POST SCRIPTUM

Girl Reading by Charles Edward Perugini

Birka: nodevība

  • Zane Zusta «Aiz durvīm»

    by

    “Laimīga bērnība vārda tiešā nozīmē varbūt mēdz būt tikai taurenim, kurš nomirst otrajā dienā.”

    Es nemēdzu runāt skaļi par to, ko jūtu sevī. Emociju viļņus, kas nerimtīgi laužas cauri neapgaismotajiem dvēseles kambariem. Cauri sienām, kas noklātas vinila tapetēm, dāliju pumpuru ielaidumu armijām, kas to vien gaida, kad varēs savus apaļos vēderus izvērst ziedā. Rudens smaržas baudu pilnā. Cauri durvīm, kuras, kā nopietnībā sakniebtas lūpas, nelaiž slieksnim pāri ne zilbi.
    Es nemēdzu runāt skaļi par to, ko jūtu, jo neprotu. Neprotu ietērpt vārdos dusmas, ietērpt smalkās drānās un palaist cilvēku ausīs. Dusmas par kafijai pielieto kefīru vai izšķīdušajiem kartupeļiem grāpī. Dusmas par tukšo pasta kasti, kas jau mēnešiem ilgi savā māgā gaida ieslīgstam vēstuli.
    Neprotu ietērpt vārdos laimi. Siltu un mīkstu kā jaundzimušā ādu. Ietērpt vārdos laimi par smaidu. Laimi par smiekliem, kas liek aizsmakumā raustīties elpai. Laimi par šokolādes tāfelīti, kuras dēļ nav jācieš nelokāma nodevība, pirkstu galus laižot rokas somiņas guzā, lai sastaptu tajā staipīgo kakao pupiņu un cukura zampu.
    Neprotu ietērpt vārdos ārējos un iekšējos kairinājumus, kas vienu brīdi sūrstoši dedzina miesu no kreisās puses uz labo kā izgriezts vilnas džemperis, bet nākamajā viegli nopaijā un noskūpsta uz pieres vietas.
    Es nemēdzu runāt skaļi par to, ko jūtu, jo neprotu, tāpēc paturu visu sev.
    Kā suns uz siena kaudzes.

    “Visi, ko mīlam, mūsu dzīvi padara bagātāku un jēgpilnāku –
    manuprāt, tikai tāpēc mēs dzīvojam.
    Mīlestības dēļ.”

    Rokām stiepties pēc rakstnieces Zanes Zustas grāmatas Aiz durvīm neļāvu ilgi. Tieši tik ilgi, lai jaunas lasāmvielas meklējumos virtuālo grāmatu plauktu rindās, atkal un atkal acīm sastopot to iespiestu starp citu vākoto daiļdarbu mugurām, pakavētos pie tās, ļaujot prātu, kā neveikli izšautām bultām, caurstrāvot domām, ka šī tikšanās starp burtu līniju sagrumboto grāmatu lapaspusēm, iegrimstot autores apziņas nepārtrauktajā virzībā, jāatliek uz nākamo nenoteikto laiku. Bez paskaidrojumiem un instrukcijām, kas savā nopietnībā varētu sacensties ar tostera vai tējkannas lietošanas norāžu izklāstu.
    (Atvēru logu, lai istabā ielaistu pēdējo karsto vasaras dienu smago gaisu, taču vienīgais, ko ielaidu, kaimiņa elektriskās izkapts rūkoņu, kuru noskalot ar pārslām un pienu. Un dusmām, kuras neprotu ietērpt vārdos.)
    Taču reizēm ir neiespējami izvairīties no sastapšanām, tīšām un netīšām. Vai tie būtu cilvēki no pagātnes. Sezonālās iesnas. Vai iespieddarbi, kuri nav raduši spēku, lai spēji ietraustos manā lasāmo grāmatu sarakstā.
    Aiz durvīm ir kārtējais mana grāmatu plaukta pierādījums, ka deguna raukšana un glūnēšana starp puspavērtiem plakstiņiem pirms laika neatmaksājas. Vien attālina no iespējas baudīt netverami lieliskas vārdu gleznas, kas liek liegi ietrīsēties jebkurām šaubu drumslām.
    (Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2019)

    “Dzīvība un nāve: kurš zina, kas ir sākums un kas beigas?
    Tas viss ir tikai mūsu niecīgās saprašanas interpretācija.
    Mēs pat nesaprotam, kāpēc eksistējam.”

    Aiz durvīm ir pirmais izdevumus, kuru neesmu izlasījusi no vāka līdz vākam, tomēr rakstu par to šeit – savā grāmatu emuārā. Un gluži apzināti, jo Aiz durvīm lasāma no abām pusēm, pieliekot divu sieviešu stāstiem treknus punktus (vai varbūt tikai komatus) teju pašā grāmatas vidus ielokā.
    Divi stāsti. Divas patiesības. Bet kura no tām ir patiesāka?
    Pirmā grāmatas daļa pieder Emmai. Sievietei, kura atbildes uz saviem izmisīgajiem dvēseles uzsaucieniem meklē psihoterapeites mājīgi krēslainajā kabinetā, kurā ērtais, milzīgais klubkrēsls vilina iesēsties tā klēpī, izklājot augumu pāri sarkanu zamšādu apvilktajam polsterējumam, atklājot, sešas pēdas zem zemapziņas kapsētas noglabāto pārestību, atliekas. Izmisīgas lūgsnas pēc glābiņa. Alkas pēc mīlestības un atzinības. Pieņemšanas. Pēc vārdiem tu esi man vajadzīga. Pieķeršanās un vilšanās. Aizvainojuma atblāzma dzidrajā acu spulgā un atklāsme, ka tikai mēs katrs pats esam atbildīgi paši par sevi.
    Vietā, kurā ierasti autori aplauž spārnus savu domu lidojumiem, sākas otrā grāmatas daļa, kura atvēlēta Annas – psihoterapeites, kuras dzīve nemanāmi slīgts blīvi pāraugušas nodevības krūmāju purvā, stāstam. Kamēr pašas kabinetā cilvēku problēmu stāsti maina viens otru, maina sajūtu krāsas un toņus, maina garšas, kuras pēc sarunām nogulsnējas uz mēles gala, kā mēma kino kadri mainās arī pašas Annas izauklētā, no pretrunām atbrīvotā, dzīve. Taču viena akla kustība un acumirklī sabirzt pelavās viss, kas tik ilgi, lielas un neizsīkstošas mīlestības gādībā, šūpots rokās, maigi piekļauts pie krūtīm. Metot glābšanas riņķus slīcējiem, aizmirst, ka kāds no tiem ir bijis jāpietaupa pašai sev. Jāpietaupa sev, lai nenoslīktu starp sāpju izkropļotiem pasaules redzējumiem, kas likuši izdarīt daudz nepareizu izvēļu. Izvēlēm, starp kurām atrast arī savējo.

