Šķiet, ka tas bija tikai aizaizvakar, kad izdevniecības Helios paspārnē savu pirmo elpu latviešu valodā ievilka kulta grāmata visa vecuma bērniem (arī tiem, kam pāri četrdesmit) – «Vai viņi purkšķina?» . Šī šķietami nevainīgā grāmatiņa ar gāzu laidošu zirgu uz vāka sacēla īstu komentāru vētru māmiņu šķīstītav…, tfū, diskusiju vietnēs, šķietami, atdzīvinot seno, klusi snaudošo, …
«Man teica, ka sēras esot process, ar fāzēm. Un otrā pusē gaida dzīve. Ne tā pati dzīve, protams, bet cita dzīve. Tā nebija taisnība. Sēras ir nevis process, bet stāvoklis. Tās nemainās, tās paliek savā vietā kā akmens.» 235. lapaspuse Divi mēneši. Ziņās teica, ka pagājuši divi mēneši, kopš neprāts ieguvis apveidus. Divi mēneši, kopš …
«Tik mainīgs šķiet viss, ja tam blakus noliek kaut ko, kas nemainās.» (34. lapaspuse) Rudens ir sāpīgs visiem iesaistītajiem. Koku kuplos matu ērkuļus izplūkā vējš. Iecērt zobus ādā asas lietus lāses. Mākoņi izraud vasaru no sevis ārā. Saldējuma kokteiļus. Saulē izbalējušus matus. Izraud tieši uz maniem pleciem. Es zaudēju balstiesības pirms laikiem. Un pirms laikiem …
“Mīlestībā pietiek, ja viens mīl un otrs ļauj sevi mīlēt…” Nonākt abpusēji sarežģītā situācijā. Nonākt bezizejā. Nonākt bezizejā, kurai cauri vīta ķecerīgu atbalsu kakofonija, kurā iegrimt kā mīkstā sūnā, kļūstot par medījumu skudru, slaido vēderu pavēlnieču, aso ilkņu pavedieniem, mutes dobuma rotājumiem. Nonākt dziļu jūtu akropolē, pret kuru dauzīt pieres vietu, ļaujot birt nodeldētu dogmu …
“… esmu izlauzies brīvībā un nekad nekas mani vairs neiedzīs tumsonības aizgaldā.” Acis aizvērtas. Aiz plakstiem kņudinoši trīs gaismiņas. Uz sacensībām, kura pirmā spēs nolikt gar zemi izstīdzējušo cilvēka stāvu. Mutes dobuma gļotāda izžuvusi sausa kā neauglīga zemes sega. Ausīs uzmācīgs diriģents bez apstājas diriģē īdošu klusuma simfoniju. Desmit kraupjaini pirksti savilkti divās neizteiksmīgās dūrēs. …