Janvāra pirmā nedēļa ir visdepresīvākā gada nedēļa. Mēs kā (pieci) muļķi (muļķi muļķo) ceram, ka līdz ar gadu miju mūsu dzīvēs kaut kas būtiski mainīsies. Uz Jauno gadu liktās cerības neattaisnojas ne gada pirmajās stundās, lokot iekšā šampānieša glāzes un rasola bļodas, ne pirmajās dienās, apraudot nezināmas izcelsmes pleķus uz balles kleitām un blūzēm. Ja jāslīkst banalitāšu okeānā, tad jāsaka, ka nekas jau nevar mainīties, ja nemaināmies paši. Ja būsim kretīni, tad arī mums apkārt būs vieni vienīgi kretīni. Ja būsim sārt-un-apaļvaigu eņģelīši, tad arī mums apkārt būs vieni vienīgi… kretīni. Tāda ir šīs pasaules kārtība. Mēs to varam pieņemt vai arī izkāpt.
Vienīgais labums no janvāra pirmās nedēļas ir tas, ka nav jāgatavo ēst.
2023. gads man ir spēris vissāpīgāk. Un to es saku pēc savas (tūlīt, tūlīt) trīsdesmit gadu pieredzes uz šīs apaļās bumbas, kuru mīļi dēvējam par savām mājām, bet mierīgi varētu arī par desmito elles loku. Ir sajūta, ka visu gadu esmu skrējusi ar šķērēm rokās. Un tikko apstājos, lai atvilktu elpu. Es varētu gausties stundām, taču alfabētā nav tik daudz grafisko zīmju, lai aprakstītu visu to emociju šļuru, kas gāzusies pāri. Taču grāmatas var. 2023. gadā esmu izlasījusi 145 grāmatas jeb 32405 lappuses, kas vienam šķiet brīnišķīgi, bet otram, t.i. man, līdz, atvainojiet, vēmienam slikti. Un tomēr… Grāmatas ir bijis mans glābiņš no visa un visiem, manas piepūšamās peldēšanas piedurknes, tāpēc esmu pateicīga visiem autoriem, tulkotājiem, izdevējiem, grāmatu draugiem (un visiem pārējiem, kurus vienmēr aizmirst atcerēties) par draudzībām (nu jau) pagājušā (un visu iepriekšējo) gada garumā (un platumā).
Pirms dodos tālāk, lai atklātu tās desmit grāmatas, kuras noteikti ieteiktu izlasīt 2024(5.;6. vai jebkurā citā) gadā, vēlos atzīties, ka mans 2023. gada pārsteigums bija nevis grāmata, bet žanrs. Pateicoties dažu grāmatu draugu dedzīgai aizrautībai, esmu atklājusi sevī mīlestību pret kriminālromāniem. Ja agrāk tiem metu tik lielu līkumu kā dārzeņu nodaļai lielveikalā, tad tagad tīši skrēju virsū. Jā, nenoliedzami, nobrāzos, sasitos, vīlos, bet neko nenožēloju – tas viss ir bijis tā vērts. Visvairāk esmu iemīļojusi vācu autores Romijas Felkas un zviedru autores Emēlijas Šepas darbus. Sekot līdzi jaunās policijas izmeklētājas Frīdas (Nāves jūdze; Rēgu nams; Sprostā) un prokurores Jānas (Iezīmēti uz mūžu; Prioritāte Nr.1; Dēla vārdā; Nāriņas; Deviņas dzīvības) gaitām bija aizraujošs piedzīvojums, kuru iesaku izbaudīt ikvienam, kurš jau ir vai tikai plāno kļūt par kriminālromānu lasītāju.
Dziļa ieelpa PIRMS (nu jau ilgi gaidītā) desmitnieka un (ļoti iespējams) lielām pārmaiņām bloga struktūrā. Šobrīd man (tāpat, kā jums) nav ne jausmas, ko līdzi sev nesīs 2024. gads, taču vienu es zinu skaidri – pašlaik es vēlos koncentrēties uz pasauli ārpus grāmatu lapaspusēm. Nepārprotiet mani! Es joprojām lasīšu un joprojām rakstīšu, taču to «otru» darīšu mazāk. Vismaz par grāmatām. Šīs nav atvadas! Es joprojām aicinu apmeklēt bloga Post Scriptum lappuses un būt kopā ar mani domās un pārdomās, cik vien bieži man un jums tas būs nepieciešams. Ne vairāk. Un ne mazāk. Paldies, ka bijāt, esat un būsiet kopā ar mani dzīvē un internetos! Lai brīnišķīgs 2024. gads!
GRĀMATU (TOP) DESMITNIEKS
bez vietu iedalījuma
Inga Pizāne «Tas pats izmisums, tikai ar puķēm»
«Tas pats izmisums, tikai ar puķēm» šķita visintīmākais no Ingas dzejas krājumiem. Nepārspīlēšu, ja teikšu, ka brīžiem jutos, kā iekāpusi nepazīstamā naktsskapīša atvilktnē un rakņātos pa dzīvēm, kuras uz mani neattiecas (bet, ja mani aicina, kāpēc neiekāpt?), bet brīžiem, kā ielīmējusies senā ģimenes albumā, kas ož pēc ieskābušām atmiņām, tāpēc (ka) reti to vēdina.
Absolūti lieliski un trāpīgi par būtisko un mazāk (bet) būtisko!
Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2022
Dēlija Ouensa «Kur vēži dzied»
Šī ir viena no tām grāmatām, kuras dēļ es cīnījos ar bezmiegu. Un arī tagad, teju gadu pēc tās izlasīšanas, prāts joprojām aizpeld tālu… kaut kur, kur vēži dzied.
Elpu (un domas) aizraujoša.
P.S. Iesaku noskatīties arī filmu!
No angļu valodas tulkojusi Karīna Tillberga; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2023
Jā Džasi «Mājupiešana»
Virtuālajā grāmatu plauktā Goodreads pie šīs grāmatas esmu atstājusi piezīmi – «Raudāju. Ļoti.» Jā, jo tuvāk nāca grāmatas beigas, jo lielākas pupas bira pār maniem vaigiem. Šis ir ceļojums cauri laiku laikiem. Tie ir likteņstāsti astoņās paaudzēs, kuri sākas 18. gadsimta Ganā. Ja šo grāmatu lasot neietrīsas sirds, tad varu droši apgalvot, ka krūtīs jums pukst kartupelis.
