POST SCRIPTUM

Girl Reading by Charles Edward Perugini

Birka: piedošana

  • Kārena Gilesē «Ko atnes viļņi»

    by

    “Jūra vienmēr atdot to, ko paņēmusi.
    Tā mēdz kādu laiku to paturēt gūstā, taču ar laiku viss, kas nolaupīts, atkal nonāk krastā.”

    Sabojājies laiks. Iesprūdis kaut kur starp pulksteņa rādītājiem. Iesprūdis kā tostermaize sausā rīklē, radot mēmu klusumu, ar kafiju noskalojamu. Taustāmas sāpes, kas, kā nedzīstošas brūces, jāatstāj laikam. Taču laiks sadumpojies. Sabojājies. Izkropļotu pulksteņrādītāju skāvienā.
    Piedzīvota traģēdija cilvēku mēdz padarīt savādi skaistu – un šādā skaistumā bezkaislīgs rūgtums. Bezjūtīgs aukstums. Cietsirdīgi pulsējošas cerības, kas aprij pēc dievišķas glābšanas lūdzošos čukstus. Atver apmeklētājiem mierinājuma kapsētas.
    Uzstājīgu sirdspukstu griezīgajā simfonijā savijušās plaukstošas skumjas, kā puķu pazemīgās pieres, tiecas pretī baltās saules klēpim. Pretī neatvairāmi sūrstošam neprātam. Pretī postam. Pretī bīstamai spēlei ar augsti paceltu nūju. Pretī traģēdijām. Un atvieglojuma nopūtām,
    ko atnes viļņi.

    “Ja cilvēkam ir bērni, viņš vienmēr par kaut ko jūtas vainīgs. Uztraucas, ka kaut kas noies greizi, un nožēlo, kad tas tiešām notiek.
    Vaina ir šī komplekta neatņemama daļa.”

    Īru rakstnieces Kārenas Gilesē (Karen Gillece) vārds un uzvārds manā burtu savienojumu krājuma resursos ir jaunums. Atklājums, kuru gribas uzlikt uz delnas un izrādīt visiem kā sevišķi neparastu dzimumzīmi, kas iekapsulējusies ādā. Neizdzēšama.
    To, ka Jāņa Rozes apgāda izdoto grāmatu sarakstu papildinās romāns Ko atnes viļņi, joprojām, cenšoties izvairīties no krišanas svaigāko vākoto vārdu mozaīku kārdinājumā, ļaujot visupirms norimt sakāpināto emociju pārņemtajiem, kuri pie romāna baudīšanas ķērušies, neļaujot tam pat uz mirkli iesildīt vietu grāmatu veikala plauktu rindās, apzināti izvēlējos neievērot. Taču, atsaukšanās uz piedāvājumu izlasīt kādu no apgāda paspārnē izlolotajiem grāmatu jaunumiem, radīja nepārvarami spēcīgu tieksmi pēc ielūkošanās tajā, ko īsti savās lapaspusēs auklē romāns ar tik noslēpumainu nosaukumu. Lai arī Ko atnes viļņi raksturojums uzvēdīja traģisku notikumu, aprautu cerību un ciešanu dvašu, nebija ne mazāko šaubu, ka šis noteikti ir stāsts, kuru gribas nopaijāt. Nopaijāt pēc iespējas ātrāk. Nopaijāt to, ko atnes viļņi.
    (No angļu valodas tulkojusi Renāte Punka; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2020)

    “Tā bija gluži vai epidēmija.
    Šie tīksmie pieskārieni, miesas berzēšanās gar miesu kairināja mani, vilka iztēlē kā miklā dūkstī, atgādinot, kas bija noticis ar mums.”

