Pāri frāzējot Leonu Briedi – man ir ļoti grūti iedomāties manu dzīvi ārpus… es varu iedomāties savu dzīvi ārpus visa, bet ārpus grāmatām savu dzīvi nespēju iedomāties. Par šo savu dzīves realitāti es atkal un atkal pārliecinājos aprīļa pēdējā sestdienā, kad mani ceļi, mani elkoņi, mani kāju mazie pirkstiņi mani aizveda uz Ogri – uz Latvijas grāmatu meku – Ogres Centrālo bibliotēku, kur notika Pirmais Latvijas grāmatu blogeru forums.
Mans svētceļojums sākās piecos no rīta, kad pēc divām ar pusi gulētām stundām centos sataisīties pēc cilvēka, izmantojot praktiskā latvieša metodi – izdzert divas kafijas krūzes ar kopumā astoņām tēj/kafijkarotēm ar cukuru. Cukurs ir nāve, bet bezcukurs ir sacūkota diena. Ja man jāizvēlas viens no variantiem, es izvēlos astoņas tēj/kafijkarotes. Uzvilku savas taisnākās drēbes, pārmetu pār plecu savu izejamo tašu (pirms gadiem LaLiGaBa konkursā laimēto auduma maisiņu, kurš ir bijis mans sabiedrotais kā bibliotēkās, grāmatu un pārtikas veikalos, tā izlaidumos, kāzās, kristībās un bērēs) un biju gatava doties zināmi nezināmajā, uzstādot par būtiskāko mērķi beigu beigās neattapties Vaiņodē, jo tas ir drusciņ uz otru pusi no Ogres Centrālās bibliotēkas.
Pēc trim stundām automašīnā, piecām stundām lidmašīnā un divām stundām autobusā (kaut kur pa vidu bija arī prāmis un vilciens ar divām pārsēšanās reizēm) no Vārmes biju nokļuvusi Ogrē (cukurs ir nāve, bet arī halucināciju izraisoša viela acīmredzot). To, kas notika paša foruma laikā jeb tehniskos parametrus lieliski aprakstījusi Santa blogā Sibillas grāmatas, aiztaupot man pāris rindiņas paragrāfā. Mana pārliecība, ka dodos tikties ar pilnīgiem svešiniekiem izzuda brīdī, kad Sandra pārņēma mani savā mīlestībā (apskāvienā). Principā forums (man) varēja beigties arī šajā brīdī, un es steigtos pretī visām savām neizlasītajām grāmatām un neizravētajām puķu dobēm, jo biju saņēmusi visu, ko kāroja mana grāmatnieka sirds – pirmajā minūtē, kuru pavadīju zem Ogres Centrālās bibliotēkas metāla jumta konstukcijām, satikusi savus mīļākos grāmatu blogerus (slīpsvītras tekstam jāskan Andželikas balsī (savējie sapratīs)) Aiju, Kristīni, Ievu, Ingu un, protams, Sandru – Pirmā Latvijas grāmatu blogeru foruma dzīvības iedvesējas un uzturētājas. Bet es paliku. Un par to ļoti sirdīgi uzrakstījis mans mīļais brālis (ar sešpadsmit gadu stāžu) Agris.
Visu foruma laiku mani nepameta iemīlēšanās sajūta (citi tos sauc par taureņiem, bet dakteri – “tev vajadzētu pārbaudīties uz parazītiem”). Es vispār neesmu cilvēku cilvēks. Es esmu cilvēks, kuram citi (pārsvarā sveši) cilvēki liek justies neērti, bet šoreiz es jutos tā, it kā sēdētu savā dīvānā, tērpusies pidžamā un suņu čībās, pārlapojot turku seriālu sarakstu, meklējot to īsto un vienīgo. Tikai zālē bija seši desmiti īstie un vienīgie. Un tā bija satriecoša sajūta. Trīs populārākās frāzes, kuras lietoju ikdienā, ir «nesit māsai», «nezinu nav ēdiens» un «es vairs nerakstīšu par grāmatām», taču tikai pēdējo no tām es mēdzu ļurkāt mutē dažādos laika locījumos, dažādās nopietnības pakāpēs. Tajā brīdī, esot starp cilvēkiem, ar kuriem man ir kopīga ne tikai mīlestība pret grāmatām (kafiju un smalkmaizītēm), bet arī tās paušana uz āru, es sapratu, ka gribu šeit vēl uzkavēties. Un ja ir kāda īstā vieta, kurā atrasties (un mazliet pazaudēties), tad tā ir ne tikai pie plīts un veļas mazgājamās (auto)mašīnas, bet arī šeit – starp tiem, kuriem grāmatas ir mīlestība. Kaislība. Dzīve. Esmu bez gala (un malas) pateicīga gan foruma rīkotājiem un dalībniekiem, gan atbalstītājiem par (ieilgušajām) emocijām, kuras nevar nopirkt ne veikalā, ne iemainīt pret taromāta čeku.
Ja esi izlasījis šitentik tālu un domā par to, kur vilkt paralēles ar manas kaimiņienes suņa kakām, tad lūk – viena paralēle. Gatavojoties grāmatu blogeru forumam, tika izveidota WhatsApp grupa ar foruma dalībnieku piesaisti, kuras mērķis bija dalīties ar visu par un ap forumu. Daži literatūras kritiķi, redaktori, žurnālisti (iespējams, visi vienā personā) jau paspējuši šo grupiņu nosaukt par mazu un riebīgu, taču mēs, apmēram sešdesmit cilvēku mazā grupiņa, vispār neņemam ļaunā, jo arī mums pašiem mēdz būt sliktās dienas – divas kreisās kājas, kāpjot ārā no gultas, izbeidzies vai notermiņiem ārāizgājis piens kafijai, vai grāmatas, kuru lasīšana ir kā barjerskrējiens – klūpam un krītam aiz katras lapaspuses, jo vispār šitā nav mūsu disciplīna. Mēs saprotam.
Tā kā forumā bija atvēlēts laiks (un stūris) grāmatu maiņai, mazajā un riebīgajā grupiņā jau savlaicīgi sākās mērīšanās ar grāmatām un uzsaucieni «mainu šo grāmatu pret vīnu», «vai kādam ir (grāmatas nosaukums), es labprāt iemainītu pret vīru, bet brīdinu, nažus viņš neasinās un spuldzītes visticamāk arī tev pašai būs jānomaina», «mainu pret dzīvokli Rīgas Centrā ar skatu uz Kluso okeānu». Un tā tālāk. Jūs pat iedomāties nespējat, cik tālu spēj izdzīt saknes grāmatu mīļu fantāzija. Tieši šādā grāmatmaiņu skurbulī, es pieteicos uz Matiasa Edvardsona grāmatu «Labie kaimiņi», kuru (par spīti mūsu grupiņas uzliktajam zīmogam) draudzīgi piedāvāja Līva. Lai arī iepriekš biju lasījusi Edvardsona «Gandrīz normālo ģimeni», tobrīd minēju, ka grāmatu vēlos, jo mani kaimiņi «bišku tādi nav» – kaut kā biju iztēlojusies, ka «labi kaimiņi» noteikti nav tādi, kuri laiž brīvsolī savu divreizdivimetri suni, lai tas piecūkotu kaimiņu sētas. Lai mazliet vizualizētu šo skatu, varu teikt tā – man ir viens suns, bet manā sētā kakā trīs (un reizēm pat četri un pieci) suņi. Protams, lai arī esmu mazas un riebīgas grupiņas dalībniece, man ir laba sirds, taču atzīšos, ka teju ikreiz, vācot kaimiņu suņu kakas savā sētā, es aizdomājos par to, vai spētu to kaku aizlidināt tik tālu, lai trāpītu kaimiņu virtuves logā. Tīri tā – kaimiņu «redzesloka paplašināšanai». Labi. Sūds ar tām kakām. Grāmatu es izlasīju. Izdusmojos. Pārdusmojos. Visipārējiepriedēkļidusmojos. Un nospriedu, ka šajā grāmatā dzīvo vieni no kaitinošākajiem grāmatas varoņiem. Un kaimiņiem. Ļoti iespējams, ka manas kaku drāmas nestāv pat tuvu.
Lasiet grāmatas, jo tas ir vienīgais gardums, kurš jums neliks pieņemties svarā! Un tiekamies nākamajā Latvijas grāmatu blogeru forumā!
Janvāra pirmā nedēļa ir visdepresīvākā gada nedēļa. Mēs kā (pieci) muļķi (muļķi muļķo) ceram, ka līdz ar gadu miju mūsu dzīvēs kaut kas būtiski mainīsies. Uz Jauno gadu liktās cerības neattaisnojas ne gada pirmajās stundās, lokot iekšā šampānieša glāzes un rasola bļodas, ne pirmajās dienās, apraudot nezināmas izcelsmes pleķus uz balles kleitām un blūzēm. Ja jāslīkst banalitāšu okeānā, tad jāsaka, ka nekas jau nevar mainīties, ja nemaināmies paši. Ja būsim kretīni, tad arī mums apkārt būs vieni vienīgi kretīni. Ja būsim sārt-un-apaļvaigu eņģelīši, tad arī mums apkārt būs vieni vienīgi… kretīni. Tāda ir šīs pasaules kārtība. Mēs to varam pieņemt vai arī izkāpt.
Vienīgais labums no janvāra pirmās nedēļas ir tas, ka nav jāgatavo ēst.
2023. gads man ir spēris vissāpīgāk. Un to es saku pēc savas (tūlīt, tūlīt) trīsdesmit gadu pieredzes uz šīs apaļās bumbas, kuru mīļi dēvējam par savām mājām, bet mierīgi varētu arī par desmito elles loku. Ir sajūta, ka visu gadu esmu skrējusi ar šķērēm rokās. Un tikko apstājos, lai atvilktu elpu. Es varētu gausties stundām, taču alfabētā nav tik daudz grafisko zīmju, lai aprakstītu visu to emociju šļuru, kas gāzusies pāri. Taču grāmatas var. 2023. gadā esmu izlasījusi 145 grāmatas jeb 32405 lappuses, kas vienam šķiet brīnišķīgi, bet otram, t.i. man, līdz, atvainojiet, vēmienam slikti. Un tomēr… Grāmatas ir bijis mans glābiņš no visa un visiem, manas piepūšamās peldēšanas piedurknes, tāpēc esmu pateicīga visiem autoriem, tulkotājiem, izdevējiem, grāmatu draugiem (un visiem pārējiem, kurus vienmēr aizmirst atcerēties) par draudzībām (nu jau) pagājušā (un visu iepriekšējo) gada garumā (un platumā).
Pirms dodos tālāk, lai atklātu tās desmit grāmatas, kuras noteikti ieteiktu izlasīt 2024(5.;6. vai jebkurā citā) gadā, vēlos atzīties, ka mans 2023. gada pārsteigums bija nevis grāmata, bet žanrs. Pateicoties dažu grāmatu draugu dedzīgai aizrautībai, esmu atklājusi sevī mīlestību pret kriminālromāniem. Ja agrāk tiem metu tik lielu līkumu kā dārzeņu nodaļai lielveikalā, tad tagad tīši skrēju virsū. Jā, nenoliedzami, nobrāzos, sasitos, vīlos, bet neko nenožēloju – tas viss ir bijis tā vērts. Visvairāk esmu iemīļojusi vācu autores Romijas Felkas un zviedru autores Emēlijas Šepas darbus. Sekot līdzi jaunās policijas izmeklētājas Frīdas (Nāves jūdze; Rēgu nams; Sprostā) un prokurores Jānas (Iezīmēti uz mūžu; Prioritāte Nr.1; Dēla vārdā; Nāriņas; Deviņas dzīvības) gaitām bija aizraujošs piedzīvojums, kuru iesaku izbaudīt ikvienam, kurš jau ir vai tikai plāno kļūt par kriminālromānu lasītāju.
Dziļa ieelpa PIRMS (nu jau ilgi gaidītā) desmitnieka un (ļoti iespējams) lielām pārmaiņām bloga struktūrā. Šobrīd man (tāpat, kā jums) nav ne jausmas, ko līdzi sev nesīs 2024. gads, taču vienu es zinu skaidri – pašlaik es vēlos koncentrēties uz pasauli ārpus grāmatu lapaspusēm. Nepārprotiet mani! Es joprojām lasīšu un joprojām rakstīšu, taču to «otru» darīšu mazāk. Vismaz par grāmatām. Šīs nav atvadas! Es joprojām aicinu apmeklēt bloga Post Scriptum lappuses un būt kopā ar mani domās un pārdomās, cik vien bieži man un jums tas būs nepieciešams. Ne vairāk. Un ne mazāk. Paldies, ka bijāt, esat un būsiet kopā ar mani dzīvē un internetos! Lai brīnišķīgs 2024. gads!
GRĀMATU (TOP) DESMITNIEKS
bez vietu iedalījuma
Inga Pizāne «Tas pats izmisums, tikai ar puķēm»
«Tas pats izmisums, tikai ar puķēm» šķita visintīmākais no Ingas dzejas krājumiem. Nepārspīlēšu, ja teikšu, ka brīžiem jutos, kā iekāpusi nepazīstamā naktsskapīša atvilktnē un rakņātos pa dzīvēm, kuras uz mani neattiecas (bet, ja mani aicina, kāpēc neiekāpt?), bet brīžiem, kā ielīmējusies senā ģimenes albumā, kas ož pēc ieskābušām atmiņām, tāpēc (ka) reti to vēdina.
