“Ir mulsinoši iemīlēties rakstnieces vārdos, iekams esi saticis pašu rakstnieci. Dažiem ir sarežģīti nošķirt tēlus no personas, kura tos radījusi.”
Vai kādreiz esat domājuši par to, kura ir tā vieta, kur rakstnieki uz baltām, ne reizi vārdu straumju nepieredzējušām lapām, ar ātriem rokas vēzieniem triec tintes traipos ieķepinātas domas, kā pieguļā zirgus? Kāds noteikti sēdējis savā kabinetā pie milzīga galda, pie kura paēdināt varētu veselas sākumskolas izsalkušos vēderus, kamēr pats pie tā barojis sava romāna nākamas nodaļas lappuses ar vārdiem, piebriedušiem kā pārvārītiem makaroniem. Kāds sēdējis pļavā, nemaz nenojauzdams, kāda veiksme tam gadījusies, nosēsties vietā, kur skudras nelodā kā izsalkušas pēc cilvēka miesas, un pļāvis domas kā sienu, kārtojot zārdā tās uz līniju burtnīcas lapām, kuras visticamāk nesastaps citu acu pāri. Kāds sēdējis kafejnīcā un sodījies par pārlieku krāsainajām salvetēm, uz kurām vārds noslīkst nebūtībā vēl pirms tas ir iespraucies biezajos domu mākoņos, bet kāds cits nepieklājīgi ilgi vērojis pie blakus galdiņa sēdošās sievietes neprātīgi īso kleitu, kurā pēc mirkļa ietērps sava daiļdarba galveno varoni. Es, savukārt, kā ierasts sēžu savā virtuvē uz IKEA krēsla (kurš kopš veikala atvēršanas brīža Latvijā, ir biežāks viesis līdzcilvēku mājās nekā sezonālie vīrusi) pie galda (uz kura virsmas meita teju tik tikko uzzīmēja smaidošu saulīti ar tomātu mērcē iemērktu cīsiņu), ietinusies rabarberu pīrāga smaržā, kas izlauzusies pa plīts durvju šķirbām, aicinot garšas kārpiņām sagatavoties zemajam startam. Kā ierasts sēžu un prātoju par to, kā būtu iesēsties kāda rakstnieka vietā – pie milzīgā galda, pļavā vai kafejnīcā, kafijas automātu murrājošajā sabiedrībā. Ļauties rakstnieka pārdrošajam tintes vilciena ceļojumam, nezinot neko par galapieturu – vai tas pietuvinātu mani rakstnieka mērķim vai gluži pretēji – tikai attālinātu?
“Rakstīšanas procesā es nekad nejūtos sasniegusi visu iecerēto un ne uz mirkli neļaujos ticībai, ka esmu radījusi kaut ko tādu, kas citiem būtu jālasa.”
Par to, ka pienāks brīdis, kad vēlme stiepties pēc spriedzes romāniem būs spēcīgāka par vēlmi pēc šokolādes, man nebija ne jausmas (ne tuvas, ne tālas, ne horizontālas, ne vertikālas). Tomēr mans pašreizējais emocionālais un fiziskais stāvoklis (sauksim to par “pregnancy brain”) kliegtin kliedz pēc šķietami nesavienojamām kombinācijām (līdz siļķēm ar zemeņu ievārījumu vēl neesmu tikusi), kāda, piemēram, esmu es un spriedzes romāni. Taču teju tieši pirms brīža izlasītais A. Dž. Finna trilleris Sieviete logā lika man, kā pēc ūdens malka izslāpušai, taustīties nezināmajā, cerot uzdurties kam līdzvērtīgam. Un es uzdūros Veritijai.
Tiem, kas savā grāmatu plauktā atbrīvojuši vietu romantiskai literatūrai, amerikāņu rakstnieces Kolīnas Hūveres (Colleen Hoover) vārds noteikti būs pazīstams. Man, kā šādu iespieddarbu nepatērētājai ikdienā, tas bija svešs. Tomēr es ļāvos šim aklajam randiņam ar rakstnieci, ļaujot turpināt apgāzt manus uzskatus par literatūru, kuru, manuprāt, patērē tikai vecmāmiņas. Pati Kolīna Hūvere atklāj, ka romāns Veritija nav tāds, kādus pieraduši baudīt rakstnieces emocionālo mīlas romānu piekritēji. Tas ir izmēģinājums ielauzties trillera žanra apritē. Un tas, pēc manām domām, izrādījies pat ļoti veiksmīgs.
(No angļu valodas tulkojusi Liene Akmens; Izdevējs: Kontinents, 2019)
“Rūpes par ķermeni ir pielīdzināmas rūpēm par bērnu. (…) Gadījumā ar manu māti tā ir pilnīga taisnība.Viņa par mani rūpējās tāpat kā par savu ķermeni. Ļoti maz. Nereti es aizdomājos par to, vai viņa joprojām ir resna.”
