«Mīlestību ar vārdiem nevar izstāstīt.»
20. lapaspuse
Es stāvu pie viņas mājas un prātoju.
Kāpēc visas šai adresei veltītās vēstules atgriežas atpakaļ pie sūtītāja?
Gaisā švirkst gājputnu atvadas.
Dienām ilgi nav lijis.
Tik daudz kas varēja notikt, bet notika tieši nekas.
Starp mums vairs nav neviena, kas būtu ar mieru pienākt tuvāk. Pārkāpt pāri.
Apiet apkārt – tā ir tikai vēl viena no iespējām, kuru neizmantojām.
Tikai vēl viens jautājums, kuru atstājām bez atbildes.
Vairs nav neviena, kas uzzīmētu tiltu starp mums. Un pasauli, kas bija, pirms izlēmām to iznīcināt.
Arī viņas.
Vairs nav.
Ir tikai savādība. Un svešādība. Ir.
Sapnis vienmēr iesākās vienādi.
Viņi tai saka, ka tas ir labdabīgs. Tas briesmonis, kas ieperinājies viņā.
Mīlestība.
«Vai mēs novērtējam laimes mirkļus tajās stundās, kad tie mums pieder?»
143. lapaspuse
Tā jau kļuvusi teju par tradīciju – reizi divos gados tikties ar rakstnieces RAMONAS INDRIKSONES grāmatu varoņiem. Gan 2019. gadā klajā nākušais stāstu krājums «Pāris metru zem ūdens», gan 2021. gadā izdotais romāns «Es biju cita» atstājuši dziļus pārdomu nospiedumus manā atmiņā, tāpēc gaidāmā ielasīšanās rakstnieces jaunākā romāna «Es vedīšu tevi mājās» lappusēs mijās gan ar absolūtu sajūsmu, gan neizdibināmu, bet patīkamu satraukumu. Ramonas Indriksones rokraksts man vienmēr saistījies ar lietu neizskaistināšanu – dzīves aprakstīšanu tā, kā tā izskatās tieši šeit un tieši tagad. Tas ir smags, bet mums visiem ļoti nepieciešams rokraksts – tāds, kas atsauc atpakaļ no sapņu valstības, kurā varde pārvēršas par princi, bet ķirbis par karieti.
«Nevar būt īstas laimes, ja to nepavada dziļas sāpes.»
192. lapaspuse
Romānam «ES VEDĪŠU TEVI MĀJĀS» ir divas balsis – to katru no sava redzes un sajūtu punkta izstāsta Adriāna un Zemgus. Viņu balsis dzīvo kā divas melodijas – katra uz sava skaņu celiņa, līdz kādā brīdī, atrodot kopīgas nošu sekvences, saplūst vienā. Tad pazaudē. Atrod. Atkal pazaudē. Un…
Katrs cilvēks uz traģēdiju lūkojas citādi – vieni grib saņemt atbildes, bet citi – aizmirst un dzīvot tālāk, pirms dzīve ir paspējusi deguna priekšā aizcirst savas durvis. Arī romāna «Es vedīšu tevi mājās» varoņu ceļš vienam pie otra vijas ap traģēdiju, kuru dažiem ir grūti, bet citiem neiespējami izskaidrot, tāpat kā mīlestību, kas «ienāk dzīvē ne prasīta, ne lūgta». (22.lpp.) Noslēpumi, kuru atklāšana spētu iznīcināt ne tikai vienu, bet vairākas dzīves, ir tikai neliela daļa no vēstījuma, ko šis romāns sevī nes. Tas liek lasītājam paskatīties uz dzīvi no malas, mēģinot saprast, kas no visa, ar ko piepildām sevi, ir īsts, kas tikai pašapmāns. Atbildēt uz jautājumu, kāpēc mēs tik ļoti mīlam sevi sāpināt, mēdzot krustu šķērsu ceļot atmiņās, labi zinot, ka tas neko nemainīs – atpakaļceļš nav iespējams.
Kāpēc mēs tik acīmredzami tiecamies pašiznīcināties?
