Birka: pārdomas

  •  «Dzemdības var saplēst sievietes apakšgalu vienās driskās, un no tā gandrīz nav iespējams izvairīties, jo īpaši pirmajās dzemdībās. Durex varētu smelties iedvesmu no cigarešu ražotājiem un uz prezervatīvu iepakojumiem likt starpenes pēcdzemdību attēlus – neviena sieviete, kas tos būs aplūkojusi, nekad negribēs riskēt ar palikšanu stāvoklī.»

    106. lapaspuse


    Adams Kejs «Mazliet sāpēs»
    Manas zināšanas par medicīnu līdz šim balstījušās uz «Doktora Hausa» un «Grejas anatomijas» scenārija autoru un «Atsaucīgo māmiņu foruma» dalībnieku zināšanām un pieredzes, bet nekad jau nenāk par sliktu uzzināt arī vēl kāda – «ceturtā» speciālista viedokli, īpaši, ja šis speciālists atrodas otrpus ekrāniem vai «Ko ārsti tev nestāsta» glancētajām žurnāla lapaspusēm; īpaši, ja tas skar virkni parādību, kas saistītas ar dzīvībai svarīgu funkciju nodrošināšanu. Adams Kejs, bijušais dzemdību (un ginekoloģijas) nodaļas ārsts, grāmatā «Mazliet sāpēs» apkopojis ierakstus no savas slepenās «jaunā ārsta dienasgrāmatas», kurā kā Dons Kihots atklāj savu cīņu ne tikai ar birokrātijas vējdzirnavām, bet arī ar prātā neapdāvinātiem pacientiem – tās ir īsas etīdes ar traģikomēdijas elementiem, kas paver iespēju palūkoties uz ārsta profesiju no ne pārāk glaimojošās puses (un, ļoti iespējams, dot stimulu pamest medicīnas studijas, kamēr nav daudz par vēlu pievērsties kaut kam pateicīgākam, piemēram, matu kondicioniera vai gaisa atsvaidzinātāja testētāja profesijai) – piemēram, no tās puses, kurā tava dibena noslaucīšanas laiks (labākajā gadījumā pēc tualetes apmeklējuma) ir ekvivalents tam ātrumam, ar kuru tobrīd mirst tavs pacients.
    *Tikai lasītājiem ar stabilu humora izjūtu!

    Adams Kejs «Mazliet sāpēs»

    «(..) es neviļus aizdomājos, vai viņi šo sindromu nosauks manā vārdā. Vienmēr biju cerējis, ka Keja sindroms būs kāds spožāks atklājums par šo, kad paciente, kurai tiek izraisītas dzemdības, izkakā savas iekšas, bet varbūt tā ir cena, kuru ir vērts maksāt par sevis iemūžināšanu mācību grāmatās.»

    65. lapaspuse


    Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2021

  • «Kas valda pār ūdeni, valda pār dzīvību. Tā ir milzīga atbildība.»

    Bezgalīgs stāsts. Neviens nevar pateikt, kur tas sākas. Neviens nevar pateikt, kur tas beidzas. Ir tikai zināms tas, ka viss sākās pirms tevis un manis. Un viss beigsies pēc manis un tevis. Mēs esam kaut kur pa vidu. Sākuma beigās. Beigu sākumā. Bezgalīga stāsta vēdera dobumā. Pašā notikuma epicentrā. Vietā, par kuru raksta (un noklusē) rakstnieki. Kur kāda laumiņa nomirst ikreiz, kad bezcerīgi skumjš dziesminieks atskaņo dziesmu par rudeni. Par buramvārdiem, akmeņiem, kas runā, un ziemām, kuras var ēst un (ja nebaida saslimšana ar plaušu karsoni) aizbāzt aiz krekla. Astoņas ciešanu pilnas taktis, kuru laikā pulksteņa sekunžu rādītājs, nesankcionētu skriešanas sacensību laikā, bez liekas piepūles noskrien metronoma svārstu. Vietā, par kuru bez mitas ik dienas ziņu diktors diktē no televizora ekrāna (vai paspēji pierakstīt? nekas! vismaz tagad skaidri zināsi, ka šajā eksāmena daļā esi izkritis (nāks nākamās un vecās aizmirsīsies?)). Sākuma beigās un beigu sākumā, kur neviens nav spējīgs atzīties, ka pārlaidies pār dzeguzes ligzdu. (un būsim godīgi) Kur fermenti šķeļ apēsto siermaizi. Bezgalīgs stāsts. Doktora (desas) disertācija. Aizstāvēšana (un aizstāvēšanās) dienu no dienas. No sevis. Un līdzīgiem. Pogu caurumiem cepumu kastē.

    «Skaidrā naktī paraugies augšup. Tu ieraudzīsi mirdzošu zvaigžņu jostu, kas stiepjas pāri debesīm. Dažu zemju ļaudis to dēvē par Putnu Ceļu, citur to sauc par Piena Ceļu, bet vēl citur – par Sudraba Upi. Zini: tavs skatiens nav vienīgais, kurš peld par šo debess upi.»

    Es būtu atcerējusies par «Kas ir upe?» tikai tad, kad no sienām būtu jānorauj tapetes un lietas. Es būtu par to atcerējusies tikai tad, kad tā izdīgtu cauri grāmatu skapja plauktiem un ar saviem leknajiem pirkstiem bakstītu manu briļļu stikliņus. Es par to atcerētos tikai tad, kad nezinu kad. Un tie ir fakti. Lietuviešu ilustratores un bērnu grāmatu autores Monikas Vaicenavičienes grāmata «Kas ir upe?» manās mājās nonāca jau sen. Nāca un (sargoties no zemu lidojošiem objektiem; un bērniem) nonāca pa taisno grāmatu skapja galvenē. Tur, kur dzīvo putekļu karaļi un karalienes, un, spītējot putekļu birstes uzbrukumiem, kareivīgi stājas tai pretī, nepagurstošā cīņā par palikšanu tronī. Nonāca valstībā, kur nonāk visas aizmirstās lietas. Aizmirstībā. Ja vien ne tas nodevīgi smīnošais svītru kods uz grāmatas vāka, kas pabāzis savu degunu pāri grāmatu skapja dzegai ostīja uz dzīvojamo (vai televizora, kā to sauc bērni) istabu plūstošo siltu pankūku smaržu, es par to atcerētos tikai tad, kad nezinu kad. Taču upe mani atrada. Un tagad es zinu.

    «Vai tiešām domas un atmiņas var pazust bez pēdām?»