Absolūti lieliski un trāpīgi par būtisko un mazāk (bet) būtisko!
Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2022
Dēlija Ouensa «Kur vēži dzied»
Šī ir viena no tām grāmatām, kuras dēļ es cīnījos ar bezmiegu. Un arī tagad, teju gadu pēc tās izlasīšanas, prāts joprojām aizpeld tālu… kaut kur, kur vēži dzied.
Elpu (un domas) aizraujoša.
P.S. Iesaku noskatīties arī filmu!
No angļu valodas tulkojusi Karīna Tillberga; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2023
Jā Džasi «Mājupiešana»
Virtuālajā grāmatu plauktā Goodreads pie šīs grāmatas esmu atstājusi piezīmi – «Raudāju. Ļoti.» Jā, jo tuvāk nāca grāmatas beigas, jo lielākas pupas bira pār maniem vaigiem. Šis ir ceļojums cauri laiku laikiem. Tie ir likteņstāsti astoņās paaudzēs, kuri sākas 18. gadsimta Ganā. Ja šo grāmatu lasot neietrīsas sirds, tad varu droši apgalvot, ka krūtīs jums pukst kartupelis.
No angļu valodas tulkojusi Ieva Lešinska; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2022
Viktorije Hanišova «Sēņotāja»
Viena no patiesi labākajām 2023. gada grāmatām. Un ne tikai manā, bet arī grāmatnīcu plauktos. Skaudrs pieaugšanas stāsts. Par salauztiem likteņiem. Vienaldzību. Vientulību.
Un arī par sēnēm tur kaut kas bija…
Noteikti iesaku šo sirdi (vai kartupeli) pušu raujošo grāmatu!
No čehu valodas tulkojis Jānis Krastiņš; Izdevējs: Pētergailis, 2023
Olli Jalonens «Debesu lode»
Pēc romāna izlasīšanas man bija sajūta, ka būtu bijusi lēnā upē, bet tad pēkšņi upes gultnes zeme būtu metusies lejā no klints, kļūstot stāva. Straujš kritiens lejup un atkal esmu rēnā, gludā upē – šeit, grāmatas otrā pusē. «Debesu lode» ir tiem, kuri izbauda domu sazarošanos. Tiem, kuri izslāpuši pēc prāta veldzējošām un dedzinošām atklāsmēm. Tiem, kuri uzskata, ka debesis sākas jau mūsos.
No somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga; Izdevējs: Valodu māja, 2023
Māra Upmane-Holšteine «Piezīmes uz šaubu malām»
Šis ir pieredzes stāsts, kurš joprojām tiek rakstīts – tā ir grāmata/komats radošās izaugsmes stāstā. Tā ir personīga pieredze ar visām pareizībām un nepareizībām. Kāpumiem un kritumiem. Uzvarām un zaudējumiem. Un šaubu viļņiem, kas nepāriet.
Izdevējs: ASTRO MUSIC, 2023
Medlina Millere «Kirke»
«Kirke» ir pārpasaulīgs romāns, kurš lasītāju savos tīklos ievelk pavisam lēni un piesardzīgi, bet brīdis, kurā saproti, ka esi neatgriezeniski sapinies šajā maģiskajā audeklā, ir triumfējošs – kurš gan nevēlētos just gandarījumu apziņā, ka dieviete Kirke izvēlējusies tavu vaigu, kuram pieglausties, izčukstot noslēpumus, kurus glabā tās labā, taču nesaprastā sirds.
Noteikti patiks arī tiem, kas, izdzirdot vārdus «sengrieķu» un «mitoloģija», rauc degunu, tāpat kā sajūtot gaisā siļķes kažokā aromātu.
No angļu valodas tulkojusi Anete Kona, 2023
Dace Rukšāne «Džikī»
Laiku aizraujošs stāsts. Ja jums kādreiz kāds jautā, kas ir bauda, sakiet, ka tā ir «Džikī».
Ja esat lasījuši «Krieva ādu», tad šī ir obligātā literatūra.
Izdevējs: Dienas Grāmata, 2023
Ešlija Odrēna «Krustojums»
Šī grāmata uzdzen zosādu. Visās zosādas nozīmēs. Tās lasīšanas laikā vairs nespēsiet noticēt nekam – pat ne tam, vai pirksts, kuru velkat līdzi burtu līnijām, patiešām pieder jums.
Ja kādreiz pasmīnam par vārdiem «es neesmu radīts vecāka lomai» vai «es nejūtu saikni ar savu bērnu», tad izlasot šo grāmatu vairs smiekli nenāks.
No angļu valodas tulkojusi Ilona Ozoliņa-Čiu; Izdevējs: Latvijas Mediji, 2023
Jevgēņija Ņekrasova «Katja un Kikimora»
Šis ir viens no neparastākajiem romāniem, kuru man nācies lasīt. Un tas viss pateicoties apbrīnojamajam tulkotājas veikumam – mana vārdu gardēža sirds izkusa, bet zīmulis pavisam izdila, velkot rimbuļus ap un svītriņas zem skanīgākajiem vārdiem un to savienojumiem!
Stāsts par «izaugušo» nesaprastu «neizaugušo» un ceļa meklējumiem prom no vienaldzības un nemīlestības.
No krievu valodas tulkojusi Ilze Paegle-Mkrtčjana; Izdevējs: Pētergailis, 2021
Grabinu acu plakstus kā tukšas konservu bundžas un nespēju noticēt, ka šodien esmu saņēmusi drosmi, lai beidzot piesēstu pie sava baltā darba zirga (lasīt: Lenovo Yoga 510 portatīvā datora klaviatūras) un rakstītu par to, cik 2021. gads šķitis īss, bet tajā pašā laikā vilcies garumā (un plašumā) kā garšu zaudējusi košļājamā gumija starp četrgadnieka pirkstiem. Gada sākumā par savu grāmatu lasīšanas griestiem noteicu piecdesmit grāmatas. Uz šo dienu noapaļojoties (cerams tikai grāmatu skaitā, ne personīgās figūras aprisēs) varu teikt, ka 2021. gada izlasītas piecdesmit septiņas grāmatas, taču iesāktas un nepabeigtas palikušas četras: Francis Verfels «Musa Daga četrdesmit dienas»; Sigits Paruļskis «Tumsa un partneri»; Lorija Gotlība «Vai tu vēlies par to parunāt?»; Mets Heigs «Pusnakts bibliotēka», par kurām emuārā lapaspusēs lasīsiet (tuvākā vai tālākā) drīzumā. Allaž esmu teikusi, ka šī emuāra lapaspusēs rakstu vien savam priekam, taču mana sirds pukst straujāk ikreiz, kad apskatu AUSTRA.LV statistiku. Šogad tā ievērojami augusi, ik mēnesi pārsniedzot četru ciparu skaitli, pat par spīti tam, ka reizumis šeit ieildzis klusums. Man ir neizsakāms prieks, ka interese par grāmatu lasīšanu jūs ieved AUSTRA.LV lapaspusēs, liekot pakavēties ilgāk pinķerīgajās domās, kuras apviju vārdu vainagiem. Pateicībā par jūsu un grāmatu izdevēju draudzību, jau trešo gadu stāstu par to, kas šajā gadā licis vilties, priecējis un ierindojies grāmatu topa desmitniekā jeb «mēsli un zelta putekļi», kā taisni stāv rakstīts Māras Zālītes burvīgajos «Piecos pirkstos», lūk:
Šī gada lielākie un patīkamākie atklājumi BĒRNU UN JAUNIEŠU LITERATŪRĀ :
Monika Vaicenavičiene «Kas ir upe?» (no lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere; Jāņa Rozes apgāds, 2021)
Kristina Rūšifte «Visi skaitās» (no norvēģu valodas tulkojusi Jolanta Pētersone; liels un mazs, 2020)
Delfīne de Vigāna «No un es» (No franču valodas tulkojusiInta Šmite; Jāņa Rozes apgāds, 2021)
Karloss Ruiss Safons«Vēja ēna»(Carlos Ruiz Zafón «La Sombra del Viento») (no spāņu valodas tulkojis Centis Gercāns (2009); Zvaigzne ABC, 2019),
Džeimss Boldvins «Džovanni istaba» (James Baldwin «Giovanni’s Room») (no angļu valodas tulkojis Guntis Valujevs; Atēna, 2003
Sandro Veronēzi «Kolibri» (Sandro Veronesi «Il Colibri») (no itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere; Jāņa Rozes apgāds, 2021)
Vilšanās:
Anna Gavalda «35 kilogrami cerības» (35 kilos d’espoir) (no franču valodas tulkojusi Valērija Lasovska; Atēna, 2008)
Jana Vagnere «Dzīvi cilvēki» (Яна Вагнер «Живые люди») (no krievu valodas tulkojusi Māra Poļakova; Zvaigzne ABC, 2021)
PAŠMĀJU RAŽOTĀS LITERATŪRAS spīdeklis:
Ramona Indriksone «Es biju cita» (apgāds Zvaigzne ABC, 2021),
taču nu, bungu skaņām fonā rībot (labi, nebūšu tik dramatiska – tā ir tikai skaņa, kuru rada veļasmašīnas centrifūga), 2021. gada top 10:
2021. gada TOP 10
10. Inga Gaile «Skaistās»
Par rakstnieces Ingas Gailes rokrakstu priecājos tieši pirms diviem gadiem, kad gabalu pa gabalam kopā liku Stiklus. Kārpijos ārā no emociju lamatām, kurās autore mani bija notvērusi. Romānu Skaistās var uzskatīt par Stiklu turpinājumu, tāpēc satikšanās ar jau iepriekš iepazītajiem tēliem, kuriem biju līdzpārdzīvojusi jau agrāk, bija neparasti gaiša. Kaut patiesībā Skaistās slēpj sevī biedējošu tumsu. Kas tad īsti dzīve ir? Skaistās pakļauj lasītāja prātu domāšanai. Gaidīšana, kad kāds sniegs atvieglojumu un aizmiršanos vai vismaz uzņemsies atbildību par nepareizām izvēlēm un negodīgiem likteņiem. Pieķēru sevi pie domas, ka besī, ka tā raksta. Raksta tā, ka negribas lasīt tālāk. Negribas, jo tas nozīmētu, ka stāsts drīz tiks atbrīvots no grāmatas lapaspušu važām. Un to es negribēju pieļaut. Vilku un staipīju burtus. Teikumus. Par spīti tumsai. Meistarīgi!
“Rīts šai vietā vairs neuzausīs.”
(Izdevējs: Dienas Grāmata, 2019)
9. Keita Elizabete Rasela «Mana tumšā Vanesa»
«Mana tumšā Vanesa» lapaspusēs rakstniece iekodējusi stāstu par attiecībām, kas izveidojas starp piecpadsmit gadus veco Vanesu un teju trīsdesmit gadus vecāko literatūras skolotāju Streinu. Tas, kas sākumā šķietami norāda uz nevainībā plaukstošu draudzību, galvā iesētu domu dārzu, kura augļi patiesībā ir maldu pilni, drīz vien pāraug bīstamā, stratēģiski pārdomātā spēlē, kurā katrs nākamais «līmenis» ved arvien tuvāk un tuvāk iznīcībai. «Mana tumšā Vanesa» liek apstāties un padomāt. Padomāt par cilvēkiem, kuri neapdomīgi tikuši sāpināti. Salauzti zem spēcīgo pārdzīvojumu sloga un to pēcgrūdieniem, kuri atkal un atkal liek atsaukt atmiņā notikušo, jo atskatoties «atpakaļ», nekas cits nav redzams. Un nekas cits nav redzams, arī raugoties uz priekšu. Romāns «Mana tumšā Vanesa» ir spēcīgs rakstnieces Keitas Elizabetes Raselas pieteikums. Tajā ir spēks, kurš var mainīt to, kā cilvēki ieraduši domāt. Ievibrēt sirdsapziņu ikvienam, kurš zinājis, bet nedarījis neko, lai to apturētu. (Plašāk par romānu ŠEIT!)
«Mēs piedzimstam, dzīvojam un nomirstam, un lēmumi, ko pieņemam pa vidu, viss, par ko diendienā pārdzīvojam, – beigās nekam no tā nav nozīmes.»
(No angļu valodas tulkojusi Krista Strode; izdevējs:izdevniecība Helios, 2021)
8. Kolīna Hūvere «Manas laimes lauskas»
«Manas laimes lauskas» sevī ietver arī personiskas atmiņu atblāzmas no pašas Kolīnas Hūveres bērnības. Autores piezīmes, kuras lasāmas grāmatas beigās, liek sirdij sažņaugties (un ne tikai – pēdējās (vismaz) piecdesmit lapaspuses, pavadīju šņukstu un asaru simfonijā). Tiem, kuru dzīvi nenomāc nežēlība, ir grūti saprast attiecības (un ģimenes), kuras turas kopā par spīti vardarbībai. Taču, kad saņem mīļotā pirkstu kauliņu nospiedumus uz saviem vaigu kauliem, ir viegli sev iestāstīt, ka tas ir tikai pārpratums. Un piedot. Tad nāk otrā un trešā pārpratuma reize. Ceturtā. Piektā. Un tad jau tas sāk šķist pavisam dabiski. Un, ja ir izturēts tika daudz, var taču pamēģināt izturēt vēl. Varbūt kaut kas mainīsies… Varbūt vēl ir iespēja kaut ko glābt… Taču nav. Katra palikšana tikai «padara aiziešanu daudz grūtāku nākamajā reizē.»