    “Strīdā otra taisnību ieraudzīt nav viegli. Emocijas aizplīvuro visu.
    Kā lai caur lielām dusmām un aizvainojumu redz otra taisnību?”

    Grāmatā Aiz durvīm tās autore aicina ielūkoties, kas notiek aiz psihoterapeita durvīm, kad tās tiek aizvērtas gan no vienas, gan otras puses. Par lietām, kuras ļaujam izskaitļot savam uzbudinātajam prātam, pieņemot par patiesību. Īstu un vienīgu. Šie stāsti atkailina ne tikai to varoņus, bet arī pašus lasītājus. To būtība neatklāj Visuma noslēpumus, neizgudro velosipēdu no jauna vai nepieraksta sev klāt kvantu fizikas terminus, vien spēlējas ar mūsu apziņas receptoriem, izceļot gaismā senaizmirstas īstenības.
    Mani simpatizē un saviļņo autores valodas vieglums. Un dedzība, ar kādu lasītājs tiek ievilkts plūstošo stāstu vērpetēs, atgādinot, ka pasaule neapstāsies, kad apstāties nāksies mums.
    Es neprotu ietērpt vārdos ārējos un iekšējos kairinājumus, kas vienu brīdi sūrstoši dedzina miesu no kreisās puses uz labo kā izgriezts vilnas džemperis, bet nākamajā viegli nopaijā un noskūpsta uz pieres vietas, taču šeit autore to izdarījusi manā vietā. Padarījusi pavisam kailu un atkal no jauna vārdos ietērpusi to, ko ierasti paturu sev.
    Kā suns uz siena kaudzes.

    “Tik viegli mēs vērtējam citus, sodām, kritizējam,
    jā, jā – mums ir viedoklis.
    Ja vien mēs zinātu, ar ko ikkatram nākas saskarties.
    Mēs varbūt tad būtu citādi viens pret otru.
    Vairāk kā… cilvēki?”

  • Delfīne de Vigāna «Lojalitātes»

    by

    “Kādu vakaru es mēģināju tikt skaidrībā ar nomācošo sajūtu, kas mani pārņēma pirms dažām dienām, it kā būtu sākusies laika atpakaļskaitīšana, it kā mums nezinot būtu iedarbināts taimeris un vērtīgais laiks aizplūstu, bet mēs to nedzirdam un klusējošā procesijā dodamies pretī kaut kam absurdam, kura ietekmi nespējam iedomāties.”

    Šorīt pamodos ar vārdiem neizsakāmu vēlmi pēc grāmatu plaukta pārkārtošanas. Un pankūkām. Tā mēs vienmēr, kad patiesībā pārkārtot (un sakārtot) vajadzētu mūsu pašu domas (un iedomas), ķeram, grābjam un kārtojam visu. Tikai ne sevi. Beržam lazanjas traipu iekaltušās pannas. Kārtojam drēbes gadalaikos. Un pēc vēderiņa (un augšstilbu) proporcijām. Zaudējam cīņā ar kafijas traipu tetovējumiem, kas, saules staru iegrāmatoti, uz palikšanu iekārtojušies galda virsmas ādā. Izskaužam kaļķi no tējkannas gremošanas sistēmas. Mazgājam logus no plaukstu nospiedumiem, kas iepriekš klusi mājušas atvadas. Izsūcam no paklāja brokastu pārslu drumslas un dvēseli. Atbrīvojam plauktu plecus no putekļu kārtas (atrodam zem tās šokolādes tāfelīti, iztīrām iepakojumu no šokolādes). Atsvabinām ledusskapi no smaržām, kurām tur nevajadzētu būt. Sakaltuša siera un aizvakardienas zupas, kas nu izliekas nezinām no kurienes nākusi. Spodrinām atspulgus spogulī un uz glāžu muguriņām. Izkasām no dušas klausules tur iekaltušos dziesmu vārdus. Aizskalojam prom piedziedājumu saldsērīgo garšu, kas mēz iesprūst kaklā kā maltīte bez sāls. Pārvietojam priekšmetus (laikā un) telpā, rodot tiem jaunas mājvietas vēl neatklātos starpsienu krustpunktos. Izdzēšam cilvēku vārdus un uzvārdus no telefona numuru kataloga, Un no dzīves. Iztukšojam vakardien neiztukšoto vīna pudeli. Visas iepriekš minētās darbības atkārtojam.
    Šorīt pamodos ar vārdiem neizsakāmu vēlmi pēc grāmatu plaukta pārkārtošanas. Un tiku arī pie pankūkām.

    “Ja nebūtu laika plānotāja, kurā viņš katru vakaru rūpīgi noplēš perforēto lappuses stūrīti, viņš pats apšaubītu, vai to ir nodzīvojis.”

