Es lasu tevi kā atvērtu grāmatu.
Kā gājputni lasa debesis. Kā naktī garāmpeldoši kuģi lasa viļņus jūrā.
Pa vienam. Pa diviem.
Klavieru taustiņi uzlasa notis. Pulksteņi uzlasa minūtes. Stundas.
Es bēgu no vārdu pavedieniem. Un cilvēkiem, kas palēnina gaitu, lai blenztu uz autoavārijām.
Pelēkiem cilvēkiem. Pelēkās mājās. Pelēkās pilsētās.
Viss kā parasti.
Esam pārprasti. Dažkārt un tikai mazliet.
Viss labais reiz beidzas. Beidzas arī viss sliktais.
Beidzas viss.
Bet es. Es ieslēdzu mūsu virtuvē gaismu.
Bet es.
Es turpinu lasīt tevi kā atvērtu grāmatu.
«Dažreiz, pat ja sāc no pēdējās lappuses un domā, ka visu jau zini, grāmata atrod veidu, kā tevi pārsteigt.»
245. lapaspuse
Neprasi man, kur paliek laiks (skaidrs, ka tas skrien kā sacīkšu zirgs, pieķēries sekunžu rādītājam), kā pierast pie ziemas un kur ir mans 2024. gada grāmatu tops. Mana mute pilna klusēšanas. Taču, kā vienmēr, vari man pajautāt, kas bija pēdējā grāmata, kuru izlasīju (aplēju ar kafiju/boršču/karstām asarām) – tad es nebaidos (ar visu savu kailo ķermeni) ienirt vārdu jūrā (kaut joprojām neprotu peldēt), kamēr stāvi krastā un vēro šo nebeidzamo maiguma (reizēm raupjuma pilno (tad pret vārdu vaļņiem es noberžu celi jēlu)) tirādi.
«(..) tieši tāpēc es iemīlējos lasīšanā – tu acumirklī peldi straumē, īstās pasaules problēmas izšķīst un visas raizes pēkšņi ir drošā attālumā kaut kādas metafiziskas sienas otrā pusē.»
191. lapaspuse
Es precīzi nezinu, cikos sāksies pavasaris, bet uz brīdi bija sajūta – dzirdu gājputnus pārrodamies mājās – tik silti un labi es jutos, lasot Emīlijas Henrijas (Emily Henry) romānu «Grāmatmīļi» (Books Lovers). Ar Emīliju Henriju pirmo reizi sastapos, pateicoties Mairitai un Pirmajam Latvijas grāmatu blogeru forumam. «Pludmales romāns» man deva pārliecību, ka ne visi romāni par mīlestību, ir domāti tantēm – tām, kuras maija vidū siltumnīcā dēsta tomātus vai hobija līmenī mājsaimniecības preču veikalā (ik pārnedēļas) nokaitina zāles darbiniekus, nespējot izlemt par labu vaskadrānai ar krustdūriena vai saulespuķu rakstu. Tāpēc brīdi, kad beidzot varēšu ķerties klāt «Grāmatmīļiem», gaidīju jau ar krūtīs briestošu sajūsmu, kura mani pavadīja visu trīssimt trīsdesmit sešu lappušu garumā (un, kas zina, varbūt arī platumā).
«Kad grāmata ir visa tava dzīve, tu iemācies diezgan precīzi uzminēt, kā virzīsies stāsts» (7. lpp.) – īpaši, ja runa ir par mazpilsētas mīlas romāniem – tad ir sajūta, ka visi iztēles dievi ir pievērsušies Slavenības bez filtra scenārija autoriem, pārējiem atlicinot vien kaut ko līdzīgu, kā, ja «ceļmalas ēdnīcai un kantrī bāram būtu piedzimis bērns, un tagad šis bērns ir pusaudzis, kurš pietiekami bieži neiet dušā un košļā džempera piedurknes» (69. lpp.) paternam, kas nolietots kā Ventspils – Kolka šoseja (lai debesu tētis nogrābstās!). Šādu mīlas romānu virzību «Grāmatmīļu» pirmajās lapaspusēs iezīmē galvenā varone. Un tas ir brīdis, kad saprotu – šis romāns būs nevainojams!
Lai arī paredzamības ziņā «Grāmatmīļi» īpaši neatšķiras no jebkura cita romāna, kurā autors necenstos apvienot divas dzīves apbružātas sirdis, man nācās pakļauties Emīlijas Henrijas stāstnieces meistarībai un atzīt, ka, manā skatījumā, šī romāna neparastā pievilcība slēpjas nevis tajā, kas, bet gan kā tiek pastāstīts.
