Birka: konkurss

  • *KONKURSS

    “Šī ir grāmata par purkšķiem.
    Tā gan!
    Par purkšķiem. Tie zināmi arī kā pirdieni.
    Bezdeļi. Smirdbumbas. Gāzes.”

    Es nāku no tiem laikiem, kad sārti kaistošiem vaigiem nācās gaidīt ģeogrāfijas skolotājas papēžkurpju radīto spalgoņu skolas gaiteņu labirintos, kas pārtrauktu nule pasaulē nākušo smagnējo klusumu, kas iepotēts astoņpadsmit nenobriedušu prātu kuluāros, jo kāds pirms īsa brīža spalgā un izzobotā balsī pārkliedzis divdesmit piecus kvadrātmetrus lielo klases telpu, lai mums, zaļajiem nakteņu dzimtas augļiem, kas aizmetušies vien pateicoties ģenētiski modificētai pārtikai, pavēstītu, ka Pasaules ģeogrāfijas atlants jāatver kādā attiecīgā lapaspusē, kur taisni pretī lūkojas ne tikai brūnās etiopiešu pamatiedzīvotāju acis, bet arī kaili krūšu gali.
    Nāku no tiem laikiem, kad pieliecoties tupus, bija jālūdz visi svētie, lai gar iespīlēto otro roku bikšu augšmalu skatam nepavērtos apakšbikšu robežjosla, kas nodevīgi ziņotu, ka šodien bruņurupuču nindzju apeņu diena. Vai labākajā gadījumā jāatdod divdesmit santīmi no kabatas naudas vecākajam brālim par klusēšanu. Klusēšanu un nebilšanu ne vārda par to, ka joprojām, gulēt ejot, līdzi ņem savu veco rotaļu lāci ar nozelēto ausi.
    No tiem laikiem, kad meitenes nepurkšķināja.

    “Gepardu perdeļi ir ļoti, ļoti, ļoti –
    nu ļoti smirdīgi.
    Varbūt tāpēc gepardi ir ātrākie dzīvnieki pasaulē –
    viņi vienkārši cenšas aizbēgt no smakas!”

    Šķiet, ka šodienas pasaulē, kamēr esmu bijusi ārpus uztveršanas zonas (lasīt: bērnu kopšanas atvaļinājumā), nekas nav mainījies. Cilvēki joprojām sarkst un bālē atkailinātu ķermeņu daļu vai teju pavisam nejauši nevietā izmesta, ne pārāk piedienīga joka dēļ. Taču tas, kas mani pārsteidz visvairāk – cilvēki joprojām baidās no pirdieniem kā no kodolfizikas, Jehovas liecinieku parādīšanās ārdurvju aplodā vai Guntara Rača dzejas rindu citēšanas vecātēva deviņdesmit gadu jubilejas svinību pašā spicē. Sabiedrības drošības labad, bezdeļus prātīgāk būtu atstāt ieslodzītus zem segas vai nevīžīgi izflīzēto dabisko vajadzību nokārtošanas telpās – šādas pārdomas, kā viegla rudens brīze, mani skāra brīdī, kad kādā no visu varenā globālā datoru tīkla atzariem pamanīju asas diskusijas par šo nule kā Latvijas grāmatu tirgū popularitāti ieguvušo rokasgrāmatu bērniem par dzīvnieku palaistajām gāzēm. Kamēr vieni sajūsmā laiž gāzes par zivju un savvaļas dzīvnieku pētnieka Nika Karuzo un zooloģes Dani Rabojati kopīgi radīto smieklīgi informatīvo grāmatu, kas pilna faktiem, purkšķiem un smiekliem, tikmēr otri piedzīvo īstu reaktīvo hormonu caureju, nespējot rast mierinājuma atbildes uz jautājumu, kāpēc mūsu bērniem būtu jāpiedzīvo šāds smags degradācijas uzplaiksnījums. Jo pirdieni izraisa nomācošu pagrimumu, ziniet.
    Vai viņi purkšķina? ir grāmata, kura nenoliedzami piesaista uzmanību ar savu dzeltenās preses aprakstīto notikumu virsrakstiem līdzvērtīgo nosaukumu, kurš meties rotaļā ar acu skatieniem, tūlīt pat aizceļo arī uz patērētāju rokām, ieslīdot un pieplokot arī pie grāmatu veikala groziņa dibena.
    Ja kāds man būtu teicis, ka šāda nevainīga (vien deviņpadsmit centimetrus plata, divdesmit vienu centimetru gara un trīssimt sešdesmit gramus smaga) bērnu grāmatiņa par dzīvniekiem, kuri mēdz palaist gāzes (un kuri ne), kļūs par nepārejošu sāpi, tik daudzu cilvēku prātos, izraisot smadzeņu stumbru vēdergraizes, es nebūtu ticējusi. Nebūtu ticējusi, ka mums ir tik bēdīgi ar humora izjūtu. Bet ir.
    (No angļu valodas tulkojusi Ieva Melgalve; Izdevējs: Helios Kirjastus Oü, 2020)

    “Reiz kāda lidmašīna, kas veda divtūkstoš kazu, bija spiesta nolaisties, jo purkšķināšana lidaparātā iedarbināja ugunsgrēka trauksmes signālu.”