«Visas cilvēciskās būtnes pieļauj kļūdas. Cilvēka raksturu nenosaka mūsu pieļautās kļūdas. Visu izšķir tas, kā mēs uztveram šīs kļūdas un pārvēršam tās mācībās, nevis attaisnojumos.»
(No angļu valodas tulkojusi Gunita Mežule; Izdevējs: apgāds Kontinents, 2018)
7. Ramona Indriksone «Es biju cita»
Ramonai Indriksonei romānā «Es biju cita» izdodas uzburt sāpīgu realitāti. Pieskarties tēmām, kuras citkārt ir nepatīkami cilāt, bet Betas stāstā tām nav iespējams aiziet garām. Apiet apkārt. Izlikties, ka problēmu nepastāv. Tās nelokāmi stāv pāri visam un, kā «vārdu lapsenes uzmācīgi riņķoja man apkārt, dažreiz sāpīgi iedzēla.»(12. lpp.) Pateicoties autores lieliski atveidotajiem tēliem, lasītājs tiek izmests izplatījumā, kurā valda dzīvnieciski likumi. Tuvais kļūst savādi svešs. Svešais kļūst savādi tuvs. Cik tālu stāsts ir patiess? Cik daudz ir izdomāts, kā «sapņi, nereāli gaisīgi kā cukura vates kuplais mākonis, kas jau pēc brīža pārvērtās lipīgā, salkanā ķēpā»? (148. lpp.) Viltoti smaidi un draudzības. Virtuālas realitātes. Cilvēku tirdzniecība. Pārprastas jūtas. Mentālā pārslodze. Psihiatru slēdzieni. Audžuģimeņu statusi. Vecāku radītās brūces, kur bērniem pašiem jāapkopj. Un tad mēs, lasītāji, nostādīti bezpalīdzīgā situācijā, sekojot burtu sekvencēm, tikai noskatāmies, kā šī pirmās palīdzības sniegšana veido likteņus zem pareizu un nepareizu izvēļu krustugunīm. Apdzēsti sapņi, kuru pelnos jauni jāizsapņo. «Viņi neprata citādi audzināt.»(117. lpp.) Un viņa neprata citādi dzīvot. Dzīve «aizslīdēja garām kā tramvajs, paspēju vien izlasīt reklāmu uz sāna.»(146. lpp.) (Plašāk par romānu ŠEIT!)
(Izdevējs: apgāds Zvaigzne ABC, 2021)
6. Sandro Veronēzi «Kolibri»
Romāns Kolibri kā lapa, kas sagraizīta ar šķērēm sīkos gabaliņos. Neatpazīstamos. Un kā mozaīka kopā liekama. Nesaliekama. Īstie gabaliņi gar neīstajiem berzējas. Izberzējas. Mēģina ieņemt pareizās formas. Pareizās pozas ieņemt mēģina. Tāpēc laiks romānā nav noteicošais. Laiks lēkā kā bērns ar lecamauklu. Te senākā un nesenākā pagātnē. Tagadnē. Aizlec pārāk tālu. Aizlec nākotnē. Atgriežas. Apgriežas. Iegriežas vēstulēs. Vēstulēs, kas iztukšo bijušo. Iztukšo dzīvi. Izmēž. Izbirstē. Ielaužas telefona sarunās. Iegraužas īsziņās. Kā treknā ābolā. Laiks nav noteicošais. Noteicošais ir cilvēks. Noteicošie ir tēli. Tēli, kuri nomaldījušies no ceļa, kamēr laiks savā bērna prātā lēkā ar lecamauklu. Turpu šurpu. Šurpu turpu. Plaisas attiecībās. Plaisas starp cilvēkiem. Pāriem un nepāriem. Ģimenēm. Un vientuļiem. Plaisas, kas plēšas lielākas. Drūmākas. Nenovēršami – jo viss jau no paša sākuma ir bijis nepareizi. Nepielūdzami. Tā ir grāmata vienam garākam vai diviem īsākiem vakariem (es tajā biju plānojusi uzkavēties ilgāku laiku, bet). Tā ir neapstādināma. Tā liek lasītājām vārdus kampt vienu pēc otra. Vienu pēc otra. Septiņdesmit vārdus sekundē. Kā kolibri spārnu vēzieni.
«…atklāju, ka tad, ja no manas dzīves aizvāc visu lieko, paliec vienīgi Tu.»
(No itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere; Izdevējs:Jāņa Rozes apgāds, 2021)
5. Lalita Muižniece «Pēdas • Melita Rīgā»
Abus stāstus, kā «Pēdas», tā «Melita Rīgā», trimdas latviete, dzejniece Lalita Muižniece radījusi teju vienlaikus. Pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu vidū. Tie ir stāsti, kas iestiepjas dziļi pašas autores dzīves šūnās. Ārda kodolu. Izārda. Pa gabaliem. Un pa gabaliem mēs, lasītāji, to atkal kopā saliekam. Saliekam stāstus, kuros izstāstīti īsti cilvēki. Izrakstīti pašu rokrakstiem. Īsti. Ne nomoda sapņu tēli. Smukām sejām. Tvirtiem ķermeņiem. Cilvēki īsti. Ar pilnībām. Un nepilnībām. Taču atsevišķiem cilvēkiem autore tīši (un netīši) devusi jaunus vārdus. Savus atstājot aiz borta. Viļņu sabadīšanai. Pati autore atzīst, tas darīts tikai tāpēc, lai lasītājs stāstos neiemiesotu vienas vienīgas ģimenes likteņa rotaļas. Tās, kurā dzimusi Lalita Muižniece, prozaiķes un dzejnieces Rūtas Skujiņas un literāta, žurnālista Jūlija Lāča ģimenes. Tas darīts tikai tāpēc, ka caur šiem stāstiem autore centusies izstāstīt ne tikai savu, bet visu sava laikmeta līdzcilvēku likteņus. Saaustiem kopā zem divu stāstu virsrakstiem. (Plašāk lasi ŠEIT!)
«Es gribu saprast. Bet saprašana negozējas ceļa vidū. Tā slēpjas aiz vārdu un rakstu grēdām, aiz saukļiem, aiz taisnošanās, aiz nosodījumiem, aiz īsredzības, aiz pēcnotikuma gudrībām, aiz gļēvulības, aiz bravūrības, aiz solījumiem, aiz deklarācijām, aiz cerībām, aiz līgumiem, aiz izmisuma, aiz nodevības, aiz mīlestības ‒ ‒ Un atbildes? Atbildes ir meklēšanā.»
(Izdevējs: apgāds Mansards, 2020)
4. Kārlis Kazāks «Sākums mūs atrod pats»
2011. gada ziemā (kā raksta Kazāks, laikā, kas radīts sapņiem), kad koku zaros kuplo pārslas un dziļi šallēs satuntulējušies cilvēku apveidi ripo pa sāls nokaisītām ielām, ideja, kas tika taupīta vien pašam, proti, Latvijas šķērsošana ar kājām (no Indras līdz Papei), ieguva jaunas aprises. Katrs, kurš dzirdēja kaut nelielu šīs ieceres skici, tūlīt to metās labot pēc saviem ieskatiem ar vēlmi iesaistīties. Ideja par pārgājienu ar kājām, izauga līdz idejai par dažu dienu velobraucienu, kurā, sekojot Latvijas kartē atzīmētajām raustītajām (un neraustītajām) līnijām, lielākiem un mazākiem ceļiem (un bezceļiem), piedzīvojumu meklētājiem (un šīs grāmatas lasītājiem) būs iespēja nokļūt vietās, kurās laiks rit citādi. «Īstajam brīdim ir milzīga nozīme.» (26. lpp), laikam tieši tāpēc 2012. gadā, pēcjāņu rītā (un tā tas būs gadu pēc gada), sākās Velomūzikas stāsts. Taču, manuprāt, ir greizi iedomāties, ka šī grāmata galvenokārt ir par braukšānos ar velosipēdiem un dziesmiņu dziedāšanu. Nobraukto kilometru skaitīšana ir tikai otrā plāna loma. Visupirms tā ir grāmata par mums pašiem. Par to, kādus redzam sevi un kādus mūs redz citi. Tikai šoreiz to saredzēt (salasīt) palīdz Kārļa Kazāka balss. Un autors to dara garšīgi. Vārdi kūst uz mēles. Un ir grūti neiemīlēt vietas un cilvēkus, kurus apraksta Kazāks. Vietas un cilvēkus, kuras un kurus nekad neesmu sastapusi, un, visticamāk, nesastapšu. Taču zinu, ka šī sajūta mani nepametīs. Lasītājs viens pret vienu tiekas ar brīnišķīgu stāstnieku (un zīmētāju – grāmatu caurvij paša autora zīmētās ilustrācijas, un jūs pat vēl nenojaušat, ja neesat vēl pārlapojuši grāmatu, cik lielisku gaisotni tās piešķir), kura bezgalīgie stāsti nav vienkārši galvu reibinoši piedzīvojumi, bet vesels smalku atziņu tīkls. (Plašāk par grāmatu lasi ŠEIT!)
«Bailes rodas no nezināmā, un man reizēm patīk pieiet tuvāk tai robežai un apsveicināties.»
(Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2021)
3. Regīna Ezera «…pār izdegušiem laukiem skrien mans sapnis»
Šī mazā, sārtu krāsu tērptā grāmatiņa ar Regīnas Ezeras vārdu uz vāka man gar acīm nozibēja sen. Biju lasījusi nelielus citātus no tās, pat nenojaušot, cik lielu mīlestību un sāpes tie sevī slēpj. Kā rakstniece, tā grāmatas vāki. «…pār izsegušiem laukiem skrien mans sapnis» sevī glabā divdesmit piecas vēstules, kuras rakstītas laikā posmā no 1966.-1968. gadam. Vēstules rakstītas kādam, (kura vārdu neatklāj, taču to var sajust (vai sameklēt internetā)), taču vairāk pašai, kā atklāj vienā no tām. Regīna Ezera raksta tā, lai sāpinātu visus – vēstuļu adresātu, ikvienu lasītāju (ja reiz tās nonāktu nepareizajās (un pareizajās) rokās), taču galvenokārt – sevi. Lai sāpinātu visus, kuru lūpas reiz iztaustīs šos vārdus. Vēstules uzzied kā nekrietnas puķes. Piezied un piesmaržina dvēseli. Berž un skrāpē ar saviem asumiņiem. Tāda mīlestība, kuru apraksta Ezera, mēdz iekaist. Drusku. Bet tā, lai vēl ir iespējams pateikt – skaisti… Jutos neērti, laužoties cauri šīs nepiepildītās mīlestības viļņiem, taču priekšvārda autores, rakstnieces meitas Aijas Vālodzes rakstītie vārdi nomierina: «Šīs vēstules ir tik neaizsargātas, ka, par spīti Regīnas Ezeras atļaujai pēc viņas nāves nodot tās atklātībai, man ilgu laiku bija grūti izšķirties, vai to vispār darīt. Tomēr, tā kā tās cieši saistītas ne vien ar viņas personisko, bet arī radošo dzīvi, svaru kausi nosvērās par labu publicitātei.»
«Cilvēkam ir vajadzīgs kāds, ko mīlēt, kā dēļ vairāk vai mazāk uzupurēties un atteikties. Šis pienākums ir varbūt pats grūtākais no visiem cilvēka pienākumiem, bet tas man liekas pats cilvēcīgākais.»
(Izdevējs: apgāds Priedaines, 2003)
2. Džeimss Boldvins «Džovanni istaba»
Romāns «Džovanni istaba» pirmo reizi publicēts 1956. gadā. Tā ir pasaule, kura slīgst aizspriedumu okeānā. Taču šodien (pēc sešdesmit pieciem gadiem) mēs joprojām neesam izpeldējuši šī okeāna krastā. Šī nav vienīgā reize, kad Džeimss Boldvins savā literārajā darbā skar tēmas, kuras lielākajā daļā sabiedrības rada sašutumu un neizpratni. Izpleš nāsis. Atkar žokli. Boldvins bezbailīgi raksta par visu, kas divdesmitā (un, kā izrādās, arī divdesmit pirmā) gadsimta cilvēkam uzdzen nelabumu. Mani sarūgtina apziņa, ka aizvien liela daļa cilvēku nenoguruši turpina potēt sevī pareizību. Trīcošām rokām sēž uz savām diennakts stereotipu devām. Un tādi, kārtīgi noēdušies savu pareizību, nāk un māca pārējiem, kā būt. Cilvēkiem. Kamēr vieni ir izauguši no pamperiem, otri dirš pa taisno biksēs, un ar apzelētu pirkstu rāda uz pidariem, nēģeriem un pārējiem izdzimteņiem, kurus Dievs uz Zemes nolicis kļūdas (vai sliktas humora izjūtas) pēc. Ir neizturami dzīvot starp cilvēkiem, kuri mīlestību nostata pretī savām, akurāt, dziļajām pārdomām par to, kurškuramkurācaurumākobāž. Izsmej. Nicina. Baksta kā ar dakšu kontaktligzdu un gaida uzliesmojumu. Ķircinoša spēle bez noteikumiem. Ielu cīņas, kurās izteiktie argumenti neiztur kritiku. Tā ir šaurība laikā un telpā. Un domāšanā. Romāns «Džovanni istaba» ir jauna cilvēka sevis atrašanas mēģinājums. Tāls ceļojums, kura galamērķis ir iznīcība, jo – ko gan var gaidīt no mīlestības, kuru barojušas tās pašas saknes, kuras naids? (Plašāk lasi ŠEIT!)
