POST SCRIPTUM

Girl Reading by Charles Edward Perugini

Birka: rakstniece

  • Ramona Indriksone «Es biju cita»

    by

    «…domāju, kā otrs cilvēks redz pasauli. Tik atšķirīgi. Citas lietas – tik brīnumainas. Citas – parastas.»

    88. lapaspuse

    Dzīve, uz kuru jūs zvanāt, ir izslēgta vai atrodas ārpus uztveršanas zonas.
    Augums pievilcis rūgtas kafijas un sāļu kartupeļu pankūku smaržu. Pievilcis sev tuvu klāt. Tik tuvu pat cilvēks cilvēku nevar pievilkt klāt. Gāzes liesma vāri trīsuļo deglī. Acis pieduras zili sārtajai blāzmai. Saudzīgi. Lai nenodarītu pāri. Karstas eļļas pilieni iecērtas ādā kā asi durkļi. Nevar nokratīt sāpes nost. Atsist pret stenderi. Lai sāpēm arī sāp. Nevar. Pannas mēle pielocīta zem rīvēto kartupeļu masas smaguma. Zeltaini brūna čurkstēšana. Tā tikai čurkstes prot. Pirms aizlido. Un kartupeļu pankūkas uz pannas. Džinsu audumā iekodies taukains traips. Aug augumā. Ielaužas šķiedrā. Okupē centimetru pēc centimetra. Mirkli laimes.
    Dzīve, uz kuru jūs zvanāt, ir izslēgta vai atrodas ārpus uztveršanas zonas.
    Ass ūdens vārāmās kannas kliedziens pārtrauc kartupeļu pankūku āriju uz plīts. Verdošs ūdens gāžas pār krūzi. Šķīstošās kafijas smārds sastingst gaisā. Pārakmeņojas klintī. Ventas labajā krastā. Bērni par to reiz klausīsies ģeogrāfijas stundās. Šķībi savilktām sejām. Vārdi no skolotājas mutes birs apaļi kā oļi. Nevienam nevajadzīgi. Skatiens pār plecu. Nolīs pār skolēnu galvām divu acu pāru lietus. Un dreboša roka uz tāfeles rakstīs: «Te dzīvo manas bailes…». Ūdens jau veļas pāri trauka malām. Apskādē raupjo galda virsmu. Rētas nedzimst savādāk. Citādāk. Panna uz šķīvja atgremo pārmocīto kartupeļu pankūku. Vāju. Bez dzīvības pazīmēm. Bakstīt ar dakšu tādu mironi kauns. Pa visu ģīmi. Domas viena otru plosa. Izgraužas līdz kaulam. Un cauri. Zemes garozai. Izgraužas. Pat maitu lijas ir saudzīgākas.
    Dzīve, uz kuru jūs zvanāt – neeksistē…

    «Cilvēki jau tādi dīvaini kukaiņi vien ir.»

    71. lapaspuse

    Tieši pirms diviem gadiem, vēlā septembra novakarē es noglāstīju kādas grāmatas vāku. Grāmatas nosaukums aicināja «Pāris metru zem ūdens», ielūkoties divpadsmit stāstos, kuriem to autore Ramona Indriksone radusi mājvietu vienuviet – koši sarkanos ietvaros. Drosmīga. Debija. Un autore. Tobrīd nebiju lasījusi nevienu no tiem, kaut arī grāmatas konstrukcijas nesošās sienas vēstīja, ka daudzi no stāstiem pirms tam jau tikuši publicēti ar literatūru saistītos laikrakstos (Punctum Magazine; Domuzīme; Konteksts) un interneta vietnēs (1/4 Satori), liekot lasītāju rīklēm apbrīnā izkalst. Toreiz biju neizsakāmi pārsteigta par Ramonas spēju tik trāpīgi aprakstīt vietas un lietas. Un cilvēkus. Tik vilinoši, lasīt raisoši ietērpt domas vārdos. Pārsteigta par to, kā svešs cilvēks var tik precīzi atrast lasītāja vārīgās vietas. Un mīdīt bez mitas. Tā, ka pāri nepaliek pat tukša vieta. Es dievināju katru no stāstiem. Un vīlos ik brīdī, kad tie aprāvās. Man vajadzēja vēl, bet nākamajā lappusē sākās jauna nodaļa. Jauni galvenie varoņi. Jauns kaceklis. Bija stāsti, kuri, lasot domāju, ir pelnījuši pārtapt romānos. Dzīvē no vāka līdz vākam. Ne no lapaspuses līdz… Ļoti cerēju, ka manas klusās lūgšanas tiks uzklausītas, un kādu dienu, slidinot pirkstus pāri glīti sakārtotajām grāmatu muguriņām grāmatu veikalu plauktos, pirksti aizķersies aiz Ramonas Indriksones romāna vākiem. Divus gadus vēlāk, apsteidzot pirmās rudens vētras un gājputnu spārnu vēdas, tas notiek – apgāda Zvaigzne ABC paspārnē iznāk autores pirmais romāns «Es biju cita».

    «Sapnī nāves nav, tā esmu dzirdējusi.»

    5. lapaspuse

    Romāna galvenā varone Beta ir jauna, aplam no sevis tālu nomaldījies meitene. Beta vienmēr vēlējusies būt cita. Redzēt savu pasauli tikai no droša attāluma. Nepienākt par tuvu. Nepiedalīties. Nogrūst sevi kaktā. Ieslēgt skapī. Izdomāt sevi citu. «Tad es jūtos labi. Neviens man netiek klāt, es aizsedzu savu dzīvi ar lieliem putna spārniem un caur spalvām raugos uz cilvēkiem.» (122. lpp.) Citu. Tādu, kura nenīst. Un kuru nenīst. Tādu, kuru nepamet. Un kura nepamet. Interesanta. Sev un citiem. Izdomāt sevi citā pasaulē. Kur draugiem ir īsti, ne izdomāti vārdi, kuri sastāv no burtu un ciparu virknēm. Kur viņas ķermenis nav viegla ēsma izsalkušiem riebekļiem, kuri sievietes «aprij kā ātrās uzkodas, hamburgerus ar mērcīti.» (111. lpp.) Kur uz jautājumu: «Kāda tu esi?» vienmēr ir atbilde.
    Es esmu cita.
    Tomēr ir kāds, kam rūp. Un brīdī, kad Beta pēkšņi pazūd, šis kāds būs vienīgais, kurš centīsies meiteni atrast. Tvert atmiņas, kas «kā papīra lidmašīnas planēja gar acīm un piezemējās klēpī.» (236. lpp.) Rast atbildes uz jautājumiem. Atbildēm piemeklēt jautājumus. Uzart pagātni kā atmatā aizlaistu lauku. Glābt to, kas ir glābjams. Bet galvenais uzturēt ticību. Cerību, ka Beta vēl ir tepat (vai tālu)- vietā, kur saule ik dienas cīnās ar melniem mākoņiem par vietu barības ķēdē. Un mēs tāpat.

