Es jau vairs neskaitu dienas, kuras pavadu aizturējusi elpu. Manā pasaulē iestājies skābekļa bads. Manā pasaulē iestājies karš. Es jau vairs neskaitu dienas, kuras pavadu, atsvaidzinot ziņu lentu. Es vairs neskaitu dienas, kuras pavadu, lūdzot, lai kāds (varbūt pats Dievs) aptur šo neprātu.
Var sajukt prātā no vainas apziņas, kas izplatās pa ķermeni kā inde. Vairs nesaprotu, cik daudz drīkstu gribēt. Vai tagad drīkstu smaidīt? Un tagad? Drīkstu grauzt cepumus un ābolus starp ēdienreizēm? Drīkstu nopaijāt bērna galvu? Drīkstu pukstēt vīram par savām sīkajām nebūtībām? Drīkstu kārtot ziedus vāzē? Un lasīt grāmatas, kas klātas putekļiem no neskaitāmām dienām?
Un tagad?
Vai drīkstu?
Drīkstu!
Bet vai spēju?
Mēs bēgam no ikdienišķa prieka, jo pēkšņi ir sajūta, ka neesam pelnījuši laimi. It kā būtu izrauts gabals no mūsu miesām. Un piepeši mēs vairs neesam mēs. Taču, lai cik nepanesami smagi tas nebūtu, mums jāatgriežas pie savām normālībām. Cepumiem. Ziediem. Bērniem. Grāmatām.
«Pie kara pierod» ir viena no baisākajām, bet patiesākajām atziņām, kuras šajās neskaitāmajās dienās esmu dzirdējusi. Neviens negrib pierast pie… Bet cilvēki gadiem un gadsimtiem cauri ir pierādījuši, ka ir olimpiskie čempioni «pierašanā pie», taču jūtu, ka šis ir tas brīdis, kad būsim spējīgi nokāpt no pjedestāla.
Šis ir karš, pie kura mēs nepieradīsim.
«Ir gājuši gadi, gurdeni, skrambaini
Gūstekņi (71. lapaspuse)
kā gūstekņi no tām tālajām, gaišajām dienām.
Ar atmiņām par tevi es klīstu pa šo pasauli,
rūgts kā degums, vientuļš kā īkšķis dūrainī.»
Mana vienīgā taustāmā pēdējo nedēļu lasāmviela ir bijusi atrodama tikai uz pārtikas (un dažiem nepārtikas) produktu iepakojumiem. Esmu būrusies cauri sastāvdaļu un uzturvērtību sarakstiem, cauri lietošanas instrukciju līknēm, meklējot ražotājvalsti un produkta izplatītājus, lai būtu pilnīgi droša, ka savu naudu neiemaksāšu slepkavību atbalstītāju bankas kontos.
Tā kā šajā brīdī esmu vīlusies pasaules iekārtojumā, nevēlējos arī vilties lasāmmateriālā, tāpēc savā nebeidzami plašajā «izlasīt vismaz tuvākā pusgada laikā» sarakstā nolēmu atrast lasāmvielu, kas pavisam noteikti nepievils – tā nu otru reizi iekritu dzejnieka Arvja Vigula pantu tīklos – pirmajā reizē tas bija dzejas krājums «5:00», kur katrs dzejolis kā vesels romāns ierāva mani notikumu atvarā. Sagrieza galvu. Un tad piepeši, vismazāk gaidītajā brīdī, izmeta ārā. Realitātē. Kur neviens negramstās mūžībai starp kājām vai neizpilda rekviēmu aizgājušo manekenu piemiņai. Kur rīta melus neiespiež padusē (pēc pasta kastes apmeklējuma), bet meklē starp tievēšanas un angļu valodas kursiņu reklāmām viedtālruņos. Toreiz man tā šķita viena no skaistākajām un interesantākajām dzejām, kuras kartē esmu maldījusies. Taustījusi tās kalnu virsotnes. Kritusi bezdibeņos. Pārpeldējusi upes. Stigusi purvos. Ekspedīcija, kuru būtu gatava ieteikt ikvienam, kuram sākas alerģiska reakcija, redzot vārdus, glīti sakārtotos stabiņos. Šajā reizē tas ir «Blusu cirks».
«Viņai bija maiga āda,
Fado (52. lapaspuse)
viņš izvēlējās viņu pēc taustes,
kā tirgū izraugās augļus,
kas sapūs neskarti uz galda.»