    «Kas ir upe?» ir izzinoša ilustrāciju grāmata. Filozofisku jautājumu (un atbilžu) krātuve. Pirmkārt jau, «Kas ir upe?» pārsteidz ar saviem izmēriem. Man visu šīs grāmatas (un iespējams savu) mūžu būs jādomā, kur likt to tajos īsajos pārlasīšanas atelpas brīžos, jo no grāmatu plauktu rāmjiem tā kāpj ārā. Kā jau upes to mēdz darīt. Kāpt ārā no tām ierādītajām vietām. Garām kājām kātot, kur pašas grib, atstājot aiz sevis dziļas grambas, kurus saucam par ezeriem. Jūrām. Okeāniem. Ielokās Zemes krunkās – «sadiedz stāstus un notikumus, savieno vietas, laikus un cilvēkus», jo «upe ir pavediens». Upe sazarojas. Kā cilvēki sazarojas. Dzimst bērni. Un mazbērni. Un, ja paveicas, mazmazbērni. Tā upe sazarojas. Un dzimst jauni pavedieni. Jaunas vietas, laiki un cilvēki apaug jauniem stāstiem un notikumiem. Upe ceļo bez koferiem, taču tai vienmēr viss ir līdzi: nīlzirgi, varavīksnes foreles, zemeņu ievārījuma burkas, ūdensmērītāji. Lieli kuģi un mazas laiviņas (pildītas kabaču ikriem). «Zem ūdens virsmas slēpjas neredzamas dzīles» (un cik tādu slēpjas zem mūsu ādas?), kuras kāds sauc par savām mājām (ja vēlējies nosūtīt Brazīlijas dižūdram vēstuli, bet šaubījies pa adresi, tad tagad tu zini droši). Sauc vārdā, jo «upe ir nosaukums». Un «aiz katra upes nosaukuma slēpjas kāds stāsts – reizēm par mīlestību un reizēm par karu.»

    «Upes nomierina, biedē, vilina piedzīvojumos, neļauj aizmirst un iedvesmo…»

    «Upe ir atmiņa» (nejaukt ar Memory Water) tā atceras visu. Senas leģendas un teikas. Kristīšanu Jordānas upē un zemledus makšķerēšanu pagājušā gada janvārī. Bērna smieklus, pirmo reizi pēdām skarot ūdens virsu. Mātes asaras par dēlu, kurš nekad nepārnāks. Un, ja «upe ir atspulgs», man kauns no tā, ko tajā reizēm nākas redzēt. Plastmasas pudeles un maisiņus. Izsmēķus un putoto desu plēves. Ja «upe ir atspulgs» un es tajā redzu desu plēvi, vai es esmu…? Arī upei tad ir kauns. Tāpēc tā reizēm paliek nedaudz cimperlīga. Sadumpojas. Nospiež cilvēku uz ceļiem. Lūgšanā. Un tu, muļķis, lūdz. Bet upei ir vienalga. Upei ir dzīvības un nāves spēks. Un tā nekautrējas izmantot ne vienu no tiem. Tik varena ir upe.

    «Upe atspirdzina mūsu domas. Tā atnes rīta miglu un vakara putnu dziesmas un atvēsina mūsu nogurušās pēdas. Upe attīra mūsu domas un palīdz uz visu paraudzīties citādi.»

    «Kas ir upe?» ir burvīga grāmata, kura atgādina (jo mēs patiešām to ļoti bieži aizmirstam), cik dažādi mēs esam, pat ja ģīmji mums pēc vienas līdzības. Cik dažādi uz vienām un tām pašām lietām spējam (un nespējam) skatīties. Upes ir mūsu planētas asinsvadu sistēmas. Vissvarīgākais fragments – bezgalīgais stāsts. Pavediens, kurš sākās pirms tevis un manis. Pavediens, kurš beigsies (vai nebeigsies) pēc manis un tevis. Puzles gabaliņš, bez kura mēs izsīktu. Iznīktu. Mēs esam ūdens (bet vai par ūdeni mums jāpaliek?) un mums jāzina savs stāsts. Bezgalīgais stāsts – te nu tas ir, atradis mājvietu grāmatā zem nosaukuma «Kas ir upe?». Noslēpumu pilns. Šķeļ prāta (un neprāta) straumes. Robežas. Es esmu upe. Stipra un drosmīga. Taču arī man reizēm tik un tā ir bail. Pat lielām upēm reizēm tik un tā ir bail.
    Monika Vaicenavičiene ir talantīga bērnu grāmatu autore, es tam spēju noticēt, pat ja «Kas ir upe?» ir vienīgā autores grāmata, kura līdz šim nonākusi mūsu mājās. «Kas ir upe?» ir ļoti gudra grāmata. Ļoti skaistu ilustrāciju pārbagāta grāmata. Man prieks, ka tieši tulkotāja Dace Meiere ar savām talantīgajām rokām skārusi un ļāvusi atdzimt šai grāmatai arī latviešu valodā, lai priecētu mazos (un lielos) lasītājus un pētniekus. Dace prot bērnu grāmatas, un viņas vārds un uzvārds uz to grāmatu vākiem ir visīstākā kvalitātes zīme.
    Man pat paliek mazliet saldsērīgi, iedomājoties, ka man šī grāmata jāizlaiž no rokām. Labprāt noliktu to atpakaļ grāmatu skapja galvenē, noglabāt mazbērniem, lai parādītu, cik skaistas grāmatas kādreiz darīja cilvēki. Ja vien ne tas nodevīgi smīnošais svītru kods uz grāmatas vāka, kas izbāž degungalu, kad istabā no virtuves ieplūst silta pankūku smarža…

    «Viss pasaules ūdens plūst garā, bezgalīgā upē, vienā kopīgā straumē, [..] Tas pats ūdens plūst ikvienā kokā, kukainī, zivī. Ikvienā asinsvadā. Tevī un manī. Ikvienā upē.»

    No lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere;
    Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2021

    LAI BRĪNUMAINA PAZAUDĒŠANĀS GRĀMATU LAPASPUSĒS!

  • “…pa dzīvi drīkst iet bezkaunīgi kā kāpurķēde, bet pār kabačiem jākāpj uzmanīgi, kā tētis paņem mašīnā aizmigušu bērnu un ienes istabā.”