«Ne sevišķi daudz ļaužu jebkad ir nomiruši no mīlestības. Bet tik ļoti daudzi ir gājuši bojā un vēl aizvien iet bojā ik stundas no tās trūkuma.»
(No angļu valodas tulkojis Guntis Valujevs; Izdevējs: Atēna, 2003)
1. Karloss Ruiss Safons «Vēja ēna»
2021. gada grāmatu grāmata izrādījās tieši tā, kuru šajā gada lasīju pirmo: «Vēja ēna» nav vienkārši grāmata, kuras lappušu diapazons aizpilda brīvo vietu no vāka līdz vākam. Tā ir kā lēnā deja ar rēgu. Tā vada, tu pakļaujies. Bez ierunām. Tai ir daudz vairāk dvēselisku īpašību nekā vienkāršā garāmgājējā uz ielas. Tas iesloga tevi, vijoties kā labirints bez izejas. Tu maldies un netiec gudrs, vai tiešām esi iesaistīts šajā bīstamajā spēlē vai atkal alojies. Rakstnieks lasītāja priekšā kā pusdienu piedāvājumu servē Barselonu. Divdesmitā gadsimta pirmajā pusē. Aizmirsto grāmatu kapsētu, kurā atdusas tintē tērptie sapņi. Sapņi, kuri spēj atdzimt. Spēj iemiesoties. Plosīt. Iedvest šausmas. Iedvest cerības. Aizdegt ilgu un vēlmju ugunskuru. Neprātīgām, neapslāpējamām liesmām. Stāsts esot vēstule, ko autors raksta sev pašam, lai pastāstītu to, ko citādi neuzzinātu. Nezinu, vai Karloss Ruiss Safons uzzināja to, ko citādi nebūtu uzzinājis, bet es to izdarīju. Tagad es zinu, ka Vēja ēna ir nenovērtējamākā grāmata, kura nonākusi manā necilajā iespieddarbu kolekcijā. (Plašāk par romānu lasi ŠEIT!)
«…brīdi man ienāca prātā, ka tur priekšā ir tikai zaudējumu un nebūtības rēgi, un šī pasaule man apkārt nav reāla. Tā ir gaistoša un pastāv tikai tik ilgi, cik es spēju to noturēt savā skatienā.»
(No spāņu valodas tulkojis Centis Gercāns (2009); Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2019)
Manī nekad nav bijis iekodēts grāmatmīlestības kods. Obligātās literatūras saraksts man allaž bijis tik pat svešs kā ķīmisko elementu periodiskā sistēma vai elektriskā lādiņa nezūdamības likums. Domas par grāmatu lasīšanu man uzdzina miegu, bet galveno varoņu attiecību peripetiju preparēšana – depresiju. Taču 2019. gadā es iemīlējos sajūtā, kuru rada acu skatiena pārvietošanās pāri grāmatas lapaspusēm. Teju pusgadu vēlāk dzima ideja par grāmatu bloga AUSTRA.LV izveidi. Es sekoju savai sirdsbalsij (un reizēm man šķiet, ka šāda padarīšana ir diezgan muļķīga, jo reiz es sekoju savai sirdij un tagad man mājās ir pieci kaķi, divi suņi, trīs bērni un vīrs) un attapos šeit, rakstot par grāmatām, kuras krustojušās ar manu garšas kārpiņu armiju. Taču pēdējā laikā jūtu, ka būšana šeit mani neuzlādē tik ļoti, kā pirmsākumos. Grāmatas nerosina apetīti, bet dators mēmi rij putekļus vistālākajā darbagalda stūrī. Jūtos nogurusi no visa un nespēju atrast sava barošanas bloka īstos vadiņus, lai reanimētu to, kas palicis pāri no cilvēka, kurš reiz lasīja pa grāmatai dienā. Dienu no dienas. Vai divas. Es izmisīgi alkstu pēc kaut kā jauna. Alkstu pēc pārmaiņām. Viens ir skaidrs, pārmaiņas prasīs nedaudz vairāk laika kā man bija šķitis līdz šim, taču skumjām nav pamata – šī platforma turpinās uzlasīt mana prāta drupačas, kuras atstāj lielisku grāmatu baudīšana, taču šķiet, ka pienācis laiks mainīt šī emuāra ierasto formu un rakstīt ne tikai par grāmatām – centīšos atjaunot dzīvības procesus organismā, meklējot sevi ne tikai literatūrā, bet arī citos mākslas veidos, kas cieši skar vai gluži pretēji – attālina no tā, kas bijis ierasts šeit. Visticamāk, ka drīzumā, rakstot interneta pārlūkprogrammas adreses laukā AUSTRA.LV, tas jūs aizvedīs zem jauna domēna un emuāra nosaukuma (šodienā to, šķiet, moderni sauc par rebrendingu), taču tur joprojām būšu es, grāmatas un tas, ko šobrīd nespēju definēt trīsdesmit trīs alfabēta burtu jūklī.
Draugi, tiekamies grāmatu lapaspusēs, pie kafijas tasēm un kūkām, un sarunām, kas iedvesmo! LAIMĪGU 2022. GADU!
Sēžu pie sukulentu izraibināta galda. Noputējuši. Izstīdzējuši. Iekaltuši. Atpletuši savas sausās rīkles aizmirstībā. (Gaidu tiesas spriedumu par telpaugu adoptēšanas aizliegumu. Uz laiku. Vismaz.) Uz galda pēc lasīšanas tvīkstošas grāmatas. Kafijas krūze ar atdzisušu substrātu, organisma funkciju pildīšanas katalizatoru. Saule svilina pakausi un kausē sieru uz maizes šķēles. Pret logu rūti nepaguruši pieres dauza no miega pāragri atmodinātie lidoņi. Mušas. Taureņi. Sirdsapziņas. Krīt uz palodzes. Un, ja paveicas – nositas… Blakus meita no Lego uzbūvējusi dzelzceļa staciju. Cilvēki salikti uz perona. Gaida atbraucam vilcienu. Un gaida citas lietas, kuras cilvēkiem labpatīk gaidīt. Gaida dienu bez mākoņiem. Melnās piektdienas atlaides gaida. Pieaugšanu. Gaida. Gaida beidzamies pirmdienu un mikroviļņu krāsns minūti. Gaida sākamies Džona Keidža «4’33». Bērnu gaida. Lielveikala rindā naudas izdošanu gaida. Nakti bez bezmiega gaida. Ziemu aizejot gaida. Un sagaida.
Februāris bijis lasāmmateriāliem piepildīts. Ar mazu vilšanās astīti. Bet tomēr… Emuāra sākumlapā lasāmi trīs, spriežot pēc statistikas, šīs vietnes lasītāju iemīļoti apcerējumi par šajā mēnesī lasītajām grāmatām no mana skatupunkta. Diviem šā brīža dižpārdokļiem – Andra Kalnozola «Kalendārs mani sauc» un Silvijas Brices «Baigās piezīmes». Diviem stāstiem, saaustiem vienas grāmatas vākos – Lalitas Muižnieces «Pēdas • Melita Rīgā». Taču noteikti gribu pastāstīt arī par grāmatām, kuras šomēnes uz emuāra galvenās sienas nenonāca, tomēr lika man just. Gribot. Negribot. Tāpēc par to, kas patika, kas nepatika, cik zvaigznes dalīju vārdiem, uzvārdiem un grāmatu nosaukumiem (nemaz nerunājot par to iekšiņām), lasi zemāk:
Lai vilinošas negulētās stundas grāmatu dēļ! TIEKAMIES MARTĀ!
Oidira Ava Olafsdotira «Rabarberu sarkanais»
“Ir ļoti maz tādu, kas uzdrīkstas dzīvē pieņemt tik daudzus nozīmīgus lēmumus. Vairākums jau ir lielās sprukās, kad vajag izvēlēties konfekti no šokolādes asorti kastes. Nē, viņi vienmēr izvēlas vienu un to pašu, ko pazīst pēc folijas krāsojuma, kā laboratorijas pele būrī allaž dodas uz stūri, kur ir barība.”
Karbonādes uz pannas čurkst eļļas simfonijas ritmā. Kā upe, spītējot ziemai, uz pavasari plūst. Upe plūst. Uz galda blakus klusējot guļ islandiešu rakstnieces Oidiras Avas Olafsdotiras (Auður Ava Ólafsdóttir) Rabarberu sarkanais (Upphækkuð jörð) Kā vīns glāzē. Gaida sausu lūpu pieskāriena divvientulību. Klusējot, jo viss jau ir izstāstīts. Izrakstīts. Izlasīts. Trauslās papīra ādas. Iekaisušas līdz sārtumam. Rabarberu rūgtumam. Esmu izdzīvojusi svešu dzīvi 128 lappušu garumā. Skaistu vārdu harmoniju.
“…kur vien viņa dzīvos, viņai vienmēr būs logi ar vienu stiklu, nevis dubulti. Citādi neveidojas leduspuķes, un garajās, tumšajās ziemas dienās kāda gan būtu dzīve bez tām?”
Rabarberu sarkanais ir stāsts par Augustīni. Meiteni ar eņģeļa kājām. Meiteni, kas vārdus lieto taupīgi. Lieto un nelieto. (Atgādiniet, lūdzu, vēlreiz, kāda bija lietoto vārdu veikala adrese!) Augustīne ir pusaudze. Pusaudze, kura nemaz nav tāda, kā citi. Ne tikai eņģeļa kāju un taupīgo vārdu dēļ. Ne tikai tāpēc, ka ieņemta zem sulīgu rabarberu lapām. Augustīne nemaz nav tāda, kā citi. Augustīnes prāts ir augsts kā Kalns, kura virsotnē vēlētos nokļūt. Ar visām savām eņģeļa kājām.
“Vienīgais patiesais ceļojums ir tikt pāri saviem ierobežojumiem, sasniegt sava kalna virsotni.”
Lai arī brāķis no sākta gala, Augustīne nepadodas. Viņa sapņo lielus sapņus. Nomodā. Viņa netiecas būt kārtējais dekoratīvais elements dzīves telpas iekārtojumā. Viņa dodas cīņā pret vētrām. Pret zemu mākoņu nestiem sniegputeņiem. Nikniem cikloniem. Nelabojamiem garastāvokļiem. Un kāpj uz pjedestāla. Un uzvar.
“Neticami ir iztēloties, ka sniegots kalns var atrasties uz paša ekvatora.”
Smeldzīgs stāsts par meiteni, kura, spītējot liktenim, neļauj sapņiem kļūt par gaistošiem miglas vāliem. Stāsts par meiteni, kuru pavada gardas vārdu gleznas. Islandes gleznas. Gleznas, kurās vēlētos iegleznoties. Bauda!
“…laiks ir tikai smiltis.”
(No islandiešu valodas tulkojis Dens Dimiņš; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2016)
⭐⭐⭐⭐
Romana Romanišina, Andrijs Lesivs «Zvaigznes un magoņu sēkliņas»
“Ikvienu uzdevumu, pat vissarežģītāko, jāsāk no visvienkāršākā – no viens, divi, trīs…”
Bilžu grāmatas stāsta par mazo meiteni Doru autori ir Romana Romanišina un Andrijs Lesivs, ukraiņu mākslinieki, grafikas dizaineri, kuru kopīgi radītās pasaules priecē bērnus abpus zemeslodei.
Dorai patīk skaitīt. Un skaitīšanas mīlestību Dora iemācīja arī man. Cauri trīsdesmit divu lappušu biezajai grāmatiņai, izskaitīju burtus, ciparus, punktiņus, līnijas, kokus, torņu smailes, bultiņas, putnus. Mākoņu straumes. Mēneša ausmas. Un rietus. Vārdus. Trīs simtus un piecdesmit vienu.
“…cik gan smilšu graudiņu varētu būt visos pasaules tuksnešos un pludmalēs kopā.”
Zvaigznes un magoņu sēkliņas aiz saviem vākiem no svešām acīm slēpj neaprakstāmi burvīgas ilustrācijas. Ilustrācijas ne no zemes šīs. Dora ievij lasītāju (un pētītāju) savā sarežģīto formulu un vienādojumu uzdevumā. Un atrisinājums ir tik tīkams, ka neviļus jāsāk murrāt, kā no piparu graudiem veidotajam kaimiņu kaķim Borhesam.
(No ukraiņu valodas tulkojis Māris Salējs; Izdevējs: liels un mazs, 2016)
⭐⭐⭐⭐
Inga Gaile «Skaistās»
Verdošas kumelīšu tējas malks vispirms ietriecas rīkles galā un tad pazemīgi aiztek barības vada ceļos (un neceļos). Tāds ikrīta rituāls. Murgu izdzīšana no ķermeņa ar mirušu ziedu aplietu suslu. Rituāls. Un tam patiesībā nav nekāda sakara ar tēju. Kaut kur paralēlajā Visumā saņemu īsziņu no Skaistajām. “Sieviete ir skaista, ja pati tam tic.” Gribi tici, gribi netici. Pagribēs un pāries. Meklēju sinonīmu vārdnīcā vārda triekt brāļus un māsas. Tagad triecu, dzenu, trencu verdošu kumelīšu tējas malkus. Kampju kā gaisu. “Sieviete ir skaista, ja tam tic.”