    Man ļoti grauž tas, ka nespēju lasīt pašus svaigākos grāmatizdevēju jaunumus. Grauž kā birka, kas neatlaidīgi turas pie krekla apkakles kā pie peldriņķa. Nespēju, jo sajūta, ka visi grāmatu gardēži un apskatnieki kā izbaduši uzmetušies virsū vienam nabaga, vākos iestiprinātam, rakstāmpapīra iespieddarbam, liek ieturēt distanci. Tā notika arī ar franču rakstnieces, psiholoģisko romānu meistares, Delfīnes de Vigānas (Delphine de Vigan) daiļdarbu Lojalitātes. Vienu vienīgu reizi, kad mēģināju pārkāpt pāri saviem kilometru garajiem principiem un uz Jāņa Rozes apgāda piedāvājumu atsaukties, izvēloties lasīt tieši šo romānu, mana vēlme tai mesties virsū tūlīt un tagad izčabēja kā ziedi vāzē uz ēdamistabas galda. Proti, kad nule biju saņēmusi savu jauno grāmatplaukta papildinājumu, sociālo tīklu lietotnes dienu no dienu pāršalca arvien jauni romāna apskati un novērtējumi, ka šķita, mans vārds šo atsauksmju jūrā nomaldīsies pat nepaspējis pamērcēt tā viļņos kājas mazo pirkstiņu. Devu laiku Lojalitātēm nostāvēties plauktā kā marinētu gurķu burkai pagrabā pirms vāka izšaušanas. Devu laiku, ievērojot lojalitāti arī pret citiem, kuriem bijis kas sakāms vientulības un bezcerības cauraustā romāna nesaraujamajā saiknē.
    (No franču valodas tulkojusi Inta Šmite; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2020)

    “Kādu vakaru televīzijas ziņās raidīja reportāžu par naftas noplūdi, ko izraisījusi tankkuģa avārija. Mēs sēdējām pie galda. Es skatījos uz naftā ieķepušajiem putniem un uzreiz iedomājos par mums, par mums visiem; šie kadri izteica daudz vairāk nekā jebkāda ģimenes fotogrāfija. Tie bijām mēs, tie bija mūsu melnie un eļļainie ķermeņi, kas vairs nespēj pakustēties, apdulluši un saindēti.”

    Romāna Lojalitātes apraksts pārliecinoši vēsta, ka tas izlasāms vienā elpas vilcienā. Vienā elpas vilcienā izlasāms četrbalsīgais vēstījums, kas nepārprotami vēsta par savstarpējo attiecību sadursmēm. Sadursmēm starp vājumu un nedrošību. Asu jūtu izpausmēm. Starp bravūru un aprobežotību. Par neizgaistošu vēlmi pasargāt tos, kuri vismazāk pelnījuši žēlastības.
    Lojalitātes priekšplānā izvirzīti (teju) trīspadsmitgadīgie draugi Teo un Matiss, viena no vienaudžu mātēm (Matisa) Sesila un skolotāja Elēna. Katra personāža balss iznes savu īstenības atspoguļojumu. Tīru, nesamaitātu. Kroplu. Attāli radniecīgu sabiedrības pieņemto normu kopsummai. Griezīgi. Strīdīgi. Taču lasītāju sevī dziļi ievelkoši.

    Teo stāv uz robežšķirtnes starp māti un tēvu. Kā rotaļlieta, mētājoties te nedēļu viena, te nedēļu otra pasaulē, kurā jau kādu laiku neeksistē vērtība, aiz kuras vienādojuma zīmes pierakstīt ģimenes vārdu. Bezjēdzīgas naida vētras gūsteknis. Visu lietu grēkāzis. Izdzīts nežēlīga un pārpasaulīga tuksneša vidū. Izdzīts, lai iemācītos izdzīvot. Vienatnē. Iemācīties tēlot lomu, ko no viņa sagaida. Viņš, rūgtuma pilnais neatmaksājamo parādu un alimentu bērns, klīst pa smalki aprēķinātas dzīves ceļiem. Klīst. Un noklīst. Pazaudēt ierastā ceļa norādes šķiet vieglāk, nekā meklēt ceļu atpakaļ. Aizmirsties. Tas ir vienīgais, ko vēlas šis bērns. Vai tas maz ir godīgi?

    Matiss apbrīno Teo. Savu labāko draugu, ar kuru saprasties bez vārdiem. Tā klusēšanu. Pietāti. Taču arī Matisa dvēseles stīgas noskaņotas grūtsirdības skaņkārtā. Tā ādā iemājojusi vainas sajūta, kura iepriekš notverta mātes acu skatienā. Zēns vēlas turēties līdzās savam draugam, taču šī līdzāspastāvēšana draud pašu pazudināt. Matiss vēlas apstāties galvu reibinošajā piedzīvojumā, kurš tik ļoti palīdz Teo aizmirst visu, ko tik jaunam zēnam nenāktos piedzīvot, taču nespēj pamest draugu. Īpaši pēc tam, kad uzzina, kādos apstākļos ikdienas pavada apbrīnas vērtais draugs.

    Sesila jūt, ka no viņas rokām izslīd dēls. Slīd līdzi Teo, kuru tuvumu viņa nespēj paciest. Nespēj, jo jūt, ka tas ir īstais, ka tas ir vienīgais iemesls, kāpēc sava bērna vaigā vairs neatpazīst Matisu. Rūpes un cīņa par to, lai abu vienaudžu draudzība tiktu nocirsta kā ar nazi, mijas ar nemitīgiem jautājumiem, kuru atbildes skan kā tukšums. Dzēlīgs. Raupjš. Kā tas iespējams, ka neko nemanīju jau agrāk? Kad Sesila nejauši uzzina, kas patiesībā slēpjas zem viņas vīra ārējā apvalka, smagā noslēpuma nasta teju sabrūk zem sievietes pleciem. Cenšoties mainīt sevi, savu ģimenes saišu ritējumu, pieslīpējoties vīram kā olis olim, Sesila zaudējusi pārāk daudz. Taču vissāpīgāk kož tas, ka viņa nav spējusi saskatīt īstenību. To ļaunumu, kuram laulības gultā sildījusi muguru.

