Birka: Nordisk

  • “Viņi pazaudē sevi te pie ledus pils. It kā būtu ar kaut ko pārņemti, meklē sev apkārt kā drudzī, kaut ko dārgu, kas nokļuvis nelaimē, kur paši iesaistīt.”

    Tukšums. Nebeidzami nepieradināms lielums. Bez formas. Nav iespējams tukšumu aptvert. Nav iespējams iesiet pavadā un izvest garā pastaigā. Nav iespējams sasildīt svelošo aukstumu, kas nāk no pilnīga tukšuma. Tukšumu nevar paslēpt slēgtā telpā aiz durvīm. Vai pielabināt ar desu maizi. Nevar sasmelt tukšumā izlieto ūdeni vai uzlasīt pateikto vārdu drumslas. Tukšums ir nebeidzami nepieradināms lielums. Tukšums – vārds, kas tik ļoti skaisti iedarbojas uz cilvēku ausīm, vienlaicīgi pakrūtē stindzinoši durot. Tukšumā kā melnajā caurumā pazūd balsis un atbalsis. Darbi un nedarbi. Pazūd ziemas un vasaras, sarkanām debesīm degošas. Pazūd domas un nedomas. Izkūst irdens sniegs zem kājām. Un laiks. Gājputni neatgriežas. Un bumerangs neatgriežas. Dienas pēc naktīm neatgriežas. Tukšumā kā melnajā caurumā pazūd viss. Pazūd arī daļa no sirds.

    “Šeit ir kaut kāds noslēpums. Viņi atrok bēdas, kādas nu kuram ir, un iedēsta tās naksnīgajā rotaļā starp gaismu un nojausmu par nāvi.”

    Draugu man ir tieši tik daudz, lai saskaitītu tos uz pieciem pirkstiem. Un tad vēl paliktu pāri. Nekad neesmu alkusi cilvēkus sev blakus (sauciet to kaut vai par intraverta īpatnību (vai nesauciet vispār)). Mēģinājusi izlauzt ceļu uz draudzībām kā caur bieziem Amazones džungļiem, nedrošības, baiļu un indīgu rāpuļu cauraustiem. Esmu aiztaupījusi sev ilūzijas par nesaraujamām saiknēm, solījumiem, lieliem kā gubu mākoņu paklājiem, un ēnām, kas kā asinssūcēji uzmetas sāpēm par sabrukušām draudzībām. Cilvēku zaudējumiem. Vilšanās, kas liek iztrūkties pat nebeidzami nepieradināmajam lielumam. Un par to arī ir šī grāmata, šī Ledus pils – par draudzību un zaudējumiem, par vientulību un atsvešinātību. Par tumšo mūsos. Un spēku, kas liek cīnīties ar neremdināmu ledus aukstumu sevī. Un uzvarēt.

    “Cilvēks iet, cik ātri vien spēdams, un vienlaikus vēlas, lai ceļš nekad nebeidzas.”

    Tarjeijs Vēsoss (Tarjei Vesaas) un Ledus pils pie manis nonāca vienlaikus ar Ērlennu Lū un Muleju. Ja par Muleju iepriekš kaut ko pa acu galam biju lasījusi, tad ne pa Tarjeiju Vēsosu, ne Ledus pili dzirdējusi (un lasījusi) nebiju neko, lai gan latviešu lasītājiem šis vārds varētu arī nešķist gauži svešs. Darbi, kuru autors ir viens no dižākajiem 20. gadsimta norvēģu rakstniekiem, arī iepriekš tulkoti mūsu pasakaini burvīgajā, neatkārtojami saistoši stāstošajā valodā. Lai arī apjomā nelielais romāns Ledus pils sarakstīts 1963. gadā, man nevienu brīdi nepameta sajūta, ka tas būtu noticis nupat. Šajā ziemā. Vārdu spēles savijas viena ar otru, veidojot poētiski valdzinošas teikumu straumes, kuras meistarīgi izdevies apspēlēt arī tulkotājai. Es ārkārtīgi iemīlējos katrā vārdā, kuram pāri slīdēja mans skats. Katrā vārdā, kuru klusībā pie sevis izrunāja manas lūpas. Šī Ledus pils mani atkausēja.
    (No norvēģu valodas tulkojusi Inga Bērziņa; Izdevējs: Nordisk, 2013)

    “Man nav ne jausmas, ko darīt. – Gluži kā cilvēki mēdz sacīt daudzreiz dienā, bet nekad to tā nedomā.”