    8. janvāris. Esmu sasniegusi to vecumu, kad dzimšanas dienas kūkas svecītes maksā aptuveni tik pat daudz, cik pati kūka. Vai pat mazliet vairāk. Ar astīti. 13. februāris. Tu nezini, cik daudz ēdiena iespējams iesmērēt paklājā, kamēr tev nav bērnu. 2. marts. Cilvēkiem būtu jāaizliedz pirkt neglītas mašīnas. Tas novērš citu satiksmes dalībnieku acu skatus no ceļa. 23. jūlijs. Paņemu grāmatu, nometos uz dīvāna mīkstās mēles. Dzirdu. Pī-pī-ī-ī-ī. Veļasmašīna paziņo, ka ir gatava izspļaut žāvēšanai nule izmazgātās drēbes. Bet man tagad nav laika. Man tagad ir dīvāns un grāmata. Un es uzstādu veļasmašīnai jaunu mazgāšanas ciklu. Man tagad nav laika. Grāmata un dīvāns. 4. augusts. Mizojot kartupeļus, miza izspruka no rokām un nokrita uz grīdas. Kaķi saskrēja no malu malām, it kā uz zemes būtu nometusi karbonādi. 12. septembris. Trīsdesmit astotā grūtniecības nedēļa. Neizsakāmi ilgojos pēc gulēšanas uz vēdera. Un potītēm, kuras redzēt ar neapbruņotu aci. 14. septembris. Gaidu rindā uz asinsanalīžu nodošanu. Priekšā miljoniem cilvēku. Jūtos kā Priekuļu sporta svētkos. 14. novembris. Vakar pirmo reizi pēc ģimenes pieauguma pasēdējām divatā – vīrs pie alus kausa, es pie laktāciju veicinošas tējas krūzes. 20. novembris. Turku seriāli ir mans quilty pleasure. 1. decembris. Atbalstot latviešu lauksaimniekus, pērku leišu pienu. 16. janvāris. Meita pamodās trijos naktī. Raudādama pieprasīja nolakot viņai nagus. Esmu vāja trīsgadnieka priekšā. Redzēs, ko nesīs rītdiena. 27. janvāris. Interesanti. Vai vispār pastāv dzīve pēc gudrības zoba izraušanas? Rīt uzzināšu. 28. janvāris. Šodien uzzināju. 31. janvāris. Dēls skaita Vācieti. Gads ir balts no abiem galiem un pa vidu zaļš. Kā no vidus pelēt sācis baltmaizes batons. Nodomāju.

    “Es domāju, ka teātris ir telpa, kur sanāk aktieri un izliekas par cilvēkiem, kas dzīvo savādāk nekā viņi paši. Tas ir citā laikā un vietā. Un viņiem ir citi draugi, un viņi mīl citus cilvēkus, nevis tos, ko īstenībā. Un tur var nomirt un atkal augšāmcelties. Līdz šim tā varēja tikai Jēzus, bet tas nebija katru vakaru un par naudu.”

    Es ikdienā nēsāju brilles. Bet tāpat man nākas daudz ko palaist garām. Dzīvei balti, slaidi pirkstiņi. Un viņai tie raiti klabinās pa tastatūras spilventiņiem. Grūti izsekot līdzi. Neiespējami. Taču to, ka cilvēku sirdis nolaupījis (bez izpirkuma maksas un bez pievienotā vērtības nodokļa) rakstnieka, dramaturga un režisora Andra Kalnozola romāns Kalendārs mani sauc nevarēja nepamanīt. Nepamanīt. Neiespējami. Jau agrāk esmu rakstījusi, ka lieliem lasītāju pūļiem līdzi pavilkties necenšos. Necenšos uzvilkties kā pulkstenis un pukšķināt (purkšķināt) līdzi. Jo man tomēr pašai ir galva uz pleciem. Smuka galva. Tomēr. Taču šoreiz kaut kas nojuka. Un man tā kā paslīdēja bankas konts. Tā kā paslīdēja pret grāmatnīcas Globuss interneta veikala (vienīgo vietu, kur vēl neklātienē atradu iespēju iegādāties šo masu psihozes augli) leti. Un pēc nepilnām četrdesmit astoņām stundām jau pārlapoju stāstu par Oskaru. Un man tā kā derēja. Berza. Spieda. Patika. Nepatika. Un beigu beigās es vēl nezinu, kā par šo visu justies. Bet man vēl priekšā ir septiņsimt piecdesmit septiņi vārdi un laiks izdomāt. Man uz brīdi iedots visas pasaules laiks, lai izdomātu. Izdomātu. Kā justies.
    (Izdevējs: Orbīta, 2020)

    “Šodien visu dienu domāju par gaismas ātrumu. Tas ir milzīgs. Nekas tam nelīdzinās. Man tas ir krietni par ātru. Ja skaistā meitene ar tādu pārvietotos, es viņu nekad nebūtu redzējis. Ļoti labi, ka cilvēki pārvietojas savā ātrumā. Ir vismaz iespēja satikties. Vai paiet garām.”

    Oskars nav parasts. Oskars neparasts ir. Oskars Kalendārs ir. Viņš zina, kad vārda dienu svin Oļģerts. Un zina, kas vārda dienu svin 20. janvārī. Taču ir lietas, kuras Oskars nezina. Un šo nezinošo lietu ir vairāk nekā zinošo. Tā ir, jo Oskars nav parasts. Oskaram trūkst zināšanu par notiekošo pasaulē, taču Oskaram netrūkst tā, kas daudziem no mums trūkst. Savā dienasgrāmatas simt sešdesmit devītajā lapaspusē (dienu pirms manas dzimšanas dienas) Oskars raksta: “Nabadzība rodas no tā, ka nav nauda. Tad cilvēks var sākt smirdēt palēnām. Daži to dara ilgi un ne pa jokam.” Arī dvēseles nabadzība. Bet ar Oskaru tā nav. Oskaram ir bagāta dvēsele. Oskars nesmird ne pret un ne pa jokam. Oskara prātā viss ir atstāts tā, it kā kāds būtu izgājis uzsmēķēt. Izgājis un iespundējies uz balkona. Bez iespējas tikt atpakaļ. Tāpēc Oskars nav parasts.

    “Karš ir piemērots maziem cilvēkiem. Jo viņiem ir grūtāk trāpīt.”

    Taču Oskaram ir veca telefona grāmata. Un telefoniem un to numuriem šajā romānā ir liela nozīme. Tie saved kopā ielas. Tie saved kopā mājas. Cilvēkus. Ielas, mājas, cilvēkus saved kopā ar Oskaru. Un tāpēc, ka Oskars ir tāds, kāds viņš ir, Oskars vislabāk saprotas ar veciem cilvēkiem. Ar veciem cilvēkiem un bērniem. Citādi Oskars nemaz nerunātu. Jo nebūtu neviena, ar ko. Un par ko. Taču Oskars raksta. Raksta daudz. Raksta katru dienu. Izraksta sevi un visu, kas apkārt. Izraksta uz papīra delnas.
    Pateicoties telefona grāmatai, telefoniem un numuriem, Oskars piedzīvo draudzību. “Cilvēks var nodzīvot lielu daļu dzīves un nezināt, ka viņam kaut kur ir draugi, ko viņš vēl nepazīst. Un tad viņi uzrodas. Visi uzreiz. Vienā dienā. Un nemaz negrib iet prom.” Tā domā drusciņ kompjūteratkarīgais Oskars, kura dienasgrāmatas lapu plaušās elpo mīlestība. Mīlestība, kuras dēļ iemācījies kalendāru no galvas. Un, ja būtu nepieciešams, iemācītos arī paplašināto.

