«Tās ir tik dīvainas sāpes. Mirt ilgās pēc tā, ko nekad nepiedzīvošu.»

Alesandro Bariko «Zīds»

Grabinu acu plakstus kā tukšas konservu bundžas un nespēju noticēt, ka šodien esmu saņēmusi drosmi, lai beidzot piesēstu pie sava baltā darba zirga (lasīt: Lenovo Yoga 510 portatīvā datora klaviatūras) un rakstītu par to, cik 2021. gads šķitis īss, bet tajā pašā laikā vilcies garumā (un plašumā) kā garšu zaudējusi košļājamā gumija starp četrgadnieka pirkstiem. Gada sākumā par savu grāmatu lasīšanas griestiem noteicu piecdesmit grāmatas. Uz šo dienu noapaļojoties (cerams tikai grāmatu skaitā, ne personīgās figūras aprisēs) varu teikt, ka 2021. gada izlasītas piecdesmit septiņas grāmatas, taču iesāktas un nepabeigtas palikušas četras: Francis Verfels «Musa Daga četrdesmit dienas»; Sigits Paruļskis «Tumsa un partneri»; Lorija Gotlība «Vai tu vēlies par to parunāt?»; Mets Heigs «Pusnakts bibliotēka», par kurām emuārā lapaspusēs lasīsiet (tuvākā vai tālākā) drīzumā.
Allaž esmu teikusi, ka šī emuāra lapaspusēs rakstu vien savam priekam, taču mana sirds pukst straujāk ikreiz, kad apskatu AUSTRA.LV statistiku. Šogad tā ievērojami augusi, ik mēnesi pārsniedzot četru ciparu skaitli, pat par spīti tam, ka reizumis šeit ieildzis klusums. Man ir neizsakāms prieks, ka interese par grāmatu lasīšanu jūs ieved AUSTRA.LV lapaspusēs, liekot pakavēties ilgāk pinķerīgajās domās, kuras apviju vārdu vainagiem. Pateicībā par jūsu un grāmatu izdevēju draudzību, jau trešo gadu stāstu par to, kas šajā gadā licis vilties, priecējis un ierindojies grāmatu topa desmitniekā jeb «mēsli un zelta putekļi», kā taisni stāv rakstīts Māras Zālītes burvīgajos «Piecos pirkstos», lūk:

«Var jau būt, ka viņš ir muļķis un zaķpastala, bet gandrīz jebkurš ir vai nu viens, vai otrs, un vairums ļaužu ir abi reizē.»

Džeimss Boldvins «Džovanni istaba»

Šī gada lielākie un patīkamākie atklājumi BĒRNU UN JAUNIEŠU LITERATŪRĀ :

• Monika Vaicenavičiene «Kas ir upe?» (no lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere; Jāņa Rozes apgāds, 2021)
• Kristina Rūšifte «Visi skaitās» (no norvēģu valodas tulkojusi Jolanta Pētersone; liels un mazs, 2020)
• Delfīne de Vigāna «No un es» (No franču valodas tulkojusi Inta Šmite; Jāņa Rozes apgāds, 2021)

Lielākās vilšanās:

• Džons Boins «Puisēns svītrainā pidžamā» (no angļu valodas tulkojusi Ieva Elsberga; Zvaigzne ABC, 2013)
• Bianka Bellova «Ezers» (no čehu valodas tulkojusi Halina Lapiņa; Pētergailis, 2018)

Baudot DZEJAs dziedinošo iedarbību, sev atklāju:

• Ronalds Briedis «Asaru gāze» (Neputns, 2004)
• Arvis Viguls «5:00» (Mansards, 2012)

Lielākā vilšanās:

Vilšanās, ka jau otro gadu pēc kārtas, vilšanās dzejā nenotika… ja vien to var saukt par vilšanos.

