Es stāvu pie viņas mājas un prātoju. Kāpēc visas šai adresei veltītās vēstules atgriežas atpakaļ pie sūtītāja? Gaisā švirkst gājputnu atvadas. Dienām ilgi nav lijis. Tik daudz kas varēja notikt, bet notika tieši nekas. Starp mums vairs nav neviena, kas būtu ar mieru pienākt tuvāk. Pārkāpt pāri. Apiet apkārt – tā ir tikai vēl viena no iespējām, kuru neizmantojām. Tikai vēl viens jautājums, kuru atstājām bez atbildes. Vairs nav neviena, kas uzzīmētu tiltu starp mums. Un pasauli, kas bija, pirms izlēmām to iznīcināt. Arī viņas. Vairs nav. Ir tikai savādība. Un svešādība. Ir.
Sapnis vienmēr iesākās vienādi. Viņi tai saka, ka tas ir labdabīgs. Tas briesmonis, kas ieperinājies viņā. Mīlestība.
Tā jau kļuvusi teju par tradīciju – reizi divos gados tikties ar rakstnieces RAMONAS INDRIKSONES grāmatu varoņiem. Gan 2019. gadā klajā nākušais stāstu krājums «Pāris metru zem ūdens», gan 2021. gadā izdotais romāns «Es biju cita» atstājuši dziļus pārdomu nospiedumus manā atmiņā, tāpēc gaidāmā ielasīšanās rakstnieces jaunākā romāna «Es vedīšu tevi mājās» lappusēs mijās gan ar absolūtu sajūsmu, gan neizdibināmu, bet patīkamu satraukumu. Ramonas Indriksones rokraksts man vienmēr saistījies ar lietu neizskaistināšanu – dzīves aprakstīšanu tā, kā tā izskatās tieši šeit un tieši tagad. Tas ir smags, bet mums visiem ļoti nepieciešams rokraksts – tāds, kas atsauc atpakaļ no sapņu valstības, kurā varde pārvēršas par princi, bet ķirbis par karieti.
Romānam «ES VEDĪŠU TEVI MĀJĀS» ir divas balsis – to katru no sava redzes un sajūtu punkta izstāsta Adriāna un Zemgus. Viņu balsis dzīvo kā divas melodijas – katra uz sava skaņu celiņa, līdz kādā brīdī, atrodot kopīgas nošu sekvences, saplūst vienā. Tad pazaudē. Atrod. Atkal pazaudē. Un… Katrs cilvēks uz traģēdiju lūkojas citādi – vieni grib saņemt atbildes, bet citi – aizmirst un dzīvot tālāk, pirms dzīve ir paspējusi deguna priekšā aizcirst savas durvis. Arī romāna «Es vedīšu tevi mājās» varoņu ceļš vienam pie otra vijas ap traģēdiju, kuru dažiem ir grūti, bet citiem neiespējami izskaidrot, tāpat kā mīlestību, kas «ienāk dzīvē ne prasīta, ne lūgta». (22.lpp.) Noslēpumi, kuru atklāšana spētu iznīcināt ne tikai vienu, bet vairākas dzīves, ir tikai neliela daļa no vēstījuma, ko šis romāns sevī nes. Tas liek lasītājam paskatīties uz dzīvi no malas, mēģinot saprast, kas no visa, ar ko piepildām sevi, ir īsts, kas tikai pašapmāns. Atbildēt uz jautājumu, kāpēc mēs tik ļoti mīlam sevi sāpināt, mēdzot krustu šķērsu ceļot atmiņās, labi zinot, ka tas neko nemainīs – atpakaļceļš nav iespējams. Kāpēc mēs tik acīmredzami tiecamies pašiznīcināties? Nākotni nav iespējams paredzēt, taču romāna varoņi uz brīdi ļauj noticēt, ka viss, par ko sapņojam, var kļūt īsts. Ja vien pratīsim sevi sadziedēt pēc visa, kas ir (un nav) noticis. Tik daudzas lietas notiek pretēji mūsu saprašanai, tāpēc ir grūti apzināties to, ka vislielākās sāpes mums parasti sagādā tie, kuri mums bijuši vistuvākie. Tie, ar kuriem esam dalījuši mātes klēpi vai laulības gultu. Tā nav raķešu zinātne – par to rakstīts pat Bībelē. Kā atkal noticēt labajam? Kā pārstāt dzīvot puspatiesībā? Kā tikt ārā no čaulas, kurā tik ilgi dzīvots? Kā pienākt tuvu, ne attālināties? Kā piedot sev, ka līdz pat šim brīdim varbūt tā pa īstam nemaz nav dzīvots? Un kā iemācīties dzīvot uz priekšu, ne atpakaļ? – tie ir tikai daži no jautājumiem, kurus šķetina (un atšķetina) grāmatas galvenie varoņi un arī mēs lasītāji – tie, kas palikuši grāmatas otrā pusē.
Grāmatas četrdesmit otrajā lapaspusē Ramona Indriksone raksta, ka «lai dzīve nekļūtu par nepanesamu slogu, jārada cita pasaule, uz kuru aizceļot» – man šī pasaule ir grāmatas. Tās ir mājas, uz kurām arī šoreiz rakstniecei ir izdevies mani aizvest.
Tu izliecies, ka tas ir tavs pienākums – būt daļai no visa. Maldies priekšstatos. Dīvainos atlokos tu loki savu dzīvi iekšā. Ar karoti pa taisno no grāpja. Runā skaļāk. Sienām ir ausis. Ir acis un deguns. Un kakls, kas iekaist rudenī. Kad koki met lapas, tu nomet drēbes un kails skrien pretī jūrā briestošai miglai. Tad zvani ģimenes ārstei, man vajag kaut ko pret gripu, tu saki, pret vēdera vīrusu, pret mīlestību, bet varbūt vairs nevajag neko. Tikai pēdējo naglu savas vientulības paštaisnuma zārkā. «Mums vienmēr ir žēl tikai un vienīgi sevis.» (36. lpp.) Tu nolem sapņus noskalot ar melnu kafiju. Zemē nosviests laiks. Tu turpini sapņot, pat ja dzīve vairs neattiecas uz tevi. Sienām ir ausis. Ir acis un deguns. Un kakls, kas iekaist… Lūpas ir… Klusums gāžas pār pulksteņa rādītājiem. Ziemas laiks. Vasaras laiks. (Un kaut kur starp abiem) Izmisuma laiks.
«Kur beidzas viņš, kur sākas viņa izmisums?» (Inga Pizāne «Tas pats izmisums, tikai ar puķēm»)
Patiesībā tas, ka iegrimu pasaulē mīļākajā klusumā, ir jaušama nejaušība (nejauša jaušamība). Gusta Ābeles vārdu iepriekš biju saistījusi ar teātra režiju un aktiermākslu (protams, tikai pa gabalu, ne sagaršojot klātienē – esmu trīs bērnu mamma no laukiem un vienīgā kultūra, kas notiek ar mani, ir Tutas koncerts pilsētas svētkos (un grāmatas, piedodiet)), tāpēc biju bezgala priecīga uzzināt, ka Ābele nu pieejams taustāmā (un lasāmā) formātā. Nenoliedzami, Gusts Ābele ir saaukstējies ar jaunības maksimālismu, taču, izpaužoties mākslā(s), tas ir pat ļoti veselīgi – kad gan jūs pēdējo reizi lasījāt grāmatu jauniešiem, kuru sarakstījis jaunietis, ne laikā iestrēdzis vai Centrāltirgū vecuma marasmu noķēris rakstnieks? Es jau agrāk esmu teikusi, ka man šausmīgi (nav precīzāka vārda) nepatīk jauniešu romāni, tagad es vairs nedrīkstu tā teikt (vai arī man jāsaka, nepatīk, bet… ar vienu izņēmumu).
Romāna «Pasaulē mīļākais klusums» galvenais varonis ir Svens – puisis, kuram draudzība un vēlme tikt sadzirdētam ir svarīgākās lietas uz pasaules, bet, kad kādudien attālums Svenam atņem mīļoto cilvēku, klusums gūst virsroku. Svens iekārtojas uz dzīvi mūžīgā gaidīšanā – tā kļūst par skābekli, kas sadeg vienpusējas mīlestības ķīmiskajā reakcijā. Cenšoties uz laiku aizmirst par dzīvi, Svens metas iekšā attiecībās un piedzīvojumos, ļaujot dienām nomainīt vienai otru strauji kā televizorā. Taču katrai izrādei pienāk gals un kādu dienu puisim jāstājas (skatītāju un) patiesības priekšā – nekas neliek justies brīvākām kā to liek klusums.
