Birka: LGBT

  • Tu izliecies, ka tas ir tavs pienākums – būt daļai no visa.
    Maldies priekšstatos.
    Dīvainos atlokos tu loki savu dzīvi iekšā. Ar karoti pa taisno no grāpja.
    Runā skaļāk. Sienām ir ausis. Ir acis un deguns. Un kakls, kas iekaist rudenī.
    Kad koki met lapas, tu nomet drēbes un kails skrien pretī jūrā briestošai miglai. Tad zvani ģimenes ārstei, man vajag kaut ko pret gripu, tu saki, pret vēdera vīrusu, pret mīlestību, bet varbūt vairs nevajag neko. Tikai pēdējo naglu savas vientulības paštaisnuma zārkā.
    «Mums vienmēr ir žēl tikai un vienīgi sevis.» (36. lpp.) Tu nolem sapņus noskalot ar melnu kafiju.
    Zemē nosviests laiks.
    Tu turpini sapņot, pat ja dzīve vairs neattiecas uz tevi.
    Sienām ir ausis. Ir acis un deguns. Un kakls, kas iekaist… Lūpas ir…
    Klusums gāžas pār pulksteņa rādītājiem.
    Ziemas laiks. Vasaras laiks. (Un kaut kur starp abiem) Izmisuma laiks.

    «Kur beidzas viņš, kur sākas viņa izmisums?»
    (Inga Pizāne «Tas pats izmisums, tikai ar puķēm»)



    «Klusums, kurā kāds kaut ko grasās bilst, bet nespēj, ir vismokošākais klusums pasaulē.»

    62. lapaspuse

    Gusts Ābele «Pasaulē mīļākais klusums»
    Patiesībā tas, ka iegrimu pasaulē mīļākajā klusumā, ir jaušama nejaušība (nejauša jaušamība). Gusta Ābeles vārdu iepriekš biju saistījusi ar teātra režiju un aktiermākslu (protams, tikai pa gabalu, ne sagaršojot klātienē – esmu trīs bērnu mamma no laukiem un vienīgā kultūra, kas notiek ar mani, ir Tutas koncerts pilsētas svētkos (un grāmatas, piedodiet)), tāpēc biju bezgala priecīga uzzināt, ka Ābele nu pieejams taustāmā (un lasāmā) formātā. Nenoliedzami, Gusts Ābele ir saaukstējies ar jaunības maksimālismu, taču, izpaužoties mākslā(s), tas ir pat ļoti veselīgi – kad gan jūs pēdējo reizi lasījāt grāmatu jauniešiem, kuru sarakstījis jaunietis, ne laikā iestrēdzis vai Centrāltirgū vecuma marasmu noķēris rakstnieks?
    Es jau agrāk esmu teikusi, ka man šausmīgi (nav precīzāka vārda) nepatīk jauniešu romāni, tagad es vairs nedrīkstu tā teikt (vai arī man jāsaka, nepatīk, bet… ar vienu izņēmumu).

    «Cerēju, ka plaisas vietā pēkšņi nebūs parādījusies siena, jo ar ieskrējienu pārlēkt pāri aizai, ka man šķita, bija vieglāk, nekā pārrāpties mūrim.»

    93. lapaspuse

    Gusts Ābele «Pasaulē mīļākais klusums»
    Romāna «Pasaulē mīļākais klusums» galvenais varonis ir Svens – puisis, kuram draudzība un vēlme tikt sadzirdētam ir svarīgākās lietas uz pasaules, bet, kad kādudien attālums Svenam atņem mīļoto cilvēku, klusums gūst virsroku. Svens iekārtojas uz dzīvi mūžīgā gaidīšanā – tā kļūst par skābekli, kas sadeg vienpusējas mīlestības ķīmiskajā reakcijā. Cenšoties uz laiku aizmirst par dzīvi, Svens metas iekšā attiecībās un piedzīvojumos, ļaujot dienām nomainīt vienai otru strauji kā televizorā. Taču katrai izrādei pienāk gals un kādu dienu puisim jāstājas (skatītāju un) patiesības priekšā – nekas neliek justies brīvākām kā to liek klusums.

    «Vilšanās ir vienīgā emocija, ko mēs pa īstam izjūtam. Mēs dzīvojam, viļamies, tiekam tam pāri un tad viļamies atkal.»

