«Lasīšana nav tikai lasīšana. Lasīšana ir saprašana: vispirms tā, ka saprot burtus, pēc tam tā, ka saprot vārdus, pēc tam, ka saprot vārdus kopā, un vēl pēc vārdiem un teikumiem tā, ka saprot būtisko. Tas ir ļoti garš ceļš.» 27. lapaspuse Es stāvu vidū (patiesībā sēžu, taču publika pieprasa drāmu, manī drāmas ir atliku likām) …
“Lai arī viņa nekad to sev nespēja atzīt, šeit viņa bija mazliet laimīga.” Atceros pirmo reizi, kad vecmamma salasīja daļu savas iedzīves, salika Maximas kuļķenē, uzstīvēja kājās garos melnos zābakus, uzmeta uz pleciem ziemas jupķi, apsēja ap galvu pēc naftalīna viegli dvakojošo, ziedu motīvu caurvijošo lakatu, paņēma savā gadu desmitiem mocīto un sastrādāto plaukstu tvērienā …
“Niknums ir spēcīgas jūtas, tās palīdz izturēt.” Līdzcilvēku dzīvesstāsti ir mūsu emociju motori. Tie dzen domas uz priekšu un atpakaļ. Rotaļīgi, kā vējš savu elpu zem aplodām, radot trīsas manu un tavu svētnīcu skeletos. Līdzcilvēku mūža vēstījumi ir mūsu iekšējo dialogu ģeneratori. Tie plosa un ārda. Un uzrušina netīkamas mieles, kuras skalda dvēseli kā truls …
“…tuksnesī mitinās vēl neskaitāmi tūkstoši izsūtīto. Dažreiz žandarmi nogādā viņus Alepo, citreiz viņi tiek dzīti tālāk uz austrumiem gar Eifratas krastiem un pavada ceļā nedēļu ilgāk, līdz sasniedz nometnes, —kaut arī viņš uzsver, ka vārds “nometne” ir eifēmisms.– Esmu dzirdējis, ka “kautuve” ir daudz precīzāks apzīmējums.“ Neviens cilvēks nepiedzimst ar tuksnesi sirdī. Sausu, irstošu zemi …
“No dažām atmiņām nevar atbrīvoties. Tās paliek un pūžņo, reizēm pārplīst kā čulga un rada sāpes, šaušalīgas sāpes.” Cilvēki ir kā bangojoši viļņi jūrā. Kā Titāni, kas valda pār pasaules ūdeņiem. Tie uzrodas piepeši, modušies no saldskāba miega. Izspūrušiem matiem izrausušies no miera azotes siltās oderes, atstājot tajā nospiedumus, groteskus kā sniega eņģeļus. Tie spītīgi …
“Lai arī kāds būtu mans dzīvošanas galamērķis, pilnīgi noteikti nepiemērota ir gaisma, kurā es gaidu tā iepazīšanu, un tikpat absurda ir ainava, kurā ļauju šim galamērķim tuvoties, un vājprātīgi stulbs ir tas sastingums, kurā to gaidu.” Sirreāla sajūta dienu no dienas mosties pasaulē, kurā esam ķīlnieki paši sev. Ķīlnieki sev un sienām, kuras spītīgi aplīmētas …