    “22. maijs
    Emīlija un kalendāros neierakstīto vārdu diena.
    Apsveicu visus, kuru nav.”

    Man mazliet skauda. Vēlējos mazu gabaliņu no tā, kas ir Oskaram. Drusku. Drusku. Ūsainu draudzeni. Savu kabinetu vecajā slimnīcā (kurā pēc doto datu veiktajām analīzēm ir dzimis mans vīrs). Ļeņina telefona numuru. Plašu atskaņotāju ar rotējošu grupas ABBA plati uz tā.
    Piedzīvojumu kompass Oskaru tirda uz visām pusēm. Katra diena ir pārsteigums. Un pārsteigums ir Oskars (un Oskaram manā galvā ir Gustava Terzena balss). Un ir labi, ka vienmēr var aizbēgt prom. Bet no sevis aizbēgt prom ir grūtāk. Un varbūt nemaz nevajag. No sevis bēgt prom.

    “Vienreiz redzēju, ka no ligzdas ir izkritis mazs putniņš. Arī tā ir skumju tehnika. Putniņš ir domāts lidošanas priekam, nevis krišanas skumjām.”

    Mani pārsteidz, cik ļoti grāmata ar nepārāk lasīšanas apetīti veicinošu vāku spējusi apburt lasītājus. Gan tos, kas lasa desmitiem grāmatu mēnesī, gan tos, kas pēdējo reizi lasīja divpadsmitās klases obligāto literatūru. Pārlapoja.
    Visvairāk pasaka tas, kurš pasaka vismazāk. Un Oskars tādā ziņā ir pārrunājis visus mūs.
    Lasīt Kalendārs mani sauc bija kā ēst smilšu cepumus. Garšīgi. Bet visu laiku birst klēpī un uz zemes. Saķep zobu spraugās. Beržas. Un aizberžas. Pakacina. Samīlina. Sākumā nespēju ielasīties. Nespēju atrast glābšanas riņķi, lai noturētos citu lasītāju pozitīvo atsauksmju okeāna virspusē. Taču tad vienā brīdī atskārtu, ka nepagurusi lasu visu meitas diendusas laiku (kuru būtu varējusi tērēt, žaujot veļu vai lakojot nagus (ar turku seriālu fonā)). Un tad pēkšņi atkal aizlasījos tik tālu, ka triecu grāmatu pret galdu un biju gatava uz jebko citu – sūkt paklājus, cept kotletes, iesēsties traktorā un ar šķūri tīrīt piesnigušās ciema ielas, lai tikai būtu tālāk no Oskara. Lai bēgtu. Bet no sevis aizbēgt ir grūtāk.
    Ir pagājuši septiņsimt piecdesmit septiņi vārdi, un es joprojām nezinu, kā justies. Jāatzīst, ka autors mani ir sakāvis. Tā priecāties un dusmoties vienas grāmatas dēļ neesmu spējusi ilgi. Mīlēt un nīst (kā lasāms visās Šekspīra lugās un tagad lasāms arī manā emuārā).
    Kalendārs mani sauc, grāmatu ar atļukušajām ausīm, nemierīgās ekspluatēšanas dēļ, pārlasīšu vēlreiz. Sākšu 8. jūlijā.
    Skudras nepadodas.

    “…es negribu zināt skaistās meitenes vārdu. Tāpēc es iemācījos visus. Lai tas pazustu starp pārējiem. Kā skaista cilvēka balss pazūd pūlī.”

  • “Cilvēki tiecas cits pēc cita. Meklē. Atrod. Saož cits citu platām nāsīm un atrod.”

    Kad man kaut ko vajag aizmirst, es to pierakstu. Klabinu uz datora klaviatūras kā simfoniju Morzes kodā vai ar pirkstu galiem tapinu uz telefona ekrāna vārdu svētnīcas. Tagad es pierakstu savas domas. Ieslogu papīra dzīslās. Un meklēt vientulību eju. Vienmēr salstošās pēdas mani nes uz priekšu. Uz priekšu, kaut tava smarža vilina atpakaļ. Vien pāris soļus atpakaļ. Ne vairāk.
    Sniegs mani nenodod. Sniegs aizputina vismazākās manas ekspedīcijas liecības. Vējš steidzina. Vai es atpalieku no grafika? Varbūt man sameklēt pieturu? Piesēst uz apledojuša sola lūpām un gaidīt, kad pie manām kājām ar skaļu nopūtu pieripos mans dīzeļdzinēja glābējs? Bet mēs taču abi zinām, ka tik tuvu vientulībai nekursē pat autobuss.
    Vējš steidzina. Man sametas šķērmi. Vai kādreiz spēšu rast ceļu atpakaļ? Un kā ar ceļu atpakaļ pie tevis?
    Sasalusī zemes āda raupja kā viltus laipnība. Berž un svilina pēdas. Apdedzina līdz jēlumam. Vai maz iespējams, ka uz zemes spēj mist tāds saltums?
    Koki gar ceļa malām sastinguši stāv sardzē. Uzvilkuši uz saviem asajiem durkļiem sniega dūraiņus. Sargā mežu no iebrucēja. Tāpat kā tu mani sargāji no svešu skatienu un pieskārienu iebrucējiem. Beznosacījuma mīlestība, tu teici, un izrullēji kā pergamentu papīra lapu. No vienas vietas norakstītu ar savu beznosacījumu.
    Tagad es vientulību meklēt eju. Un sniegs joprojām aizputina manas vismazākās ekspedīcijas liecības. Tev nevajadzēja mani pārliecināt. Es taču pati zinu, ka, lai tiktu pie vientulības, nāksies pārkāpt pāri zemes malai.
    Es taču pati zinu. Esmu liela meitene. Jau.
    Jo tālāk eju, jo pazīstamāks šķiet ceļš. Pat apsnigušie, grāvī gulošie akmeņi cenšas izrauties no ledus kristālu skavām, lai draudzīgi sveicinātu nācēju. Jo tālāk eju, jo pazīstamāks šķiet ceļš. Un smarža. Manas vienmēr salstošās pēdas mani atnesušas pie tevis. Kā skatītāju acīm nodrillētā amerikāņu romantiskajā komēdijā.