Nākotni nav iespējams paredzēt, taču romāna varoņi uz brīdi ļauj noticēt, ka viss, par ko sapņojam, var kļūt īsts. Ja vien pratīsim sevi sadziedēt pēc visa, kas ir (un nav) noticis. Tik daudzas lietas notiek pretēji mūsu saprašanai, tāpēc ir grūti apzināties to, ka vislielākās sāpes mums parasti sagādā tie, kuri mums bijuši vistuvākie. Tie, ar kuriem esam dalījuši mātes klēpi vai laulības gultu. Tā nav raķešu zinātne – par to rakstīts pat Bībelē.
Kā atkal noticēt labajam? Kā pārstāt dzīvot puspatiesībā? Kā tikt ārā no čaulas, kurā tik ilgi dzīvots? Kā pienākt tuvu, ne attālināties? Kā piedot sev, ka līdz pat šim brīdim varbūt tā pa īstam nemaz nav dzīvots? Un kā iemācīties dzīvot uz priekšu, ne atpakaļ? – tie ir tikai daži no jautājumiem, kurus šķetina (un atšķetina) grāmatas galvenie varoņi un arī mēs lasītāji – tie, kas palikuši grāmatas otrā pusē.
«- Oļi nodilst, viļņi – nekad.
145. lapaspuse
– Beidzoties vētrai, arī viļņi norimst.»
Grāmatas četrdesmit otrajā lapaspusē Ramona Indriksone raksta, ka «lai dzīve nekļūtu par nepanesamu slogu, jārada cita pasaule, uz kuru aizceļot» – man šī pasaule ir grāmatas. Tās ir mājas, uz kurām arī šoreiz rakstniecei ir izdevies mani aizvest.
Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2023
Mana vienīgā taustāmā pēdējo nedēļu lasāmviela ir bijusi atrodama tikai uz pārtikas (un dažiem nepārtikas) produktu iepakojumiem. Esmu būrusies cauri sastāvdaļu un uzturvērtību sarakstiem, cauri lietošanas instrukciju līknēm, meklējot ražotājvalsti un produkta izplatītājus, lai būtu pilnīgi droša, ka savu naudu neiemaksāšu slepkavību atbalstītāju bankas kontos. 
Būt dzejai, manuprāt, ir tas pats, kas būt rozīnei – nekad nevari zināt, vai būsi pa kāda gaumei; vai nenomāksi kāri pēc kēksa, ķīseļa ar pienu vai plova armēņu gaumē. Šajā dzejas akrobātikas paraugdemonstrējumā man tikusi iedalīta labākā vietā skatītāju ložā. Mani netraucēja ne priekšā sēdošā indivīda cirtainie mati, ne konfekšu papīrīšu čaboņa, ne neirotiski smiekli par dzejnieka radītajiem portretiem, kas tuvi un tāli atgādina mūs pašus. Tā, piemēram, dzejolī «Māklslinieka portrets zēnībā» citēju «Astotajā klasē pirmajā semestrī / mūzikā un literatūra – 3» (83. lpp.), redzēju sevi savā astotajā klasē un pirmā semestra liecībā «nav vērtējuma» ģeogrāfijas ailītē (tagad gribas paļauties uz cerību, ka tas ir kāds «astotās klases lāsts» un ar manām ģeogrāfiskajām zināšanām tomēr viss ir kārtībā, tāpēc jau četrpadsmit gadus pirms gulētiešanas lieki pārlapoju pasaules ģeogrāfijas atlantu). Tāpat Viguls ļauj ielūkoties, kas notiek «Dzejnieka darbistabā», «kad gar māju brauc tramvajs / luncinādams asti» (33. lpp.) , gan «Pagalmā», kur «Sātans izvedis pastaigā suni» (32. lpp.). Mēs visi esam tikai cilvēki, tāpēc netrūkst arī pa kādai kļūdai, tā, piemēram, dzejolī «Kļūda» ieviesusies «Ārā vienmēr bija ziema» (78. lpp) nepareizība, bet, pateicoties