    «Nekad neesmu varējusi saprast smilšu vieglumu. Tās taču ir smagas, ļoti smagas, kad krīt uz zārka vāka.»

    245. lapaspuse

    Ramonai Indriksonei romānā «Es biju cita» izdodas uzburt sāpīgu realitāti. Pieskarties tēmām, kuras citkārt ir nepatīkami cilāt, bet Betas stāstā tām nav iespējams aiziet garām. Apiet apkārt. Izlikties, ka problēmu nepastāv. Tās nelokāmi stāv pāri visam un, kā «vārdu lapsenes uzmācīgi riņķoja man apkārt, dažreiz sāpīgi iedzēla.» (12. lpp.) Pateicoties autores lieliski atveidotajiem tēliem, lasītājs tiek izmests izplatījumā, kurā valda dzīvnieciski likumi. Tuvais kļūst savādi svešs. Svešais kļūst savādi tuvs. Cik tālu stāsts ir patiess? Cik daudz ir izdomāts, kā «sapņi, nereāli gaisīgi kā cukura vates kuplais mākonis, kas jau pēc brīža pārvērtās lipīgā, salkanā ķēpā»? (148. lpp.) Viltoti smaidi un draudzības. Virtuālas realitātes. Cilvēku tirdzniecība. Pārprastas jūtas. Mentālā pārslodze. Psihiatru slēdzieni. Audžuģimeņu statusi. Vecāku radītās brūces, kur bērniem pašiem jāapkopj. Un tad mēs, lasītāji, nostādīti bezpalīdzīgā situācijā, sekojot burtu sekvencēm, tikai noskatāmies, kā šī pirmās palīdzības sniegšana veido likteņus zem pareizu un nepareizu izvēļu krustugunīm. Apdzēsti sapņi, kuru pelnos jauni jāizsapņo. «Viņi neprata citādi audzināt.» (117. lpp.) Un viņa neprata citādi dzīvot. Dzīve «aizslīdēja garām kā tramvajs, paspēju vien izlasīt reklāmu uz sāna.» (146. lpp.)

    Es izelpoju šo stāstu vienā elpas vilcienā. Un tēloju, ka tās spazmatiskās sāpes vēdera lejasdaļā nav manas. Tās ir citas… Tās ir citas sāpes. Es domāju, ka maz ir tādu, kuri spētu izlasīt šo romānu un neatrast līdzību tajā, kaut kripatiņu, ar to, ar ko nācies saskarties pašu vai līdzcilvēku dzīvēs. Ramonas Indriksones rokraksts iezīmējās jau stāstu krājumu grāmatā. Ramonas varoņi ir likteņa pabērni. Sisti. Lāpīti. Bez samākslotības. Bez pārspīlēšanas. Un arī ar cerību uz gaišāku nākotni. Tāda ir dzīve – šeit un tagad. Man nav ne jausmas, vai autore šo rokrakstu paturēs un savā literārajā mantojumā turpinās atstāt nesaudzīgus stāstus, kuri meklē un atrod saules pinumu, un belž bez žēlastības, vai arī meklēs sevi jaunos, mums vēl neatklātos ūdeņos, taču viens ir skaidrs – šis rokraksts, lai arī nežēlīgs, bet brīnišķīgs. Vajadzīgs.
    Pirms pāris dienām mikroblogošanas vietnē Twitter pamanīju, ka dzejniece Inga Pizāne dalījusies ar kādu ļoti patiesu, kodolīgu dzejnieka Ronalda Brieža dzejoli:

    «Kas ilgi skatās tumsā
    Kļūst redzīgāks
    Kas ilgi skatās gaismā
    Kļūst akls»

    Kad izlasīju šīs dzejas rindas, man uzreiz prātā atausa Beta un viņas stāsts. Mēs pārāk bieži cenšamies aizbēgt no realitātes asā smārda. Slēpjamies dīvānos zem segām, romantisko kino vakaros. Lejam saldu zupu acīs un ausīs. Un aizmirstam par tādām Betām, kam dzīvojam līdzās. Vai esam paši. Bet, jo vairāk mēs lasām šādus skaudrus stāstus, jo vairāk skatāmies šajā tumsā, jo skaidrāk mēs spējam ieraudzīt un izšķirt īstās dzīves krāsas. Sajust dzīves esenci. Pat ja tā ieduras nāsīs. Aizsit elpu. No tā nav jābēg. No īstenības nav jābēg.

    «…bēg tikai vājie!»

    227. lapaspuse

    Izdevējs: apgāds Zvaigzne ABC, 2021

  • Silvija Brice «Baigās piezīmes»

    by

    «Stulbs tu vari būt īsu brīdi, bet stūlbs tu būsi mūžīgi.»

    Izrevidēju sekcijas plauktus. Tos pašus, kuru augšējā daļā bez diža pielietojuma iespējām tup glāžu un servīžu komplekti, kāzu jubilejās sadāvināti, bet apakšā, aiz smagām durvīm iespundēti, grāmatu ķermeņi, kuri nekā citādi neder neglīti brūnajā garnitūras galvgalī, kā vien plakaniski. Un tagad guļ tādi (viens uz otra) kā princeses uz zirņa. Guļ un slienājas. Brīžam iekrācas. Iekrācas tik skaļi, ka augšstāvā krūzītēm jāpalecas no apakštasītēm. Bet glāzes, slaidās vienkājes, šādu šūpošanos izmanto filigrānu deju soļu izpildīšanai. Caurkritušās balerīnas (un citi caurkriteņi triko tērpos (tilla svārkos)). Izrevidēju sekcijas plauktus un uzdūros kartei (sodība – ne norēķinu). Atritinu kā paklāju, garu un sarkanu, pa kuru staigāt cilvēkiem no tēvē ekrāniem (vai atritinu kā paklāju (gar sienu, joprojām sarkanu vai sarkani brūnu), ģeometrisku figūru pārblīvētu, uz kura fona labākajās pozās iekāpuši «odnoklassniki» profilu turētāji). Atritinu un tupi (glupi, pupi) pētu visas pasaules vietas, kurās varēju būt, bet neesmu. Pētu Itālijas zābaku, visticamāk, Dolce & Gabbana. Paijāju Horvātijas krokodila galvu (kuru, vēlticamāk, vēlāk pārvērtīs itālijaszābakos). Slovēnijas vistai ar rādītājpirksta galu aizspiežu rīkli. Polijas lauvu pat nemēģinu rausīt aiz ūsām. Brīnos par Austrālijas pīļknābi Gruzijā. Bet Latvijā viss pa vecam – pieri saraucis kovārnis meklē, kam ieknābt. Neatrod. Beigās ieknābj pats sev. Un svētlaimē nopūšas.
    Latvieši.