    Romāna Ko atnes viļņi (Longshore Drift) galvenā vadlīnija kā trausls trauks, kas draud iznīkt zem pārpasaulīga līdz malām piepildītā zaudējuma smaguma, baro dvēseli ar sāpīgu kamolu kaklā un vēdera dobumā.
    Pēc tam, kad nelaimīgu sakritību rezultātā no Laras dzīves varmācīgi tiek izrauts dēls, pazūdot bez vēsts, jaunās sievietes ceļojums Dienvidamerikas mežonībā apraujas, kā pušplēsts vārds. Pēdējās cerību drumslas, kas sagrābstītas pa kaktiem, lai rastu mierinājumu, kurā dēlu atkal skaut savā mīlestībā, izposta mīļotā vīrieša padošanās nolemtībai un aiziešana no Laras dzīves. Cerot uz to, ka laika plūdums mīkstinās visas smagās atmiņas, savas vaļējās, pūžņojošās brūces Lara nolemj dziedēt mājās, pieņemot lēmumu atgriezties tur, kur aprāvās bērnības bezrūpība. Īrijas dienvidrietumu piekrastē. Atgriezties, nenojaušot, ka pagātnes rēgi joprojām uztur sevi pie dzīvības, gaidot mirkli, kad atkal ieslīgt nebeidzami patētiskā skurbumā, klaji izaicinot likteni.

    “Viņš man teica, ka nevarot bez manis dzīvot. Ja tā padomā, tik savādi kaut ko tamlīdzīgu kādam teikt. It kā šajā mīlestības apliecinājumā būtu apslēpts brīdinājums, alkas, kas gandrīz jau kļūst agresīvas. Tajā brīdī viņa rokas bija mani apskāvušas, varēju sajust uz kakla viņa silto elpu, un man, dzirdot šos vārdus, droši vien vajadzēja justies laimīgai, pacilātai,
    taču viss, ko patiesībā jutu, bija savāds tukšums.”

    Ieslodzīts laulībā bez mīlestības, Laras dzīvē atgriežas Kristians. Pagātnes atmiņu kolekcionārs, kurš par spīti ilgajiem atšķirtības gadiem, par spīti ģimenes saitēm, kas abām kājām tur pie zemes, ir gatavs ziedot visu, lai mestos iznīcinošā dēkā ar sievieti, kura, esot tālumā, kļuvusi neaizsniedzami tāla un sveša, un tomēr tik reibinoši tuva un pazīstama.
    Šķietami mīlestība, kas paslēpusies zem vientulības maskas, pāraugot dedzīgā un neprātīgā, nereālā un nedabiskā aizrautības virpulī, ieņēmusi zemo startu, lai iznīcinātu visu, kas būs tik bezbailīgs, lai stātos pretī briestošajai vētrai. Biedējošai vētrai, kura sapluinīs bez brīdinājuma šāviena.
    Kā labot kļūdas, kuras kā biezi mākoņi ieskāvušas zvaigžņoto debesu klājumu, liekot zaudēt prātu neprātā? Kā piespiest sevi atzīties vientulībā? Kā nekļūt par plāksteri ievainojumam, kurš nesteidzas dzīt? Kā pieņemt un piedot, nekrītot bezgalīgā tukšumā? Kā nezaudēt cerību, slīkstot skumju okeānā?
    Nekam no tā visa vienotas receptes nav, taču ieklausoties varoņu balsīs un soļos, kas piesardzīgi tiek sperti, viens pēc otra, tuvojoties un attālinoties vienam no otra, ļauj izdzīvot lasītājam uz savas ādas pilnu emociju buķeti.

    “Galu galā pienāk brīdis, kad jāizvēlas –
    ieslīgt nebeidzamās skumjās vai izrauties, uztaisīt drosmīgu ģīmi un mēģināt kaut ko mainīt.”

