Mūžībai, tavās acīs, ir visas Mēness nokrāsas. Ar mīlestību radīts tu un Visuma bardaks (kurā tu vienu dienu ņēmi un pazudi). Pirkstu galos, kā daudzdzīvokļu namos, iemājojušas rūpes, ar kurām tu noslauki asaru puteklīšus no maniem vaigiem. Tavā bārdā (kuru tu nodzen reizi mēnesī – pensijas dienā) mūždien cieši iekrampējušās cepumu drupatas (saldumi ir tava vājība (tāpat kā traktori (un Viņa))). Cauri tavu lūpu tūtiņai vijas melodija, kuru tu nosvilpo pēc tāltālām atmiņā(lakatiņš zilais)m (jo tā bija Viņas mīļākā dziesma).
Un tavi joki – tā ir valoda, kurā runājam tikai mēs abi. Manas dzīves nodaļu, kuru saucu par bērnību, tu piepildi ar lipīgiem (un staipīgiem) smiekliem, saldiem kā liepziedu medus.
Tu glāb mani no lietiem un pērkoniem. Tu glāb mani no pērieniem. Tu sargā visus, bet visiem būtu jāsargā tevi – iespējams, tad tev nebūtu jāpazūd Visuma bardakā, starp kosmosa gružiem un, Piena ceļā izkaisītiem, četrsimt miljardiem tādiem, kā tu – saulēm, kas slāpst pēc sava mēness.
«Senos laikos cilvēki meklēja vietu, kur dzīvo mūsu ilgas, un domāja, ka ir to atraduši. Ilgas, tā viņi apgalvoja, dzīvojot mūsu sirdīs, bet (..) vienā pašā sirdī tik lielām ilgām nebūtu vietas.»
8. lapaspuse
Jūs jau (noteikti) zināt to sajūtu, kad, ieejot pa vecvecāku mājas durvīm, degunā ieskrien cukurīga ābolu kūkas vai kanēļmaizīšu smarža, liekot siekalu dziedzeriem strādāt (ēdien)trauksmes režīmā, bet vēderam iedūkties kā dīzeļmotoram aukstā rudens rītā, gatavībā apēst pat švammi ar krējuma+cukura cepurīti (labu apetīti!), ja dzīves scenārijā tā būs ierakstīts. Līdzīgas sajūtas mani pārņem, kad redzu grāmatu ar smuku vārdu vai bildi uz tās – ja tie sniedz acij un ausij tīkamu baudījumu, mājās no grāmatu veikala varu pārnākt pat ar centrālās apkures katlu iekārtu un to ekspluatācijas rokasgrāmatu.
Ja man tūlīt būtu jānosauc smuko nosaukumu grāmatu saraksts, «Ja mans mēness būtu tava saule» noteikti ierindotos top divi. Šī neapšaubāmi poētiskā frāze par diviem debesu ķermeņiem, kuriem, par spīti tam, ka tie atrodas vienā laikā un telpā, nekad nebūs lemts satikties (kā tev un man), jau no pirmā skaļi izrunātā vārda, iekrita manā ausī (un vairs nav izkratāma ārā).
«Mēnesi ne vienmēr var redzēt. Bet tu zini, ka tas vienmēr tur ir.»
57. lapaspuse
Tilts, pa kuru lasītājam dota iespēja nonākt pie fantastiskā TRIO – vācu rakstnieka Andreasa Šteinhēfela (Andreas Steinhöfel), ilustratores Neles Palmtāgas (Nele Palmtag) un tulkotājas Signes Viškas kopdarba «Ja mans mēness būtu tava saule» (WENN MEIN MOND DEINE SONNE WÄRE), ir JĀŅA ROZES apgāds.
Šis ir tilts, kuru vienmēr šķērsoju bez bažām, jo esmu pārliecināta, ka tilta otrā galā mani sagaidīs literārs piedzīvojums, kurš neliks vilties.
Un šī reize nav izņēmums.
Iedomājies vismazāko mazpilsētiņu, kurā esi bijis! Un tagad iztēlojies to… divreiz mazāku! Tā ir vieta, kurā dzīvo kāds zēns, kurš pēc kaut kā ļoti ilgojas. Tie nav cepumi ar šokolādes glazūru vai maizes zupas jogurts ar plūmēm (ak, kaut tā būtu!) – zēns ilgojas pēc sava vectēva, kurš jau kādu laiku atrodas vietā, kurā mīt tie, kam «vairs nav visas krellītes biķerītī», taču zēnam ir plāns, kā vectēvu atgūt. Un apstādināt visu pasaules laiku, lai tumsa uz brīdi aizmirst, ka ir radīta, lai atņemtu mums gaismu. Ir tikai nepieciešama kripatiņa veiksmes un kundze, smalkiem zirnekļtīklmatiem, kura nedaudz atgādina… trompeti.
