Birka: našķoties

  • Jūnijs (nemaz ne dīvainā kārtā) šoreiz iekārtojies uz atspirdzinošiem dzērieniem tieši zem sliņķu zvaigznāja. Tāpēc tas, ka zvilnēšanu starp burtu okeāna viļņiem nomainīju pret rēnām pastaigām meža pavēnī un auguma stutēšanu kāpu smiltīs, ļaujot kulstīt saules sakarsētiem pirkstu galiem savu ādu, šķita tik dabīgi pašsaprotami, ka nejūtu ne mazāko kripatu vainas apziņu ne par to, ka šomēnes sausas izlasītas vien sešas grāmatas, ne to, ka apēsto saldējumu uzskaites burtnīcā pārslodzes dēļ apstrādājamā informācija nobruka jau pirmajā jūnija nedēļā
    (un aukstās zupas gatavošanas reižu tāpat).

    Šomēnes blogā jau piedāvāju iepazīties ar divu autoru darbiem caur manu pārdomu prizmuViļa Selecka Ardievas mežam un Anetes Mīrsvas Samsona ceļojums. Vēl viena grāmata, kuras baudījumā iegrimu kā saules nokaitētās sūnās, tuvākajās dienās papildinās blogā publicēto atsauksmju sarakstu. Kas tā ir par grāmatu, lai šobrīd paliek noslēpums. Vien, runājot pusčukstus, varu atklāt, ka šim romānam izdevies (bez liekām pierunāšanās tēzēm) iekļūt manā vērtīgāko grāmatu listes pašā augšgalā.

    Taču patiesais iemesls, kāpēc esmu aicinājusi jūs ielūkoties šī ieraksta pašā serdē, ir tāds pats, kāds tas bija pirmajā reizē. Reizē, kad bloga lasītājiem atklāju sadaļu Mēneša šķērsgriezumā. Arī jūnija mēnesī (tāpat kā maijā) turpinu dalīties īsās pārdomās par izlasīto, jo laiks nav saldēti dārzeņi, kurus izņemt no saldēšanas kameras atkausēšanai un izkārtošanai uz kaistošas eļļas peļķes cepešpannas dibenā, ikreiz, kad mutē saskrien siekalas.
    Laiks ir ierobežots. Laiks ir niecīgs. Bez intensīvas garšas.
    Kā cepti kartupeļi bez vegetas.

    Jūnijs manā ģimenē ir svētku mēnesis (ar visām “esmu Jāņa mazmeita, meita, sieva un māte” parādībām). Kūkas ir jāēd, jo kūkās ir laime. Un viena tāda laime ir tā, ka jūnijā pašā ieskaņā blogs AUSTRA.LV piedzīvoja savu pirmo dzimšanas dienu, kas nebūtu tik svarīgi, ja šis nebūtu ilgākais projekts, kurā esmu ņēmusi dalību, nepametot novārtā. Ilgākais, ja neskaita laulību.
    Esmu pateicīga ikvienam, kurš šī gada laikā ir bijis kopā ar mani starp manu pārdomu rindiņām. Un pateicīga ikvienam, kurš turpinās būt. Esmu pateicīga par pārciestajiem liekvārdības plūdiem. Un pats galvenais – par izdarītajām atzīmēm savā lasāmo grāmatu sarakstā, papildinot to ar kādu no manis ieteiktajām.
    Šajā reizē, par godu AUSTRAS pirmajai dzimšanas dienai, padalīšos arī ar desmit lasītākajiem bloga ierakstiem, ja nu kāds no tiem ir veikli pamanījies izslīdēt no redzamības:

    1. Hovanness Tumanjans. Pasakas. (Jāņa Rozes apgāds, 2019)
    2. Sabīne Košeļeva. Vientulības ministrija. (Zvaigzne ABC, 2019)
    3. Mērija Anna Šafere, Annija Barouza. Gērnsijas Literatūras un tupeņmizu pīrāga biedrība. (Zvaigzne ABC, 2019)
    4. Rvīns Varde. Kas te notiek. (Jāņa Rozes apgāds, 2019)
    5. Zane Ozoliņa. Našķoties. (satura darbnīca TAPT, 2019)
    6. Agnese Vanaga. Plastmasas huligāni. (Jāņa Rozes apgāds, 2019)
    7. Hetere Morisa. Aušvicas tetovētājs. (Zvaigzne ABC, 2019)
    8. Silēna Edgāra, Pols Beorns. 14-14. (Jāņa Rozes apgāds, 2017)
    9. Māra Zālīte. Paradīzes putni. (Dienas Grāmata, 2018)
    10. Gābriels Skots. Avots. (izdevniecība u.c., 2019)

    Lai garda grāmatbaudīšana arī jums!

    Tiekamies JŪLIJĀ!

    Anti Sārs. Tā iet mūsu lietas.

    Mēs (cilvēki) katrs esam citādāks. Katrs par katru citādāks. Kā cukura graudi, kas izšķīst tējā vai plāno pankūku mīklā starp miltiem, pienu un olām. Šķipsniņu sāls. Un tieši tik pat citādāk mums katram lietas iet pa savam. Grāmatā Tā iet mūsu lietas igauņu rakstnieks Anti Sārs piecpadsmit burvīgās nodaļās apkopojis mazā Vasela un viņa ģimenes, kurā iekšā satilpst gan mamma, kurai patīk braukt ar autobusu, gan tētis, kuram patīk sautētas aknas, gan mazais brālis Jonass, kuram ir tikai pustrīs gadu un nepārvarama vēlme spēlēties ar klucīšiem. Stāsti ieved lasītāju viegli baudāmā un neapsīkstošā daudzveidībā veidotā bērna fantāziju pasaulē, kurā uzzinām, kā lietas iet Vasela ģimenē. Piemēram, no kurienes dzīvoklī nonāk kartupeļi un burkāni, adītas zeķes, elektrība un avīzes. Vai kā pirms ēšanas visi viens otram novēl labu apetīti (tikai Ampāļu vectētiņš nosaka “veseli ēduši”, it kā slimajiem nemaz nebūtu jāēd, jo “slimi ēduši” Ampāļu vectētiņš nesaka nekad). Par to, cik tomēr muļķīgi, ka draugus saviem vecākiem nevari izvēlēties pats (gluži kā pašu vecākus… tomēr, kad esi ar tiem krietni apradis, negribi mainīt ne pret vienu citu). Un aizmiršanu. Jo kuram gan nav aizmirsies izņemt karašu no krāsns, apmaksāt elektrības rēķinus un sodus par aizmirstiem un neapmaksātiem elektrības rēķiniem. Starp visiem uzmanību zogošajiem stāstiem, autors aicina līdzdarboties arī lasītāju – gan papildinot ilustrāciju mākslinieka Alvara Jāksona radītos zīmējumus ar saviem, gan beigu beigās, zīmuļu skrapstoņas pavadībā, aicinot izveidot savu attēlu sēriju, atklājot (varbūt pat nedaudz sev pašam), kā lietas iet tavās mājās.

    (No igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga; Izdevējs: liels un mazs, 2017)

    ⭐⭐⭐⭐⭐

    Giliana Flinna. Neatrodamā.