    Romāna Ledus pils priekšplānā izvirzīta divu meiteņu, vienpadsmit gadus vecās Sisas un viņas vienaudzes Unnas, draudzība. Sisa ir klases vadone, visu mīlēta un apbrīnota. Unna, savukārt – bārene, klases jaunpienācēja, kura labprāt turas savrup. Taču abu meiteņu starpā notiek kas neizskaidrojams. Kas tāds, ko nav iespējams ietērpt vārdos, ne skaļi izteiktos, ne mēmi uzrakstītos. Varbūt tieši neapzinātais, nepazīstamais un vēl neatklātais ir tas, kas abām meitenēm liek apburt vienai otru. Taču viens ir skaidrs – abu draudzība vērās kā debešķīgs ceļš uz priekšu tālumā. Kādu dienu Unna tomēr saņem drosmi un uzrunā Sisu (ierastākajās intraverta tradīcijās – uzrakstot zīmīti). Tā ir diena, kurā izmainās visa stāsta ritošā daļa. Uz neatgriešanos.

    Abas meitenes nolemj satikties pēc skolas mājiņā, kurā dzīvo Unna un viņas mātesmāsa – sieviete, kura uzņēmusies rūpes par pusaugu meiteni, kura pēkšņi (pēc mātes pāragrās nāves) kļuvusi pasaulei lieka. Šī tikšanās arvien vairāk pastiprina aizdomas, ka abu meiteņu starpā veidojas maģiska saikne. To, kas tas īsti ir, autors neļauj noprast pat līdz romāna beigām, liekot lasītājam šo vēstījumu interpretēt pēc saviem ieskatiem, brīžiem radot dziļi izjustu, psiholoģisku īssavienojumu centrālajā nervu sistēmā. Lai arī kas starp viņām bija noticis, lai arī kādu bezvārdu solījumu Sisa un Unna viena otrai bija devušas, tas rada sajūtu, ka kopš šīs dienas meitenēm šķirties vienai no otras būs teju neiespējami. Taču pienāks nākamās dienas rīts. Nevienam nenojaušot, tas atnesīs tukšumu, melnu un sāpīgu kā darvas muca – par spīti visam un visiem aiz loga snigs, lai izdzēstu Unnu un visu pārējo.

    Unna pazūd bezvēsts. Un bezvēsts pazūd arī Sisa. Ne fiziski, bet psiholoģiski. Meitene pazaudē sevi un tikai viņai pašai ir iespēja sevi atrast. Tikai Sisa tam neļaujas. Neļaujas atrasties. Tas ir pārāk smagi. Tas nozīmētu tikai to, ka visas cerības atrast Unnu izplēnējušas. Izplēnējušas gaisā kā pelnu apdegušie ķermenīši, sajaucoties ar sniega pārslām vērpetēs un aizputinot atmiņas par Unnu melnām sniega gubām. Taču Sisa neļauj tai izgaist. Neļauj ne viena prātos izgaist Unnai, jo tikai tā viņi atradīs ceļu līdz tai. Jo tikai tā Unna atradīs ceļu mājup. Ziemu nomaina pavasaris. No Unnas joprojām nav ne vēsts. Solījums, kas tonakt tika dots, saltu vēju izplosīts, tiek lauzts. Sākas Sisas ceļš uz atgriešanos.

    “Mūžīgā ūdenskrituma duna piesātināja debesis un zemi, tomēr nespēja piepildīt Sisā atlikušo tukšumu.”

    Tarjeijs Vēsoss radījis šķietami vienkāršu, taču nepanesami smagu, psiholoģiski iznīcinošu drāmu, dzejai raksturīgā tēlainībā, smalku kā mežģīņu rakstu. Romāna Ledus pils pēcvārda autors Snorre Karkonens-Svensons raksta – “2013. gadā, tieši piecdesmit gadus pēc iznākšanas norvēģu valodā un gandrīz trīsdesmit gadus pēc iepriekšējā Vēsosa darbu latviskojuma (1985. gadā iznāk romāns “Tilti”, kuru tulkojusi Solveiga Elsberga), Ingas Bērziņas lieliskā tulkojumā, ar lielu pietāti pret autora poētisko stilu, iznāk “Ledus pils”, un tagad Vēsoss Latvijā būs pieejams arī paaudzei, kas viņa daiļradi līdz šim nav pazinusi.” Šie ir vārdi, kurus lasot, piekrītoši māju ar galvu. Tulkotājas uzburtās vārdu gleznas vien ir tā vērtas, lai ļautu sev pazust romāna labirintos, ceļu no tā ārā rodot tikai ar pēdējiem tā vārdiem. Ledus pils sagrāba varu pār mani. It kā grāmatai spētu piemist dzīvība. It kā vārdi spētu saslēgt važās un paturēt ieslodzījumā līdz nekā vairs nav. Šis noteikti nav romāns, kurš spētu līdzināties kādam citam vai, precīzāk sakot, nav neviena romāna, kurš spētu līdzināties šim. Tas, kam biju lieciniece visu Ledus pils lasīšanas laiku, bija bezgala skaisti. Līdz mielēm sāpīgi skaisti.