mūsu ģeogrāfiskajam piezemējumam uz topogrāfiskās kartes (un šis nav tikai mans pasaules ģeogrāfijas atlanta speciālista redzējums), mums tomēr reizēm ir arī rudens. Mēs visi esam tikai cilvēki, tāpēc nedaudz romantikas manā favorītdzejolī «Tehnoloģiskā romance» – šeit gribētos citēt visu dzejoli, bet došu jums tikai pēdējo «Esmu rakstāmmašīna, vien man nestrādā viens urts» (12. lpp) rindiņu (pārējo meklējiet paši! aši!!). Mēs visi esam tikai cilvēki, tāpēc mīlestība pret kaķiem mūsos ir ģenētiski ieprogrammēta (un to es saku kā piecu kaķu saimniece), tāpēc šajā krājumā Viguls ievietojis arī divus (ļoti pieļauju) sava kaķa Žižeka dzejoļus, kurus citēt es neriskēšu, vien pačukstēšu, ka tie ir «Pirmais Žižeka, mūsu kaķa, dzejolis» (79. lpp.) un «Trešais Žižeka, mūsu kaķa, dzejolis» (89. lpp) (jā, arī mani tīri cilvēciski satrauc, kur palika Otrais Žižeka dzejolis, bet pieļauju, ka šis meistardarinājums, draudot aizēnot visu «Blusu cirka» krājumu, «pavisam, pavisam nejauši» izkritis no lapu kaudzes pa ceļam uz tipogrāfijas ceptuvi).
Noteikti vēlos arī atzinīgi uzteikt krājuma māksliniecisko noformējumu, (un tad ļaudis vienmēr jautā, vai sekos BET, un šoreiz sekos) bet, lai arī cik pievilcīgs (un stilīgs) nešķistu «Blusu cirks» vāciņa dizains, par spīti tam, ka, ja var ticēt (un es nezinu vai var), vāks ir tieši tāds, «kāds bija noliktavā», tas ir gana nepraktisks trīs bērnu, piecu kaķu un divu suņu mammai (kad paņemsiet to rokās, sapratīsiet, par ko es runāju) – jau kopš dzejas krājuma iegādes brīža tas piedzīvojis ne tikai Canis lupus familiaris zobu izturības testu, bet arī aknu pastētes un karbonādes miokarda infarktu. Iespējams, ka tas (joprojām par grāmatas vāku, kurš, starp citu, pieejams astoņās dažādās krāsās) piedzīvojis vairāk gastronomisku izvirtību, nekā mans virtuves dēlītis. Un tomēr… visas šīs nebūtības neatbrīvo no fakta, ka iespējams (un varbūt pat ļoti) cilvēks nav nekas vairāk par mēmu blusu suņa kažokā, un Arvja Vigula ektoparazītu cirks ir viena no skaļākajām (un gardākajām) dzejām, kas pēdējā laikā baudīta.
Stāvu atspiedusies pret vannasistabas durvju stenderi. Mēmi vēroju, kā savu dzīvi dzīvo veļasmašīnas centrifūgas režīms. Dzīvi, kuru neviens neplāno nolaupīt, ja nu vienīgi elektrības pārrāvums, janvāra vēju trakošanas elektrotīklu tuvumā dēļ. 1200 apgriezieni minūtē. Viens, divi, trīs. Un tā desmit minūtes no vietas viņa izdzīvo dzīvi, kuru neviens viņai nevar atņemt – baltā, taisnstūrveida kaste, metāla un plastmasas elementiem. Stāvu atspiedusies pret stenderi. Mēmi. Skaužu. Tu esi laba meitene, veļasmašīna. Es tavā tukšajā, izsalkušajā mutē sametu visas pasaules netīro veļu, bet visas pasaules uzslavas saņem tu, bleķa kaste, kuras dzīvi neviens neplāno nolaupīt. Izārdīt. Saraut gabalos smagās domas, kas spiež uz smadzeņu stumbra. Viens, divi, trīs. Tu esi laba meitene, bet es?