    “Tad, kad viņš pieskārās manai plaukstai, es pēkšņi atcerējos tavu roku. Kad mēs bijām mazas un ar mazām rokām.
    Dina, vai atceries, cik tās rokas bija laimīgas?”

    Es drusku raustos no latviešu autoriem (jā, zinu, ka esmu to teikusi neskaitāmas reizes un vēl neskaitāmas reizes teikšu). Raustos, jo baidos apdedzināties. Baidos lappuses vidū attapties, ka nerunājam vienā valodā. Ka sirds nepukst vienā ritmā. Acis neiedegas vienā spožumā. Baidos saslavēt vai nopelt. Par daudz. Baidos.
    Pagājušajā gadā, par spīti augstāk minētajam, bieži sastapos ar latviešu autoru darbiem, kuri nekādi nespēja atstāt vienaldzīgu. Tomēr, es ilgi pretojos rakstnieces Lauras Vinogradovas upei. Pretojos par spīti tam, ka bez elpas mani iepriekš bija atstājis rakstnieces stāstu krājums izelpas. Toreiz priecājos, ka pie mūsu zvaigžņotās literātu debess spoži iemirdzējusies zvaigzne, kas spēj lasītāju apžilbināt ar savu spožumu tā sāpīgi skaisti. Tā, lai kamols kaklā nožņaudz, bet smaids uz lūpām neizdziest. Bet Upei es pretojos. Kā jau pretojos visam, ka ļaužu saslavēts (piemēram, KFC vistas stilbiņu spainītim). Bet es salūzu (kā jau visi krāmi). Salūzu, padodoties kārdinājumam, gada izskaņā ielūkoties tajā, ko slēpj trauslais zieds uz grāmatas vāka.
    Upe bija skaistākā padošanās, kuru piedzīvoju 2020. gadā. Un kā jau solīju savā iepriekšējā emuāra ierakstā (71 grāmata 366ās dienās jeb 2020. gada TOPs), beidzot savas pārdomas ietērpju vārdos.
    (Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2020)

    “Dažreiz arī no sevis gribas prom, bet tas ir grūtāk.”

    Garstāsts Upe lasītāju nes cauri Rutes dzīves līkločiem. Reizēm rāmi un līdzeni, reizēm samaļ lēveros putu mākoņos. Tā lokās pāri sāpēm. Pāri zaudējumiem. Pāri bērnības rūgtajai garšai, kas stīvu padara lasītāja mēli. Un aukslējas. Padara nejūtīgu. Paralizē.
    Rute likteņa badīta. Un liktenis kā čūska izlokās no atbildības. Tas atņēmis bērnību. Atņēmis pēdējos desmit gadus. Atņēmis viņu – Dinu. Māsu, kas bija līdzās, kad, vēl mazām esot, kā slimi putnēni tika grūstas ārā no ligzdas. Bija līdzās un uzklausīja ik vaidu, kad māte atkal un atkal sūkstījās un noniecināja tēvu, kuru tā arī neiepazina. Bija blakus, kad māte mīlēja vīrieti pēc vīrieša. Bija blakus, guļot aiz skapja piečurātos palagos un elpojot sekli, lai neuzmodinātu no miega mātes jauno mīlestību. Dzīves pabērni.
    Tagad Dinas vairs nav. Nav arī mātes, kas kāpdama uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem, ievainojusi bērnus. Sakropļojusi dzīves. Līdz nepazīšanai. Dina ir pazudusi. Māte ir cietumā. Ilgas un cerības uztur Ruti pie dzīvības. Un vienlaikus smacē. Rute grib prom. Prom no cilvēkiem. Prom no sevis. Rute grib pārkāpt upei pāri. Tikt otrā krastā. Sadziedēt sevi. Sadziedēt to, kas vēl palicis pāri.
    Ja palicis.

    “Starp Ruti un māti upe ir aizsalusi. Ledus ir tik biezs, ka straume to nespēj iekustināt.”

    Rute mēģina māsu paturēt dzīvu. Raksta vēstules, uz kurām necer sagaidīt atbildi. Bet tas ir tik cilvēcīgi. Tik cilvēcīgi meklēt vieglāko ceļu. Censties nezaudēt prātu. Nezaudēt pēdējās cerību atliekas.
    Rutes vēstules bradāja pa manu sirdi. Spārdīja. Ārdīja. Šķita, ka savās vēstulēs Rute patiesībā uzrunā mani. Es esmu Dina. Un es esmu tepat. Gribējās kliegt un dauzīt pa grāmatas plaši atvērto muti, lai Rute sadzird. Izsist grāmatai zobus. Dauzīt pa grāmatas plaši atvērto muti, lai Rute sadzird. Sadzird, ka esmu tepat. Un mūs nešķir ne vēstuļpapīrs, ne desmit gadi. Lai Rute sadzird, ka esmu gatava krist ap kaklu un lūgt piedošanu par klusēšanu. Par savu pazušanu. Par visu, ko esmu izdarījusi. Bez vainas.
    Dziedējot sevi, Rute sadziedēja arī mani.
    Es iemiesojos grāmatā. Un tā bija tīrākā bauda.

    “Stefans nekad par tevi nerunā, bet nesen teica: “Es saprotu, kāpēc tu gaidi Dinu. Es arī tevi gaidīju. Nav iespējams negaidīt.” Tas ir skaistākais, ko viņš man jebkad ir teicis.”

    Mūs katru kaut kur gaida kāda upe. Upe, kurā atmiekšķēt jūtas. Noberzt no sevis nost visu ilgi kārtu kārtām krāto. Berzt līdz asinīm nost. Pārvērst driskās to, kas velk zem ūdens. Palaist vaļā. Atdot straumei.
    Atbrīvot sevi jaunai dzīvei. Atvērt sirdi mīlestībai.
    Nav sevi jāpeļ par vēlmi aizbēgt. Aizbēgt, lai no jauna atrastos. Netīrie trauki izlietnē pagaidīs. Saskābusī zupa pieliekamajā kambarī pagaidīs. Arī mašīna sētā pārstās rūsēt. Riet pārstās kaimiņu suns. Tie pagaidīs. Arī cilvēki pagaidīs. Un upe.
    Zeme negriežas tik ātri, cik reizēm tiecamies pierādīt.
    Dot sev laiku ir visskaistākā dāvana, kuru varam sev pasniegt.