    “Dīvaini, cik ātri iespējams kaut ko iznīcināt.”

  • “Cilvēki domā, ka dievs ir briesmīgi gudrs un īpašs, bet man šķiet, ka viņš ir tāds pats, kā visi pārējie.”

    Es nekad neesmu rakstījusi dienasgrāmatu. Gribētu ticēt, ka tikai un vienīgi tāpēc, ka man nepatīk skriet. Jā. Man nepatīk. Nepatīk skriet ne pa dzīvnieku iemītām meža takām, kas kā artērijas sazarojas sīkos kapilāros, sazarojas līdz izgaist ne reizi neaizskartos sūnu laukumos, ne pa jūras izrobotām vagām, kur atpūtnieki saules staru apskatei izliek savus puskailos ķermeņus. Jā. Man nepatīk. Nepatīk skriet ne domās, ne sapņos. Ne uz papīra lapām, kuras labsajūtā gurkst kā smiltis ik reiz, kad pildspalvas lodīte pieskaras tās celulozes ādai, lai uz mūžiem saplūstu kopā ar to kodētos tintes traipos, kas citiem neizsaka neko. Skriešana ir pārvērtēta. Tāpat, kā pārvērtēta ir kafija ar pienu rīta skurbumā, šokolādes saldējums. Un nāve. Tāpat, kā pārvērtēts ir viss, bez kā mēs, šķietami vērtīgie dabas veidojumi, varētu iztikt.

    “Cilvēki, kas skrien, no kaut kā bēg. Viņiem ir problēmas. Un cilvēkiem, kuri skrien daudz, problēmas acīmredzot ir lielākas nekā tiem, kuri skrien maz.”

    Par to, ka kādu dienu manās rokās nonāks grāmata, kuras ražošanas procesā iesaistījies arī otrreizējās pārstrādes papīrs, kas izgatavots, ievērojot visus labas ražošanas prakses nosacījumus, bet uz vāka attēlota krītoša, visticamāk, kādas Āfrikas lidsabiedrības pasažieru lidmašīna (un varbūtība, ka lidmašīna veic savu pēdējo lidojumu virs Sahāras tuksneša, lai pēcāk nosēstos metāllūžņu pieņemšanas punkta laukuma pašā vidū, ir diezgan augsta), man nebija šaubu, jo kopš brīža, kad maldoties pa datortīklu okeāna dziļvagām, biju uzzinājusi par šādas grāmatas eksistenci, mani pārņēma vēlme mesties iekšā šīs grāmatas meklējumos. Tomēr reizēm mūsu rokas ir tieši tik garas, cik tās ir. Un reizēm (lielākoties) tās nesniedzas tik tālu, cik tālas ir mūsu vēlmes. Apziņa, ka Mulejs nav pieejams ne vietējā bibliotēkā, ne grāmatu veikalos, uzspieda mūsu attiecību statusam tiksimies, kad tiksimies zīmogu. Kad pagājušā gada izskaņā mani uzrunāja izdevniecība u.c., biju patīkamu gaidu saviļņota, jo e-pastā, kurš vēstīja, ka Gābriela Skota romāns Avots ir ceļā, lai šķērsotu teju pusi Kurzemes un nonāktu ne tikai manās rokās, bet arī šī bloga lappusēs, bija melns uz balta rakstīts, ka kopā ar Avotu pie manis ceļo vēl divas citas grāmatas, kuru šūpulis kārts citas izdevniecības paspārnē, tomēr ar daļu izdevniecības u.c. komandas darba. Kad atvēru sūtījumu un sapratu, ka manā priekšā ir Mulejs, mazliet noziedzīgi iedomājos, ka nekad mūžā neesmu bijusi tik priecīga ieraudzīt krītošu lidmašīnu.