«Un, kamēr tu stāsti, vasaru no vasaras, gadu no gada, tavas mazās, jaunās plaukstas guļ lielajās, vecajās plaukstās, un, kamēr tu klusē, tavas acis pēta vēnas un cīpslas uz šīm plankumainajām rokām, kas par tevi rūpējušās, kas tevi sargājušas un mierinājušas, vasaru no vasaras, gadu no gada – kopš sevi atceries.»
42. lapaspuse
Trīs steidzīgi cilvēkpunktiņi un Lielā Aizmiršana – bubulis, kas liek izbalēt lietām, vietām, cilvēku vārdiem un sejām – dodas uz maģisko vietu, kur «pareizās domas plūst cauri galvai kā vēss, spirdzinošs sudrabs, nepareizās domas sadeg kā kaistoša rūsa».
Vai jau paspēji aizdomāties, kura ir tava maģiskā vieta, kurā ļauj domām noskaidroties?
Mana atrodas aiz grāmatu vākiem.
Tās ir manas bruņas. Mans cietoksnis. Mana Drošā pils.
«Ja mans mēness būtu tava saule» atgādina par to, ka cilvēki nav radīti, lai būtu vientuļas (peldošās) salas (jo neviens cilvēks taču nav radīts, lai būtu deserts). Cilvēkam vajag cilvēku (un suni, piebilstu Regīna Ezera). Dienas (un dzīves) beigās mēs tāpat saprotam, ka vienīgā patiesā vērtība ir tas, ka mēs esam viens otram. Un nekam citam nav nozīmes – mans mēness var būt tava saule – mēs varam spoguļot(ies) mīlestīb(ā)u.
Ja esi izslāpis pēc (svarā un teikumos neliela) neviltotu jūtu un emocionāli (sa)viļņojoša stāsta par par draudzību, mīlestību (tumsu un gaismu, aizmiršanu un atcerēšanos) un ģimeniskajām saitēm, kuras notur mūs visus vienā Orbītā, šeit ir slāpes remdējošs stāsts, kā bērniem, tā pieaugušajiem!
Un pavisam īpašu grāmatu padara tas, ka tai pat ir savs skaņu celiņš (vai esat gatavi manabalss.lv iniciatīvai par skaņu celiņu KATRAI grāmatai (pat centrālapkures katlu rokasgrāmata tādu ir pelnījusi, vai ne?)), kuru ir iespējams klausīties gan vienlaikus lasot aizkustinošo (vēl vairāk aizkustinoties) stāstu, gan ikdienā – mizojot kartupeļus, izžaujot veļu vai slaukot putekļus no «oho, man nebija ne jausmas, ka putekļi var saaugt arī šeit» stūriem un virsmām.
«No priekšējā sēdekļa atskanēja Šneideres jaunkundzes čiepstošā balss. “Varu saderēt, ka jūs lieliski skūpstāties!”
36. lapaspuse
“Ja es jūs nobučošu,” vectēvs teica, “jūs dzirdēsiet eņģeļus dziedam!”»
Reiz kādā senākā bloga ierakstā minēju, ka: «Stāsti par vectēviem mani allaž gāž no kātiem. Jau no mazām dienām es apbrīnoju vectēvus par katru nieku. Par katru vectēva lietu. Un ar neviltotu prieku tvēru viņu neparastos stāstus, kurus nespēju vien atklausīties, kā atdzerties ūdeni saules sakarsētā dienā.» Šie vārdi bija veltīti ierakstam par «Ja mans mēness būtu tava saule» grāmatas tulkotājas Signes Viškas bilžu grāmatu «Kate, kas gribēja kļūt par vectēvu».
Mēdz teikt, ka trumpja gājiens ir mazu bērnu vai dzīvnieku parādīšanās uz skatuves. Priekš manis (trīs bērnu, piecu kaķu un suņa mammu ar iepriekšminēto trumpja gājienu nav iespējams izsist no emocionālās līdzsvara, jo es tajā neesmu bijusi jau vienpadsmit gadus) trumpja gājiens ir ierakstīt vectēvus (un vecmammas) lapaspusēs – tad es esmu Kartupeļu kauju grimstošais kuģis.
TRĀPĪTS!
GRIMST!
*Grāmatas eksemplārs saņemts apmaiņā pret godīgu atsauksmi!