    Rokasgrāmatas Vai viņi purkšķina? četrdesmit četrās lapaspusēs iespējams uzzināt ne vien to, kā rodas bezdeļi, kas liek steigā vēdināt telpas vai aveņu piecdesmit nokrāsu vaigiem tēlot klepus lēkmi, bet atklāt arī to, kuri dzīvnieki ir purkšķinātāji, kuri nav, un kuri varētu būt. Bet nav.
    Tā, piemēram, zinātnieki joprojām strīdas par to, vai zirnekļi pieder pie purkšķinātājiem vai tomēr nē, jo neviens tos līdz pat šim brīdim nav pieķēris ne pie vienas no astoņām kājām, atklājot šo baisi smirdīgo noslēpumu. Taču, ja eksistētu vienradži, visticamāk mūsu meteorologiem bieži nāktos ziņot par to, ka, izejot no mājām, nedrīkst aizmirst par lietussargu (šķīvi un dakšiņu), jo virs mūsu galvām iespējams ne tikai spīgulīšu, bet arī kēksiņu un kūciņu lietus, jo tie laistu gāzes tik pat bieži, cik bieži to dara zirgi, bet zirgi (pačukstēšu) ir dzīvnieku valsts daudzpurkšķinātāji. Taču grāmatā Vai viņi purkšķina? starp smirdīgiem un mazāk smirdīgiem bezdētājiem sastopami arī viskautrīgākie purkšķinātāji – tie staigā uz divām kājām, brokastīs aplej pārslas ar pienu, bet kafiju ar verdošu ūdeni, strādā astoņas stundas dienā (un tik pat daudz virsstundu), saņemot tik pat smieklīgu algu, cik smieklīgi ir viņu pirdieni. Jā, tie esam mēs – cilvēki.

    “Siļķes no ūdens virsmas ierij daudz gaisa, kādu laiku saglabā ķermenī un tad izgrūž to zem ūdens ar skaņu.
    (..)
    Tā kā šīs skaņas ir pārāk augstas un lielākā daļa plēsēju tās nedzird, var teikt, ka siļķēm ir slepens pirdienu kods.”

    Esmu piecu kaķu un viena suņa mamma, tāpēc varu teikt, ka dzīvnieku purkšķi manām plaušām ir tik pat pazīstami kā svaigs gaiss vai dārzeņu zupas ar sieru smaržu buķete. Taču acīmredzami par dižpārdokli topošā purkšķu grāmata arī man paplašināja apvārsni bezdeļu un smirdbumbu pasaulē. Grāmatiņa papildināta ar lieliskām Aleksa G. Grifitsa ilustrācijām, kuras atsvaidzina, dodot atslodzi no uzņemtā informācijas un purkšķu kopuma.

    Vai viņi purkšķina? noteikti nav grāmata, kura pelnījusi vārdu kaujas ar putām uz lūpām un deviņos līkumos sarauktām pieres vietām.
    Esiet vairāk bērni (un zirgi) – ņemiet visu vieglāk un purkšķiniet uz nebēdu!

    “Šis ir dinozaurs.
    Vai viņš purkšķina?
    Vairs ne!”

    *KONKURSS!

    Sadarbībā ar izdevniecību Helios manā Instagram kontā (@iamaustra)
    visu šo nedēļu (07. 09. – 14. 09.) norisināsies konkurss, kurā DIVIEM no mūsu sekotājiem būs iespēja savai grāmatu kolekcijai pievienot arī Nika Karuzo un Dani Rabajoti rokasgrāmatu bērniem par dzīvnieku palaistajām gāzēm
    VAI VIŅI PURKŠĶINA?!
    Piedalies un laimē!
    Veiksmi!

  • “Salīdzinājumā ar to, kādiem mums vajadzētu būt, mēs atrodamies pusnomodā. Mēs izmantojam tikai niecīgu daļu no saviem fiziskajiem un garīgajiem resursiem. Lielās līnijās runājot, cilvēks ne tuvu nesasniedz savas robežas. Viņā mīt dažādas spējas, ko viņš lielākoties neprot izmantot.”