    Elēna pamana Teo ko pazīstamu. Līdz mielēm sāpīgi pazīstamu. Vecāku vienaldzību. Atsvešinātību. Lielas un mazas pārestības. Atmiņas, kas kā usnes dzeļ pēdās un stilbos. Elēna ir vienīgā, kura ne tikai pamana Teo problēmas, bet arī cenšas ko mainīt. Cenšas bez uzaicinājuma. Un tieši tas, ar katru mēģinājumu atvieglot Teo ciešanas, noved pie neveiksmes. Teju fiziskas sāpes izraisoša fiasko. Uzņēmusies zēna aizstāvības lomu, Elēna saprot, ka nekad agrāk nav jutusi tādu niknumu. Neapvaldāmu niknumu, kas naktīs neļauj plakstiņiem pārkrist pāri acu dobumiem. Dziļo līdzjūtību pret bērnu, kurš vienaldzīgi klīst skolas gaiteņos un nedēļās starp mātes un tēva kara frontēm, rosina mīlestība, kura atlicināta pašas bērniem. Bērniem, kuru nekad nebūs.

    “Reizēm man šķiet, ka kļūt pieaugušam nozīmē tikai to, ka tad iespējams vērst par labu zaudējumus un kaitējumu, kas nodarīti sākumā. Un turēt solījumu, ko devis bērns, kāds esi bijis.”

    Man gribētos ticēt, ka par vienā elpas vilcienā lasāmu romānu Lojalitātes nodēvētas ne lappušu skaita, bet spējas ievilkt lasītāju psiholoģiskas spriedzes un līdzpārdzīvojuma vērpetēs dēļ. Kaut ko pazīstamu noteikti katrs izjutis uz savas ādas vai vismaz bijis liecinieks, kā uz ķermeņa audu apvalka to izjutis kāds cits. Lojalitātes it kā tikai, garām skrienot, viegli aizskar tēmas, kurās viegli izvirst viedokļu vulkāniem. Līdz pilnībai priekš manis, jāatzīst, kaut kā pietrūka, iespējams, mazliet tālredzīgāka noslēguma. Šķita, ka autore aprāvusies pusteikumā. Pusvārdā. Taču mazā nepabeigtības sajūta nemainīja to, ka bez kārtīga sitiena pa saules pinumu neizpaliku. Kaut kas manī rezonē arī šobrīd, trīs dienas pēc romāna izlasīšanas. Kaut kas tāds, ko gribas palaist vaļā, bet acīmredzot tas ieķēries kaut kur iekšpusē kā magoņu sēkliņa starp zobiem. Bez iespējas tikt izkasītam uz āru.
    Noteikti gribu izteikt komplimentu tulkotājai Intai Šmitei par kairinoši plūstošo romāna pārnesi latviešu valodā. Rimti un nepārsātināti.

    “Māte skatās grīdā, bet sacītais ir domāts tēvam:
    – Tu man riebies.
    (…)
    Tajā brīdī ne māte, ne tēvs nevar iedomāties, ka četrus gadus un dažus mēnešus vecais dēls būs atcerējies tikai vienu ainu, kur abi bijuši kopā, un ka tā būs tieši šī.”

  • Vilis Seleckis «Ardievas mežam»

    by

    “… esmu izlauzies brīvībā un nekad nekas mani vairs neiedzīs tumsonības aizgaldā.”

    Acis aizvērtas. Aiz plakstiem kņudinoši trīs gaismiņas. Uz sacensībām, kura pirmā spēs nolikt gar zemi izstīdzējušo cilvēka stāvu. Mutes dobuma gļotāda izžuvusi sausa kā neauglīga zemes sega. Ausīs uzmācīgs diriģents bez apstājas diriģē īdošu klusuma simfoniju. Desmit kraupjaini pirksti savilkti divās neizteiksmīgās dūrēs. Dūrēs, kuras tumsā smagi nopūšas, neatradušas mērķi, kurā tās atbrīvot no elektriskā lādiņa. Piere savilkta dziļos notekgrāvjos, caur kuriem sviedriem pārplūst, izlaužot ceļu uz meliorācijas aku dzelmēm, aizdarīto acu kaktiņos. Kakls stīvs kā savilkts skrūvspīlēs, mēģinot noturēt galvu, kas no domu smaguma draud pārvelties pāri plecu gumiem, vertikālā pozīcijā. Krūtis kautrīgi cilājas, it kā katrs elpas vilciens būtu aizlienēts ar norunu, ka tiks atdots atpakaļ. Nenobružāts. Ribu aso zobu neizvagots. Kuņģis sarāvies čokurā kā vecs vīriņš. Sirmu bārdu. Rūcot dobji tarkšķošus pātarus. Naba pazudusi no plakanā vēdera reljefa kartes, iekrītot neremdināma izsalkuma akacī. Kājas piekaltas zemei kā betona zābakos iemauktas. Gurdeni līgojas kā niedru pļavas, batikotu rasas pilienu rotaļās, sārti austošas saules staru skārienā.
    Kāds spriež tiesu cilvēkam. Par to, ka Dievam tik tuvu stāvējis. Par to, ka meitu un dēlu skolojis. Par to, ka nepareizā frontes pusē karojis. Par to, ka sējis un pļāvis par daudz (un par maz). Par to, ka sirdī labvēlības un godīguma, prātā neatlaidības un saprāta. Par daudz. Kāds spriež tiesu cilvēkam. Par to, ka zem sarkanas varas durkļiem nav vaļas ne pašam stāvēt, ne līdzcilvēkus zem tiem grūst. Par to, ka nezina, kurš draugs, kurš ienaidnieks. Un kur nelaime ar izkapti pļauj dvēseles kā satrūdējušus sētas mietus.
    Kāds spriež tiesu cilvēkam pat par to, ka cilvēks cilvēcīgu ēnu met.