    126. lapaspuse

    Gusts Ābele «Pasaulē mīļākais klusums»
    Romāns «Pasaulē mīļākais klusums» (jeb kā es mīļi to dēvēju «dāvana manam iekšējām jaunietim») ir kā kontinents, kuru reiz bijām atklājuši, bet tad atstājuši novārtā. Aizmirsuši (piedzima bērni un hipotekārais kredīts). (man) Tas ir ceļojums atpakaļ pagātnē, kad ļoti steidzāmies izzināt dzīves noslēpumus, brīvības, vārdu un domu nenoteiktības robežas. Kad, pēc zaudēta dzīves līdzsvara, cilvēki teica, būs labi, turies, «it kā noturēt līdzsvaru būtu vienkāršākā lieta pasaulē.» (20. lpp.)
    Kur veltas (toreiz mēs to nezinājām) cerības grauzām kā krekerus pie augļu tējas.

    Es biju daļa no šīs pasaules (esmu tā, kas maldās priekšstatos), pateicoties šim romānam, es atkal tāda varēju kļūt.

    «Man šķita, ka es varētu mūžīgi dzīvot klusuma un attāluma vakuumā, kamēr vien būtu ko gaidīt.»

    48. lapaspuse

    P.S. Pēc «Pasaulē mīļākais klusums» izlasīšanas, es atkal un atkal pārlasīju Ingas Pizānes dzejoli, kas (ne jau aiz nejaušas jaušamības) iemaldījies grāmatas lapaspusēs un nespēju noticēt, cik labi tie viens otru papildina (dzejolis romānu un romāns dzejoli). Mani pārņēma izmisums.
    Pasaulē.
    Mīļākais.
    Klusums.

    Ilustrējusi Aribella Jauja;
    Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2023

    *Grāmatas eksemplārs saņemts apmaiņā pret godīgu atsauksmi!

  • Brienu cauri sniegiem. Iespiedusi grāmatu padusē kā laika zoba apgrauztu avīzi, kurā ar acīm pārskrienu pāri tikai līdzjūtību slejām (mierīgi, neaizķeries aiz burtu (un kapakmeņu) kupenām, domāju (iedomāju)). Balta sniegpārslu vilna ieskauj mani. Kā sakrokojusies seģene slīgst uz pleciem balta patiesība un (tās ir tikai) iedomas. Dzirdu, kā uz ielas stūra kā vecs pulkstenis pie sienas (ar dzeguzi) pukst un sten vīrs, mēģinot atbrīvot automašīnu no sniegputeņa skavām. Ku-kū. Mazliet tālāk sieviete, visticamāk, telefona klausulē, bet varbūt pārāk skaļās domās, mēģina izskaidrot priekšniekam darbinieka nezūdamības likumupiedodiet, šodien nevarēšu ierasties, zuzītei akumulators nosēdies, kam, zuzītei, nu mašīnai, manai mašīnai, ko jūs sakāt, briesmīgs laiks, jā, jā, briesmīgs gan, sazvanīsimies iekš zoom, jā, jā. «Nenoklausies svešu cilvēku sarunas (vai domas (vai lasīt dzeju nav noklausīties dzejnieka domas?))», rāju sevi (domās) un mēģinu saskatīt vientuļu kafejnīcu skatlogos, lai sarātu arī ar skatienu (varbūt, ja izdotos, arī ar svešu). Pilsēta elpo savādāk, kad tās mute piebirusi pilna sniega pārslu. Skatlogi tāpat. Cilvēki maldās meridiānos un paralēlēs arī tad, kad nesnieg. Iedomu tonalitātēs maldās melodija – mēs sīkās, melnās (dažreiz tukšās) nošu galviņas meklējam pareizos augstumus (nekāp tik augstu, kritiens būs ilgs), kāpjam pa nošu līnijām, meklējot to īsto, uz kuras (vai starp kurām) iesakņoties. Visi grib doties mājās (vai kaut kur), bet es… piedodiet, es šodien nevarēšu ierasties, uzkāpu uz pauzes, jā, jā.

    «Dzīve ir kā adata vai cimds – nošķirta pati no sevis,
    ar jēgu, kas kļūst pašsaprotama,
    kad to pieliek pie ādas. Un vai tas nav tevis meklētais?
    Kāds pret kuru atstaroties?»

    Nedabiskā pasaule

    Raiens Dzelzkalns «Iedomu ģeogrāfijas»
    Valodu māja klusi pieradinājusi mani pie savā paspārnē izdotajām grāmatām – kā redzu grāmatu ceptuvē svaigi tapušu Valodu mājas grāmatu kukulīti, tā roka automātiski stiepjas grāmatu skapja virzienā, atbrīvojot mājvietu izdevniecības jaunākajiem lolojumiem, jo nav šaubu – šīs grāmatas manā grāmatu ģimenē (un sirdī) ienāk uz palikšanu. Tā, teju pašā gada izskaņā, Valodu māja īstiem dzejas gardēžiem dāvā iespēju ielūkoties amerikāņu-latviešu dzejnieka Raiena Dzelzkalna (Ryan Dzelzkalns) debijas dzejas krājuma «Iedomu ģeogrāfijas» (Imaginary Geographies), kuru latviešu mēlē izlocījis dzejnieks Ivars Šteinbergs.