STĀSTU KRĀJUMU šajā gadā bijis netipiski maz, taču tie, kas bijuši, bijuši tā vērti, lai atzīmētu šeit:

• Elīna Kokareviča «Rēgi» (Valodu māja, 2021)
• Vija Laganovska «Pirms un pēc» (Zvaigzne ABC, 2020)

TULKOTĀS LITERATŪRAS lielākie pārsteigumi:

• Karloss Ruiss Safons «Vēja ēna» (Carlos Ruiz Zafón «La Sombra del Viento») (no spāņu valodas tulkojis Centis Gercāns (2009); Zvaigzne ABC, 2019),
• Džeimss Boldvins «Džovanni istaba» (James Baldwin «Giovanni’s Room») (no angļu valodas tulkojis Guntis Valujevs; Atēna, 2003
• Sandro Veronēzi «Kolibri» (Sandro Veronesi «Il Colibri») (no itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere; Jāņa Rozes apgāds, 2021)

Vilšanās:

• Anna Gavalda «35 kilogrami cerības» (35 kilos d’espoir) (no franču valodas tulkojusi Valērija Lasovska; Atēna, 2008)
• Jana Vagnere «Dzīvi cilvēki» (Яна Вагнер «Живые люди») (no krievu valodas tulkojusi Māra Poļakova; Zvaigzne ABC, 2021)

PAŠMĀJU RAŽOTĀS LITERATŪRAS spīdeklis:

• Ramona Indriksone «Es biju cita» (apgāds Zvaigzne ABC, 2021),

taču nu, bungu skaņām fonā rībot (labi, nebūšu tik dramatiska – tā ir tikai skaņa, kuru rada veļasmašīnas centrifūga), 2021. gada top 10:

«Tas vien, ka mēs neiekļuvām vienā vilnī, nenozīmē – mēs vēl aizvien neesam daļa no viena un tā paša okeāna.»

Kolīna Hūvere «Manas laimes lauskas»

2021. gada TOP 10

10. Inga Gaile «Skaistās»

Par rakstnieces Ingas Gailes rokrakstu priecājos tieši pirms diviem gadiem, kad gabalu pa gabalam kopā liku Stiklus. Kārpijos ārā no emociju lamatām, kurās autore mani bija notvērusi. Romānu Skaistās var uzskatīt par Stiklu turpinājumu, tāpēc satikšanās ar jau iepriekš iepazītajiem tēliem, kuriem biju līdzpārdzīvojusi jau agrāk, bija neparasti gaiša. Kaut patiesībā Skaistās slēpj sevī biedējošu tumsu.
Kas tad īsti dzīve ir? Skaistās pakļauj lasītāja prātu domāšanai. Gaidīšana, kad kāds sniegs atvieglojumu un aizmiršanos vai vismaz uzņemsies atbildību par nepareizām izvēlēm un negodīgiem likteņiem.
Pieķēru sevi pie domas, ka besī, ka tā raksta. Raksta tā, ka negribas lasīt tālāk. Negribas, jo tas nozīmētu, ka stāsts drīz tiks atbrīvots no grāmatas lapaspušu važām. Un to es negribēju pieļaut. Vilku un staipīju burtus. Teikumus. Par spīti tumsai.
Meistarīgi!

“Rīts šai vietā vairs neuzausīs.”

(Izdevējs: Dienas Grāmata, 2019)

9. Keita Elizabete Rasela «Mana tumšā Vanesa»

«Mana tumšā Vanesa» lapaspusēs rakstniece iekodējusi stāstu par attiecībām, kas izveidojas starp piecpadsmit gadus veco Vanesu un teju trīsdesmit gadus vecāko literatūras skolotāju Streinu. Tas, kas sākumā šķietami norāda uz nevainībā plaukstošu draudzību, galvā iesētu domu dārzu, kura augļi patiesībā ir maldu pilni, drīz vien pāraug bīstamā, stratēģiski pārdomātā spēlē, kurā katrs nākamais «līmenis» ved arvien tuvāk un tuvāk iznīcībai.
«Mana tumšā Vanesa» liek apstāties un padomāt. Padomāt par cilvēkiem, kuri neapdomīgi tikuši sāpināti. Salauzti zem spēcīgo pārdzīvojumu sloga un to pēcgrūdieniem, kuri atkal un atkal liek atsaukt atmiņā notikušo, jo atskatoties «atpakaļ», nekas cits nav redzams. Un nekas cits nav redzams, arī raugoties uz priekšu.
Romāns «Mana tumšā Vanesa» ir spēcīgs rakstnieces Keitas Elizabetes Raselas pieteikums. Tajā ir spēks, kurš var mainīt to, kā cilvēki ieraduši domāt. Ievibrēt sirdsapziņu ikvienam, kurš zinājis, bet nedarījis neko, lai to apturētu.
(Plašāk par romānu ŠEIT!)

