Birka: Prometejs

  • Es lasu tevi kā atvērtu grāmatu.
    Kā gājputni lasa debesis. Kā naktī garāmpeldoši kuģi lasa viļņus jūrā.
    Pa vienam. Pa diviem.
    Klavieru taustiņi uzlasa notis. Pulksteņi uzlasa minūtes. Stundas.
    Es bēgu no vārdu pavedieniem. Un cilvēkiem, kas palēnina gaitu, lai blenztu uz autoavārijām.
    Pelēkiem cilvēkiem. Pelēkās mājās. Pelēkās pilsētās.
    Viss kā parasti.
    Esam pārprasti. Dažkārt un tikai mazliet.
    Viss labais reiz beidzas. Beidzas arī viss sliktais.
    Beidzas viss.

    Bet es. Es ieslēdzu mūsu virtuvē gaismu.
    Bet es.
    Es turpinu lasīt tevi kā atvērtu grāmatu.

    «Dažreiz, pat ja sāc no pēdējās lappuses un domā, ka visu jau zini, grāmata atrod veidu, kā tevi pārsteigt.»

    245. lapaspuse

    Emīlija Henrija «Grāmatmīļi»
    Neprasi man, kur paliek laiks (skaidrs, ka tas skrien kā sacīkšu zirgs, pieķēries sekunžu rādītājam), kā pierast pie ziemas un kur ir mans 2024. gada grāmatu tops. Mana mute pilna klusēšanas. Taču, kā vienmēr, vari man pajautāt, kas bija pēdējā grāmata, kuru izlasīju (aplēju ar kafiju/boršču/karstām asarām) – tad es nebaidos (ar visu savu kailo ķermeni) ienirt vārdu jūrā (kaut joprojām neprotu peldēt), kamēr stāvi krastā un vēro šo nebeidzamo maiguma (reizēm raupjuma pilno (tad pret vārdu vaļņiem es noberžu celi jēlu)) tirādi.

    «(..) tieši tāpēc es iemīlējos lasīšanā – tu acumirklī peldi straumē, īstās pasaules problēmas izšķīst un visas raizes pēkšņi ir drošā attālumā kaut kādas metafiziskas sienas otrā pusē.»

    191. lapaspuse

    Emīlija Henrija «Grāmatmīļi»
    Es precīzi nezinu, cikos sāksies pavasaris, bet uz brīdi bija sajūta – dzirdu gājputnus pārrodamies mājās – tik silti un labi es jutos, lasot Emīlijas Henrijas (Emily Henry) romānu «Grāmatmīļi» (Books Lovers). Ar Emīliju Henriju pirmo reizi sastapos, pateicoties Mairitai un Pirmajam Latvijas grāmatu blogeru forumam. «Pludmales romāns» man deva pārliecību, ka ne visi romāni par mīlestību, ir domāti tantēm – tām, kuras maija vidū siltumnīcā dēsta tomātus vai hobija līmenī mājsaimniecības preču veikalā (ik pārnedēļas) nokaitina zāles darbiniekus, nespējot izlemt par labu vaskadrānai ar krustdūriena vai saulespuķu rakstu. Tāpēc brīdi, kad beidzot varēšu ķerties klāt «Grāmatmīļiem», gaidīju jau ar krūtīs briestošu sajūsmu, kura mani pavadīja visu trīssimt trīsdesmit sešu lappušu garumā (un, kas zina, varbūt arī platumā).

    Emīlija Henrija «Grāmatmīļi»

    «Kad grāmata ir visa tava dzīve, tu iemācies diezgan precīzi uzminēt, kā virzīsies stāsts» (7. lpp.) – īpaši, ja runa ir par mazpilsētas mīlas romāniem – tad ir sajūta, ka visi iztēles dievi ir pievērsušies Slavenības bez filtra scenārija autoriem, pārējiem atlicinot vien kaut ko līdzīgu, kā, ja «ceļmalas ēdnīcai un kantrī bāram būtu piedzimis bērns, un tagad šis bērns ir pusaudzis, kurš pietiekami bieži neiet dušā un košļā džempera piedurknes» (69. lpp.) paternam, kas nolietots kā Ventspils – Kolka šoseja (lai debesu tētis nogrābstās!). Šādu mīlas romānu virzību «Grāmatmīļu» pirmajās lapaspusēs iezīmē galvenā varone. Un tas ir brīdis, kad saprotu – šis romāns būs nevainojams!