    “Gatavs uz visu ir cilvēks, kas nebaidās no nāves. Nāve ir visa beigas, tā paņem visu…
    Ja esi gatavs samierināties ar to kā neizbēgamu iznākumu, ja pieradini sevi pie domas, ka tā var atnākt jebkurā brīdī (…), tad tas nozīmē, ka esi brīvs un drošs. Tu vari darīt visu, un neviens tevi nevar apstādināt. Pat ne baisākā vara, jo neko briesmīgāku par nāvi tā nevar nest.”

    Tas, ka ik pa laikam manā acu priekšā kā no ūdens krātuvju dzīlēm, virs plānās ūdeņraža oksīda plēves uznirst grāmatas, kuru eksistenci neesmu spējusi pat attālu iedomāt, liek noreibt no tā, cik gan daudz neatklātā man vēl nāksies savā ceļā sastapt. Kad uz manām lūpām nonāca vēsturiskā romāna Ardievas mežam nosaukums, nojauta pušplēstos vārdos čukstēja priekšā, ka tas caurausts salauztu likteņu pavedieniem. Saausts tīklos, kuros sāpīgi tiek ievīts arī lasītājs. Un es nebiju kļūdījusies. Vilis Seleckis, romāna Ardievas mežam autors, ir rakstnieks un publicists, sabiedriskais darbinieks un pedagogs. Bijušais Latvijas Augstākās Padomes deputāts, kurš ņēmis arī dalību Latvijas Tautas frontes veidošanā. (Ja jau autora apraksts vien nešķiet pietiekoši vilinošs, lai ielūkotos romāna lapaspusēs, tad man nav ne mazākās jausmas, ko vēl jums likt pretī (ja nu vienīgi kādu Danielas Stīlas romānu)) Romāns Ardievas mežam aizved lasītāju vairāk nekā septiņdesmit gadus senā pagātnē. Uz Nautrēnu pagastu. Rancāniem. Nomaļu Latgales sādžu Ičas upes krastos. Karš ir beidzies. Un tikai, pateicoties Padomju Savienības biedra Staļina gudrībai un varenībai, Latvija atbrīvota no fašisma. Valstī valda miers. Zemniekus gaida īsta laime. Taču tie ir tikai māņi. Karš nav beidzies. Īstais karš tikai sākas. Neredzamais karš. Vīri, kuri nav gatavi tikt mīdīti kā zirgāboli zem komunistu sarkanajiem zābaku papēžiem, devās mežos, lai kļūtu par nacionālajiem partizāniem. Mežabrāļiem. Vīri, kuri gatavi liet savas asinis par to, lai apturētu sērgu, kuru latviešu tautas dzīslās ievazājuši īstie rīkļurāvēji. Romāna rakstīšanai Vili Selecki ierosinājis patiess stāsts par nežēlīgu slepkavību, kas notikusi kādā Rancānu sādžas zemnieku sētā, kurā dzīvību neizsakāmi baismos apstākļos zaudējis sētas saimnieks un viņa nepilngadīgais dēls. Ardievas mežam caurvijas gan ar dokumentāliem, gan paša autora iztēles radītiem stāstu cauraudžiem, radot nenovērtējami lielisku romānu, kurā atklājas cilvēku patiesās dziņas. Brīžiem tik baismīgas, ka gribas no grāmatas pamosties kā no ļaunākā murga. Šis romāns vēsta par varoņiem. Īstiem. Ne čekas kantoros sēdošiem, ne vīriem mežos, ieročus pie sāniem glaudošiem. Par varoņiem. Īstiem. Par parastiem zemniekiem, kurus mala gan čekas, gan mežabrāļu automātu stobri.
    Ar romānu Ardievas mežiem autors aizsāk ciklu Latvijas vēsture cilvēku likteņos, kuram pievienojas romāni – Memoranda mednieki un Kolimas asiņainais zelts. (Un es krītu kārdinājumā pēc iespējas ātrāk ienirt arī šo romānu lapaspusēs)
    (Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2016)

    “Kā var paciest to… kas notiek?…
    Šie cilvēki, kas te dzīvo, visu mūžu situšies, izveidojuši savas saimniecības, nekā cita viņiem nav kā tikai tas, ko paši ar savām rokām radījuši. Tajā visa viņu dzīve, visa dvēsele ieguldīta, viss, kas viņiem dārgs un svēts.
    Un tagad nāk tādi… skrandainie, proletāriskie… un draud visu atņemt, pašus samest vagonos un prom uz Sibīriju.
    Ja tā sagrauj cilvēka dzīvi, tad kā to var paciest? Kā var nepretoties? Kā var samierināties? Kā var nekliegt? Es nebrīnos, ka daudzi meklē šmeiserus un šauj uz visām pusēm.
    Jo gan citu var darīt cilvēks, kuru iznīcina?”

    Laiks, kurš ietverts romānā, paver iespēju ielūkoties smagu pārbaudījumu pilnajos gados, kurus diktējis Otrā pasaules kara atrisinājums. Ļaudīm nācās iekārtoties sātana paradīzes apartamentos, skandējot pacilājošus saukļus par godu Staļinam un gaišajai nākotnei, kura gaidāma zem sarkano karogu debesīm, komunisma zvaigznājā. Tie, kas pakļauties nevēlējās, ķērās pie ieročiem un devās mežā, atklājot ugunīgas zalves jaunās iekārtas virzienā, cerot vājināt komunistisko spēku, vismaz līdz brīdim, kad ierastos sabiedrotie un atpestītu visus no ļaunā. Taču šodienas mēs zinām, ka atpestīšanas gaidas izrādījās veltas, liekot šim karam pret neuzvaramo pretinieku izskatīties absurdi veltīgi asiņu lietam. Lai arī mežabrāļi bija tie, kuri uzturēja kvēlu liesmu tautiešu sirdīs – cerību, ka brīvība ir kaut kur tepat līdzās, tie vienlaicīgi radīja arī pretrunīgu attieksmi ļaužu valodās. Tas noveda arī pie šķelšanās visos sabiedrības līmeņos. Šķēlās parastie iedzīvotāji. Šķēlās zemnieki. Šķēlās skolotāji un skolēni. Šķēlās paši mežabrāļi. Tikai komunistiskā vara nešķēlās. Un tas ļāva tās muskuļu masai augt tikai lielākai un lielākai.