    Ārkārtīgi simpātisks un trāpīgs romāna apraksts dzīvo uz Ko atnes viļņi vāka – stāsts par to, kas notiek, kad mīlestību meklē neīstajā vietā. Tik nelokāmi trāpīgs, ka viss manis augstākminētais, atduroties pret šiem desmit vārdiem, šķiet nepiedodami lieks…
    Romāns Ko atnes viļņi sajūtu līmenī mani aizveda atpakaļ pagātnē. Atpakaļ pie tās nostalģiskās noskaņas, kura mani bija savažojusi un pārņēmusi, lasot somu rakstnieces Rīkas Pulkinenas romānu Patiesība. Tieši tāpat, kā Patiesību, arī Ko atnes viļņi nespēju lasīt ātri. Darīju to lēni, izgaršojot katru smalkāko niansi, skarot katru romāna īpašību, kas sniedza man pretī savus vēsos pirkstus. Lasīju lēni – bez iespējas zaudēt pašu būtiskāko. Cilvēcību.

    Burvīgs tulkotājas Renātes Punkas darbs, kas man, kā vārdu gardēdim, lika lēnā bezspēcībā padoties šai tekstuālajai baudai.
    Iesaku ikvienam ļauties tai!

    “Un atkal domāju par to, cik noslēpumaina ir robeža, veiksmīgā nejaušība, kas nošķir dzīvos no mirušajiem.”

  • Jana Egle «Dzimšanas diena»

    by

    “Vakarā visas bēdas izskatās lielas un nepārvaramas, bet no rīta sarūk mazītiņas un dažreiz pazūd pavisam.”
    (dačuks un dvīņi)

    Naktī kaut ko stipri murgoju. Par puikām, kas aku piekakājuši. Par kapsētām, kurās teltis saslietas. Par balsīm galvā un telefona klausulē. Par bezdarbnieku pabalstiem un cilvēkiem, kas bezvēsts pazuduši no dzīves asinsrites sistēmas. Pamodos. Galvā skanēja frāze, kuru, cenšoties neizmest no domu apcirkņiem, ķerot pēc mobilās viedierīces, pierakstīju virtuālajā piezīmju lapiņā. Aizmigu. Kaut ko stipri murgoju. Par sirdsapziņu un neiepazītiem lūpu nospiedumiem. Par aizvainojumu un meliem, kuri pāri mutes kaktiņiem slīd tik pat viegli kā ieelpa un izelpa. Pamodos no lietus pakšķu simfonijas pret šīfera plāksnēm un iekšējas tieksmes uzzināt, ko esmu fiksējusi ar skārieniem vadāmajā ierīcē. “Vēja šalkoņa sirdī izplēš daudz lielāku caurumu, kurā…”. Teikums apraujas bez izteiktas atziņas. Laikam miegs to izbiedējis. Saskābu. Uzvilku uz miesas zilās treniņbikses un plato, melno īspiedurkņu kreklu (otro ērtāko apģērbu tūlīt aiz vasaras kleitām, bet vasaras jau nav…), kājas ieāvu siltajās kokvilnas sēklapvalku šķiedru zeķēs un devos uz virtuvi izbiedētā palīgteikuma meklējumos. Apsēdos pie galda, kas pirms pusotra gada iepirkts IKEA, ar pirkstu galiem baudot tekstūru uz ēdienu dibenu nospiedumu nogurdinātās virsmas. Pa logu vēroju, kā kaimiņš visdziļākajā rūpībā apcērt dzīvžogu. Ja mirt, tad tikai tieši tik maigā nāvē (no dārznieka dzirkļu asās mutes). Domās apleju šķīstošo kafiju ar verdošu ūdeni. Un aizmirstu pielikt trīs karotes cukura. Nomizoju un sagriežu kabaci. Pret bļodas malu iznīcinu piecu olu čaumalas, saturam ļaujot ieslīgt trauka pamatnē. Tik laiski, kā atvaļinājumā. No plaukta izņemu miltus. Kad paka pacelta jau solīdā augstumā, bet darbvirsmas pamatu vēl nesasniegusi, papīra dibens neiztur un atsprāgst vaļā kā pārgatavojusies zirņu pāksts. Nometos uz ceļiem kviešu pulvera mākonī un smoku pēc vēlmes cept kabačus. Domās. Jo patiesībā joprojām sēžu pie galda, pirkstu galiem ļaujot rotaļāties uz tā virsmas. Joprojām vēroju kaimiņu un pieļauju iespēju, ka palīgteikumu aizbiedēja nevis miegs, bet kāds to nošņāpis ar dārznieka dzirklēm.