    Sievas grib ticēt, ka pazīst savus vīrus. Vīri grib ticēt, ka pazīst savas sievas. Taču nereti pienāk diena, kad skatāmies spogulī un nepazīstam ne to cilvēku, kurš raugās mums pretī, ne to cilvēku, kurš stāv mums līdzās, plecu piespiedis pie pleca, ausī klusi dūdojot vārdus, kuri šķietami vairs nav tie, pēc kuriem iepriekš bezdievīgi alkts. Šāds scenārijs apvij arī Nika un Eimijas savienību, kuru, kā saules tveices pielietu laisku svētdienu, aptumšo negaisa mākoņi, līdzi nesot iznīcības vēja brāzmas, nolīdzinot līdz ar zemi skaidrā saprāta laukus. Kad kāzu gadadienas rītā pazūd Eimija, Niks kļūst par galveno aizdomās turamo sievas teju neiespējamajā pazušanā. Sākas spēle, kurā ikvienam bandiniekam ir izšķiroša nozīme. Lai cik tuvu Niks būtu stāsta atrisinājumam, katrs lāpstas cirtiens, pretī loģiskam iznākumam liek noprast, ka tur apakšā, izrādās, ir vesela šahta, par kuru neko nenojauti. Vesels tuneļu un bezdibenīgu bedru labirints. Jāsaka, ka romāna autore Giliana Flinna radījusi negaidītu apmulsumu manai centrālajai nervu sistēmai. Līdz simtajai (un kaut kādai tur) lappusei nebiju pārliecināta, ka spēšu nest šo četrsimt septiņdesmit gramus smago grāmatu sev līdzi vēl kādu brīdi – domas par to, ka šī trillerīša bezjēdzīgo nodaļu tirināšanās gar manām acīm ir jāizbeidz, kļuva arvien skaļākas. Līdz šķita atbalsojamies sienās. Tomēr viens klikšķis un biju ierauta psiholoģiskas spriedzes vējdzirnavās, tiekot ar katru šī romāna nodaļu samalta arvien sīkākās driskās. Tas mani padarīja kliedzoši mēmu! Daudzējādā ziņā oriģināls un toksiska naida piesātināts meistardarbs, kurš lieliski parāda, cik liela katastrofa iespējama, kad kāda dzīvē kļūsti vien par fona troksni, kuru nepieciešams apklusināt. Cik liela katastrofa iespējama, kad patiesība piedzīvo sadursmi ar meliem…

    (No angļu valodas tulkojusi Māra Poļakova; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2014)

    ⭐⭐⭐⭐⭐

    Merike Eime.
    Neierāmēts vārds.
    (atdzejojis Guntars Godiņš)

    Dzeja man allaž likusies dziļi intīma. Saviļņojoša. Kaut kas tāds, par ko nemēdz skaļi runāt. Ja nu vienīgi savu domu dārza svētkos, kad viedokļi, vēderus ievilkuši, sasēduši ap galdu, pie kura cienā ar piekļāvīgi maigām vārdu cukura vatēm. Dzeja, dziļi intīma un saviļņojoša, ir tā, ar kuru bieži vien var netrāpīt mērķī. Īpaši, ja viedoklim ir cukura diabēts.
    Es mīlu dzeju (un vēlos reiz izaugt līdz “dzeja mīl arī mani”), kaut lasu to nepieklājīgi reti. Taču šīs nepieklājīgi retās reizes mēdz apbalvot mani uzvarētājcienīgi. Un mana tikšanās ar igauņu dzejnieces Merikes Eimes dvēseles pulsējumu nav izņēmums.

    “Elpošana
    ir lidošana
    pa vienīgo logu
    iekšā un ārā”


    Autorei piemīt īpaši atšķirīgs pasaules redzējums, emociju krāsu piesātināta pieredze, vārdu mīlestība un tēlainība, kas palīdz atspoguļot kvēlākas vēlmes un ilgas, kas daļēji spēj līdzināties tam, pēc kā aizrautīgi tvīkst katrs dzejas baudītājs.
    Lielisks papildinājums šai dzejas izlasei – miniatūras, kurās dzejniece kavējas senāku gadu atmiņās, patiesi asprātīgās un smeldzoši kairinošās.

    “Neaudz kopā ar skumjām. Skaties, kas tev ir apkārt un blakus. Mīli radīto un esi mīlestībai atvērts. Glabā sevī dziļuma noslēpumu un atkailinošos atpazīšanas mirkļus. Raudi, kad sāp. Neesi tik atkarīgs no kāda, ka nespēj bez viņa tālāk dzīvot.”

    Dzejas grāmatas Neierāmēts vārds atdzejotājs un sastādītājs ir dzejnieks Guntars Godiņš, kas ir dziļi būtiska mērvienība. Daiļdarba noteiksmē.