    Upe ir viens no skaistākajiem latviešu autoru darbiem, kuram nācies pieskarties. Kurā nācies iesakņoties. No kura nācies izaugt.
    Tā ir īsta laime – dzīvot starp rakstniekiem, kuri spēj mainīt pasauli ap tevi.

    “Mās!
    Kādreiz tiksimies. Meklē mani pēc sirmajiem matiem un kaulainā dibena. Man būs daudz, daudz gadu. Es būšu izņēmusi protēzes, tāpēc droši vien izskatīšos dīvaini.
    Tikai vēl ne. Vēl ne. Jo tagad es eju dzīvot.
    Mīlu!”

  • es varēju būt jebkura
    šajā pasaulē
    bet es gribēju būt viņējā

    Tu mani vēlies iztukšot. Kā vīna glāzi, kuru nemaz nebiji pasūtījusi. Lēni un mokoši. Mokoši un lēni. Un tad Tu ņem un paskaties uz mani taureņa vieglumā. Liec man izvilināt no sevis dvēseli ārā. Izraut grīdas un nograut sienas (un cik labi, ka dzīvoju bez griestiem), kaut vēl tik tikko te bija eiroremonts. Uzadīt no tās Tev džemperi un siltas zeķes. Un pārpalikumu iemērkt karstā ūdens krūzē kā tējas maisiņu no lielveikala zemākajiem plauktiem. Bet es bez pārpalikuma apģērbšu Tevi. Lēni un mokoši. Mokoši un… Ļaušu Tev uzplaukt krāšņi. Ļaušu Tev uzplaukt visās luksofora, kas reizē mūs laiž un nelaiž pāri krustojumam, krāsās. Un dienās, tādās kā šī (lēnās un mokošās), es skatīšos uz Tevi kā uz saulē izbalējušu fotogrāfiju. Likšu pie krūtīm kā plāksteri visiem saviem raižu pilnajiem sirdspukstiem. Un, ja saņemšu drosmi, kautri jautāšu, vai Tu par mani domā tā, kā es domāju par Tevi? Vai arī Tu naktīs pamosties no sapņa par mani, nosvīdušu pieri un sarkaniem vaigiem?
    Tava klusēšana būs atbilde.
    Tava klusēšana piespiedīs mani saprast, ka vienlīdz drosmīgi ir gan palikt, gan aiziet, gan salūzt, gan atkal salaboties.
    Taču pati Tu atļausies vairāk. Tu vienmēr atļaujies vairāk. Atļaujies, jo esi mūžīgāka nekā citi. Tu esi vārdi. Tu esi dzeja.
    Lēni un mokoši.

    vientulības ironija:
    mēs visi to izjūtam
    vienlaikus

    Lasot dzeju, es atkailinos pati sev. Atklājos. Kautrējos. Un mēģinu sakārtot vārdu drumslas pareizā secībā, lai saprastu, kā par to visu patiesībā jūtos. Lai saprastu, cik tukša vai pilna es esmu priekš sevis.
    Dzeju salīdzinu ar bitēm. Mazliet baidos, jo tās dzēliens var izrādīties nežēlīgs. Un kas zina, varbūt alerģisku reakciju izraisošs (iedomājies, kā es to paskaidrotu slimnīcas uzņemšanā – mani sadzēla dzeja… tā taču var nonākt reanimācijā vai psihoneiroloģiskajā dispanserā). Tāpēc es glābju sevi un tevi, un par dzejas izraisītajām blakusparādībām nerunāju ne emuāra ietveros, ne ārpus tā, tāpat kā es nelūdzu nevienam iekāpt manās apakšbiksēs. Taču šoreiz es lūgšu.
    Pirmo reizi indiešu izcelsmes kanādiešu stāstnieces un dzejnieces Rupi Kaura (Rupi Kaur) vārdu manīju tīmekļa vietnes Pinterest plašajās ārēs, kurās tā lietotāji dalās ar dažādām vizuālām un tekstuālām baudām. Īsas, teju aprautas vārdu rindas, kas kā asi skrūvgrieži atrod tevī īsto skrūvi un griež līdz aprauj vītni. Liels bija mans pārsteigums, kad apgāds Zvaigzne ABC saviem lasītājiem dāvāja Rupi Kauras pirmo dzejas krājumu Piens un medus (MILK AND HONEY) atdzejojumu latviešu valodā. Tas, ko pati biju fragmentāri baudījusi internetos, lika man saprast, ka, ja nepievienošu pienu un medu saviem dzejas krājumiem, kādā brīdī man nāksies sev atzīties, ka šādu neizdarību rūgti nožēloju. Un patiesi. Ceļojums Rupi Kauras pasaulē mani lauza un dziedēja, knieba un skrāpēja, glaudīja un mīlēja. Un šķita, katrs vārds atstāj arvien dziļākas brūces manā ādā. Izpeldot cauri sāpināšanai, samīlēšanai, pārlaušanai un dziedēšanai, es vēlējos, lai Rupi Kaura ar mani turpina darīt vēl. Un apgāds Zvaigzne ABC, izdodot dzejnieces otro dzejas krājumu Saule un viņas puķes, ļāva šīm vēlmēm piepildīties.
    (No angļu valodas atdzejojusi Ieva Melgalve; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2020)

    pasaki viņiem, ka biju
    siltākā tev zināmā vieta
    un tu sasaldēji mani

    Saule un viņas puķes (The Sun and Her Flowers) uztveru kā mazu autobiogrāfiju.
    Savu. Domāju, katrs var parakstīties kaut zem pāris grāmatā iegravētajiem vārdiem, pasakot priekšā par sevi. Tik daudz. Par atbildēm, kuras meklējam, par atteikšanos no sevis, par viņu (kas atstāj tevi bez elpas), par saknēm (kuras izravējam) par vārdiem (kurus vēlamies dzirdēt) un par to, ko vārdi nepateiks.
    Rupi Kaurai piemīt spēja ar vienkāršību panākt pakļāvību. Lasītāja pieradināšanu, vienlaikus stāstot par pasauli ap sevi un stāstot par pasauli ap mums. Tik pazīstamu. Ierastu. It kā mēs dienu no dienas kopā ēstu pie viena galda kartupeļu biezputru un strēbtu dzērveņu ķīseli. Caur vienu logu skatītos kā uzaust Mēness un kokiem lapas atņem vējš. It kā mati, kas bezkaunīgi savijušies kanalizācijas notekā, nāktu no mūsu visu galvām. Rutīnu.
    Saruna ar dzejnieci prasa fizisku sagatavošanos, jo Rupi Kaura atklāti un bez godbijības runā par salauztu mīlestību, zaudējumiem (un kā atraudāt kādu atpakaļ), greizsirdību, savas zemes pamešanu, jaunu pasauļu atklāšanu. Par okeāniem, kas šķir cilvēku no cilvēka, un izvēlēm, kas šķir vēl sāpīgāk. Tāpat dzejniece daudz runā par sevis iemīlēšanu, sievišķību un par to, cik daudzas no mums no tās atteikušās, ieguldot sevi nepareizajos cilvēkos, un drosmi, kuru šodienā varam atļauties, bet neizmantojam, kaut zinām, tās, kuras bija ilgi pirms mums, to nevarēja. Atļauties.
    Milzu izšķērdība.