Romāns «Pasaulē mīļākais klusums» (jeb kā es mīļi to dēvēju «dāvana manam iekšējām jaunietim») ir kā kontinents, kuru reiz bijām atklājuši, bet tad atstājuši novārtā. Aizmirsuši (piedzima bērni un hipotekārais kredīts). (man) Tas ir ceļojums atpakaļ pagātnē, kad ļoti steidzāmies izzināt dzīves noslēpumus, brīvības, vārdu un domu nenoteiktības robežas. Kad, pēc zaudēta dzīves līdzsvara, cilvēki teica, būs labi, turies, «it kā noturēt līdzsvaru būtu vienkāršākā lieta pasaulē.» (20. lpp.) Kur veltas (toreiz mēs to nezinājām) cerības grauzām kā krekerus pie augļu tējas.
Es biju daļa no šīs pasaules (esmu tā, kas maldās priekšstatos), pateicoties šim romānam, es atkal tāda varēju kļūt.
P.S. Pēc «Pasaulē mīļākais klusums» izlasīšanas, es atkal un atkal pārlasīju Ingas Pizānes dzejoli, kas (ne jau aiz nejaušas jaušamības) iemaldījies grāmatas lapaspusēs un nespēju noticēt, cik labi tie viens otru papildina (dzejolis romānu un romāns dzejoli). Mani pārņēma izmisums. Pasaulē. Mīļākais. Klusums.
Ilustrējusi Aribella Jauja; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2023
*Grāmatas eksemplārs saņemts apmaiņā pret godīgu atsauksmi!
Dievs ir vīrietis – ja jums par to bija šaubas, izlasiet Ingas Ābeles stāstu krājumu «Balta kleita» – deviņas sievietes, deviņos stāstos, studē cilvēcības bezgalīgās tuvināšanās un attālināšanās maršrutu un kustību sarakstus, kuri tiecas uz visām pasaules malām, taču «sakarā ar valsts budžeta samazinājumu pasažieru pārvadājumiem no 5. septembra ir slēgti reisi uz pasaules malu» (72. lpp.), un tā saraut pa gabaliņiem sievietes nākotnes pagātni, un kā netīras zeķes izmētāt pa visiem istabas kaktiem, var tikai Dievs, kura testosterona līmenis ir tik augsts, ka rīvējas gar Visuma griestiem. Ingas Ābeles valoda – apburošs acumirklīgums, kas negrib izbalēt no prāta, bet stāsti – postošas nākamības, nenovēršamības priekšvēstneši, kas, saaugot cits ar citu, pārtop brīnišķi izjustā sāpju kliedzienā.
Es uzaugu «kamēr neizēdīsi zupas šķīvi tukšu, ārā netiksi» ģimenē – vienmēr gaidīju, kad mamma vai tētis izies no virtuves, lai filigrāni izlietu zupu atpakaļ katlā – es biju sev iegalvojusi, ka «Sestā sieva» būs «kamēr neizēdīsi zupas šķīvi tukšu, ārā netiksi» tipa vilšanās, un man to puslasītu nāksies «izliet atpakaļ katlā», tāpēc klusi priecājos, kad tajās nedaudzajās bezapziņas reizēs, kad tomēr nolēmu stāties bibliotēkas rindā pēc «Sestās sievas», rinda bija tieši tik gara, lai atmestu šai domai ar roku. Taču kādu dienu Alises stāsts, Alises pirmsnāves (un mīlestības) vēstule nonāca manās rokās un es saslimu ar viņas skumjām; es izdzīvoju sevis pazaudēšanas un atrašanas vētrās; es pieņēmu vājumu; es stājos pretī neprātam; es šķērsoju robežas, kuras nedrīkstētu šķērsot; es izšķīdu trauslumā; es patvēros sievišķībā; es ļāvos pārmaiņām; es spēlēju paslēpes; es slīgu kaislību akačos; es sasējos līdzatkarības mezglos; es piedevu; es pieņēmu; es biju šeit un tagad, un kaut kur tālu un kaut kad; es sapratu, ka mūsos ir daudz kopīgā un tikpat daudz arī atšķirīgā, un es priecājos, ka tomēr devu iespēju mums vienai otrā spoguļoties.
Es jau vairs neskaitu dienas, kuras pavadu aizturējusi elpu. Manā pasaulē iestājies skābekļa bads. Manā pasaulē iestājies karš. Es jau vairs neskaitu dienas, kuras pavadu, atsvaidzinot ziņu lentu. Es vairs neskaitu dienas, kuras pavadu, lūdzot, lai kāds (varbūt pats Dievs) aptur šo neprātu. Var sajukt prātā no vainas apziņas, kas izplatās pa ķermeni kā inde. Vairs nesaprotu, cik daudz drīkstu gribēt. Vai tagad drīkstu smaidīt? Un tagad? Drīkstu grauzt cepumus un ābolus starp ēdienreizēm? Drīkstu nopaijāt bērna galvu? Drīkstu pukstēt vīram par savām sīkajām nebūtībām? Drīkstu kārtot ziedus vāzē? Un lasīt grāmatas, kas klātas putekļiem no neskaitāmām dienām? Un tagad? Vai drīkstu? Drīkstu! Bet vai spēju? Mēs bēgam no ikdienišķa prieka, jo pēkšņi ir sajūta, ka neesam pelnījuši laimi. It kā būtu izrauts gabals no mūsu miesām. Un piepeši mēs vairs neesam mēs. Taču, lai cik nepanesami smagi tas nebūtu, mums jāatgriežas pie savām normālībām. Cepumiem. Ziediem. Bērniem. Grāmatām. «Pie kara pierod» ir viena no baisākajām, bet patiesākajām atziņām, kuras šajās neskaitāmajās dienās esmu dzirdējusi. Neviens negrib pierast pie… Bet cilvēki gadiem un gadsimtiem cauri ir pierādījuši, ka ir olimpiskie čempioni «pierašanā pie», taču jūtu, ka šis ir tas brīdis, kad būsim spējīgi nokāpt no pjedestāla. Šis ir karš, pie kura mēs nepieradīsim.
Mana vienīgā taustāmā pēdējo nedēļu lasāmviela ir bijusi atrodama tikai uz pārtikas (un dažiem nepārtikas) produktu iepakojumiem. Esmu būrusies cauri sastāvdaļu un uzturvērtību sarakstiem, cauri lietošanas instrukciju līknēm, meklējot ražotājvalsti un produkta izplatītājus, lai būtu pilnīgi droša, ka savu naudu neiemaksāšu slepkavību atbalstītāju bankas kontos. Tā kā šajā brīdī esmu vīlusies pasaules iekārtojumā, nevēlējos arī vilties lasāmmateriālā, tāpēc savā nebeidzami plašajā «izlasīt vismaz tuvākā pusgada laikā» sarakstā nolēmu atrast lasāmvielu, kas pavisam noteikti nepievils – tā nu otru reizi iekritu dzejnieka Arvja Vigula pantu tīklos – pirmajā reizē tas bija dzejas krājums «5:00», kur katrs dzejolis kā vesels romāns ierāva mani notikumu atvarā. Sagrieza galvu. Un tad piepeši, vismazāk gaidītajā brīdī, izmeta ārā. Realitātē. Kur neviens negramstās mūžībai starp kājām vai neizpilda rekviēmu aizgājušo manekenu piemiņai. Kur rīta melus neiespiež padusē (pēc pasta kastes apmeklējuma), bet meklē starp tievēšanas un angļu valodas kursiņu reklāmām viedtālruņos. Toreiz man tā šķita viena no skaistākajām un interesantākajām dzejām, kuras kartē esmu maldījusies. Taustījusi tās kalnu virsotnes. Kritusi bezdibeņos. Pārpeldējusi upes. Stigusi purvos. Ekspedīcija, kuru būtu gatava ieteikt ikvienam, kuram sākas alerģiska reakcija, redzot vārdus, glīti sakārtotos stabiņos. Šajā reizē tas ir «Blusu cirks».