No angļu valodas tulkojusi Ieva Lešinska; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2022
Viktorije Hanišova «Sēņotāja»
Viena no patiesi labākajām 2023. gada grāmatām. Un ne tikai manā, bet arī grāmatnīcu plauktos. Skaudrs pieaugšanas stāsts. Par salauztiem likteņiem. Vienaldzību. Vientulību.
Un arī par sēnēm tur kaut kas bija…
Noteikti iesaku šo sirdi (vai kartupeli) pušu raujošo grāmatu!
No čehu valodas tulkojis Jānis Krastiņš; Izdevējs: Pētergailis, 2023
Olli Jalonens «Debesu lode»
Pēc romāna izlasīšanas man bija sajūta, ka būtu bijusi lēnā upē, bet tad pēkšņi upes gultnes zeme būtu metusies lejā no klints, kļūstot stāva. Straujš kritiens lejup un atkal esmu rēnā, gludā upē – šeit, grāmatas otrā pusē. «Debesu lode» ir tiem, kuri izbauda domu sazarošanos. Tiem, kuri izslāpuši pēc prāta veldzējošām un dedzinošām atklāsmēm. Tiem, kuri uzskata, ka debesis sākas jau mūsos.
No somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga; Izdevējs: Valodu māja, 2023
Māra Upmane-Holšteine «Piezīmes uz šaubu malām»
Šis ir pieredzes stāsts, kurš joprojām tiek rakstīts – tā ir grāmata/komats radošās izaugsmes stāstā. Tā ir personīga pieredze ar visām pareizībām un nepareizībām. Kāpumiem un kritumiem. Uzvarām un zaudējumiem. Un šaubu viļņiem, kas nepāriet.
Izdevējs: ASTRO MUSIC, 2023
Medlina Millere «Kirke»
«Kirke» ir pārpasaulīgs romāns, kurš lasītāju savos tīklos ievelk pavisam lēni un piesardzīgi, bet brīdis, kurā saproti, ka esi neatgriezeniski sapinies šajā maģiskajā audeklā, ir triumfējošs – kurš gan nevēlētos just gandarījumu apziņā, ka dieviete Kirke izvēlējusies tavu vaigu, kuram pieglausties, izčukstot noslēpumus, kurus glabā tās labā, taču nesaprastā sirds.
Noteikti patiks arī tiem, kas, izdzirdot vārdus «sengrieķu» un «mitoloģija», rauc degunu, tāpat kā sajūtot gaisā siļķes kažokā aromātu.
No angļu valodas tulkojusi Anete Kona, 2023
Dace Rukšāne «Džikī»
Laiku aizraujošs stāsts. Ja jums kādreiz kāds jautā, kas ir bauda, sakiet, ka tā ir «Džikī».
Ja esat lasījuši «Krieva ādu», tad šī ir obligātā literatūra.
Izdevējs: Dienas Grāmata, 2023
Ešlija Odrēna «Krustojums»
Šī grāmata uzdzen zosādu. Visās zosādas nozīmēs. Tās lasīšanas laikā vairs nespēsiet noticēt nekam – pat ne tam, vai pirksts, kuru velkat līdzi burtu līnijām, patiešām pieder jums.
Ja kādreiz pasmīnam par vārdiem «es neesmu radīts vecāka lomai» vai «es nejūtu saikni ar savu bērnu», tad izlasot šo grāmatu vairs smiekli nenāks.
No angļu valodas tulkojusi Ilona Ozoliņa-Čiu; Izdevējs: Latvijas Mediji, 2023
Jevgēņija Ņekrasova «Katja un Kikimora»
Šis ir viens no neparastākajiem romāniem, kuru man nācies lasīt. Un tas viss pateicoties apbrīnojamajam tulkotājas veikumam – mana vārdu gardēža sirds izkusa, bet zīmulis pavisam izdila, velkot rimbuļus ap un svītriņas zem skanīgākajiem vārdiem un to savienojumiem!
Stāsts par «izaugušo» nesaprastu «neizaugušo» un ceļa meklējumiem prom no vienaldzības un nemīlestības.
No krievu valodas tulkojusi Ilze Paegle-Mkrtčjana; Izdevējs: Pētergailis, 2021
«Lasīšana nav tikai lasīšana. Lasīšana ir saprašana: vispirms tā, ka saprot burtus, pēc tam tā, ka saprot vārdus, pēc tam, ka saprot vārdus kopā, un vēl pēc vārdiem un teikumiem tā, ka saprot būtisko. Tas ir ļoti garš ceļš.»
27. lapaspuse
Es stāvu vidū (patiesībā sēžu, taču publika pieprasa drāmu, manī drāmas ir atliku likām) – starp stāstu, kurā kāds vīrs kāpa kalnā, un ziemu (mēs vienmēr esam kaut kur starp ziemu). Ir grūti nomaldīties, ja stāvi (sēdi – vēl labāk) uz vietas. Stāvu balta kā tāfele. Tukša no iekšas un āras. (ne)Piepildāma kanna. Dieva te nav. Viņam nav laika. Kā jau mums visiem. Nav laika būt cilvēkiem. Viņš mūs radīja un izmeta no ligzdas. Tas notika tik ātri (jo viņam nebija laika), ka nepaspējām (īsti) saskatīt Viņa seju. Es negribu daudz. Es negribu zināt, kādā krāsā ir Viņa acis. Es negribu zināt, vai Viņam piemetas žagas pēc sausas maizes. Es gribu zināt, vai Viņa sejā bija prieks, vai arī skumjas manā ir no mātes. Nezināšana ir vieta, kur stāvu. Bet drīz es iešu (es celšos un iešu) pāri Dieva paredzētajam ceļam. «Vai ir kāds, kas zina visu par visu, vai vismaz kāds, kas zina visu par kaut ko, kaut tikai par vienu lietu?» (47. lpp.) Es zinu tikai to, ka no šīm debesīm mēs neaizbēgsim – virs galvas debesis vienmēr būs tās pašas.
«Debesis nav caurumaina bumba, tās nav arī griesti vai slikti aizdrīvēta siena, kam cauri pavīd gaismas. Debesis ir trauks, kurā dažādos dziļumos šūpojas zvaigznes.»