Romāns sākas ar galvaskausa krakšķi (un principā ar to brīdi es ieslēdzu savus vēdera muskuļus sasprindzinājuma režīmā). Ļoti labs ierocis lasītāja piekalšanai pie trīssimt sešdesmit astoņām, vākos iestiprinātām, no vienas vietas norakstītām, lappusēm. Nezinot, ko gaidīt turpinājumā, esi gatavs sekot jebkuram notikumu pavērsienam. Tas ir gluži kā uz skatuves uzvest bērnus vai dzīvniekus. Visu acu skati nenogurdināmi pievērsti tiem, gaidās, ko nesīs šis gājiens ar zirdziņu.
Louena Ešlija ir rakstniece, kura pirms desmit gadiem pārcēlusies uz Manhetenu tikai viena iemesla dēļ – lai kļūtu neredzama. Šāda izmēra pilsētas aprij ikvienu. Nešķirojot. Vien padarot katru indivīdu par neitrālu putekli lielajā gružu kaudzē. Taču tas, kas tevi padara neredzamu, nepadara necaurredzamu. Nonākusi finansiālās grūtībās, Louena atsaucas sava aģenta aicinājumam ierasties uz pārrunām, kurās jaunajai rakstniecei tiek piedāvāts darbs, no kura nav iespējams atteikties, kaut intuīcija saka pretējo. Pēc smagas autoavārijas slavenā rakstniece Veritija Kroforda nonākusi veģetatīvā stāvoklī, atstājot nepabeigtu veiksmīgi iesāktu romānu sēriju. Un tieši Louena Ešlija ir tā, kurai tiek piedāvāta šī iespēja – pabeigt Veritijas nepabeigtos stāstus. Taču, lai to izdarītu, Louenai jāpamet Manhetena un jādodas uz Vermontas štatu. Krofordu ģimenes māju, kurā mīt ne tikai bezpalīdzīgajā stāvoklī esošā Veritija, viņas vīrs un piecus gadus vecais dēls, bet arī sataustāmās skumjas un asinsstindzinošie noslēpumi, kuru atklāšana tuvinātu jaunai traģēdijai, kura, šķietami aizkavējusies, jau ir ceļā.
Mitinoties slavenās rakstnieces namā, Louenai ir tikai viens uzdevums – savākt pietiekami daudz materiāla Veritijas romānu sērijas pabeigšanai. Taču šo darbu apgrūtina ne tikai viņas nepārprotamā un acumirklīgā saikne ar vīrieti, kurš spiests palikt ieslodzīts savā namā pie sievas, kura neuztver ne sevi, ne ārpasauli, sāniem, bet arī kāds atradums. Veritijas autobiogrāfijas manuskripts. Nespējā pretoties ziņkārības mašinērijai, kas iedarbināta pilnā jaudā, Veritijas patiesā būtība nāk gaismā. Sevis pašas rakstītajos vārdos, nostādot sevi teju zem rentgena aparāta stariem, atklājot prātam neaptveramus, vārdiem neizpaustus noslēpumus, kas liek Louenai aizdomāties par to, kas īsti noticis slavenās rakstnieces prātā īsi pirms avārijas. Cik ļoti cilvēku no iekšpuses var saēst naids? Cik daudz tas ir spējīgs ziedot, lai uzturētu nomodā savu apmātību? Cik auksta un cietsirdīga var būt mātes mīlestība pret bērnu? Un bērniem? Un šodien. Ārpus autobiogrāfijas manuskripta lapām – vai tiešām Veritijas stāvoklis ir tik bezpalīdzīgs? Vai tā ir tikai kārtējā spēle, kurā par trofeju izvēlēts pašas vīrs un viņa neatgriezeniski izzūdošā mīlestība, prasot arvien jaunus upurus? Vai arī viss ir tikai Louenas Ešlijas iedomas?
“Es aizveru acis un spēju domāt vien par to, ka Veritija ir pelnījusi tumsu, nekustīgumu un klusumu. Un tomēr… Par spīti psihopātijai, viņa vēl aizvien šajā mājā visus pakļauj savai ietekmei.“
Kolīna Hūvere radījusi romantisku trilleri, par kuru nav iespējams nedomāt pat īsajās starplasīšanas pauzēs, kuras jāietur, lai atjaunotu cilvēka eksistēšanai nepieciešamo funkciju rezerves. Un pat tagad. Pāris brīžus pēc romāna izlasīšanas. Es agrāk esmu teikusi, ka man nepatīk, ja autors mani vazā aiz deguna. Bet, ja tas tiek darīts tik meistarīgi, esmu ar mieru aizdot savu degunu šādām epizodēm. Kolīna Hūvere ar lasītājiem manipulē gluži kā Veritija ar grāmatas varoņiem. Nezinu, vai tāds sākotnēji ir bijis autores mērķis, vai tas dzimis, rakstot darbu teikumiem uz priekšu, sienot noslēpumu pie noslēpuma, ciešos mezglos kā matu pīnes, nostiepjot pieri nedabiskā stīvumā, tomēr šāda iespēja lasītājam ir dota – ļaut, kā bezdievīgai skaitļu mašīnai, uzģenerēt savu romāna atrisinājumu – no daudzām patiesībām izvēloties vienu. Savējo.