«Mēs piedzimstam, dzīvojam un nomirstam, un lēmumi, ko pieņemam pa vidu, viss, par ko diendienā pārdzīvojam, – beigās nekam no tā nav nozīmes.»

(No angļu valodas tulkojusi Krista Strode; izdevējs: izdevniecība Helios, 2021)

8. Kolīna Hūvere «Manas laimes lauskas»

«Manas laimes lauskas» sevī ietver arī personiskas atmiņu atblāzmas no pašas Kolīnas Hūveres bērnības. Autores piezīmes, kuras lasāmas grāmatas beigās, liek sirdij sažņaugties (un ne tikai – pēdējās (vismaz) piecdesmit lapaspuses, pavadīju šņukstu un asaru simfonijā). Tiem, kuru dzīvi nenomāc nežēlība, ir grūti saprast attiecības (un ģimenes), kuras turas kopā par spīti vardarbībai. Taču, kad saņem mīļotā pirkstu kauliņu nospiedumus uz saviem vaigu kauliem, ir viegli sev iestāstīt, ka tas ir tikai pārpratums. Un piedot. Tad nāk otrā un trešā pārpratuma reize. Ceturtā. Piektā. Un tad jau tas sāk šķist pavisam dabiski. Un, ja ir izturēts tika daudz, var taču pamēģināt izturēt vēl. Varbūt kaut kas mainīsies… Varbūt vēl ir iespēja kaut ko glābt… Taču nav. Katra palikšana tikai «padara aiziešanu daudz grūtāku nākamajā reizē.»

«Visas cilvēciskās būtnes pieļauj kļūdas. Cilvēka raksturu nenosaka mūsu pieļautās kļūdas. Visu izšķir tas, kā mēs uztveram šīs kļūdas un pārvēršam tās mācībās, nevis attaisnojumos.»

(No angļu valodas tulkojusi Gunita Mežule; Izdevējs: apgāds Kontinents, 2018)

7. Ramona Indriksone «Es biju cita»

Ramonai Indriksonei romānā «Es biju cita» izdodas uzburt sāpīgu realitāti. Pieskarties tēmām, kuras citkārt ir nepatīkami cilāt, bet Betas stāstā tām nav iespējams aiziet garām. Apiet apkārt. Izlikties, ka problēmu nepastāv. Tās nelokāmi stāv pāri visam un, kā «vārdu lapsenes uzmācīgi riņķoja man apkārt, dažreiz sāpīgi iedzēla.» _{^{(12. lpp.)}} Pateicoties autores lieliski atveidotajiem tēliem, lasītājs tiek izmests izplatījumā, kurā valda dzīvnieciski likumi. Tuvais kļūst savādi svešs. Svešais kļūst savādi tuvs. Cik tālu stāsts ir patiess? Cik daudz ir izdomāts, kā «sapņi, nereāli gaisīgi kā cukura vates kuplais mākonis, kas jau pēc brīža pārvērtās lipīgā, salkanā ķēpā»? _{^{(148. lpp.)}} Viltoti smaidi un draudzības. Virtuālas realitātes. Cilvēku tirdzniecība. Pārprastas jūtas. Mentālā pārslodze. Psihiatru slēdzieni. Audžuģimeņu statusi. Vecāku radītās brūces, kur bērniem pašiem jāapkopj. Un tad mēs, lasītāji, nostādīti bezpalīdzīgā situācijā, sekojot burtu sekvencēm, tikai noskatāmies, kā šī pirmās palīdzības sniegšana veido likteņus zem pareizu un nepareizu izvēļu krustugunīm. Apdzēsti sapņi, kuru pelnos jauni jāizsapņo. «Viņi neprata citādi audzināt.» _{^{(117. lpp.)}} Un viņa neprata citādi dzīvot. Dzīve «aizslīdēja garām kā tramvajs, paspēju vien izlasīt reklāmu uz sāna.» _{^{(146. lpp.)}}
(Plašāk par romānu ŠEIT!)