Par rakstnieces Ingas Gailes rokrakstu priecājos tieši pirms diviem gadiem, kad gabalu pa gabalam kopā liku Stiklus. Kārpijos ārā no emociju lamatām, kurās autore mani bija notvērusi. Romānu Skaistās var uzskatīt par Stiklu turpinājumu, tāpēc satikšanās ar jau iepriekš iepazītajiem tēliem, kuriem biju līdzpārdzīvojusi jau agrāk, bija neparasti gaiša. Kaut patiesībā Skaistās slēpj sevī biedējošu tumsu.
“Otrajā pēršanas reizē viņa bija zaudējusi samaņu. Ārsta nebija klāt, jo drošvien bija šķitis, ka Mazā ir jauna līdz ar to spēcīga. Pēc tās reizes ārsts vienmēr pārbaudīja pulsu pēršanas vidū, vai peramā vēl izturēs. Jo mēs negribam jūs nobeigt, nē, nē, nē, jo mums vajag materiālu, kuru drāzt un kurš mums dzemdēs jaunu lielgabalgaļu.”
Skaistās vēsta par likteņa ieslodzītajiem. Par tiem, kuri gaida nepārprotamu Dieva uzbrukumu no slēpņa. Par tiem, kurus vairs neglābs nekas. Tumsa aug augumā un lec pāri laikam. Laikiem. 1941., 1943., 1944., 1945., 1953., 1956., 1957., 1958., 1959., 1961., 1962., 1964., 1966., 1968., 1974., 1978., 1979., 1980., 1981., 1985., 1990., 1995., 2006. Lec pāri vēstures liecībā. Lec pāri cilvēkiem un viņu augumiem. Lec pāri cilvēcībai.
“Rīts šai vietā vairs neuzausīs.”
Kas tad īsti dzīve ir? Skaistās pakļauj lasītāja prātu domāšanai. Gaidīšana, kad kāds sniegs atvieglojumu un aizmiršanos vai vismaz uzņemsies atbildību par nepareizām izvēlēm un negodīgiem likteņiem.
Pieķēru sevi pie domas, ka besī, ka tā raksta. Raksta tā, ka negribas lasīt tālāk. Negribas, jo tas nozīmētu, ka stāsts drīz tiks atbrīvots no grāmatas lapaspušu važām. Un to es negribēju pieļaut. Vilku un staipīju burtus. Teikumus. Par spīti tumsai. Meistarīgi!
(Izdevējs: Dienas Grāmata, 2019)
⭐⭐⭐⭐
Bianka Bellova «Ezers»
“Sieviešu prāts – tā ir otra sliktākā lieta pēc paģirām.”
Tas patiesībā ir īsts brīnums, ka esmu izburtojusi caurum cauri šīs, bulgāru asinīm ritošās, čehu rakstnieces Biankas Bellovas (Bianca Bellova), ar tintes zīmuli piesmietās, grāmatas Ezers lapaspusēm. Nepārtraukti lūdzos, lai kāds ieslēdz gaismu. Ieslēdz gaismu vismaz vārdos, jo šajās nieka simt astoņdesmit/deviņdesmit lappusēs starp cilvēkiem valda tumsa, kas ir melnāka un drēgnāka par tumsu, kurtu slēpj mitru pagrabu kakti.
“…šis jocīgais laiks vairāk novērtē muļķību nekā varonību.”
Vieglāk iegrimt mēmumā nekā atzīt, ka mani šis darbs neuzrunāja. Tas mani lamāja. Pēra. Purināja ārā no panskām. Sāpīgi bakstīja. Bet tik un tā nespēja atrast ieeju uz manas dvēseles vienistabas dzīvokli, kurā tā (kā izslāpis suns) šobrīd lok bezalkoholisko vīnu no divlitru burkas.
“…kaviārs ir veselīgākā lieta pasaulē. Tūlīt pēc žeņšeņa.”
Nezinu, kas noticis ar cilvēkiem, kurus rakstniece atdzīvinājusi grāmatas asinsritē, taču nekā vairāk kopīga, kā vien šīs pāris dienas (patiesībā teju nedēļu), kuru laikā mocīju tos pāri savu lūpu malām, nevēlos.
(No čehu valodas tulkojusi Halina Lapiņa; Izdevējs: Pētergailis, 2018)
⭐⭐⭐
Ronalds Briedis «Asaru gāze»
«Dažkārt viņa klusē dienām Un man nav ne jausmas, Kādā valodā ar viņu runāt. Un es meklēju, līdz trāpās īstā.»
Paņemu dzeltenu grāmatiņu, padusē iespiežu. Dzeltenu grāmatiņu, pilnu dzeltenu līmlapiņu piestādītu. Dzeltenu grāmatiņu, kurā dzejolis par māju no dzelteniem ķieģeļiem, kurā kāds raksta vēstules uz adresēm (visticamāk, dzeltenām) bez mājām. Iespiežu padusē un nesu uz virtuvi, kur dzeltenās tapetēs atspīd dzeltena saule. Atveru grāmatu, dzelteniem pirkstiem, lasu atzīšanos mīlestībā (visticamāk, man):
«Ar tādu pašu kaisli Kā pirmo reizi Skūpstu savu mīļoto Un domāju:
Ja es kaut ko daru Simto reizi Es pirmo reizi to daru Simto reizi»
Skatos, kā cilvēki sieviešu dēļ piever acis un sētnieks uzslauka sasistās plaukstas. Un skaitu, cik krītošu zvaigžņu šonakt izjauks zvaigžņu kartes. Baudu dzejnieka grāmatas ķidāšanu. Burtu un vārdu anatomiju. Kopā pasmaidām par nāvi, kura uzkāpj uz pļavā pamesta grābekļa. Un baznīcu zvanu aplaizītām lūpām.
«Salieku savos grāmatplauktos šillerus gētes baironus šekspīrus un voltērus
Stāv visi rindiņā kolektīvi muguras man pagriezuši»
Bibliotēkas eksemplārs. Un mani pārsteidza lasītājs «pirms manis». Piedalījies dzejas analīzē, bet aizmirsis izdzēst aiz sevis atstātās zīmuļa pēdas. Lasu «telpa», «alūzijas», «smieklīgi», «tieši tā», «ačgārnības», «atkal ūdeņi». Pārējo nevaru salasīt, bet piekrītoši māju ar galvu. Jo… Pārsteidza mani šis dzejas krājums. Patīkami. Un tikai patīkami.
(Izdevējs: Neputns, 2004)
⭐⭐⭐⭐⭐
Agnese Rutkēviča «Vietām cilvēki»
«tu manī esi tik dziļi kā rēta kā pietura noņemta no maršruta grafika»
Kaut kas starp rudeni un ziemu. Ziemu un rudeni. Man palika drēgni, mērcējot savu domu slaikās kājas vārdu rindu ezeros. Jūtu, kā tie lēnām pārvelkas ar plānu ledus kārtiņu, draudot iesaldēt mani uz mūžiem (vai vismaz līdz brīdim, kad dzejniece uzrakstīs pavasari).
«stacijas pulkstenis nolādēts mūžīgi atkārtoties»
Roku un šaubu pieskārieni. Noktirne par skabargām – mazajiem mirušajiem kokiem, kuru paēnā patverties. Kur nepieskarties. Vairs. Acu plaksti māj atvadas. Pilsētām. Ielām. Vietām cilvēkiem. Tuvākiem un tālākiem mērķiem. Klusumam. Robežām.
«atkusnis vietām atkailinājis zemi līdz grūtsirdībai»
Liegas, liriskas vārdu gleznas. Ainavas. Portreti. Sievišķīgi trausli. Lasot ir vēlme uzkrāsot lūpas un doties uz kādu āra kafejnīcu, atstāt lūpukrāsas nospiedumus uz baltā porcelāna ādas. Atstāt nospiedumus garāmgājēju zemapziņā. Parādīties sapņos kā mežs, kurā gaisma piedzīvo bojāeju. Ko man vēl pateikt, lai jūs zinātu, ka šis bija skaisti?
«gaismā acis atgādina rētas kuras katram ir tikai divas – dzīvība un nāve viss pārējais tā ir nejauša saruna tumsā starp daudziem svešiniekiem»
(Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2020)
⭐⭐⭐⭐
Arvis Viguls «5:00»
«manī mīt nevis viens, bet vismaz seši es»
Precīzs kā modinātājpulkstenis uz mani iedarbojas katrs burta milimetrs. Uz samtainās papīra miesas iekodēts. Dzeja liela. Plata un smaga. Kā kafiju ar pienu piesūcies divsimt reiz divsimt palags. Modina rīta trauslumu. Zirnekļu tīklu mežģīnes. Modina vienaldzībā nevienaldzību. Modina sliktajā māsā labo (atstāsim ģimenes lietas ģimenei, labāk aprēķināsim, «cik ļoti tumsa atkarīga no gaismas ātruma»). Piecēlusies un aizgājusi līdz gāzes plītij, lai brokastīs uzsildītu aizvakardienas atmiņas (sildot uzzināšu, vai tās nav saskābušas), nedaudz skumstu pēc siltuma, kuru izstaro sega. Pēc atkušņa gultā. Atkušņa, kas atkausēt spētu pat pasaules nepatiesību.
«es nezinu neko par trokšņiem gaitenī, es nezinu, kas naktīs ielavās un atstāj dzīvoklī uz grīdas un tavā dvielī svešus matus, kurus atradusi tu domā, ka pie manis bijusi cita, es nezinu, no kā, no kuras pasaules tie pienāk, kā skopas vēstis par tās eksistenci»
Katrs dzejolis kā vesels romāns. Ierauj lasītāju notikumu atvarā. Sagriež galvu. Un tad piepeši, vismazāk gaidītajā brīdī, izmet ārā. Realitātē. Kur neviens negramstās mūžībai starp kājām vai neizpilda rekviēmu aizgājušo manekenu piemiņai. Kur rīta melus neiespiež padusē (pēc pasta kastes apmeklējuma), bet meklē starp tievēšanas un angļu valodas kursiņu reklāmām viedtālruņos.
«es skatos uz tavu seju, rītam austot, kad krāsas vēl nav atgriezušās un viss ir neskaidrs, izplūdis attēls, un man liekas, esam divi rēgi, sastapušies svešu cerību graustā, ko spītīgi vēl cenšas apdzīvot tā kādreizējie iemītnieki. cik maz mēs zinām viens par otru, cik maz mēs zinām,»
Esmu vairāk nekā patīkami pārsteigta. Cik vienkārši(un mazliet prasti) tas skan, kad to pasaka skaļi, tāpēc es rakstu. Rakstu, ka šī šķiet viena no skaistākajām «dzejām», kuras topogrāfiskajā kartē esmu maldījusies. Taustījusi tās kalnu virsotnes. Kritusi bezdibeņos. Pārpeldējusi upes. Stigusi purvos. Brīnišķa ekspedīcija piecos no rīta.
«tagad mani biedē tavs skatiens: tavas acis ir tik savādi platas — kā mirušo acis, un tā ir tikai mazākā daļa no maksas par klusumu, uz kuru mani aizved noguris taksists.»
(Izdevējs: Mansards, 2012)
⭐⭐⭐⭐⭐
Žozē Žorži Letrija, Andrē Letrija «Ja es būtu grāmata»
«Ja es būtu grāmata, es lūgtu, lai cilvēki neizrotā ar mani trauku skapjus.»
Plaukti krāj grāmatas. Grāmatas krāj putekļus. Putekļi krāj deju soļus, kurus atklāt no jauna uz grāmatu mugurām, stīvām no stāvēšanas. Aizmiršanas. Plauktiem patīk tikt atbrīvotiem no grāmatu smaguma. Sliedēm, kas ieēdas skaidu plākšņu miesās, kā rētas pēc kara. Pēc kara, kurā uzvarētājs tiek lemts ar monētas palīdzību. Vēsture aiztur elpu. Grāmatām patīk tikt atbrīvotām no stāstiem. No burtu ganāmpulkiem. Pieturzīmju ganiem. No stāstiem. Teikumu noteiktībām (un ne). Putekļiem patīk atbrīvoties no drēbēm. Mesties virpuļos, saulesstaru pielietu istabu galvvidū. Visas uzmanības ubadzes. Ja es būtu grāmata, es neļautu putekļiem rīkot dzīres uz manas ādas. Ja es būtu grāmata, pa mani ceļotu tikai cilvēku pirkstu gali. Aizceļotu uz Kongo džungļiem. Raustīt hotentotu aiz ūsām. Uz Galapagu salām ar pingvīniem, un frakām mērīties. Uz Lielbritāniju un pusdienas laika tēju pie Karalienes.
«Ja es būtu grāmata, es vēlētos augt un augt, līdz es kļūstu par bibliotēku.»
Bilžu grāmatā «Ja es būtu grāmata», kuru radījuši portugāļu dzejnieks Žozē Žorži Letrija un ilustrāciju burvis Andrē Letrija, mājvietu radušas ne vien pasakaini skaistas un pārdomātas vizualizācijas, bet arī trāpīgi teksti, kas radīti nepieradinātas dzejas formā. Vidēji 14-15 vārdi vienā grāmatas atvērumā ved lasītāju pārdomu biezokņos, no kuriem izkļuvis, ikviens varēs būt pārliecināts, ka atradis recepti, kā viegli skart jebkuras grāmatas trauslāko vietu.
