Viņas ir klāt. Autobuss pienāca vien sev zināmā laikā.
Bet tur viņas ir. Un viņu ēnas. Tās zvārojas uz perona kā tievā diegā iekārtas porcelāna lelles. Bīstami trauslas. Nekaunīgi skaistas.
Saule mijas ar mākoņiem. Ēnas te kūst kā piparmētru ledenes uz mēles, te atkal uzrodas kā tā neglītā pumpa uz deguna skolas fotografēšanās dienas rītā.
Tām patīk spoguļoties. Un sēdēt autobusā pie loga. Pirms laika ierakstīt parādnieku sarakstā visus vēl nepiepildītos sapņus. Es viņas redzu. Viņas mani arī. Bet vairāk.
Vai es drīkstu tā justies?
Vai es drīkstu nepagūt?
Vai es drīkstu tik viegli būt?
…
Un dejot trakāk?
Domu satiksme uz laiku ir apturēta – kā luksofors apstādina pie sarkanās gaismas. Tā ir gaisma, kas nepāriet. Un nelīdz ne plāksteri, ne ceļmallapas. Ne iedvesmojoši citāti uz noplēšamā kalendāra lapiņām.
Kad lietas novalkājas, tām vajadzīga tehniskā apkope. Ar slapju lupatu, sentimentu notraucot.
Es zinu.
Šodien man nekas nesanāks. Viņas ir klāt.
Rīt.
Rīt es celšos un mana pirmā doma būs par tevi (un kafiju ar pienu, mazliet), otrā – par to, ka nekas mani vairs nesatrauc.
Šaubas.
Ja vien viņas atkal nebūs klāt. Ja vien tas autobuss, kas pienāk vien sev zināmā laikā…
Man bija nepilni divpadsmit gadi, kad pirmo reizi redzēju latviešu tautasdzies…tpfū, grupas Astro’n’out dziesmas Daļa Rīgas videoklipu. Tolaik biju Rīgā bijusi četras ar pusi reizes (uz šodienu nav gluži vairāk), bet toreiz tai meitenei, kuru redzēju televizora ekrānā, izdevās mani pārliecināt par to, ka manā sirdī ir vieta ne tikai pirmajai mīlestībai, bet arī Rīgai. Jāatzīst, ka neesmu no tiem ventilatoriem (lasīt: faniem), kas zina visu grupas Astro’n’out dziesmu vārdus un albumu piedzimšanas svētku gadadienas no galvas, taču šo gadu laikā manā mūzikas atskaņošanas sarakstā uz palikšanu iedzīvojušās tieši tik daudz grupas dziesmu, lai varētu sevi nosaukt par mazu Astro’n’out ventilatoriņu (lasīt: fans saprāta robežās). Zinu, ka mums katram ir sava mūzikas gaume – izsapņota ideālā festivāla skatuve, uz kuras pulcējas mīļākie (šoreiz domāju tikai par pašmāju) mākslinieki. Uz manas skatuves to nav daudz, taču, pārstāvot plašu žanru diapazonu, maniem sapņu festivāla māksliniekiem (kuru starpā ir arī Astro’n’out) ir kāda kopīga iezīme – spēja būt autentiskiem, nepazaudējot dabiskumu… un cilvēcību – lai arī esmu cilvēks, kurš mīl ar ausīm, ir lietas, kuras manā uztverē stāv pāri visam. Un šodien, teju divdesmit gadus vēlāk, lasot Māras piezīmes, saprotu, ka mans čujs toreiz bija pilnībā pareizs – šī ir viena no krutākajām meitenēm uz latviešu mūzikas skatuves.