    “Gribu citu dzīvi, tādu, kurā svarīgs ir tas, kas ir, nevis tas, kā vairs nav.”
    (runaway train)

    Ar Janu Egli (pašas rakstnieces radītajos darbos) satikos jau sen. Nosacīti. Pirms pusotra gada, kad tik tikko biju atklājusi rakstīto vārdu pārdabiskumu un ienirusi grāmatmīlestības okeānā, devos uz bibliotēku, lai savam izlasīto grāmatu sarakstam varētu pievienot Svešie jeb miļeņkij ti moi. Tomēr ar rūgtumu nācās norīt bibliotekāres izteiktos vārdus, kuri liecināja par to, ka ar svešajiem tieši šajā pašā mirklī savās mājās mielojas kāds cits grāmatu gardēdis. Pirms paspēju uzgriezt muguru grāmatu mājai un tās atslēgu glabātajai, sūrstošu sāpju urdīta, manas ausis panāca mazliet juceklīgu zilbju virkne, kuru atšifrēju kā – bet ir pieejama kāda cita Janas Egles grāmata. Gaismā. Toreiz vēl nenojautu, kādu tumsu var celt gaismā vien divsimt sešdesmit gramus vieglā grāmatiņa, tomēr smagums, kuru tā atstāja dvēselē, liek par sevi manīt vēl šodien. Pēc pusotra gada. Kad kuluāros sāka baumot, ka drīz savu dzimšanas dienu piedzīvos rakstnieces jaunākais veikums, jau zināju, ka tūlīt tam nemetīšos virsū, kā pēc svaigas maltītes izbadusi. Zināju, ka ļaušu tam nākt pie manis ilgāk, nekā organismam patiesībā gribētos. Un tagad, kad tas beidzot ir noticis, kad esmu sagaidījusi dzimšanas dienu (kaut dzimšanas diena man ir janvārī), varu teikt, ka tā ir bijusi katras minūtes, stundas, dienas un mēneša gaidīšanas vērta. Uz mani sen neviena izlasītā grāmata nav atstājusi tik dvēseli svelošu iespaidu, ka tās tēli nāktu pie manis sapņos. Nāktu sapņos un diktētu vārdus, kurus īsā nomoda reibuma mirkļos pierakstīt virtuālās piezīmēs.
    Sen? Varbūt pat nekad.
    (Izdevējs: Latvijas Mediji, 2020)

    “Ir sievietes liktenis mīlēt un ciest, bet viņa tagad ir cieti nolēmusi to likteni piekāst.”
    (dzimšanas diena)