Kad 2019. gada jūlijā emuārā tapa ieraksts par rakstnieces Agneses Zarānes pirmo romānu jauniešiem 
Reiz bērnībā, dusmu pārņemta, es nogriezu lellei matus. Man nebija mazāku brāļu vai māsu, ko šādos brīžos iedunkāt. Paraut aiz bizēm vai atņemt rotaļu mašīnu. Nebija pat lielāku. Es biju vecāku vienīgais bērns. Un, kā vienīgajam bērnam, man bija uzlikts pietiekami smags slogs – uz mani tika liktas cerības, kuras reizēm man neizdevās attaisnot. Reizēm man šķita, ka esmu labākais sliktā piemēra piemērs. Sēdi taisni! Lūdzu, paklusē divas minūtes! Citi bērni tā nedara! Nevienai meitenei nav tik nekārtīga istaba! Un mati?! Kas tev ar matiem?! Neviena meitene nestāv ar tik līku muguru! Nomazgā traukus, meitenēm jāprot mazgāt trauki! Kāpēc tev nepadodas matemātika? Citiem bērniem taču padodas! Kāpēc tu neko neēd? Tev negaršo? Skaties, ka nākotnē nav jāpārtiek no samazgām… Es nogriezu lellei matus, jo tā bija perfekta (un es domāju, ka tie ataugs). Laba meitene. Lelle, ne es. Mans vārds nekad nav bijis iepretim vienādības zīmei un labas meitenes statusam.
Stāstu krājumā «Laba meitene» autore apkopojusi 11 stāstus, kurus izstāstījušas meitenes, kuras centušās būt labas. Kuras bijušas labas. Labas draudzenes, mīļotās. Meitas un mātes. Māsas. Kā no māla mīcītas figūras. Kustamie (un nekustamie) īpašumi.
Knipis pa pieri – Agneses Zarānes «Laba meitene». Šajos stātos netiek izgudrots tosters no jauna vai atklāts iemesls, kāpēc avokado mūžs ilgst vien desmit sekundes. Agnese izgaismo vispārzināmo – viņas visas alkst vienu – dzīvot dzīvi, kuru baiļu dēļ nekad nav pazinušas. Dzīvi, kura nav piepildījusies, jo kāds vienmēr zinājis labāk, kā būt.
Rudens ir sāpīgs visiem iesaistītajiem. Koku kuplos matu ērkuļus izplūkā vējš. Iecērt zobus ādā asas lietus lāses. Mākoņi izraud vasaru no sevis ārā. Saldējuma kokteiļus. Saulē izbalējušus matus. Izraud tieši uz maniem pleciem. Es zaudēju balstiesības pirms laikiem. Un pirms laikiem laiks zaudēja sevi. Zeme laižas snaudā. Ielaižas taisni bīstamā darījumā ar mūsu nepiepildītajām ilgām. Izsapņos saldos sapņos, ziemas spelgonī, visu, kas mums nebija un bija pa spēkam, bet pietrūka drosmes. Pieplok pie zemes zāļu stiebru smagās galvas, kas vēl tikko klanījās pie svelošas saules kājām. Bet tagad mākoņi, mākoņi, mākoņi… Pieplok pie zemes zāļu stiebru smagās galvas. Klausās Zemes sirdspukstu simfonijā. Notis ķēmīgi izkārtojušās partitūrā. Sit ārā no ritma (kad tu pēdējo reizi biji pie kardiologa, Zeme?) mieru. Rudens ir sāpīgs visiem iesaistītajiem. Pamiers nekad nav iestājies. Un neiestāsies. Kad otram (un pirmam) sāp. Pat allaž klusās vēstules pasta kastē sakritušas viena uz otru. Pilnas šaubām. Un ēnām. Neatstāj vietas vārdiem, kas spētu sāpes aizdzīt prom. Sakritušas viena otrai uz nerviem. Pasta kastē sācies apvērsums. Un domās. «Manas domas met kūleņus, skrienoties ar laiku, skrienoties ar pasauli, kas nemitīgi mainās, visu, kas ar mums ir noticis, mēs nespēsim noturēt un nest sev līdzi.» (160 lpp.) Un nevajag.