    «Kad atceros viņa mērķus un aizrautību, vilšanos, zvaigžņu stundu un nāvi – man nudien liekas, ka mums visiem vēl klājas itin labi.»

    Pasaulē neiespējamas ir tikai trīs lietas: nošķaudīties ar atvērtām acīm, nolaizīt elkoni un tikt pie Silvijas Brices «Baigo piezīmju» eksemplāra. Līdz ko tika izziņots, ka pie lasītājiem nonāks lieliskās tulkotājas autordarbs, drūzmēšanos pie grāmatu veikalu ārdurvīm, visticamāk, būtu fiksējuši arī NASA astronauti, ja katrs grāmatas tīkotājs uz galvas būtu uzlicis pieres lampu pavērstu pret Debesu Tēvu un Pestītāju (ja jūs joprojām mēģināt aizkacēt ar mēli elkoni – beidziet! nebūs!). Grāmata tika izķerta kā tostermaizes bada laikā, un priekš manis (un daudziem citiem lasītmīļiem (ja man tagad būtu jāuzraksta tas cipars, cik tad mēs tur kopā palikām bešā, es to nevarētu, jo uz datora klaviatūras vienkārši fiziski nav tik daudz nuļļu)) nepalika pat tipogrāfijas ceptuves saldi rūgtā smarža. Sēdēju dažādos lietotu grāmatu tīmekļa vietnēs, cerot rast iespēju tikt pie «Baigajām piezīmēm» kaut vai pa dziesmu svētku biļešu cenām, bet velti. Acīmredzot ar «Baigajām piezīmēm» ir tāpat kā ar pēdējo košļājamo gumiju paciņā – neviens ar to negrib dalīties. Taču mazos ziemassvētkus lasītājiem februāra sākumā sagādāja izdevniecība Zvaigzne ABC, papildinot veikalu plauktus ar deficītprec, liekot, pēc «Baigajām piezīmēm» izbadušajiem, murrāt kā labi barotiem kaķiem. Arī es tiku pie savas devas (murr) baigas tulkošanas, literatūras, klejojumiem. Dīkiem niekiem, liedaga piezīmēm un maigā (ne baigā) kalendāra.
    Satura radītāju izsmēlu, un nelieciet man atvainoties par to, kas sekos tālāk (piedodiet). Lai arī šonedēļ iesāku lasīt Vijas Laganovskas «Pirms un pēc» stāstus, necik tālu netiku. Lai kā vēlējos savu medījumu pataupīt grūtākiem laikiem (vai vismaz laikiem, kad būšu izlasījusi visus savus bibliotēkas parādus), tas bija neiespējami. Smieklīgi neiespējami. Silvija Brice ar savām «Baigajām piezīmēm» ērti iekārtojusies uz grāmatu plaukta kores sauca mani. Sākumā čukstus. Tad pakāpeniski paceļot balsi. Beigu beigās jau kliedza tā, ka siekalas šķīda uz visām pusēm un blakus sēdošais Alesandro Bariko neizturēja un lūdza (varbūt pat pieprasīja, itāļu valoda nav mana stiprākā puse), lai pievaldu to sievieti no baltajiem vākiem. Tā kā nekas cits man neatlika, kā atvainoties (nē, es taču teicu, ka neatvainošos) Vijai, nopauzēt mūsu attiecības un ķerties klāt citai «vijai». Silvijai.
    (Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2021)

    «Trakie, dzīves skrien kā bilde aiz mašīnas loga; labāk piedot nekā audzēt ļaunu.»

    «Baigās piezīmes» tomēr ir baigā štelle, ziniet. Mazliet tā kā rūgtas (kā analgīns vai dzīve, bet, zaķi, davai, sarunājam, ka nesteigsimies un neatvadīsimies), tā kā ieskābenas. Tad pēkšņi saldas kā zafte, kad jāšķaiba mute visos debesu virzienos. Bet tad (hop) pāršķir lapu un šķiet, ka ēst dzīvu sāli būtu vieglāk (atgādinājumam: šī nav nekāda kulinārijas grāmata). Vaigi raustās smieklu konvulsijās. Kafija izlīst uz tikko uzvilktajām tīrajām džinsu biksēm (neies jau Brici lasīt netīrajās). Kaķis noslēpjas zem dīvāna, bet bērni satraukumā prasa: «Mammu, kāpēc tu raudi?». Vannasistabā veļasmašīna drudžaini pīpina savu «esmu gatava izspļaut jūsu veļu, sieviete» dziesmu. Pastniece nograbina pasta kasti. Tas atbalsojas pavasarīgajā februāra gaisā. Kaimiņš, mājot kaimiņam, knapi noturas uz ledus mēles. Bet man vienalga. Es lasu un burtiski kaifoju (ko mana latviešu valodas skolotāja teiktu, redzot šito žargonismu?) no tās emociju bombas, kuras izsmalcinātā humorā savērtas grāmatas lapaspusēs kā pērles uz makšķeraukliņas. Nepārraujamas.

    «Tu gremdē rokas līdz pat elkoņiem viņu asinīs un tekstos. Tevi pārņēmusi šī mendele – tev nenormāli (līdz krampjiem, jo neko citu nemāki) gribas tulkot citu cilvēku tekstus. (…) Nu tulko, tulko, āksts. Būs tev labā stunda, būs tev sliktā stunda, būs tev nabadzīgas un vientuļas vecumdienas.»