    (Izdevējs: Mansards, 2020)

    ⭐⭐⭐⭐

  • “Ja zinām, ka kabacis ir dārzenis, un zinām arī to, ka šis kabacis ir kēksa sastāvā, tad varam taču pieņemt, ka ēdam salātus, ne tā?”

    Šis noteikti būs viens no gardākajiem grāmatu bloga ierakstiem, kuru būsiet lasījuši, ne tikai šeit, manā rīta blāzmas domu dārzā, bet arī citviet – paralēlā un perpendikulārā grāmatu blogu izplatījumā, proti, šodien jūs pavisam, pavisam nedaudz iepazīstināšu ar Zanes Ozoliņas (starp grāmatas izdošanas brīdi un brīdi, kad top šis bloga ieraksts, Zane kļuva par sievu, tāpēc šodien sociālajos tīklos un pārējos Latvijas pilsoņu reģistros Zanes vārdu atradīsiet blakus Grēviņu uzvārdam) recepšu grāmatu Našķoties. Tā noteikti nebūs iedalāma pie parastajām recepšu grāmatām, kuras atrodamas teju katrā mājā (kā, piemēram, visas man mājās atrodamās recepšu grāmatas, kuras datētas ar gada skaitļiem, kuru aptvertajā laikā temperatūru krāsnī pārbaudīja ar pirkstu). Grāmatā atrodamas gan tādas receptes, kuru gala rezultāts varētu konkurēt ar restorānos pasniegto, gan tādas, kuras pagatavot ir ātrāk nekā uzsmērēt sviestmaizi ar desu un sieru. Pats galvenais (un to sola arī Zane) visas receptes ir rakstītas skaidrā latviešu valodā – vienkāršas un saprotamas. Izgāšanas pielīdzināma neiespējamībai.

    “Ja kāds ir saviļņojis manu sirdi kā noslēpumainā dāma Ainara Mielava sirdi tajā tālajā dziesmā, tad tā laikam ir rīsu biezputra ar šo (sildošo) ābolu ievārījumu.”

    Tik pat interesants, cik interesants ir Našķoties saturs, ir arī stāsts par to, kā īsti šī grāmata nonāca pie manis. Mēs (cilvēki) esam ģenētiski ieprogrammēti mīlēt mammu un tēti, svaigu gaisu, sauli un ēdienu. Taču, kopš foto un video dalīšanās servisā (instagramā) atrodams Zanes fantastiski gardais konts (kurā Zane dalās ne tikai ar receptēm, bet arī citiem savas dzīves mirkļiem, kuri ir tik pat gardi (un dažreiz pat gardāki), cik pašas receptes), un blogs (neliels mierinājums tiem, kuri vēl nav tikuši pie šīs burvīgās grāmatas, kaut gan noteikti jūsu ir ļoti maz). Un redzot to, kas pēdējo mēnešu laikā darās ne tikai tur (instagramā), bet arī grāmatnīcās, šķiet, esam ģenētiski ieprogrammēti mīlēt arī Zani. Kad vietu grāmatnīcu plauktos un skatlogos sāka aizņemt Našķoties, bija skaidrs, ka kādu dienu šī recepšu bībele nonāks arī uz manas virtuves darba virsmas, taču ar grāmatas iegādi nesteidzos, ļaujot visu pirms grāmatnīcās izplosīties tiem, kuri pēc tās izslāpuši visvairāk, sarunājot ar sevi, ka Našķoties mani gaidīs zem Ziemassvētku eglītes. Taču mani Ziemassvētki (bez eglītes gan) pienāca jau oktobra vidū. (Izdevējs: satura darbnīca TAPT, 2019)

    “Ja man būtu jāatbild uz mūžseno jautājumu, kuras trīs lietas es ņemtu līdzi, ceļojot uz neapdzīvotu salu, tās būtu trīs turku jeb auna zirņu bundžiņas.”