«Ja es būtu grāmata, es lūgtu – ja satiec mani uz ielas, paņem līdzi uz mājām!»
«Ja es būtu grāmata» radīta visu vecuma bērniem – gan tiem, kas šūpulī, gan tiem, kas šūpuļkrēslā. Grāmata, kura nekad nezaudēs savu aktualitāti, revidējot katra tās baudītāja domāšanas procesus. Ja es būtu grāmata, es gribētu būt tieši tā.
«Ja es būtu grāmata, es vēlētos dzirdēt par sevi: «šī grāmata tiešām pārvērta manu dzīvi.»»
(No portugāļu valodas tulkojis Edvīns Raups; Izdevējs: liels un mazs, 2017)
⭐⭐⭐⭐⭐
Vija Laganovska «Pirms un pēc»
«…nekas neved pie dievišķā pa taisnu ceļu, vien parāda tik daudzus cilvēciskas laimes meklējumu līkločus, ka bieži vien skurbumā vai neizmērojamās ilgās zīmes nepamanām.»
Grāmatas apraksts nepārprotami vēsta, ka «Pirms un pēc» stāsti ir rakstnieces Vijas Laganovskas debija prozā, taču lasot tā nemaz nešķiet. Ir sajūta, ka tieku bezkaunīgi maldināta, un aiz rakstnieces vārda un uzvārda slēpjas vēl daudzi citi, tipogrāfijas ceham cauri gājuši, iespieddarbi. Ir neiespējami nesajust, ka autore rakstot jūtas kā zivs ūdenī. Tik organiski tiek atdzīvināts katrs nākamais vārds. Stāsti šķiet norakstīti no dzīves. Tie elpo sejā (un pakausī). Rausta aiz matiem. Min uz kāju pirkstgaliem. Un lasītājam neatliek nekas cits, kā bēgt no stāsta uz stāstu, kamēr ar tiem (un sevi pašu) ir cauri.
«Trakuma un ļaunuma gaitu ir grūti paredzēt. Katru būtni vada dzīvības instinkts. Cilvēcība? Tas ir tikai mīts.»
«Pirms un pēc» sevī apkopojis vienpadsmit stāstus. Traģēdijas, kas vienlaikus salauž un atpestī. Kļūdas un to sekas, kas seko no paaudzes paaudzē, kā kucēni, kas alkst pēc mīloša pieskāriena. Cenzūras kombaini, kas nepaguruši novāc ražu. Vienu pēc otras. Vienu pēc otras. Laika uz priekšu grūšana. Laika, kam labpatiktos stāvēt uz vietas, līdz satrūdētu vienpatībā. Cīņa ar pašu radītām vētrām. Triumfu. Fiasko. Autobusu, kuram galapieturas nav. Kuram pieturu nav. Un bremžu. Drāšanās pretī likteņa nežēlības izdangātajiem ceļiem. Un ar cilvēkiem.
«Vai tiešām visa nodzīvotā dzīve ir acu, prāta un sirds apmāns? Ilūzija.»
Lai arī «Pirms un pēc» stāstu baudīšanu pēkšņi pārtauca Silvijas Brices parādīšanās manā grāmatu kaudzē (par to sīkāk aprakstīju ŠEIT), atgriezusies pie tiem, es tos tvēru un baudīju tieši tā, kā to būtu gribējusi jau no paša sākuma. Reizēm tādi pārrāvumi ir svētīgi. Kā spēriens pa pakaļu.
«Grāmatu lasīšana Almai gluži kā pīpēšana. Prasās.»
(Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2020)
⭐⭐⭐⭐
Jānis Hvoinskis «Mūza no pilsētas N.»
«tu biji dzīva tu elpoji uzsūci un izgaroji katru šīs pasaules vielu kura centās tevi noglāstīt un tevī ieiet vielu ar kuru cilvēki atrod viens otru un šķiras»
Sēžu. Prātoju, kas ir dzeja. Kas patiešām ir? Vai kartupeļi, vāroties savā sulā, ir dzeja? Vai tējas garaiņi, kas izplūst virtuves izplatījumā, ir dzeja? Vai skaņa, ar kādu kaķu barība birst traukā, ir dzeja? Vai kaimiņa paceltā roka sveicienam, kad pieeju pie loga, lai piekārtotu aizkarus, ir dzeja? Un klusums? Vai tā ir dzeja? Nesaskatīšanās? Neaizbraukšana? Palikšana? Pieceļos. Saglabāju šo domu. Melnrakstos.
«Tā dzīvojam mēs – līdzīgi rudenī peldošiem putniem»
Pēdējo mēnešu laikā esmu kāri metusies uz dzeju. Kā uz medu. Lieku to klāt pie karstajiem dzērieniem. Smērēju uz mīksti smaržīgas baltmaizes šķēles. Loku pa taisno no burkas iekšā. Ar visa izmēra karotēm. Pirkstu galiem. Ja izdodas aizkacēt, arī ar mēli. Tā, kādā no vissaulainākajām februāra dienām, uzmetos dzejnieka un tulkotāja Jāņa Hvoinska dzejas krājumam «Mūza no pilsētas N.» Kādu brīdi mēs ceļojām katrs savā orbītā. Vai kā rakstīts kādā no dzejas rindām – «Mēs sēžam katrs pie sava galdiņa». Es un dzejnieks. Taču kādā brīdī sapratu, ka galdiņš pie kura sēžam ir ne tikai viens, bet arī krēslu, zem apaļajiem dibenu vaigiem, dalām vienu.
«tavu iedomu telpā ir jānovelk robeža vienā tu otrā viņi»
Esmu atzīmējusi vārdus «es viņu satiku nelielās viesībās ar smaragda tapetēm izlīmētā virtuvē». Tie atrodami grāmatas divdesmit devītajā lapaspusē. Kā tādi noziedznieki slēpjas starp vārdiem «šeit» un «zagšus». Ko es esmu domājusi ar šiem zīmuļa virpuļiem, ierobežojot šīs grafiskās zīmes, man nav ne jausmas. Bet tik skaisti tas skan. Smaragda tapetes.
«šeit tagad es šeit tagad vājprātīgi smejos es»
Pārāk ilgi es meklēju dzejas muskuļus. Meklēju līdz izrādījās, ka dzejnieki ar tiem nemaz nedalās. Nemaz neaudzē dzejas muskuļus, neieliek grāmatu skatlogos. («muskuļi paliek muskuļi – to dzejniekiem trūkst») Taču, lai kā man šķita, ka neielasīšos, es to tomēr izdarīju. Pat vairākas rindas sevī ielasīju vairākkārt. Ielasījos. Tikai žēl, ka divas zvaigznes par vēlu.
Jauns gads, bet tā pati vecā es. Jo labām lietām kāpēc mainīties? Ja joprojām esi uzticīgs emuāra AUSTRA.LV lasītājs, neizsakāmi priecājos. Ja esi šeit nejauši iemaldījies un vēl nespēj aptvert notiekošo, nebēdz prom, bet uzklausi, kas man rakstāms.
2021. gada janvāris bijis grāmatu ziņā ļoti ražīgs. Ja ņem vērā, ka mīlestība man jādala uz desmit galviņām (trīs bērnu, vīra, piecu kaķu un grāmatas). Šomēnes esmu izlasījusi piecpadsmit iespieddarbus. Saņēmusi nesverami daudz emociju. Prieku. Sarūgtinājumu. Smieklus. Asaras. (atveriet emociju skaidrojošo vārdnīcu, mani pāršalca tās visas) Emuārā plašāk janvārī runāju par divām lieliskām grāmatām, proti, spāņu rakstnieka Karlosa Ruisa Safona romānu Vēja ēna un itāļu rakstnieka Sandro Veronēzi romānu Kolibri. Karsti…
Lai mazliet atvēsinātu, šodien piedāvāju īsi ielūkoties arī tajā, kas emuāra galveno sienu nesasniedza:
Tiem, kas pārskaitīja grāmatu skaitu (un to izdarīja tieši neviens), varēja rasties jautājums, kāpēc teicu, ka izlasītas piecpadsmit, bet šajā ierakstā atrodamas ziņas par četrpadsmit. Tiesa, ar matemātiku joprojām esmu uz jūs, taču šoreiz pārskaitījos tīši. Par pēdējo janvārī izlasīto grāmatu ierakstu pie emuāra galvenās sienas piespraudīšu jau jaunnedēļ. Kas ir šī noslēpumainā grāmata? Tas lai paliek nelielai intrigai. Vien piebildīšu, ka šobrīd šī grāmata kļuvusi par deficītu Latvijas grāmatu (internet)veikalos. Būs interesanti, tāpēc neejiet nekur tālu. Tepat līdz virtuvei pēc tējām un kafijām, un esiet atpakaļ!
Lai smaidīga sēdēšana starp rakstnieku un grāmatu! TIEKAMIES FEBRUĀRĪ!
Regīna Ezera …pār izdegušiem laukiem skrien mans sapnis
Šī mazā, sārtu krāsu tērptā grāmatiņa ar Regīnas Ezeras vārdu uz vāka man gar acīm nozibēja sen. Biju lasījusi nelielus citātus no tās, pat nenojaušot, cik lielu mīlestību un sāpes tie sevī slēpj. Kā rakstniece, tā grāmatas vāki.
“…mīlestība taču ir brīva un ar likumiem tai nav itin nekāda sakara. Tā ir kā domas, neiespundējama nekādos būros, visiem režģiem tā iet cauri kā vējš.”
“…pār izsegušiem laukiem skrien mans sapnis” sevī glabā divdesmit piecas vēstules, kuras rakstītas laikā posmā no 1966.-1968. gadam. Vēstules rakstītas kādam, (kura vārdu neatklāj, taču to var sajust (vai sameklēt internetā)), taču vairāk pašai, kā atklāj vienā no tām. Regīna Ezera raksta tā, lai sāpinātu visus – vēstuļu adresātu, ikvienu lasītāju (ja reiz tās nonāktu nepareizajās (un pareizajās) rokās), taču galvenokārt – sevi. Lai sāpinātu visus, kuru lūpas reiz iztaustīs šos vārdus.
“Cilvēkam ir vajadzīgs kāds, ko mīlēt, kā dēļ vairāk vai mazāk uzupurēties un atteikties. Šis pienākums ir varbūt pats grūtākais no visiem cilvēka pienākumiem, bet tas man liekas pats cilvēcīgākais.”
Vēstules uzzied kā nekrietnas puķes. Piezied un piesmaržina dvēseli. Berž un skrāpē ar saviem asumiņiem. Tāda mīlestība, kuru apraksta Ezera, mēdz iekaist. Drusku. Bet tā, lai vēl ir iespējams pateikt – skaisti… Jutos neērti, laužoties cauri šīs nepiepildītās mīlestības viļņiem, taču priekšvārda autores, rakstnieces meitas Aijas Vālodzes rakstītie vārdi nomierina: “Šīs vēstules ir tik neaizsargātas, ka, par spīti Regīnas Ezeras atļaujai pēc viņas nāves nodot tās atklātībai, man ilgu laiku bija grūti izšķirties, vai to vispār darīt. Tomēr, tā kā tās cieši saistītas ne vien ar viņas personisko, bet arī radošo dzīvi, svaru kausi nosvērās par labu publicitātei.”
(Izdevējs: apgāds Priedaines, 2003)
⭐⭐⭐⭐⭐
Kristina Rūšifte Visi skaitās
Jau kādu laiku metu acu skatus uz izdevniecības liels un mazs paspārnē izdoto norvēģu autores un ilustratores Kristinas Rūšfites bilžu grāmatu Visi skaitās. Krāsainais grāmatas vāks nevar palikt nepamanīts pat visbiezākajā tumsā (vai putenī, kas šobrīd kā negudrais dauzās aiz loga (šos vārdus rakstu 12. janvāra pēcpusdienā)). Tā aicina pie sevis krāsu mīļus. Aicina sevī patverties no garlaicības. Un skaitīties. Uz viens. Divi. Trīs. Es jau sen klusībā gaidīju, ka manās rokās reiz nonāks tieši tāda bērnu grāmata, kura ne tikai mēmi žilbinās ar ilustrācijām, bet arī liks darboties muskuļiem. Arī tiem, kurus svēti slēpj galvaskauss. Visi skaitās sevī slēpj noslēpumus, kurus pati grāmata vilina atklāt. Pa vienam vien. Ir jābūt ļoti vērīgam, lai nepalaistu garām neko. Pat ne vismazāko putekli uz grāmatas lapaspuses. Arī tāds sīkums var būt izšķirošs. Šajā mudžamgrāmatā sastapsies ar neskaitāmi (un skaitāmi) daudziem cilvēkiem. Vieni skaitīs savus sirdspukstus, otri kļūs par premjerministriem. Kamēr viens pateiks ko tādu, ko otrs atcerēsies visu mūžu, trešais labprātāk apmeklēs svešas kāzas. Un bēres. Kamēr viens izgudros vakcīnu, kas izglābs miljoniem dzīvību, otrs nokavēs lidojumu. Kamēr divi bibliotēkā atradīs kaut ko vairāk par grāmatām, trešais un ceturtais jutīsies lieliski, nokļūstot uz pjedestāla starp trim labākajiem. Par to, ka grāmatas autore ir sieviete, šaubu nav, jo pēc mana (un, visticamāk, arī citu) vīra vārdiem, tikai sievietes tā spēj sarežģīt (un samudžināt) vienkāršas lietas. Tāpat man nav šaubu, ka šo bibliotēkas eksemplāru iemainīšu pret tādu, ko pievienot savai (un bērnu) personīgajai kolekcijai, remdējot nogurušos vakarus ar malku detektīvu dziņu! Lieliska izklaide!