Būt dzejai, manuprāt, ir tas pats, kas būt rozīnei – nekad nevari zināt, vai būsi pa kāda gaumei; vai nenomāksi kāri pēc kēksa, ķīseļa ar pienu vai plova armēņu gaumē. Šajā dzejas akrobātikas paraugdemonstrējumā man tikusi iedalīta labākā vietā skatītāju ložā. Mani netraucēja ne priekšā sēdošā indivīda cirtainie mati, ne konfekšu papīrīšu čaboņa, ne neirotiski smiekli par dzejnieka radītajiem portretiem, kas tuvi un tāli atgādina mūs pašus. Tā, piemēram, dzejolī «Māklslinieka portrets zēnībā» citēju «Astotajā klasē pirmajā semestrī / mūzikā un literatūra – 3» (83. lpp.), redzēju sevi savā astotajā klasē un pirmā semestra liecībā «nav vērtējuma» ģeogrāfijas ailītē (tagad gribas paļauties uz cerību, ka tas ir kāds «astotās klases lāsts» un ar manām ģeogrāfiskajām zināšanām tomēr viss ir kārtībā, tāpēc jau četrpadsmit gadus pirms gulētiešanas lieki pārlapoju pasaules ģeogrāfijas atlantu). Tāpat Viguls ļauj ielūkoties, kas notiek «Dzejnieka darbistabā», «kad gar māju brauc tramvajs / luncinādams asti» (33. lpp.) , gan «Pagalmā», kur «Sātans izvedis pastaigā suni» (32. lpp.). Mēs visi esam tikai cilvēki, tāpēc netrūkst arī pa kādai kļūdai, tā, piemēram, dzejolī «Kļūda» ieviesusies «Ārā vienmēr bija ziema» (78. lpp) nepareizība, bet, pateicoties mūsu ģeogrāfiskajam piezemējumam uz topogrāfiskās kartes (un šis nav tikai mans pasaules ģeogrāfijas atlanta speciālista redzējums), mums tomēr reizēm ir arī rudens. Mēs visi esam tikai cilvēki, tāpēc nedaudz romantikas manā favorītdzejolī «Tehnoloģiskā romance» – šeit gribētos citēt visu dzejoli, bet došu jums tikai pēdējo «Esmu rakstāmmašīna, vien man nestrādā viens urts» (12. lpp) rindiņu (pārējo meklējiet paši! aši!!). Mēs visi esam tikai cilvēki, tāpēc mīlestība pret kaķiem mūsos ir ģenētiski ieprogrammēta (un to es saku kā piecu kaķu saimniece), tāpēc šajā krājumā Viguls ievietojis arī divus (ļoti pieļauju) sava kaķa Žižeka dzejoļus, kurus citēt es neriskēšu, vien pačukstēšu, ka tie ir «Pirmais Žižeka, mūsu kaķa, dzejolis» (79. lpp.) un «Trešais Žižeka, mūsu kaķa, dzejolis» (89. lpp) (jā, arī mani tīri cilvēciski satrauc, kur palika Otrais Žižeka dzejolis, bet pieļauju, ka šis meistardarinājums, draudot aizēnot visu «Blusu cirka» krājumu, «pavisam, pavisam nejauši» izkritis no lapu kaudzes pa ceļam uz tipogrāfijas ceptuvi).
Noteikti vēlos arī atzinīgi uzteikt krājuma māksliniecisko noformējumu, (un tad ļaudis vienmēr jautā, vai sekos BET, un šoreiz sekos) bet, lai arī cik pievilcīgs (un stilīgs) nešķistu «Blusu cirks» vāciņa dizains, par spīti tam, ka, ja var ticēt (un es nezinu vai var), vāks ir tieši tāds, «kāds bija noliktavā», tas ir gana nepraktisks trīs bērnu, piecu kaķu un divu suņu mammai (kad paņemsiet to rokās, sapratīsiet, par ko es runāju) – jau kopš dzejas krājuma iegādes brīža tas piedzīvojis ne tikai Canis lupus familiaris zobu izturības testu, bet arī aknu pastētes un karbonādes miokarda infarktu. Iespējams, ka tas (joprojām par grāmatas vāku, kurš, starp citu, pieejams astoņās dažādās krāsās) piedzīvojis vairāk gastronomisku izvirtību, nekā mans virtuves dēlītis. Un tomēr… visas šīs nebūtības neatbrīvo no fakta, ka iespējams (un varbūt pat ļoti) cilvēks nav nekas vairāk par mēmu blusu suņa kažokā, un Arvja Vigula ektoparazītu cirks ir viena no skaļākajām (un gardākajām) dzejām, kas pēdējā laikā baudīta.
Stāvu atspiedusies pret vannasistabas durvju stenderi. Mēmi vēroju, kā savu dzīvi dzīvo veļasmašīnas centrifūgas režīms. Dzīvi, kuru neviens neplāno nolaupīt, ja nu vienīgi elektrības pārrāvums, janvāra vēju trakošanas elektrotīklu tuvumā dēļ. 1200 apgriezieni minūtē. Viens, divi, trīs. Un tā desmit minūtes no vietas viņa izdzīvo dzīvi, kuru neviens viņai nevar atņemt – baltā, taisnstūrveida kaste, metāla un plastmasas elementiem. Stāvu atspiedusies pret stenderi. Mēmi. Skaužu. Tu esi laba meitene, veļasmašīna. Es tavā tukšajā, izsalkušajā mutē sametu visas pasaules netīro veļu, bet visas pasaules uzslavas saņem tu, bleķa kaste, kuras dzīvi neviens neplāno nolaupīt. Izārdīt. Saraut gabalos smagās domas, kas spiež uz smadzeņu stumbra. Viens, divi, trīs. Tu esi laba meitene, bet es?
Kad 2019. gada jūlijā emuārā tapa ieraksts par rakstnieces Agneses Zarānes pirmo romānu jauniešiem «Slīdošās kāpnes», Agnese jau bija sākusi strādāt pie īso (autokorekts uzstājīgi pieprasa «īso» izlabot uz «īsto», un man šoreiz tik ļoti piekrist, ka taisni vai jānopaijā telefona ekrāns) stāstu krājuma. Toreiz jau bija skaidrs, ka šos stāstus pievienošu lasāmgabalu sarakstam – Agnese bija nozagusi manu sirdi ar savu tīro, nesamāksloto rokrakstu, izrakstot uz grāmatas lapaspusēm romāna tēlus un notikumus tā, lai ne brīdi nešķistu, ka tas ir kāda pumpainu tīņu seriāla, mērķēta ārzemju auditorijai, blāvs atspoguļojums latviešu mērcē (kā tas reizēm mēdz, piedodiet, atgadīties jaunajiem pašmāju autoriem). Pārkaisītā ar dillēm. Cauraugušu speķi. Diemžēl, labo meiteņu stāsti, jeb, kā teica mans dēls: «grāmata ar smuko vāku», nāca neciešami ilgi, taču vecā labā seno divupiešu paruna – «kas ilgi nāk, tas labi nāk», arī šajā gadījumā ir nostrādājusi. Tieši tāpēc, tikko izkāpusi no smukās grāmatas lapaspusēm, prātoju, kā labāk pateikt, ka šis bija labāk, kā biju gaidījusi.
Reiz bērnībā, dusmu pārņemta, es nogriezu lellei matus. Man nebija mazāku brāļu vai māsu, ko šādos brīžos iedunkāt. Paraut aiz bizēm vai atņemt rotaļu mašīnu. Nebija pat lielāku. Es biju vecāku vienīgais bērns. Un, kā vienīgajam bērnam, man bija uzlikts pietiekami smags slogs – uz mani tika liktas cerības, kuras reizēm man neizdevās attaisnot. Reizēm man šķita, ka esmu labākais sliktā piemēra piemērs. Sēdi taisni! Lūdzu, paklusē divas minūtes! Citi bērni tā nedara! Nevienai meitenei nav tik nekārtīga istaba! Un mati?! Kas tev ar matiem?! Neviena meitene nestāv ar tik līku muguru! Nomazgā traukus, meitenēm jāprot mazgāt trauki! Kāpēc tev nepadodas matemātika? Citiem bērniem taču padodas! Kāpēc tu neko neēd? Tev negaršo? Skaties, ka nākotnē nav jāpārtiek no samazgām… Es nogriezu lellei matus, jo tā bija perfekta (un es domāju, ka tie ataugs). Laba meitene. Lelle, ne es. Mans vārds nekad nav bijis iepretim vienādības zīmei un labas meitenes statusam.
