POST SCRIPTUM

Girl Reading by Charles Edward Perugini

Birka: naids

  • Džeimss Boldvins «Džovanni istaba»

    by

    «Ir vajadzīgs spēks, lai atcerētos, un vajadzīgs citāds spēks, lai aizmirstu, un tikai varonis spēj abus.»

    Katru dienu viens un tas pats.
    Cilvēki un lietas. Tie paši. Bārsta komplimentus, galvas vilnas džemperu apkaklēs ierakuši. Nemirstīgi cietām akmens sejām. Neizdevušies tēli no avīžu speciālizdevumiem. Katru dienu viens un tas pats. Neglītu ēku fasādes. Kariķētas ģīmetnes. Logi. Izbirušiem zobiem. Tukši smaida. Gaida. Ielu džungļu mežonīgo iemītnieku rēcienus. Smilkstus. Katru dienu viens un tas pats. Remdena kafija uz zoda iezīmē robežu starp tevi un mani. Pirms aizslauku to piedurknē. Neizdevušos dzīvokļa remontu aizslauku no acīm. Svaipoju pa kreisi visus tavus vispārpieņemtos uzskatus. Nestrīdos uz āru. Strīdos uz iekšu. Katru dienu viens un tas pats. Ziņu diktori plāta mutes. Rokas plāta producenti. Skatītāji pilda savus līgumā atrakstītos punktus. Gremo vakariņas. Aizvakar vārītos makaronus, šodien uz pannas saceptus ar olu. Gremo interneta komentārus. Saldajā. Krata galvu. Krata pirkstus. Epileptiķu salidojums. Katru dienu viens un tas pats. Kaili koki met spocīgas ēnas. Spocīgas ēnas met spalvu. Spalvas met kaķus. Griež kažoku uz otru pusi mākoņi. Saule žagojas. Teātra izrāde bez skatītājiem. Katru dienu viens un tas pats. Ieilgusi migrēnas lēkme. Reklāmas uz reklāmu stabiem. Muļķības. Skolēnu ekskursijas. Katru dienu viens un tas pats. Absurds pavelk uz augšu Saprāta svārkus, uzstutē uz rakstāmgalda, atpleš kājas un izdrāž. Labākajās sentēvu tradīcijās. Katru dienu viens un tas pats. Domas par to, kas slēpjas aiz līdzcilvēku sejām. Aiz vārdiem. Un darbiem. Tracina. Izved no pacietības un ieved atpakaļ. Pacietībā. Kas ir šie cilvēki, kurus turam rokas stiepiena attālumā? Sievas un vīri, un mīļākie. Cik daudz mēs par viņiem patiesībā zinām? Cik gan daudz viņi atļauj mums nezināt, lai mierīgi pārlaistu tādas naktis kā šī. Zem nepatiesības zvaigznāja. Katru dienu viens un tas pats. Atbloķēju telefona ekrānu un uzspiežu uz tā man piešķirto mobilo sakaru operatora numuru. Aizņemts. Un tā vienmēr, kad gribu piezvanīt sev un pajautāt – cik gan patiesa tu esi pati pret sevi?
    .stap sat sneiv uneid urtaK

    «Var jau būt, ka viņš ir muļķis un zaķpastala, bet gandrīz jebkurš ir vai nu viens, vai otrs, un vairums ļaužu ir abi reizē.»

