POST SCRIPTUM

Girl Reading by Charles Edward Perugini

Birka: latvieši

  • Silvija Brice «Baigās piezīmes»

    by

    «Stulbs tu vari būt īsu brīdi, bet stūlbs tu būsi mūžīgi.»

    Izrevidēju sekcijas plauktus. Tos pašus, kuru augšējā daļā bez diža pielietojuma iespējām tup glāžu un servīžu komplekti, kāzu jubilejās sadāvināti, bet apakšā, aiz smagām durvīm iespundēti, grāmatu ķermeņi, kuri nekā citādi neder neglīti brūnajā garnitūras galvgalī, kā vien plakaniski. Un tagad guļ tādi (viens uz otra) kā princeses uz zirņa. Guļ un slienājas. Brīžam iekrācas. Iekrācas tik skaļi, ka augšstāvā krūzītēm jāpalecas no apakštasītēm. Bet glāzes, slaidās vienkājes, šādu šūpošanos izmanto filigrānu deju soļu izpildīšanai. Caurkritušās balerīnas (un citi caurkriteņi triko tērpos (tilla svārkos)). Izrevidēju sekcijas plauktus un uzdūros kartei (sodība – ne norēķinu). Atritinu kā paklāju, garu un sarkanu, pa kuru staigāt cilvēkiem no tēvē ekrāniem (vai atritinu kā paklāju (gar sienu, joprojām sarkanu vai sarkani brūnu), ģeometrisku figūru pārblīvētu, uz kura fona labākajās pozās iekāpuši «odnoklassniki» profilu turētāji). Atritinu un tupi (glupi, pupi) pētu visas pasaules vietas, kurās varēju būt, bet neesmu. Pētu Itālijas zābaku, visticamāk, Dolce & Gabbana. Paijāju Horvātijas krokodila galvu (kuru, vēlticamāk, vēlāk pārvērtīs itālijaszābakos). Slovēnijas vistai ar rādītājpirksta galu aizspiežu rīkli. Polijas lauvu pat nemēģinu rausīt aiz ūsām. Brīnos par Austrālijas pīļknābi Gruzijā. Bet Latvijā viss pa vecam – pieri saraucis kovārnis meklē, kam ieknābt. Neatrod. Beigās ieknābj pats sev. Un svētlaimē nopūšas.
    Latvieši.

    «Kad atceros viņa mērķus un aizrautību, vilšanos, zvaigžņu stundu un nāvi – man nudien liekas, ka mums visiem vēl klājas itin labi.»

    Pasaulē neiespējamas ir tikai trīs lietas: nošķaudīties ar atvērtām acīm, nolaizīt elkoni un tikt pie Silvijas Brices «Baigo piezīmju» eksemplāra. Līdz ko tika izziņots, ka pie lasītājiem nonāks lieliskās tulkotājas autordarbs, drūzmēšanos pie grāmatu veikalu ārdurvīm, visticamāk, būtu fiksējuši arī NASA astronauti, ja katrs grāmatas tīkotājs uz galvas būtu uzlicis pieres lampu pavērstu pret Debesu Tēvu un Pestītāju (ja jūs joprojām mēģināt aizkacēt ar mēli elkoni – beidziet! nebūs!). Grāmata tika izķerta kā tostermaizes bada laikā, un priekš manis (un daudziem citiem lasītmīļiem (ja man tagad būtu jāuzraksta tas cipars, cik tad mēs tur kopā palikām bešā, es to nevarētu, jo uz datora klaviatūras vienkārši fiziski nav tik daudz nuļļu)) nepalika pat tipogrāfijas ceptuves saldi rūgtā smarža. Sēdēju dažādos lietotu grāmatu tīmekļa vietnēs, cerot rast iespēju tikt pie «Baigajām piezīmēm» kaut vai pa dziesmu svētku biļešu cenām, bet velti. Acīmredzot ar «Baigajām piezīmēm» ir tāpat kā ar pēdējo košļājamo gumiju paciņā – neviens ar to negrib dalīties. Taču mazos ziemassvētkus lasītājiem februāra sākumā sagādāja izdevniecība Zvaigzne ABC, papildinot veikalu plauktus ar deficītprec, liekot, pēc «Baigajām piezīmēm» izbadušajiem, murrāt kā labi barotiem kaķiem. Arī es tiku pie savas devas (murr) baigas tulkošanas, literatūras, klejojumiem. Dīkiem niekiem, liedaga piezīmēm un maigā (ne baigā) kalendāra.
    Satura radītāju izsmēlu, un nelieciet man atvainoties par to, kas sekos tālāk (piedodiet). Lai arī šonedēļ iesāku lasīt Vijas Laganovskas «Pirms un pēc» stāstus, necik tālu netiku. Lai kā vēlējos savu medījumu pataupīt grūtākiem laikiem (vai vismaz laikiem, kad būšu izlasījusi visus savus bibliotēkas parādus), tas bija neiespējami. Smieklīgi neiespējami. Silvija Brice ar savām «Baigajām piezīmēm» ērti iekārtojusies uz grāmatu plaukta kores sauca mani. Sākumā čukstus. Tad pakāpeniski paceļot balsi. Beigu beigās jau kliedza tā, ka siekalas šķīda uz visām pusēm un blakus sēdošais Alesandro Bariko neizturēja un lūdza (varbūt pat pieprasīja, itāļu valoda nav mana stiprākā puse), lai pievaldu to sievieti no baltajiem vākiem. Tā kā nekas cits man neatlika, kā atvainoties (nē, es taču teicu, ka neatvainošos) Vijai, nopauzēt mūsu attiecības un ķerties klāt citai «vijai». Silvijai.
    (Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2021)

    «Trakie, dzīves skrien kā bilde aiz mašīnas loga; labāk piedot nekā audzēt ļaunu.»

    «Baigās piezīmes» tomēr ir baigā štelle, ziniet. Mazliet tā kā rūgtas (kā analgīns vai dzīve, bet, zaķi, davai, sarunājam, ka nesteigsimies un neatvadīsimies), tā kā ieskābenas. Tad pēkšņi saldas kā zafte, kad jāšķaiba mute visos debesu virzienos. Bet tad (hop) pāršķir lapu un šķiet, ka ēst dzīvu sāli būtu vieglāk (atgādinājumam: šī nav nekāda kulinārijas grāmata). Vaigi raustās smieklu konvulsijās. Kafija izlīst uz tikko uzvilktajām tīrajām džinsu biksēm (neies jau Brici lasīt netīrajās). Kaķis noslēpjas zem dīvāna, bet bērni satraukumā prasa: «Mammu, kāpēc tu raudi?». Vannasistabā veļasmašīna drudžaini pīpina savu «esmu gatava izspļaut jūsu veļu, sieviete» dziesmu. Pastniece nograbina pasta kasti. Tas atbalsojas pavasarīgajā februāra gaisā. Kaimiņš, mājot kaimiņam, knapi noturas uz ledus mēles. Bet man vienalga. Es lasu un burtiski kaifoju (ko mana latviešu valodas skolotāja teiktu, redzot šito žargonismu?) no tās emociju bombas, kuras izsmalcinātā humorā savērtas grāmatas lapaspusēs kā pērles uz makšķeraukliņas. Nepārraujamas.

    «Tu gremdē rokas līdz pat elkoņiem viņu asinīs un tekstos. Tevi pārņēmusi šī mendele – tev nenormāli (līdz krampjiem, jo neko citu nemāki) gribas tulkot citu cilvēku tekstus. (…) Nu tulko, tulko, āksts. Būs tev labā stunda, būs tev sliktā stunda, būs tev nabadzīgas un vientuļas vecumdienas.»

    Silvija Brice kā Madonna ar ložmetēju metas virsū lasītājam. Vārdu lodes bira ātri (tra-ta-ta-ta-ta). Un ātri es tās tvēru. Tvēru (un svēru), lai neko nepalaistu garām. Nezaudētu ne grama no tā, ko autore ir gribējusi pateikt tajā īsajā brīdī, kuru pavadām kopā. Pateikt par tulkošanu. Par to, kas ir un nav okei. Par pašu autoru (un medību nacionālajām) īpatnībām. Par drosmi stāties pretī diženiem tulkotājiem, norādot uz neprecizitātēm to darbos. Stāšanos pretī un sarukšanu mazai, mazai (jo liels ir liels). Un par to, ka reizēm, neatkarīgi no Mēness fāzēm, arī tulkotājam negribas iet uz darbu. (Un par Mēness fāzēm arī, starp citu, ir viens ļoti labs stāsts, grāmatas trīsdesmit piektajā lapaspusē, kurš jau paspējis folklorizēties feisbuka «Izcilas grāmatas» grupas dalībnieku starpā. Tas ir stāsts, kuru vari lasīt no sākuma līdz beigām, no beigām līdz sākumam un nosmieties tā, ka kaķis token nelīdīs vēl vairākas dienas ārā no dīvānapakšas.)

    Tāpat, kādā no nodaļām Silvija Brice dalās ar padomiem, kā rakstīt dzeju (baigu) un ko (un kā) darīt, lai smeltu vielu ikdienas dzīvē, pārvēršot to lugā (tā tur nebija rakstīts, bet, visticamāk, arī baigā). Pievēršas atziņām, kas radušās baigo klejojumu laikā. Nozaudētām sieviņām un meitām, kas nokrīt no zila gaisa Frankfurtes itāļu bodītēs. Par piejūrā sastaptiem draugiem, ar kuriem kopīgi ir rīti un pārmīti acu skati, par spīti tam, ka «latvis jau nesveicina svešus cilvēkus un izliekas akls vai profesionāls, lai tikai nebūtu jāskatās acīs.». Mešanos auļos zirga mugurā. Parastā ķīniešu lētucī. Ar ķēdi darbināmā (un nedarbināmā). Tāpat autore dalās pārdomās par latvieša kapu kultūru. Kultūru, kuru kā traki kultivējam un nevaram izkulturēt ārā no savām miesām un asinīm, jo tāda kultūra iesakņojas dziļi. Ļoti. Kā viedtelefons iesakņojas plaukstu līnijās (kādam ir nojausma, kā lai itāļu tautības sievietes, kas tikko atgriezušās no dzimtenes mazpilsētu autoostās nolasa nākotni no plauktu līniju sazarojumiem, ja tur jau pieauguši korejiešu un ķīniešu ražotie tehnoloģiskie brīnumi?). «Nav paužu. Nelaiž uz laukuma.» ((c) Aldis Kalniņš, attēlojot hokejistu Oļegu Znaroku agrākajā humoršova pārpratumā «Savādi gan»).
    Bet nodaļā «Maigais kalendārs» Silvija Brice atzīstas mīlestībā savām saknēm (Leimaņ-saknēm). Stāsta par sev mīļiem cilvēkiem tā, ka kaut sveši, arī lasītājam tie kļūst īpaši. Tuvi. Tādi, ka tūlīt visi kopīgi ķersies pie ēdiena šmorēšanas, klās baltu galdu, kam sēsties apkārt, un liegu vārdu zuzēšanas pavadībā, ļausies īstam baudījumam.