299. lapaspuse
Ir tikai divas lietas, par kurām esmu pilnībā pārliecināta: manī nekad nezudīs mīlestība pret kafiju un sieru (un vīru), un (otra) Valodu mājas izdotās grāmatas neliks man vilties. Ar interesi sekoju līdzi Valodu mājas jaunumiem un līksmoju «mazajos ziemassvētkos», kad šie jaunumi (kā kristus bērniņš) ienāk arī manā dzīvojamajā platībā. Šoreiz atbildību par manu prieku nes somu rakstnieks Olli Jalonens (Olli Jalonen) un romāns «Debesu lode» (Taivaanpallo). Jalonena uzvārds man nav svešs – bibliotēkā vairākkārt no plaukta esmu izņēmusi romānu «14 mezgli līdz Griničai», taču atgrūdusi to atpakaļ tukšajā vietā starp grāmatu dibeniem līdz nākamai reizei. Nākamībai. «Tik ļoti cilvēka liktenis var būt atkarīgs no viena mirkļa» (167. lpp.) un grāmatas liktenis tāpat. Romāns «Debesu lode» ir pirmā diloģijas daļa.
«Mēs dzīvojam divās īstenībās. Vispirms ir tā, kurā mēs esam. Pēc tam ir tā, kurā mēs iedomājamies esam.»
401. lapaspuse
Ir (vairāk vai mazāk) skaidrs, ka uz Zemes mēs neesam nolikti tāpat vien. Mēs esam Zemes dārznieki. Mēs sējam dzīvību. Mēs sējam iznīcību. Mums katram ir paredzēta sava vieta (un lieta), un katram pašam tā ir jāatrod. Arī Angum. Angus ir zēns, kurš dzīvo Svētās Helēnas salā – nelielā zemes pleķītī Atlantijas okeāna vidū – vietā, kura neatlaiž; kur «cilvēks ir piesiets pie vietas, lai gan nav nedz vergs, nedz kalps». (153. lpp.) Lai arī romānā aprakstītais laiks ieved lasītāju 17. gadsimta nogalē, aiz apkakles jūtama mūslaiku elpa. «Lielākoties vaina ir pienā, ja tas tējā saiet ziedos» (419. lpp.), lielākoties vaina ir cilvēkos, ja to ieradumi un likstas cauri gadu simtiem nemainās. Cilvēki joprojām ir tikpat paredzami kā zvaigznes pie debesīm. Strauji uzšvirkst un tikpat strauji dziest. Tā tas ir bijis no sākotnes un tā tas būs līdz sākotnes galam: šaušalīgs liktenis un skumjas sakritības. Un šādu sakritību dēļ (jo es negribu šajā lietā (un vietā) iejaukt Dievu) Angus kļūst par zinātnieka Edmonda Haleja palīgu – debesu lasītāju. Ar savu zinātkāri, centību un neatlaidību zēns pierāda, ka ir lemts kam vairāk.
«Cilvēka dienas ir smilšu pulkstenī, tie ir mūsu ēnu atmērīti mirkļi kā smalkas, sausas smiltis, kurās smilšu graudiņu ir tikai tik, cik ir.»
244. lapaspuse
Dzīve ir mācīšanās aprast ar sevi un citiem, man šķiet, mēs esam tajā mazliet izgāzušies (labi, ka tā ir tikai testa daļa). Lasot «Debesu lodi», ir iespējams aizmaldīties dziļi savās domās. Nomaldīties. Nonākt strupceļā. Taču par laimi katram strupceļam ir apvedceļš (un varbūt pat ceļš atpakaļ). Pēc romāna izlasīšanas man bija sajūta, ka būtu bijusi lēnā upē, bet tad pēkšņi upes gultnes zeme būtu metusies lejā no klints, kļūstot stāva – gluži kā aprakstīts romāna četrsimt otrajā lapaspusē. Straujš kritiens lejup un atkal esmu rēnā, gludā upē – šeit, grāmatas otrā pusē. «Debesu lode» ir tiem, kuri izbauda domu sazarošanos. Tiem, kuri izslāpuši pēc prāta veldzējošām un dedzinošām atklāsmēm. Tiem, kuri uzskata, ka debesis sākas jau mūsos.
«Jābūt gatavam likt kaut roku ugunī, ja vien tā iespējams apdzēst ugunsgrēku.»
311. lapaspuse
No somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga; Ilustrācijas: Inga Meldere; Dizains: Ilze Kalnbērziņa-Prā / «Kolektīvs»
*Grāmatas eksemplārs saņemts apmaiņā pret godīgu atsauksmi!
MANI SAUC ARTA, un pieaugusi es gribu kļūt par sirdsapziņu visos tavos nenopublicētajos dzejoļos. Es gribu kļūt par Mēness pieskārienu. Gribu kļūt par skabargu acī. Es gribu kļūt par tavas kailās dvēseles apģērbu. Es gribu kļūt par vēja balsi. Gribu kļūt par divdesmit piekto diennakts stundu. Es gribu kļūt par visu tavu uzmanību, kad pasaulei pienāks gals. Es gribu kļūt par kafijas veikalu. Gribu kļūt par izmisuma centru. Es gribu kļūt par pelniem, kuros tev atdzimt. Es gribu kļūt par acu kontaktu. Gribu kļūt par lietu, kuru meklē kā ar uguni. Es gribu kļūt par stāstu, kuru nebeidz atkārtot draugiem. Es gribu kļūt par grāmatzīmi, kas atstāta uz sēdekļa autobusā. Gribu kļūt par solījumu, kuru dod sev katru rītu. Pamostoties. Es gribu kļūt par iederību starp lietām. Vietām. Cilvēkiem. Es gribu kļūt kaut par blondu lāceni saldējuma konusā, ja pieņem manu piederību. Gribu kļūt par…
«Kad es izaugšu, gribu rakstīt grāmatas, kurās dzīvo pavisam citādu dzīvi nekā mūsu ģimenē.»