(Izdevējs: apgāds Zvaigzne ABC, 2021)

6. Sandro Veronēzi «Kolibri»

Romāns Kolibri kā lapa, kas sagraizīta ar šķērēm sīkos gabaliņos. Neatpazīstamos. Un kā mozaīka kopā liekama. Nesaliekama. Īstie gabaliņi gar neīstajiem berzējas. Izberzējas. Mēģina ieņemt pareizās formas. Pareizās pozas ieņemt mēģina. Tāpēc laiks romānā nav noteicošais. Laiks lēkā kā bērns ar lecamauklu. Te senākā un nesenākā pagātnē. Tagadnē. Aizlec pārāk tālu. Aizlec nākotnē. Atgriežas. Apgriežas. Iegriežas vēstulēs. Vēstulēs, kas iztukšo bijušo. Iztukšo dzīvi. Izmēž. Izbirstē. Ielaužas telefona sarunās. Iegraužas īsziņās. Kā treknā ābolā.
Laiks nav noteicošais. Noteicošais ir cilvēks. Noteicošie ir tēli. Tēli, kuri nomaldījušies no ceļa, kamēr laiks savā bērna prātā lēkā ar lecamauklu. Turpu šurpu. Šurpu turpu.
Plaisas attiecībās. Plaisas starp cilvēkiem. Pāriem un nepāriem. Ģimenēm. Un vientuļiem. Plaisas, kas plēšas lielākas. Drūmākas. Nenovēršami – jo viss jau no paša sākuma ir bijis nepareizi. Nepielūdzami.
Tā ir grāmata vienam garākam vai diviem īsākiem vakariem (es tajā biju plānojusi uzkavēties ilgāku laiku, bet). Tā ir neapstādināma. Tā liek lasītājām vārdus kampt vienu pēc otra. Vienu pēc otra.
Septiņdesmit vārdus sekundē.
Kā kolibri spārnu vēzieni.

«…atklāju, ka tad, ja no manas dzīves aizvāc visu lieko, paliec vienīgi Tu.»

(No itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2021)

5. Lalita Muižniece «Pēdas • Melita Rīgā»

Abus stāstus, kā «Pēdas», tā «Melita Rīgā», trimdas latviete, dzejniece Lalita Muižniece radījusi teju vienlaikus. Pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu vidū. Tie ir stāsti, kas iestiepjas dziļi pašas autores dzīves šūnās. Ārda kodolu. Izārda. Pa gabaliem. Un pa gabaliem mēs, lasītāji, to atkal kopā saliekam. Saliekam stāstus, kuros izstāstīti īsti cilvēki. Izrakstīti pašu rokrakstiem. Īsti. Ne nomoda sapņu tēli. Smukām sejām. Tvirtiem ķermeņiem. Cilvēki īsti. Ar pilnībām. Un nepilnībām. Taču atsevišķiem cilvēkiem autore tīši (un netīši) devusi jaunus vārdus. Savus atstājot aiz borta. Viļņu sabadīšanai. Pati autore atzīst, tas darīts tikai tāpēc, lai lasītājs stāstos neiemiesotu vienas vienīgas ģimenes likteņa rotaļas. Tās, kurā dzimusi Lalita Muižniece, prozaiķes un dzejnieces Rūtas Skujiņas un literāta, žurnālista Jūlija Lāča ģimenes. Tas darīts tikai tāpēc, ka caur šiem stāstiem autore centusies izstāstīt ne tikai savu, bet visu sava laikmeta līdzcilvēku likteņus. Saaustiem kopā zem divu stāstu virsrakstiem.
(Plašāk lasi ŠEIT!)

«Es gribu saprast. Bet saprašana negozējas ceļa vidū. Tā slēpjas aiz vārdu un rakstu grēdām, aiz saukļiem, aiz taisnošanās, aiz nosodījumiem, aiz īsredzības, aiz pēcnotikuma gudrībām, aiz gļēvulības, aiz bravūrības, aiz solījumiem, aiz deklarācijām, aiz cerībām, aiz līgumiem, aiz izmisuma, aiz nodevības, aiz mīlestības ‒ ‒
Un atbildes?
Atbildes ir meklēšanā.»