    Romānā, manuprāt, lieliski atainota tieši šķelšanās mežabrāļu rindās, kas radīja īstu apjukumu arī citu prātos un darbos. Daudzi no tiem, kļūstot fanātiski, uzskatīja, ka ierocis pie viņu sāniem paver iespējas uz neierobežotu varu. Notika uzbrukumi un laupīšanas zemnieku īpašumos, nodarot gan miesiskus, gan mantiskus pāridarījumus, ievainojot nevainīgu cilvēku dzīves pašā saknē. Tas panāca tikai to, ka lielākā daļa cilvēku sāka mežabrāļus uztvert kā slepkavas un iemantot nicinājumu pret nacionālajiem partizāniem – cilvēkiem, kuri izvērsa asiņainas uzbrukumu akcijas pret neapbruņotiem, neaizsargātiem Dieva bērniem, ar kuriem reiz sēdēts pie viena galda. Savukārt šis klaja nicinājuma izvirdums bija komunistu trumpis. Jauns ierocis, ar kuru vērsties pret iekārtas noliedzējiem. Viena no šādām mežabrāļu akcijām, kā jau minēju iepriekš, kļuva par ierosmi romāna tapšanai – spīdzināts un pēc tam nogalināts tika zemnieks Kazimirs Bozovičs un viņa dēls. Sieva, viņu meitas un daži nejauši aculiecinieki tika ieslodzīti pagrabā, kas atradās zem mājas. Izlaupīts tika viss. Gan māja, gan kūts. Rati stāvgrūdām tika piekrauti vērtīgākām un mazvērtīgākām mantām, nokautiem lopu ķermeņiem. Ģimene pāris mirkļos zaudēja visu. Un to paveica tie, kurus sākotnēji uzskatīja par glābējiem. Šādas zvērības nesaprastas palika to partizānu rindās, kuru darbības mērķis patiesi bija vērsts iedzīvotāju, ne pašu labuma labā. Tie bija cilvēki, kuri centās izlauzties līdz taisnības uzvarai, krītot sarkanas varas krustugunīs. Diemžēl čekas aģentu, kuri veiksmīgi iekārtojās partizānu vienībās, izlikdamies par komunistu ienaidniekiem, un citu mežabrāļu, kuri kā izbadējušās aitas ietiepīgi sekoja neredzamā uzbrucēja izvirzītajiem mērķiem, sagrāva mežabrāļus no iekšienes.

    Grāmatā veiksmīgi apspēlēta arī skolēnu vēlme līdzdarboties komunisma sagraušanā, būt par skrūvi mehānisma uzbūvē – Latgales vanagu organizācijas dibināšana. Tie bija jaunieši, kuri ienīda liekulības, melu un divkosības gaisotni, kuru sabiedrībā potēja jaunā komunistiskā reliģija. Diemžēl šie jaunie un nenobriedušie prāti bija ārkārtīgi viegli programmējami. Lai arī to nodomi bija cēli – ar bezbailību, drosmi un patriotismu cīnīties pret zvaigžņoto bandītu varu, daudzi no tiem iesaistījās akcijās, aptraipot savas rokas nevainīgu cilvēku asinīm.

    “Vēl pirms dažām dienām viņi bija draugi un cīņu biedri.
    Tagad – ienaidnieki.
    Dažu dienu laikā bija notikušas prātam neaptveramas pārmaiņas.
    Viņus šķīra bezdibenis.”

    Taču neatkarīgi no laika, no valdošajiem vējiem un iekārtas, kas ierobežo iespējas lemt par savām dzīvēm pašiem bez jebkādas blakus mijiedarbības, arī mīlestībai un kaislībām šajā romānā ir svarīga loma. Loma, kas kā viegla brīze, skarot tikai koku lapas, virzās līdzi asiņainajiem notikumiem, cauri romānam no nodaļas uz nodaļu. Mīlestībai, kas atnāk pēkšņi. Un mīlestībai, kas mūžiem auklēta. Kaislībām, kas uzvirmo no nekā. Kaislībām, kuras nespēj apdzēst pat saltās skumjas, kas plosa ik katra cilvēka dvēseli. No iekšas uz āru kā tukšas kabatas. Mīlestībai, kurai jāuzgaida. Bet mīlestība jau gaidīt māk.

    “Ja Dievs spētu sodīt visus neģēļus, tad uz zemes dzīvotu tikai eņģeļi.”

    Šis ir romāns, kurš noteikti jāiekļauj lasāmo grāmatu sarakstā. Ikvienam. Mums ir jāzina sava pagātne. Kaut vai tāpēc (un kā man riebjas šis nodrāztais teiciens), lai tas nekad vairs neatkārtotos. Mums ir jāzina savas tautas vēsture. Jāzina par spīti netaisnīgajai un nepatīkamajai patiesībai, kura sāpēs liek sagumt ne tikai sejas vaibstiem, bet visam augumam. Skaidrs, ka Ardievas mežam ir tikai maza daļiņa no visa, kas mums būtu jāizzina. Tas ir kā iemērkt pirkstu līdz nagam lielā putukrējuma bļodā, lai pēcāk to kāru muti aplaizītu. Tomēr reizēm, lai mazinātu apetīti, pietiek arī ar tādu mazumiņu.
    Kaut vai tāpēc (un kā man riebjas šis nodrāztais teiciens), lai tas nekad vairs neatkārtotos.