6. lapaspuse
Pēdējā laikā jūtos kā uzlauzts malkas šķūnis, no kura iznests viss, kas nav piesiets. Kaut kur stūrī starp veciem salmiem iemitinājušās žurkas, nemitīgi skrapstinās gar veco dēļu sienu kā ap kaula gabalu, kas jāatbrīvo no gaļas. Un visu laiku snieg. Melna tumsa snieg. Mierinu sevi ar domu, ka tikai tādā melnā tumsā ir zvaigznes iespējams saskatīt, savas patētiskās skumjas skalojot grāmatu lapaspusēs. Par visu nav iespējams izstāstīt. Izrakstīt. Visu pirms jāizliek žurkas otrpus vecās dēļu sienas un jāpiepilda šķūnis no jauna ar visām jēdzībām (un nejēdzībām). Un var jau būt, ka tad mēs biežāk satiktos uz (zem un starp) pāris rindiņām. Var jau būt… Un tomēr (starp visām būšanām un nebūšanām) esmu piekritusi Jāņa Rozes apgāda aicinājumam kļūt par «Ziloņa»krustmāti un pāris garākos vārdos pastāstīt par Igauņu rakstnieces un žurnālistes Kadri Hinrikusas (Kadri Hinrukus) grāmatu bērniem.
«Man tomēr jābrīnās, kur pieaugušie ņem tās muļķīgās runas, ka bērnība ir skaista un bezrūpīga.»
14. lapaspuse
Grāmatas «Zilonis» galvenā varone ir Kerta – meitene, kuras dzīve ir kā brauciens ar velosipēdu, kura sēdeklis noregulēts pārlieku augstu – stiepies vai saraujies, zemes pievilkšanas spēks liek drusku sasisties. Kertai ir grūti iederēties – iederēties starp vienaudžiem, iederēties savā ģimenē. Kad Kerta izaugs liela, viņa būs rakstniece, taču šis viņas dzīves redzējums nesakrīt ar to, ko redz Kertas tētis, kuram vienmēr pieder taisnība. Ja Kerta nevar būt rakstniece, Kerta labāk būs nekas. Arī skolas biedriem par Kertu ir savs viedoklis – pārāk tizl(ert)a, lai pieskaitītu «mēs esam krutie» kompānijai. Kerta ir gluži viena, līdz kādu dienu iepazīstas ar Luciju – meiteni, kas sagriezīs ar kājām gaisā Kertas pasauli, ļaujot noticēt patiesai draudzībai. Un beidzot iederēties.
«Es pamazām apjautu, ka pārpratumi un vilšanās nenovēršami pieder pie dzīves tāpat kā visas labās lietas.»
48. lapaspuse
Kad pirmo reizi atver grāmatu, ir mazliet sirreāla sajūta – vāku, kuru no ārpuses rotā uz ziloņa muguras sēdoša, grāmatas lappusēs grimstoša meitene, no iekšpuses apsēdis vistu bars. Vairākkārt atvēru un aizvēru to, lai pārliecinātos, ka patiešām neesmu kļūdījusies un manās rokās joprojām guļ Kadri Hinrikusas «Zilonis» – kas gan ziloņiem ar meitenēm, sēdošām uz muguras, kopīgs ar vistām? Taču izrādās, ka kopīgā ir vairāk nekā atšķirīgā, un pat Zilonis var iederēties vistu barā. Vismaz Kertas stāstā noteikti. Kadri Hinrikusa šķetina kņudīgas trauksmes, par kurām jaunieši runā nelabprāt – tās ir attiecības ar vienaudžiem un ģimenes locekļiem. «Ir diezgan daudz lietu, par ko arī es nemāku runāt», četrdesmit otrajā lapaspuse atzīst grāmatas galvenā varone, un es pieķeru sevi piekrītoši mājam ar galvu. Un domāju, arī jūs pamāsiet. Šajā stāstā Hinrikusa vērš uzmanību uz to, ka arī tiem, kas nodara pāri, tiem, kas ņirgājas, ir savas problēmas, savas vājās vietas, kuras tiek sāpīgi bakstītas. Nav jēgas sāpināties citu dēļ. Ir jāturas pie lietām, vietām un cilvēkiem, kuru dēļ mēs kā izslāpuši velkam gaisa malkus. Un ja par kaut ko ir grūti runāt, varbūt ir vieglāk uzrakstīt – «atrast vārdus arī tam, kas līdz šim vārdus bija tikai gaidījis.» (71. lpp.)
«Skatījos uz viņiem un piepeši jutu, ka tieši viņiem esmu piederīga.»
52. lapaspuse
Ilustrējusi Kadi Kurema; No igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2023
*Grāmatas eksemplārs saņemts apmaiņā pret godīgu atsauksmi!
«Ja katru reizi, kad par tevi iedomājos, izaugtu viena puķe, pasaule būtu viens vienīgs dārzs.»
Valērija Perēna «Svaigs ūdens puķēm»
Otrais datums jaunajā kalendārā. Gaisā turpina virmot no svētkiem noguruša šampanieša un rasola smarža. No dīvāna apakšas degunu izbāzis apkaltis pīrāgs. Egļu skujas saķepušas vilnas zeķēs un starp zobu spraugām. Netīrie trauki izlietnē izperē arvien jaunus netīros traukus. Nedaudz ieskābuši cilvēki, meklējot siltumu, dīdās istabu kaktos (deviņdesmit grādos vārdi dzimst kā blusas skaidās). Kāds vēl pamanās taukainām rokām samīļot aizkaru. Aizkaram otrā pusē kaimiņš atslēdz skābekli lampiņu virtenei, kas kopš Trešās adventes cieši skāvusi mājas kori. Telefonā birst interneta kabeļos nomaldījušies Jaungada apsveikumi. Kaut kur plauktā kāda grāmata vaid pēc uzmanības. Draud izbērt burtus no lappusēm kā Lego kauliņus pa istabas grīdu (sargiet savas pēdas, dārgie draugi un pārējie klāt(un prom)esošie!). Kaķis rej. Suns ņaud. Kafija nekad nav garšojusi tik labi, kā otrajā datumā, jaunajā kalendārā.
«Pasaule nav mainījusies, tikai kļuvusi sliktāka un izliekas neredzam, ka gaidāma bojāeja.»