    Emīlija Henrija «Grāmatmīļi»

    Lai arī paredzamības ziņā «Grāmatmīļi» īpaši neatšķiras no jebkura cita romāna, kurā autors necenstos apvienot divas dzīves apbružātas sirdis, man nācās pakļauties Emīlijas Henrijas stāstnieces meistarībai un atzīt, ka, manā skatījumā, šī romāna neparastā pievilcība slēpjas nevis tajā, kas, bet gan tiek pastāstīts.
    «Grāmatmīļu» pirmo pusi izbaudīju nevis lasot, bet (skaļi) ķiķinot. Iegrimu stāstā kā cukurbiete auglīgā zemē. Komiskas situācijas un brīnišķīgi, asprātīgi un gaisīgi dialogi, bez jebkādas sveškauna piegaršas. Kā arī stāstā tik organiski iepītie tēli no citiem Henrijas romāniem, atsaucot atmiņā jau iemīļotus personāžus (piemēram, Janvāri Endrūsu no «Pludmales romāna»), šķita tik gudrs un simpātisks paņēmiens, lai iepriecinātu rakstnieces daiļrades cienītājus – paspertu soli tuvāk, pastieptu roku… Tobrīd kā sniegs izkusu domās, kuras mani atrod ikreiz, kad lasu izcilu stāstu – ka «gribu, lai tas viss turpinās, un gribu zināt, kā tas beigsies. Es gribu to pabeigt, un man vajag, lai tas turpinās mūžīgi.» (249. lpp.) Taču, jo tuvāk nāca « lai tas turpinās mūžīgi», jo vairāk es izplūdu līdzcietībā. Man virs galvas bija jūra, zem kājām – debesjums. Es ieskatījos romāna varoņos, kā vienmēr biju vairījusies skatīties sevī.
    Pašaizsardzības vairogs bija kritis.

    «Varbūt tieši tāpēc cilvēkiem tik ļoti patīk stāsti. Visas šīs iespējas sākt no jauna, izdzīvot dzīves, kādu mums nekad nebūs.»

    321. lapaspuse

    Emīlija Henrija «Grāmatmīļi»

    Vai tu klausījies, ko fizikas stundā zem ūsām burkšķēja skolotājs, vai, gluži kā es, blenzi uz pulksteni, iztēlojoties, ka esi laiks, kas auļo kā sacīkšu zirgs, pieķēries sekunžu rādītājam? Tā reiz nejauši dzirdēju – pretpoli pievelkoties. Tāds esot dabas likums (vai kaut kas tamlīdzīgs). Arī grāmatmīļi pievelkas viens pie otra. Mīlestība pret grāmatām ir tik pat brīnumaina kā apgāztas debesis.
    Un «Grāmatmīļi» ir kā pastaiga mākoņos.

    Emīlijai Henrijai izdodas iezagties lasītāja prāta dzīlēs, neatstājot pēdu nospiedumus. Viegli (lipīgiem smiekliem) rakstīt par būtisko – ģimeni, attiecībām, karjeru, traumām, atsvešināšanos, bailēm, sevis (ne)pieņemšanu, mīlestību un, protams, grāmatām.
    Mēs mākam runāt.
    Rakstīt burtus, gludināt buktes, smērēt sviestmaizes, nomainīt automašīnām eļļas filtrus, bet nemākam klausīties – citos, bet jo īpaši sevī.
    Parādība, kas cilvēku atšķir no kafijas galdiņa…

    Emīlija Henrija «Grāmatmīļi»

    «Grāmatmīļu» sižeta līnijas izklāsts būtu noziedzība pret cilvēci (gluži kā Zelta Mikrofona 2025 pasniegšanas ceremonija), tāpēc detaļās neieslīgšu (nekas nav bīstamāks par grāmatmīli, kurš ticis pie spoilera), vien teikšu – labas grāmatas dara lasītājus laimīgus, bet šī grāmata ir… izcila!

    No angļu valodas tulkojusi Santa Andersone;
    Izdevējs: Evita, 2024

    *Grāmatas eksemplārs saņemts apmaiņā pret godīgu atsauksmi!