    Džeimsa Boldvina vārds gar acīm pazib vairākkārt, pārlapojot apgāda Mansards internetā pieejamo grāmatu plauktu. Boldvina «Cita zeme» grāmatas vāks piesien un vienlaikus atsien dūšu. Taču pieci simti un četrdesmit četras lapaspuses ir tieši tik daudz, lai neļautu naudas makam paslīdēt un vienkārši nopirkt grāmatu putekļu krāšanas funkciju pildīšanai. Īsti nevienas noderīgas atsauksmes par to, vai grāmatu ir vērts lasīt. Kaut ko noburkšķu zem deguna. Un ļauju peles kursoram sameklēt pārlūkprogrammas ciļņu joslā krustiņu. Boldvins tiek aizmirsts. Kā podā norauts solījums «varbūt kādreiz». Atkārtoju iepriekš minētās darbības pāris reizes nedēļā. Mēnesi no mēneša. Līdz kādu dienu uzduros rakstnieka romānam «Džovanni istaba». Simt deviņdesmit trīs lapaspuses. Nav daudz. Nav arī maz. Taču mūsu pirmajai reizei pietiekami. Pasūtu grāmatu Kuldīgas Galvenajā bibliotēkā. Pēc pāris dienām saņemu zvanu – grāmatas nav. Tā pazudusi sistēmas tulkojumā vai kāda lasītāja mājās starp kūku recepšu, Račko un citiem mājsaimnieču ielīksmojošiem dižpārdokļu eksemplāriem. Taču, lai kā gribētos, starpbibliotēku abonementu šajā paralizētajā laikā vīrusam nav izdevies atzīt par spēkā neesošu, tāpēc grāmata pēc pāris mirkļiem atceļo pie manis no pašas Latvijas Nacionālās bibliotēkas. Jūtos tik svarīga, ka, skatoties spogulī, teju vairs sevi neatpazīstu. Uzziežu uz lūpām krāsu, pielaboju uzacu formu. Tāds rīdzinieces šarms pašā Kurzemes lauku viducī. Apleju krūzi ar kafiju. Ieņemu labāko (vienīgo) vietu lasāmdīvānā un ļaujos, bļāviens, vienam no saviem labākajiem grāmatceļojumiem. Boldvina kungs, ja jums tur uz mākoņa maliņas ir ievilkts optiskais internets vai ķer vismaz kādu bezparoles WiFi tīklu, un jūs, visticamāk, pēc atslēgas vārdiem esat iemaldījies šajā emuārā un lasāt manas pēcsajūtas pēc romāna «Džovanni istaba» izlasīšanas – Es jūs mīlu!

    «Sievietes ir kā ūdens. Viņas ir vilinošas kā ūdens, viņas var būt tikpat nodevīgas un var likties tikpat bezdibenīgas, un var izrādīties tikpat seklas.»

    Negaidīts uzbrukums. Romāns «Džovanni istaba» iecērtas nāsīs kā saindēta gaisa malks. Apreibina. Taču ne tik spēcīgi, lai noskrietu no autora radītā skrejceļa, kuru no visām pusēm ieskauj emocionāli piesātināts stāsts. Traģēdija. Apreibina. Nozog uzmanību. Postošu notikumu hronoloģija. Šajā daļēji autobiogrāfiskajā romānā autors spēlējas ar homoseksuālisma tēmu kā rotaļu lācīti. Zaķīti. Kaķīti. Baksta vēderu. Rauj aiz ausīm. Paņem aiz ķepas un aizlec galopā uz virtuvi pēc silta piena. Cilvēku dažādību. Atmodinātām vēlmēm. Sevis apspiešanu. Apzināšanu. Kaunu. Sevī dzimstošu naidu. Augošo izmisumu. Brīvības alkām. Bēgšanu. Un neizbēgšanu.
    Biedējoša sinerģija. Sienas saplūst ar sienām. Logi ar logiem. Gultas ar gultām. Cilvēki ar cilvēkiem. Izmaļ cauri izmisuma centrifūgai. Mīlestībai un tās noliegšanai.
    Vai tas ir noziegums, ticēt, ka katrs no mums ir pelnījis iespēju mīlēt? Pelnījis iespēju būt mīlētam?
    Ja reiz tā – kāds sods mūs sagaida? Un kas būs tā izpildītāji?
    Varbūt šī soda izpildītāji būsim mēs paši?

    «Es neticu tām muļķībām par laiku. Laiks vienkārši ir kopīgs visiem kā ūdens zivīm. Ikviens ir šajā ūdenī, neviens no tā nevar izkļūt, bet, ja izkļūst, tad ar viņu notiek tas pats, kas ar zivīm – viņš nomirst. Un zināt, kas notiek tai ūdenī, laikā? Lielās zivis apēd sīkās zivis. Tik vien. Lielās zivis apēd sīkās zivis, un okeānam viss vienalga.»

    Cik gan daudz mēs nodarām pāri sev un saviem līdzcilvēkiem klusējot. Klusējot par to, ko patiesi jūtam. Pūdējam sevi no iekšienes, mēģinot sevi pārliecināt, ka tas, ko sajūtam, ir maldi. Vājums. Mirkļa izbīlis. Apjukums. Domu juceklis un nekas vairāk. Tas pāries. Viss taču pāriet. Ar laiku. Klusēšana kā svelmes sakarsēta asfalta miesa. Dedzina. Kliedz un skrāpējas. Atstāj rētas. Pazudina. Pārvērš tukšumā.
    Svešinieka seja spogulī. Svešinieka seja blakus gultā. Un tādas sejas katru reizi šķirsti kā grāmatu lapaspuses. Un katru tādu reizi tajās atklājot ko jaunu. Ko biedējoši jaunu. Jaunas grumbas. Un nepasacītus vārdus. Jaunas šausmas. Un ceļus, pa kuriem bēgt un slēpties no patiesības smagās nastas.