    Janas Egles stāstu krājumā Dzimšanas diena uz divsimt četrdesmit piecām lappusēm ērti iekārtojušies astoņi stāsti. Iekārtojušies tur lasītāju baudījumam. Grāmatas īsais raksturojums gan dara zināmu, kā krustvārdu mīkla, kurā kāds ar zīmuli vāji sarakstījis priekšā atbildes, ka vienkopus, muguru pie muguras pieglauduši, savirknēti stāsti, kuri vēstī par dažādām sievietēm, dažādos vecumos, kuras nokļuvušas dzīves spiediena izraisītās krustugunīs. Krustugunīs, kuras kļūst par iemeslu virzienrādītāju karuseļiem, izmetot katru, savu iekšējo un ārējo cīņu nogurdinātām, jauna ceļa sākumā. Tā kādā no stāstiem ievīti kādas sievietes ratiņkrēslā dzīves motīvi. Skaistas sievietes, kuras eksistenci nelabojami iedragājis dzērājšofera smagās, noreibušās pēdas spiediens uz gāzes pedāļa, padarot tik tikko universitāti beigušas meitenes ikdienību piekaltu diviem riteņiem, kas nepārprotami norāda uz sievietes kustību ierobežojumiem, izsijājot no cilvēkiem kā pelavas no graudiem, atstājot vientulībā. Vēl kādā citā stāstā ieaustas attiecību peripetijas. Attiecības, kurām daudzreiz dotas jaunas pirmās iespējas, sagaidot pasaku cienīgu sižeta izklāstu, bet nē. Kā rondo formā uzrakstīts skaņdarbs, kurā galvenā tēma atkal un atkal atkārtojas, stāsta galvenā varone atkal un atkal no jauna piedzīvo attiecību kritienu no stāvas kraujas. Bezdibenī. Ir cilvēki ar kuriem nevajag iepazīties, jo var gadīties, ka ar šiem cilvēkiem nav lemts iet vienā ritmā. Tomēr reizēm, lai to noskaidrotu, galvu cilpā nākas bāzt vairākkārt. Savukārt, kāds cits stāsts uzbur ainas ar sievieti, kura bezspēkā maldās starp rēgiem un īstenību. Bez ticības cilvēkiem un nepārvaramu vēlmi bēgt. Bēgt, īsti nezinot, kur mājo tas, no kā jābēg. Vai tas mājo nomoda mokošajos sapņos, vai tur, zem ādas, kur pa dzīslu plūst asinis. Bēgt, jo paliekot, bojā ies visi.
    Katrs no šiem stāstiem, gan manis pieminētajiem, gan tiem, kuru saknes būs jāuzar pašiem, sevī uzlādējis pavisam citu enerģiju. Tā neatkārtojas. Vienādi neiedarbojas. Neatbalsojas. Katrs stāsts ir unikāls. Līdzīgu tam nav. Tomēr domās sevi visvairāk pieķeru kavējamies pie viena no tiem. Stāsta, kurš kā melna, staipīga masa mutuļo kaklā – ne norīt, ne izspļaut. Stāsts, kuru vārdu bagātību resursā iespējams atrast zem nosaukuma Runaway train. Cilvēki allaž tiecas uz mājām. Kā sakņaugi tiecas arvien dziļāk zemes dzīlēs. Taču reizēm vienīgā iespēja būt, ir tiekties prom. Tiekties prom no mājām. Prom no pazemojumiem. Prom no sitieniem. Fiziskiem. Dvēseliskiem. Prom no nepareizi pieņemtiem lēmumiem. Prom no prātulām, kā būtu, ja būtu paredzējuši vai nojautuši. Kad trīspadsmit gadus vecais dēls un brālis pazūd bezvēsts, ģimenes ikdiena tiek izrauta no sapņa un ievilkta īstenībā, liekot katram nest savas sodības krustu. Vienam par zēna pasaules satricināšanu, otram par izlikšanos neredzam, trešajam un ceturtajam – par pliku neko. Kā pabarot savu mūžīgo vainas sajūtu, tagad jāizlemj katram pašam.

    “Mūžīgā aizejošā vilciena sajūta. Tā nekad nepāriet.”
    (runaway train)

    Iepriekš jau minēju, ka Janas Egles Dzimšanas diena vēstī par sievietēm. Taču tas nebūt nenozīmē, ka šis daiļdarbs būtu lasāms tikai cilvēkiem, kuru fizioloģiskās īpašības piemērotas bērnu dzemdēšanai. Šie stāsti ir tikpat atbilstoši arī vīriešiem.
    Dzimšanas dienu gribas apņemt ar abām rokām. Izmīļot no tās sāpes un ciešanas, haosu un vieglprātību, žēlumu un dusmas, bailes un nerimstošu izmisumu. Un kāda vietā palūgt piedošanu.
    Šī ir jau trešā reize, kad Jana Egle ar savu vārdu pieskārienu atblāzmām uz grāmatas lappusēm padara mani mēmu. Un šķietami nevienam nemanāmu, sēžot pie sava virtuves galda, vērojot pa logu kaimiņa un dārznieka dzirkļu organisko savienību.
    Sajūta, kuru gribas pievilkt aiz matiem, lai paildzinātu.