    «Tālāk mamma — nu atkal skaista, es tagad gribētu, lai mēs abas būtu mācējušas mīlēt vienu otru vairāk, bet ko var gribēt no tāda, kurš dzīvo pirmo reizi.»

    Ziniet, man ar Silviju Brici ir ne tikai kopīgs uzvārds (uzvārda māsas – vai es varētu būt vēl lepnāka? pagaidi, bet ar šito uzmanīgi, šitā var iedzīvoties zvaigžņu slimībā), mīlestība uz Jāzepu (man uz dēlu, Silvijai uz vecotēvu), patikšana uz grāmatām (man uz lasīšanu, Silvijai uz tulkošanu un (kā izrādās) uz rakstīšanu), bet arī kaķu labturības jautājumu aktualizēšana, jo abas esam lielas kaķumīles (ja vien no kaķu spalvas neveidojas anafilaktiskais šoks vai nepārtrauktas šķavas, citu iemeslu neredzu kā attaisnojumu kaķu nemīlēšanai (nu varbūt vēl spalvas zupā, jo tas tomēr atkarīgs no garšu kārpiņām)). Citēju vīram Brices rakstīto: «Sēžam katrs pie sava datora klusumā, tikai kaķi kaut kur vemj.». Abi sākam rēkt kā negudri. Nu nevis smieties, kā cilvēki, bet tiešām rēkt. Nu zviegt. Kā zirgi. Jo tas tieši par mums. Ar pieciem kaķiem uz borta vispār savādāk nemēdz būt (bet kāpēc tieši uz paklāja, ja mājās ir vēl vismaz simt piecdesmit kvadrātmetru brīvas vietas?).

    Ko lai vēl saku par «Baigajām piezīmēm»? Nu lasiet! Lasiet, ja varēsiet kaut kur dabūt, bet, visticamāk, ka nē (pārāk bieži lietoju vārdu «visticamāk», visticamāk, būs jāatrod vietā kāds cits). Baigais joks (tra-ta-ta-ta-tā). Es jau iepriekš apbrīnoju Silviju Brici gan kā tulkotāju, gan kā cilvēku, to parasto, kad novelk tulkotāja ģīmi. Esmu starā (neviens emuāra ieraksts nav izsprucis bez matemātikas terminu pieminēšanas, neļaušu, lai tas notiek šoreiz, tāpēc ar vārdu «stars» domāju «taisnes nogriezni, kura sākums ir fiksēts noteiktā punktā», kā melns uz balta rakstīts «tēzaurā»)!
    Priekškars.

    «Labrīt jaunajā gadā! Vai kaut kas, tā teikt, ir mainījies? Eņģelis joprojām sēd ķēķī un mielojas ar rasolu? Kaķi priekšnamā klusu līmē saplēstās tapetes? Vīrs pamostas ar smaidu sejā un tūlīt izvelk no pagultes rožu pušķi? — Jā, noteikti.»

    P.S. Ja esi ticis tik tālu, še, ķer bonusa stāstu!
    Kādā jaukā ziemas dienā (aptuveni pirms gada), sakarā ar savas foto stāstu izstādes notikumu tiku uzaicināta uz kādu Kuldīgas novada pagasta bibliotēku, kur mani gaidīja grāmatu kluba biedres, bagātīgi gards galds (nepārprotiet!) un jaukas sarunas pie melnas, karsti kūpošas kafijas. Zinot, ka dodos pie grāmatu lasītājām, jau biju sagatavojusi gana asprātīgas atbildes (visai paredzamam) gadījumam, ja pār manu galvu trieksies jautājumi par to, vai gadījumā neesmu rada slavenajai tulkotājai Silvijai Bricei. Taču…
    Mūsu saruna tiešām sākās ar jautājumu par radošanos, tomēr radniecību man gribēja piešūt laika ziņu autoritātei Tomam Bricim, ne Silvijai, kas toreiz likās aplam nepareizi, jo todien pat neviens smalkākais sarunas pavediens neaizveda līdz tulkotājai.
    Tagad rakstu šo ziņu. Veros laukā pa logu. Skatos kā miglas vāli uzbrūk kailajiem kokiem (gulošos spārdīt nedrīkst, kā ir ar kailajiem?), bet simtlatnieki ar smilšu spaiņiem apledojušajai ielai (jā, jā, tai pašai uz kuras knapi noturējās kaimiņš) un domāju, bet varbūt viņas būtu mani nolinčojušas par visām tām vasaras siltajām dienām, kuras nepiepildījās…
    Varbūt.
    Priekškars nr. 2

  • Laura Vinogradova «Upe»

    by

    “Cilvēki tiecas cits pēc cita. Meklē. Atrod. Saož cits citu platām nāsīm un atrod.”

    Kad man kaut ko vajag aizmirst, es to pierakstu. Klabinu uz datora klaviatūras kā simfoniju Morzes kodā vai ar pirkstu galiem tapinu uz telefona ekrāna vārdu svētnīcas. Tagad es pierakstu savas domas. Ieslogu papīra dzīslās. Un meklēt vientulību eju. Vienmēr salstošās pēdas mani nes uz priekšu. Uz priekšu, kaut tava smarža vilina atpakaļ. Vien pāris soļus atpakaļ. Ne vairāk.
    Sniegs mani nenodod. Sniegs aizputina vismazākās manas ekspedīcijas liecības. Vējš steidzina. Vai es atpalieku no grafika? Varbūt man sameklēt pieturu? Piesēst uz apledojuša sola lūpām un gaidīt, kad pie manām kājām ar skaļu nopūtu pieripos mans dīzeļdzinēja glābējs? Bet mēs taču abi zinām, ka tik tuvu vientulībai nekursē pat autobuss.
    Vējš steidzina. Man sametas šķērmi. Vai kādreiz spēšu rast ceļu atpakaļ? Un kā ar ceļu atpakaļ pie tevis?
    Sasalusī zemes āda raupja kā viltus laipnība. Berž un svilina pēdas. Apdedzina līdz jēlumam. Vai maz iespējams, ka uz zemes spēj mist tāds saltums?
    Koki gar ceļa malām sastinguši stāv sardzē. Uzvilkuši uz saviem asajiem durkļiem sniega dūraiņus. Sargā mežu no iebrucēja. Tāpat kā tu mani sargāji no svešu skatienu un pieskārienu iebrucējiem. Beznosacījuma mīlestība, tu teici, un izrullēji kā pergamentu papīra lapu. No vienas vietas norakstītu ar savu beznosacījumu.
    Tagad es vientulību meklēt eju. Un sniegs joprojām aizputina manas vismazākās ekspedīcijas liecības. Tev nevajadzēja mani pārliecināt. Es taču pati zinu, ka, lai tiktu pie vientulības, nāksies pārkāpt pāri zemes malai.
    Es taču pati zinu. Esmu liela meitene. Jau.
    Jo tālāk eju, jo pazīstamāks šķiet ceļš. Pat apsnigušie, grāvī gulošie akmeņi cenšas izrauties no ledus kristālu skavām, lai draudzīgi sveicinātu nācēju. Jo tālāk eju, jo pazīstamāks šķiet ceļš. Un smarža. Manas vienmēr salstošās pēdas mani atnesušas pie tevis. Kā skatītāju acīm nodrillētā amerikāņu romantiskajā komēdijā.

    “Tad, kad viņš pieskārās manai plaukstai, es pēkšņi atcerējos tavu roku. Kad mēs bijām mazas un ar mazām rokām.
    Dina, vai atceries, cik tās rokas bija laimīgas?”

    Es drusku raustos no latviešu autoriem (jā, zinu, ka esmu to teikusi neskaitāmas reizes un vēl neskaitāmas reizes teikšu). Raustos, jo baidos apdedzināties. Baidos lappuses vidū attapties, ka nerunājam vienā valodā. Ka sirds nepukst vienā ritmā. Acis neiedegas vienā spožumā. Baidos saslavēt vai nopelt. Par daudz. Baidos.
    Pagājušajā gadā, par spīti augstāk minētajam, bieži sastapos ar latviešu autoru darbiem, kuri nekādi nespēja atstāt vienaldzīgu. Tomēr, es ilgi pretojos rakstnieces Lauras Vinogradovas upei. Pretojos par spīti tam, ka bez elpas mani iepriekš bija atstājis rakstnieces stāstu krājums izelpas. Toreiz priecājos, ka pie mūsu zvaigžņotās literātu debess spoži iemirdzējusies zvaigzne, kas spēj lasītāju apžilbināt ar savu spožumu tā sāpīgi skaisti. Tā, lai kamols kaklā nožņaudz, bet smaids uz lūpām neizdziest. Bet Upei es pretojos. Kā jau pretojos visam, ka ļaužu saslavēts (piemēram, KFC vistas stilbiņu spainītim). Bet es salūzu (kā jau visi krāmi). Salūzu, padodoties kārdinājumam, gada izskaņā ielūkoties tajā, ko slēpj trauslais zieds uz grāmatas vāka.
    Upe bija skaistākā padošanās, kuru piedzīvoju 2020. gadā. Un kā jau solīju savā iepriekšējā emuāra ierakstā (71 grāmata 366ās dienās jeb 2020. gada TOPs), beidzot savas pārdomas ietērpju vārdos.
    (Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2020)

    “Dažreiz arī no sevis gribas prom, bet tas ir grūtāk.”

    Garstāsts Upe lasītāju nes cauri Rutes dzīves līkločiem. Reizēm rāmi un līdzeni, reizēm samaļ lēveros putu mākoņos. Tā lokās pāri sāpēm. Pāri zaudējumiem. Pāri bērnības rūgtajai garšai, kas stīvu padara lasītāja mēli. Un aukslējas. Padara nejūtīgu. Paralizē.
    Rute likteņa badīta. Un liktenis kā čūska izlokās no atbildības. Tas atņēmis bērnību. Atņēmis pēdējos desmit gadus. Atņēmis viņu – Dinu. Māsu, kas bija līdzās, kad, vēl mazām esot, kā slimi putnēni tika grūstas ārā no ligzdas. Bija līdzās un uzklausīja ik vaidu, kad māte atkal un atkal sūkstījās un noniecināja tēvu, kuru tā arī neiepazina. Bija blakus, kad māte mīlēja vīrieti pēc vīrieša. Bija blakus, guļot aiz skapja piečurātos palagos un elpojot sekli, lai neuzmodinātu no miega mātes jauno mīlestību. Dzīves pabērni.
    Tagad Dinas vairs nav. Nav arī mātes, kas kāpdama uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem, ievainojusi bērnus. Sakropļojusi dzīves. Līdz nepazīšanai. Dina ir pazudusi. Māte ir cietumā. Ilgas un cerības uztur Ruti pie dzīvības. Un vienlaikus smacē. Rute grib prom. Prom no cilvēkiem. Prom no sevis. Rute grib pārkāpt upei pāri. Tikt otrā krastā. Sadziedēt sevi. Sadziedēt to, kas vēl palicis pāri.
    Ja palicis.

    “Starp Ruti un māti upe ir aizsalusi. Ledus ir tik biezs, ka straume to nespēj iekustināt.”