    Silvija Brice kā Madonna ar ložmetēju metas virsū lasītājam. Vārdu lodes bira ātri (tra-ta-ta-ta-ta). Un ātri es tās tvēru. Tvēru (un svēru), lai neko nepalaistu garām. Nezaudētu ne grama no tā, ko autore ir gribējusi pateikt tajā īsajā brīdī, kuru pavadām kopā. Pateikt par tulkošanu. Par to, kas ir un nav okei. Par pašu autoru (un medību nacionālajām) īpatnībām. Par drosmi stāties pretī diženiem tulkotājiem, norādot uz neprecizitātēm to darbos. Stāšanos pretī un sarukšanu mazai, mazai (jo liels ir liels). Un par to, ka reizēm, neatkarīgi no Mēness fāzēm, arī tulkotājam negribas iet uz darbu. (Un par Mēness fāzēm arī, starp citu, ir viens ļoti labs stāsts, grāmatas trīsdesmit piektajā lapaspusē, kurš jau paspējis folklorizēties feisbuka «Izcilas grāmatas» grupas dalībnieku starpā. Tas ir stāsts, kuru vari lasīt no sākuma līdz beigām, no beigām līdz sākumam un nosmieties tā, ka kaķis token nelīdīs vēl vairākas dienas ārā no dīvānapakšas.)

    Tāpat, kādā no nodaļām Silvija Brice dalās ar padomiem, kā rakstīt dzeju (baigu) un ko (un kā) darīt, lai smeltu vielu ikdienas dzīvē, pārvēršot to lugā (tā tur nebija rakstīts, bet, visticamāk, arī baigā). Pievēršas atziņām, kas radušās baigo klejojumu laikā. Nozaudētām sieviņām un meitām, kas nokrīt no zila gaisa Frankfurtes itāļu bodītēs. Par piejūrā sastaptiem draugiem, ar kuriem kopīgi ir rīti un pārmīti acu skati, par spīti tam, ka «latvis jau nesveicina svešus cilvēkus un izliekas akls vai profesionāls, lai tikai nebūtu jāskatās acīs.». Mešanos auļos zirga mugurā. Parastā ķīniešu lētucī. Ar ķēdi darbināmā (un nedarbināmā). Tāpat autore dalās pārdomās par latvieša kapu kultūru. Kultūru, kuru kā traki kultivējam un nevaram izkulturēt ārā no savām miesām un asinīm, jo tāda kultūra iesakņojas dziļi. Ļoti. Kā viedtelefons iesakņojas plaukstu līnijās (kādam ir nojausma, kā lai itāļu tautības sievietes, kas tikko atgriezušās no dzimtenes mazpilsētu autoostās nolasa nākotni no plauktu līniju sazarojumiem, ja tur jau pieauguši korejiešu un ķīniešu ražotie tehnoloģiskie brīnumi?). «Nav paužu. Nelaiž uz laukuma.» ((c) Aldis Kalniņš, attēlojot hokejistu Oļegu Znaroku agrākajā humoršova pārpratumā «Savādi gan»).
    Bet nodaļā «Maigais kalendārs» Silvija Brice atzīstas mīlestībā savām saknēm (Leimaņ-saknēm). Stāsta par sev mīļiem cilvēkiem tā, ka kaut sveši, arī lasītājam tie kļūst īpaši. Tuvi. Tādi, ka tūlīt visi kopīgi ķersies pie ēdiena šmorēšanas, klās baltu galdu, kam sēsties apkārt, un liegu vārdu zuzēšanas pavadībā, ļausies īstam baudījumam.

    «Tālāk mamma — nu atkal skaista, es tagad gribētu, lai mēs abas būtu mācējušas mīlēt vienu otru vairāk, bet ko var gribēt no tāda, kurš dzīvo pirmo reizi.»

    Ziniet, man ar Silviju Brici ir ne tikai kopīgs uzvārds (uzvārda māsas – vai es varētu būt vēl lepnāka? pagaidi, bet ar šito uzmanīgi, šitā var iedzīvoties zvaigžņu slimībā), mīlestība uz Jāzepu (man uz dēlu, Silvijai uz vecotēvu), patikšana uz grāmatām (man uz lasīšanu, Silvijai uz tulkošanu un (kā izrādās) uz rakstīšanu), bet arī kaķu labturības jautājumu aktualizēšana, jo abas esam lielas kaķumīles (ja vien no kaķu spalvas neveidojas anafilaktiskais šoks vai nepārtrauktas šķavas, citu iemeslu neredzu kā attaisnojumu kaķu nemīlēšanai (nu varbūt vēl spalvas zupā, jo tas tomēr atkarīgs no garšu kārpiņām)). Citēju vīram Brices rakstīto: «Sēžam katrs pie sava datora klusumā, tikai kaķi kaut kur vemj.». Abi sākam rēkt kā negudri. Nu nevis smieties, kā cilvēki, bet tiešām rēkt. Nu zviegt. Kā zirgi. Jo tas tieši par mums. Ar pieciem kaķiem uz borta vispār savādāk nemēdz būt (bet kāpēc tieši uz paklāja, ja mājās ir vēl vismaz simt piecdesmit kvadrātmetru brīvas vietas?).

    Ko lai vēl saku par «Baigajām piezīmēm»? Nu lasiet! Lasiet, ja varēsiet kaut kur dabūt, bet, visticamāk, ka nē (pārāk bieži lietoju vārdu «visticamāk», visticamāk, būs jāatrod vietā kāds cits). Baigais joks (tra-ta-ta-ta-tā). Es jau iepriekš apbrīnoju Silviju Brici gan kā tulkotāju, gan kā cilvēku, to parasto, kad novelk tulkotāja ģīmi. Esmu starā (neviens emuāra ieraksts nav izsprucis bez matemātikas terminu pieminēšanas, neļaušu, lai tas notiek šoreiz, tāpēc ar vārdu «stars» domāju «taisnes nogriezni, kura sākums ir fiksēts noteiktā punktā», kā melns uz balta rakstīts «tēzaurā»)!
    Priekškars.

    «Labrīt jaunajā gadā! Vai kaut kas, tā teikt, ir mainījies? Eņģelis joprojām sēd ķēķī un mielojas ar rasolu? Kaķi priekšnamā klusu līmē saplēstās tapetes? Vīrs pamostas ar smaidu sejā un tūlīt izvelk no pagultes rožu pušķi? — Jā, noteikti.»