  • Pāri frāzējot Leonu Briedi – man ir ļoti grūti iedomāties manu dzīvi ārpus… es varu iedomāties savu dzīvi ārpus visa, bet ārpus grāmatām savu dzīvi nespēju iedomāties. Par šo savu dzīves realitāti es atkal un atkal pārliecinājos aprīļa pēdējā sestdienā, kad mani ceļi, mani elkoņi, mani kāju mazie pirkstiņi mani aizveda uz Ogri – uz Latvijas grāmatu meku – Ogres Centrālo bibliotēku, kur notika Pirmais Latvijas grāmatu blogeru forums.


    Mans svētceļojums sākās piecos no rīta, kad pēc divām ar pusi gulētām stundām centos sataisīties pēc cilvēka, izmantojot praktiskā latvieša metodi – izdzert divas kafijas krūzes ar kopumā astoņām tēj/kafijkarotēm ar cukuru. Cukurs ir nāve, bet bezcukurs ir sacūkota diena. Ja man jāizvēlas viens no variantiem, es izvēlos astoņas tēj/kafijkarotes. Uzvilku savas taisnākās drēbes, pārmetu pār plecu savu izejamo tašu (pirms gadiem LaLiGaBa konkursā laimēto auduma maisiņu, kurš ir bijis mans sabiedrotais kā bibliotēkās, grāmatu un pārtikas veikalos, tā izlaidumos, kāzās, kristībās un bērēs) un biju gatava doties zināmi nezināmajā, uzstādot par būtiskāko mērķi beigu beigās neattapties Vaiņodē, jo tas ir drusciņ uz otru pusi no Ogres Centrālās bibliotēkas.


    tavs mīļākais grāmatu blogeris
    Pēc trim stundām automašīnā, piecām stundām lidmašīnā un divām stundām autobusā (kaut kur pa vidu bija arī prāmis un vilciens ar divām pārsēšanās reizēm) no Vārmes biju nokļuvusi Ogrē (cukurs ir nāve, bet arī halucināciju izraisoša viela acīmredzot). To, kas notika paša foruma laikā jeb tehniskos parametrus lieliski aprakstījusi Santa blogā Sibillas grāmatas, aiztaupot man pāris rindiņas paragrāfā.
    Mana pārliecība, ka dodos tikties ar pilnīgiem svešiniekiem izzuda brīdī, kad Sandra pārņēma mani savā mīlestībā (apskāvienā). Principā forums (man) varēja beigties arī šajā brīdī, un es steigtos pretī visām savām neizlasītajām grāmatām un neizravētajām puķu dobēm, jo biju saņēmusi visu, ko kāroja mana grāmatnieka sirds – pirmajā minūtē, kuru pavadīju zem Ogres Centrālās bibliotēkas metāla jumta konstukcijām, satikusi savus mīļākos grāmatu blogerus (slīpsvītras tekstam jāskan Andželikas balsī (savējie sapratīs)) Aiju, Kristīni, Ievu, Ingu un, protams, Sandru – Pirmā Latvijas grāmatu blogeru foruma dzīvības iedvesējas un uzturētājas. Bet es paliku. Un par to ļoti sirdīgi uzrakstījis mans mīļais brālis (ar sešpadsmit gadu stāžu) Agris.


    Visu foruma laiku mani nepameta iemīlēšanās sajūta (citi tos sauc par taureņiem, bet dakteri – “tev vajadzētu pārbaudīties uz parazītiem”). Es vispār neesmu cilvēku cilvēks. Es esmu cilvēks, kuram citi (pārsvarā sveši) cilvēki liek justies neērti, bet šoreiz es jutos tā, it kā sēdētu savā dīvānā, tērpusies pidžamā un suņu čībās, pārlapojot turku seriālu sarakstu, meklējot to īsto un vienīgo. Tikai zālē bija seši desmiti īstie un vienīgie. Un tā bija satriecoša sajūta. Trīs populārākās frāzes, kuras lietoju ikdienā, ir «nesit māsai», «nezinu nav ēdiens» un «es vairs nerakstīšu par grāmatām», taču tikai pēdējo no tām es mēdzu ļurkāt mutē dažādos laika locījumos, dažādās nopietnības pakāpēs. Tajā brīdī, esot starp cilvēkiem, ar kuriem man ir kopīga ne tikai mīlestība pret grāmatām (kafiju un smalkmaizītēm), bet arī tās paušana uz āru, es sapratu, ka gribu šeit vēl uzkavēties. Un ja ir kāda īstā vieta, kurā atrasties (un mazliet pazaudēties), tad tā ir ne tikai pie plīts un veļas mazgājamās (auto)mašīnas, bet arī šeit – starp tiem, kuriem grāmatas ir mīlestība. Kaislība. Dzīve.
    Esmu bez gala (un malas) pateicīga gan foruma rīkotājiem un dalībniekiem, gan atbalstītājiem par (ieilgušajām) emocijām, kuras nevar nopirkt ne veikalā, ne iemainīt pret taromāta čeku.

