POST SCRIPTUM

Girl Reading by Charles Edward Perugini

Birka: Lietuva

  • Jurga Vile, Lina Itagaki «Sibīrijas haiku»

    by

    “Ļaudis ratos sačukstējās, sprieda, uz kurieni mūs vedīs.
    Vieni teica, ka uz Viļņu, citi – ka uz Sibīriju. Bet tālāk par Sibīriju nemaz nevar aizvest…
    Ja nu vienīgi uz Mēnesi.”

    Vai spējat iztēloties, kā tas ir, kad uzrauj no saldāko sapņu tīksmes, draudīgi grūžot pieres vietā ieroča cauro aci? Vai spējat iztēloties, kā tas ir, kad visa dzīve jāsabāž vienā kuļķenē? Jāsaliec dziļas ilgas deviņos līkumos un jāmēģina aizbāzt aiz vilnas zeķu kodīgās muguras, ja nu kādreiz noder. Kaut vai nemiera un skumju atjaukšanai. Vai spējat iztēloties, kā tas ir, kad jāsaka ardievas mājām? Siltajai gultas iedobei, kas dzimusi no valšķīga un lipīga kā medus miega smaguma, grīdai, kas padevīgi nospēlē čīkstīgu soļu simfoniju pēc katra pēdas pieskāriena, sienām, kurām atdoti skanīgākie smiekli un sirsnīgākās sarunas, kas no pusdienu un vakariņu galda aizceļojušas, meklējot jaunu patvērumu. Ardievas gaismai un glaimīgi sveicieni tumsai. Vai spējat iztēloties, kā tas ir, kad jāaizmirst radinieku un draugu sejas pantu rindiņas? Jāaizmirst dzidrie acu okeāni, kas slēpjas zem uzacu mūžamežiem, jāaizmirst deguna paugurs un tā tumšie atvari, caur kuriem onkuļi un tantes izpūš tabakas dūmus, bet bērni ieelpo rūgtās šokolādes aromātu. Jāaizmirst lūpu krokas, kuras kā jūras viļņi sitas viena pret otru, skalojot vārdus krastā. Vai spējat iztēloties, kā tas ir, kad jādodas vienvirziena ceļojumā, kura laikā jātiecas nokratīt no ādas nost nolemtības un bezcerības glāstu atstātie nospiedumi… Es noteikti nespēju.
    Man nav pa spēkam iztēloties pat to, kā ir aizmirst pankūku kūsāšanu uz pannas sakarsētā vēdera un smaržas maldīšanos gar tapešu pirkstu galiem, mēģinot notvert svētdienas rīta miglaino skatienu. Man nav pa spēkam iztēloties pat to, kā tas ir, kad jāatstāj pagalmā dzelteno plūmju vainags vientulīgām atvadām, kas šķir skābā koka zarus no zāles zaļā dūnu palaga virs zemē ieausto sakņu tīklojuma. Man nav pa spēkam iztēloties pat to, kā tas ir, vienā dienā no cilvēka kļūt par ēnu, kas lēnām izbalē.

    “Kā ir adīt skaistas domas?
    Vispirms sagudro desmit skaistus vārdus.
    Tad domas pašas tos apskaus.”

    Grafiskais un vēsturiskais stāsts Sibīrijas haiku lasītāju rokās un grāmatu plauktos (uz palikšanu) nonāca šī gada sākumā (nosacīti), taču mana laika sajūta aplam iedomājusies, ka grāmatas vāks, uz kura, plecu pie pleca stāvot Aļģim un Veronikai, pār ciemu krīt pavasara lietavu asās lodes, pakšķot cerību plaukstās un papīra dzērves virs koku galotnēm šķeļ brīvības audeklu, jauši un nejauši acīm priekšā vīdējis jau krietni pirms.
    Sibīrijas haiku ir lietuviešu rakstnieces Jurgas Viles (Jurga Vilė) atmiņu mozaīku vēstījums, kuru no Sibīrijas, mājās atgriežoties, līdzi atveduši autores tēvs un vecmāmiņa, savukārt, acīm baudāmu – krāšņu bilžu drānās, autores tēvam veltīto stāstu, ietērpusi māksliniece Lina Itagaki. Lietuvā tik ļoti iemīļotā grāmata kļuvusi mīļa un tuva lasītājiem arī ārpus tās robežām. Tā galvastiesu sniedzas pāri līnijām, kas šķir valstis no valstīm, nonākot pie lasītājiem ne tikai tepat kaimiņos – Latvijā, bet arī Francijā, Itālijā, Beļģijā, Vācijā un pat Indijā (un, kas zina, iespējams, kamēr rakstu šo ierakstu, tā lauzusi un atkal no jauna kopā salikusi sirdi vēl kādas nepieminētas valsts grāmatu baudītājiem). Tāpat Sibīrijas haiku saņēmusi dažnedažādas literatūras un mākslas balvas, nule Latvijā kļūstot par Baltvilka balvas starptautisko laureāti 2020. gadā.
    Kad Sibīrijas haiku nonāca manās rokās, bija skaidrs, ka mani sagaida sāpīgi skaudra, bet līdz mielēm patiesa tikšanās ar likteņiem, kuri skaldīti zem skarbu vīru dūrēm, kuras bez sirdsapziņas mokām, pie kāda nevainīgā krūtīm, jebkurā brīdī var piespraust asiņainu rozi, kas paņem dzīvību. Ar dziļu interesi metos iekšā šī stāsta krustcelēs, jo arī mans lietuviešu vectēvs bija viens no tiem bērniem, kurš devās ceļojumā uz Sibīriju. Jo tālāk par Sibīriju nemaz nevar aizvest… Ja nu vienīgi uz Mēnesi.
    (No lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere, Izdevējs: liels un mazs, 2020)