(No norvēģu valodas tulkojusi Jolanta Pētersone; Izdevējs: liels un mazs, 2020)
⭐⭐⭐⭐⭐
Monta Kroma Trotuārs
Neparastās latviešu dzejnieces Montas Kromas dzeju līdz šim biju lasījusi fragmentāri. Kaut kur uzpeldēja kāda rindiņa, un es to kāri ķēru, ieslēdzot apziņā. Un klusībā nosoloties, ka lieliskas izdevības gadījumā ar rakstnieces pantu bērniem iepazīšos arī tuvāk. 2019. gadā Montas Kromas simtgadē, izdevniecība Neptūns laida klajā dzejas izlasi Trotuārs, kurā apkopoti dzejnieces modernistiskā posma dzejoļi. Un daži, kuri savu mājvietu nebija raduši nevienā no krājumiem. Kā pliki bez mājām. Trotuārs priekšvārda autore literatūrzinātniece Agija Ābiķe-Kondrāte lutina dzejas baudītājus ar īsu ieskici dzejnieces literārajā un personiskajā dzīvē, ļaujot iepazīt un labāk izprast Montu Kromu vēl pirms paši esam ķērušies tam klāt.
“…Rīgā, savam augumam piemērotā pilsētā, par mani nevienam nav daļas. Ļaužu šeit nav. Un planēta pieder man.”
Trotuārs ir sadalīts kā kūka, pa gabaliņiem. Un katrs nākamais gabaliņš top arvien gardāks. Monta Kroma raksta netipiski savam laikam. Raksta par pilsētu. Cilvēkiem (zilās beretēs). Raksta par rokām. Pēdām. Lūpām. Raksta par tumsu un gaismu. Un to kārajiem pieskārieniem. Raksta saviem laikabiedriem. Raksta par dzīvi, par ikdienu. Par visu, kas atnāk un ik vakaru aiziet. Par ķermeņiem, kas satiekas un nesatiekas. Par ielām, kas iet un aiziet mums garām. Par trotuāriem. Izraksta sāpes. Izraksta mīlestību. Spēks, kuru dzejniece iekodējusi vārdos, pārliecinās ikvienu. Pārliecinās kļūt kaut par kailu Mēness suņusēni. Kļūt par violetu. Un dzeltenu. Par skumjām. Pārliecinās kļūt par dzeju.
Divas dienas pavadīju kopā ar šo dzejas izlasi. Kopā ar Montu Kromu. Un tagad ir tāda mazuma piegarša. Laba mazuma piegarša. Manā priekšā izjaukta vesela dzejnieces pasaules puzle. Tagad katru gabaliņu meklēšu un šo pasauli kopā likšu.
“Lūpas. Tu. Lūpas. Es. No vēja sāļas lūpas. Tu. No vēja smilšainas lūpas. Es. Lūpas. Tu. Lūpas. Es. Acis. Tu. Acis. Es. Jūras acis. Tu. Zemes acis. Es. Acis. Tu. Acis. Es. Apvārsni. Tu. Apvārsni. Es. Krītošs un kāpjošs, un tik augsts, un uzmeties apvārsnis. Tu. Atplestas rokas, garas, lai aptvertu, rokas kā apvārsni. Es. Apvārsnis. Tu. Apvārsni. Es.”
(Izdevējs: Neputns, 2019)
⭐⭐⭐⭐
Velga Krile Kā mirdzošas būtnes
Atceros, kā mūzikas skolotāja reiz brīdināja: “Jūs nekad neatcerēsieties, cik komponists sarakstījis simfonijas, kora balādes, operas, koncertus… bet vienmēr atcerēsieties, ar ko un kā viņš nomira” Skaudra patiesība, kas šķeļ pa pauri. Mēs bijām bērni, bet varu likt galvu ķīlā, ka mani klasesbiedri joprojām atceras, kā izdzisa Emīls Dārziņš. Mēs kaut kā mīlam nāvi romantizēt. It kā tās būtu rozes, ko dāvina mīļotajam cilvēkam. Atceros, ka pirmo reizi par dzejnieci, dramaturģi Velgu Krili dzirdēju tieši tā – pašnāvība. It kā tas būtu dzejnieces dzīves lielākais veikums. Lai šos maldus atšķaidītu, ķēros klāt pie viena no jaunākajiem Velgas Kriles dzejas krājumiem “Kā mirdzošas būtnes”.
“Zibens pāršķēla pasauli divās daļās, no kurām viena bija skaista…”
Teikšu godīgi – sākumā mani tā neuzrunāja. Nespēju atrast kontaktu, kurā iespraust savu sajūtu kontaktdakšu, lai starp mani un dzejnieci rastos elektrība. Tā šķita tīra, svaiga, kārtīga. Kā uz striķim sakārta veļa, kas žūst. Man patīk dzeja, kas pavelk uz zoba. Uzvelk kā pulksteni un palaiž, lai iet kur grib. Pēc kafijas. Vāzē sakārtot puķes. Internetā atrast perfektu pīrāgu recepti. Nošļūkt ar ragaviņām no kalna. Meklēt mirdzošas būtnes… Un es atradu. Atradu kontaktu un gaisma tapa. Un gaismā, pēc tik ilgas tumsas, mani apžibināja Velgas Kriles spēja atsaukt manī to sajūtu, pēc kuras dzejā tik ļoti tiecos. Ķidāt un pārķidāt. Paskrāpēt. Iekost. Samīlināt.
“Kāpēc es pasauli mūždien meklēju tevī, Vai viņa manī pašā nevarētu būt?”
Visvairāk šajā dzejas krājumā, kurā iespējams atrast iepriekš nepublicētas Velgas Kriles vārdrindas, mani savā varenībā iešūpoja dzejproza, kas ir viens no maniem mīļākajiem žanriem. Tajā es gribētu ieaugt un neizaugt.
“Vējš sasita gaismu tūkstoš drumstalās sīkās, un kalendārs tapa neredzīgs, vienīgi kaķis bija un palika redzīgs, par visām aklajām dienām es raudāju slepeni, un viņš manas asaras ķēra ar ķepu, vējš tumsā bija tik liels un svaigs, ka man pietrūka elpas, un tumsā man piepeši kļuva bail, ka arī dvēsele ir tikai telpa…”
Kopumā? Man patika! Vai es meklēšu vēl kādus dzejnieces Velgas Kriles dzejas krājumus? Noteikti, jā! Es ticu, ka tas, ar ko man tikko nācās iepazīties, ir pats, pats mazumiņš. Vien niecīga daļa no pantu aisberga redzamās daļas dzejas okeānā. Es gribu dot iespējas šai dzejai sevi uzrunāt vēl un vēl.
(Izdevējs: Mansards, 2012)
⭐⭐⭐⭐
Gunta Šnipke Ceļi
“zviedri dāņi muhamedāņi visādu ticību geji un lesbietes un es pa to burzmu vēl es ar čemodānu no pirmsplūdu pirmskaru nekurienes”
Dzejniece Gunta Šnipke, kā jau arhitekte, dzeju būvē lielu. Krauj bluķos. Ceļ mājas, kurās pēc dzejas izslāpušajiem patverties no izžūšanas sausiem. Ierakstīties kinofilmu titros vai salutēt pie spoguļa par godu Lestenē dusošajiem. Jauc javu, liek ķieģeli pie ķieģeļa un būvē. Būvē namus, kur traukus un bērneļus nomazgāt. Kur uz pannas čurkst aitu taukos ķiplokiun čillī. Būvē tirgus paviljonus, kur romieši pārcilvēciski noguruši mēģina lasītājām iesmērēt Liepājas jūru. Uz vairākiem gadsimtiem. Dzejas krājumā Ceļi, kā tūriste izvējojos dzejniecei līdzi. Rīgā un Bulgārijā. Liepājā un Ziemeļitālijā. Pagātnē. Tagadnē. Nākotnē. Pilnas saujas smēlu iedvesmas. Smēlu vārdu rēbusus. Tinu. Šķetināju. Kavējos. Aizkavējos. Iesmējos. Iespurdzos. Apbrīnoju. Apmaldījos. Atrados. Aizklīdu neceļos. Ceļos.
“nosunīt kādu telefoniski vicinot rokas itin kā otrajā galā varētu ieraudzīt dūrītes”
Dzeja, kas paijās pret spalvu, tāpēc ne visus uzrunās. Bet mani uzrunāja. Tāda dzeja. Smeķīga dzeja. Dzeja bez bremzēm.
(Izdevējs: Mansards, 2018)
⭐⭐⭐⭐
Sjón Skugabaldrs (Ēnu lapsa)
Ja Islande nebūtu atrodama pasaules Atlanta vēdera dobumā, es domātu, ka tā ir izdomāta. Izsapņota. Taču neatkarīgi no tā, ka velkot pirkstu pāri kartes reljefam, pirksts atduras pret Islandes vārdi, joprojām domāju, ka tā patiesībā ir izrakstīta no pasaku grāmatas un pakārta kartē kā dekorācija. Kā tepiķis pie sienas. Katrā otrajā Purvciemā dzīvokli. Islande man vienmēr šķitusi mītiska. Nepieejama. Neapčubināma. Esmu tai ceļojusi cauri neskaitāmas reizes. Ceļojusi cauri fotogrāfijām interneta pārlūka meklētājā. Ceļojusi un murrājusi no labpatikās. Arī tagad murrājām mēs abas. Gan kaķene, man blakus satinusies kamolā, gan es, vārdu gleznu spozmes apžilbināta, jo manās rokās nonākusi ēnu lapsa. Islandiešu rakstnieka Sjouna (Sjón) romāns Skugabaldrs (Ēnu lapsa), kas lasītāju aicina ienākt brīnumainā pasaulē. Pasaulē, kurā dabas spēks valda pār cilvēka garu. Un atmaksa par nodarīto ir vien rokas stiepiena attālumā.
“Viņš gauži apraudājos savu ļauno likteni, kas bija lēmis viņam vientulību, tā ka viņam nebija neviena, ar ko dalīties priekos, ko var sagādāt žāvētas mencas galva.”
Nepieradināmu ainavu burvība. Krāsas un smarža. Dievišķā klātbūtne. Un atziņa, cik tu, cilvēk, esi sīks Visvarenā priekšā. Lielisks tulkotāja darbs! Vārdi strauji kusa uz mēles, saldi kā ledenes (ceru, ka diabēts tagad man nedraud). Skaista literatūra dienai ar -17 grādiem aiz loga!
P.S. Grāmatas dibenvāku ieskauj piezīme, ka rakstnieks Sjouns kļuvis par vienu no simts pasaules rakstniekiem, kurš tapis par daļu projekta “Nākotnes bibliotēka” (The Future Library). Tas nozīmē, ka 2114. gadā rakstnieka manuskripts tiks pirmo reizi publicēts, nonākot nākotnes lasītāju rokās. Un sirdīs. Apskaužu tos, kam būs lemts to lasīt!
(No islandiešu valodas tulkojis Dens Dimiņš, Izdevējs: Mansards, 2017)
⭐⭐⭐⭐
Sandra Vensko Vēstules naktssargam
Pavisam skaista iepazīšanās ar dzejnieci, rakstnieci un dramaturģi Sandru Vensko vēstulēs, kas adresētas naktssargam. Bet varbūt ikvienam no mums? Vēstules, kas izstaro Nakti. Un naktī ir droši. Naktī var patverties. Naktī ir droši. Tur dzīvo naktssargs. Un visas viņam nosūtītās un nenosūtītās vēstules, kas kā putnu apstādījumi uzplaukst debesīs, spārnu švīkstoņā, kad tie triecas pret debesīm. Izziedējuši. Izsmaržojuši.
“Mīļo cilvēku ir tik daudz, bet līniju ir vairāk. Cita tuvāk, cita tālāk. Kāds nolāpīti smagi satriec visu, ko domāju esam skaistu. Pārsteidzošākais ir tas, ka pat nepamanīju — kāds putns, varbūt erickiņš, nē, čunčiņš, noknābājis visas zilās vīnogas manā sirdī. Tas ir tik samtaini sāpīgi — saprast, ka esi tikai vīnstīga, nekas vairāk, jo ogu tev nav.”
Vēstules naktssargam ir īsprozas darbs, kas rakstīts kā dienasgrāmata. Katru ierakstu ievada laiks. Cipari. Tīrākā matemātika. Tas ievibrē sajūtu. Liek iztēloties cik milzīgs sniegputenis, atkusnis, atkala, tveice, sausums un lietus straumes, plosījušas pasauli aiz loga, kamēr rakstnieces pildspalvas lodīte plosījusi nevainīga papīra ādu. No iekšas uz āru. No āra uz iekšu. Kā bezkaunīgs caurvējš. Caurvējš, kurš pelnījis tupēt kaktā. Uz ceļiem. Uz zirņiem.
