Katram savu ūdenstorni – vietu, kur spert kāju pāri slieksnim, taisni iekšā atmiņu tīklos, kur domu zirnekļi ēd bezē kūkas ar zemesriekstiem un kakao krēmu, un dzer kafiju no tasītēm, kas pirktas no rokas stacijas laukumā, pelēkā pilsētā, kuras bibliotēkā notiek izstāde par putniem, kas smejas – uz to atnāk tikai daži bērni, «bet netīšām, jo patiesībā gribēja pie datoriem» (30. lpp.); vietu, kur laiks staipās kā košļene, kuru bērnībā dalīji ar draudzeni, to pašu meiteni, kura dažas dienas pirms izlaiduma tev nogrieza pasaulē šķībākos matus. Starp burvīgām ilustrācijām, starp šaurām līnijām un trekniem punktiem ielauzušās īsas teikumu konstrukcijas, no kurām būvēt atmiņu par pusaudzību pilis, kuru augstajos troņos sēdēt un pieķert sevi pie sajūtas, ka vairs pat neizšķir, kuras atmiņas ir tavas (savas), kuras vien autores iztēles augļi (banāni, bumbieri, mandarīni).
Atkāpe no malas. Vārdi atkāpjas no malas, bet domas paliek, kur stāvējušas. Sastingušas bailēs sastingušas bailes. Atkāpe no malas, bet atkāpties nav kur. Tu esi tik melns un maziņš kā komats vai punkts. Tu vari «no rīta iziet no mājas mierīgs un paļāvības pilns un nepārnākt.» (59. lpp.) Tu vari kļūt par vēl vienu atkāpi no malas, pie kuras malas nebūs kur atkāpties. Laika gūsteknis – mums rakstīts uz pieres. «Ik dienu, ik minūti, ik sekundi dzīve var apgriezties kājām gaisā.» (tā pati piecdesmit devītā lapaspuse) Tā nav raķešu zinātne vai kvantu fizika. Tā nav pat boršča recepte. Tās ir fiziskas šausmas, kas piedzimst kaut kur pakrūtē un izplatās pa ķermeni kā audzējs, kurš nepazīst sāta. Kāda dzīve apstājas, bet kāda turpina ritēt uz priekšu. Atpakaļ. Skaiti vai neskaiti dienas, mēs esam vien laika gūstekņi, vien atkāpes no malas.
Franču rakstnieces Delfīnes de Vigānas (Delphine de Vigan) vārds man vairs nav svešs. Patiesībā, kopš pirmo reizi ar viņu iepazinos, lasot romānu «Lojalitātes», esmu ar de Vigānu pavadījusi kopā vairāk laika nekā ar jebkuru cilvēku ārpus manas ģimenes loka, stāvot lielveikala vai Covid-19 analīžu nodošanas punkta rindā. Ir sajūta, ka grāmatu lappušu caurlaidības spēja man ir palīdzējusi izsūkties cauri vārdiem, kas ieguļas baltajās papīra loksnēs, iepazīstot ne tikai de Vigānas rakstības stila īpatnības, bet arī pašas rakstnieces iekšupvērstās tieksmes. To, ka Delfīne de Vigāna ir psiholoģisko romānu meistare, no mana skatu leņķa pārliecinoši apstiprināja romāns «No un es», taču «Bērni ir karaļi» (Les enfants sont rois) šo pārliecību tikai nostiprināja. Savos romānos Delfīne de Vigāna «atsaucās uz laikmetu un pasaules gaitu». (51. lpp.) Viņa mīl iesprostot lasītājus viedokļu krustugunīs, jo allaž spēj izvēlēties tēmu, kas sit pa saules pinumu tā, ka gar acīm paliek melns. Un tu tajā melnumā stāvi un plāti muti, un tver pēc gaisa. Un mierinājuma, jo saproti, cik sačakarēta ir pasaule, kuras (ilgtermiņa) īrnieks esi.
Mēs dzīvojam pasauļu sadursmju laikā. Labrītu nomaina dubultklikšķis uz fotogrāfijas, kamēr pār lišķīgā smaidā savilktu seju vai kafijas krūzi ar biezu putu kārtu, kurā uzzīmēts tik tikko jaušams zieds, nomirgo sarkana sirds, kas mēmi apstiprina – man patīk šis attēls. «Šodien nav iespējams pilnībā pazust no radaru ekrāniem.» (260. lpp.) Lai cik zemu ritinātu savu ziņu plūsmu, acis visu laiku atdursies pret klikšķu ēsmām – pirksts pacelsies virs skārienekrāna un ar pašiem sev zināmu baudu trieksies pret satraucošu ziņu virsrakstiem vai video atskaņošanas pogām. «Šodien ikviens var iedomāties, ka viņa dzīve ir citu uzmanības vērta, un gūt tam apstiprinājumu.» (213. lpp.) Katra mūsu nopūta sasniedz auditoriju. Katrs čukstus izteikts vārds atrod vājāko posmu robežā, kuru nedrīkstētu pārkāpt. Katrs digitālais nospiedums tiek piefiksēts, lai vēlāk kalpotu par ieroci pret mums pašiem. Mēs dzīvojam pasauļu sadursmju laikā, kurā viena daļa «nav ar mieru, ka viņus izseko kā putnu fabrikas vistas, marķē kā makaronu paciņas» (259. lpp.), bet otra – gatava padoties bezdibeņa vilinājumam, ļaujot pilnīgiem svešiniekiem, nepieceļoties no dīvāna, izdzīvot savas dzīves, nemaz neapzinoties, cik augsta var būt cena, ko par šādu vaļību var nākties maksāt.