    Rute mēģina māsu paturēt dzīvu. Raksta vēstules, uz kurām necer sagaidīt atbildi. Bet tas ir tik cilvēcīgi. Tik cilvēcīgi meklēt vieglāko ceļu. Censties nezaudēt prātu. Nezaudēt pēdējās cerību atliekas.
    Rutes vēstules bradāja pa manu sirdi. Spārdīja. Ārdīja. Šķita, ka savās vēstulēs Rute patiesībā uzrunā mani. Es esmu Dina. Un es esmu tepat. Gribējās kliegt un dauzīt pa grāmatas plaši atvērto muti, lai Rute sadzird. Izsist grāmatai zobus. Dauzīt pa grāmatas plaši atvērto muti, lai Rute sadzird. Sadzird, ka esmu tepat. Un mūs nešķir ne vēstuļpapīrs, ne desmit gadi. Lai Rute sadzird, ka esmu gatava krist ap kaklu un lūgt piedošanu par klusēšanu. Par savu pazušanu. Par visu, ko esmu izdarījusi. Bez vainas.
    Dziedējot sevi, Rute sadziedēja arī mani.
    Es iemiesojos grāmatā. Un tā bija tīrākā bauda.

    “Stefans nekad par tevi nerunā, bet nesen teica: “Es saprotu, kāpēc tu gaidi Dinu. Es arī tevi gaidīju. Nav iespējams negaidīt.” Tas ir skaistākais, ko viņš man jebkad ir teicis.”

    Mūs katru kaut kur gaida kāda upe. Upe, kurā atmiekšķēt jūtas. Noberzt no sevis nost visu ilgi kārtu kārtām krāto. Berzt līdz asinīm nost. Pārvērst driskās to, kas velk zem ūdens. Palaist vaļā. Atdot straumei.
    Atbrīvot sevi jaunai dzīvei. Atvērt sirdi mīlestībai.
    Nav sevi jāpeļ par vēlmi aizbēgt. Aizbēgt, lai no jauna atrastos. Netīrie trauki izlietnē pagaidīs. Saskābusī zupa pieliekamajā kambarī pagaidīs. Arī mašīna sētā pārstās rūsēt. Riet pārstās kaimiņu suns. Tie pagaidīs. Arī cilvēki pagaidīs. Un upe.
    Zeme negriežas tik ātri, cik reizēm tiecamies pierādīt.
    Dot sev laiku ir visskaistākā dāvana, kuru varam sev pasniegt.

    Upe ir viens no skaistākajiem latviešu autoru darbiem, kuram nācies pieskarties. Kurā nācies iesakņoties. No kura nācies izaugt.
    Tā ir īsta laime – dzīvot starp rakstniekiem, kuri spēj mainīt pasauli ap tevi.

    “Mās!
    Kādreiz tiksimies. Meklē mani pēc sirmajiem matiem un kaulainā dibena. Man būs daudz, daudz gadu. Es būšu izņēmusi protēzes, tāpēc droši vien izskatīšos dīvaini.
    Tikai vēl ne. Vēl ne. Jo tagad es eju dzīvot.
    Mīlu!”

  • Vineta Trimalniece «Piepildīts»

    by

    “Lai arī viņa nekad to sev nespēja atzīt, šeit viņa bija mazliet laimīga.”

    Atceros pirmo reizi, kad vecmamma salasīja daļu savas iedzīves, salika Maximas kuļķenē, uzstīvēja kājās garos melnos zābakus, uzmeta uz pleciem ziemas jupķi, apsēja ap galvu pēc naftalīna viegli dvakojošo, ziedu motīvu caurvijošo lakatu, paņēma savā gadu desmitiem mocīto un sastrādāto plaukstu tvērienā nūju un devās prom. Pie ārdurvīm es viņu pārtvēru un jautāju, uz kurieni viņa tagad, piķa melnā decembra spelgonī, taisās doties. Uz mājām, viņa atbildēja. Atbildēja bez mirdzuma acīs. Atbildēja bez siltuma balsī. Atbildēja uz sliekšņa mājām, kuras vairāk kā gadus trīsdesmit saukusi par savējām.
    Tas notika pēkšņi. Bez instrukcijām, kā būt tālāk.
    Mēs kļuvām svešas.
    Katra reize, mēģinot tuvoties, beidzās ar agresiju.
    Beidzās ar agresiju katru reizi, kad bija jāpabaro uz mikroviļņu krāsns satupušās zīlītes. Katru reizi, kad nācās saukt policiju, jo kāds centās ielauzties mājā caur televizora kineskopu. Katru reizi, kad pēc karsti kūpošas piparmētru tējas un cepumiem uzprasījās arī neredzamie ciemiņi.
    Mājas sienas, kuras piedzīvojušas daudz mīlestības un prieka, bērnu un mazbērnu spiedzienus un smieklus, pēkšņi sāka jukt prātā. Kā greizo spoguļu istabā, kurā nekas nav tā, kā izskatās.
    Diena no dienas attālināja viņu no īstenības un veda pa senu notikumu pēdām tālā pagātnē.
    Tajā man nebija vietas.

    “Iekšējais dzīves spēks cilvēkā esot daudz lielāks, nekā pašam šķiet.”

    Aizvēru acis un tinu tālāk, ikreiz, kad uzdūros jaunai atsauksmei, kas ļāva ielūkoties jaunās rakstnieces Vinetas Trimalnieces debijas stāstu krājumā Piepildīts. Jau no pirmajiem aizmetņiem, kas vēstīja, ka izdevniecības Zvaigzne ABC paspārnē tiks izauklēti stāsti par aprūpes nama iemītniekiem, skaidri zināju, ka lasāmo grāmatu kaudzītē notiks kadru maiņa – kādai ilgi rindā gaidošai, pēc lasītāja izslāpušai grāmatai nāksies uzgaidīt vēl aptuveni astoņdesmit lappuses, lai tiktu pie kārotā.
    Uzklausīt sirmgalvju mūžu mācos no jauna. Kā no ābeces. Apsteigt domas, kas auļo ātrāk par vārdiem un rausta uz visām pusēm stāstītāju. Tik svešus un savādi pazīstamus vienlaicīgi. Stāstus, kas dun galvā vēl ilgi pēc tam, kad pirkstu gali zaudējuši lapu pieskārienu atmiņu.
    Un nenodeldējamais jautājums – kas mūs sagaida brīdi pirms mūžības vārti tiks atdarīti un tikai viens solis mūs šķirs no aizmirstības?
    Rakstnieci cilvēkus izstāstīt tālāk iedvesmojuši neparasti, traģiski un mīlestības pilni stāsti, kuri caurvijuši kāda pansionāta iemītnieku dzīves.
    Biogrāfiskas pastkartes, kurām nav vecuma ierobežojuma.
    (Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2020)

    “Dzīve ir skaista, kaut arī mazliet grūta.”

    Piepildīts veido stāsti, kuri par spīti tam, ka aizlūzt un iesprūst kaklā, vienā elpas vilcienā izlasāmi. Stāsti, kas saguluši grāmatas lapaspusēs, smagi kā akmeņi, atklāj aprūpes nama iemītnieku likteņus. Sajūtas. Ilgas. Skumjas. Dusmas. Emociju karuseļi, kurus nav iespējams apstādināt. Izbalēšana mīļoto atmiņās un lūgšanas pēc atpestīšanas no vientulības mijas ar neizdzīvotiem un nepiepildītiem nomoda sapņiem. Mīlestība, kas dziest kā pēdējā elpa un sauciens pēc uzmanības. Saujiņa ar domām, ka ciešanas ir ikdienas neatņemama sastāvdaļa un bailes no nāves ir tik tuvu klātesošas, ka tās dvaša uz skausta liek nodrebēt pat tiem, kuriem vairs nav, ko zaudēt. Salauzt dzīvi ar pirmo elpas vilcienu. Liktenis, kurš ne vienmēr spēlē pēc noteikumiem. Krāpnieks.

    Tās ir dzīves, kuras dzīvotas mums tepat līdzās. Un aprautas aprūpes nama gaiteņos. Istabiņās, kuras ik dienu zaudē savus iemītniekus, kuri vienmēr tajā nonākuši aiz brīvas gribas. Un ne vienmēr ir bijušas citas iespējas. Katrs stāsts ir unikāls. Tāds tas ir vienīgais, starp padsmit citiem. Ne mazāk skarbiem un asi trāpīgiem lasītāja vājajās vietās. Tie kā sūkļi savās lappusēs uzsūc asaras un sāpes, kas izlietas pēc vārdu un teikumu kaujām, uzvarot lasītāju kā emocionāli, tā fiziski.
    Cilvēcība, kas aug un dilst atbilstoši apstākļiem. Cilvēcība un alkas pēc tās, kas nevienu, kurš nolēmis mesties Piepildīts stāstu varoņu iepazīšanā, neatstās vienaldzīgu.
    Iebrist stāstu sajūtās kā sniegā un vibrēt līdzi kā kokiem dedzīgā vējā. Neremdināmā.

    “Viņš saprata, ka nevienam nedrīkst pieķerties, nevienu pielaist tuvāk.”

    Šie stāsti neļaus sēdēt uz vietas, tie ņems aiz rokas un vedīs sev līdzi. Vedīs pa dažādām realitātēm un liks drebināties dēļ aukstuma, kas slēpjas aiz katras no tām.
    Vinetas Trimalnieces debija ir veiksmīga. To apliecina arī mana biežā acu mirkšķināšana, uzduroties atkal jauniem un jauniem sajūsmas spiedzieniem grāmatmīļu atsauksmēs, kurām iespēju robežās metu līkumu, vēloties bez priekšā teikšanas mesties ar galvu taisni iekšā šajā bagātīgajā izjūtu okeānā. Pārliecībā, ka tas mani nesaudzēs.
    Netiesājiet un nekļūstiet par vienaldzības līdzatkarīgajiem. Glabājiet atmiņas par saviem mīļajiem labi redzamās vietās. Un noglaudiet to sirmot sākušās galvas, ja tas vēl ir iespējams. Neatlieciet uz vēlāku telefona zvanus un mīļus vārdus. Nevairieties apskāvienus un miklas bučas uz vaiga.
    Varbūt šīs būs pēdējās atmiņas, kuras klusā nopūtā nogulsies uz mīļo lūpām.

    “Galu galā viņš pats nezināja, kurš ceļš ir smagāk ejams – vai tas, kas ved pie šī gadiem ilgi koptā un lolotā kapa un Annas smaida, kurš rotā viņu puikas seju, iekaltu piemineklī, vai izdangātais ceļš, kas ved uz pansionātu.”

  • JŪLIJS 2020

    by

    Jūlija mēnesim pieder visas jāņogas un upenes krūmos. Viss ērkšķogu krūmu sadzelto roku sāpju rūgtums. Ķirši, kas krītot paukšķ pret tik tikko nopļautas zāles muguru, un zem baso kāju svara saspiestie kaukāzplūmju apaļie ķermeņi.
    Saules un vēja izžāvēto smilšu klājums un līcis, kura skaujas tik patīkami siltas kā dūnu segas pieskāriens. Negaisa debesis pilnbriedā. Un zemeņu saldējuma kokteilis.