    P.S. Ja esi ticis tik tālu, še, ķer bonusa stāstu!
    Kādā jaukā ziemas dienā (aptuveni pirms gada), sakarā ar savas foto stāstu izstādes notikumu tiku uzaicināta uz kādu Kuldīgas novada pagasta bibliotēku, kur mani gaidīja grāmatu kluba biedres, bagātīgi gards galds (nepārprotiet!) un jaukas sarunas pie melnas, karsti kūpošas kafijas. Zinot, ka dodos pie grāmatu lasītājām, jau biju sagatavojusi gana asprātīgas atbildes (visai paredzamam) gadījumam, ja pār manu galvu trieksies jautājumi par to, vai gadījumā neesmu rada slavenajai tulkotājai Silvijai Bricei. Taču…
    Mūsu saruna tiešām sākās ar jautājumu par radošanos, tomēr radniecību man gribēja piešūt laika ziņu autoritātei Tomam Bricim, ne Silvijai, kas toreiz likās aplam nepareizi, jo todien pat neviens smalkākais sarunas pavediens neaizveda līdz tulkotājai.
    Tagad rakstu šo ziņu. Veros laukā pa logu. Skatos kā miglas vāli uzbrūk kailajiem kokiem (gulošos spārdīt nedrīkst, kā ir ar kailajiem?), bet simtlatnieki ar smilšu spaiņiem apledojušajai ielai (jā, jā, tai pašai uz kuras knapi noturējās kaimiņš) un domāju, bet varbūt viņas būtu mani nolinčojušas par visām tām vasaras siltajām dienām, kuras nepiepildījās…
    Varbūt.
    Priekškars nr. 2

  • Kolīna Hūvere «Veritija»

    by

    “Ir mulsinoši iemīlēties rakstnieces vārdos, iekams esi saticis pašu rakstnieci. Dažiem ir sarežģīti nošķirt tēlus no personas, kura tos radījusi.”

    Vai kādreiz esat domājuši par to, kura ir tā vieta, kur rakstnieki uz baltām, ne reizi vārdu straumju nepieredzējušām lapām, ar ātriem rokas vēzieniem triec tintes traipos ieķepinātas domas, kā pieguļā zirgus? Kāds noteikti sēdējis savā kabinetā pie milzīga galda, pie kura paēdināt varētu veselas sākumskolas izsalkušos vēderus, kamēr pats pie tā barojis sava romāna nākamas nodaļas lappuses ar vārdiem, piebriedušiem kā pārvārītiem makaroniem. Kāds sēdējis pļavā, nemaz nenojauzdams, kāda veiksme tam gadījusies, nosēsties vietā, kur skudras nelodā kā izsalkušas pēc cilvēka miesas, un pļāvis domas kā sienu, kārtojot zārdā tās uz līniju burtnīcas lapām, kuras visticamāk nesastaps citu acu pāri. Kāds sēdējis kafejnīcā un sodījies par pārlieku krāsainajām salvetēm, uz kurām vārds noslīkst nebūtībā vēl pirms tas ir iespraucies biezajos domu mākoņos, bet kāds cits nepieklājīgi ilgi vērojis pie blakus galdiņa sēdošās sievietes neprātīgi īso kleitu, kurā pēc mirkļa ietērps sava daiļdarba galveno varoni. Es, savukārt, kā ierasts sēžu savā virtuvē uz IKEA krēsla (kurš kopš veikala atvēršanas brīža Latvijā, ir biežāks viesis līdzcilvēku mājās nekā sezonālie vīrusi) pie galda (uz kura virsmas meita teju tik tikko uzzīmēja smaidošu saulīti ar tomātu mērcē iemērktu cīsiņu), ietinusies rabarberu pīrāga smaržā, kas izlauzusies pa plīts durvju šķirbām, aicinot garšas kārpiņām sagatavoties zemajam startam. Kā ierasts sēžu un prātoju par to, kā būtu iesēsties kāda rakstnieka vietā – pie milzīgā galda, pļavā vai kafejnīcā, kafijas automātu murrājošajā sabiedrībā. Ļauties rakstnieka pārdrošajam tintes vilciena ceļojumam, nezinot neko par galapieturu – vai tas pietuvinātu mani rakstnieka mērķim vai gluži pretēji – tikai attālinātu?

    “Rakstīšanas procesā es nekad nejūtos sasniegusi visu iecerēto un ne uz mirkli neļaujos ticībai, ka esmu radījusi kaut ko tādu, kas citiem būtu jālasa.”

    Par to, ka pienāks brīdis, kad vēlme stiepties pēc spriedzes romāniem būs spēcīgāka par vēlmi pēc šokolādes, man nebija ne jausmas (ne tuvas, ne tālas, ne horizontālas, ne vertikālas). Tomēr mans pašreizējais emocionālais un fiziskais stāvoklis (sauksim to par “pregnancy brain”) kliegtin kliedz pēc šķietami nesavienojamām kombinācijām (līdz siļķēm ar zemeņu ievārījumu vēl neesmu tikusi), kāda, piemēram, esmu es un spriedzes romāni. Taču teju tieši pirms brīža izlasītais A. Dž. Finna trilleris Sieviete logā lika man, kā pēc ūdens malka izslāpušai, taustīties nezināmajā, cerot uzdurties kam līdzvērtīgam. Un es uzdūros Veritijai.

    Tiem, kas savā grāmatu plauktā atbrīvojuši vietu romantiskai literatūrai, amerikāņu rakstnieces Kolīnas Hūveres (Colleen Hoover) vārds noteikti būs pazīstams. Man, kā šādu iespieddarbu nepatērētājai ikdienā, tas bija svešs. Tomēr es ļāvos šim aklajam randiņam ar rakstnieci, ļaujot turpināt apgāzt manus uzskatus par literatūru, kuru, manuprāt, patērē tikai vecmāmiņas. Pati Kolīna Hūvere atklāj, ka romāns Veritija nav tāds, kādus pieraduši baudīt rakstnieces emocionālo mīlas romānu piekritēji. Tas ir izmēģinājums ielauzties trillera žanra apritē. Un tas, pēc manām domām, izrādījies pat ļoti veiksmīgs.
    (No angļu valodas tulkojusi Liene Akmens; Izdevējs: Kontinents, 2019)

    “Rūpes par ķermeni ir pielīdzināmas rūpēm par bērnu. (…) Gadījumā ar manu māti tā ir pilnīga taisnība.Viņa par mani rūpējās tāpat kā par savu ķermeni. Ļoti maz. Nereti es aizdomājos par to, vai viņa joprojām ir resna.”