Man šķiet, nav tāda cilvēka Latvijā, kas kaut reizi nebūtu dzirdējis mūziķa Kārļa Kazāka vārdu (un uzvārdu). Pat mana mamma, kura biežāk ir darbos līdz ausīm, nekā (nedarbos) ārā no tiem, patērējot laiku, lai plūstu kopā ar straumi, kurā šodien plūstam mēs, pēc tam, kad bija uzzinājusi, kas ir grāmata, kuru šobrīd lasu, atbildēja: «Jā, esmu dzirdējusi par tādu Kazāku… laikam kaut kāds dziesminieks…» Un man uzreiz prātā neviļus atausa kāda senāka intervija, kurā reiz nejauši ielasījos. Intervija, kurā tieši Kārlis Kazāks bija apspēlējis nelielu vārdu etīdi ap jēdzienu (kaut kāds) «dziesminieks», ko tāds savvaļas zīdītājdzīvnieks dara, kad uzkāpj uz skatuves un tiekas aci pret aci (ausi pret ausi) ar klausītāju. Šoreiz Kazāks iekāpj grāmatā un tiekas ar lasītāju – grāmatā, kuru, šķiet, vienlīdz nepacietīgi, nonākam grāmatu veikalu plauktos, gaidījuši kā velomāni, tā melomāni. Pirms teju desmit gadiem izsapņotais, bet nu jau par tradīciju kļuvušais ikvasaras (svēt)ceļojums cauri Latvijas mazāk zināmajiem nostūriem, braucieni pa saulē izkaltušajiem grants ceļiem, velosipēda mugurā stutējot ne vien dibenus, bet arī velosomas un mūzikas instrumentus, kļuvis taustāms. Pārlapojams. Uz priekšu un atpakaļ. No Jelgavas līdz Padurei. No Kūkām līdz Upītei. No Staburaga līdz Oleriem. Un atpakaļ. Divdesmit septiņus savus dzīves gadus biju veiksmīgi izvairījusies no ceļojumu stāstiem kā no zobārsta krēsla un gudrības zobu ekstrakcijas starta komplekta. Pēdējo pāris nedēļu laikā piedzīvoju abus. 
Lai arī «Sākums mūs atrod pats» biju atzīmējusi savā «lasāmo grāmatu sarakstā», nebiju īsti pārliecināta, vai tiešām reiz ļaušu tai ienākt savā dienaskārtībā, starp bērniem ar šokolādes nosmērētām mutēm, netīro trauku kalniem virtuves izlietnē, drēbēm, kas caurām dienām maļas veļasmašīnas dzirnavās (un dažu dien pat trīs ciklus pēc kārtas), saraustītiem seriālu maratoniem, pie katla dibena pierautiem makaroniem (kādā no nodaļām, kurā notikumi risinās pie Rāznas ezera, Kazāks gan raksta, ka makaronus ir grūtāk sačakarēt, kā folijā ietītu zivi ugunskurā, taču tas ir tikai tāpēc, ka viņš ne reizi nav bijis manā virtuvē) un visām grāmatām, kurām, tik ļoti gribētos, lai pietiek, bet nepietiek laika. Mana ikdiena jau tā ir piesātināta ar dažnedažādu krāsu un garšu buķetēm, tāpēc nedomāju, ka tajā būtu vieta arī «nopūtām, stīvām kājām un noberztām pēcpusēm.» (20. lpp.), kas, visticamāk, būtu visa šī stāsta vadmotīvs (bet nav). Taču neilgu brīdi pēc (varu derēt, ka knapi piecas minūtes pēc) tam, kad tipogrāfijas cehā, karsti kūpošas, viena pie otras spiedās jaunizceptās «Sākums mūs atrod pats» grāmatas, mani uzrunāja LTV žurnāliste. Viņa uzdeva man tiešu jautājumu – vai esmu lasījusi jauno Kārļa Kazāka grāmatu, un varbūt man būtu pāris vārdu, kurus veltīt raidījuma «Kultūrdeva» sižetam. Es esmu rakstītāja, ne runātāja (un tā Kazāka jaunā grāmata taču bija tālu lasāmo grāmatu sarakstā pašā viņā galā, aiz Kiviča, Laura Reinika vecmammas Veronikas Reinikas bērnu grāmatas un Korāna oriģinālvalodā), tāpēc, cik vien demokrātiski no žurnālistiem atkratīties mums televizora ekrānos mācījuši politiķi, to centos darīt arī es, taču, pieredzes trūkuma rezultātā, jau nākamajā dienā attapos ar Kazāka jauno grāmatu uz rokām. 