“Vienmēr apbrīnoju cilvēkus, kuri smaida un sit vienlaicīgi. Tie laikam ir dzīves labākie izsitēji. Dzīve nav rings, dzīves sākas un beidzas, reizēm tas ilgst gadiem — kā upeplūst. Ar janvāra pelēki sudrabaino skanējumu.”
Šīs vēstules tik maigas un nesaudzīgas vienlaikus. Vienlaikus paijā un skrāpē. Katru teikumu gribas iegaumēt. Un gribas, lai katrs teikums iegaumē mani. Varbūt tas jau iegaumējis, un es vienkārši sevi lasu. Kā atvērtu grāmatu sevi lasu. Tāpēc tik pazīstami. Tāpēc tik tuvi. Vēstules naktssargam kā pūkains paklājs, kurā gribas pavārtīties. Iegrimt. Pazust.
(Izdevējs: Dienas Grāmata, 2012)
⭐⭐⭐⭐⭐
Inga Žolude 1904
Rakstnieces Ingas Žoludes garstāsts 1904 ar apakšvirsrakstu Melanholiskais valsis, stāsta par gadu, kurā komponists Emīls Dārziņš saraksta vienu no skaistākajiem simfoniskajiem skaņdarbiem, kura nozīme latviešu klasiskajā mūzikā joprojām nav zaudējusi ne savu nozīmi, ne spozmi. Emīls Dārziņš uzraksta Melanholisko valsi, kurā ietērpj savu nepiepildīto mīlestību.
“Mūžīgajam jau nav vienmēr jābūt iespējamam šajā dzīvē.”
Emocionālo pārdzīvojumu pārspriegoto darbu autore radījusi balstoties uz patiesiem biogrāfiskiem faktiem un laikabiedru atmiņām. Inga Žolude lasītāju ieved pasaulē, no kuras negribas doties prom. Autore raksta saldi, raksta tumīgi. Vārdi šķiet tik viegli kā piena putas uz stipras kafijas pieres. 1904 ir īsta vārdu glezna. Mīlestības un sāpju pilna. Ievainojoša un dziedinoša. Elēģija par cilvēku, kurš patiesi mīlēja un vienīgais, ko vēlējās, lai arī kāds viņu tik patiesi mīlētu.
“Vai tā nav ar visu skaistumu – tas tikai iziet mums cauri, ja ļaujam, bet skaistums šajā pasaulē ir gana maz, lai tas uzkavētos kādā no mums. Un cilvēks ir kā tāda mūzika, kas tikai izskan cauri pasaulei.”
Pavisam nelielo, pēc mazuma piegaršas stāstu par Emīlu Dārziņu papildina mūzikas žurnālista Oresta Silabrieža eseja par komponistu, ka arī mākslas zinātnieces Dainas Auziņas pārspriedums par mākslinieka Ādolfa Zārdiņa daiļradi, kura mākslas darbs iemājojis grāmatas noformējumā. Abi – Dārziņš un Zārdiņš, ir laikabiedri, taču viņu ceļi nekrustojas. Tomēr kopīgs abiem ir viens – sava laika nesaprasti meistari.
(Izdevējs: Dienas Grāmata, 2018)
⭐⭐⭐⭐
Contra Tik grūti ir būt latvietim
Dzejas krājuma Tik grūti ir būt latvietim priekšvārdā autors, dzejnieks Guntars Godiņš, kurš ir arī šī krājuma atdzejotājs, jautā “kurš gan nezina Contru?” Es nezinu. Bet biju (un esmu) gatava iepazīt. Dzejnieka Contras (īstajā vārdāMargus Konnula) interesi par Latviju un tās valodu atmodinājis dzejnieks Eduards Veidenbaums (ja viņš būtu dzīvs, labprāt paspiestu viņam roku (bet tas nav iespējams, jo Covid-19 , un galu galā viņam būtu 154 gadi). Contra mācījies latviešu valodu, tagad to pārvalda brīvāk nekā to dara maskačkas vai purvciema rēni plaukstošais zieds. Contra atdzejojis un tulkojis savā dzimtajā valodā daudzus latviešu autoru darbus (tostarp Noras Ikstenas Mātes piens). Priekšvārdā Guntars Godiņš atklāj interesantu stāstu, kas apvīts ap Contras pirmā dzejas krājuma izdošanu 1995. gadā (esam teju vienaudži).
“Miglā zuda kumeliņš Viņam protams sveiciens Es nezinu kur ir viņš Tāpat kā divdabja teiciens”
Tik grūti ir būt latvietim ir īpašs ar to, ka tas dalās divās daļās. Pusi no krājumā atrodamajām vārdu spēļu pērlēm no igauņu valodas atdzejojis Guntars Godiņš, bet otru pusi latviešu mēlē rakstījis pats Contra.
Tos dzejas mīļus, kuri no krājuma sagaida saviļņojošu emociju slūžu atvēršanos, rezervētu melanholiju, dziļdomīgas pārdomas – būs vīlušies, atskārtuši, ka krājums sastāv no ironijas, izzobošanas, asprātības, gaumīgiem (un mazāk gaumīgiem) jokiem. No visa tā, kam ierasti biklais latvietis met līkumu.
“dirs ātrāk lācis nāks un ar tevi dancot sāks”
Tik grūti ir būt latvietim ir atsvaidzinošs. Sarku. Bālēju. Krekšķēju. Spurdzu. Notrausu pēkšņa šķaudiena asaru. Plauktā neatstāšu (jo jānes atpakaļ uz bibliotēku), bet vismaz reizi dzīvē izbaudīt ieteikšu!
“parasti kas satieku tevi tūlīt jūtos par desmit gadiem jaunāks
ceturtajā reizē tev noteikti jādod man pups citādi būs beigas”
(No igauņu valodas tulkojis Guntars Godiņš; Izdevējs: Pētergailis, 2019)
⭐⭐⭐⭐
Regīna Ezera Zvaigžņu lietus
“Guļu, piespiedusi ausi pie Zemes — puteklis uz Zemes vaiga. Es neesmu nekas. Ir tik viegli un brīvi būt puteklim. Būt Nekam.”
Uztaisīju siermaizi. Aplēja krūzi ar kafiju. Piesēdu uzrakstīt domas par Regīnas EzerasZvaigžņu lietu. Piesēju dūšu. Piesēju domas. Lielas. Mazas. Slaikas. Apaļas. Tādas, kas uz vienu mirkli pazib gar acīm. Tādas, kas izklājās kā paklājs pa visiem dvēseles platuma grādiem. Ievieš savu zobu birsti. Matu ķemmi. Plova recepti. Ieņem vietu gultā. Sienas pusē. Aizņem vietu rindā uz tualeti. Uz palikšanu.
“Bet taisni, te tuvumā, jūtu cik viņš tālu.”
Miniatūru krājumā Zvaigžņu lietus Regīna Ezera uzzied kā ūdensroze. Skaista. Trausla. Neaizsniedzama. Atdzīvina dabas procesus. Piešķir tiem cilvēciskas īpašības. Cilvēciskākas nekā cilvēkam jebkad piederējušas. Savijas gadalaiku maiņā. Izputeņo cauri vasarai. Krāšņi uzzied ziemas spelgonī. Nobirdina lapas pavasarī. Un atver sirdi mīlestībai rudenī. Runā upes valodā. Runā mēness valodā. Dzīvības valodā runā. Un sejas pantu valodā aizrunājās. Nevainīgi pieskaras nāvei. Izaicinot. Pakavējos tās tuvumā. Līdz izmisumam. Notrausa baiļu ēnai sviedrus no pieres. Atmodina cilvēkā aizmigušo.
“Mākslā ir būtiski nepazaudēt dvēseli, bet tikpat būtiski ir to neturēt iespundētu un reižu reizumis izlaist saostīties ar citām dvēselēm.”
Man patīk tas stāvoklis, kurā mani iestata rakstniece. Uzspiež uz pogām. Iekodē režīmā. Un, kad sagrib, izkodē ārā. Zvaigžņu lietus krīt virs galvas un es neķeru pēc lietussarga. Es nebīstos. Ļauju lai mani apskādē. Tik skaisti tas ir.
“Kāpēc rasa mirst tik padevīgi, ka rasas nāvi neviens pat nepamana? Bija? Nebija? Kāpēc man vajag, lai nodunu kā krītošs ābols? Es taču varu klusu un mierīgi iesūkties zemē kā rasa. No malas tas izskatās gandrīz bezsāpīgi. Kāpēc man vajag, lai pasaulē kāds uzzina, ka esmu bijusi?”
(Izdevējs: Preses nams, 1994)
⭐⭐⭐⭐⭐
Imants Ziedonis Trioletas
Tāds ziedonīgs laiks aiz loga. Koki pilni kupliem pārslu sniegiem. Zeme viz no baltuma. Un tādā skaistā, baltā ziedoņlaikā gribas kādam siltam plecam tuvāk pieglausties. Izkausēties.
“Un negribas vairs dzīvot tālāk, Tā gribas dzīvot atpakaļ.”
Mans pēdējais bibliotēkas apmeklējums beidzās ar vieglām trīsām pakrūtē, jo padusē ar mani kopā no grāmatu glabātuves iznāca un man uz mājām līdzi devās Imants Ziedonis. Trioletas.
Ir grūti vērtēt Ziedoni. Grūti. Neiespējami. Tas, kā dzejnieks izloka vārdus cauri lappušu cilpām ir pārcilvēciski. Man nekad nav bijis šaubu, ka Imants Ziedonis nav no šīs Zemes. Es ticu, ka kaut kur Visuma plašajā pavēderē ir kāda planēta, uz kuras dzīvo tādi mazi ziedonīši un gaida savu kārtu. Ierasties.
“Varbūt bij jānāk tieši vilties Šais cilvēkos, šai pasaulē.”
Šis dzejas krājums klajā laists jau 2003. gadā. Tāpēc noteikti ir maz tādu, kuru rokas nav šūpojušas Trioletas, tomēr… ja tomēr vēl ir kāds, kurš tāpat kā es, aizkavējies astoņpadsmit gadus, lai baudītu šo skaisto dzejas kodu, kas liek visai emociju gammai labsajūtā noelsties, dariet to – ļaujieties.
PS. Lielāko daļu krājuma lasīju skaļi savai nepilnus četrus mēnešus vecajai meitai. Viņa smaidīja, smējās, izbrīnā pleta acis un dudināja. Vai nu viņa tādējādi mēģināja man pateikt, ka viņai arī Ziedonis ir kļuvis dikti mīļš, vai arī to, ka man kaut kas iesprūdis starp zobiem.
“Cik cilvēki ir vientulīgi! Kā akmeņi pa ceļmalām.”
(Izdevējs: Pētergailis, 2003)
⭐⭐⭐⭐⭐
Džons Boins Puisēns svītrainā pidžamā
Par Puisēns svītrainā pidžamā pagājušā gada vidū uzzināju, īsinot (un garinot) laiku jūtubā, skatoties filmu tīzerus. Uzdūros filmai The Boy in the Striped Pyjamas, kas manī ievibrēja līdzjūtības stīgas. Tā nepārprotami vedināja uz domu, ka filma balstīta uz kādas grāmatas motīviem. Liels bija mans pārsteigums, ka grāmata patiesi ne vien ir, bet tā arī tulkota latviešu valodā. Divreiz man nebija jādomā, grāmata tika pievienota lasāmo grāmatu sarakstam, cerībā, ka tās lasīšanas brīdis pienāks drīz.
Pēkšņo grāmatas popularitātes svārstu iekustināja izdevniecība Zvaigzne ABC, kura negaidīti grāmatu izdeva atkārtoti. Sociālos tīklus lauza neskaitāmas pozitīvas atsauksmes par īru rakstnieka Džona Boina jau 2006. gadā sarakstīto grāmatu, par kāda vācu zēna dzīves gadu 2. Pasaules kara laikā. Par deviņus gadus vecu zēnu, kurš, tēva paaugstinājuma dēļ, spiests atvadīties no draugiem, no vecvecākiem un skaistās (piecu stāvu) mājas, lai dotos uz Augšvicu (nepārrakstījos/nepārlasījāties). Lai dotos tur un piedzīvotu savas dzīves priekpilnākās un skumjākās dienas. Skaidrs, ka vairs nespēju gaidīt, un citu lasītāju ierosināta, ķēros šim stāstam klāt. Taču piedzīvoju tā milzīgu izgāšanos.
Lai arī autora izveidotais stāsta skelets ir lielisks, autors to ar miesu apaudzējis ļoti pavirši. Stāstā ir ļoti daudz nepilnību, kuras lasot, gribējās aizvērt acis un norīt rūgtās siekalas, kas sakrājušās kaklā. Pievērt acis uz visu, atgādinot sev, ka tā ir bērnu grāmata, bet, ja es to lasītu ar bērna acīm, manuprāt, domātu tāpat. Vai vēl ļaunāk.
Nekādu emociju. Nekādas dinamikas. Spriedzes. Kā plika baltmaizes šķēle (bez pievienota cukura) un viss.
Ja esi lasītājs, kuru interesē literatūra par 2. Pasaules karu, literatūra par holokaustu – esmu brīdinājusi.
P.S.
Tagad došu iespēju filmai. Ļoti iespējams, ka šis būs tas retais gadījumā, kad filma būs labāka par grāmatu. Nu nevar taču būt tā, ka kāds tik lielisku stāstu nebūs mēģinājis paglābt no paša autora murgiem…
(No angļu valodas tulkojusi Ieva Elsberga; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2013)