Stāstu krājumā «Laba meitene» autore apkopojusi 11 stāstus, kurus izstāstījušas meitenes, kuras centušās būt labas. Kuras bijušas labas. Labas draudzenes, mīļotās. Meitas un mātes. Māsas. Kā no māla mīcītas figūras. Kustamie (un nekustamie) īpašumi. Kā apnicīgas dziesmas, kas griežas galvā uz riņķi, rit dienas, jo nav spēka izkāpt no taktīm, kas atkārtojas. Atkal un atkal. Jo, lai to izdarītu, kaut kā drusciņ pietrūkst. Pietrūkst drosmes, pašpārliecinātības. Pietrūkst gribas. Viss, kas varētu izraut no apburtā loka, ir butaforija – laimes imitācija, jo kurš gan bez vārdnīcas palīdzības var nosaukt tās īsto definīciju? Meli, kuriem viegli noticēt. Lietas, vietas un cilvēki, kuriem viegli piedot. Teātra izrāde, kurā nospēlēt galveno. Atkarība no ovācijām, kas domātas ne tev, bet meitenei, kuru citi izlolojoši. Iznēsājuši kā māte dzemdē iznēsā bērnu. Kaķene kaķēnu. Kuce kucēnu. Cūka sivēnu. Laba meitene.
Knipis pa pieri – Agneses Zarānes «Laba meitene». Šajos stātos netiek izgudrots tosters no jauna vai atklāts iemesls, kāpēc avokado mūžs ilgst vien desmit sekundes. Agnese izgaismo vispārzināmo – viņas visas alkst vienu – dzīvot dzīvi, kuru baiļu dēļ nekad nav pazinušas. Dzīvi, kura nav piepildījusies, jo kāds vienmēr zinājis labāk, kā būt. Man šķiet, Agnese ar šiem stāstiem ir trāpījusi ļoti vārīgā vietā – «Laba meitene» atrod un atradīs savu mērķauditoriju – jauniešus, pieaugušos, meitenes, zēnus, sievietes, vīriešus, tievus, resnus, garus, īsus, melnus, baltus – ikvienu, kurš dienas beigās ir drosmīgs atzīt, ka diena ir nodzīvota citu, ne sevis dēļ. Ikvienu, kuram šī drosme vēl jāpieņem. Labai meitenei.
Grabinu acu plakstus kā tukšas konservu bundžas un nespēju noticēt, ka šodien esmu saņēmusi drosmi, lai beidzot piesēstu pie sava baltā darba zirga (lasīt: Lenovo Yoga 510 portatīvā datora klaviatūras) un rakstītu par to, cik 2021. gads šķitis īss, bet tajā pašā laikā vilcies garumā (un plašumā) kā garšu zaudējusi košļājamā gumija starp četrgadnieka pirkstiem. Gada sākumā par savu grāmatu lasīšanas griestiem noteicu piecdesmit grāmatas. Uz šo dienu noapaļojoties (cerams tikai grāmatu skaitā, ne personīgās figūras aprisēs) varu teikt, ka 2021. gada izlasītas piecdesmit septiņas grāmatas, taču iesāktas un nepabeigtas palikušas četras: Francis Verfels «Musa Daga četrdesmit dienas»; Sigits Paruļskis «Tumsa un partneri»; Lorija Gotlība «Vai tu vēlies par to parunāt?»; Mets Heigs «Pusnakts bibliotēka», par kurām emuārā lapaspusēs lasīsiet (tuvākā vai tālākā) drīzumā. Allaž esmu teikusi, ka šī emuāra lapaspusēs rakstu vien savam priekam, taču mana sirds pukst straujāk ikreiz, kad apskatu AUSTRA.LV statistiku. Šogad tā ievērojami augusi, ik mēnesi pārsniedzot četru ciparu skaitli, pat par spīti tam, ka reizumis šeit ieildzis klusums. Man ir neizsakāms prieks, ka interese par grāmatu lasīšanu jūs ieved AUSTRA.LV lapaspusēs, liekot pakavēties ilgāk pinķerīgajās domās, kuras apviju vārdu vainagiem. Pateicībā par jūsu un grāmatu izdevēju draudzību, jau trešo gadu stāstu par to, kas šajā gadā licis vilties, priecējis un ierindojies grāmatu topa desmitniekā jeb «mēsli un zelta putekļi», kā taisni stāv rakstīts Māras Zālītes burvīgajos «Piecos pirkstos», lūk:
Šī gada lielākie un patīkamākie atklājumi BĒRNU UN JAUNIEŠU LITERATŪRĀ :
Monika Vaicenavičiene «Kas ir upe?» (no lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere; Jāņa Rozes apgāds, 2021)
Kristina Rūšifte «Visi skaitās» (no norvēģu valodas tulkojusi Jolanta Pētersone; liels un mazs, 2020)
Delfīne de Vigāna «No un es» (No franču valodas tulkojusiInta Šmite; Jāņa Rozes apgāds, 2021)
Karloss Ruiss Safons«Vēja ēna»(Carlos Ruiz Zafón «La Sombra del Viento») (no spāņu valodas tulkojis Centis Gercāns (2009); Zvaigzne ABC, 2019),
Džeimss Boldvins «Džovanni istaba» (James Baldwin «Giovanni’s Room») (no angļu valodas tulkojis Guntis Valujevs; Atēna, 2003
Sandro Veronēzi «Kolibri» (Sandro Veronesi «Il Colibri») (no itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere; Jāņa Rozes apgāds, 2021)
Vilšanās:
Anna Gavalda «35 kilogrami cerības» (35 kilos d’espoir) (no franču valodas tulkojusi Valērija Lasovska; Atēna, 2008)
Jana Vagnere «Dzīvi cilvēki» (Яна Вагнер «Живые люди») (no krievu valodas tulkojusi Māra Poļakova; Zvaigzne ABC, 2021)
PAŠMĀJU RAŽOTĀS LITERATŪRAS spīdeklis:
Ramona Indriksone «Es biju cita» (apgāds Zvaigzne ABC, 2021),
taču nu, bungu skaņām fonā rībot (labi, nebūšu tik dramatiska – tā ir tikai skaņa, kuru rada veļasmašīnas centrifūga), 2021. gada top 10:
2021. gada TOP 10
10. Inga Gaile «Skaistās»
Par rakstnieces Ingas Gailes rokrakstu priecājos tieši pirms diviem gadiem, kad gabalu pa gabalam kopā liku Stiklus. Kārpijos ārā no emociju lamatām, kurās autore mani bija notvērusi. Romānu Skaistās var uzskatīt par Stiklu turpinājumu, tāpēc satikšanās ar jau iepriekš iepazītajiem tēliem, kuriem biju līdzpārdzīvojusi jau agrāk, bija neparasti gaiša. Kaut patiesībā Skaistās slēpj sevī biedējošu tumsu. Kas tad īsti dzīve ir? Skaistās pakļauj lasītāja prātu domāšanai. Gaidīšana, kad kāds sniegs atvieglojumu un aizmiršanos vai vismaz uzņemsies atbildību par nepareizām izvēlēm un negodīgiem likteņiem. Pieķēru sevi pie domas, ka besī, ka tā raksta. Raksta tā, ka negribas lasīt tālāk. Negribas, jo tas nozīmētu, ka stāsts drīz tiks atbrīvots no grāmatas lapaspušu važām. Un to es negribēju pieļaut. Vilku un staipīju burtus. Teikumus. Par spīti tumsai. Meistarīgi!
“Rīts šai vietā vairs neuzausīs.”
(Izdevējs: Dienas Grāmata, 2019)
9. Keita Elizabete Rasela «Mana tumšā Vanesa»
«Mana tumšā Vanesa» lapaspusēs rakstniece iekodējusi stāstu par attiecībām, kas izveidojas starp piecpadsmit gadus veco Vanesu un teju trīsdesmit gadus vecāko literatūras skolotāju Streinu. Tas, kas sākumā šķietami norāda uz nevainībā plaukstošu draudzību, galvā iesētu domu dārzu, kura augļi patiesībā ir maldu pilni, drīz vien pāraug bīstamā, stratēģiski pārdomātā spēlē, kurā katrs nākamais «līmenis» ved arvien tuvāk un tuvāk iznīcībai. «Mana tumšā Vanesa» liek apstāties un padomāt. Padomāt par cilvēkiem, kuri neapdomīgi tikuši sāpināti. Salauzti zem spēcīgo pārdzīvojumu sloga un to pēcgrūdieniem, kuri atkal un atkal liek atsaukt atmiņā notikušo, jo atskatoties «atpakaļ», nekas cits nav redzams. Un nekas cits nav redzams, arī raugoties uz priekšu. Romāns «Mana tumšā Vanesa» ir spēcīgs rakstnieces Keitas Elizabetes Raselas pieteikums. Tajā ir spēks, kurš var mainīt to, kā cilvēki ieraduši domāt. Ievibrēt sirdsapziņu ikvienam, kurš zinājis, bet nedarījis neko, lai to apturētu. (Plašāk par romānu ŠEIT!)