Romānā «Bērni ir karaļi» Delfīne de Vigāna biedējoši precīzi iezīmē realitātes un virtuālas realitātes nepārtrauktības sindromu. Robežas starp šīm pasaulēm ir mainījušas sākotnējo kursu. Tās ir sajaukušās tiktāl, ka kļuvis neiespējami nošķirt to, kas ir patiess, bet kas tikai izdomāts. Kam pievērst uzmanību, bet kam patīt garām. Katram, kurš pieslēdzies globālajam tīmeklim, ir iespēja nokļūt uz skatuves. Šī starmešu gaisma ir atkarību izraisoša. Katrs tīkšķis ir balva – tavas pievienotās vērtības pierādījums. Taču, nejūtot šīs atkarības izraisītās blakusparādības, savā tīksmē pēc uzmanības ir iespējams aiziet tālāk nekā morāles principi to pieļauj – tieši par to raksta de Vigāna – mūžam ar uzmanību nepiebarojamo indivīdu, kurš savas virtuālās izrādes dēļ, ir gatavs zaudēt visdārgāko.
Mēs dzīvojam laikmetā, kurš reizē ir «privilēģija un slazds». (305. lpp.) Viss ir kļuvis par preci. Cilvēki ir staigājoši reklāmu stabi, tikai suņi tiem vairās uzčurāt. Cilvēki saka, šī esot iespēju pasaule, un tomēr ne katram ir iespēja dzīvot tā, kā to būtu izvēlējies- «dzīvot, lai tevi ieraudzītu, vai dzīvot pastarpināti.» (16. lpp.) Šodienas bērni dzimst bez izvēlēm. Tie dzimst kopā ar profiliem sociālajos tīklos, dzimst bez tiesībām veidot savu tēlu un personību pēc saviem uzskatiem. Bērni dzimst par vecāku (un viņu sekotāju) (privāt)īpašumiem. Tas, ko viņi ēd, dzer, velk mugurā, ar kādām rotaļlietām spēlējas – tas viss ir atkarīgs no padomiem, kas tiek uzklausīti no malas. Tūkstošiem cilvēku audzina mazuli, sēžot ekrāna otrā pusē. Tā ir vardarbība, kurā katrs tīkšķis to tikai paildzina. Neapzināts uzbrukums, kas draud jebkurā brīdī pāraugt traģēdijā. Cilvēkiem, kuri virtuālo pasauli aptaustījuši tikai no ārpuses, varētu šķist, ka de Vigāna sarakstījusi zinātnisko fantastiku, kas attāli atgādina neizdevušos anekdoti, tomēr tiem, kas sociālos tīklus izmanto ikdienā, sekojot līdzi vai tikai reizumis iemetot aci kāda ietekmeļa kontā, kļūst skaidrs, ka Delfīne de Vigāna ne tikai ieskicē, bet arī precīzi atspoguļo šo neizprotamo vēlmi savu ikdienas dzīvi uzticēt pilnīgiem svešiniekiem.
Lasot «Bērni ir karaļi», es nevarēju nevilkt paralēles ar mūsu pašmāju influenceriem, kuri ar ekrānu starpniecību ik dienas pasniedz savu un savu bērnu dzīvi mums uz paplātes, un atcerējos par kādu notikumu pirms kāda laika, kad sieviete tviterī stāstīja, ka, ejot cauri Vecrīgai, pamanījusi kādu influenceru ģimeni, kas mēģinājusi uzņemt fotoattēlus instagramam, acīmredzot saldējuma reklāmai – bērni noraudājušies, tētis nokaitināts, mammai sarkana seja un izpletušās nāsis, saldējums izkusis, bet uz instagramfoto – laimīga ģimene, kas bauda saldējumu, saules sakarsētās Vecrīgas ielās…
Delfīne de Vigāna raksta tā, ka lasītajam gribot, negribot nākas mainīt pasaules skatījumu līdz pašiem pamatiem. Tā ir skarba realitāte, sarežģīti attiecību modeļi. Un visam pa vidu mēs – tie, kas lēnām pierod. «Cilvēkiem ir nepieciešami sapņi» (314. lpp.), taču kopš pasaule ir sajukusi prātā ar savu vēlmi izrādīties, sapņot ir palicis grūtāk. Bez atkāpēm no malas.
No franču valodas tulkojusi Inta Šmite; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2022