«Grāmatmīļu» pirmo pusi izbaudīju nevis lasot, bet (skaļi) ķiķinot. Iegrimu stāstā kā cukurbiete auglīgā zemē. Komiskas situācijas un brīnišķīgi, asprātīgi un gaisīgi dialogi, bez jebkādas sveškauna piegaršas. Kā arī stāstā tik organiski iepītie tēli no citiem Henrijas romāniem, atsaucot atmiņā jau iemīļotus personāžus (piemēram, Janvāri Endrūsu no «Pludmales romāna»), šķita tik gudrs un simpātisks paņēmiens, lai iepriecinātu rakstnieces daiļrades cienītājus – paspertu soli tuvāk, pastieptu roku… Tobrīd kā sniegs izkusu domās, kuras mani atrod ikreiz, kad lasu izcilu stāstu – ka «gribu, lai tas viss turpinās, un gribu zināt, kā tas beigsies. Es gribu to pabeigt, un man vajag, lai tas turpinās mūžīgi.» (249. lpp.) Taču, jo tuvāk nāca « lai tas turpinās mūžīgi», jo vairāk es izplūdu līdzcietībā. Man virs galvas bija jūra, zem kājām – debesjums. Es ieskatījos romāna varoņos, kā vienmēr biju vairījusies skatīties sevī.
Pašaizsardzības vairogs bija kritis.
«Varbūt tieši tāpēc cilvēkiem tik ļoti patīk stāsti. Visas šīs iespējas sākt no jauna, izdzīvot dzīves, kādu mums nekad nebūs.»
321. lapaspuse
Vai tu klausījies, ko fizikas stundā zem ūsām burkšķēja skolotājs, vai, gluži kā es, blenzi uz pulksteni, iztēlojoties, ka esi laiks, kas auļo kā sacīkšu zirgs, pieķēries sekunžu rādītājam? Tā reiz nejauši dzirdēju – pretpoli pievelkoties. Tāds esot dabas likums (vai kaut kas tamlīdzīgs). Arī grāmatmīļi pievelkas viens pie otra. Mīlestība pret grāmatām ir tik pat brīnumaina kā apgāztas debesis.
Un «Grāmatmīļi» ir kā pastaiga mākoņos.
Emīlijai Henrijai izdodas iezagties lasītāja prāta dzīlēs, neatstājot pēdu nospiedumus. Viegli (lipīgiem smiekliem) rakstīt par būtisko – ģimeni, attiecībām, karjeru, traumām, atsvešināšanos, bailēm, sevis (ne)pieņemšanu, mīlestību un, protams, grāmatām.
Mēs mākam runāt.
Rakstīt burtus, gludināt buktes, smērēt sviestmaizes, nomainīt automašīnām eļļas filtrus, bet nemākam klausīties – citos, bet jo īpaši sevī.
Parādība, kas cilvēku atšķir no kafijas galdiņa…
«Grāmatmīļu» sižeta līnijas izklāsts būtu noziedzība pret cilvēci (gluži kā Zelta Mikrofona 2025 pasniegšanas ceremonija), tāpēc detaļās neieslīgšu (nekas nav bīstamāks par grāmatmīli, kurš ticis pie spoilera), vien teikšu – labas grāmatas dara lasītājus laimīgus, bet šī grāmata ir… izcila!
No angļu valodas tulkojusi Santa Andersone;
Izdevējs: Evita, 2024
*Grāmatas eksemplārs saņemts apmaiņā pret godīgu atsauksmi!
Bezgalīgs stāsts. Neviens nevar pateikt, kur tas sākas. Neviens nevar pateikt, kur tas beidzas. Ir tikai zināms tas, ka viss sākās pirms tevis un manis. Un viss beigsies pēc manis un tevis. Mēs esam kaut kur pa vidu. Sākuma beigās. Beigu sākumā. Bezgalīga stāsta vēdera dobumā. Pašā notikuma epicentrā. Vietā, par kuru raksta (un noklusē) rakstnieki. Kur kāda laumiņa nomirst ikreiz, kad bezcerīgi skumjš dziesminieks atskaņo dziesmu par rudeni. Par buramvārdiem, akmeņiem, kas runā, un ziemām, kuras var ēst un (ja nebaida saslimšana ar plaušu karsoni) aizbāzt aiz krekla. Astoņas ciešanu pilnas taktis, kuru laikā pulksteņa sekunžu rādītājs, nesankcionētu skriešanas sacensību laikā, bez liekas piepūles noskrien metronoma svārstu. Vietā, par kuru bez mitas ik dienas ziņu diktors diktē no televizora ekrāna (vai paspēji pierakstīt? nekas! vismaz tagad skaidri zināsi, ka šajā eksāmena daļā esi izkritis (nāks nākamās un vecās aizmirsīsies?)). Sākuma beigās un beigu sākumā, kur neviens nav spējīgs atzīties, ka pārlaidies pār dzeguzes ligzdu. (un būsim godīgi) Kur fermenti šķeļ apēsto siermaizi. Bezgalīgs stāsts. Doktora (desas) disertācija. Aizstāvēšana (un aizstāvēšanās) dienu no dienas. No sevis. Un līdzīgiem. Pogu caurumiem cepumu kastē. 
