“Bija lietas, par kurām es nespēju runāt – tikai uzrakstīt. Jo tad, kad es runāju, es domāju, bet tad, kad rakstīju, es jutu.”

Bērnībā es daudz mēdzu sapņot. Acis pat neaizverot. Reizēm sapņi ar realitāti tik ļoti savijās savā starpā, ka bija neiespējami izprast, kura no tām ir īstā – tā, kurā man elpojot cilājas krūtis, tā, kurā, atsitot kājas mazo pirkstiņu pret dīvāna kāju, dikti sāp, tā, kurā es lielākoties esmu tā, kura es nevēlos būt. Es bieži vēlējos pārvākties uz savu sapņu pasauli. Ievākties trīsistabu dzīvoklī, kur uz sienām varētu līmēt savu mīļāko grupu plakātus, kur augi nenovīstu, ja uz mēnešiem tos aizmirstu. Kur man būtu lielāks brālis un mazāka māsa. Kur ziemas būtu siltas, bet rudeņi sausi. Tik pat bieži mēdzu atjēgties istabā, pedantiski izlīmēto tapešu ielenkumā. Istabā, kurā biju viena. Bez brāļiem un māsām. Istabā, kur tikai slapjās rudens lietuslāses, neritmiski sitoties vēju brāzmu nogurdinātajos logos, cienāja mani ar savu uzmanību. Istabā, kurā augi bija mazliet zaudējuši dzīvību. Un mazliet to zaudējusi biju arī es.

“Dievs vēlas, lai mēs mācāmies parūpēties paši par sevi. Viņš nedod mums zivi un neuzklausa visas mūsu lūgšanas, taču viņš mūs dzird un vēro, kā mēs šeit lejā ar visu tiekam galā, ar slimībām, netaisnīgumu, nāvi un ciešanām. Dzīve ir dota tādēļ, lai mācītos zvejot.”

Iztēlē ir kaut kas tāds, kas mums katram ir dots kā patvērums. Tā ir vesela pasaule, kura pieder vien tev pašam. Un tikai tu pats vari izlemt, kādiem iztēles augļiem tu ļausi pārkāpt pār tās slieksni. Kuras atmiņas iegrožot un kurām dot vaļu – ļaut izkāpt ārpus rāmjiem kā nepieradinātiem tēliem no gleznu audekliem. Scenārijs var mainīties ik pa minūtei, un nevienam no tā nesāpēs. Taču realitāte ir cita. Realitātē katrs solis ir piecreiz jāizsver (vai septiņreiz jānomēra). Realitātei nepatīk, ja ar to rotaļājas, tāpēc ir tik svarīgi saprast, kur ir tā robeža, kur tā iziet duelī aci pret aci ar iztēli. Skaidrs, ka katrs solis, kuru speram, nemitīgi maina mūsu likteni. Mūsu ceļu. Taču tas nenozīmē, ka kāds no šiem soļiem būtu pareizs vai nepareizs. Tas nav būtiski. Būtiski ir saprast, ka tas joprojām ir mūsu ceļš. Tā joprojām ir mūsu dzīve un liktenis. Un, ja tā būs lemts, tas vienmēr mūs aizvedīs tieši tur, kur iztēle un realitāte kādā jaukā dienā kļūs par māsām.

“Un ja nu laika nav? Ja viss, ko piedzīvo, ir mūžīgs un ja nu paiet nevis laiks, bet garām piedzīvotajam paejam mēs paši?”

Vientulības gals manu prātu bija pārņēmis jau sen – kopš es pamanīju daudzās atsauksmes par grāmatu, kas visas kā viena norādīja – šī grāmata bez domāšanas ir jāpievieno lasāmo grāmatu sarakstam. Šī ir viena no retajām reizēm, kad neiedziļinājos grāmatas stāstā, vienkārši ļaujoties pārsteigumam. Un jāsaka, ka nevienu brīdi ne pats autors, ne tulkotāja, kura pārnesusi šo mazliet skarbo un emocionālo vēstījumu (kuru brīžiem gribējās kā mazu, noklīdušu kaķēnu paņemt klēpī, lai apmīļotu) latviešu valodā, nelika man vilties. Benedikts Velss (kā stāv rakstīts Vikipēdijā (un, kā zināms, tam, kas rakstīts Vikipēdijā, neiebilst neviens augstāks spēks)) ir vācu/šveiciešu rakstnieks. Lai arī gados jauns, jau kļuvis par autoru veselām piecām grāmatām, taču viena no tām ir ļoti īpaša (un ne tikai tāpēc, ka tā pieejama arī latviešu lasītājam) – grāmatas autoram tās uzrakstīšana prasījusi septiņus gadus (tieši tik ilgi, cik ilgi esmu laulībā ar savu vīru, un ticiet man, tā ir mūžība ar astīti). Taču vēl īpašāku grāmatu padara fakts, ka Benedikts Velss tajā daļēji iekodējis arī savu dzīvesstāstu. Tā ir neizmērojami liela pievienotā vērtība. Velss gadiem ilgi dzīvojis internātā (gluži kā galvenais varonis), kas nenoliedzami atstājis iespaidu arī uz jaunā rakstnieka turpmāko dzīvi. Ja uz Vientulības galu skatās no šāda aspekta, kļūst skaidrs, ka Velsam šī grāmata ir bijusi vairāk nepieciešama pašam sev, nekā tās nodošana lasītāju iztirzāšanai. Uzzinot (mazdrusciņ) Velsa dzīvesstāstu, man gribas domāt, ka šī grāmata ir vairāk kā sevis izzināšana. Jautājumu uzdošana un atbilžu meklēšana – kas ir tas, kas ietekmē mūsu dzīvi – vai tiešām mūsu liktenis tiek iekodēts mūsos jau brīdī, kad iesakņojamies mātes klēpī, vai arī to veido tas, kādas izvēles nākas pieņemt dzīves laikā. Un cik daudz mēs spējam to ietekmēt. Un vai maz vispār mums tas būtu jādara. (No vācu valodas tulkojusi Inga Karlsberga; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2018)

“Tas, ka atrodos uz planētas, kas neaptveramā ātrumā šaujas cauri Visumam, man šķita tikpat šausminoši kā jaunā, satraucošā doma, ka nāve ir neizbēgama.”