Delfīne de Vigāna «Bērni ir karaļi»
Zinu, ka reti kurš šodien ir gatavs vēl vienam grāmatu topam (kotlešu paģiras nekad nav situšas pa jūtām tik ļoti), tomēr, turpinot 2020. gadā aizsākto tradīciju (2020; 2021), nolēmu pāris vārdos pastāstīt, cik (ne)veiksmīgs bijis mans grāmatu (skrej)ceļš 2022. gadā. Tie, kas dzirdējuši par manu viesošanos raidieraksta «Piedzīvot lappuses» vienā no 2022. gada pirmajām epizodēm (un te būs arī otrāviesošanās reize), zina, ka šogad biju uzstādījusi ļoti augstus mērķus. Nedariet tā! Tos, kuri cenšas uzrāpties augstāk par (vismaz) divu ledusskapju augumu, gaida ilgs un sāpīgs kritiens. Neilgi pēc šīs sarunas publicēšanas, mūsu dzīves piespiedu kārtā tika iedalītas pirms un pēc 24. februāra rīta posmos. Pasaule aizturēja elpu. Bija sācies KARŠ. Visi mani (es zinu, arī jūsu) plāni izjuka kā tropiskā ciklona ķertas matu pīnes. Un tomēr, cik smieklīgs lielums šķiet šis sīkums, salīdzinājumā ar to, ko nākas piedzīvot tiem, kuri šobrīd cīnās par to, lai virs viņu (un mūsu) galvām debesis atkal būtu mierīgas. Par spīti tam, ka plaisa starp mani un grāmatām stiepās vairāku mēnešu garumā, 2022. gadā izlasītas astoņdesmit trīs grāmatas.
«Es nekad neaizmirsīšu nakts klusumu, kas man uz visiem laikiem atņēma vēlēšanos dzīvot. Es nekad neaizmirsīšu tos mirkļus, kuri nogalināja manu Dievu un manu dvēseli un manus sapņus pārvērta putekļos. Es nekad to visu neaizmirsīšu, kaut arī būtu notiesāts dzīvot tikpat ilgi kā pats Dievs. Nekad.»
Elijs Vīzels «Nakts»
Mazai ieelpai, pirms atklāju savu TOP 10, vēlējos iestarpināt to, ka šogad izlasītas tieši tik daudz bērnu literatūras, ka šķita, būs jāveido atsevišķs tops (paldies BJVŽsarakstam), taču pēdējā brīdī apvaldīju šo ķecerīgo domu, tomēr ir grāmatas (un to autori), kuras gribas izcelt īpaši – tā, piemēram, manu muļķa grāmatnieka sirdi nozaga Marija Parra, Anna Krasiļščika un Luīze Pastore. Marijas Parras «Vārstargs un jūra» atkal ļāva satikt jau iemīļotos grāmatas «Vafeļu sirdis» varoņus, bet «Glimmerdāles Tonje» iemīlēt atjautīgo un izdomas bagāto meiteni. Luīzes Pastores «Laimes bērni» manī atmodināja dēkaiņa garu, kurš aizvien nav devies gulēt. Savukārt, Annas Krasiļčikas brīnumainā recepte dienām, kad šķiet, ka neviena grāmatas lapaspuse nešķiet pietiekami garda, lai tai atdotu daļu no sava laika – «Klau, aizbrauksim uz Unalašku!» – ļāva piedzīvot īstu ceļojumu laikā – kā uz piecām minūtēm atgulties, bet aizmigt uz divām stundām. Bērnu autoru spēja runāt par smagām (un varbūt arī ne tik smagām) tēmām caur humora un iejūtības prizmu ir apbrīnas vērta, tāpēc nebaidieties lasīt bērnu grāmatas – tām nav vecuma ierobežojuma (ja neticat man, pajautājiet Aijai)!
«Būt kā visiem nav obligāti.»
Anna Krasiļščika «Klau, aizbrauksim uz Unalašku!»
Ja jūs jau aizmirsāt, kāpēc esat šeit, neuztraucieties, es arī (gandrīz), tāpēc lai notiek mans 2022. gada grāmatu TOP 10:
10. Inga Grencberga «Sestā sieva»
Šī nav mana pieczvaigžņu grāmata, taču jutu, ka tai ir jābūt labāko desmitniekā, jo tā ir mana pārsteidzošākā 2022. gada grāmata. Es uzaugu «kamēr neizēdīsi zupas šķīvi tukšu, ārā netiksi» ģimenē – vienmēr gaidīju, kad mamma vai tētis izies no virtuves, lai filigrāni izlietu zupu atpakaļ katlā – es biju sev iegalvojusi, ka «Sestā sieva» būs «kamēr neizēdīsi zupas šķīvi tukšu, ārā netiksi» tipa vilšanās, un man to puslasītu nāksies «izliet atpakaļ katlā», tāpēc klusi priecājos, kad tajās nedaudzajās bezapziņas reizēs, kad tomēr nolēmu stāties bibliotēkas rindā pēc «Sestās sievas», rinda bija tieši tik gara, lai atmestu šai domai ar roku. Taču kādu dienu Alises stāsts, Alises pirmsnāves (un mīlestības) vēstule nonāca manās rokās un es saslimu ar viņas skumjām; es izdzīvoju sevis pazaudēšanas un atrašanas vētrās; es pieņēmu vājumu; es stājos pretī neprātam; es šķērsoju robežas, kuras nedrīkstētu šķērsot; es izšķīdu trauslumā; es patvēros sievišķībā; es ļāvos pārmaiņām; es spēlēju paslēpes; es slīgu kaislību akačos; es sasējos līdzatkarības mezglos; es piedevu; es pieņēmu; es biju šeit un tagad, un kaut kur tālu un kaut kad; es sapratu, ka mūsos ir daudz kopīgā un tikpat daudz arī atšķirīgā, un es priecājos, ka tomēr devu iespēju mums vienai otrā spoguļoties.
«Lai kā tu steigtos, tu nevari aizbēgt no sava likteņa. Sarkanā luksofora gaisma nevar to izmainīt, tikai mazliet aizkavēt.» (116. lpp.)
Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2020 Vairāk teksta un foto ŠEIT
9. Pols Kalaniti «Kad elpa pārtop par gaisu»
«Nāvi ļauj izzināt tikai tieša pieredze», piecdesmit sestajā grāmatas «Kad elpa pārtop par gaisu» lapaspusē rakstījis tās autors Pols Kalaniti (Paul Kalanithi), kurš bija ne tikai tēvs, vīrs, dēls, brālis un draugs, bet arī daudzsološs neiroķirurgs, kura elpai trīsdesmit septiņu gadu vecumā lika apslāpt plaušu vēzis. Emocionālo kāpumu un kritumu koncentrāta pārsātinātā grāmata «Kad elpa pārtop par gaisu» (When Breath Becomes Air) ir Kalaniti memuāri, kuros, rakstot gan kā ārsts, gan kā pacients, neierasti smeldzīgā, taču brīnišķā vēstījumā atklāj spilgtas atziņas par dzīvību un nāvi, liekot katram (lasītājam) kaut uz brīdi aizdomāties par to, kas ir tas, kas padara mūsu pašu dzīvi dzīvošanas vērtu, un kā saaugt ar samierināšanos, neļaujot izplēnēt cerību vēsmām, jo cerība ir vienmēr – reizēm tā pat ir vienīgā, kas mums vēl ir…
«Es jau pirms laba laika biju sapratis: gan Darvins, gan Nīče uzskatīja, ka dzīvu būtņu esības raksturīgākā iezīme ir nerimtīga cīņa; attēlot dzīvi bez ciešanām būtu tāpat kā zīmēt tīģeri bez svītrām.» (119. lpp.)