    Zane Grēviņa (Ozoliņa) ir ēdienu blogere un influencere (bet tik pat labi Zane varētu būt arī “skaistuma influencere”, jo starp visām ēdienu receptēm, pamanījās ieinfluencot man (un noteikti ne tikai man) skropstu tušu, bet arī “ēdiens” taču ir skaisti). Domāju, ka nepaiet ne diena, kurā kāds, iedvesmojoties no Našķoties Zanes nebūtu kaut ko sev (ģimenei, draugiem, darba kolēģiem) pagatavojis gardai maltītei vai kādam našķim. Sociālajos portālos Zanei sekoju tieši tik sen, lai neatcerētos, kas mani piesaistīja pirmais – ēdiens, humora izjūta vai dzīvesprieks (taču par to tagad prātot būtu tas pats, kā strīdēties par to, kas bija pirmais – vista vai ola). Tas, ka šī ēdiena gatavošanas māksla tiks iedrukāta grāmatā, bija tikai loģisks turpinājums tam, ko Zane jau bija iesākusi darīt savā blogā. Un ir neizsakāms prieks, ka šīs receptes beidzot var apskatīt ne tikai viedierīcēs, bet arī aptaustīt katru burtu grāmatā. Man kā grāmatmīlim tas sagādā īstu baudīju jau visupirms.

    “Ja varam iedomāties, ka latvietim blakus skābu kāpostu zupas bļodai atradīsies rupjmaizes rika, tad anglim – uz šķīvja kopā ar kartupeļu sacepumu tiks ar mērci apliets Jorkšīras pudiņš.”

    Oktobra pašā sākumā Zanes instagrama kontā parādījās konkurss, kurā nebija jāpieseko nevienam kontam vai jāietago desmitiem draugu un paziņu, lai palielinātu iespēju laimēt. Vienīgais, kas šī konkursa sakarā bija jāizdara – jāpieslēdz sava iztēle un humora izjūta, un to, protams, ir vieglāk izdarīt nekā tagot draugus un ģimenes locekļus, cerībā, ka netiksi izdzēsts no draugu vai mantojuma saraksta. Uzdevums bija – jebkuras filmas, grāmatas, šova vai dziesmas (un jebkura cita lietvārda) nosaukumu padarīt nedaudz ķirbīgāku. (Daži no maniem piedāvātajiem ķirbīgajiem variantiem bija: Meitene ar ķirbja tetovējumu; Ar mani atkal runā ķirbis; Precējies ir ķirbji). Vakarā, kad Zanes instagrama storijos, pieaicinot pilnīgi neatkarīgu ekspertu komandu (Zanes vīru Artūru (paldies Tev, Artūr)!) un beidzot tika izvēlēts uzvarētājs, intensīvi sekoju līdzi notikumu gaitai. Īsi pirms uzvarētāja paziņošanas, smejoties vīram pateicu, ka, uzvaras gadījumā, uztetovēšu ķirbi (lai joks par “meiteni ar ķirbja tetovējumu” vairs nebūtu tikai joks). Un, pareizi jau jūs noprotat – esmu tetovējuma dizaina (ķirbja) un laba tetovētāja meklējumos.

    “Ja pieņemam, ka speķa pīrādziņš ir biežākais viesis Ziemassvētkos un Jāņos, tad droši var teikt, ka pelmenis ir viņa ikdienišķais brālis.”