Romāna galvenā varoņa Žila dzīve apgriežas ar kājām gaisā kādā traģiskā janvāra rītā, kad autoavārijā bojā aiziet abi viņa vecāki, laupot uz visiem laikiem izbaudīt bērnības bezrūpību un liekot, vien nieka vienpadsmit gadu vecumu sasniegušajam bērnam, vienā mirklī kļūt pieaugušam. Vienas palikušās Moro atvases – Žils ar māsu Lizu un brāli Mārtiju nonāk internātā, kur tos sagaida nākamais trieciens – tie viens no otra tiek nošķirti. Abu vecāko bērnu Lizas un Mārtija aizsardzība ir norobežošanās vienam no otra, taču par šīs aizsardzības upuri kļūst Žils, kurš zaudējis ne vien vecākus, bet nu arī spiests noraudzīties, kā no viņa dzīves lēnām izgaist arī viņa vienīgie tuvinieki. Lai aizbēgtu no realitātes, Žils slēpjas gan aiz grāmatu vākiem, gan savā iztēlē, kurā ģenerē tēlus pats saviem stāstiem. Taču par gaismu tuneļa galā kļūst Alva – meitene, kura pavisam nejauši (taču, kā izrādās, pavisam jauši), kādu dienu apsēžas blakus Žilam skolas solā. Uzplaukst draudzība, kas šķiet neremdināma pat pēc daudziem gadiem.

“Nekad man nav bijis drosmes viņu iegūt, tikai bailes viņu zaudēt.”

Skaistākais, ko viens cilvēks var nodarīt otram cilvēkam, ir pieskarties dvēselei (šķietami neglābjami ievainotai) tā, lai šis pieskāriens ir mūžam neaizmirstams. Pat tad, kad viena vai otra cilvēka vairs nav uz šīs zemes. Un reiz šāds pieskāriens ļaus Žilam izjust apdullinošās vientulības attālināšanos, ļaujot mīlestībai aizpildīt katru no dvēseles izrauto robu. Tā ļaus iznirt no iekšējās pasaules okeāna, kura viļņos ierauts, tas nemitīgi cīnās pēc gaisa. Vientulības gals ir Žila atmiņu izklāsts – tas sākas no brīža, kad Žils kļūst par bāreni, un noslēdzās ar brīdi, kad pats spēja pieņemt dzīvi kā pašsaprotamu – gluži vienkārši tādu, kāda tā ir. Gan ar uzvarām, gan zaudējumiem. Spēcīgākās un izteiksmīgākās atmiņas ir tieši tās, kuras mums pašiem šķiet emocionāli klātesošas. Tieši tas, ka Žils ir ļāvies tam, lai pagātne ietekmē viņa nākotni, ir radījis milzīgo plaisu, starp kuru balansē ne tikai viņa tagadne, bet arī nākotne.

“Mēs jau kopš dzimšanas atrodamies uz “Titānika” (…) Mūsu ziņā ir izlemt, vai mēs kliegdami brēkdami panikā skraidām apkārt vai arī esam kā mūziķi, kas drosmīgi un cieņpilni turpina spēlēt, neraugoties uz to, ka tas kuģis grimst.”

Dzīve, kuru dzīvojam, nevar būt nepareizā (un arī pareizā – nē). Īpaši, ja visu spējam pieņemt tādu, kāds tas ir, aizmirstot, ka viss nerodas tikai no nejaušībām, bet arī no visīstākajām jaušībām, kuras kā milzu gaisa pilis būvējam mēs paši. Tikai dzīvojot tagadnei, neļaujot pagātnei elpot pakausī vai nebāžot degunu nākotnes darīšanās, mēs varam būt patiesi laimīgi. Nebūtu godīgi, ja teiktu, ka šī grāmata priekš manis ir īsts meistardarbs. Un nemaz arī nevajag. Tā bija baudāma. Tā bija dziļi aizskaroša. Bet līdz pašai pilnībai nedaudz pietrūka… varbūt tieši šitik.

P.S. Neejiet gulēt apvainojušies un dusmīgi. Neizejiet no mājas (kaut vai tikai tepat lejā – uz veikalu) nepasakot, ka mīlat. Mēs nekad nevaram būt droši, kad dzīves taksometrs aizcirtīs savas durvis, lai naksnīgo laternu gaismā pagrieztos ap stūri un pazustu no mūsu redzeslauka. Uz mūžiem.

“- Varbūt tev vienreiz savā dzīvē derētu pie kaut kā pieturēties līdz galam, nevis vienmēr atkal doties tālāk. (…) – Bet nav jau jēgas tā dzīvot. Viss aizrit tik ātri, un neko no tā nav iespējams paturēt. Ir iespējams vienīgi būt.”