«Mēs piedzimstam, dzīvojam un nomirstam, un lēmumi, ko pieņemam pa vidu, viss, par ko diendienā pārdzīvojam, – beigās nekam no tā nav nozīmes.»
(No angļu valodas tulkojusi Krista Strode; izdevējs:izdevniecība Helios, 2021)
8. Kolīna Hūvere «Manas laimes lauskas»
«Manas laimes lauskas» sevī ietver arī personiskas atmiņu atblāzmas no pašas Kolīnas Hūveres bērnības. Autores piezīmes, kuras lasāmas grāmatas beigās, liek sirdij sažņaugties (un ne tikai – pēdējās (vismaz) piecdesmit lapaspuses, pavadīju šņukstu un asaru simfonijā). Tiem, kuru dzīvi nenomāc nežēlība, ir grūti saprast attiecības (un ģimenes), kuras turas kopā par spīti vardarbībai. Taču, kad saņem mīļotā pirkstu kauliņu nospiedumus uz saviem vaigu kauliem, ir viegli sev iestāstīt, ka tas ir tikai pārpratums. Un piedot. Tad nāk otrā un trešā pārpratuma reize. Ceturtā. Piektā. Un tad jau tas sāk šķist pavisam dabiski. Un, ja ir izturēts tika daudz, var taču pamēģināt izturēt vēl. Varbūt kaut kas mainīsies… Varbūt vēl ir iespēja kaut ko glābt… Taču nav. Katra palikšana tikai «padara aiziešanu daudz grūtāku nākamajā reizē.»
«Visas cilvēciskās būtnes pieļauj kļūdas. Cilvēka raksturu nenosaka mūsu pieļautās kļūdas. Visu izšķir tas, kā mēs uztveram šīs kļūdas un pārvēršam tās mācībās, nevis attaisnojumos.»
(No angļu valodas tulkojusi Gunita Mežule; Izdevējs: apgāds Kontinents, 2018)
7. Ramona Indriksone «Es biju cita»
Ramonai Indriksonei romānā «Es biju cita» izdodas uzburt sāpīgu realitāti. Pieskarties tēmām, kuras citkārt ir nepatīkami cilāt, bet Betas stāstā tām nav iespējams aiziet garām. Apiet apkārt. Izlikties, ka problēmu nepastāv. Tās nelokāmi stāv pāri visam un, kā «vārdu lapsenes uzmācīgi riņķoja man apkārt, dažreiz sāpīgi iedzēla.»(12. lpp.) Pateicoties autores lieliski atveidotajiem tēliem, lasītājs tiek izmests izplatījumā, kurā valda dzīvnieciski likumi. Tuvais kļūst savādi svešs. Svešais kļūst savādi tuvs. Cik tālu stāsts ir patiess? Cik daudz ir izdomāts, kā «sapņi, nereāli gaisīgi kā cukura vates kuplais mākonis, kas jau pēc brīža pārvērtās lipīgā, salkanā ķēpā»? (148. lpp.) Viltoti smaidi un draudzības. Virtuālas realitātes. Cilvēku tirdzniecība. Pārprastas jūtas. Mentālā pārslodze. Psihiatru slēdzieni. Audžuģimeņu statusi. Vecāku radītās brūces, kur bērniem pašiem jāapkopj. Un tad mēs, lasītāji, nostādīti bezpalīdzīgā situācijā, sekojot burtu sekvencēm, tikai noskatāmies, kā šī pirmās palīdzības sniegšana veido likteņus zem pareizu un nepareizu izvēļu krustugunīm. Apdzēsti sapņi, kuru pelnos jauni jāizsapņo. «Viņi neprata citādi audzināt.»(117. lpp.) Un viņa neprata citādi dzīvot. Dzīve «aizslīdēja garām kā tramvajs, paspēju vien izlasīt reklāmu uz sāna.»(146. lpp.) (Plašāk par romānu ŠEIT!)
(Izdevējs: apgāds Zvaigzne ABC, 2021)
6. Sandro Veronēzi «Kolibri»
Romāns Kolibri kā lapa, kas sagraizīta ar šķērēm sīkos gabaliņos. Neatpazīstamos. Un kā mozaīka kopā liekama. Nesaliekama. Īstie gabaliņi gar neīstajiem berzējas. Izberzējas. Mēģina ieņemt pareizās formas. Pareizās pozas ieņemt mēģina. Tāpēc laiks romānā nav noteicošais. Laiks lēkā kā bērns ar lecamauklu. Te senākā un nesenākā pagātnē. Tagadnē. Aizlec pārāk tālu. Aizlec nākotnē. Atgriežas. Apgriežas. Iegriežas vēstulēs. Vēstulēs, kas iztukšo bijušo. Iztukšo dzīvi. Izmēž. Izbirstē. Ielaužas telefona sarunās. Iegraužas īsziņās. Kā treknā ābolā. Laiks nav noteicošais. Noteicošais ir cilvēks. Noteicošie ir tēli. Tēli, kuri nomaldījušies no ceļa, kamēr laiks savā bērna prātā lēkā ar lecamauklu. Turpu šurpu. Šurpu turpu. Plaisas attiecībās. Plaisas starp cilvēkiem. Pāriem un nepāriem. Ģimenēm. Un vientuļiem. Plaisas, kas plēšas lielākas. Drūmākas. Nenovēršami – jo viss jau no paša sākuma ir bijis nepareizi. Nepielūdzami. Tā ir grāmata vienam garākam vai diviem īsākiem vakariem (es tajā biju plānojusi uzkavēties ilgāku laiku, bet). Tā ir neapstādināma. Tā liek lasītājām vārdus kampt vienu pēc otra. Vienu pēc otra. Septiņdesmit vārdus sekundē. Kā kolibri spārnu vēzieni.
«…atklāju, ka tad, ja no manas dzīves aizvāc visu lieko, paliec vienīgi Tu.»
(No itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere; Izdevējs:Jāņa Rozes apgāds, 2021)
5. Lalita Muižniece «Pēdas • Melita Rīgā»
Abus stāstus, kā «Pēdas», tā «Melita Rīgā», trimdas latviete, dzejniece Lalita Muižniece radījusi teju vienlaikus. Pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu vidū. Tie ir stāsti, kas iestiepjas dziļi pašas autores dzīves šūnās. Ārda kodolu. Izārda. Pa gabaliem. Un pa gabaliem mēs, lasītāji, to atkal kopā saliekam. Saliekam stāstus, kuros izstāstīti īsti cilvēki. Izrakstīti pašu rokrakstiem. Īsti. Ne nomoda sapņu tēli. Smukām sejām. Tvirtiem ķermeņiem. Cilvēki īsti. Ar pilnībām. Un nepilnībām. Taču atsevišķiem cilvēkiem autore tīši (un netīši) devusi jaunus vārdus. Savus atstājot aiz borta. Viļņu sabadīšanai. Pati autore atzīst, tas darīts tikai tāpēc, lai lasītājs stāstos neiemiesotu vienas vienīgas ģimenes likteņa rotaļas. Tās, kurā dzimusi Lalita Muižniece, prozaiķes un dzejnieces Rūtas Skujiņas un literāta, žurnālista Jūlija Lāča ģimenes. Tas darīts tikai tāpēc, ka caur šiem stāstiem autore centusies izstāstīt ne tikai savu, bet visu sava laikmeta līdzcilvēku likteņus. Saaustiem kopā zem divu stāstu virsrakstiem. (Plašāk lasi ŠEIT!)
«Es gribu saprast. Bet saprašana negozējas ceļa vidū. Tā slēpjas aiz vārdu un rakstu grēdām, aiz saukļiem, aiz taisnošanās, aiz nosodījumiem, aiz īsredzības, aiz pēcnotikuma gudrībām, aiz gļēvulības, aiz bravūrības, aiz solījumiem, aiz deklarācijām, aiz cerībām, aiz līgumiem, aiz izmisuma, aiz nodevības, aiz mīlestības ‒ ‒ Un atbildes? Atbildes ir meklēšanā.»