    «Ne sevišķi daudz ļaužu jebkad ir nomiruši no mīlestības. Bet tik ļoti daudzi ir gājuši bojā un vēl aizvien iet bojā ik stundas no tās trūkuma.»

    Nīče ir alojies, sakot, ka viss, kas mūs nenogalina, padara mūs stiprākus. Iepūt, Nīče! Viss, kas mūs nenogalina, padara mūs arvien mazāk rezistentus pret nākamajiem likteņa pātagas cirtieniem. Lasot «Džovanni istabu» nepamet nemitīga krišanas sajūta. Krīti un gaidi to sitienu pa pakausi. Gaidi tumsu, kas iestāsies un atvieglojumu. Bet tu krīti, krīti, krīti. Bezgalīgi krīti. Tādas dziļas mokas un ciešanas pavada sekošanu līdzi notikumiem, kas padara romāna varoņus par slīkoņiem pašu radītā purvā. Un nodevība, kas dzimst pie tādas slīkšanas, liek kuņģim apmest kūleni. Naids, kas dzimst, kad sevī jāiesloga un jāapslāpē mīlestības un kaisles liesmas, ir kā nebeidzama slepkavība.

    «Es domāju par cilvēkiem pirms manis, kas lūkojušies uz upi un raduši mūža miegu tā dzīlēs. Prātoju, kā viņi to izdarījuši – to, fizisko darbību. (…) Es vienkārši iedomājos par mirušajiem, jo viņu dienas bija beigušās un es nezināju, kā pārdzīvošu savējās.»


    Es nevēlos rekonstruēt romāna sižetu. Boldvinam izdevies to radīt tik trauslu, ka man bail ar savām lempīgajām rokām to izpļeckāt. Izsmērēt ārā no rāmjiem. Aizsmērēt prom. Apmātību.
    «Džovanni istabu» daudzi lasītāji dēvē par «grāmatu, kas pieder daiļliteratūras virsotnēm». Es piekrītoši māju galvu uz visām debespusēm. Lai nav pārpratumu. «Džovanni istaba» liek aizmaldīties domu ministrijas gaiteņu labirintos tik tālu, ka pēkšņa drošinātāju izsišana nāk kā atbrīvošana. Tāpēc šobrīd es tikai vēlos savas sajūtas atstāt šeit. Un varbūt kādu tas iedvesmos meklēt. Un atrast. Sevi. Vai «Džovanni istabu» – izbaudīt apburošu tulkotāja Gunta Valujeva darbu, kas kā medus salipina muti. Kairina aukslējas. Un pieprasa vēsa ūdens (vai remdenas kafijas) malku.

    «Cilvēki, kas tic savam gribasspēkam, un tam, ka paši ir sava likteņa lēmēji, var šo ticību uzturēt, vienīgi kļūstot pašapmāna meistari.»

    Romāns «Džovanni istaba» pirmo reizi publicēts 1956. gadā. Tā ir pasaule, kura slīgst aizspriedumu okeānā. Taču šodien (pēc sešdesmit pieciem gadiem) mēs joprojām neesam izpeldējuši šī okeāna krastā. Šī nav vienīgā reize, kad Džeimss Boldvins savā literārajā darbā skar tēmas, kuras lielākajā daļā sabiedrības rada sašutumu un neizpratni. Izpleš nāsis. Atkar žokli. Boldvins bezbailīgi raksta par visu, kas divdesmitā (un, kā izrādās, arī divdesmit pirmā) gadsimta cilvēkam uzdzen nelabumu.
    Mani sarūgtina apziņa, ka aizvien liela daļa cilvēku nenoguruši turpina potēt sevī pareizību. Trīcošām rokām sēž uz savām diennakts stereotipu devām. Un tādi, kārtīgi noēdušies savu pareizību, nāk un māca pārējiem, kā būt. Cilvēkiem.
    Kamēr vieni ir izauguši no pamperiem, otri dirš pa taisno biksēs, un ar apzelētu pirkstu rāda uz pidariem, nēģeriem un pārējiem izdzimteņiem, kurus Dievs uz Zemes nolicis kļūdas (vai sliktas humora izjūtas) pēc. Ir neizturami dzīvot starp cilvēkiem, kuri mīlestību nostata pretī savām, akurāt, dziļajām pārdomām par to, kurškuramkurācaurumākobāž. Izsmej. Nicina. Baksta kā ar dakšu kontaktligzdu un gaida uzliesmojumu. Ķircinoša spēle bez noteikumiem. Ielu cīņas, kurās izteiktie argumenti neiztur kritiku. Tā ir šaurība laikā un telpā. Un domāšanā.
    Romāns «Džovanni istaba» ir jauna cilvēka sevis atrašanas mēģinājums. Tāls ceļojums, kura galamērķis ir iznīcība, jo – ko gan var gaidīt no mīlestības, kuru barojušas tās pašas saknes, kuras naids?