    ne jau tas, ko atstājām aiz sevis
    mani salauž
    bet tas, ko būtu varējuši uzcelt
    paliekot

    Kad vēl nebiju iepazinusies ar Rupi Kauras biogrāfiju un lasīju Piens un medus, biju pārliecināta, ka aiz šiem vārdiem nomaskējusies sieviete pilnbriedā, taču, kad uzzināju, ka izcilā māksliniece dzimusi 1992. gadā (esot vien divus gadus vecāka par mani), biju vairāk kā pārsteigta. Arī šodien, lasot Saule un viņas puķes, mani nepamet sajūta, ka šajos vārdos ieausta neparasta un neizsīkstošu emociju pārpilna pieredze, kura, lai to sasniegtu, prasa mūžību.
    Mani vairs neizbrīna fakts, ka Rupi Kauras burvestībā pītie vārdi, kuri ietērpti grāmatas lapaspusēs, kuras papildinātas ar pašas dzejnieces trāpīgām ilustrācijām, kļuvuši par starptautisku fenomenu. Rupi Kauru lasa un apbrīno visā pasaulē. Un varbūt pat ārpus pasaules robežām (arī tas mani neizbrīnītu).
    Saule un viņas puķes ir mazā terapija. Mūsu visu.
    Atliek vien ļauties.
    Tai.
    Līdz vairs
    nav it nekā
    par ko raizēties
    .

    taurenis
    kožu bara vidū
    nespējot saskatīt sevi
    arvien centīsies kļūt par kodi

  • “Es nespēju apturēt vēju, kad tas mani saldē vai gāž no kājām, bet varu mēģināt atrast pavēni. Katrā cilvēkā ir kaut kas labs. Skatīšu tikai to, un man sāpēs mazāk.”

    Nevienā cilvēkā ļaunums nedzimst pats no sevis. Neizdzen savas saknes asinsvadu tīklojumā, kā lidmašīnu atstātie skrāpējumi debesīs iesakņojas Dieva mājvietas zilajos vārtos. Ļaunums nav ar likumu noteiktā kārtībā pasludināts par svarīgu dzīvību nodrošinošu orgānu, kuru nosedz kauli un miesa, sargājot no ārējiem kairinātājiem, lai neapsīkst. Neizdziest. Ļaunums nav balta maize, uz kuras ziest sviestu, uzmest siera šķēli un pirms norīšanas trīsdesmit reizes sakošļāt, lai neatstātu rētas uz barības vadā tikko veiktā eiroremonta sienām. Taču ar to nav gana, lai apturētu daža laba plosīšanas kāres slienas. Ļaunums kā transplants tiek ievadīts un iesprostots cilvēka ķermeņa mūros, lai izravētu visu labo, kas paspējis sākt dīgt, no sirdsapziņas mazdārziņa dobēm, atstājot vietu vien melnai tumsai, kuras saknes, kā spītīgas vara stieples, ielaužas dziļi zem zemes virsējās kārtas, saindējot dvēseli ar ļaunuma zīmoga krāsu. Un ļaunums, kuru glabā bērna, mazā cilvēka, ķermeņa mūri, ir visnežēlīgākais. Vissāpīgākais. Visnesaprotamākais. Visneārstējamākais. Bērni ir pieaugušo atspoguļi. Mazais (divkājainais) darvas piliens sacukurotajā medus mucā. Bērni ir kā tapetes, kas piesūcas ar visu, kas apkārt. Ar ceptas gaļas un tabakas smaržu, ar dusmām un klaigām. Asarām un vaimanām. Bet ne ar smiekliem. Skaļiem smaidiem. Liegiem glāstiem (jo kur gan jūs esat redzējuši tapetes, kas labprātīgi grib piesūkties ar labsajūtu). Mēs esam atbildīgi par to, kādi aug cilvēki, kurus esam laiduši pasaulē, ļaunuma neskartus. Taču ikdienībā par to aizmirstam. Izaug asinskāri suņi, kuri gatavi ikvienu, kurš nevēlas pakļauties bara instinktam, saplosīt ar saviem netaisnās tiesas žokļiem.

    Cik rāma, cik pieglaimīga! Kā stienis jūra guļ pie Marīnas kājām. Debesu spogulis. Jūra un debesis – abas norunājušas mest mieru saviem auklējumiem – viļņiem un mākoņiem. (..) Viļņi un mākoņi kā iekonservēti. Nekas neliecina, ka pasaulē mīt sāpes, bailes un uztraukums. Arī tie ir iesālīti. Par akmeņiem nemaz nerunājot! Tie allažiņ nepārspēti miera mikas. Mūžīgie pensionāri.

    Ar rakstnieci Lindu Šmiti starp grāmatu vākiem esmu tikusies jau agrāk. Tas bija Rainītis, kuram rakstniece lika atvērt man savu sirdi, lai tajā ielaistu mazo puisēnu – astoņgadīgu cilvēkbērnu, kuram līdz cilvēkbērnam ir kā lietus lāšu piedzītām asfalta grambām līdz pārpasaulīgu vēju sabangotam okeānam. Tāpēc, ka Rainītis ir atšķirīgs, kaut gribētu būt tāds pats kā citi. Citi, kam ir tiesības uz pasakām, sapņiem, smiekliem, priekiem, niekiem, mammu, tēti. Īstiem. Muļķīgi īstiem. Kaut vai tikai aiz pienākuma. Bet nav. – toreiz es ar sāpēm vagoju vārdus WordPress’a tekstu drukātavā par grāmatu, kura bija atstājusi uz manām rokām zosādu (un joprojām ir, kad par to atceros). Šoreiz mūs kopā saveda cits dzīves nepieņemtais. Piektklasniece Marīna – mūsainā meitene ar šķidro bizi pār kreiso plecu. Šai pasaulei nepiederīgā, izraidāmā, atstumjamā, nosodāmā, nepieņemamā, promsūtāmā. Neputns. Linda Šmite ir ne tikai rakstniece, bet arī skolotāja, kurai izdevies ieraudzīt to, ko citi skolotāji veikli pamanās neievērot. Taču ievērojot, uzreiz aizmirst. Neievērot (un aizmirst) to, cik negaidīti pārsteidzošs var būt skolas solā sēdošais bērns. Un par to stāsta arī Liedaga bērni. Stāsta par mazā cilvēka dvēseles un gara tukšumu, kuru ap pirkstu aptinis ļaunums.
    (Izdevējs: Lauku Avīze, 2012)

    “Pārtrūkušu diegu var sasiet, bet mezgls paliks tik un tā.”