    tavs mīļākais grāmatu blogeris
    Ja esi izlasījis šitentik tālu un domā par to, kur vilkt paralēles ar manas kaimiņienes suņa kakām, tad lūk – viena paralēle.
    Gatavojoties grāmatu blogeru forumam, tika izveidota WhatsApp grupa ar foruma dalībnieku piesaisti, kuras mērķis bija dalīties ar visu par un ap forumu. Daži literatūras kritiķi, redaktori, žurnālisti (iespējams, visi vienā personā) jau paspējuši šo grupiņu nosaukt par mazu un riebīgu, taču mēs, apmēram sešdesmit cilvēku mazā grupiņa, vispār neņemam ļaunā, jo arī mums pašiem mēdz būt sliktās dienas – divas kreisās kājas, kāpjot ārā no gultas, izbeidzies vai no termiņiem ārā izgājis piens kafijai, vai grāmatas, kuru lasīšana ir kā barjerskrējiens klūpam un krītam aiz katras lapaspuses, jo vispār šitā nav mūsu disciplīna. Mēs saprotam.


    Tā kā forumā bija atvēlēts laiks (un stūris) grāmatu maiņai, mazajā un riebīgajā grupiņā jau savlaicīgi sākās mērīšanās ar grāmatām un uzsaucieni «mainu šo grāmatu pret vīnu», «vai kādam ir (grāmatas nosaukums), es labprāt iemainītu pret vīru, bet brīdinu, nažus viņš neasinās un spuldzītes visticamāk arī tev pašai būs jānomaina», «mainu pret dzīvokli Rīgas Centrā ar skatu uz Kluso okeānu». Un tā tālāk. Jūs pat iedomāties nespējat, cik tālu spēj izdzīt saknes grāmatu mīļu fantāzija.
    Tieši šādā grāmatmaiņu skurbulī, es pieteicos uz Matiasa Edvardsona grāmatu «Labie kaimiņi», kuru (par spīti mūsu grupiņas uzliktajam zīmogam) draudzīgi piedāvāja Līva. Lai arī iepriekš biju lasījusi Edvardsona «Gandrīz normālo ģimeni», tobrīd minēju, ka grāmatu vēlos, jo mani kaimiņi «bišku tādi nav» – kaut kā biju iztēlojusies, ka «labi kaimiņi» noteikti nav tādi, kuri laiž brīvsolī savu divreizdivimetri suni, lai tas piecūkotu kaimiņu sētas. Lai mazliet vizualizētu šo skatu, varu teikt tā – man ir viens suns, bet manā sētā kakā trīs (un reizēm pat četri un pieci) suņi. Protams, lai arī esmu mazas un riebīgas grupiņas dalībniece, man ir laba sirds, taču atzīšos, ka teju ikreiz, vācot kaimiņu suņu kakas savā sētā, es aizdomājos par to, vai spētu to kaku aizlidināt tik tālu, lai trāpītu kaimiņu virtuves logā. Tīri tā – kaimiņu «redzesloka paplašināšanai».
    Labi.
    Sūds ar tām kakām.
    Grāmatu es izlasīju. Izdusmojos. Pārdusmojos. Visipārējiepriedēkļidusmojos. Un nospriedu, ka šajā grāmatā dzīvo vieni no kaitinošākajiem grāmatas varoņiem.
    Un kaimiņiem.
    Ļoti iespējams, ka manas kaku drāmas nestāv pat tuvu.

    Lasiet grāmatas, jo tas ir vienīgais gardums, kurš jums neliks pieņemties svarā!
    Un tiekamies nākamajā Latvijas grāmatu blogeru forumā!