    No angļu valodas tulkojis Guntis Valujevs;
    Izdevējs: Atēna, 2003

    «Es biju šausmīgi apjucis. Reizēm domāju – bet tā taču ir tava dzīve. Necīnies ar to. Nepretojies. Vai iešāvās prātā – bet es taču esmu laimīgs. Un viņš mani mīl. Es esmu drošībā. Citkārt, kad viņa nebija blakus, iedomājos, ka neļaušu viņam vairs nekad sev pieskarties. Bet, kad viņš pieskārās, nodomāju, ka tam nav nozīmes, tā ir tikai miesa, tas drīz beigsies. Kad tas beidzās, es gulēju tumsā, klausījos viņa elpas vilcienos un sapņoju par viņa roku pieskārieniem – Džovanni roku, jebkuru roku, kam pietiktu spēka mani sadragāt un salikt kopā no jauna.»

  • Karloss Ruiss Safons «Vēja ēna»

    by

    “…brīdi man ienāca prātā, ka tur priekšā ir tikai zaudējumu un nebūtības rēgi, un šī pasaule man apkārt nav reāla. Tā ir gaistoša un pastāv tikai tik ilgi, cik es spēju to noturēt savā skatienā.”

    Mīlu šo pilsētu. Es mīlu tās spozmi. Un mīlu tās postu. Zinu katra tās bruģakmeņa liekumu. Katru vēstures elpas izvagoto skrambu, kurā aizķerties ar kāju. Zinu no galvas katra jumta rīta prelūdiju, kuru nenoguris atskaņo rudens lietus. Un putnu nagu skrapstoņa pavasarī. Mīlu māju durvis Pasta un Kalna ielas krustojumā. Un pēc tādas lielas mīlēšanas ripot lejā pa Kalna ielu līdz atdurties izsalkušu pīļu bara dūnu spilvenā. Alekšupītē. Pazīstu skaņu ar kādu miglas sega ceļas no Ventas. Un uz debesīm tiec savus vālu pirkstus, grūstot mākoņus, lai pašā debesu vidū izcīnītu vietu Saulei. Zinu, kur aug visgarākās lāstekas un kur pačurāt, kad acis no spiediena jau sāk sprāgt uz āru (jo tā līdz šim ir bijusi vairāk un mazāk zināma problēma manis mīlētajā pilsētā). Mīlu vērot, kā pilsētu pieelpo koka logi un kā plakstus tiem priekšā virina slēģi, pusdzīvi kā grāmatu vāki, slēpdami pilsētnieku stāstus no nevēlamiem acu pāriem. Zinu, kur cep mutē kūstošas kūkas, kur visgardāk apčubināt kafijas ar pienu krūzi. Zinu, uz kura soliņa visraitāk acis slīd pār grāmatā iespiestu burtu sekvencēm.
    Es neuzskatu sevi par izcilu lasītāju, bet par štrunta amatieri arī ne. Es dievinu atrast grāmatas, bet vairāk dievinu, ja grāmatas atrod mani. Izaudzē kājas. Garas kā laternu stabi. Un slāj. Un meklē mani. Atrod uz soliņa piena putu ūsiņām. Tik un tā izslāpušu. Izslāpušu pēc vārdu un teikumu upēm. Pēc nodaļām. Smagām kā ķieģeļi, kas krīt kā ēnas, laužot gaismas staru sprandus.
    Apķeros ap kājām tādām grāmatām, laternu stabu imitācijām. Apķeros kā bērns ap mātes kājām, kad tā grib atstāt mājas, lai aizietu tepat lejā līdz veikalam pēc piena. Un, ja pietiks naudas, arī baltmaizes kukulim un pāris stiklenēm. Apķeros un vairs nelaižu vaļā. Ļauju lai mani nes. Ļauju, lai nes prom no pilsētas, tik ļoti mīlētas un izzinātas. Lai nes pretī jaunām pilsētām un jaunām izzināšanām.