    Katrā jokā ir sava taisnība, kā, piemēram, tajā, ka sievietei ir pienākums barot savu vīrieti, jo tā stāv rakstīts 1949. gadā Ženēvā pieņemtajā konvencijā, proti – gūsteknim ir tiesības uz siltu ēdienu… tāpēc domāju, ka daudzās ģimenēs šī grāmata ienākusi kā pestītājs. Arī mūsu. Grāmatas 250 lappusēs un teju deviņdesmit receptēs, apkopotas gan piecu minūšu receptes, gan sāļo uzkodu, pīrāgu, maizīšu un maižu, saldo kūku, cepumu, našķoties zvaigžņu. Un pats svarīgākais – šajā grāmatā atrodamas receptes ēdienreizēm, kuras sagādā vislielākās galvassāpes un cīņas pašam ar sevi un mājiniekiem – brokastis un vakariņas. Tā kā mūsu ģimenē aug divi mazi cilvēki, kuriem garšīgāks par visu šķiet roltons vai kakao pa taisno no pakas (un nesakiet man, ka bērni prasa milzīgas izmaksas) – izdabāt viņu vēlmēm ir lielāks izaicinājums nekā pārkāpt likumu un dalīt ar nulli. Taču jau pirmais mēģinājums pagatavot kaut ko (siera kraukšķus ar ķirbju sēkliņām, ja būsim līdz mielēm precīzi) no Našķoties grāmatas pierādīja, ka, ja mūsu mājās virtuvē darbotos Zane (un to viņa tagad darīs caur savām receptēm), bērni ēstu pat ķirbju sēklas. Kāpēc pirmo reizi, gatavojot no šīm receptēm, izvēle krita par labu siera kraukšķiem, nevis, piemēram, tomātu biezzupai ar pesto un grauzdiņiem – tā bija viena no receptēm, kura (kā jau Zane bija solījusi) bija atzīmēta, jo tās viena no sastāvdaļām saistīta ar ķirbi (kā izrādās, ķirbju sēkliņas neražo rūpnīcās, mūžu dzīvo, mūžu āksties). Otra sastāvdaļa bija siers. Un tas arī viss (protams, arī sāls, bet tas ir tik pat pašsaprotami, kā elpot). Tieši tik viegli un ne gramu smagāk (grūtākais pašā gatavošanas procesā bija siera sarīvēšana un krāsns ieslēgšana, viss pārējais notika automātiski kā sajūga un gāzes spaidīšana)!

    “Medus kūkas receptes pasaulē ir tieši tik daudz, cik reižu Pamela Andersone ir palielinājusi krūtis – neskaitāmi daudz.”

    Skaidrs, ka aiz šīs grāmatas nestāv tikai viena pati Zane. Lai uzburtu tik satriecoši fantastisku recepšu grāmatu, kurā apkopot receptes, kuras vienmēr izdosies, nepieciešama spēcīga komanda, un Zane var būt lepna – viņai tāda komanda patiešām ir. Ar Susuru (četrkājaino Grēviņu ģimenes locekli) priekšgalā. Katrā grāmatas lapaspusē, katrā Našķoties receptē ir ielikta liela mīlestība. Tas ir jūtams. Neapšaubāmi. Manī neizsakāmu apbrīnu rada tas, kā Zane komunicē gan ar saviem sekotājiem sociālajos tīklos, gan tas, kā sastādīta šī grāmata. Man nevienā brīdī nav šķitis, ka šī grāmata būtu domāta kādam citam, izņemot mani. Ir sajūta, ka labs draugs, kurš virtuvē ir mazāks nejēga nekā es, dala ar mani kādu vienkāršu (ikdienas) recepti. Tieši tāpēc arī visā šajā bloga ierakstā, nevienu reizi nenosaucu Zani par grāmatas autori vai kulinārijas speciālisti (lai gan neesam personīgi pazīstamas (taču, kā lai tagad mūsu “attiecību statusu” traktē, ja Zanei ir mans telefona numurs un pakomāta adrese, uz kuru sūtīt ēdienu, kas baigi ātri nesabojājas, ja nu kas)) – mums, Našķoties Zanes sekotājiem un iedvesmas skartajiem, Zane ir Zane. Un punkts. Un cik labi, ka mums ir tāda Zane, kas domā par mūsu labsajūtu un mūsu vēderiem.

    “Tā lūk, draugi, šīs receptes ir tieši jums – visiem tiem, kuriem gribas vienkārši, saprotami un ļoti garšīgi.”

    P.S. Siera kraukšķi ar (dažādu sēklu maisījuma) sēkliņām – recepte ŠEIT!

    P.P.S. Ja vēlies redzēt, kā tapa Našķoties grāmata, spied ŠEIT!