Es būtu atcerējusies par «Kas ir upe?» tikai tad, kad no sienām būtu jānorauj tapetes un lietas. Es būtu par to atcerējusies tikai tad, kad tā izdīgtu cauri grāmatu skapja plauktiem un ar saviem leknajiem pirkstiem bakstītu manu briļļu stikliņus. Es par to atcerētos tikai tad, kad nezinu kad. Un tie ir fakti. Lietuviešu ilustratores un bērnu grāmatu autores Monikas Vaicenavičienes grāmata «Kas ir upe?» manās mājās nonāca jau sen. Nāca un (sargoties no zemu lidojošiem objektiem; un bērniem) nonāca pa taisno grāmatu skapja galvenē. Tur, kur dzīvo putekļu karaļi un karalienes, un, spītējot putekļu birstes uzbrukumiem, kareivīgi stājas tai pretī, nepagurstošā cīņā par palikšanu tronī. Nonāca valstībā, kur nonāk visas aizmirstās lietas. Aizmirstībā. Ja vien ne tas nodevīgi smīnošais svītru kods uz grāmatas vāka, kas pabāzis savu degunu pāri grāmatu skapja dzegai ostīja uz dzīvojamo (vai televizora, kā to sauc bērni) istabu plūstošo siltu pankūku smaržu, es par to atcerētos tikai tad, kad nezinu kad. Taču upe mani atrada. Un tagad es zinu.
«Kas ir upe?» ir izzinoša ilustrāciju grāmata. Filozofisku jautājumu (un atbilžu) krātuve. Pirmkārt jau, «Kas ir upe?» pārsteidz ar saviem izmēriem. Man visu šīs grāmatas (un iespējams savu) mūžu būs jādomā, kur likt to tajos īsajos pārlasīšanas atelpas brīžos, jo no grāmatu plauktu rāmjiem tā kāpj ārā. Kā jau upes to mēdz darīt. Kāpt ārā no tām ierādītajām vietām. Garām kājām kātot, kur pašas grib, atstājot aiz sevis dziļas grambas, kurus saucam par ezeriem. Jūrām. Okeāniem. Ielokās Zemes krunkās – «sadiedz stāstus un notikumus, savieno vietas, laikus un cilvēkus», jo «upe ir pavediens». Upe sazarojas. Kā cilvēki sazarojas. Dzimst bērni. Un mazbērni. Un, ja paveicas, mazmazbērni. Tā upe sazarojas. Un dzimst jauni pavedieni. Jaunas vietas, laiki un cilvēki apaug jauniem stāstiem un notikumiem. Upe ceļo bez koferiem, taču tai vienmēr viss ir līdzi: nīlzirgi, varavīksnes foreles, zemeņu ievārījuma burkas, ūdensmērītāji. Lieli kuģi un mazas laiviņas (pildītas kabaču ikriem). «Zem ūdens virsmas slēpjas neredzamas dzīles» (un cik tādu slēpjas zem mūsu ādas?), kuras kāds sauc par savām mājām (ja vēlējies nosūtīt Brazīlijas dižūdram vēstuli, bet šaubījies pa adresi, tad tagad tu zini droši). Sauc vārdā, jo «upe ir nosaukums». Un «aiz katra upes nosaukuma slēpjas kāds stāsts – reizēm par mīlestību un reizēm par karu.»
«Kas ir upe?» ir burvīga grāmata, kura atgādina (jo mēs patiešām to ļoti bieži aizmirstam), cik dažādi mēs esam, pat ja ģīmji mums pēc vienas līdzības. Cik dažādi uz vienām un tām pašām lietām spējam (un nespējam) skatīties. Upes ir mūsu planētas asinsvadu sistēmas. Vissvarīgākais fragments – bezgalīgais stāsts. Pavediens, kurš sākās pirms tevis un manis. Pavediens, kurš beigsies (vai nebeigsies) pēc manis un tevis. Puzles gabaliņš, bez kura mēs izsīktu. Iznīktu. Mēs esam ūdens (bet vai par ūdeni mums jāpaliek?) un mums jāzina savs stāsts. Bezgalīgais stāsts – te nu tas ir, atradis mājvietu grāmatā zem nosaukuma «Kas ir upe?». Noslēpumu pilns. Šķeļ prāta (un neprāta) straumes. Robežas. Es esmu upe. Stipra un drosmīga. Taču arī man reizēm tik un tā ir bail. Pat lielām upēm reizēm tik un tā ir bail.