No angļu valodas tulkojusi Karīna Tillberga; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2022 Vairāk teksta un foto ŠEIT
8. Alekss Šulmans «Izdzīvojušie»
«Izdzīvojušie» smagums «tur cieši un neļauj krist pret koku galotnēm un iegāzties debesīs.» (105. lpp.) Mani nepamet sajūta, ka Šulmans atradis arī manu vājo vietu, spēlējoties ar manu iztēli arī vēl ilgi pēc aizvērtas grāmatas vākiem. Atņēmis man apziņas apskaidrību, audzē manī bailes, lielas kā deviņstāvu ēkas (arī deviņstāvu ēkām var būt bail). Es esmu bijusi TUR. Esmu redzējusi TO – kā traģēdija spēj saraut ģimeni gabalos – kā attiecībās iestājas mūžīgais atsalums. Ledus laikmets. Nomirst koki. Nomirst debesis. Nomirst jūra. Esmu redzējusi, kā nolād dienas. Stundas. Un minūtes. Kā nolād pasauli. Nolād visu. Līdz pāri paliek nekas. Lasot «Izdzīvojušos», es jutos līdzīgi. Es stāvēju, pavērusi durvis, un noskatījos, kā cilvēki, izkāpuši no dzīves un pa visīsāko ceļu iekāpuši romāna lapaspusēs, padara vientulību mūžīgu. Man šķita, ka pazīstu šīs sejas. Un varbūt tomēr nē.
«Laiks nemaz nebija apstājies – tas gāja atpakaļgaitā.» (34. lpp.)
No zviedru valodas tulkojusi Jolanta Pētersone; Izdevējs:Jāņa Rozes apgāds, 2021 Vairāk teksta un foto ŠEIT
7. Tommi Kinnunens «Stikla upe»
«Līkumi ir radīti, lai tos iztaisnotu, un ceļi – lai pa tiem ietu» (264. lpp.), tāpēc nav šaubu, ka somu rakstnieks Tommi Kinnunens (Tommi Kinnunen) izcilajā romanā «Stikla upe» (Pintti) apzināti iztaisno jebkuru nepārredzamo līkumu, lai vestu lasītājus pa sava debijas romāna «Četru ceļu krustojums» iestaigātajiem ceļiem, atkal ierakstot vienas salauztas dzimtas likteņu (kuri mainās līdzi gadalaikiem – apsnieg no skaidrām debesīm, uzplaukst no neauglīgas zemes, izdeg zem saules staru dejām, pamirst adatainu vēju auļos) lauskas grāmatas lapaspusēs, iesprostojot mūžīgā sevis kopā salikšanas procesā, ļaujot romānu caurvīt vienatnīgi skaistām skumjām, kurās jaušamas pazīstamas notis, kas, saplūstot vienā, veido melodiju, kuru iespējams, bietes kaplējot, dungojusi vecvecmamma, vai smaržas, kuras uz pirkstu galiem atstājusi piebriedusi meža zeme un sūna, kura to sedz. Kā melni baltām vārdu stigām acis cauri brien; brien cauri pulsējošām ilgām, kas sitas kā nātru pātagas gar stilbiem ne tikai Kinnunena radītajiem tēliem, bet arī katram, kurš bijis drosmīgs ievilkt elpu zem «Stikla upes» nesaudzīgajiem ūdeņiem. « (..) tieši pašlaik notiek lielas lietas, tieši pašlaik pasaule mainās.» (181. lpp.)
No somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2021 Vairāk teksta un fotoŠEIT
6. Mets Heigs «Pusnakts bibliotēka»
Pēc «Pusnakts bibliotēkas» izlasīšanas es jutos es un tajā pašā laikā – bezvārda iela, kuras malās satupušas ēkas – lielas, mazas, sarkanas, baltas, ar terasēm un bez, ar piebraucamajiem ceļiem un garāžām, ar novietni velosipēdiem, pilnas ar dzīvēm, kuras es būtu varējusi dzīvot, bet nedzīvoju, jo no rīta bija beidzies piens un es kafiju dzēru ar sauso sojas pienu. Izgāju pastaigā ar vienu suni, kamēr otrs palika ilgojoties. Aizmirsu izžaut veļu, tāpēc to paspēju pārmazgāt. Divreiz. Pārliku matu celiņu no labās uz kreiso pusi. Apsolīju sev kaķu kasti nomainīt rītdien. Reanimēju telpaugus zem dušas strūklas. Nolēmu dot «Pusnakts bibliotēkai» otru iespēju. Pārliku matu celiņu no kreisās uz labo pusi. Neiespējami uzminēt, kura no šīm lietām, kuras nenotika (vai notika divreiz), bija tas pagrieziena punkts, kas ļoti iespējams mainīja manu dzīvi uz visiem laikiem. Kādam no jums varētu šķist smieklīgi un pārlieku sīkumaini, «taču nekad nedrīkst vērtēt par zemu sīkumu lielo nozīmi.»(98. lpp.)«Viegli ir sērot par dzīvēm, kuras neesam nodzīvojuši,»(290. lpp.) taču, manuprāt, mums jāsēro tikai par tām dzīvēm, kurām tīšuprāt neesam ļāvuši notikt.
«Cilvēki saredz patiesību tikai tad, ja tā ir pietiekami tuva viņu realitātei.» (255. lpp.)