Īsti nevar uzminēt, ko no grāmatas sagaida tās topošais lasītājs (un ko sagaidījis jau izlasītājs), taču uzreiz varu pateikt, ka «Piezīmes uz šaubu malām» nav ideālo formulu grāmata (jo, «ideālas formulas» nepastāv (pat 2+2=5)) – šajā grāmata nav apkopoti galvenie darbību likumu kopumi, lai izveidotu veiksmīgu un daudzsološu karjeru, dibinātu klausītāju iemīlētu mūzikas grupu vai sarakstītu dziesmu, kas folklorizējoties iedzīs latviešu mūzikas ārēs saknes tik dziļi, lai pēc gadu desmitiem Mežaparka estrādē to dziedātu tūkstošiem tautastērpos tērptu dziedātāju, nemaz nerunājot par perfektu laulību un bērniem, kas ēd dārzeņus un vakaros laicīgi dodas pie miera. «Piezīmes uz šaubu malām» ir pieredzes stāsts, kurš joprojām tiek rakstīts – tā ir grāmata/komats Māras Upmanes-Holšteines radošās izaugsmes stāstā. Tā ir personīga pieredze ar visām pareizībām un nepareizībām. Kāpumiem un kritumiem. Uzvarām un zaudējumiem. Un šaubu viļņiem, kas nepāriet.
Man ir sajūta, ka ar šo grāmatas formāta atkāpi, Māra ir vēlējusies ko vairāk, kā pierādīt, ka spēj uzrunāt ne tikai klausītājus, bet arī lasītājus. Māras piezīmes es uztvēru kā uzsaucienu tiem, kas iztēlojas skatuves māksliniekus kā izredzētos – kā tos, kas saņem aplausus pie katras mazākās kustības. Un nopūtas. Taču patiesībā tas ir smags darbs visos slāņos. Būt māksliniekam ne vienmēr nozīmē būt veiksmīgam, mīlētam, atzītam. Līdz tam ir jāizaug. Savs šaubu okeāns jāpārpeld. Un ar to arī vēl nav gana.
«Piezīmes uz šaubu malām» izgaismo daudz personīgu pārdzīvojumu, atklājot to, kas slēpjas dziļi aiz populāras mūziķes ādas. Tur ir sieva, tur ir mamma, tur ir meita. Māsa un draudzene. Taču galvenokārt tur ir sieviete, kas zina, ka vajadzības gadījumā apkārt būs īstie cilvēki, kuri nedomājot sadosies rokās, lai palīdzētu. Lai nosargātu.
Šo dienu laikā, kopš «Piezīmes uz šaubu malām» nonākušas pie lasītājiem, acis uz pāris teikumiem ieslīdējušas arī citu atstātajās atsauksmēs, kurās bieži tiek pieminēta vēlme samīļot Māru, samīļot grāmatu, samīļot bērnu, ģitāru, klavieru taustiņus. Nopirkt multivitamīnu multipaku.
Pārlasīt Ziedoni, kā uzmācīga melodija manī skan šie divi vārdi. Pārlasīt Ziedoni. Bet vispirms samīļot Māru. Un patiesi – pēc grāmatas izlasīšanas ir sajūta, ka gribas samīļoties. Atnāca sen neredzēta draudzene un izstāstīja, kā viņai iet. Kā viņai patiešām iet. Esmu ļāvusi viņas šaubu mākonim izlīt. Līdz nākamam mākonim. Kad tas būs, to rādīs laiks.
Ja vien mēs zinātu, kur paliek laiks.
Šodien Māra man šķiet līdzīga taurenim, kurš varbūt nemaz īsti neapzinās savu skaistumu un devumu pasaulei.
Bet mēs to ļoti labi saredzam.
Sajūtam.
P.S. Es varētu arī izstāstīt par visām tām reizēm, kad, lasot «Piezīmes uz šaubu malām», apraudājos, taču tas ir tieši tik nepieklājīgi daudz, lai beigu beigās pastāstītu tikai par to vienu – pašu pēdējo, kad aizvērusi grāmatas vākus mēģināju aptvert visu, ko tikko izlasīju. Aizgāju pie vīra, kurš tobrīd bija blakus istabā, un teicu, ka tikko izlasīju Māras piezīmes. Vīrs nopētīja mani un jautāja, kā bija. Un vienīgais, kā tobrīd spēju atbildēt – norādot ar pirkstu uz asarām piemirkušo t-krekla priekšpusi.
Izdevējs: SIA «ASTRO MUSIC», 2023
*Grāmatas eksemplārs saņemts apmaiņā pret godīgu atsauksmi!