    “Nesen redzēju sapni. Pēkšņi esmu nokļuvis kaut kādā bedrē, dziļā pazemē, nu tādā šaušalīgā vietā, kur griesti tik zemi, ka piecelties kājās nav iespējams, var tikai uz vēdera rāpot. Un visapkārt, kur vien skaties, tikai šie zemie griesti. Tu rāpo uz priekšu, ceri, ka beidzot ieraudzīsi debesis, bet nekā. Virs galvas tikai melna siena, un tu vari tikai parāpot, dažviet uz ceļiem piecelties, bet ne visā augumā. Tu kliedz, izmisuma pārņemts, zemi nagiem plēs, gaudo kā vilks, bet zemie griesti tevis spiež pie zemes…
    Kad pamosties no tāda sapņa, tu pēkšņi saproti – pasaulē ir lietas, kas šausmīgākas par nāvi.”

  • Benedikts Velss «Vientulības gals»

    by

    “Bija lietas, par kurām es nespēju runāt – tikai uzrakstīt. Jo tad, kad es runāju, es domāju, bet tad, kad rakstīju, es jutu.”

    Bērnībā es daudz mēdzu sapņot. Acis pat neaizverot. Reizēm sapņi ar realitāti tik ļoti savijās savā starpā, ka bija neiespējami izprast, kura no tām ir īstā – tā, kurā man elpojot cilājas krūtis, tā, kurā, atsitot kājas mazo pirkstiņu pret dīvāna kāju, dikti sāp, tā, kurā es lielākoties esmu tā, kura es nevēlos būt. Es bieži vēlējos pārvākties uz savu sapņu pasauli. Ievākties trīsistabu dzīvoklī, kur uz sienām varētu līmēt savu mīļāko grupu plakātus, kur augi nenovīstu, ja uz mēnešiem tos aizmirstu. Kur man būtu lielāks brālis un mazāka māsa. Kur ziemas būtu siltas, bet rudeņi sausi. Tik pat bieži mēdzu atjēgties istabā, pedantiski izlīmēto tapešu ielenkumā. Istabā, kurā biju viena. Bez brāļiem un māsām. Istabā, kur tikai slapjās rudens lietuslāses, neritmiski sitoties vēju brāzmu nogurdinātajos logos, cienāja mani ar savu uzmanību. Istabā, kurā augi bija mazliet zaudējuši dzīvību. Un mazliet to zaudējusi biju arī es.

    “Dievs vēlas, lai mēs mācāmies parūpēties paši par sevi. Viņš nedod mums zivi un neuzklausa visas mūsu lūgšanas, taču viņš mūs dzird un vēro, kā mēs šeit lejā ar visu tiekam galā, ar slimībām, netaisnīgumu, nāvi un ciešanām. Dzīve ir dota tādēļ, lai mācītos zvejot.”

    Iztēlē ir kaut kas tāds, kas mums katram ir dots kā patvērums. Tā ir vesela pasaule, kura pieder vien tev pašam. Un tikai tu pats vari izlemt, kādiem iztēles augļiem tu ļausi pārkāpt pār tās slieksni. Kuras atmiņas iegrožot un kurām dot vaļu – ļaut izkāpt ārpus rāmjiem kā nepieradinātiem tēliem no gleznu audekliem. Scenārijs var mainīties ik pa minūtei, un nevienam no tā nesāpēs. Taču realitāte ir cita. Realitātē katrs solis ir piecreiz jāizsver (vai septiņreiz jānomēra). Realitātei nepatīk, ja ar to rotaļājas, tāpēc ir tik svarīgi saprast, kur ir tā robeža, kur tā iziet duelī aci pret aci ar iztēli. Skaidrs, ka katrs solis, kuru speram, nemitīgi maina mūsu likteni. Mūsu ceļu. Taču tas nenozīmē, ka kāds no šiem soļiem būtu pareizs vai nepareizs. Tas nav būtiski. Būtiski ir saprast, ka tas joprojām ir mūsu ceļš. Tā joprojām ir mūsu dzīve un liktenis. Un, ja tā būs lemts, tas vienmēr mūs aizvedīs tieši tur, kur iztēle un realitāte kādā jaukā dienā kļūs par māsām.

    “Un ja nu laika nav? Ja viss, ko piedzīvo, ir mūžīgs un ja nu paiet nevis laiks, bet garām piedzīvotajam paejam mēs paši?”

    Vientulības gals manu prātu bija pārņēmis jau sen – kopš es pamanīju daudzās atsauksmes par grāmatu, kas visas kā viena norādīja – šī grāmata bez domāšanas ir jāpievieno lasāmo grāmatu sarakstam. Šī ir viena no retajām reizēm, kad neiedziļinājos grāmatas stāstā, vienkārši ļaujoties pārsteigumam. Un jāsaka, ka nevienu brīdi ne pats autors, ne tulkotāja, kura pārnesusi šo mazliet skarbo un emocionālo vēstījumu (kuru brīžiem gribējās kā mazu, noklīdušu kaķēnu paņemt klēpī, lai apmīļotu) latviešu valodā, nelika man vilties. Benedikts Velss (kā stāv rakstīts Vikipēdijā (un, kā zināms, tam, kas rakstīts Vikipēdijā, neiebilst neviens augstāks spēks)) ir vācu/šveiciešu rakstnieks. Lai arī gados jauns, jau kļuvis par autoru veselām piecām grāmatām, taču viena no tām ir ļoti īpaša (un ne tikai tāpēc, ka tā pieejama arī latviešu lasītājam) – grāmatas autoram tās uzrakstīšana prasījusi septiņus gadus (tieši tik ilgi, cik ilgi esmu laulībā ar savu vīru, un ticiet man, tā ir mūžība ar astīti). Taču vēl īpašāku grāmatu padara fakts, ka Benedikts Velss tajā daļēji iekodējis arī savu dzīvesstāstu. Tā ir neizmērojami liela pievienotā vērtība. Velss gadiem ilgi dzīvojis internātā (gluži kā galvenais varonis), kas nenoliedzami atstājis iespaidu arī uz jaunā rakstnieka turpmāko dzīvi. Ja uz Vientulības galu skatās no šāda aspekta, kļūst skaidrs, ka Velsam šī grāmata ir bijusi vairāk nepieciešama pašam sev, nekā tās nodošana lasītāju iztirzāšanai. Uzzinot (mazdrusciņ) Velsa dzīvesstāstu, man gribas domāt, ka šī grāmata ir vairāk kā sevis izzināšana. Jautājumu uzdošana un atbilžu meklēšana – kas ir tas, kas ietekmē mūsu dzīvi – vai tiešām mūsu liktenis tiek iekodēts mūsos jau brīdī, kad iesakņojamies mātes klēpī, vai arī to veido tas, kādas izvēles nākas pieņemt dzīves laikā. Un cik daudz mēs spējam to ietekmēt. Un vai maz vispār mums tas būtu jādara. (No vācu valodas tulkojusi Inga Karlsberga; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2018)