    “Dziesma var dot spārnus.
    Un ar tādiem spārniem varam lidot,
    kur vien vēlamies.”

    Sibīrijas haiku ir stāsts par agra 1941. gada jūnija rīta notikumiem, kuri padarīja par nebijušām veselas paaudzes, atņemot ģimenēm piederību, izdzēšot kā pēdējos liecību krikumus. Stāsts par izsūtījumu no bērna skatupunkta – sūrstoša smeldze, kas pārklāta ar gaismas viegluma glazūru.
    Kamēr apkārt valdīja savādi nesatricināms klusums, vien ratu dārdoņai un grabēšanai aizpildot skaņu tukšumu, spējā pārpratuma atrisinājumu gaidīja ratos sēdošie, tostarp Aļģa ģimene. Labākais draugs Mārtiņš, zosu tēvs, kurš izglābts no nonākšanas lapsas pusdienu piedāvājumā, Aļģa vecākā māsa Daļa, puikskuķis ačgārnu smaidu, kurš veltīts debesīm, tētis Romualds, kurš bites glāsta kā pavasara pūpolus un māca visā ikdienišķajā pamanīt brīnumu, mamma Uršule, kuras balsi atņēmušas griezīgas bēdas un Romīte, Aļģa mazās māsiņas dvēselīte (mammas griezīgo bēdu negaisa smaguma centrs), kura lēkā mīksto mākoņu dūnās un neviena nemanīta virpina pirkstus tēta ūsās. Un Petronēles tante, no kuras mutes Aļģis pirmo reizi izdzird īstu buramvārdu – haiku.
    Neviens no ratos sēdošajiem vēl nenojauš, ka ģimene tiks šķirta no tēta, sūtot katru savā virzienā – tēti tieši nāves izsalkušajā rīklē, bet pārējos uz vietu, kur sāpīgi badās bads, kur odi milzīgi kā dinozauri, kur laiks te saraujas, te izstiepjas – kur viena diena var būt gara kā gads, bet viens gads paskriet kā viena diena. Uz vietu, kura novārdzina un spēcina. Uz vietu, kurā neaug āboli.

    “Rietumsibīrija,
    Altaja novads atgādina Lietuvu.
    Līdzenumus bez kokiem te dēvē par stepēm.
    Izklausās kā grāmatās par tālām zemēm, taču šīs nav prērijas, un nekādi indiāņi neatjās mūs izglābt.”

    Bērna sajūtu un iztēles vieglumā autore neapstādamās skrien pāri sāpēm un skumjām, bezgalīgām kā debesis. Kā japāņu haiku, bez liekvārdībām, dziļām un nebeidzamām kā mūžība, bet ar skaidrību apziņā un sirdī. Ciešanu atainojums bērna acīm liek vēl nepanesamāk grauzties cauri vēstures un likteņa sitienu krustugunīm.
    Lasot Sibīrijas haiku, ne mirkli augumu nepārklāja smagums, kas smacētu un liktu nepatikā novērsties, kā reizi pa reizei mēdz gadīties, lasot atmiņu stāstus, kas kā smagi vilnas deķi, austi asu ornamentu simetrijas formām, skrāpē no domas vien, ka tiem nāksies saskarties ar ādu.
    Īsta vērtība ir tas, ka autores vienojušās patiesi noturīgā duetā (kura sulīgajā, apetīti piesienošajā pārnesē latviešu valodā jāpateicas tulkotājai Dacei Meirei), lai radītu daiļdarbu, kurā ar savas tautas likteņiem iepazīstināt arī bērnus, rūgti vienkārši, neparasti patiesi.