    Jūlijam izdevies mani pārsteigt. Patīkami. Neraugoties uz to, ka šis mēnesis aizvadīts tuvāku un tālāku ceļojumu trauksmainībā, svētku noskaņu pārpilnībā, atelpas brīžos man izdevies ielūkoties aiz piecpadsmit grāmatu cietajiem un mīkstajiem vākiem, ielūkoties tajā, ko aiz katras nākamas lapaspuses izdevies no cilvēka acīm noslēpt to autoriem.
    Šajā mēnesī blogā jau dalījos ar pārdomām par piecām lieliskām grāmatām, kurām kāda neredzama spēka (un grāmatu radītāju) ietekmē izdevies ielauzties ne vien mana prāta un dvēseles labirintos, bet arī atstāt tajos neizdzēšamus nospiedumus:

    Taču, tāpat kā iepriekšējos divos mēnešos (un cerams, arī turpmāk), jūlijā piedāvāju īsu atskatu uz visiem šomēnes izlasīto grāmatu skeletiņiem, kurus apaudzēt ar miesu un ādu, nododoties to baudījumam, iesaku arī jums:

    Lai garda grāmatbaudīšana arī jums!

    Tiekamies AUGUSTĀ!

    Serēns Sveistrups.
    Kastaņu vīrs.

    Sakiet, lūdzu, kur var novākt šādu detektīvromānu ražu? Gribu iemarinēt kā gurķus trīslitru burkā starp pipariem, ķiplokiem, upeņkrūmu lapām un marinādi, kas dzeļ mēlē sāpīgāk par vārdu. Iemarinēt un paņemt līdzi uz ziemu.
    Dāņu scenārista un rakstnieka Serēna Sveistrupa iespieddarbu Kastaņu vīrs biju noskatījusi jau sen. Augstais Goodreads vērtējums tikai tuvināja tam, lai kādā sava vājuma mirklī iegrimtu tā mīkstajās četrsimt astoņdesmit lappusēs, kas solīja hormonu, kas paātrina kā elpošanu, tā sirsdarbību, izdalīšanās pārspriegumu. Un nule bija tas mirklis.
    Dānijā aizsākas neaprakstāmi smagu noziegumu sērija, kuras vaininieks nozieguma vietās atstāj ne tikai izkropļotus upuru ķermeņus, bet arī savu parakstu – kastaņu vīru. Izmeklētāju komanda iesaistās bīstamā spēlē ar psihopātu, kurš nepazīst žēlastības. Tiem jācenšas izgrauzt slepkava no uzbrukumu ķēdes kā ļaundabīgs audzējs pirms atriebes kārē cietis vēl kāds. Kastaņu vīriņi izmeklētājus atsauc teju trīsdesmit gadu senu notikumu epicentrā. Rēbusā, kuru atrisinot, slepkava tiks iedzīts strupceļā.
    Līdz sīkākajai detaļai nostrādāts darbs, kurš ieved asinsstindzinošu notikumu labirintā. Labirintā, no kura brīvprātīgi nebiju gatava atrast izeju, ziedojot romāna lasīšanai ne tikai savu dienu, bet arī nakti. Prātam netverama nežēlība, izdomu bagātība un atrisinājums, kas liks kuņģim apmest kūleni. Man vēl tik daudz priekšā šī žanra izzināšanā, taču Kastaņu vīrs noteikti ir labākais līdz šim lasītais detektīvromāns!

    (No dāņu valodas tulkojusi Inga Mežaraupe; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2019)

    ⭐⭐⭐⭐⭐

    Tommi Kinnunens.
    Četru ceļu krustojums.

    Reizēm grūti izšķirt, kurš no mums ir īsts, bet kurš tikai krītoša ēna, kuru uzzīmējusi gaisma. Kurš glabā noslēpumu sava ķermeņa valodā. Un aiz slēdzenēm, kuras no paguruma tiecas izkliegt visu noklusēto. Neizpausto. Kurš ir gatavs uz visu, lai paturētu to, kas sev šķietami pienākas. Lai paturētu sev ko nepieradināmu. Un kurš būtu tik drosmīgs nojaukt visas, uz apšaubāmas patiesības pamata celtās, gaisa pilis, lai dotu vietu jaunajam…
    Romāns Četru ceļu krustojums ir somu rakstnieka Tommi Kinnunena pirmā parādīšanās pie zvaigžņotās literatūras debess, klaji apžilbinot pat visprasīgākos lasītājus. Un kritiķus. Tommi Kinnunena daiļdarba kodols glabā sevī vienas dzimtas emocionālo dzīves norišu redzējumu no četriem skatu punktiem. Katrs no tiem paver iespēju ielūkoties ne tikai varoņu pieredzētajās, laika zoba izārdītajās, pagātnes, tagadnes un nākotnes jūtīs, bet arī iekšējās pasaules dzīslojumā, kurš reizēm vīts pretēji visiem tikumības principiem. Lai arī autors devis iespēju katram no romāna varoņiem runāt vienbalsīgi, reizēm uzplēšot jautājumus kā senaizmirstas brūces, katrs nākamais stāstījums sniedz kāroto – atbildes uz tiem.
    Šis noteikti bija romāns, kuru es būtu vēlējusies izlasīt vienā elpas vilcienā (un pūtienā), taču dažādu, no manis īpaši neatkarīgu, iemeslu dēļ, grāmatu nācās raustīt starp grāmatu plauktu un manām rokām nepieklājīgi daudz. Tāpēc jau tā mazliet juceklīgā un fragmentārā stāstījuma ietvars neļāva man to izbaudīt pilnībā. Taču, katru reizi, kad biju Četru ceļu krustojuma tuvumā, metos tajā iekšā ar teju neremdināmu interesi.
    Sūrstošs, nomācošs, cilvēcīgu dzirksti saglabājošs darbs.

    (No somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga, Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2019)

    ⭐⭐⭐⭐

    Samuels Bjorks.
    Es ceļoju viena.

    Nekad neesmu bijusi izteikta detektīvu cienītāja. Ja man būtu jāizvēlas lasīt romānu, kurā mīlestība un kaislības virmo kā zupa grāpī uz plīts, vai romānu, kurā bariņš apmātu, uz noziegumu atrisināšanu tendētu, policijas darboņu dzen pēdas kādam ar personības disharmoniju sirgstošam indivīdam, es, visticamāk, izvēlētos mīlestību un zupu. Taču šādu detektīvromānu dēļ noteikti varētu sākt apsvērt arī otru variantu.

    Reizēm ceļš uz gaismu ved caur aklu tumsu.
    Kad pēc vairāku sešgadīgu meiteņu pazušanas, tās tiek atrastas mirušas, Norvēģijas iedzīvotāju mitekļu sienās savas saknes ieauž sāpju caurstrāvotas bailes un nerimstoša trauksme. Pie slepkavību izmeklēšanas tiek piesaistīts izmeklētāji Holgers Munks un Mīa Krīgere. Drīz vien izmeklētāju komanda saprot, ka iesaistījušies cīņā ne tikai pret cilvēku ar divām sejām (un ir neiespējami pateikt, kura ir īstā), kurš iedomājies, ka ir tiesīgs izlemt, kurš zaudēs savu bērnu un kurš nē, bet arī saviem iekšējiem dēmoniem. Katrs izrādītais vājuma mirklis tuvina slepkavu jauna upura ievainošanai. Uzvara iespējama vien tad, ja nepieļauj kļūdu, bet kā pretinieka sakaušanu īstenot, ja noziegums kļūst personisks?
    Norvēģu rakstnieka Samuela Bjorka (Samuel Bjørk) detektīvromāns Es ceļoju viena pāris mirkļos mani ierāva straujajā un bagātīgu notikumu piesātinātajā virpulī. Nevaldāmā un traģiskā, ka man uz brīdi vajadzēja piestāt, lai ievilktu elpu ceļa turpinājumam. Ārkārtīgi baisi, ledus stindzinoši atklājumi un saistības, kuras nav iespējams pamanīt ar neapbruņotu aci. Detektīvromāns Es ceļoju viena ir pirmā grāmatu sērija, kurā iespējams sekot līdzi Holgera Munka un Mīas Krīgeres domu pavedieniem. Noteikti tveršu pēc stāstu turpinājuma!
    Kairinoši apburošs veikums!

    (No angļu valodas tulkojusi Ilona Ozoliņa-Čiu; Izdevējs: Jumava, 2016)

    ⭐⭐⭐⭐⭐

    Eve Hietamies.
    Tētis uz pilnu slodzi.

    Uzreiz jāsaka, ka no romāna Tētis uz pilnu slodzi sastapšanas izvairījos, kā no nejaušas sabadīšanās ar bijušo klasesbiedru pierēm uz ielas vai aukstumpumpas uz lūpu kaktiņa, pēc bučošanās caurvējā. Veca piena pieliešanas pie karsti kūpošas kafijas, no pudeles, kas pirms pāris mirkļiem mērojusi ceļu no lielveikala ledusskapja apcirkņiem, lai kļūtu par piedevu auzu putrai vai eiforiju stimulējošam dzērienam. Grāmatas īsais raksturojums un emocionālu ietekmi spiedīgi raisošās atsauksmes neviesa manī pārliecību, ka somu rakstnieces Eves Hietamies daiļliteratūras vēstījums spēs radīt manī jebkādas cilvēkiem raksturīgās emocijas, kas norādītu, ka neesmu tikai neveikla butaforija, kas nomesta uz dzīvojamās platības dīvāna. Ar solījumu sev, ka neuzkavēšos pie Tētis uz pilnu slodzi lasīšanas pārāk ilgi (tāpēc iztempu to nepilnas dienas laikā), tomēr nolēmu tai ļaut noenkuroties savā izlasīto grāmatu sarakstā, beigu beigās pieņemot par īstenību to, ka tas mani patiesi uzrunājis.
    Nevienu nav iespējams piespiest mīlēt, un ne visi ir radīti iespējai mīlēt, pat ja šķietami mīlestībai pret savu bērnu būtu jābūt ģenētiski ieprogrammētai. Kad neilgi pēc pirmdzimtā nākšanas pasaulē no Anti un Pāvo dzīves pazūd sieva un māte, rūpes par mazo radījumu jāuzņemas tēvam, kura gēni par mazuļa kopšanu priekšā nesaka neko. Taču Anti neatliek nekas cits, kā piedzimt par māti un izdzīvot visu garšu un emociju buķeti, sākot ar aukstu un sakaltušu maltīšu baudīšanu, beidzot ar matu plēšanu un iziešanu ārpus saprāta ietvariem, lai saaugtu kopā ar dēlu, izveidojot tieši tik stipru savienību, ka lasītājam gribot negribot krūtīs mazliet iesmeldzas līdzpārdzīvojuma skabarga.
    Patiesi ziņkāri un smaidu raisoša lasāmviela, kuras baudīšanas laikā roka ne reizi nepastiepsies pēc grāmatzīmes.

    (No somu valodas tulkojusi Lelde Rozīte; Izdevējs: Latvijas Mediji, 2020)

    ⭐⭐⭐⭐

    Vladis Spāre.
    Gājiens ar klibo zirdziņu.

