse

    Rebeka Jarosa «Dzelzs liesma»

    Vai ir dzīve pēc «Ceturtā spārna»? Jā – to sauc par «Dzelzs liesmu»!
    Vai būs dzīve pēc «Dzelzs liesmas»? Jā – to sauks par «Oniksa vētru»!

    Ar (vēl nebijušu) nepacietību gaidīšu šī stāsta turpinājumu, jo acīmredzot (gaidīti) negaidītais «Dzelzs liesmas» (atvērtais) noslēgums, kā lasītāju kacināšanas līdzeklis, ir attiecīgi iedarbojies – ne viens vien fanātiķis (un skeptiķis) jau izteicis varbūtības (teorēmas) par tēmu – licis likmes uz to, kā autore atrisinās (vai vēl vairāk samudžinās) visa veida dzīvības formu pastāvēšanas jautājumus Kontinentā.

    Ja vien grāmatu vāki spētu runāt

    *Grāmatas eksemplārs saņemts apmaiņā pret godīgu atsauksmi!

  • «Taisnīgums ne vienmēr ir žēlsirdīgs.»

    225. lapaspuse

    Cilvēki ir nogalinājuši arī nenozīmīgāku iemeslu dēļ.
    Balta tumsa un troksnis, kurā atbalsojas visas pasaules klusums.
    Nāvei nedrīkst palikt parādā.

    Pusi dzīves mums ļauj ticēt, ka pasaku vārti ir vaļā – ļaunais vienmēr uzvar labo, prinči gandrīz vienmēr iemīlas zemnieku meitās (gandrīz vienmēr, jo pārējā laikā, protams, princeses iemīlas ubagu zēnos), bet košļājamās gumijas norīšana pavisam noteikti aizlipina dibenu; otru pusi dzīves mūsos mēģina iekvēlināt pārliecību, ka pasakām ticēt nedrīkst – jebkura līdzība ar reālām personām un notikumiem, ir tikai nejaušība, aizcērtot deguna priekšā vārtus, pa kuriem ciešā uzticībā ilgi staigāts iekšā un ārā (un kas man atdos tās stundas, kuras pavadīju raudot, jo nejauši noriju košļājamo gumiju?).
    Vienīgā un īstā patiesība slēpjoties vēsturē. Tas gan atkarīgs, kurā vēstures pusē stāvi.
    Vēsturi rakstot uzvarētāji. Man nekad nav paticis šis zvērināto spriedums. Vēsturi raksta un pārraksta tie, kuriem nav citu ieroču. «Pietiek ar vienu izmisušu paaudzi, lai mainītu vēsturi – vai pat izdzēstu to. (..) Viena paaudze, kas maina tekstu. Viena paaudze, kas izlemj šo tekstu mācīt nākamajai. Nākamā izaug un meli kļūst par vēsturi.» (458. lpp.)
    Ja man jāizvēlas, kam ticēt – pasakām vai vēsturei, es izvēlos bučot vardi.

    «Cerība ir gaisīga un nepastāvīga. Tā atņem tev koncentrēšanās spēju un virza to uz iespējamībām, nevis atstāj to tur, kur tai jābūt, – pie varbūtībām.»

    171. lapaspuse

    Rebeka Jarosa «Ceturtais spārns»
    Tie, kas interesējas par Austrumu astroloģoiju (es nē, es vienkārši iegūglēju), noteikti zina, ka 2024. gads ir (Zaļā koka) pūķa gads, taču tie, kas interesējas par tulkoto literatūru, pūķa gadu visticamāk izjutuši ne tikai savos grāmatdraugu burbuļos, bet arī paši uz savas ādas, jo šī gada, manuprāt, karstākā grāmatu pīrādziņa tituls pienākas izdevniecības Helios paspārnē iznākušā jauniešu+ (tie, kas neierakstās kategorijā, lai paliek pie Mazā pūķa Kokosrieksta) fantāzijas romānam «Ceturtais spārns» (Fourth Wing) – amerikāņu rakstnieces Rebekas Jarosas (Rebecca Yarros) stāstam par pūķu jātniekiem, kuram elpu latviešu valodā dāvājusi tulkotāja Ieva Melgalve.
    Ja šī bloga lapaspusēs neesi pirmo reizi, jau zini, ka no jauniešu romāniem izvairos, kā no paziņām lielveikalā, taču «Fourth Wing» vāku (pateicoties bookgram’iem un booktok’iem) biju redzējusi biežāk nekā savus vecākus pēdējā pusgada laikā, tāpēc nāktos pieņemt par patiesu faktu, ka man to būtu spējis iepārdot pat kāds telemārketinga zīdainis (pat ja tas nāktu komplektā ar uztura bagātinātājiem un bitkoiniem).