    “Cilvēkiem nevajadzētu iegādāties mājdzīvniekus. Un ģimeni ne tik. Ir pārlieku sāpīgi, kad tās vairs nav.”

    Ērlenns Lū (Erlend Loe) ir norvēģu rakstnieks, tulkotājs un scenārists. Tie, kuri iepriekš bijuši pazīstami ar Ērlenna Lū latviski tulkotajiem darbiem (Naivi. Super.; Doplers; Kurts četrās grāmatās), pārlapojuši tos lapu pa lapai pirms gulētiešanas, starp vilcienu pieturpunktiem vai pie vakariņu galda, atjaucot izlasīto ar kartupeļiem un mērci, zinās, ka rakstniekam piemīt stils, kuru būtu grūti sajaukt ar kaut ko citu (piemēram, viskiju). Tāpat ir ļoti grūti nevilkt paralēles starp viņa ironisko un provokatīvo varoņu redzējumu, notikumu virzību un to, ka pats rakstnieks reiz strādājis par slimnieku kopēju psihiatriskajā slimnīcā – vietā, kur rakstāmais materiāls pats lec uz papīra, lai to iegrāmatotu. Jāteic, ka šī ir pirmā reize, kad tiekos ar Ērlennu Lū kādā no viņa darbiem, tāpēc mani pārsteidzis viss, taču visvairāk – rakstnieka spēja iemiesoties astoņpadsmit gadus vecas meitenes ādā, radot dienasgrāmatu, kuras lasīšanas laikā mēs – lasītāji, tiekam izvesti cauri neticami skaudriem, taču zobgalīgiem notikumiem, kuri, kā veļas mašīnas centrifūga, liek meitenes dzīvei atkal un atkal kūleņot. Un līdztekus arī mums. (No norvēģu valodas tulkojusi Jolanta Pētersone; Izdevējs: Nordisk, 2012)

    “Vēlēšanās atņemt sev dzīvību rodas, kad sāpes, kas pārņēmušas cilvēku, šķiet nesamērojami lielākas par resursiem, kas pieejami, lai tiktu ar tām galā. Lielākā daļa no tiem, kas apsver iespēju izdarīt pašnāvību, ilgojas atbrīvoties no sāpēm un izjust atvieglojumu, bet atvieglojums ir sajūta. Ja cilvēks atņem sev dzīvību, viņš vairs nevar izjust nekādu atvieglojumu.”

    Grāmatas (dienasgrāmatas) Mulejs galvenā varone ir tik tikko astoņpadsmit gadus sasniegusī Jūlije. Meitene, kura vienā dienā zaudē trīs ceturtdaļas savas ģimenes – tēvu, māti un brāli, teju visneiespējamākajā veidā – triecienā pret Āfrikas kontinentu. (Aviokatastrofā). Diena, kad Jūlije savā telefonā saņem īsziņu ar tekstu – Mēs krītam. Mīlu tevi. Dari, ko vēlies. Tētis., kļūst par atskaites punktu neizbēgamajam – meitenes neremdināmajai vēlmei mirt. Pēc pašas Jūlijes aprēķiniem nāve viņu apciemos vien pēc astoņdesmit gadiem, taču tik daudz laika, lai gaidītu kaulainās pieskārienu, meitenei nav. Tāpēc drošākais veids, kā pēc iespējas ātrāk satikt starp cilvēkiem milzu respektu ieguvušo [nāvi], ir doties tai pretī. Taču Jūlije vēl nenojauš, ka nāve nepieņem nelūgtus viesus, un katrs mēģinājums izdarīt pašnāvību ne tikai cietīs neveiksmi, bet arvien vairāk attālinās no tās.