    Bēšas krāsas zirgs ar, visticamāk, klibu kāju, kurš uzmontēts uz melna fona, manam acu skatam garām slīdējis (klibojis) vairākkārt. Taču jautājums, proti, Kādi ir jaunie Vlada Spāres stāsti?, kurš uzgūlis uz grāmatas aizmugurējā vāka divdimensiju virsmas, bija tas, kurš lika man ieslīgt līdz padusēm radikālisma upē un izšķirties par labu lēmumam ielikt padusē Vladi Spāri, ielikt padusē Gājienu ar klibo zirdziņu un neatskatoties doties prom no bibliotēkas telpām, kuras, grāmatu radīto oglekļa dioksīda skābeno smaržu dēļ, draudēja jau tā grāmatu aizdarītās paduses piestūķēt vēl grāmatu pilnākas. Man nav ne jausmas, kādi ir Vlada Spāres vecie stāsti, taču tas, ka jaunie solīja kilogramiem tīra blūza un smeldzes, mani drusciņ salauza.
    Stāstu krājumā Gājiens ar klibo zirdziņu viena gar otru rīvējas astoņpadsmit šķietami ikdienišķu notikumu skices, pēc kuru izlasīšanas roka pati sniedzas pēc kāda atspirdzinoša dzēriena, ar kuru veldzēt gruzdošās ogles, kas iemājojušas dvēseles audos. “Starp literatūru un dzīvi nav nekādas atšķirības” – tādēļ vēl jo vairāk ticami šķiet, ka katra stāsta kodols, kas apvilkts ar piņķerīgi apcerīgu pārdomu apvalku, radīts uz neviltotu procesu bāzes. Starp melno burtu rindiņām lavierē tēli (narkomāni un ielasmeitas, šizofrēniķi, nejauši garāmgājēji, slimību un veselības nogurdinātie, pašnāvnieki, klaidoņi un citi dzīves aptaisītie), kuru likteņstāsti saindēti nežēlīgo darvas krāču līkločos. “Mūsdienās laime nav modē” – laikam tieši tāpēc autors izvēlējies laimi stāstu krājumā neiekļaut.
    Un, kā solīts, pēc Gājiena ar klibo zirdziņu izlasīšanas pārņem smalkas skumjas.

    (Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2020)

    ⭐⭐⭐⭐

    Jans Birks.
    Sāra un Sprogainis.

    Neviens nevēlas būt neiederīgs. Neviens nevēlas būt lieks.
    Nevēlas būt nevajadzīgs un draudzību atraidīts.
    Taču, ja kādu reizi arī pa tavām dvēseles stīgām kāds spēlējis melodiju dedzinoši nievājošā tonalitātē, tad, visticamāk, sapratīsi, kādi emociju rāceņi iestiguši mazās Sāras jūtu pasaules dārzos pēc tam, kad jaunās mājvietas pagalmā, rotaļu biedrus meklējot, meitene, gariem, melniem matiem, cirtu cirtām izcirtotiem, piedzīvo sāju atraidījumu. Lai aizdarītu tukšumu, kuram cauri auļu auļiem viens otru trenkā sveloši valdošie vēji, kamēr tur būtu jāmājo mammas nebeidzamajiem uzmanības apliecinājumiem un draugu smiekliem par niekiem, Sāra dodas uz krāmu bodi, lai piepildītu savu sapni un iegādātu sev labāko draugu – tādu, kurš neliks justies liekam, nevajadzīgam. Atraidītam. Bet pats galvenais, tādu, kurš var satilpt vienā daudzdzīvokļu mājas liftā – poniju uz četrām ķepām (poniju, kurš neticami līdzīgs sunim (taču visas līdzības ar reālām personām vai dzīvnieku sugām, protams, ir tikai sakritība)). Jans Birks, grāmatu ilustrators un, kā izrādās, arī lielisks vārdu mezglu pinējs, radījis lielisku, ne tikai vizuāli, bet arī tekstuāli baudāmu stāstu par meiteni, kura gatava darīt visu, lai sapņi un draudzības piepildītos.

    (No vācu valodas tulkojusi Inga Karlsberga; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2020)

    ⭐⭐⭐⭐

    Gundega Repše.
    Skiču burtnīca.

    Ja teiktu, ka šī ir pirmā reize, kad sastopos aci pret aci ar Gundegas Repšes daiļradi, es melotu. Stāstu par neparasto zēnu Jorens – kokā kāpējs lasīju, mācoties pamatskolā, jo tas bija iekļauts mācību programmas saturā. Taču tas bija teju pirms piecpadsmit gadiem, tādējādi, ja jūs man dotu iespēju, labprāt definētu, ka šim faktam iestājies noilgums, kas, savukārt, nozīmētu to, ka savu Gundegas Repšes daiļrades baudīšanas nevainību zaudēju tieši ar šo dokumentālā žanra daiļdarbu – Skiču burtnīca, kas radīta līdztekus Latvijas simtgades svinību zvārguļu svārstībām (no 2017. gada 18. novembra līdz 2018. gada tā paša datuma novembrim). Un tieši “pirmreizībā ir viss dievišķi dotais – uztveres asums, pārdzīvojums, notēmēts skatiens, redzes asums, jutekļu spraigums”. Šī dienasgrāmata ļauj būt klātesošiem Gundegas Repšes domās un darbos. Mīlestībā un apkārtnotiekošā skarbajā kritikā. Apbrīnoju un cienu rakstnieces tiešumu, kas ieausts katrā esejas sakņu sistēmā, ļaujot caurvīties līdz pašai lapotnei. Neparasti biezs citātu kārtojums, kuru ne tikai atzīmēt ar zīmuli un līmlapiņām, bet iekodēt arī savā magnētiskajā datu glabāšanas ierīcē virs uzacu līnijas.
    Kā pūdercukurs Napoleona kūkai bija Gundegas Repšes mātes Ilgas atmiņu liecības par piespiedu pārvietošanu un nometināšanu tālu no dzimtās zemes robežām – mani asaru kanāli veica nesankcionētas darbības, kurām biju nespēcīga pretoties.
    “Tikai ievainots cilvēks ir patiešām vaļā atnācis cilvēks.”
    Burvīgs veikums!

    (Izdevējs: Dienas Grāmata, 2019)

    ⭐⭐⭐⭐

    Osvalds Zebris. Māra.

    Jauniešu romāns Māra šī mēneša izlasīto grāmatu sarakstā nonāca pavisam nejauši. Tikpat nejauši, cik nejauši tā bija nonākusi manā grāmatu plauktā. Pirmkārt, pie Māras tiku pateicoties konkursam, kurš risinājās paralēli šī gada Latvijas Literatūras gada balvas pasniegšanas ceremonijas gaidām un, otrkārt, aizmirstot savlaicīgi pasūtīt ko liekamu uz kārā zoba no bibliotēkas skapju smaidīgajām mutēm, neatstāju sev citu iespēju, kā, cenšoties neizkrist no lasītāju aprites, ķerties klāt romānam par meiteni, kura nes senlatviešu dievības vārdu. Es izbaudu ik brīdi, kad satiekos ar bērnu literatūru, tomēr jauniešu literatūra ir tā, kurai es citkārt metu līkumu. Iespējams, ka literatūra, kurā apspēlēti notikumi ap pusaudža gadu izdzīvojušiem un brieduma gadu nesasniegušajiem cilvēku bērniem, man nav saistoša, jo šo homo sapiens attīstības posmu es nobastoju. Arī rakstniekam Osvaldam Zebrim neizdevās mani pārliecināt, ka izvairoties no romāniem par vidusskolēnu dzīvi, būtu nolaidusi podā kaut ko būtisku. Šajā romānā tās autors ļauj ielūkoties kādas meitenes ceļojumā – iekšēju pārvērtību rēbusā, kuru satricina, kā sevis zaudēšanas, tā atkal atgūšanas patvērums. To, kāda ir romāna izstarotā gaisotne, autors iekodējis astoņdesmit otrās lapaspuses rindiņās – upei ir mānīga daba, tā vienubrīd ir klusa un rāma, straume teju velk dzīvību cauri akmeņiem un niedru sienām. Bet tad nāk līkums, tā izplešas platumā, metas lejup pa nogāzi, gultne pazūd zem kājām, nāk krāčaina vieta, tad spējš kritums.
    Jauniešos un jauniešu literatūras baudītājos šis daiļdarbs noteikti izraisīs patiku. Tomēr, kā es jutos pārkāpusi romāna Māra grāmatas slieksni? Nekā īpaši.

    (Ilustrācijas: Elīna Brasliņa; Izdevējs: Dienas Grāmata, 2019)

    ⭐⭐⭐

    Ulrika Kestere.
    Nelūgtie ciemiņi.

    Iemesls, kāpēc lielā, lielā grāmata ar mazo, mazo dvēselīti piesēja manu apetīti, ir grāmatas aprakstā bez liekvārdībām paustais, ka Ulrika Kestere, Zviedrijā dzīvojošā fotogrāfe, ilustratore un grafikas māksliniece, dzimusi Latvijā – pilsētā, ar kuru piecus gadus arī es biju mijusi attiecību krustceļus – Liepājā. Brīdī, kad Zviedrijā grāmatu plauktos vietu nācās atbrīvot Nelūgto ciemiņu oriģinālajam iespieddarbam Vilda Grannar, tas iemantoja lielu vietējo lasītāju mīlestību, radot diskusijas un sacensību izdevniecību starpā arī še pat Latvijā, cīnot un izcīnot pirmtiesības uz Nelūgto ciemiņu iespiešanu tipogrāfijas ceptuves karstajā mutē. Kāpēc es to visu sīki un smalki aprakstu, ja tas jau ir izlasāms uz grāmatas aizmugurējā vāka ietvara? Man arī nav ne jausmas.
    Nelūgtie ciemiņi galvenais varonis ir Trusītis, kurš par veseliem trim burkāniem nopircis vasarnīcu, kurā patverties no ikdienības, kas aizritējusi tumšajā un šaurajā alā. Tomēr liels ir Trusīša pārsteigums, kad nākas atskārst – dāčā iemetinājušies nelūgti ciemiņi, mežonīgi zvēri, kuri neko nezina par tiesiskajām attiecībām, kas stājas spēkā starp izīrētāju un īrnieku. Nu Trusītim jātiek galā ar Nelūgto ciemiņu pielabināšanu, pretējā gadījumā ciemiņu nesankcionētās vizītes draud vasarnīcas dārzu pārvērst putekļu driskās.
    Aiz Nelūgto ciemiņu vāka atrodamas acis piesienošas ilustrācijas. Bērniem, nenoliedzami, patiks!

    (No zviedru valodas tulkojis Uldis Ķesteris; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2017)

    ⭐⭐⭐

    Inga Gaile. Piena ceļi.