    Romāns sākas ar galvaskausa krakšķi (un principā ar to brīdi es ieslēdzu savus vēdera muskuļus sasprindzinājuma režīmā). Ļoti labs ierocis lasītāja piekalšanai pie trīssimt sešdesmit astoņām, vākos iestiprinātām, no vienas vietas norakstītām, lappusēm. Nezinot, ko gaidīt turpinājumā, esi gatavs sekot jebkuram notikumu pavērsienam. Tas ir gluži kā uz skatuves uzvest bērnus vai dzīvniekus. Visu acu skati nenogurdināmi pievērsti tiem, gaidās, ko nesīs šis gājiens ar zirdziņu.
    Louena Ešlija ir rakstniece, kura pirms desmit gadiem pārcēlusies uz Manhetenu tikai viena iemesla dēļ – lai kļūtu neredzama. Šāda izmēra pilsētas aprij ikvienu. Nešķirojot. Vien padarot katru indivīdu par neitrālu putekli lielajā gružu kaudzē. Taču tas, kas tevi padara neredzamu, nepadara necaurredzamu. Nonākusi finansiālās grūtībās, Louena atsaucas sava aģenta aicinājumam ierasties uz pārrunām, kurās jaunajai rakstniecei tiek piedāvāts darbs, no kura nav iespējams atteikties, kaut intuīcija saka pretējo. Pēc smagas autoavārijas slavenā rakstniece Veritija Kroforda nonākusi veģetatīvā stāvoklī, atstājot nepabeigtu veiksmīgi iesāktu romānu sēriju. Un tieši Louena Ešlija ir tā, kurai tiek piedāvāta šī iespēja – pabeigt Veritijas nepabeigtos stāstus. Taču, lai to izdarītu, Louenai jāpamet Manhetena un jādodas uz Vermontas štatu. Krofordu ģimenes māju, kurā mīt ne tikai bezpalīdzīgajā stāvoklī esošā Veritija, viņas vīrs un piecus gadus vecais dēls, bet arī sataustāmās skumjas un asinsstindzinošie noslēpumi, kuru atklāšana tuvinātu jaunai traģēdijai, kura, šķietami aizkavējusies, jau ir ceļā.

    Mitinoties slavenās rakstnieces namā, Louenai ir tikai viens uzdevums – savākt pietiekami daudz materiāla Veritijas romānu sērijas pabeigšanai. Taču šo darbu apgrūtina ne tikai viņas nepārprotamā un acumirklīgā saikne ar vīrieti, kurš spiests palikt ieslodzīts savā namā pie sievas, kura neuztver ne sevi, ne ārpasauli, sāniem, bet arī kāds atradums. Veritijas autobiogrāfijas manuskripts. Nespējā pretoties ziņkārības mašinērijai, kas iedarbināta pilnā jaudā, Veritijas patiesā būtība nāk gaismā. Sevis pašas rakstītajos vārdos, nostādot sevi teju zem rentgena aparāta stariem, atklājot prātam neaptveramus, vārdiem neizpaustus noslēpumus, kas liek Louenai aizdomāties par to, kas īsti noticis slavenās rakstnieces prātā īsi pirms avārijas. Cik ļoti cilvēku no iekšpuses var saēst naids? Cik daudz tas ir spējīgs ziedot, lai uzturētu nomodā savu apmātību? Cik auksta un cietsirdīga var būt mātes mīlestība pret bērnu? Un bērniem? Un šodien. Ārpus autobiogrāfijas manuskripta lapām – vai tiešām Veritijas stāvoklis ir tik bezpalīdzīgs? Vai tā ir tikai kārtējā spēle, kurā par trofeju izvēlēts pašas vīrs un viņa neatgriezeniski izzūdošā mīlestība, prasot arvien jaunus upurus? Vai arī viss ir tikai Louenas Ešlijas iedomas?

    “Es aizveru acis un spēju domāt vien par to, ka Veritija ir pelnījusi tumsu, nekustīgumu un klusumu. Un tomēr… Par spīti psihopātijai, viņa vēl aizvien šajā mājā visus pakļauj savai ietekmei.“

    Kolīna Hūvere radījusi romantisku trilleri, par kuru nav iespējams nedomāt pat īsajās starplasīšanas pauzēs, kuras jāietur, lai atjaunotu cilvēka eksistēšanai nepieciešamo funkciju rezerves. Un pat tagad. Pāris brīžus pēc romāna izlasīšanas. Es agrāk esmu teikusi, ka man nepatīk, ja autors mani vazā aiz deguna. Bet, ja tas tiek darīts tik meistarīgi, esmu ar mieru aizdot savu degunu šādām epizodēm. Kolīna Hūvere ar lasītājiem manipulē gluži kā Veritija ar grāmatas varoņiem. Nezinu, vai tāds sākotnēji ir bijis autores mērķis, vai tas dzimis, rakstot darbu teikumiem uz priekšu, sienot noslēpumu pie noslēpuma, ciešos mezglos kā matu pīnes, nostiepjot pieri nedabiskā stīvumā, tomēr šāda iespēja lasītājam ir dota – ļaut, kā bezdievīgai skaitļu mašīnai, uzģenerēt savu romāna atrisinājumu – no daudzām patiesībām izvēloties vienu. Savējo.

    “Lielākoties es ienīstu autobiogrāfijas, jo gandrīz no katra teikuma dveš liekulība. (…) Vārdiem ir jānāk no pašiem sirds dziļumiem, jāizlaužas cauri miesai un kaulam. Tiem jābūt neglītiem un godīgiem, nežēlīgiem un mazliet biedējošiem. Autobiogrāfija, kas pamudina lasītāju iemīlēt autoru, nav īsta autobiogrāfija.”

  • Mērija Anna Šafere, Annija Barouza «Gērnsijas Literatūras un tupeņmizu pīrāga biedrība»

    by

    “Lūk, kas mani valdzina lasot: grāmatā tevi ieinteresē kāds sīkums, un šis sīkums tevi aizved pie citas grāmatas, un vēl kāds nieciņš tajā aizved pie trešās grāmatas. Tā ir ģeometriskā progresija – gals nemaz nav saredzams, un tam nav cita iemesla kā vien vistīrākā labpatika.”