    “Reiz kādā ciemā dzīvoja japānis. Viņš nebija nekāds smalkais kungs, tikai parasts dzejnieks.
    Ik dienas viņš apēda trīs rīsu graudus un uzrakstīja trīsrindi.
    Dažos vārdos satilpa visuma dziļums.”

  • Marjus Marcinkevičs, Lina Dūdaite «Svizis»

    by

    “Kādā dzidrā ziemas dienā…”

    Svizis ir īstens mūsu ģimenes dzīvojamās platības pētnieks. Ekspedīciju laikā atklājot ne tikai vietas, kurās, izņemot zirnekļus un to austos tīklus, sen neviens nav bijis, bet arī vietas, kuru eksistencei es joprojām nespēju noticēt. Tajā pat laikā Svizis paviesojies arī vannasistabā uz vannas malas, balansējot starp ūdens peldi un dejām uz flīžu grīdas. Baudījis princešu multfilmas, zvilnot dzīvojamās istabas dīvānā starp pusizēstām čipsu pakām un gardu muti notiesātu šokolādes konfekšu papīrīšiem. Pievienojies gan uz brokastu kafiju, gan citām vēderprieku baudīšanām mūsu ģimenes ēdiena svētnīcā. Izbraukājies ar līdzsvara riteni. Bijis galvenais viesis tējas ballītē. Divreiz. Karaokes vakarā pārliecinoši izpildījis Cip, cip cālīšus un Ziemassvētku priekšvakarā ticis pats pie sava džempera ar ziemeļbriedi. Vienvārdsakot, Svizis ir īsts mūsu ģimenes loceklis.

    “Draugi vēroja, kā saule piesardzīgi, itin kā baidīdamās notraukt skaistās cepures, ripo pa koku galotnēm.”

    Šobrīd (tikai tīrākās veiksmes (un dažādu mazu mazītiņu sakritībiņu dēļ)) manas rokas sasniegusi grāmata, kura ikreiz, tajās nonākot, ar vārdiem – atdod, tā ir mana – tiek no tām tūlīt pat izravēta kā balanda no biešu vagas. Skaidrs, ka manai divgadniecei līdz burtu pavēlniecei vēl mazliet jāpastiepjas, taču acīmredzot ilustrācijas ir tieši tik vērtas, lai cīņā par tām, stātos pretī pat savai radītājai (un ar to es domāju – MAN, jo par to, vai visumam ir tētis vai mamma, igauņu zinātnieki vēl nespēj vienoties, tādēļ atbildes uz tik eksistenciāliem jautājumiem būs nedaudz…jāuzgaida). Un patiesi. Redzot Svizi grāmatnīcas plauktā, prātā neviļus iezogas jautājums – kāpēc Svizis atrodas šeit, nevis, piemēram, pārtikas veikalā? Saldumu nodaļā. Uz Sviža vāka noteikti pietrūkst uzraksta, ka tā neapšaubāmi ir grāmata, ne pārtikas izstrādājums, no kura bojājas zobi vai paaugstinās holesterīna līmenis. Ilustrācijas ir tieši tik krēmīgas un gaisīgas. Lai kā tu censtos to nepieļaut, siekalas vienalga atradīs ceļu uz taviem lūpu kaktiņiem. To, ka tagad nestāstu aplamības, apliecina arī tas, ka vienīgais, ko vēl bez šīs grāmatas mana meita tik privātīpašnieciski sargā, ir saldumi.

    “Tas KĀDS var būt KĀDS ĻOTI BĪSTAMS, tāds, kurš vienā kampienā var aprīt ne tikai Sivēnu, bet arī govi ar visām slidām.”

    Lietuviešu rakstnieka Marjus Marcinkeviča un ilustratores Linas Dūdaites duets ir nevainojams. Latvieši teiktu – kā Nora Bumbiere un Viktors Lapčenoks. Pasaku stāstnieks un ilustrāciju burve radījuši lielisku mākslas darbu, pie kura kavēties grib bērni visos vecumos (tajā skaitā arī bērni, kuru vecums pārsniedz divdesmit viena gada robežu). Priecē, ka autors šīs pasaku grāmatas mērķauditorijas uzrunāšanai izvēlējies tēmas, kuras mazajiem cilvēkiem jācenšas apgūt pēc iespējas agrākā vecumā – draudzība un drosme baiļu pārvarēšanai. Lai šī lietuviešu pasaka, kura ir kā apliecinājums tam, ka, lai stātos pretī bailēm, nav nepieciešams bagātīgi aprīkots ekipējums (ja nu vienīgi opapa korķu viļķis) – vien īsta draudzība un kripatiņa drosmes, nonāktu arī mūsu mazo lasītāju grāmatu krātuvītēs, jāpateicas burvīgajai tulkotājai Dacei Meierei, kuras darbs kārtējo reizi neliek vilties. Tas ir kā dimants, kas nokritis no debesīm. Vajadzēs uzrakstīt par to dzejoli… (No lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2019)

    “Vajadzētu ar to Svizi sadraudzēties, jo mums, inteliģentiem zālēdājiem, kāds negants draugs allaž noder.”