    Manas pirmās tikšanās (starp grāmatu lapaspusēm) ar rakstnieci (dzejnieci un dramaturģi) Ingu Gaili mani uzlika uz pauzes. Rakstnieces pirmais romāns Stikli paralizēja manas maņas, pēcāk liekot sašķīst miljons sīkos gabaliņos, neatstājot citas iespējas, kā vien meklēt rehabilitācijas iespējas. Savākt sevi atkal vienā palīdzēja dzejoļu krājums Migla, kuru sabaudīju, izbaudīju. Sasmaržoju, izsmaržoju. Izlaidu caur sevi vairākās kārtās. Kā buljona pīrādziņš. Taču stāstu krājums Piena ceļi man neatklājās. Es tos neuztaustīju. Tā ģeotelpiskā informācija man palika nenolasīta. Ķēros pie katra vārda kā pie aizejošo mirkļu astes, taču juceklīgā grābšana un ķeršana radīja pretēju fizikālu parādību, proti, es visu izlaidu no rokām. Un prāta (dvēselē nemaz neielaižot). Man neizsakāmi pievilcīgs šķiet Ingas Gailes rokraksts, taču šoreiz rakstu zīmju grafiskā forma man bija nesalasāma. Tomēr es melotu, ja teiktu, ka zināmu sadursmi ar tekstu nepiedzīvoju (to nepārprotami pierāda pasvītrotās rindas, caur cauri krājuma līnijām), taču pēc saskaņotā protokola šķīrāmies kā iepriekš nesatikušies.
    Noslīkšana Piena ceļos gan mani neatturēs no plānotās tikšanās ar romāna Stikli turpinājumu – Skaistās…

    (Izdevējs: apgāds Mansards, 2018)

    ⭐⭐

  • Dace Rukšāne «Krieva āda»

    by

    “Man tik daudz kas “nav jāņem pie sirds”, ka ar laiku tā sirds kļūst smaga un gribas redzēt dzīvi skaidri un bez plīvuriem – tieši tādu, kāda tā ir.
    Taču dzīvei manos centienos nav sejas, tā vienmēr pavērš pret mani pakausi vai matiem aizklātus sānus – es nespēju saskatīt, kāda ir patiesība.”

    Jau pāris mazus brītiņus esmu aizrāvusies ar jaunas pasaules iekarošanu. Proti, izravējusi no visām mājās atrodamajām grāmatu dobēm tos iespieddarbus, kas liek klusā nesaprašanā uzacīm sakrokoties kā saburzītai avīzes strēmelei, kurā vietējās pašvaldības vadītājs sola cukurgailīšu kalnus katram uz saprāta un neprāta robežas stāvošam administratīvās vienības kadram, mazmājiņā, kas caur dēlī izrobotu sirds formas spraugu ielaiž iekšā saulesstarus un mušas, vēderiem pie muguras piekaltiem, īsi pirms satikšanās ar dibena vaigiem. Izravējusi no sava padomju laika mantojuma visas čigānu mīlas, vienkārši marijas un pārējos mūžīgas mīlestības apgarotos romānus, kuri aiz sevis atstājuši saldas sīrupa sliedes, lai dotu dzīvību jaunu, pēc tipogrāfijas mašīnas ādas smaržojošu, grāmatu stāviem. Taču tik pat ļoti, cik ļoti man patīk izbaudīt jauno grāmatu dārza dobju iekārtošanu, man patīk izbaudīt arī to burvību, kuru nākas pievilkt aiz ausīm ikreiz, kad dodu pagaidu mājas kādai no bibliotēkas kasē noguldītajām grāmatām. Klausīties stāstus, kurus tās pieredzējušas citu grāmatu gardēžu mājās. Sasmaržot, kā tās pievilkušās ar cigarešu vai biešu zupas aromātu. Brokastu desu maižu vai gurķu marinādes reibinošo smārdu. Iztaisnot ielocītos lapaspušu stūrīšus, kas attāli atgādina aptaukojušās picas šķēles. Papaijāt muguru, ja kādai nodarīts vairāk pāri. Kad vietējās bibliotēkas grāmatu krājuma pārzine deva ziņu, ka pienākusi mana kārta aptaustīt Krieva ādu, man vēl nebija ne jausmas, ka šī grāmata mani ne tikai iegriezīs kā neizsīkstoša maiguma, tā naida un nesaticības pīņu vērpetēs, bet dos iespēju atpazīt arī iepriekšējā grāmatas baudītāja šokolādē izmērcēto pirkstu nospiedumus, vai mēģināt atšķetināt pašu rūpīgāk glabāto Krieva ādas noslēpumu – vai grāmatas lapaspusēs atrodamie traipi ir šķīstošās vai pupiņu kafijas rēgi.

    “Vissliktākā ir neziņa. Tā tur mani, pakārtu gaisā, neļaujot ne piezemēties, ne uzskriet debesīs. Tā grauž mani nost – no viena stūra, pamazītiņām, lai sāpīgāk, lai ilgāk, pa kriksītim vien.
    Pašapziņa ir aizgājusi gulēt ziemas miegu, un es jūtos kaila, nepieredzējusi un bezgala atkarīga no cilvēkiem un notikumiem , kurus nekādi nevaru ietekmēt.”

    Es mazliet baidos no augsti vērtētām grāmatām, īpaši, ja tās savos klēpjos iznēsājuši un pasaulē laiduši mūsu pašu autori. Autori, kuriem iespējams uzskriet uz ielas, sabumsīties ar pierēm, atvainoties, tad pasmieties un aiziet tālāk savās ikdienas gaitās, kuras, kā pēc likuma – nedalāmas ar nulli, noslēgsies pie televizora ar uzmestām kājām uz kafijas galda un čipsu drupačām uz jau taukainā t-krekla. Autori, kurus iespējams pavērot no malas lielveikalu rindās vai starp makaronu, kuriem pārtapt sacepumos vai piena zupās, plauktiem. Autori, kuru ikdienas dzīve norit tepat starp mums – kartupeļu un speķa ēdājiem, zīļu kafijas dzērājiem.
    Es mazliet baidījos no Krieva ādas. Baidījos kā no visām grāmatām, kuras īsi pēc izlaiduma no tipogrāfijas ceptuves nonāk uz grāmatu veikalu pirktāko iespieddarbu postamenta. Jo, ja tur var nonākt Uģis Kuģis, Račko un Lapsa (un, kā teiktu mans brālis, Dace Judina), tur var nonākt jebkas, kas rada briesmas dzīvībai (vai vismaz mentālajai veselībai). Atziņa, ka reiz jau biju ieskatījusies, kas rakstniecei Dacei Rukšānei aiz ādas, lasot stāstu krājumu Mīlasstāsti, deva rīkojumu intuīcijai pārslēgties uz pilna spēka enerģijas izmantošanu, lēšot, ka vilšanās, visticamāk, man paies garām kā pelēkai pelei. Pat neatskatoties (un galu galā, kas gan var būt briesmīgāks par Uģi Ūdenstransportlīdzekli). Jāsaka, ka alojusies nebiju. Krieva āda mani pārsteidza. Neskatoties uz to, ka pēdējo dienu laikā spraiga grāmatu lasīšana ir bijusi jāuzliek uz pauzes, tvēru katru vismazāko mirkļa sprīdi, lai tiektos tuvāk Krieva ādai.
    (Izdevējs: Dienas Grāmata, 2020)

    “Tik daudz tas karš un juceklis ir izpostījis – cilvēki bez pagātnes, tikai ar likteņiem.”

    Romāns Krieva āda vēsta ne tikai par divu paaudžu, mātes un meitas, frontālo sadursmi sava laika griežos, bet arī par asām izpausmēm sabiedrībā, kas šķir tautu no tautas. Vispārpieņemtiem uzskatiem, kas kā augoņi sulo un sāp pie vismazākās kustības. Padomju Latvija. Man, kā dzimušai teju deviņdesmito gadu pašā viducī, nav ne jausmas, ko nozīmē dzīvot aiz šīs iekārtas sliekšņa. Ar slienām uz lūpām cīnīties par savu vietu. Padoties. Pārkrist pāri emaljētai bezdibeņa bļodas malai, iekrist darvas dumbrājā līdz pazodei. Pārvarēt kautrību, kas iestrādāta teju ikkatrā ķermeņa šūnā un kārpīties ārā no netīrās zampas slazda pretī neierobežotu iespēju okeānam. Krieva āda mani atvīla teju sešdesmit gadus senā pagātnē, kuras takas man bija iespēja izstaigāt pateicoties sablietēto burtu virknēm, kuras kā upe plūda uz priekšu, jaudājot bez apstājas.
    Romānā cits caur citu mijas Emīlijas un Meldras acumirklīgie jūtu uzplaiksnījumi. Redzējumi. Lēmumi. Katra kustība un doma ir svārsts, kas var (un nevar) sajaukt ķīselī un klimpās pulsa ritmu. Atstāt bez ieelpas un izelpas. Mātes un meitas dzīves rit paralēli. Kā vilciena sliedes, praktiski bez saskares punktiem, taču brīžos, kad abu sliežu kolonnas šķērso pārmijas, ar ne pārāk vieglu sirdi pieņemtās izvēles dziļi iespaido kā Emīlijas, tā Meldras dzīvi. Taču doma par to, ka dzīve var būt arī pavisam citādāka, urda klausīt sievietes vājumam. Urda klausīt mīlestībai. Un pēc Meldras tēva zaudēšanas un cita vīrieša skavu ieņemšanas Emīlija sastop to, kas šķietami nekad nebūtu atradis ceļu uz dvēseles slēgtajiem kambariem, atraisot debesis un elli vienlaikus. Sastop kaislību. Kaislību pret krievu. Ļaušanās savas miesas un gara slīgšanai krieva juteklisko pieskārienu simfonijā, sabiedrības acīs liek vienādības zīmi starp nodevību. Pagātnes ķidas. Tas izvirst ārpus visiem tikumības principiem, liekot neviltotai laimībai slēpties aiz dzelzs vairoga, meklējot patvērumu īsajiem mīlestības uzplaiksnījuma mirkļiem. Dzīve ir mežonīgi skaista, bet tā sāp. Tā sāp Emīlijai. Un pa drusciņai iekož arī Meldrai. Tā dod, bet ņem divreiz vairāk. Divreiz dzēlīgāk. Divreiz nesaudzīgāk. Dzīve, kādu to piespēlē liktenis, ir tikai neliels mierinājums. Maza priekšrocība tam, ka tā vispār ir iespējama.

    “Esmu kļuvusi ciniska, atzīstos sev atklātības brīžos, bet pārējā laikā mierinu sevi ar domu, ka tas ir tikai un vienīgi reālisms – vairs nav nekādu rozā sapņu, vairs nav nevainojami zilu debesu un tālas nākotnes –
    ir vien tas, ko var pagrābt no dzīves šajā mirklī.”

    Dace Rukšāne raksta plūstoši. Neaizķeroties. Neklūpot. Ķēru katru vārdu un sēju pie saviem domu mākoņiem. Raisīju vaļā romāna tēlu iekšējo un ārējo kairinājumu sekas kā kurpju auklas, kas neapjauš mēra.
    Par Krieva ādu man gribas runāt kā par noslēpumu. Negribot atklāt neko tādu, kas mazinātu sāta sajūtu, ja tomēr šī grāmata vēl stāv lasāmo grāmatu kaudzītē. Taču varu atklāt, ka tā kā dadzītis pieķersies dvēselei. Ilgi un griezīgi nelaidīs vaļā.
    Lasiet!