    Vakar no rīta, vedot bērnu uz skolu (un tie ir teju apaļi piecdesmit kilometri “turpunatpakaļ” kopā ņemti (tik daudz manas matemātikas spējas man ļauj sarēķiņāt)), domāju, kā iesākt šo bloga ierakstu. Skaidrs, ka tā vienkārši ņemt aiz rokas un vest taisni iekšā svešos cilvēkos (un dažos draugos un radiniekos, kuri šo ierakstu lasīs tīras pieklājības vai nepāraujamu ģimenes saišu dēļ) nebūtu ne ētiski, ne pieklājīgi (un ne raksturīgi man). “Uzvilkšu jauno kleitu un ēdīšu kā vilks”, tā kādā no vēstulēm raksta grāmatas galvenā varone. Ar šādām sajūtām arī es pati ņēmu rokā šo grāmatu (uzvilku kleitu, kuru bērni vēl nebija paspējuši nosmērēt ar kartupeļu sacepumu, uzkrāsoju lūpas koši sarkanas, gluži kā brīdinājuma signālu, aplēju ar ūdeni tējas maisiņu, kas vientulīgi gulēja krūzes dibenā (vienvārdsakot – sataisījosuzgadsimtalasīšanu)), taču īstais lasīšanas brīdis tā arī nepienāca. Tā vietā pie manis ieradās slinkums (garā par mani mazliet vājākie cilvēki to sauc par rudens depresiju), pieprasīja likt galdā dažādus šokolādes un cepumveidīgos izstrādājumus, ēšanas pauzēs vārtīties dīvānā ar televizora pulti rokā, atkārtojot kaut ko līdzīgu krievu (tv kanālu) ruletei vai spēlēt galda tenisu kopā ar vīru. Taču visas attiecības reiz beidzas – gan tās, kas laimīgas mūžīgi mūžos līdz nāve šķirs, gan tās, kurām lemts beigties, pat pirmajam randiņam īsti nesākoties. Un beidzās arī šīs – uz saldu un sāļu našķu un dīvānā laiskošanos balstītās attiecības.

    “Humors ir labākais paņēmiens, kā padarīt nepanesamo panesamu.”

    Ja nu reiz jūsu dzīvē pienāk brīdis, kad visas manis ieteiktās (un Prusta “Zudušo laiku meklējot”) grāmatas ir izlasītas un nav ne mazākās jausmas, kuru grāmatu, kā nākamo ielaist savā dzīvē, iesaku izmēģināt feisbuka grāmatu diskusiju grupu – Izcilas grāmatas (jau kādas simtu trīs reizes esmu šo grupu pieminējusi un kā izrādās vēl nav gana). Tur arī pamanīju šo – apgāda Zvaigzne ABC izdoto grāmatu (kuru man vairāk gribas saukt par dārgumu) – Gērnsijas Literatūras un tupeņmizu pīrāga biedrība . Ir diezgan grūti nepamanīt grāmatu ar šādu nosaukumu. Pat tad, ja abas acis ir cieši aizvērtas. Otra lieta, ko noteikti nevar nepamanīt, ja tas uzrakstīts uz grāmatas – tulkotājas Silvijas Brices vārds. Ja pirms grāmatas nosaukuma izlasīšanas visupirms izlasāt šo vārdu un uzvārdu, skaidrs ir viens – bez ierunām grāmata jāliek padusē (un nav svarīgi, kur tobrīd atrodaties – grāmatnīcā vai bibliotēkā, vai pie drauga grāmatu skapja), jāiet mājās un jānododas gardai tās baudīšanai. Vismaz tā līdz šim esmu darījusi es, atstiepjot mājās Silvijas Brices tulkotās grāmatas (Jūras sāļums, Starp pelēkiem toņiem, Un kalni atbalsoja un daudzas, daudzas citas, kuru uzskaitījumam kā vienmēr iekš iekavām nepietiek vietas) no visām augstāk minētajām vietām. Tas, ko tulkotājai ir izdevies atdzīvināt šīs grāmatas tekstā, ir kaut kas neaprakstāms. Latviešu valodas tekstā ieaust tik daudz pavedienu mierīgajā angļu stilā un manierē – ja tas nav talants, tad es nezinu, kas ir. (No angļu valodas tulkojusi Silvija Brice; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2019)

    “Ja kāds sajūt dziļas simpātijas pret iepriekš nepazītu cilvēku vai parādību, tad raida pasaulē īpaša veida enerģiju, kura “nes augļus”.”

    Tie, kas šo grāmatu jau reiz ir lasījuši, taču tik un tā iemaldījušies šai manā grāmatu pārdomu mudžeklī, zinās, ka šīs grāmatas latviskais tulkojums pirmo reizi pie lasītājiem nonāca jau 2012. gadā, taču šogad, pateicoties tam, ka šis stāsts nu baudāms arī vizuāli (The Guernsey Literary and Potato Peel Pie Society), ne vairs tikai tekstuāli, Zvaigzne ABC šai grāmatai ļāvusi piedzimt otro reizi. Un līdz ar šo otro reizi, viens no grāmatas eksemplāriem iekritis arī manā klēpī (un sirdī). Grāmatas lapas no abām pusēm apņēmuši ne ierastie cietie, bet gan mīkstie vāki, savukārt pašu vāku rotā filmas galvenie varoņi – Džuljeta (ne tā no Šekspīra) un Dosijs (Lily James; Michiel Huisman). Grāmatas autores gan joprojām nemainīgas – rakstnieces Mērija Anna Šafere (Mary Ann Shaffer), kuras mūža sapnis bijis uzrakstīt grāmatu, kura kādam patiktu tik ļoti, ka viņš vēlētos to publicēt un Annija Barouza (Annie Barrows), kura, palīdzot pabeigt Gērnsijas Literatūras un tupeņmizu pīrāga biedrību, palīdzējusi arī īstenot savas mātes māsas sapni par grāmatu. Tagad mēs varam būt pateicīgi ne tikai par to, ka kādam šī grāmata patikusi tik ļoti, ka tā tikusi ne tikai publicēta, bet arī tulkota latviešu valodā.

    “Atbildību var dalīt tikai līdz zināmai robežai.”