(Izdevējs: apgāds Mansards, 2020)
4. Kārlis Kazāks «Sākums mūs atrod pats»
2011. gada ziemā (kā raksta Kazāks, laikā, kas radīts sapņiem), kad koku zaros kuplo pārslas un dziļi šallēs satuntulējušies cilvēku apveidi ripo pa sāls nokaisītām ielām, ideja, kas tika taupīta vien pašam, proti, Latvijas šķērsošana ar kājām (no Indras līdz Papei), ieguva jaunas aprises. Katrs, kurš dzirdēja kaut nelielu šīs ieceres skici, tūlīt to metās labot pēc saviem ieskatiem ar vēlmi iesaistīties. Ideja par pārgājienu ar kājām, izauga līdz idejai par dažu dienu velobraucienu, kurā, sekojot Latvijas kartē atzīmētajām raustītajām (un neraustītajām) līnijām, lielākiem un mazākiem ceļiem (un bezceļiem), piedzīvojumu meklētājiem (un šīs grāmatas lasītājiem) būs iespēja nokļūt vietās, kurās laiks rit citādi. «Īstajam brīdim ir milzīga nozīme.» (26. lpp), laikam tieši tāpēc 2012. gadā, pēcjāņu rītā (un tā tas būs gadu pēc gada), sākās Velomūzikas stāsts. Taču, manuprāt, ir greizi iedomāties, ka šī grāmata galvenokārt ir par braukšānos ar velosipēdiem un dziesmiņu dziedāšanu. Nobraukto kilometru skaitīšana ir tikai otrā plāna loma. Visupirms tā ir grāmata par mums pašiem. Par to, kādus redzam sevi un kādus mūs redz citi. Tikai šoreiz to saredzēt (salasīt) palīdz Kārļa Kazāka balss. Un autors to dara garšīgi. Vārdi kūst uz mēles. Un ir grūti neiemīlēt vietas un cilvēkus, kurus apraksta Kazāks. Vietas un cilvēkus, kuras un kurus nekad neesmu sastapusi, un, visticamāk, nesastapšu. Taču zinu, ka šī sajūta mani nepametīs. Lasītājs viens pret vienu tiekas ar brīnišķīgu stāstnieku (un zīmētāju – grāmatu caurvij paša autora zīmētās ilustrācijas, un jūs pat vēl nenojaušat, ja neesat vēl pārlapojuši grāmatu, cik lielisku gaisotni tās piešķir), kura bezgalīgie stāsti nav vienkārši galvu reibinoši piedzīvojumi, bet vesels smalku atziņu tīkls. (Plašāk par grāmatu lasi ŠEIT!)
«Bailes rodas no nezināmā, un man reizēm patīk pieiet tuvāk tai robežai un apsveicināties.»
(Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2021)
3. Regīna Ezera «…pār izdegušiem laukiem skrien mans sapnis»
Šī mazā, sārtu krāsu tērptā grāmatiņa ar Regīnas Ezeras vārdu uz vāka man gar acīm nozibēja sen. Biju lasījusi nelielus citātus no tās, pat nenojaušot, cik lielu mīlestību un sāpes tie sevī slēpj. Kā rakstniece, tā grāmatas vāki. «…pār izsegušiem laukiem skrien mans sapnis» sevī glabā divdesmit piecas vēstules, kuras rakstītas laikā posmā no 1966.-1968. gadam. Vēstules rakstītas kādam, (kura vārdu neatklāj, taču to var sajust (vai sameklēt internetā)), taču vairāk pašai, kā atklāj vienā no tām. Regīna Ezera raksta tā, lai sāpinātu visus – vēstuļu adresātu, ikvienu lasītāju (ja reiz tās nonāktu nepareizajās (un pareizajās) rokās), taču galvenokārt – sevi. Lai sāpinātu visus, kuru lūpas reiz iztaustīs šos vārdus. Vēstules uzzied kā nekrietnas puķes. Piezied un piesmaržina dvēseli. Berž un skrāpē ar saviem asumiņiem. Tāda mīlestība, kuru apraksta Ezera, mēdz iekaist. Drusku. Bet tā, lai vēl ir iespējams pateikt – skaisti… Jutos neērti, laužoties cauri šīs nepiepildītās mīlestības viļņiem, taču priekšvārda autores, rakstnieces meitas Aijas Vālodzes rakstītie vārdi nomierina: «Šīs vēstules ir tik neaizsargātas, ka, par spīti Regīnas Ezeras atļaujai pēc viņas nāves nodot tās atklātībai, man ilgu laiku bija grūti izšķirties, vai to vispār darīt. Tomēr, tā kā tās cieši saistītas ne vien ar viņas personisko, bet arī radošo dzīvi, svaru kausi nosvērās par labu publicitātei.»
«Cilvēkam ir vajadzīgs kāds, ko mīlēt, kā dēļ vairāk vai mazāk uzupurēties un atteikties. Šis pienākums ir varbūt pats grūtākais no visiem cilvēka pienākumiem, bet tas man liekas pats cilvēcīgākais.»
(Izdevējs: apgāds Priedaines, 2003)
2. Džeimss Boldvins «Džovanni istaba»
Romāns «Džovanni istaba» pirmo reizi publicēts 1956. gadā. Tā ir pasaule, kura slīgst aizspriedumu okeānā. Taču šodien (pēc sešdesmit pieciem gadiem) mēs joprojām neesam izpeldējuši šī okeāna krastā. Šī nav vienīgā reize, kad Džeimss Boldvins savā literārajā darbā skar tēmas, kuras lielākajā daļā sabiedrības rada sašutumu un neizpratni. Izpleš nāsis. Atkar žokli. Boldvins bezbailīgi raksta par visu, kas divdesmitā (un, kā izrādās, arī divdesmit pirmā) gadsimta cilvēkam uzdzen nelabumu. Mani sarūgtina apziņa, ka aizvien liela daļa cilvēku nenoguruši turpina potēt sevī pareizību. Trīcošām rokām sēž uz savām diennakts stereotipu devām. Un tādi, kārtīgi noēdušies savu pareizību, nāk un māca pārējiem, kā būt. Cilvēkiem. Kamēr vieni ir izauguši no pamperiem, otri dirš pa taisno biksēs, un ar apzelētu pirkstu rāda uz pidariem, nēģeriem un pārējiem izdzimteņiem, kurus Dievs uz Zemes nolicis kļūdas (vai sliktas humora izjūtas) pēc. Ir neizturami dzīvot starp cilvēkiem, kuri mīlestību nostata pretī savām, akurāt, dziļajām pārdomām par to, kurškuramkurācaurumākobāž. Izsmej. Nicina. Baksta kā ar dakšu kontaktligzdu un gaida uzliesmojumu. Ķircinoša spēle bez noteikumiem. Ielu cīņas, kurās izteiktie argumenti neiztur kritiku. Tā ir šaurība laikā un telpā. Un domāšanā. Romāns «Džovanni istaba» ir jauna cilvēka sevis atrašanas mēģinājums. Tāls ceļojums, kura galamērķis ir iznīcība, jo – ko gan var gaidīt no mīlestības, kuru barojušas tās pašas saknes, kuras naids? (Plašāk lasi ŠEIT!)
«Ne sevišķi daudz ļaužu jebkad ir nomiruši no mīlestības. Bet tik ļoti daudzi ir gājuši bojā un vēl aizvien iet bojā ik stundas no tās trūkuma.»
(No angļu valodas tulkojis Guntis Valujevs; Izdevējs: Atēna, 2003)
1. Karloss Ruiss Safons «Vēja ēna»
2021. gada grāmatu grāmata izrādījās tieši tā, kuru šajā gada lasīju pirmo: «Vēja ēna» nav vienkārši grāmata, kuras lappušu diapazons aizpilda brīvo vietu no vāka līdz vākam. Tā ir kā lēnā deja ar rēgu. Tā vada, tu pakļaujies. Bez ierunām. Tai ir daudz vairāk dvēselisku īpašību nekā vienkāršā garāmgājējā uz ielas. Tas iesloga tevi, vijoties kā labirints bez izejas. Tu maldies un netiec gudrs, vai tiešām esi iesaistīts šajā bīstamajā spēlē vai atkal alojies. Rakstnieks lasītāja priekšā kā pusdienu piedāvājumu servē Barselonu. Divdesmitā gadsimta pirmajā pusē. Aizmirsto grāmatu kapsētu, kurā atdusas tintē tērptie sapņi. Sapņi, kuri spēj atdzimt. Spēj iemiesoties. Plosīt. Iedvest šausmas. Iedvest cerības. Aizdegt ilgu un vēlmju ugunskuru. Neprātīgām, neapslāpējamām liesmām. Stāsts esot vēstule, ko autors raksta sev pašam, lai pastāstītu to, ko citādi neuzzinātu. Nezinu, vai Karloss Ruiss Safons uzzināja to, ko citādi nebūtu uzzinājis, bet es to izdarīju. Tagad es zinu, ka Vēja ēna ir nenovērtējamākā grāmata, kura nonākusi manā necilajā iespieddarbu kolekcijā. (Plašāk par romānu lasi ŠEIT!)