    “Likteņa izlēcienus neviens nespēj paredzēt –
    kādam tas tikai kāju aizliek priekšā, kādu citu noslauka no zemes virsas.”

  • Jana Egle «Dzimšanas diena»

    by

    “Vakarā visas bēdas izskatās lielas un nepārvaramas, bet no rīta sarūk mazītiņas un dažreiz pazūd pavisam.”
    (dačuks un dvīņi)

    Naktī kaut ko stipri murgoju. Par puikām, kas aku piekakājuši. Par kapsētām, kurās teltis saslietas. Par balsīm galvā un telefona klausulē. Par bezdarbnieku pabalstiem un cilvēkiem, kas bezvēsts pazuduši no dzīves asinsrites sistēmas. Pamodos. Galvā skanēja frāze, kuru, cenšoties neizmest no domu apcirkņiem, ķerot pēc mobilās viedierīces, pierakstīju virtuālajā piezīmju lapiņā. Aizmigu. Kaut ko stipri murgoju. Par sirdsapziņu un neiepazītiem lūpu nospiedumiem. Par aizvainojumu un meliem, kuri pāri mutes kaktiņiem slīd tik pat viegli kā ieelpa un izelpa. Pamodos no lietus pakšķu simfonijas pret šīfera plāksnēm un iekšējas tieksmes uzzināt, ko esmu fiksējusi ar skārieniem vadāmajā ierīcē. “Vēja šalkoņa sirdī izplēš daudz lielāku caurumu, kurā…”. Teikums apraujas bez izteiktas atziņas. Laikam miegs to izbiedējis. Saskābu. Uzvilku uz miesas zilās treniņbikses un plato, melno īspiedurkņu kreklu (otro ērtāko apģērbu tūlīt aiz vasaras kleitām, bet vasaras jau nav…), kājas ieāvu siltajās kokvilnas sēklapvalku šķiedru zeķēs un devos uz virtuvi izbiedētā palīgteikuma meklējumos. Apsēdos pie galda, kas pirms pusotra gada iepirkts IKEA, ar pirkstu galiem baudot tekstūru uz ēdienu dibenu nospiedumu nogurdinātās virsmas. Pa logu vēroju, kā kaimiņš visdziļākajā rūpībā apcērt dzīvžogu. Ja mirt, tad tikai tieši tik maigā nāvē (no dārznieka dzirkļu asās mutes). Domās apleju šķīstošo kafiju ar verdošu ūdeni. Un aizmirstu pielikt trīs karotes cukura. Nomizoju un sagriežu kabaci. Pret bļodas malu iznīcinu piecu olu čaumalas, saturam ļaujot ieslīgt trauka pamatnē. Tik laiski, kā atvaļinājumā. No plaukta izņemu miltus. Kad paka pacelta jau solīdā augstumā, bet darbvirsmas pamatu vēl nesasniegusi, papīra dibens neiztur un atsprāgst vaļā kā pārgatavojusies zirņu pāksts. Nometos uz ceļiem kviešu pulvera mākonī un smoku pēc vēlmes cept kabačus. Domās. Jo patiesībā joprojām sēžu pie galda, pirkstu galiem ļaujot rotaļāties uz tā virsmas. Joprojām vēroju kaimiņu un pieļauju iespēju, ka palīgteikumu aizbiedēja nevis miegs, bet kāds to nošņāpis ar dārznieka dzirklēm.

    “Gribu citu dzīvi, tādu, kurā svarīgs ir tas, kas ir, nevis tas, kā vairs nav.”
    (runaway train)

    Ar Janu Egli (pašas rakstnieces radītajos darbos) satikos jau sen. Nosacīti. Pirms pusotra gada, kad tik tikko biju atklājusi rakstīto vārdu pārdabiskumu un ienirusi grāmatmīlestības okeānā, devos uz bibliotēku, lai savam izlasīto grāmatu sarakstam varētu pievienot Svešie jeb miļeņkij ti moi. Tomēr ar rūgtumu nācās norīt bibliotekāres izteiktos vārdus, kuri liecināja par to, ka ar svešajiem tieši šajā pašā mirklī savās mājās mielojas kāds cits grāmatu gardēdis. Pirms paspēju uzgriezt muguru grāmatu mājai un tās atslēgu glabātajai, sūrstošu sāpju urdīta, manas ausis panāca mazliet juceklīgu zilbju virkne, kuru atšifrēju kā – bet ir pieejama kāda cita Janas Egles grāmata. Gaismā. Toreiz vēl nenojautu, kādu tumsu var celt gaismā vien divsimt sešdesmit gramus vieglā grāmatiņa, tomēr smagums, kuru tā atstāja dvēselē, liek par sevi manīt vēl šodien. Pēc pusotra gada. Kad kuluāros sāka baumot, ka drīz savu dzimšanas dienu piedzīvos rakstnieces jaunākais veikums, jau zināju, ka tūlīt tam nemetīšos virsū, kā pēc svaigas maltītes izbadusi. Zināju, ka ļaušu tam nākt pie manis ilgāk, nekā organismam patiesībā gribētos. Un tagad, kad tas beidzot ir noticis, kad esmu sagaidījusi dzimšanas dienu (kaut dzimšanas diena man ir janvārī), varu teikt, ka tā ir bijusi katras minūtes, stundas, dienas un mēneša gaidīšanas vērta. Uz mani sen neviena izlasītā grāmata nav atstājusi tik dvēseli svelošu iespaidu, ka tās tēli nāktu pie manis sapņos. Nāktu sapņos un diktētu vārdus, kurus īsā nomoda reibuma mirkļos pierakstīt virtuālās piezīmēs.
    Sen? Varbūt pat nekad.
    (Izdevējs: Latvijas Mediji, 2020)

    “Ir sievietes liktenis mīlēt un ciest, bet viņa tagad ir cieti nolēmusi to likteni piekāst.”
    (dzimšanas diena)

    Janas Egles stāstu krājumā Dzimšanas diena uz divsimt četrdesmit piecām lappusēm ērti iekārtojušies astoņi stāsti. Iekārtojušies tur lasītāju baudījumam. Grāmatas īsais raksturojums gan dara zināmu, kā krustvārdu mīkla, kurā kāds ar zīmuli vāji sarakstījis priekšā atbildes, ka vienkopus, muguru pie muguras pieglauduši, savirknēti stāsti, kuri vēstī par dažādām sievietēm, dažādos vecumos, kuras nokļuvušas dzīves spiediena izraisītās krustugunīs. Krustugunīs, kuras kļūst par iemeslu virzienrādītāju karuseļiem, izmetot katru, savu iekšējo un ārējo cīņu nogurdinātām, jauna ceļa sākumā. Tā kādā no stāstiem ievīti kādas sievietes ratiņkrēslā dzīves motīvi. Skaistas sievietes, kuras eksistenci nelabojami iedragājis dzērājšofera smagās, noreibušās pēdas spiediens uz gāzes pedāļa, padarot tik tikko universitāti beigušas meitenes ikdienību piekaltu diviem riteņiem, kas nepārprotami norāda uz sievietes kustību ierobežojumiem, izsijājot no cilvēkiem kā pelavas no graudiem, atstājot vientulībā. Vēl kādā citā stāstā ieaustas attiecību peripetijas. Attiecības, kurām daudzreiz dotas jaunas pirmās iespējas, sagaidot pasaku cienīgu sižeta izklāstu, bet nē. Kā rondo formā uzrakstīts skaņdarbs, kurā galvenā tēma atkal un atkal atkārtojas, stāsta galvenā varone atkal un atkal no jauna piedzīvo attiecību kritienu no stāvas kraujas. Bezdibenī. Ir cilvēki ar kuriem nevajag iepazīties, jo var gadīties, ka ar šiem cilvēkiem nav lemts iet vienā ritmā. Tomēr reizēm, lai to noskaidrotu, galvu cilpā nākas bāzt vairākkārt. Savukārt, kāds cits stāsts uzbur ainas ar sievieti, kura bezspēkā maldās starp rēgiem un īstenību. Bez ticības cilvēkiem un nepārvaramu vēlmi bēgt. Bēgt, īsti nezinot, kur mājo tas, no kā jābēg. Vai tas mājo nomoda mokošajos sapņos, vai tur, zem ādas, kur pa dzīslu plūst asinis. Bēgt, jo paliekot, bojā ies visi.
    Katrs no šiem stāstiem, gan manis pieminētajiem, gan tiem, kuru saknes būs jāuzar pašiem, sevī uzlādējis pavisam citu enerģiju. Tā neatkārtojas. Vienādi neiedarbojas. Neatbalsojas. Katrs stāsts ir unikāls. Līdzīgu tam nav. Tomēr domās sevi visvairāk pieķeru kavējamies pie viena no tiem. Stāsta, kurš kā melna, staipīga masa mutuļo kaklā – ne norīt, ne izspļaut. Stāsts, kuru vārdu bagātību resursā iespējams atrast zem nosaukuma Runaway train. Cilvēki allaž tiecas uz mājām. Kā sakņaugi tiecas arvien dziļāk zemes dzīlēs. Taču reizēm vienīgā iespēja būt, ir tiekties prom. Tiekties prom no mājām. Prom no pazemojumiem. Prom no sitieniem. Fiziskiem. Dvēseliskiem. Prom no nepareizi pieņemtiem lēmumiem. Prom no prātulām, kā būtu, ja būtu paredzējuši vai nojautuši. Kad trīspadsmit gadus vecais dēls un brālis pazūd bezvēsts, ģimenes ikdiena tiek izrauta no sapņa un ievilkta īstenībā, liekot katram nest savas sodības krustu. Vienam par zēna pasaules satricināšanu, otram par izlikšanos neredzam, trešajam un ceturtajam – par pliku neko. Kā pabarot savu mūžīgo vainas sajūtu, tagad jāizlemj katram pašam.

    “Mūžīgā aizejošā vilciena sajūta. Tā nekad nepāriet.”
    (runaway train)

    Iepriekš jau minēju, ka Janas Egles Dzimšanas diena vēstī par sievietēm. Taču tas nebūt nenozīmē, ka šis daiļdarbs būtu lasāms tikai cilvēkiem, kuru fizioloģiskās īpašības piemērotas bērnu dzemdēšanai. Šie stāsti ir tikpat atbilstoši arī vīriešiem.
    Dzimšanas dienu gribas apņemt ar abām rokām. Izmīļot no tās sāpes un ciešanas, haosu un vieglprātību, žēlumu un dusmas, bailes un nerimstošu izmisumu. Un kāda vietā palūgt piedošanu.
    Šī ir jau trešā reize, kad Jana Egle ar savu vārdu pieskārienu atblāzmām uz grāmatas lappusēm padara mani mēmu. Un šķietami nevienam nemanāmu, sēžot pie sava virtuves galda, vērojot pa logu kaimiņa un dārznieka dzirkļu organisko savienību.
    Sajūta, kuru gribas pievilkt aiz matiem, lai paildzinātu.