    Londona. 1946. gads. Jauna rakstniece Džuljeta Aštone, kura slavu ieguvusi, slēpjoties zem Izija Bikerstafa vārda. Izijs kļūst par sava veida Otrā Pasaules kara literatūras ikonu Apvienotajā Karalistē. Izijs raksta viegli un smalka humora caurstrāvoti, zobgalīgi pasniedzot daudzus kara notikumus kā pretindi londoniešu kara saindētajās dzīvēs. Karam un nepieciešamībai zoboties par drūmajām dienām pienāk gals, tāpēc Džuljeta nolemj Iziju Bikerstafu aprakt sešas pēdas zem zemes un atrast jaunu, rakstīšanas vērtu materiālu, kas izrādās grūtāks uzdevums nekā sākumā varētu šķist. Taču kādu dienu Džuljeta savā pasta kastē saņem vēstuli no Gērnsijas, kas uz mūžīgiem laikiem izmainīs ne tikai Džuljetas kā rakstnieces likteni, bet liks arī atteikties no visas iepriekšējās dzīves, atdodot savu dzīvi (un sirdi) Gērsnijai un tās iedzīvotājiem.

    Sākas mēnešiem gara vēstuļu sarakste, kurā Džuljeta lēnām iepazīst Gērnsijas Literatūras un tupeņmizu pīrāga biedrības biedrus. Uzzina, kā un kāpēc radusies šī biedrība, kāpēc tās rašanās iemesli ir tik cieši saistīti ar Gērnsijas okupāciju. Uzzina, ko īsti biedrības biedriem nozīmē sāpīgās atmiņas par šo laiku. Uzzina, ko viņiem devusi atdošanās grāmatām. Kā smagā laikā palīdzību spēj sniegt līdzcilvēks. Kā smagā laikā palīdzību spēj sniegt grāmatas. Džuljeta vienu pēc otras saņem vēstules no Gērnsijas, kurās izklāstīti gan ticami, gan mazāk ticami stāsti par to, kas noticis okupācijas laikā, gan to, kā cilvēki cenšas pārdzīvot un aizmirst to, ko viņiem nodarījis karš. Džuljetai kļūst skaidrs, ka, lai uzrakstītu grāmatu par okupāciju Gērnsijā, nepietiek ar sēdēšanu bibliotēkā un statistikas ievākšanu par labības ražas datiem Gērnsijā. Džuljeta saprot, ka viņai ir jādodas turp. Jādodas turp un jāļauj nevis vēstulēm un kartotēkām izstāstīt Gērnsijas stāstu, bet jāļauj to izdarīt pašiem salas ļaudīm.

    “Karš, kā zināms, saved kopā visnesaderīgākos ļaudis.”

    Ar romāna tēliem lasītājs tiek iepazīstināts pamazām. Tikai ar laiku atklājas katras personas būtība. Stāsti ir emocionāli, aizkustinoši. Stāsti ir dzīvi. Tēli ir tik patiesi un sirsnīgi. Vēlējos, lai viņi ne tikai būtu īsti sava laika liecinieki, bet arī to, lai būtu pazinusi viņus pati. Ne brīdi nepameta sajūta, ka grāmatas varoņi ir patiesi eksistējuši. Īstāki par desu maizēm un tēju, kas lēnā garā pazuda, kamēr saruka arī lasāmo lappušu skaits. Taču ieraksts grāmatā, ka jebkura līdzība ar reālām personām ir pilnīgi nejauša, lika atkrist atpakaļ realitāte un saprast, ka vienīgais, kas šeit ir pavisam īsts, ir grāmatas eksemplārs un tas, ka tēja un desu maizes ir beigušās.

    “Sešus gadus biju runājusi par karu, izdzīvojusi karu un ilgojusies veltīt savu uzmanību kaut kam citam. Bet tas ir tāpat kā vēlēties, lai es būtu kāds cits cilvēks. Karš tagad ir daļa no mūsu dzīvesstāsta un nav no tā izsvītrojams.”

    Lai arī kādi nebūtu Gērnsijas ļaužu stāsti, gan tie ar humora pieskaņu, gan tie, kurus lasot jāķer pēc mutautiņa – visi stāsti kā viens nonāk pie Elizabetes Makennas – sievietes, kura palīdzējusi visiem Gērnsijas iedzīvotājiem, bet neviens nespēja palīdzēt viņai. Vienīgais, ko Elizabete pēc sevis ir atstājusi – meita, par kuras ģimeni kļuvusi tupeņmizu pīrāga biedrība. Džuljetai kļūst skaidrs, ka stāstu ir pārāk daudz, tie ir tik sīki sadrumstaloti kā drupaču kūka, un vienai grāmatai tas būs par daudz. Tāpēc jaunā rakstniece nolemj rakstīt par to, kur ved visu Gērnsijas ļaužu stāsti – Elizabeti.

    “Karš vēl arvien turpinās, vai nav tiesa?”

    Sākumā šķita, ka apjukšu bezgalīgajā vēstuļu okeānā un vārdu straumēs, kas plūst zem tā (romāns sastāv tikai un vienīgi no vēstulēm), taču, lēnām ielasoties tajā, sapratu, ka sarežģīta joprojām ir tikai matemātika un fizika. Sapratu, ka esmu iemīlējusies Gērnsijas ļaudīs. Gluži kā Džuljeta. Gribu viņus adoptēt. Un gribu viņu adoptēta būt. Un šie bezgalīgie dialogi vēstuļu formātā – vai maz kas skaistāks un romantiskāks ir izdomāts, ja runājam par rakstīto vārdu (pat ja lielākajā daļā vēstuļu līdz romantikai bija tik tālu, cik kāpurķēžu traktoram līdz vidusskolas balles karaļa titulam).

    Lasot, vairākkārt centos valdīt asaras, bet no tā nebija jēgas. Tās bira viena pēc otras. Lauzās ārā ne tikai no acīm, bet arī no dvēseles (tieši tāpat, kā tas notiek, kad griež sīpolu). Un ne vienmēr šīs asaras bija ar sāļu un skumju piegaršu. Brīžiem nobira arī pa kādai saldai un humora pilnai asarai. Angļu stilā (tikai nepadomājiet, ka man pār vaigiem krita eklēri). Romānā aprakstītais laiks nav bijis mierīgs nevienam Eiropas zemes pleķītim. Tomēr šis ir stāsts par zvērībām, kuras tika pastrādātas uz Gērnsijas salas zemes. Šis ir stāsts par drosmi, mīlestību, ciešanām un izciešanu. Šis ir stāsts par grāmatām. Stāsts par visu, ko nedrīkst aizmirst un nedrīkst piedot.

    Rētas izgaist, bet tas prasa mūžību…

    “Varbūt grāmatām piemīt kāds slepens māju atrašanas instinkts, kas aizved tās pie īstajiem lasītājiem. Cik burvīgi būtu, ja tā būtu patiesība.”