No angļu valodas tulkojusi Zane Rozenberga; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2021 Vairāk teksta un foto ŠEIT
5. Marta Hola Kellija «Ceriņu meitenes»
«Skumjām piemīt dīvaina īpašība: praktizējoties tās kļūst vieglāk panesamas» (406. lpp.), laikam tieši tāpēc, lasot vēsturiskos romānus, kuros atklājas kara noziegumi pret cilvēci, brīžiem šķiet, ka vairs nav iespējams atšķirt «mani nekas vairs nespēj pārsteigt» sajūtu no «visas manas līdzjūtības maņas ir notrulinājušās» sajūtas. Taču amerikāņu rakstnieces Martas Holas Kellijas (Martha Hall Kelly) «Ceriņu meitenēm» (Lilac Girls) izdevās atdzīvināt, krūtīs tumši briestošo, naidu, tāpēc, ja vēlies ieraudzīt cilvēkus tādus, kādi tie ir patiesībā, pietiks, ja izlasīsi šo grāmatu. Lasot atmiņu stāstus, kuri dziļi iesakņojušies koncentrācijas nometņu sienās, bieži tajos pavīd vārdi kā «es izdzīvoju, lai pavēstītu pasaulei, kas ar mums notika» un «es stāstu šo stāstu, lai nekad nekas tāds vairs neatkārtotos», taču šodien, lasot ziņas un tiešsaistē sekojot līdzi karam, kurš notiek tepat, teju mūsu māju pagalmos, esmu bieži sev pliķējusi pa vaigiem, lai nāktu pie samaņas pēc visām tām smagajām domām par to, ka patiesībā šie cilvēki izgājuši cauri ellei veltīgi, jo uz šīs samaitātās Zemes neviens nav gatavs mācīties no cilvēku pieļautajām kļūdām. Vārdi ir pārāk sāpīgi, lai pie tiem aizkavētos. Tie dzēlīgi kņudina ādu un liek pēc iespējas ātrāk doties uz priekšu to gūzmā, jo, lai cik briesmīgi tas neizklausītos, «pievēršanās citu cilvēku nelaimēm ir labākais veids, kā tikt galā ar savām bēdām.» (398. lpp.) «Ceriņu meitenes» ir uz patiesiem notikumiem balstīts romāns, kurā autore meistarīgi savijusi kopā trīs sieviešu stāstus, lai lasītājiem atklātu ne tikai noslēpumus, kurus slēpj Rāvensbrikas nometnes sienas, bet arī to, ko nozīmē atgriezties dzīvē pēc «nāves».
«Tev būtu vajadzējis redzēt zvaigznes tajā naktī – tās izskatījās kā uzmestas debesīs lielos kūļos. Šķita, ka tās vēro, noraugoties lejup uz notiekošo, un skumst, ka neko nespēj līdzēt.» (351. lpp.)
No angļu valodas tulkojusi Gunita Mežule; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2022 Vairāk teksta un foto ŠEIT
4. Tamāra Horiha Zerņa «Meitiņa»
Visa veida emociju nokrišņi krīt kā no skaidrām debesīm, piesārņo prātu kā radiācija – «tu to neredzi, nevari sagaršot, tikai gaisā vīd kaut kas caurspīdīgs, un tev derētu iedzert jodu vai bēgt, kamēr nav par vēlu» (10. lpp.) – bēgt no šīs grāmatas lapaspusēm, kamēr neesi nonācis tajā grāmatas (un dzīves) nodaļā, kurā tev zem kājām «zeme saplaisā, un tu paliec špagatā virs bezdibeņa. Un visi apkārtējie pagriežas un gaida – nez uz kuru pusi tad lēksi?» (243. lpp.), vai arī uzlasīt katru vārdu kā cerību graudu, no kuriem drīz uzdīgs par uzvaru vēstošs ziedu lauks. Ukraiņu autores Tamāras Horihas Zerņas romāns «Meitiņa» šodien (Ukrainas neatkarības dienā) ieber sāli pirms pusgada uzplēstajās brūcēs, kuras pussadzijušas sulojušas jau astoņus gadus – šis ir stāsts, kurš ļauj izdzīvot mīlestību un drosmi, kas pavada ukraiņus, sargājot savu dzimto zemi; šis ir stāsts, kurš atklāj prātam netveramu nežēlību un tautas nodevību; šis ir stāsts par krievijas uzsākto karu Ukrainā 2014. gadā – stāsts, kurš nedrīkstēja palikt neizstāstīts; šis ir stāsts, kurš nepārprotami vēsta – nekas un neviens nespēs salauzt ukraiņu garu.
No ukraiņu valodas tulkojusi Māra Poļakova; Izdevējs: Dienas Grāmata, 2020 Vairāk teksta un foto ŠEIT
3. Elijs Vīzels «Nakts»
Lasot stāstu, jutos nesagatavojusies. Laikam biju iedomājusies, ka tagad varēšu atslīgt dīvānā un baudīt kādu romantikas sintezētu blakusproduktu, kur kara šausmas atstāj otrajā plānā, kā tas bieži ierasts, taču Vīzels blieza tiešajā ēterā. Bez pīkstuļiem. Šī noteikti nav grāmata, kurā meklēt spēcīgu vēsturisko fonu, kas balstīts faktos. Gada skaitļos, kas iekalti atmiņā, sēžot pamatskolas vēstures stundās. Tas ir kaut kas vērtīgāks par savu zināšanu nostiprināšanu. Jo cipari, tie vēstures lapaspusēs paliks iegravēti mūžam, taču aculiecinieku stāsti – tie izbalēs. Līdz izzudīs pavisam. Tā ir sastapšanās aci pret aci ar saviem apspiedējiem. Savas elles sejām. Milzu agonijas klusumā nebūt nekam vairāk kā ciparu virknei uz rokas. Saaugt kopā ar sniegu, kas krīt uz līķu miesām, izrādē, kas prasa visaugstāko cenu – aizmirst par citiem un domāt tikai par sevi, jo tādā Dieva nolādētā vietā «katrs dzīvo un mirst tikai par sevi.» (116. lpp.) «Kur tagad ir Dievs?» (72. lpp.)