    «Zemei ir septiņi slāņi, bet neviens no tiem neesi tu.»

    Iedomu ģeogrāfijas

    Raiens Dzelzkalns «Iedomu ģeogrāfijas»
    «Iedomu ģeogrāfijas» sajutu kā tiltu starp ģeolokācijām, kuras dzejniekam ir tikpat svarīgas, cik kaķim kartona kaste vai celofāna maisiņš (vaig?). Šis iedomu ceļojums dzejas rindās ļāva man sajusties kā nelielā bezalgas atvaļinājumā (pat atļāvos kafijai pielikt par vienu cukura karoti vairāk). «Es mazgāju matus. Es skatos filmu klusējot. / Cik līdzīgs cilvēkam esmu kļuvis.» dzejolī Amerikāniska domestikācija raksta Dzelzkalns, tomēr daļā dzejoļu atklājas tieši dzejnieka latviskā dzīsla – viegla apsēstība ar kapsētām ir viena no tām. Miniatūras mirušo pilsētas plešas zem kājām, kamēr skatītāji (apjaušami arī, kā kvēli dzejasrindu apjūsmotāji) piekrītoši māj ar galvu – «Nav nekā / apbruņojošāka par kartupeļu salātiem un smaidu» (12. lpp.) (pēdējais gan īsti nepiedien latvietībai, bet rasoliņš? krāmējiet tik uz šķīvja!). Tāpat Dzelzkalns uzrota piedurknes un kā ķirurgs veikli pašmauc zem pacienta (apjaušama arī kā kvēla dzejasrindu apjūsmotāja) smalkās čaulas, runājot par lietām (un vietām), par kurām «Neviens nav bijis tik izmisis, cik es.» (12. lpp.)

    «Kad atnāk vasara un triecas pret
    logu, es vairs
    netriecos pretim,»

    Amerikāniskā domestikācija

    Raiens Dzelzkalns «Iedomu ģeogrāfijas»
    Pagātne, tagadne un nākotne ir pretnostatītas. «Salas varbūt dreifē tālāk cita no citas» (39. lpp.), bet dilles krējumā, muzeju naktis un iekāre, kuru neviens neiztēlojas bīstamu, pārakmeņojas kā anekdote, kuru neviens nekad nevar izstāstīt līdz galam (nevis tāpēc, ka smieklīgi, bet tāpēc, ka bēdīgi). Man gribētos teikt, ka «Iedomu ģeogrāfijas» ir reizē raupjas un trauslas. It kā smilšpapīrs censtos kļūt par kristāla vāzi. Dzelzkalns nevairās skart tēmas, kuras īpaši apdāvinātiem cilvēkiem (piemēram, tiem, kuri pirms pāris dienām nolēma darbu pie Civilās savienības likuma neturpināt) liek sarkt un bālēt, un taustīties pēc ūdens glāzes, jo «Dzīvošanai ir sava ētika, un bet tu esi atpalicis.» (7. lpp.)

    «Kā tev šķiet, vai mākoņi panāca savu?»

    Ainava pie Tamas upes

    Raiens Dzelzkalns «Iedomu ģeogrāfijas»
    Dzejas krājumu «Iedomu ģeogrāfijas» papildina mākslinieces Elīnas Rukas fotogrāfijas, veidojot neparasti pievilcīgu tekstuāl-vizuālu sinerģiju (starp citu, Elīnu Ruku un Raienu Dzelzkalnu saista radniecīgas saites, par kurām vairāk vari uzzināt, lasot dzejrindas krājuma trīsdesmit sestajā lapaspusē).

    Valodu māja sola pievērst sabiedrības uzmanību sociāli un politiski nozīmīgiem jautājumiem, tulkojot to dzejnieku darbus, kuri atspoguļo mūsdienu aktuālo tēmu daudzpusīgumu. Ja Raiens Dzelzkalns un «Iedomu ģeogrāfijas» ir pirmais no aplūkotajiem dzejniekiem un dzejas krājumiem šajā (nosacīti) sērijā, tad ar nepacietību gaidu, ar ko vēl Valodu māja mūs būs gatava pārsteigt.