(Izdevējs: apgāds Mansards, 2020)

4. Kārlis Kazāks «Sākums mūs atrod pats»

2011. gada ziemā (kā raksta Kazāks, laikā, kas radīts sapņiem), kad koku zaros kuplo pārslas un dziļi šallēs satuntulējušies cilvēku apveidi ripo pa sāls nokaisītām ielām, ideja, kas tika taupīta vien pašam, proti, Latvijas šķērsošana ar kājām (no Indras līdz Papei), ieguva jaunas aprises. Katrs, kurš dzirdēja kaut nelielu šīs ieceres skici, tūlīt to metās labot pēc saviem ieskatiem ar vēlmi iesaistīties. Ideja par pārgājienu ar kājām, izauga līdz idejai par dažu dienu velobraucienu, kurā, sekojot Latvijas kartē atzīmētajām raustītajām (un neraustītajām) līnijām, lielākiem un mazākiem ceļiem (un bezceļiem), piedzīvojumu meklētājiem (un šīs grāmatas lasītājiem) būs iespēja nokļūt vietās, kurās laiks rit citādi. «Īstajam brīdim ir milzīga nozīme.» (^{_{26. lpp}}), laikam tieši tāpēc 2012. gadā, pēcjāņu rītā (un tā tas būs gadu pēc gada), sākās Velomūzikas stāsts. Taču, manuprāt, ir greizi iedomāties, ka šī grāmata galvenokārt ir par braukšānos ar velosipēdiem un dziesmiņu dziedāšanu. Nobraukto kilometru skaitīšana ir tikai otrā plāna loma. Visupirms tā ir grāmata par mums pašiem. Par to, kādus redzam sevi un kādus mūs redz citi. Tikai šoreiz to saredzēt (salasīt) palīdz Kārļa Kazāka balss. Un autors to dara garšīgi. Vārdi kūst uz mēles. Un ir grūti neiemīlēt vietas un cilvēkus, kurus apraksta Kazāks. Vietas un cilvēkus, kuras un kurus nekad neesmu sastapusi, un, visticamāk, nesastapšu. Taču zinu, ka šī sajūta mani nepametīs. Lasītājs viens pret vienu tiekas ar brīnišķīgu stāstnieku (un zīmētāju – grāmatu caurvij paša autora zīmētās ilustrācijas, un jūs pat vēl nenojaušat, ja neesat vēl pārlapojuši grāmatu, cik lielisku gaisotni tās piešķir), kura bezgalīgie stāsti nav vienkārši galvu reibinoši piedzīvojumi, bet vesels smalku atziņu tīkls.
(Plašāk par grāmatu lasi ŠEIT!)

«Bailes rodas no nezināmā, un man reizēm patīk pieiet tuvāk tai robežai un apsveicināties.»

(Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2021)

3. Regīna Ezera «…pār izdegušiem laukiem skrien mans sapnis»

Šī mazā, sārtu krāsu tērptā grāmatiņa ar Regīnas Ezeras vārdu uz vāka man gar acīm nozibēja sen. Biju lasījusi nelielus citātus no tās, pat nenojaušot, cik lielu mīlestību un sāpes tie sevī slēpj. Kā rakstniece, tā grāmatas vāki.
«…pār izsegušiem laukiem skrien mans sapnis» sevī glabā divdesmit piecas vēstules, kuras rakstītas laikā posmā no 1966.-1968. gadam. Vēstules rakstītas kādam, (kura vārdu neatklāj, taču to var sajust (vai sameklēt internetā)), taču vairāk pašai, kā atklāj vienā no tām. Regīna Ezera raksta tā, lai sāpinātu visus – vēstuļu adresātu, ikvienu lasītāju (ja reiz tās nonāktu nepareizajās (un pareizajās) rokās), taču galvenokārt – sevi. Lai sāpinātu visus, kuru lūpas reiz iztaustīs šos vārdus.
Vēstules uzzied kā nekrietnas puķes. Piezied un piesmaržina dvēseli. Berž un skrāpē ar saviem asumiņiem. Tāda mīlestība, kuru apraksta Ezera, mēdz iekaist. Drusku. Bet tā, lai vēl ir iespējams pateikt – skaisti…
Jutos neērti, laužoties cauri šīs nepiepildītās mīlestības viļņiem, taču priekšvārda autores, rakstnieces meitas Aijas Vālodzes rakstītie vārdi nomierina: «Šīs vēstules ir tik neaizsargātas, ka, par spīti Regīnas Ezeras atļaujai pēc viņas nāves nodot tās atklātībai, man ilgu laiku bija grūti izšķirties, vai to vispār darīt. Tomēr, tā kā tās cieši saistītas ne vien ar viņas personisko, bet arī radošo dzīvi, svaru kausi nosvērās par labu publicitātei.»