    “Abi sev jautāja: vai vainīgas kārtis, ko viņiem bija iedalījis liktenis, vai arī veids, kā viņi tās bija izspēlējuši?”

    Spāņu rakstnieka Karlosa Ruisa Safona (Carlos Ruiz Zafón) romāns Vēja ēna (La Sombra del Viento), kurš Latvijā, izdevniecības Zvaigzne ABC paspārnē, atkārtoti izdots vairākkārt, manā grāmatu skapī asi dedzinājis blakus stāvošo grāmatu sānus jau ilgu laiku. Dedzinājis, jo gribējis tikt pamanīts. Nenoliegšu, ka esmu to izrāvusi no plauktu rindas, notraukusi putekļus un kā vēdekli kārstā vasaras tveicē pāršķirstījusi atkal un atkal, taču līdz lasīšanai mūsu attiecības neattīstījās. Neizauga. Tās izbeidzās tepat pie grāmatu skapja, liekot citiem tā iemītniekiem, kuri plauktu rotā kā zobi muti, kļūt par šo attiecību izgāšanās lieciniekiem. Taču šī gada pirmajās dienās to atkal atņēmu grāmatu rindai, kura nu attāli atgādina ņirdzīgu klaidoņa muti, un metos tajā iekšā kā bezdibenī:
    “Es joprojām atceros rītausmu tajā dienā, kurā tēvs mani pirmoreiz aizveda uz Aizmirsto grāmatu kapsētu. Ritēja 1945. gada vasaras pirmās dienas, un mēs gājām pa Barselonas ielām, kurām pāri klājās pelnu pelēkas debesis, un nespodra saule lēja pār Santamonikas ramblu kausētu varu.”
    Rindas, kuras piesēja mani pie Vēja ēnas rokas. Savažoja. Pieradināja. Četrdesmit divi vārdi. Tieši tik daudz bija nepieciešams, lai zaudētu prātu vienas grāmatas dēļ. Lai vēlētos palikt grāmatas lapaspusēs, kurās kā nelūgts ciemiņš no tālas nākotnes, nepiederoša, nevienam nevēlama persona biju ielauzusies. Grāmatā, kuras lapaspusēs gribēju ievērpties un par vārdu pārvērsties. Un ar citiem tādiem vārdiem šūpoties teikuma konstrukcijās. Bezgalīgi. Vai vismaz līdz brīdim, kad vienam no mums beigtos derīguma termiņš.
    2020. gada 19. jūnijā vien piecdesmit piecu gadu vecumā pārstāja pukstēt rakstnieka Karlosa Ruisa Safona sirds. Vēja ēnā atrodamie vārdi ir teju pravietiski: “mēs dzīvojam tik ilgi, kamēr mūs atceras”.
    Pateicoties saviem darbiem, to autors ir kļuvis nemirstīgs.
    (No spāņu valodas tulkojis Centis Gercāns (2009); Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2019)

    “Es jutos nonācis ielenkumā starp miljoniem pamestu lappušu, universu un nevienam nevajadzīgu dvēseļu, kas grima tumsības okeānā, kamēr pasaule, kas dunēja ārpus šiem mūriem, dienu pēc dienas zaudēja atmiņu.”

    Vēja ēna nav vienkārši grāmata, kuras lappušu diapazons aizpilda brīvo vietu no vāka līdz vākam. Tā ir kā lēnā deja ar rēgu. Tā vada, tu pakļaujies. Bez ierunām. Tai ir daudz vairāk dvēselisku īpašību nekā vienkāršā garāmgājējā uz ielas. Tas iesloga tevi, vijoties kā labirints bez izejas. Tu maldies un netiec gudrs, vai tiešām esi iesaistīts šajā bīstamajā spēlē vai atkal alojies.
    Rakstnieks lasītāja priekšā kā pusdienu piedāvājumu servē Barselonu. Divdesmitā gadsimta pirmajā pusē. Aizmirsto grāmatu kapsētu, kurā atdusas tintē tērptie sapņi. Sapņi, kuri spēj atdzimt. Spēj iemiesoties. Plosīt. Iedvest šausmas. Iedvest cerības. Aizdegt ilgu un vēlmju ugunskuru. Neprātīgām, neapslāpējamām liesmām.