Esmu piecu kaķu saimniece un ļoti labi zinu bezpalīdzīgo sajūtu, kas piezogas, kad klēpī ieguļas kaķis. Tu baidies sakustēties, pasniegties pēc kafijas krūzes, televizora pults vai, nedod Dievs, piedzīvot šķavu lēkmi, tādējādi iztraucējot vissaldāko miegu pasaulē. Līdzīgas sajūtas pārņem arī lasot «Sākums mūs atrod pats». Ir bail izbiedēt stāstītāju – nojaukt vārdus teikumā, aizdzīt pieturzīmes prom. Kad šī grāmata iegūlās manās rokās, es vairs nebiju vienkārši lasītāja, es biju daļa no stāsta – viens no daudzajiem puzles gabaliņiem tajā, «vairs neesam katrs atsevišķi, bet visi kopā vienā veselumā.» (53. lpp.) Tieši tik neizmērojami īsta kļūst klātesamības sajūta. Manuprāt, ir greizi iedomāties, ka šī grāmata galvenokārt ir par braukšānos ar velosipēdiem un dziesmiņu dziedāšanu. Nobraukto kilometru skaitīšana ir tikai otrā plāna loma. Visupirms tā ir grāmata par mums pašiem. Par to, kādus redzam sevi un kādus mūs redz citi. Tikai šoreiz to saredzēt (salasīt) palīdz Kārļa Kazāka balss. Un autors to dara garšīgi. Vārdi kūst uz mēles. Un ir grūti neiemīlēt vietas un cilvēkus, kurus apraksta Kazāks. Vietas un cilvēkus, kuras un kurus nekad neesmu sastapusi, un, visticamāk, nesastapšu. Taču zinu, ka šī sajūta mani nepametīs. Lasītājs viens pret vienu tiekas ar brīnišķīgu stāstnieku (un zīmētāju – grāmatu caurvij paša autora zīmētās ilustrācijas, un jūs pat vēl nenojaušat, ja neesat vēl pārlapojuši grāmatu, cik lielisku gaisotni tās piešķir), kura bezgalīgie stāsti nav vienkārši galvu reibinoši piedzīvojumi, bet vesels smalku atziņu tīkls. 
Esmu no retsmaidītājiem, taču šī burvīgā grāmatceļojuma laikā, manu seju rotāja smaids, kuru pārtrauca vien skaļās smieklu izvirdumu pauzes, vai mirkļi, kad nācās valdīt aizkustinājuma asaras, jo, kā jau īstenai Kurzemniecei, tāpat, kā daļai no Velomūzikas dalībniekiem, asaras mēdz lepni ieķerties acu kaktiņos. Kurzemnieki taču nav ņuņņas, mēs esam latvju vikingu pēcteči – asaras lai paliek sirdīgajiem latgaliešiem. Un tieši tā arī ir. Šajā grāmatā nopietnība mijas ar asprātību. Bez šīm abām īpašībām nemaz nav jēgas kāpt uz velosipēda, jo «reizēm smiekli ir pēdējais, kas paliek pāri, kad spēki ir beigušies» (146. lpp.),bet par to lai sīkāk jums pastāsta pats Kazāks – grāmatā, kuras pašā ieskaņā tās autors brīdina, ka vārdu savienojuma «viena no skaistākajām vietām Latvijā» lietošana varētu pārkāpt visas ētikas normas. Taču tā ir taisnība. Mūsu Zeme ir tik skaista, ka par spīti tam, ka tā ir apaļa, uz katra stūra nākas labpatikā noelsties – pat tad, kad virs mūsu galvām savelkas draudīgi melni mākoņi un «pat Tomam Bricim būtu skaidrs, ka līs» (96. lpp.), mēs varam būt pateicīgi, ka mums iedalīts tik patiesi skaists zemes pleķītis, kuru saukt par savu. Kuru saukt par mājām.