    «Mācies to, ko viņi tev māca, atceries to, ko zini, bet saki to, ko viņi tev liek atstāstīt.»

    93. lapaspuse

    Rebeka Jarosa «Ceturtais spārns»
    Aiz Baskiatas kara koledžas mūriem katra diena ir cīņa ar nāvi. Lai kļūtu par pūķu jātniekiem (dziedniekiem, rakstvežiem, kājiniekiem), jauniešiem jāaizmirst viss, kas viņi bija pirms parapeta pārvarēšanas un nonākšanas pasaulē, kurā vājuma izrādīšana ir tavs nāves spriedums. Šeit katrs skatiens dursta kā naža asmens, katra atvāztā mute siekalojas gaidās redzēt kādu krītam bezdibenī. «Nogalināt kādu nav vienīgais iznīcināšanas veids» (349. lpp.), taču tas ir vienīgais veids, kā izdzīvot.
    Romāna galvenā varone (Vijole) visu mūžu ir sapņojusi doties tēva pēdās un kļūt par rakstvedi, taču piespiedu kārtā nonāk jātnieku kvadrantā. Nevienam nav jāpūlas saskaitīt divi plus divi, lai saprastu, ka šī nav viņas īstā vieta, jo ne tikai auguma, bet arī sava statusa dēļ draud kļūt par parējo kadetu mērķi. Baskiatas kara koledža nav bērnudārzs, tas ir kaujas lauks, kurā bailēm nav ne vietas, ne laika – tu kļūsti par jātnieku vai kārtējo kapakmenī iecirsto vārdu. Ir jāspēj vairāk nekā tikai izdzīvot.
    Un jālūdz dievi, lai pūķis tevi izvēlas, pirms kāds cits no tiem paspējis tev nosvilināt uzacis

    Rebeka Jarosa «Ceturtais spārns»
    Jo tuvāk sper soļus draugiem, jo vairāk tie attālinās. Jo vairāk attālinies no ienaidniekiem, jo tuvāki tie kļūst. «Ceturto spārnu» nepārtraukti caurvij ne tikai drūmi varmācīga, bet arī seksuāla spriedze ((ar attiecīgo kulmināciju «īstajās vietās») tāpēc šis romāns noteikti patiks arī mājsaimniecēm, kuras ikdienā savus uz dīvāna kurnošos dzīvesbiedrus vēro cauri gludināmās veļas kalniem). «Tu zaudē kauju tajā brīdī, kad ļauj tajā iesaisīties emocijām» (76. lpp), un emocijas šajā grāmatā strāvo no lapaspuses uz lapaspusi, nevis ar laiku noplokot, bet, kā straujā solī tuvojoties kraujas malai, pakāpeniskā progresijā pieaugot.

    «Šis ir karš – un es jau iepriekš esmu to teicis, bet riebīgā patiesība, kuru izvēlas aizmirst tie, kas neatrodas frontē, ir tāda, ka pēc kara vienmēr paliek līķi.»

    374. lapaspuse

    Rebeka Jarosa «Ceturtais spārns»
    Lasītāji «Ceturto spārnu» gan ceļ debesīs, gan sūta vārīties elles katlā. Es piederu pie pirmajiem. Cēlējiem. Man patika pūķi. Mani (īpaši) nekaitināja neviens no grāmatas varoņiem (tos, kuri sāka kļūt apnicīgi, autore (vai pūķi) laicīgi novāca). Es noticēju kaislei. Naidam. Iekārei. Greizsirdībai. Ja šo grāmatu lasītu sešpadsmitgadīgā Arta, viņa neteiktu, ka viņai ir pilnīgi vienalga, kādā krāsā būs viņas bojfrenda Lexus, jo viņa gribēs bojfrendu ar tumšzilu dunčasti. Bet trīsdesmitgadīgajai Artai šī bija tā grāmata, kas bija tilts pār manu nelasīšanas purvu, kurā slīgu jau vairākas nedēļas.

    Bieži dzirdu frāzi: «Vai ir dzīvēs pēc «Ceturtā spārna» izlasīšanas?». Es saku, ka IR!
    Jo kurš gan cits mūsu vietā lasīs stāsta turpinājumu…

    Nāvei nedrīkst palikt parādā.
    Pamēģinām?

    «Lai rītdiena pati par sevi domā.»

    57. lapaspuse

    *Grāmatas eksemplārs saņemts apmaiņā pret godīgu atsauksmi!