«Cilvēkam ir vajadzīgs kāds, ko mīlēt, kā dēļ vairāk vai mazāk uzupurēties un atteikties. Šis pienākums ir varbūt pats grūtākais no visiem cilvēka pienākumiem, bet tas man liekas pats cilvēcīgākais.»

(Izdevējs: apgāds Priedaines, 2003)

2. Džeimss Boldvins «Džovanni istaba»

Romāns «Džovanni istaba» pirmo reizi publicēts 1956. gadā. Tā ir pasaule, kura slīgst aizspriedumu okeānā. Taču šodien (pēc sešdesmit pieciem gadiem) mēs joprojām neesam izpeldējuši šī okeāna krastā. Šī nav vienīgā reize, kad Džeimss Boldvins savā literārajā darbā skar tēmas, kuras lielākajā daļā sabiedrības rada sašutumu un neizpratni. Izpleš nāsis. Atkar žokli. Boldvins bezbailīgi raksta par visu, kas divdesmitā (un, kā izrādās, arī divdesmit pirmā) gadsimta cilvēkam uzdzen nelabumu.
Mani sarūgtina apziņa, ka aizvien liela daļa cilvēku nenoguruši turpina potēt sevī pareizību. Trīcošām rokām sēž uz savām diennakts stereotipu devām. Un tādi, kārtīgi noēdušies savu pareizību, nāk un māca pārējiem, kā būt. Cilvēkiem.
Kamēr vieni ir izauguši no pamperiem, otri dirš pa taisno biksēs, un ar apzelētu pirkstu rāda uz pidariem, nēģeriem un pārējiem izdzimteņiem, kurus Dievs uz Zemes nolicis kļūdas (vai sliktas humora izjūtas) pēc. Ir neizturami dzīvot starp cilvēkiem, kuri mīlestību nostata pretī savām, akurāt, dziļajām pārdomām par to, kurškuramkurācaurumākobāž. Izsmej. Nicina. Baksta kā ar dakšu kontaktligzdu un gaida uzliesmojumu. Ķircinoša spēle bez noteikumiem. Ielu cīņas, kurās izteiktie argumenti neiztur kritiku. Tā ir šaurība laikā un telpā. Un domāšanā.
Romāns «Džovanni istaba» ir jauna cilvēka sevis atrašanas mēģinājums. Tāls ceļojums, kura galamērķis ir iznīcība, jo – ko gan var gaidīt no mīlestības, kuru barojušas tās pašas saknes, kuras naids?
(Plašāk lasi ŠEIT!)

«Ne sevišķi daudz ļaužu jebkad ir nomiruši no mīlestības. Bet tik ļoti daudzi ir gājuši bojā un vēl aizvien iet bojā ik stundas no tās trūkuma.»

(No angļu valodas tulkojis Guntis Valujevs; Izdevējs: Atēna, 2003)

1. Karloss Ruiss Safons «Vēja ēna»

2021. gada grāmatu grāmata izrādījās tieši tā, kuru šajā gada lasīju pirmo: «Vēja ēna» nav vienkārši grāmata, kuras lappušu diapazons aizpilda brīvo vietu no vāka līdz vākam. Tā ir kā lēnā deja ar rēgu. Tā vada, tu pakļaujies. Bez ierunām. Tai ir daudz vairāk dvēselisku īpašību nekā vienkāršā garāmgājējā uz ielas. Tas iesloga tevi, vijoties kā labirints bez izejas. Tu maldies un netiec gudrs, vai tiešām esi iesaistīts šajā bīstamajā spēlē vai atkal alojies.
Rakstnieks lasītāja priekšā kā pusdienu piedāvājumu servē Barselonu. Divdesmitā gadsimta pirmajā pusē. Aizmirsto grāmatu kapsētu, kurā atdusas tintē tērptie sapņi. Sapņi, kuri spēj atdzimt. Spēj iemiesoties. Plosīt. Iedvest šausmas. Iedvest cerības. Aizdegt ilgu un vēlmju ugunskuru. Neprātīgām, neapslāpējamām liesmām.
Stāsts esot vēstule, ko autors raksta sev pašam, lai pastāstītu to, ko citādi neuzzinātu. Nezinu, vai Karloss Ruiss Safons uzzināja to, ko citādi nebūtu uzzinājis, bet es to izdarīju. Tagad es zinu, ka Vēja ēna ir nenovērtējamākā grāmata, kura nonākusi manā necilajā iespieddarbu kolekcijā.
(Plašāk par romānu lasi ŠEIT!)