No angļu valodas tulkojis Guntis Dišlers; Izdevējs: Apgāds Jumava, 2001 Vairāk teksta un foto ŠEIT
2. Valērija Perēna «Svaigs ūdens puķēm»
Kā piķa melnā tumsā, taustoties pēc gaismas slēdža istabā, kas nekad vairs nebūs apdzīvojama (zinu, ka šeit jau gadiem valda caurvējš un elektrības atslēgums, bet es cenšos; ceru ka tu redzi, cik ļoti es tiecos pēc gaismas sevī), es taustos pēc vārdiem, kas spētu aprakstīt to emociju gammu, visām iespējamajām (un neiespējamajām) tonalitātēm, kas ieskanējušās, pāršķirot grāmatas lappuses tik uzmanīgi, kā pārcilājot apslēptu dārgumu kartes (ja nu es tomēr kaut ko palaižu garām? kādu vārdu vai teikumu? dzīvi? bet ja nu nāve paskrien garām, pirms paspēju palikt tai padeni, ķerot kādu no jums kā rudens iesnas?). Šis romāns ir kā kāpiens pretī debesīm, kā krustvārdu mīkla, kas jāatmin, lai no burtiem ietonētajos lodziņos veidotu atslēgas vārdus (mīlestība, zaudējums, cerība, draudzība, nodevība, smiekli, asaras, dzīve, nāve, sākums un gals) – šī neparasti veidotā romāna cilvēkstāstus – pieķerot sevi pie domas, ka nekad agrāk neesi dzirdējis kādu runājam par ciešanām tik dievišķi skaisti, kā to nupat izdarīja Valērija Perēna.
«Nāve nekad neņem pārtraukumu. Tā nepazīst ne atvaļinājumu, ne brīvdienas, ne zobārsta apmeklējumu. (..) Tā ir visur un visu laiku. Neviens par to nedomā, citādi varētu sajukt prātā. Tā ir kā suns, kurš visu laiku pinas pa kājām, bet kura klātbūtni mēs pamanām tikai tad, kad tas iekož. Vai vēl ļaunāk – kad tas iekož kādam, ko mīlam.» (94. lpp.)
No franču valodas tulkojusi Ilze Fogele; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2022 Vairāk teksta un foto ŠEIT
1. Serhijs Žadans «Internāts»
Serhija Žadana balss ir spēcīga. Tā satricina ar savu tiešumu. Iedzen slazdā. It kā lasītājs būtu tas, kuram jācenšas apmuļķot nāvi. Ik pa laikam gribas apstāties. Atvilkt elpu. Taču bailes neatpaliek. Tās dzen vārdus uz priekšu. Dzen izmisumā. Puika notrauš neredzamas asaras no vaigiem. Un tad vienā brīdī tu saproti, ka puika esi tu pats. Un tu jau sen esi izvēlējies, kurā pusē stāvēt. Par kuru pusi krist, ja nāve uzmīs uz pirkstgaliem. Ja karš iepūtīs sejā savu iznīcības dvaku. Kaut kādā brīdī cilvēkiem apnīk baidīties. Varbūt pie bailēm vienkārši pierod? Ja miers nepiezogas nemanot, varbūt pie visa var pierast? Pie automāta stobra, kas ņirdzīgi veras pretī pierei. Pie uzšķērstiem cilvēku ķermeņiem kā brētliņām konservu bundžā. Pie suņiem, kas vēlas iekosties dzīvā miesā. Un cilvēkiem, kas vēlas to pašu. Kad «Internāta» vāki tiek aizvērti un, šķietami, aiz muguras paliek šausmu ainas, nemanāmi piezogas (kāpēc gan tas nevarēja būt miers?) sāpīga atskārsme, ka mūsu pašu televizori vai sprāgst pušu no ziņu gūzmas, un grāmatā aprakstītais nav tikai samaitātas iztēles augļi, bet dzīva patiesība. Skaiti līdz desmit vai neskaiti. Skaiti no desmit atpakaļ vai neskaiti. Nekas nemainās. «Kāds norāvis pārsegus, noplēsis tapetes un atkailinājis vecas sienas, un tagad redzama katra dzīsliņa, katrs lūzums un plaisa» (226. lpp.) dvēselē.
«Vajadzēja nonākt šeit, pašā elles viducī, lai sajustu, cik daudz tev ir bijis un cik daudz esi zaudējis.» (231. lpp.)
No ukraiņu valodas tulkojusi Māra Poļakova; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2022 Vairāk teksta un foto ŠEIT
Mīļie grāmatu (un visu citu formātu) draugi! Laimīgu Jauno gadu! Lai 2023. gadā atgūstam visu, ko 2022. gads mums atņēmis! Tiekamies dzīvēs un grāmatās!
« (..) tieši pašlaik notiek lielas lietas, tieši pašlaik pasaule mainās.»
181. lapaspuse
«Reizēm cilvēks izaug par sevi nevis pagātnes dēļ, bet par spīti tai. Nevis tāpēc, ka, bet gan tomēr.»
266. lapaspuse
«Līkumi ir radīti, lai tos iztaisnotu, un ceļi – lai pa tiem ietu» (264. lpp.), tāpēc nav šaubu, ka somu rakstnieks Tommi Kinnunens (Tommi Kinnunen) izcilajā romanā «Stikla upe» (Pintti) apzināti iztaisno jebkuru nepārredzamo līkumu, lai vestu lasītājus pa sava debijas romāna «Četru ceļu krustojums» iestaigātajiem ceļiem, atkal ierakstot vienas salauztas dzimtas likteņu (kuri mainās līdzi gadalaikiem – apsnieg no skaidrām debesīm, uzplaukst no neauglīgas zemes, izdeg zem saules staru dejām, pamirst adatainu vēju auļos) lauskas grāmatas lapaspusēs, iesprostojot mūžīgā sevis kopā salikšanas procesā, ļaujot romānu caurvīt vienatnīgi skaistām skumjām, kurās jaušamas pazīstamas notis, kas, saplūstot vienā, veido melodiju, kuru iespējams, bietes kaplējot, dungojusi vecvecmamma, vai smaržas, kuras uz pirkstu galiem atstājusi piebriedusi meža zeme un sūna, kura to sedz. Kā melni baltām vārdu stigām acis cauri brien; brien cauri pulsējošām ilgām, kas sitas kā nātru pātagas gar stilbiem ne tikai Kinnunena radītajiem tēliem, bet arī katram, kurš bijis drosmīgs ievilkt elpu zem «Stikla upes» nesaudzīgajiem ūdeņiem.
«Cilvēks mirst nevis tad, kad beidzas elpa un atdziest miesa, bet tikai tad, kad viņu vairs neatceras.»
254. lapaspuse
«Daudz lielākas pūles prasa kaut ko darīt, nevis nedarīt. Ir vieglāk palikt nekā aiziet, vienkāršāk klusēt nekā runāt.»
213. lapaspuse
No somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2021