    Vēja ēna stāsta par jaunu puisi. Danielu. Puisi, kura dzīvi uz visiem laikiem maina kāda nezināma autora grāmata. Kad Daniels rakstnieka spalvas apburts uzsāk citu šī autora darbu medības, izrādās, ka tas nav iespējams. Visus darbus paņēmusi uguns mēle. Lai noskaidrotu patiesību, Daniels uzsāk riskantu spēli, kas balansē starp dzīvību un nāvi visiem tajā iesaistītajiem. Atstātie pavedieni puisi ved pa apvedceļiem tieši pagātnes žultainajā rīklē, kura ir gatava sagremot ikvienu, kas tai tuvosies. Uz pagātni, kurā valda draudzība, nodevība. Kurā valda nelaimīgas sakritības. Traģēdijas. Naids. Mīlestība, kurai nekad nevajadzēja piedzimt.

    Es kā padevīgs līdzdalībnieks sekoju Danielam. Sekoju pa Barselonas ielām, kampjot vārdus kā gaisa peldes, vilku zīmuli pāri lapaspusēm, ieslogot teikumus kvadrātiekavās kā satrakotus zvērus. Atziņas sekoja cita citai kā pagātnes tēli, kuri ceļo no lappuses uz lappusi. Saspringums nepameta manus locekļus līdz pat pēdējām lapaspusēm. Pat desa, kas blakus paklausīgi gulēja uz sviestmaizes un karsti kūpoša tēja māla krūzē, šķiet, saspringumā aizturēja elpu.

    “…tas ir tāpat kā ar elektrību, nevajag zināt, kā tā darbojas, lai dabūtu pa pirkstiem.”

    Man nav ne jausmas, kā man tas izdevās. Pārdzīvot šo nolādēto spēli. Un izdzīvot. Uz brīdi jau biju gatava atdot grāmatas lapaspusēm savu sirdi. Barselonas ielām. Atdot, lai to samīda sāpes, nodevība, alkatība. Atdot, lai tikai būtu iemesls uzkavēties. Šo stāstu es gribēju lasīt bezgalīgi. Bezkaunīgi apstāties pie pēdējās nodaļas un Vēja ēnu iekonservēt.
    (Jūs to neredzat, bet manas rokas trīc šo visu rakstot, tik saviļņota es esmu…)

    Vēlētos Vēja ēnu aizmirst. Kādu dienu ieraudzīt no jauna. Ieraudzīt ar citām acīm. Iepazīt no jauna.
    Vārdiem neizsakāms rakstnieka un tulkotāja darbs, kura baudījumam IESAKU padoties ikvienam, kuram lasīšanas ir kas vairāk par zilbju kopā savilkšanu.
    Sajūtas, kuras sniedz stāsts, tas, ko no tā ielaižam sevī, tas, kam ļaujam kurnēt, kam ļaujam ķidāt no iekšpuses, ir pats svarīgākais. Es meklēšu šī stāsta turpinājumus grāmatu veikalos, jo tagad tas ir tikpat veselībai svarīgi kā ziemā uzņemt vitamīnus.

    Stāsts esot vēstule, ko autors raksta sev pašam, lai pastāstītu to, ko citādi neuzzinātu. Nezinu, vai Karloss Ruiss Safons uzzināja to, ko citādi nebūtu uzzinājis, bet es to izdarīju. Tagad es zinu, ka Vēja ēna ir nenovērtējamākā grāmata, kura nonākusi manā necilajā iespieddarbu kolekcijā.
    Izlasot romāna pēdējās lapaspuses, man sažņaudzās sirds (un kuņģis). Acis pielija asaru pilnas. Es nekad neesmu pratusi aprakstīt, ja tas bijis nepieciešams, savas sāpes mediķiem. Arī šobrīd es to nespēju (vai starp jums ir kāds mediķis?). Tik vien, ka šķiet, sāp tā, kā tad, kad zaudē draugu. Kad zaudē un viss beidzas.
    Taču patiesībā ar šo viss tikai sākas…

    “- Tad, lūk, šis stāsts ir par grāmatām.
    – Par grāmatām?
    – Par noburtām grāmatām; par cilvēku, kas tās uzrakstīja; par kādu varoni, kas aizbēga no romāna lapaspusēm, lai to sadedzinātu, par kādu nodevību un par kādu zaudētu draudzību. Tas ir stāsts par mīlu, par naidu, par sapņiem, kas dzīvo vēja ēnā.”