«…brīdi man ienāca prātā, ka tur priekšā ir tikai zaudējumu un nebūtības rēgi, un šī pasaule man apkārt nav reāla. Tā ir gaistoša un pastāv tikai tik ilgi, cik es spēju to noturēt savā skatienā.»

(No spāņu valodas tulkojis Centis Gercāns (2009); Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2019)

«Es domāju, ka teātris ir telpa, kur sanāk aktieri un izliekas par cilvēkiem, kas dzīvo savādāk nekā viņi paši. Tas ir citā laikā un vietā. Un viņiem ir citi draugi, un viņi mīl citus cilvēkus, nevis tos, ko īstenībā. Un tur var nomirt un atkal augšāmcelties. Līdz šim tā varēja tikai Jēzus, bet tas nebija katru vakaru un par naudu.»

Andris Kalnozols «Kalendārs mani sauc»

Manī nekad nav bijis iekodēts grāmatmīlestības kods. Obligātās literatūras saraksts man allaž bijis tik pat svešs kā ķīmisko elementu periodiskā sistēma vai elektriskā lādiņa nezūdamības likums. Domas par grāmatu lasīšanu man uzdzina miegu, bet galveno varoņu attiecību peripetiju preparēšana – depresiju. Taču 2019. gadā es iemīlējos sajūtā, kuru rada acu skatiena pārvietošanās pāri grāmatas lapaspusēm. Teju pusgadu vēlāk dzima ideja par grāmatu bloga AUSTRA.LV izveidi. Es sekoju savai sirdsbalsij (un reizēm man šķiet, ka šāda padarīšana ir diezgan muļķīga, jo reiz es sekoju savai sirdij un tagad man mājās ir pieci kaķi, divi suņi, trīs bērni un vīrs) un attapos šeit, rakstot par grāmatām, kuras krustojušās ar manu garšas kārpiņu armiju. Taču pēdējā laikā jūtu, ka būšana šeit mani neuzlādē tik ļoti, kā pirmsākumos. Grāmatas nerosina apetīti, bet dators mēmi rij putekļus vistālākajā darbagalda stūrī. Jūtos nogurusi no visa un nespēju atrast sava barošanas bloka īstos vadiņus, lai reanimētu to, kas palicis pāri no cilvēka, kurš reiz lasīja pa grāmatai dienā. Dienu no dienas. Vai divas. Es izmisīgi alkstu pēc kaut kā jauna. Alkstu pēc pārmaiņām. Viens ir skaidrs, pārmaiņas prasīs nedaudz vairāk laika kā man bija šķitis līdz šim, taču skumjām nav pamata – šī platforma turpinās uzlasīt mana prāta drupačas, kuras atstāj lielisku grāmatu baudīšana, taču šķiet, ka pienācis laiks mainīt šī emuāra ierasto formu un rakstīt ne tikai par grāmatām – centīšos atjaunot dzīvības procesus organismā, meklējot sevi ne tikai literatūrā, bet arī citos mākslas veidos, kas cieši skar vai gluži pretēji – attālina no tā, kas bijis ierasts šeit. Visticamāk, ka drīzumā, rakstot interneta pārlūkprogrammas adreses laukā AUSTRA.LV, tas jūs aizvedīs zem jauna domēna un emuāra nosaukuma (šodienā to, šķiet, moderni sauc par rebrendingu), taču tur joprojām būšu es, grāmatas un tas, ko šobrīd nespēju definēt trīsdesmit trīs alfabēta burtu jūklī.

Draugi, tiekamies grāmatu lapaspusēs, pie kafijas tasēm un kūkām, un sarunām, kas iedvesmo!
LAIMĪGU 2022. GADU!