    “Dažkārt ir mazliet bail, ja nu Dievs tomēr ir, un kā tad tas būs, kad viņā stundā būs jāstājas tā priekšā un jāatbild par visiem saviem grēkiem un kļūdām, par lūgšanām, kas piepildītas, bet sagādājušas tikai sāpes un vilšanos.”
    (baltā māja kalna galā)

  • Linda Šmite «Liedaga bērni»

    by

    “Es nespēju apturēt vēju, kad tas mani saldē vai gāž no kājām, bet varu mēģināt atrast pavēni. Katrā cilvēkā ir kaut kas labs. Skatīšu tikai to, un man sāpēs mazāk.”

    Nevienā cilvēkā ļaunums nedzimst pats no sevis. Neizdzen savas saknes asinsvadu tīklojumā, kā lidmašīnu atstātie skrāpējumi debesīs iesakņojas Dieva mājvietas zilajos vārtos. Ļaunums nav ar likumu noteiktā kārtībā pasludināts par svarīgu dzīvību nodrošinošu orgānu, kuru nosedz kauli un miesa, sargājot no ārējiem kairinātājiem, lai neapsīkst. Neizdziest. Ļaunums nav balta maize, uz kuras ziest sviestu, uzmest siera šķēli un pirms norīšanas trīsdesmit reizes sakošļāt, lai neatstātu rētas uz barības vadā tikko veiktā eiroremonta sienām. Taču ar to nav gana, lai apturētu daža laba plosīšanas kāres slienas. Ļaunums kā transplants tiek ievadīts un iesprostots cilvēka ķermeņa mūros, lai izravētu visu labo, kas paspējis sākt dīgt, no sirdsapziņas mazdārziņa dobēm, atstājot vietu vien melnai tumsai, kuras saknes, kā spītīgas vara stieples, ielaužas dziļi zem zemes virsējās kārtas, saindējot dvēseli ar ļaunuma zīmoga krāsu. Un ļaunums, kuru glabā bērna, mazā cilvēka, ķermeņa mūri, ir visnežēlīgākais. Vissāpīgākais. Visnesaprotamākais. Visneārstējamākais. Bērni ir pieaugušo atspoguļi. Mazais (divkājainais) darvas piliens sacukurotajā medus mucā. Bērni ir kā tapetes, kas piesūcas ar visu, kas apkārt. Ar ceptas gaļas un tabakas smaržu, ar dusmām un klaigām. Asarām un vaimanām. Bet ne ar smiekliem. Skaļiem smaidiem. Liegiem glāstiem (jo kur gan jūs esat redzējuši tapetes, kas labprātīgi grib piesūkties ar labsajūtu). Mēs esam atbildīgi par to, kādi aug cilvēki, kurus esam laiduši pasaulē, ļaunuma neskartus. Taču ikdienībā par to aizmirstam. Izaug asinskāri suņi, kuri gatavi ikvienu, kurš nevēlas pakļauties bara instinktam, saplosīt ar saviem netaisnās tiesas žokļiem.

    “Cik rāma, cik pieglaimīga! Kā stienis jūra guļ pie Marīnas kājām. Debesu spogulis. Jūra un debesis – abas norunājušas mest mieru saviem auklējumiem – viļņiem un mākoņiem. (..) Viļņi un mākoņi kā iekonservēti. Nekas neliecina, ka pasaulē mīt sāpes, bailes un uztraukums. Arī tie ir iesālīti. Par akmeņiem nemaz nerunājot! Tie allažiņ nepārspēti miera mikas. Mūžīgie pensionāri.“