    Neviens negrib būt baltais zvirbulis. Bet Marīnai tas sanāk dabiski. Tik dabiski, kā elpot vai atglaust matus no saules staru izraibinātās pieres vietas. Marīnai piemīt Dullās Daukas pasaules iepazīšanas un izzināšanas tieksme. Tā pluina Marīnas jūtu pasauli kā ērglis Prometeja miesu, neļaujot atslābt lielo atklājumu priekšā. Šī baltā zvirbuļa tēls, Dullās Daukas apņēmība un vasarraibumiem izķēmotā seja liek meitenei kļūt par vieglu uzkodu klasesbiedriem. Tiem no piektās . Tiem, kas nelaiž garām ne brīdi, lai uzkrautu uz pleciem tikai Marīnai paredzētās mocības. Tikai viens acu pāris visā klasē uzlūko Marīnu citādāk. Ar neizsakāmu žēlumu. Taču ar to ir par maz. Par maz, lai pār lūpām laistu aizstāvības vārdus meitenei, kuras lielākais noziegums ir būt tādai, kāda viņa ir. Kuras lielākais noziegums ir vienkārši būt. Bet Marīna nesaka neko. Neko par pāridarījumiem un sāpēm, kuras rada ķīmisku īssavienojumu krūšukurvī, draudot jebkurā brīdī uzliesmot. Marīna nesaka neko, jo ir baltais zvirbulis, kas izšķīlies cilvēku veidotā ligzdā. Nepareizajā ligzdā. Ligzdā, kurā pēc vectēva nāves vairs nejūtas piederīga. Ligzdā, kurā tētis vairs nemīl mammu, bet mamma nespēj tēti palaist lidojumam prom (uz citas sievietes vītu ligzdu). Ligzdā, kurā visi dzīvo zem viena jumta, bet tajā pašā laikā ir viens otram lielākie svešinieki. Taču Marīna neprot turēt ļaunu uz saviem pāridarītājiem, katrā saredzot tikai labo, kas tos no cilvēka vien soļa attālumā šķir. Tik daudz gaismas ir viņā. Un tik ļoti no gaismas ceļa tie, kuri liek būt bez vainas vainīgai.

    Kādu dienu klasesbiedru reakcija uz Marīnas neapdomības brīdī izteiktiem vārdiem liek nojaust, ka par tiem nāksies maksāt dārgi. Ne uzreiz. Taču ar katru Saules un Mēness lēktu un rietu, kas tuvināt tuvina dienai, kura iezīmēs Liedaga bērnu stāstā nesaudzīgi skaudras līnijas, procenti augs. Augs tāpat, kā aug prātam neaptveramais un ne līdz galam izskaidrojamais klasesbiedru naids pret mūsaino meiteni ar šķidro bizi pār kreiso plecu. Tomēr vienīgie, kas šajā pārestības noziegumā saņems sodu, būs bērnu vecāki. Jo nav lielāka soda, kā mātei, tā tēvam (un jebkuram citam pieaugušajam, kuru sabiedrībā mazie cilvēki izaug par lieliem, lai audzinātu jaunus cilvēku asnus), kā apjausma, ka tukšumu bērnu dvēselēs aizpildījis ļaunums, kamēr to būtu jāaizpilda vecāku mīlestībai un rūpēm. Bezdarbības un pievērto acu sindroms, kas maksā dzīvību. Vai tas ir tā vērts? Tas katra vērtību svaros jāieliek un jānosver…

    “Smejot un apceļot viņi cenšas sevi pasargāt. Nekas cits tas nav, kā slēpšanās aiz pāri darīšanas vairoga. Sit pirmais un būsi drošībā – tāds ir viņu princips.”

    Man ir bail no Lindas Šmites. Bail, jo ikreiz, kad sastopamies, lai es atkodētu autores šifrētās vārdu slūžas, kas to vien gaida, kā izlaušanos, es saņemu emocionālu sitienu pa saules pinumu, kas liek meklēt pēc elpas, kura izsista no mājvietas. Liedaga bērnu pēcvārdā Linda Šmite raksta, ka neesot dzejniece. Taču šie ir vienīgie rakstnieces vārdi, kuru pavadībā negribas piekrītoši māt ar galvu. Lindai Šmitei piemīt savdabīgs rokraksts (to pieminēju arī rakstā par Rainīti). Man nevajag autora vārdu un uzvārdu uz Liedaga bērnu vāka, lai saprastu, kas ar mani caur šīs grāmatas lapaspusēm runā. Un šis rokraksts ir valdzinoši poētisks. Emocionāli piesātināts. Jūtīgs. Tam piemīt daudz vairāk tēlainības un pievilcības, kas citkārt kā sāls zupā trūkst pat dzejnieku rakstītajās rindās.
    Esmu bezgala pateicīga, ka rakstniece nesaudzīgi runā par lietām, par kurām tik daudzi vēlas klusēt, jo vardarbība bērnu starpā šķiet pārlieku uzblīdināta. Pārsātināta. Pārspīlēta. Kā pārvārīta auzu putra. Tomēr tā nav. Tā pastāv katrā bērnu kolektīvā. Apzināta. Neapzināta. Fiziska. Garīga. Tam nav nozīmes. Tā pastāv. Ir klātesoša ik dienas. Un ir tikai laika jautājums, kad šodienas nevainīgie joki, kļūs par rītdienas neatgriežamo traģēdiju. Kurš ir īstais upuris? Pāri darītājs vai kāds, kurš kļuvis par grēkāzi pret paša gribu? Liedaga bērni liek atvērt acis. Liek domāt. Pārdomāt. Gremot un sagremot. Liek skaidru prātu paraudzīties uz to, kam ierasti straujajā skrējienā pārlaižam pāri vieglu skatu. Mēs esam atbildīgi par rīcībām, jo bērni ir pieaugušo atspoguļi.

    “Kā var noliegt lapa lapu, zars zaru, ja tie nākuši no viena koka?”