«…brīdi man ienāca prātā, ka tur priekšā ir tikai zaudējumu un nebūtības rēgi, un šī pasaule man apkārt nav reāla. Tā ir gaistoša un pastāv tikai tik ilgi, cik es spēju to noturēt savā skatienā.»
(No spāņu valodas tulkojis Centis Gercāns (2009); Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2019)
Manī nekad nav bijis iekodēts grāmatmīlestības kods. Obligātās literatūras saraksts man allaž bijis tik pat svešs kā ķīmisko elementu periodiskā sistēma vai elektriskā lādiņa nezūdamības likums. Domas par grāmatu lasīšanu man uzdzina miegu, bet galveno varoņu attiecību peripetiju preparēšana – depresiju. Taču 2019. gadā es iemīlējos sajūtā, kuru rada acu skatiena pārvietošanās pāri grāmatas lapaspusēm. Teju pusgadu vēlāk dzima ideja par grāmatu bloga AUSTRA.LV izveidi. Es sekoju savai sirdsbalsij (un reizēm man šķiet, ka šāda padarīšana ir diezgan muļķīga, jo reiz es sekoju savai sirdij un tagad man mājās ir pieci kaķi, divi suņi, trīs bērni un vīrs) un attapos šeit, rakstot par grāmatām, kuras krustojušās ar manu garšas kārpiņu armiju. Taču pēdējā laikā jūtu, ka būšana šeit mani neuzlādē tik ļoti, kā pirmsākumos. Grāmatas nerosina apetīti, bet dators mēmi rij putekļus vistālākajā darbagalda stūrī. Jūtos nogurusi no visa un nespēju atrast sava barošanas bloka īstos vadiņus, lai reanimētu to, kas palicis pāri no cilvēka, kurš reiz lasīja pa grāmatai dienā. Dienu no dienas. Vai divas. Es izmisīgi alkstu pēc kaut kā jauna. Alkstu pēc pārmaiņām. Viens ir skaidrs, pārmaiņas prasīs nedaudz vairāk laika kā man bija šķitis līdz šim, taču skumjām nav pamata – šī platforma turpinās uzlasīt mana prāta drupačas, kuras atstāj lielisku grāmatu baudīšana, taču šķiet, ka pienācis laiks mainīt šī emuāra ierasto formu un rakstīt ne tikai par grāmatām – centīšos atjaunot dzīvības procesus organismā, meklējot sevi ne tikai literatūrā, bet arī citos mākslas veidos, kas cieši skar vai gluži pretēji – attālina no tā, kas bijis ierasts šeit. Visticamāk, ka drīzumā, rakstot interneta pārlūkprogrammas adreses laukā AUSTRA.LV, tas jūs aizvedīs zem jauna domēna un emuāra nosaukuma (šodienā to, šķiet, moderni sauc par rebrendingu), taču tur joprojām būšu es, grāmatas un tas, ko šobrīd nespēju definēt trīsdesmit trīs alfabēta burtu jūklī.
Draugi, tiekamies grāmatu lapaspusēs, pie kafijas tasēm un kūkām, un sarunām, kas iedvesmo! LAIMĪGU 2022. GADU!
Rudens ir sāpīgs visiem iesaistītajiem. Koku kuplos matu ērkuļus izplūkā vējš. Iecērt zobus ādā asas lietus lāses. Mākoņi izraud vasaru no sevis ārā. Saldējuma kokteiļus. Saulē izbalējušus matus. Izraud tieši uz maniem pleciem. Es zaudēju balstiesības pirms laikiem. Un pirms laikiem laiks zaudēja sevi. Zeme laižas snaudā. Ielaižas taisni bīstamā darījumā ar mūsu nepiepildītajām ilgām. Izsapņos saldos sapņos, ziemas spelgonī, visu, kas mums nebija un bija pa spēkam, bet pietrūka drosmes. Pieplok pie zemes zāļu stiebru smagās galvas, kas vēl tikko klanījās pie svelošas saules kājām. Bet tagad mākoņi, mākoņi, mākoņi… Pieplok pie zemes zāļu stiebru smagās galvas. Klausās Zemes sirdspukstu simfonijā. Notis ķēmīgi izkārtojušās partitūrā. Sit ārā no ritma (kad tu pēdējo reizi biji pie kardiologa, Zeme?) mieru. Rudens ir sāpīgs visiem iesaistītajiem. Pamiers nekad nav iestājies. Un neiestāsies. Kad otram (un pirmam) sāp. Pat allaž klusās vēstules pasta kastē sakritušas viena uz otru. Pilnas šaubām. Un ēnām. Neatstāj vietas vārdiem, kas spētu sāpes aizdzīt prom. Sakritušas viena otrai uz nerviem. Pasta kastē sācies apvērsums. Un domās. «Manas domas met kūleņus, skrienoties ar laiku, skrienoties ar pasauli, kas nemitīgi mainās, visu, kas ar mums ir noticis, mēs nespēsim noturēt un nest sev līdzi.» (160 lpp.) Un nevajag. Sāksim visu no gala. Meklēsim sākumu vai ļausim, lai «sākums mūs atrod pats»…
Man šķiet, nav tāda cilvēka Latvijā, kas kaut reizi nebūtu dzirdējis mūziķa Kārļa Kazāka vārdu (un uzvārdu). Pat mana mamma, kura biežāk ir darbos līdz ausīm, nekā (nedarbos) ārā no tiem, patērējot laiku, lai plūstu kopā ar straumi, kurā šodien plūstam mēs, pēc tam, kad bija uzzinājusi, kas ir grāmata, kuru šobrīd lasu, atbildēja: «Jā, esmu dzirdējusi par tādu Kazāku… laikam kaut kāds dziesminieks…» Un man uzreiz prātā neviļus atausa kāda senāka intervija, kurā reiz nejauši ielasījos. Intervija, kurā tieši Kārlis Kazāks bija apspēlējis nelielu vārdu etīdi ap jēdzienu (kaut kāds) «dziesminieks», ko tāds savvaļas zīdītājdzīvnieks dara, kad uzkāpj uz skatuves un tiekas aci pret aci (ausi pret ausi) ar klausītāju. Šoreiz Kazāks iekāpj grāmatā un tiekas ar lasītāju – grāmatā, kuru, šķiet, vienlīdz nepacietīgi, nonākam grāmatu veikalu plauktos, gaidījuši kā velomāni, tā melomāni. Pirms teju desmit gadiem izsapņotais, bet nu jau par tradīciju kļuvušais ikvasaras (svēt)ceļojums cauri Latvijas mazāk zināmajiem nostūriem, braucieni pa saulē izkaltušajiem grants ceļiem, velosipēda mugurā stutējot ne vien dibenus, bet arī velosomas un mūzikas instrumentus, kļuvis taustāms. Pārlapojams. Uz priekšu un atpakaļ. No Jelgavas līdz Padurei. No Kūkām līdz Upītei. No Staburaga līdz Oleriem. Un atpakaļ. Divdesmit septiņus savus dzīves gadus biju veiksmīgi izvairījusies no ceļojumu stāstiem kā no zobārsta krēsla un gudrības zobu ekstrakcijas starta komplekta. Pēdējo pāris nedēļu laikā piedzīvoju abus.