    Pasakas centrā ir draudzība. Draudzība starp Sivēnu un govi Adelaidu (vai esat kādreiz redzējuši govi ar tik skaistu vārdu?). Kādā dzidrā ziemas dienā, kad Sivēns nolemj baudīt tās priekus, dodoties pastaigā pa aizsaluša strauta izveidotu taciņu, kuru ieskāvuši koki sniega cepurēs, taisni nezināmajam pretī, Sivēns atduras pret aizsalušu ezeru. Mazajam Sivēnam uzreiz ir skaidrs, kas ar šādu nejauši atklātu brīnumu ir jādara (mums, no ziemas teju atradušajiem, drīz vairs nebūs ne jausmas, kā ziema lietojama). Ir jāslido! Sivēns ātri vien saprot, ka baudīt ziemas priekus vienam, ir pilnīgs neprāts, tāpēc Sivēnam uz ledus pievienojas Adelaida. Govs uz slidām (šajā brīdī jāpiedomā pie tiem, kuri jebkad agrāk ir teikuši vārdus : “kad pūcei aste ziedēs”, “kad zaļos sētas mieti”, “kad govis slidos”… jāpiedomā pie tiem un “lietām”, kuras noteikti ar ŠO pašu mirkli sāk piepildīties). Un izrādās, ka slidot spēj pat šķietami lempīgi dzīvnieki, ja vien ir uzticīgs plecs, uz kura atbalstīties. Taču abu draugu ziemas idilli pēc neilga laika izjauc kādas baisas būtnes parādīšanās. Būtnes, kuru no Sivēna un Adelaidas, šķir vien ledus kārta. Tas ir briesmonis, kas mājo ezera dzīlēs. Un pat ļoti iespējams, tā dzimtas saknes plešas tālu, tālu, dziļi, dziļi Āfrikas ūdeņos. Tas ir Svizis. Ko viņš te dara, pieplacis pie ezera ledus vāka? Ko viņš grib no Sivēna un Adelaidas? Vai apēst, uzdzerot saldo ezera ūdeni? Aprīt divus inteliģentus zālēdājus un divus slidu pārus? Vai varbūt draudzība ir tā, ko Svizis grib? Vai palīdzība… Abiem draugiem nu jāizlemj, kam ļauties – bailēm vai drosmei.

    “Es viņam uzzīmēju āboliņlapu, sieru un puķi, bet viņš man – zivi un kaut ko nesaprotamu…”

    Dzīve jau visu laiku rit starp bailēm un drosmi. No rīta mēs pamostamies, baidāmies no tā, ko nesīs diena. Vai tā būs satraukumu pilna? Vai varbūt laimības? Varbūt laimēsi loterijā? Vai no darba e-pasta klientam nejauši nosūtīsi savu pašbildi… Taču izejot pa guļamistabas, dzīvokļa, mājas, vai kāpņu telpas durvīm, izejot pretī savai dienai, saviem ieguvumiem un zaudējumiem, mēs apņemamies būt stipri. Mēs apņemamies būt drosmīgi. Apņemamies būt drosmīgi, neatkarīgi no tā, ko dzīve ir ieplānojusi mūsu sakarā. Un ir tik labi, ka ir kāds, kuru ņemt pie rokas. Vai tas ir draugs, mīļotais. Vai brālis, māsa. Un drosmi nevis dalīt, bet reizināt un kāpināt. Tikai mūsu varā ir izlemt, kādi iziesim pretī savai dienai – baiļu vai drosmes pilni.

    Svizis ir neizsakāmi apburoša grāmata. Nav iespējams nesajust katrā grāmatas centimetrā (un pat milimetrā) ieguldīto mīlestību, kuru autoriem nav bijis žēl atdot mazajiem lasītājiem. Ir tik priecīgi, ka šim sirsnīgajam stāstam, kuram tik ļoti nevēlējos redzēt ne galu, ne malu (nu tā, lai šī pasaka un ilustrācijas turpinātos vēl ilgi iekš grāmatas vākiem), ir izdevies piepulcēties Jāņa Rozes apgāda 2019. gadā izdoto grāmatu sarakstam, lai dotu iespēju arī latviešu cilvēkbērniem saritināties šī stāsta burvībā.

    “Beigas.”