    Ar rakstnieci Lindu Šmiti starp grāmatu vākiem esmu tikusies jau agrāk. Tas bija Rainītis, kuram rakstniece lika atvērt man savu sirdi, lai tajā ielaistu mazo puisēnu – astoņgadīgu cilvēkbērnu, kuram līdz cilvēkbērnam ir kā lietus lāšu piedzītām asfalta grambām līdz pārpasaulīgu vēju sabangotam okeānam. Tāpēc, ka Rainītis ir atšķirīgs, kaut gribētu būt tāds pats kā citi. Citi, kam ir tiesības uz pasakām, sapņiem, smiekliem, priekiem, niekiem, mammu, tēti. Īstiem. Muļķīgi īstiem. Kaut vai tikai aiz pienākuma. Bet nav. – toreiz es ar sāpēm vagoju vārdus WordPress’a tekstu drukātavā par grāmatu, kura bija atstājusi uz manām rokām zosādu (un joprojām ir, kad par to atceros). Šoreiz mūs kopā saveda cits dzīves nepieņemtais. Piektklasniece Marīna – mūsainā meitene ar šķidro bizi pār kreiso plecu. Šai pasaulei nepiederīgā, izraidāmā, atstumjamā, nosodāmā, nepieņemamā, promsūtāmā. Neputns. Linda Šmite ir ne tikai rakstniece, bet arī skolotāja, kurai izdevies ieraudzīt to, ko citi skolotāji veikli pamanās neievērot. Taču ievērojot, uzreiz aizmirst. Neievērot (un aizmirst) to, cik negaidīti pārsteidzošs var būt skolas solā sēdošais bērns. Un par to stāsta arī Liedaga bērni. Stāsta par mazā cilvēka dvēseles un gara tukšumu, kuru ap pirkstu aptinis ļaunums.
    (Izdevējs: Lauku Avīze, 2012)

    “Pārtrūkušu diegu var sasiet, bet mezgls paliks tik un tā.”

    Neviens negrib būt baltais zvirbulis. Bet Marīnai tas sanāk dabiski. Tik dabiski, kā elpot vai atglaust matus no saules staru izraibinātās pieres vietas. Marīnai piemīt Dullās Daukas pasaules iepazīšanas un izzināšanas tieksme. Tā pluina Marīnas jūtu pasauli kā ērglis Prometeja miesu, neļaujot atslābt lielo atklājumu priekšā. Šī baltā zvirbuļa tēls, Dullās Daukas apņēmība un vasarraibumiem izķēmotā seja liek meitenei kļūt par vieglu uzkodu klasesbiedriem. Tiem no piektās bē. Tiem, kas nelaiž garām ne brīdi, lai uzkrautu uz pleciem tikai Marīnai paredzētās mocības. Tikai viens acu pāris visā klasē uzlūko Marīnu citādāk. Ar neizsakāmu žēlumu. Taču ar to ir par maz. Par maz, lai pār lūpām laistu aizstāvības vārdus meitenei, kuras lielākais noziegums ir būt tādai, kāda viņa ir. Kuras lielākais noziegums ir vienkārši būt. Bet Marīna nesaka neko. Neko par pāridarījumiem un sāpēm, kuras rada ķīmisku īssavienojumu krūšukurvī, draudot jebkurā brīdī uzliesmot. Marīna nesaka neko, jo ir baltais zvirbulis, kas izšķīlies cilvēku veidotā ligzdā. Nepareizajā ligzdā. Ligzdā, kurā pēc vectēva nāves vairs nejūtas piederīga. Ligzdā, kurā tētis vairs nemīl mammu, bet mamma nespēj tēti palaist lidojumam prom (uz citas sievietes vītu ligzdu). Ligzdā, kurā visi dzīvo zem viena jumta, bet tajā pašā laikā ir viens otram lielākie svešinieki. Taču Marīna neprot turēt ļaunu uz saviem pāridarītājiem, katrā saredzot tikai labo, kas tos no cilvēka vien soļa attālumā šķir. Tik daudz gaismas ir viņā. Un tik ļoti no gaismas ceļa tie, kuri liek būt bez vainas vainīgai.