    Lai arī Jūlije ir pilna apņēmības mirt, viņa apzinās, ka neatkarīgi no tā, ka kuru katru brīdi var atņemt sev dzīvību, viņai katru dienu ir jāceļas no gultas, jāuzvelk tīras drēbes un jātver diena tāda, kāda tā ir. Un vēl vairāk. Tas, ka cilvēks prāto par pašnāvības izdarīšanu, nav nekāds attaisnojums nevīžīgai ārienei vai ilgai gulēšanai. Un pat tad, ja tā ir tikai maska. Jūlije joprojām (savtīgu iemeslu vadīta) savā tuvumā patur cilvēkus – gan draudzeni Konstansi, kuras pareizība ir tik uzkrītoši nepanesama, ka ilgāka uzturēšanās viņas sabiedrībā dedzina acis spēcīgāk nekā saule (vismaz man), gan Kšištofu – poļu viesstrādnieku, flīžu līkšanas speciālistu (ar šķietami nesliktu ārieni) un psihoterapeitu Geiru (psihogeiru) – likteņa ironiju jeb cilvēku, kurš pelna iztiku ar citu cilvēku analizēšanu, taču tajā pat laikā sirgst ar apbrīnojamu fantāzijas un iekšējās dzīves nabadzību. Visus šos (un arī citus) kolorītos Muleja personāžus lasītājs iepazīst tikai no skata punkta, no kura tos redz pati Jūlije, tāpēc bieži vien ir grūti saprast, kurā brīdī raksta meitenes prāts un kurā neprāts. Taču Jūlije raksta. Un šķiet, ka tieši rakstīšana ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc katrs solis pretī nāvei tikai attālina.

    “Veselie nespēj saprast, kā ir būt slimam, un cilvēki, kuri grib dzīvot, nespēj aptvert, kāpēc kāds grib mirt. Tā vienkārši ir.”

    Kādu dienu Jūlije nolemj bēgt. Lai arī pati meitene apgalvo, ka lielākajai daļai sabiedrības ir romantizēta attieksme pret nāvi, it kā tā būtu kas varens, it kā nāve būtu sākums kam lielam, Jūlije, esot prom no zemes, lidojot nezināmā virzienā (ar cerību, ka iespējams tieši pretī nāvei), nolemj, ka mirt vēlas tieši tāpat, kā viņas ģimene – metāla putnam (lidmašīnai) ietriecoties Centrālās Āfrikas miesā, sadegot un sajaucoties ar tuksneša smiltīm. Taču cilvēki, kuriem ir lemts kaut uz mirkli pāršķērsot meitenes dzīvi, tai esot ceļā, kura galamērķis ir satikšanās aci pret aci ar nāvi, to arī pagarina. Tas, ka cilvēkiem bez teikšanas jāsaprot, ko citi jūt vai domā, ir sarežģīti un nejēdzīgi – un to, ka ir tieši tā un ne savādāk, Jūlije izmanto savā labā – gan to, ka neviens pat nenojauš Jūlijes plānus, gan to, ka zem savas sirds jau kādu laiku nēsā mazuli.

    Ja šķietami mātes jūtām būtu jāieslēdz visi pašsaglabāšanās instinkti, tas nenotiek, jo kaut ko tik sīku kā augli, kurš mīt mātes klēpī, Jūlijei ir grūti uztvert nopietni. Man, savukārt, kā lasītājai (un mātei) ir grūti uztvert pašsaprotami faktu, ka kaut kas tik brīnumains (kā mātes miesās briestošais mazulis) nespēj iedarbināt mehānismu, kas spētu apturēt nenovēršami tuvojošos bezjēdzību. Taču, lai cik ironiski tas nebūtu, tieši tas, ka nenovēršamais tuvojas, liek Jūlijei pārdomāt un no visas sirds vēlēties, kaut šī diena nekad nebūtu pienākusi.

    “Es gribēju mirt, taču man tas neizdevās, un tagad, kad es beidzot gribu dzīvot, es miršu.”

    Kad cilvēks grib mirt, viņš jūtas stiprs un neuzveicams, taču, kad šis brīdis pienāk, kad pienāk brīdis mirt, vēlme dzīvot aizēno visu, kas iepriekš šķitis tik ļoti nepieciešams. Nenoliegšu, ka lielāko daļu šīs dienasgrāmatas nodaļu, es dusmojos uz galveno varoni (iespējams, ka pat pirmo reizi mūžā kāds grāmatas varonis mani reizē gan saniknojis, gan licis dziļās līdzi jušanas sāpēs piemiegt acis) par tādu absurda dramaturģijas izvešanu uz grāmatas lapaspušu skatuves. Taču saprotot, ka katram ir tiesības izjust un izdzīvot sēras ar individuālu attieksmi pret īstenības formām un bezformām, manas dusmas konvertējās žēlumā, pakāpeniski pāraugot vienā vienīgā vēlmē – aizpaijāt visas Jūlijes sāpes prom.

    Romāns Mulejs kā puzle, pa gabaliņam vien, pa gabaliņam vien kopā liekama. Un, kad beigu beigās tie būs salikti, galā vienalga iznāks kaut kāda sūda bilde

    “Šis viss acīmredzami ir man pašai adresēta vēstule.”