2011. gada ziemā (kā raksta Kazāks, laikā, kas radīts sapņiem), kad koku zaros kuplo pārslas un dziļi šallēs satuntulējušies cilvēku apveidi ripo pa sāls nokaisītām ielām, ideja, kas tika taupīta vien pašam, proti, Latvijas šķērsošana ar kājām (no Indras līdz Papei), ieguva jaunas aprises. Katrs, kurš dzirdēja kaut nelielu šīs ieceres skici, tūlīt to metās labot pēc saviem ieskatiem ar vēlmi iesaistīties. Ideja par pārgājienu ar kājām, izauga līdz idejai par dažu dienu velobraucienu, kurā, sekojot Latvijas kartē atzīmētajām raustītajām (un neraustītajām) līnijām, lielākiem un mazākiem ceļiem (un bezceļiem), piedzīvojumu meklētājiem (un šīs grāmatas lasītājiem) būs iespēja nokļūt vietās, kurās laiks rit citādi. «Īstajam brīdim ir milzīga nozīme.» (26. lpp), laikam tieši tāpēc 2012. gadā, pēcjāņu rītā (un tā tas būs gadu pēc gada), sākās Velomūzikas stāsts – notikums «ne tikai mums pašiem, bet arī cilvēkiem, kurus sastapsim ceļā vai vēlāk ar televizoru ekrānu starpniecību.» (18. lpp)
Lai arī «Sākums mūs atrod pats» biju atzīmējusi savā «lasāmo grāmatu sarakstā», nebiju īsti pārliecināta, vai tiešām reiz ļaušu tai ienākt savā dienaskārtībā, starp bērniem ar šokolādes nosmērētām mutēm, netīro trauku kalniem virtuves izlietnē, drēbēm, kas caurām dienām maļas veļasmašīnas dzirnavās (un dažu dien pat trīs ciklus pēc kārtas), saraustītiem seriālu maratoniem, pie katla dibena pierautiem makaroniem (kādā no nodaļām, kurā notikumi risinās pie Rāznas ezera, Kazāks gan raksta, ka makaronus ir grūtāk sačakarēt, kā folijā ietītu zivi ugunskurā, taču tas ir tikai tāpēc, ka viņš ne reizi nav bijis manā virtuvē) un visām grāmatām, kurām, tik ļoti gribētos, lai pietiek, bet nepietiek laika. Mana ikdiena jau tā ir piesātināta ar dažnedažādu krāsu un garšu buķetēm, tāpēc nedomāju, ka tajā būtu vieta arī «nopūtām, stīvām kājām un noberztām pēcpusēm.» (20. lpp.), kas, visticamāk, būtu visa šī stāsta vadmotīvs (bet nav). Taču neilgu brīdi pēc (varu derēt, ka knapi piecas minūtes pēc) tam, kad tipogrāfijas cehā, karsti kūpošas, viena pie otras spiedās jaunizceptās «Sākums mūs atrod pats» grāmatas, mani uzrunāja LTV žurnāliste. Viņa uzdeva man tiešu jautājumu – vai esmu lasījusi jauno Kārļa Kazāka grāmatu, un varbūt man būtu pāris vārdu, kurus veltīt raidījuma «Kultūrdeva» sižetam. Es esmu rakstītāja, ne runātāja (un tā Kazāka jaunā grāmata taču bija tālu lasāmo grāmatu sarakstā pašā viņā galā, aiz Kiviča, Laura Reinika vecmammas Veronikas Reinikas bērnu grāmatas un Korāna oriģinālvalodā), tāpēc, cik vien demokrātiski no žurnālistiem atkratīties mums televizora ekrānos mācījuši politiķi, to centos darīt arī es, taču, pieredzes trūkuma rezultātā, jau nākamajā dienā attapos ar Kazāka jauno grāmatu uz rokām.
Esmu piecu kaķu saimniece un ļoti labi zinu bezpalīdzīgo sajūtu, kas piezogas, kad klēpī ieguļas kaķis. Tu baidies sakustēties, pasniegties pēc kafijas krūzes, televizora pults vai, nedod Dievs, piedzīvot šķavu lēkmi, tādējādi iztraucējot vissaldāko miegu pasaulē. Līdzīgas sajūtas pārņem arī lasot «Sākums mūs atrod pats». Ir bail izbiedēt stāstītāju – nojaukt vārdus teikumā, aizdzīt pieturzīmes prom. Kad šī grāmata iegūlās manās rokās, es vairs nebiju vienkārši lasītāja, es biju daļa no stāsta – viens no daudzajiem puzles gabaliņiem tajā, «vairs neesam katrs atsevišķi, bet visi kopā vienā veselumā.» (53. lpp.) Tieši tik neizmērojami īsta kļūst klātesamības sajūta. Manuprāt, ir greizi iedomāties, ka šī grāmata galvenokārt ir par braukšānos ar velosipēdiem un dziesmiņu dziedāšanu. Nobraukto kilometru skaitīšana ir tikai otrā plāna loma. Visupirms tā ir grāmata par mums pašiem. Par to, kādus redzam sevi un kādus mūs redz citi. Tikai šoreiz to saredzēt (salasīt) palīdz Kārļa Kazāka balss. Un autors to dara garšīgi. Vārdi kūst uz mēles. Un ir grūti neiemīlēt vietas un cilvēkus, kurus apraksta Kazāks. Vietas un cilvēkus, kuras un kurus nekad neesmu sastapusi, un, visticamāk, nesastapšu. Taču zinu, ka šī sajūta mani nepametīs. Lasītājs viens pret vienu tiekas ar brīnišķīgu stāstnieku (un zīmētāju – grāmatu caurvij paša autora zīmētās ilustrācijas, un jūs pat vēl nenojaušat, ja neesat vēl pārlapojuši grāmatu, cik lielisku gaisotni tās piešķir), kura bezgalīgie stāsti nav vienkārši galvu reibinoši piedzīvojumi, bet vesels smalku atziņu tīkls.
Esmu no retsmaidītājiem, taču šī burvīgā grāmatceļojuma laikā, manu seju rotāja smaids, kuru pārtrauca vien skaļās smieklu izvirdumu pauzes, vai mirkļi, kad nācās valdīt aizkustinājuma asaras, jo, kā jau īstenai Kurzemniecei, tāpat, kā daļai no Velomūzikas dalībniekiem, asaras mēdz lepni ieķerties acu kaktiņos. Kurzemnieki taču nav ņuņņas, mēs esam latvju vikingu pēcteči – asaras lai paliek sirdīgajiem latgaliešiem. Un tieši tā arī ir. Šajā grāmatā nopietnība mijas ar asprātību. Bez šīm abām īpašībām nemaz nav jēgas kāpt uz velosipēda, jo «reizēm smiekli ir pēdējais, kas paliek pāri, kad spēki ir beigušies»(146. lpp.),bet par to lai sīkāk jums pastāsta pats Kazāks – grāmatā, kuras pašā ieskaņā tās autors brīdina, ka vārdu savienojuma «viena no skaistākajām vietām Latvijā» lietošana varētu pārkāpt visas ētikas normas. Taču tā ir taisnība. Mūsu Zeme ir tik skaista, ka par spīti tam, ka tā ir apaļa, uz katra stūra nākas labpatikā noelsties – pat tad, kad virs mūsu galvām savelkas draudīgi melni mākoņi un «pat Tomam Bricim būtu skaidrs, ka līs»(96. lpp.), mēs varam būt pateicīgi, ka mums iedalīts tik patiesi skaists zemes pleķītis, kuru saukt par savu. Kuru saukt par mājām. Kazāks raksta, ka ar laiku pie visa pierod (tas ir arī mana vīra mīļākais teiciens, bet to viņš laikam attiecina uz manu nevīžīgo copi pakausī un zilajiem riņķiem zem acīm), arī pie Velomūzikas. Un es atkal nevaru nepiekrist. Apskaidrība, ka ceļojums ir galā, ir asa, kā zobu sāpes, taču apziņa, ka tās noteikti nav beigas – saviļņo. Man ir sajūta, ka jāšķiras no tuviem draugiem, taču zinu, ka viņus vēl satikšu. Tas būs grāmatas lapaspusēs vai kāda tik tikko svaigi nogreiderēta grants ceļa jūtīs, kad «gaiss ir pilns ar jūnija beigām»(102. lpp), taču tā noteikti būs.
Paldies visiem debess ķermeņiem, kas sastāv no karstas gāzes un izstaro gaismu (un Vikipēdijai), kas ļāva lietām notikt un piedzīvot šo satikšanos. Tuvojas Ziemassvētki. Katru dienu kāds svin dzimšanas dienu, vārda dienu. Starptautiskā putukrējuma vai popkorna dienu. «Sākums mūs atrod pats» noteikti ir grāmata, kuru var likt potenciālo dāvanu saraksta pašā augšgalā. Tā noteikti patiks gan grāmatmīļiem, gan tiem, kuri ikdienā aprobežojas ar tualetes atsvaidzinātāja instrukcijas pārlasīšanu. Gan tiem, kuri mīl dabu, gan tiem, kuriem mušas nolaišanās uz rokas izraisa vēdera krampjus. Šī grāmata ir kaut kas brīnumains. Tas ir jāpiedzīvo ikvienam. Gribas pateikt lielu paldies katram, kurš pielicis savu artavu tam, lai šī grāmata beigu beigās taptu un nonāktu līdz mums. Līdz mūsu grāmatu plauktiem un dāvanu papīriem (un citiem iesaiņojumiem). Paldies par atgādinājumu, ka mēs esam skaisti. Un viss ap mums ir skaists. Tikai reizēm mēs par to aizmirstam atcerēties… Varbūt mums jāsāk no sākuma. Vai jāgaida, kad «sākums mūs atradīs pats».