    Kādu dienu klasesbiedru reakcija uz Marīnas neapdomības brīdī izteiktiem vārdiem liek nojaust, ka par tiem nāksies maksāt dārgi. Ne uzreiz. Taču ar katru Saules un Mēness lēktu un rietu, kas tuvināt tuvina dienai, kura iezīmēs Liedaga bērnu stāstā nesaudzīgi skaudras līnijas, procenti augs. Augs tāpat, kā aug prātam neaptveramais un ne līdz galam izskaidrojamais klasesbiedru naids pret mūsaino meiteni ar šķidro bizi pār kreiso plecu. Tomēr vienīgie, kas šajā pārestības noziegumā saņems sodu, būs bērnu vecāki. Jo nav lielāka soda, kā mātei, tā tēvam (un jebkuram citam pieaugušajam, kuru sabiedrībā mazie cilvēki izaug par lieliem, lai audzinātu jaunus cilvēku asnus), kā apjausma, ka tukšumu bērnu dvēselēs aizpildījis ļaunums, kamēr to būtu jāaizpilda vecāku mīlestībai un rūpēm. Bezdarbības un pievērto acu sindroms, kas maksā dzīvību. Vai tas ir tā vērts? Tas katra vērtību svaros jāieliek un jānosver…

    “Smejot un apceļot viņi cenšas sevi pasargāt. Nekas cits tas nav, kā slēpšanās aiz pāri darīšanas vairoga. Sit pirmais un būsi drošībā – tāds ir viņu princips.”

    Man ir bail no Lindas Šmites. Bail, jo ikreiz, kad sastopamies, lai es atkodētu autores šifrētās vārdu slūžas, kas to vien gaida, kā izlaušanos, es saņemu emocionālu sitienu pa saules pinumu, kas liek meklēt pēc elpas, kura izsista no mājvietas. Liedaga bērnu pēcvārdā Linda Šmite raksta, ka neesot dzejniece. Taču šie ir vienīgie rakstnieces vārdi, kuru pavadībā negribas piekrītoši māt ar galvu. Lindai Šmitei piemīt savdabīgs rokraksts (to pieminēju arī rakstā par Rainīti). Man nevajag autora vārdu un uzvārdu uz Liedaga bērnu vāka, lai saprastu, kas ar mani caur šīs grāmatas lapaspusēm runā. Un šis rokraksts ir valdzinoši poētisks. Emocionāli piesātināts. Jūtīgs. Tam piemīt daudz vairāk tēlainības un pievilcības, kas citkārt kā sāls zupā trūkst pat dzejnieku rakstītajās rindās.
    Esmu bezgala pateicīga, ka rakstniece nesaudzīgi runā par lietām, par kurām tik daudzi vēlas klusēt, jo vardarbība bērnu starpā šķiet pārlieku uzblīdināta. Pārsātināta. Pārspīlēta. Kā pārvārīta auzu putra. Tomēr tā nav. Tā pastāv katrā bērnu kolektīvā. Apzināta. Neapzināta. Fiziska. Garīga. Tam nav nozīmes. Tā pastāv. Ir klātesoša ik dienas. Un ir tikai laika jautājums, kad šodienas nevainīgie joki, kļūs par rītdienas neatgriežamo traģēdiju. Kurš ir īstais upuris? Pāri darītājs vai kāds, kurš kļuvis par grēkāzi pret paša gribu? Liedaga bērni liek atvērt acis. Liek domāt. Pārdomāt. Gremot un sagremot. Liek skaidru prātu paraudzīties uz to, kam ierasti straujajā skrējienā pārlaižam pāri vieglu skatu. Mēs esam atbildīgi par rīcībām, jo bērni ir pieaugušo atspoguļi.

    “Kā var noliegt lapa lapu, zars zaru, ja tie nākuši no viena koka?”