    “Tas, ka atrodos uz planētas, kas neaptveramā ātrumā šaujas cauri Visumam, man šķita tikpat šausminoši kā jaunā, satraucošā doma, ka nāve ir neizbēgama.”

    Romāna galvenā varoņa Žila dzīve apgriežas ar kājām gaisā kādā traģiskā janvāra rītā, kad autoavārijā bojā aiziet abi viņa vecāki, laupot uz visiem laikiem izbaudīt bērnības bezrūpību un liekot, vien nieka vienpadsmit gadu vecumu sasniegušajam bērnam, vienā mirklī kļūt pieaugušam. Vienas palikušās Moro atvases – Žils ar māsu Lizu un brāli Mārtiju nonāk internātā, kur tos sagaida nākamais trieciens – tie viens no otra tiek nošķirti. Abu vecāko bērnu Lizas un Mārtija aizsardzība ir norobežošanās vienam no otra, taču par šīs aizsardzības upuri kļūst Žils, kurš zaudējis ne vien vecākus, bet nu arī spiests noraudzīties, kā no viņa dzīves lēnām izgaist arī viņa vienīgie tuvinieki. Lai aizbēgtu no realitātes, Žils slēpjas gan aiz grāmatu vākiem, gan savā iztēlē, kurā ģenerē tēlus pats saviem stāstiem. Taču par gaismu tuneļa galā kļūst Alva – meitene, kura pavisam nejauši (taču, kā izrādās, pavisam jauši), kādu dienu apsēžas blakus Žilam skolas solā. Uzplaukst draudzība, kas šķiet neremdināma pat pēc daudziem gadiem.

    “Nekad man nav bijis drosmes viņu iegūt, tikai bailes viņu zaudēt.”

    Skaistākais, ko viens cilvēks var nodarīt otram cilvēkam, ir pieskarties dvēselei (šķietami neglābjami ievainotai) tā, lai šis pieskāriens ir mūžam neaizmirstams. Pat tad, kad viena vai otra cilvēka vairs nav uz šīs zemes. Un reiz šāds pieskāriens ļaus Žilam izjust apdullinošās vientulības attālināšanos, ļaujot mīlestībai aizpildīt katru no dvēseles izrauto robu. Tā ļaus iznirt no iekšējās pasaules okeāna, kura viļņos ierauts, tas nemitīgi cīnās pēc gaisa. Vientulības gals ir Žila atmiņu izklāsts – tas sākas no brīža, kad Žils kļūst par bāreni, un noslēdzās ar brīdi, kad pats spēja pieņemt dzīvi kā pašsaprotamu – gluži vienkārši tādu, kāda tā ir. Gan ar uzvarām, gan zaudējumiem. Spēcīgākās un izteiksmīgākās atmiņas ir tieši tās, kuras mums pašiem šķiet emocionāli klātesošas. Tieši tas, ka Žils ir ļāvies tam, lai pagātne ietekmē viņa nākotni, ir radījis milzīgo plaisu, starp kuru balansē ne tikai viņa tagadne, bet arī nākotne.

    “Mēs jau kopš dzimšanas atrodamies uz “Titānika” (…) Mūsu ziņā ir izlemt, vai mēs kliegdami brēkdami panikā skraidām apkārt vai arī esam kā mūziķi, kas drosmīgi un cieņpilni turpina spēlēt, neraugoties uz to, ka tas kuģis grimst.”

    Dzīve, kuru dzīvojam, nevar būt nepareizā (un arī pareizā – nē). Īpaši, ja visu spējam pieņemt tādu, kāds tas ir, aizmirstot, ka viss nerodas tikai no nejaušībām, bet arī no visīstākajām jaušībām, kuras kā milzu gaisa pilis būvējam mēs paši. Tikai dzīvojot tagadnei, neļaujot pagātnei elpot pakausī vai nebāžot degunu nākotnes darīšanās, mēs varam būt patiesi laimīgi. Nebūtu godīgi, ja teiktu, ka šī grāmata priekš manis ir īsts meistardarbs. Un nemaz arī nevajag. Tā bija baudāma. Tā bija dziļi aizskaroša. Bet līdz pašai pilnībai nedaudz pietrūka… varbūt tieši šitik.

    P.S. Neejiet gulēt apvainojušies un dusmīgi. Neizejiet no mājas (kaut vai tikai tepat lejā – uz veikalu) nepasakot, ka mīlat. Mēs nekad nevaram būt droši, kad dzīves taksometrs aizcirtīs savas durvis, lai naksnīgo laternu gaismā pagrieztos ap stūri un pazustu no mūsu redzeslauka. Uz mūžiem.

    “- Varbūt tev vienreiz savā dzīvē derētu pie kaut kā pieturēties līdz galam, nevis vienmēr atkal doties tālāk. (…) – Bet nav jau jēgas tā dzīvot. Viss aizrit tik ātri, un neko no tā nav iespējams paturēt. Ir iespējams vienīgi būt.”