Būt dzejai, manuprāt, ir tas pats, kas būt rozīnei – nekad nevari zināt, vai būsi pa kāda gaumei; vai nenomāksi kāri pēc kēksa, ķīseļa ar pienu vai plova armēņu gaumē. Šajā dzejas akrobātikas paraugdemonstrējumā man tikusi iedalīta labākā vietā skatītāju ložā. Mani netraucēja ne priekšā sēdošā indivīda cirtainie mati, ne konfekšu papīrīšu čaboņa, ne neirotiski smiekli par dzejnieka radītajiem portretiem, kas tuvi un tāli atgādina mūs pašus. Tā, piemēram, dzejolī «Māklslinieka portrets zēnībā» citēju «Astotajā klasē pirmajā semestrī / mūzikā un literatūra – 3» (83. lpp.), redzēju sevi savā astotajā klasē un pirmā semestra liecībā «nav vērtējuma» ģeogrāfijas ailītē (tagad gribas paļauties uz cerību, ka tas ir kāds «astotās klases lāsts» un ar manām ģeogrāfiskajām zināšanām tomēr viss ir kārtībā, tāpēc jau četrpadsmit gadus pirms gulētiešanas lieki pārlapoju pasaules ģeogrāfijas atlantu). Tāpat Viguls ļauj ielūkoties, kas notiek «Dzejnieka darbistabā», «kad gar māju brauc tramvajs / luncinādams asti» (33. lpp.) , gan «Pagalmā», kur «Sātans izvedis pastaigā suni» (32. lpp.). Mēs visi esam tikai cilvēki, tāpēc netrūkst arī pa kādai kļūdai, tā, piemēram, dzejolī «Kļūda» ieviesusies «Ārā vienmēr bija ziema» (78. lpp) nepareizība, bet, pateicoties mūsu ģeogrāfiskajam piezemējumam uz topogrāfiskās kartes (un šis nav tikai mans pasaules ģeogrāfijas atlanta speciālista redzējums), mums tomēr reizēm ir arī rudens. Mēs visi esam tikai cilvēki, tāpēc nedaudz romantikas manā favorītdzejolī «Tehnoloģiskā romance» – šeit gribētos citēt visu dzejoli, bet došu jums tikai pēdējo «Esmu rakstāmmašīna, vien man nestrādā viens urts» (12. lpp) rindiņu (pārējo meklējiet paši! aši!!). Mēs visi esam tikai cilvēki, tāpēc mīlestība pret kaķiem mūsos ir ģenētiski ieprogrammēta (un to es saku kā piecu kaķu saimniece), tāpēc šajā krājumā Viguls ievietojis arī divus (ļoti pieļauju) sava kaķa Žižeka dzejoļus, kurus citēt es neriskēšu, vien pačukstēšu, ka tie ir «Pirmais Žižeka, mūsu kaķa, dzejolis» (79. lpp.) un «Trešais Žižeka, mūsu kaķa, dzejolis» (89. lpp) (jā, arī mani tīri cilvēciski satrauc, kur palika Otrais Žižeka dzejolis, bet pieļauju, ka šis meistardarinājums, draudot aizēnot visu «Blusu cirka» krājumu, «pavisam, pavisam nejauši» izkritis no lapu kaudzes pa ceļam uz tipogrāfijas ceptuvi).
«Mīlestība ir neprāts,
Mīlasstāsts (51. lapaspuse)
mīlestība ir traka,
skauj ciešāk sevi, skauj
sava apskāviena trakokreklā.
Un tikai nelaid sevi vaļā,
jo, iespējams, pēc tam
tev vairs nekad
nedabūt sevi rokā.»
Noteikti vēlos arī atzinīgi uzteikt krājuma māksliniecisko noformējumu, (un tad ļaudis vienmēr jautā, vai sekos BET, un šoreiz sekos) bet, lai arī cik pievilcīgs (un stilīgs) nešķistu «Blusu cirks» vāciņa dizains, par spīti tam, ka, ja var ticēt (un es nezinu vai var), vāks ir tieši tāds, «kāds bija noliktavā», tas ir gana nepraktisks trīs bērnu, piecu kaķu un divu suņu mammai (kad paņemsiet to rokās, sapratīsiet, par ko es runāju) – jau kopš dzejas krājuma iegādes brīža tas piedzīvojis ne tikai Canis lupus familiaris zobu izturības testu, bet arī aknu pastētes un karbonādes miokarda infarktu. Iespējams, ka tas (joprojām par grāmatas vāku, kurš, starp citu, pieejams astoņās dažādās krāsās) piedzīvojis vairāk gastronomisku izvirtību, nekā mans virtuves dēlītis. Un tomēr… visas šīs nebūtības neatbrīvo no fakta, ka iespējams (un varbūt pat ļoti) cilvēks nav nekas vairāk par mēmu blusu suņa kažokā, un Arvja Vigula ektoparazītu cirks ir viena no skaļākajām (un gardākajām) dzejām, kas pēdējā laikā baudīta.
«Pieteikties par brīvprātīgo
Mīlestības dzejolis #451 (29. lapaspuse)
klīniskajiem pētījumiem,
lai izstrādātu vakcīnu pret salauztu sirdi?»
«Blusu cirks» (2017-2020)
Izdevējs: Neputns, 2021;
Dizains: Armands Zelčs