    “Dažkārt ir mazliet bail, ja nu Dievs tomēr ir, un kā tad tas būs, kad viņā stundā būs jāstājas tā priekšā un jāatbild par visiem saviem grēkiem un kļūdām, par lūgšanām, kas piepildītas, bet sagādājušas tikai sāpes un vilšanos.”
    (baltā māja kalna galā)

  • Leons Briedis «Vilcene un atraitnis»

    by

    “Mīlestībā pietiek, ja viens mīl un otrs ļauj sevi mīlēt…”

    Nonākt abpusēji sarežģītā situācijā. Nonākt bezizejā. Nonākt bezizejā, kurai cauri vīta ķecerīgu atbalsu kakofonija, kurā iegrimt kā mīkstā sūnā, kļūstot par medījumu skudru, slaido vēderu pavēlnieču, aso ilkņu pavedieniem, mutes dobuma rotājumiem. Nonākt dziļu jūtu akropolē, pret kuru dauzīt pieres vietu, ļaujot birt nodeldētu dogmu sēnalām no ausīm ārā kā jūras smiltīm no lakādas kurpju zoļu vagām, kas likušas zaudēt nevainību viļņu nogludinātam irdeno nogulumiežu paklājam. Nonākt pārdabiski dievišķā ainavā, kļūstot par idejas uzmetumu kāda pasaulslavena mākslinieka performancē, kas pēcāk rotās sienu kādā iestādījumā, kurā bez vakarkleitām, siksniņkurpēm un žaketēm ar pagarinātu, dziļi plēstu muguras daļu, ieeja aizliegta. Nonākt dzīvē. Maldīties Dieva radītā nedēļas izkārtojumā vai mēneša skatā, jaucot dienas un datumus piena kokteiļos, atveldzējot uzkarsušo kuņģa sulu, kas uz tā sieniņām sākusi vīt sāpīgu čūlu ligzdu, no kuras dzeguzei izgrūst svešus mazuļus. Nonākt dzīves jēgas epicentrā un kutināt pēdas tiem, bez jēgas jēdzīgajiem. Un skatīties, neparasti izplestiem acu plakstiem, kas no tā visa sanāks. Un nesanāks. Nonākt dabas mežonīgajās rokās, kas pastāv ārpus visiem prāta un saprāta likumiem. Un kā bārenim gaidīt, kad tā piekļaus mūsu lūpas savai izriestajai, kuplajai krūtij, kas no leknuma draud zaudēt formu. Nonākt kāda kvēlākajās vēlēšanās un bez steigas tās piepildīt. Kā rotaļājoties. Ar dzīvību un nāvi. Nonākt vadošajā. Nonākt iedzinēja. Lomā. Skrējienā vāveres ritenī, kamēr pati vāvere pavada atvaļinājuma dienas Bahamu salās, malkojot sulu no psihoterapijas seansos cietušas kokosrieksta galvas. Nonākt labdienas un ardievu sveiciena krustugunīs.
    Nonākt abpusējā bezizejā.
    Nonākt mīlestībā…

    “Dvēselei ir divi spārni.
    Neatkarība un bezkaislīgums.
    Ikreiz, kad dvēsele savā ceļā sastop bezdibeni, tā paceļas uz šiem diviem spārniem un netraucēti pārlido pāri bezdibenim.“

    Starp blāvajām grāmatu muguriņām, kas sagulušas viena pie otras kā sērkociņi kastītē, ir teju neiespējami (pat ar aizdarītām acu vērtnēm) nepamanīt acis kairinoši sarkano grāmatu, kuru iezīmējis ne vien dzejnieka, rakstnieka, tulkotāja, literatūrkritiķa Leona Brieža vārds, bet arī spēcīgas ķepas reljefs, kas nepārprotami pieder canis lupus ekstremitātei. Un kā uz burvju mājiena liek iztēloties epizodi, kuru notvert uz grāmatas vāka. Vilks un briedis. Mednieks un medījums. Vai nu otrādi. Vai nu arī nē.
    Ar dzejnieka Leona Brieža radīto vārdu struktūrām, ticies ikviens no mums, kā dušā, dziedot Muļķe sirds, kamēr ūdens migla aizskalo no ādas prom dienā uzkrāto bezrūpības (un rūpības) putekļu smārdu, tā sastrēgumā, sēžot automašīnu rēgu dunošajā ierindā un griežot skaļāk radioviļņu uztvērēju, kad caur skaļruņu sistēmu sev ceļu vēlas izlauzt Ūsainā puķe. Leona Brieža dzejoļu krājuma saraksts ir gana plašs, lai tajā ienirstot, bez aparāta ģeogrāfiskā vai magnētiskā meridiāna virziena noteikšanai, apmaldītos, taču proza (uz dzejas krājumu fona) šķiet neskarta kā Jaunava Marija. Kad pamanīju, ka izdevniecība Dienas Grāmata laidusi klajā Vilceni un atraitni, man nebija šaubu, ka tas ir kārtējais dzejnieka ģenialitātes pierādījums dzejas baudītājiem, taču alojos. Un, kā izrādās, pārsteigums par šāda prozas darba radībām, nākšanu pasaulē, kurā noteicējs te pamīšus ir gan autors, gan autora darba augļu degustētāji, piemeklējis un satricinājis ne tikai mūsu – lasītāju, bet arī paša autora pasauli.
    Romānu Vilcene un atraitnis var uzskatīt par daļēji autobiogrāfisku. Informācija, kuru centrālā nervu sistēma atgriezusi no atmiņu dzīlēm, atveidojot domas vārdu straumēs, un kuru iegrožo romāna sarkanā drēbe, veltīta Leona Brieža mūžībā aizsauktajai sievai un bērnu mātei. Nu mūžības pērlēs kopā ar Mariju rotājas arī pats dzejnieks. Taču dzejnieka atstātais mantojums ir nenovērtējams. Gluži kā romāns Vilcene un atraitnis. Pasaka, kura lasītājam liek sastingt kaut kur starp nomodu un sapni.
    (Izdevējs: Dienas Grāmata, 2019)

    “Pēc pirmās nāves citu nāvju nav. Nav arī augšāmcelšanās…
    Nāve ir tā pati dzīve, bet cita.
    Tu noteikti esi lasījis Viljamu Bleiku. To angli, kurš teica, ka nomirt nozīmē aiziet uz citu istabu. Pārnākt atpakaļ no šīs istabas iepriekšējā vairs nav iespējams, bet arī šajā istabā var dzīvot.”

    Romāns Vilcene un atraitnis kā kūka izliets maģijas veidnē, kuru likt krāsns rīklē, lai top krēmīgi gaisīga. Sātīga. Pievilcīga. Nepārtraukti uzdod jautājumus, uz kuriem man (un visticamāk nevienam) nav atbilžu.
    Romāna galvenais varonis pēc sievas nāves apmaldās sēru radīto emociju tornādo izmešos. Zaudējot orientēšanās spējas īstenības telpā, bez saudzības un žēlības pastāvošas sagadīšanās rezultātā, atraitnis attopas Rumānijas kalnos. Nevar sadziedēt acu vainu, ja nesaved kārtībā galvu. Nevar sadziedēt galvas kaites, ja nesaved kārtībā miesu. Bet miesu nav pa spēkam atveseļot, ja tiek atstāta novārtā dvēsele. Un tieši šo apstākļu sakritību un nesakritību mijiedarbība kļūst par miesas un dvēseles dziednieci.
    Dabas reibinātu, atraitni gaida vēl kāda tikšanās. Tikšanās ne tikai ar atmiņām, nomoda sapņiem un murgiem, no kuriem pamosties ar caurslapju miesu. Atraitni gaida tikšanās ar paša miesas un dvēseles dziedināšanas liecinieci – vilceni.

    “Cilvēks ir kā koks.
    Viskuplākais ozols met ēnu. Nebīsties mest ēnu, lai cik tā tev kropla. Bez savas ēnas tu vairs nebūsi koks.”

    Vilcene kļūst par atraitņa līdzgaitnieci ceļojumā pa atmiņu laukiem, nokļūstot uz šaurām taciņām, kuras aizved arvien dziļāku un intīmāku attiecību preparācijā. Par mīlestību un draudzību. Par ģimeniskām saitēm. Par nāvi. Tās uzšķiļ dzirksti arī lasītāja atziņu kartotēkā, šķietami jautājot, kāpēc tieši šie atmiņu fragmenti tik ļoti iedūrušies pašu ādas porās.
    Tāpat romānā autors kā uz audekla triepj svaigas un nepieradinātas dabas peizāžas, kas liek labsajūtā noelsties. Tajās nolasāma kaislība pret visu dzīvo. Un tieši nāve un dzīvība ir tā, kas romānā balansē uz šauras, pāri divsimt sešpadsmit lapaspusēm novilktas, virves. Un, protams, mīlestība. Mīlestība, bez kuras zemes virsū nekas nenotiek.
    Šis ceļojums uz dziedināšanu virzās lēnām. Bez spraiguma. Intensitātes. Taču tieši tas man šķiet vispievilcīgākais. Izstieptas līdzi jušanas sāpes reizēm var būt nešķīsti skaistas.
    Nāve – tas ir mūžīgs bezmiegs. Un šis bezmiegs ir šķērslis, kuram šajā romānā gan tā autors, gan galvenais varonis cenšas tikt pāri.

    “Šobrīd man, kā nekad līdz šim, vajadzīgs padoms, bet padomu var dot tikai vientulība.”

    Piekļūt romāna kodolam nemaz nav viegli. Līdzīgi, kā grūtības sagādā piekļūšana dīķim. Reizēm nākas taustīties cauri bieziem, dzeloņainiem čūkslājiem, kupliem zālājiem, mitrām, līganām līkšņām, tomēr, kad tas notiek, skatam paveras brīnumaina pasaule, kas ar pilnīgu un īstenībai neatbilstošu sitienu pa krūšu rajonu, aizsit elpu līdz reibonim. Romāns ir daudzslāņains. Bez pastāvošām robežām, kas nošķirtu nomodu no sapņa. Patiesību no nepatiesības, tādējādi radot sadrumstalotības iespaidu. Kādā intervijā Leons Briedis atklāj, ka, lai arī Vilcene un atraitnis tapis īsā laika mirklī – pusgada laikā, tas tomēr nav noticis vienā elpas vilcienā. Savukārt, tieši vienā elpas vilcienā romāna plūstošā forma pieprasīja izlasīt to sausu. No pirmajiem ārā valdīja dziļa jūnijnakts līdz pēdējiem iegrimis vieglā pussnaudā, klausījās, kā augstu gaisā lidojumā vītaro zirgupuisis, cīrulis, vārdiem.
    Pēc šī pasaku kamola atritināšanas pārņem dvēseliski piepildīta sajūta. Kaut kas ir saremontējies pats no sevis. Saremontējies no vārdiem, kurus dzejnieks ietērpis poētiskos teikumos.
    Ja man būtu jāraksturo vienā vārdā Vilcene un atraitnis, es teiktu – pārpilnība…

    ” – Es tevi mīlu. Tu manis dēļ dari visu.
    – Vai visu? Viss ir tas pats, kas nekas.
    Viss ir nekas otrais vārds.”