    Katrs trešais (ceturtais vai piektais), apmeklējot koncertus, izrādes un cita (liela un maza) formāta pasākumus, noteikti ir uzdūries viņiem – bukletiņu izdalīšanas performances māksliniekiem, uz kuriem uzduras tieši pēc tādas pašas shēmas kā uz ielas var uzdurties mormoņu jaunskungiem – ieskatoties acīs un tik pat kā nemanāmi pasmaidot. Un itin nemaz nevajag riskēt ar savu sejas un zobu veselību, ejot klāt svešiem cilvēkiem un vienkārši uzdodot jautājumus – Vai jūs zināt, kas ir pārdotākā grāmata pasaulē? Un kādas ir jūsu attiecības ar Dievu? Jūs viņu darbu izdarāt paši. Acis un smaids. Bukletiņu dalītāji izpildās pēc līdzīgas taktikas. Taču, ja tas nenostrādā, viņiem ir trumpis, par kuru mormoņu puikām tikai sapņot – iespēja laimēt ceļojumu divatā. Uz Malagu, Maroku un citiem populāriem tūristu galamērķiem (un, ja savā galamērķī piestrādāsiet vietējā kafūzī vai ēstuvē, iespējams varēsiet sakrāt arī atpakaļbiļetei), kas nav svarīgi. Svarīgi ir tikai tas, ka nododat viņiem savus kontaktus – vārdu, uzvārdu, telefona numuru, deklarēto dzīvesvietas adresi (gandrīz teju pilnīgi visu, lai tiem būtu iespēja paņemt ātro kredītu uz jūsu vārda. Un varbūt pat uzvārda, ja ļoti gribētos).

    “Zem plašās debesu velves ir tikai viens veids, kā likt kādam kaut ko darīt. Un tas ir – likt otram cilvēkam pašam gribēt to darīt. Ielāgojiet – cita veida patiešām nav!”

    Taču par to, vai kādreiz maz ir bijusi iespēja redzēt vaigā pašus konkursa uzvarētājus, vēsture klusē (iespējams aizvien pelna biļetei atpakaļceļam). Tā vietā jūs saņemat zvanu ar tekstu – Kārli? Apsveicam? Esat laimējis unikālu iespēju! Tikai jūs un neviens cits esat laimējis sev un vēl trijiem saviem ģimenes locekļiem, draugiem vai darba kolēģiem gardas vakariņas, kuras uzsauc kaut kāda tur firma (par kuru dzirdat pirmo reizi un vēlāk vēlēsieties, lai tā būtu arī pēdējā). Tā ir aisberga redzamā daļa. Tas, ko mēs neredzam jeb tas, kas slēpjas aiz vārītiem ceptiem kartupeļiem un karbonādēm ar sēnēm un sieru, ir tas, ka pirms līdznācējiem apsolītas maltītes, tiksiet tik ļoti pārpildīti ar informācijas uzkodām, ka katrs kartupeļa un karbonādes kumoss pēcāk sprūdīs kaklā. Skaidrs, ka no šīs it kā nevainīgās vakariņošanas prom neaiziesiet tukšām rokām (un ne jau tāpēc, ka līdzņemšanai tiktu iepakoti karbonāžu pārpalikumi). Visticamāk, ka nebūsiet spējis pateikt nedz īstas aitas vilnas spilveniem un segām, pannām un katliņiem, maizes cepamajiem aparātiņiem un matu fēnam (kaut ciešat no bezmiega, mājās gatavojat tikai ar ūdeni aplejamās zupas, esat alerģisks pret glutēnu un plikgalvība jums ir tik pat iedzimta, kā varikozas vēnas un sunim blusas). Tas viss slēpjas runāšanas (un pierunāšanas) mākslā. Kā vispār šis garais ievads, kura laikā ne tikai varētu paspēt noskatīties kanāla TV3 reklāmas pauzi, uzvārīt kafiju un auzu putru, kā arī iebarot kaķim prettārpu tableti, ir saistīts ar Deila Kārnegija Kā iegūt draugus un ietekmēt cilvēkus? Pirmkārt, tāpēc, ka arī šo grāmatu lasot, nepamet sajūta, ka esi ierauts kādā neaprakstāmi milzīga informācijas burbuļa epicentrā, no kura ārā varēsi tikt tikai vienīgi tad, ja apņemsieties pildīt grāmatā atrunātos punktus (kas ne pa visam nav slikti, bet par to turpinājumā). Otrkārt, pabeidzot lasīt šo bloga ierakstu, arī jums būs iespēja piedalīties un laimēt konkursā (šoreiz gan bez iespējas fiziski izceļot no valsts). Treškārt, kāpēc ne?

    “Katrs muļķis var kritizēt, nopelt un sūdzēties – un lielākā daļa muļķu tā arī dara.”

    Ja pieņemam, ka grāmatas Kā iegūt draugus un ietekmēt cilvēkus aizmugures vāciņš nemelo (un tas noteikti nemelo), pasaulē pārdoti vairāk nekā 15 miljoni šīs grāmatas eksemplāru. Kā tas nākas, ka par šo grāmatu es (un iespējams arī jūs) dzirdu pirmo reizi? Pavisam vienkārši. Grāmatas, kuras cieši saistītas ar pašizaugsmi un padomiem, kā dzīvot tā, lai nedzīvotu tā, kā esi dzīvojis pirms tam, esmu laidusi secen tāpat kā pamatskolā rudens un pavasara krosu. Taču kādā drēgnā rudens dienā, kad uz dienvidiem jau bija devušies ne tikai visi gājputni, bet arī koku lapas un biezie, mani uzrunāja izdevniecība Helios, piedāvājot ielūkoties Deila Kārnegija (kura pirmo reizi izdota jau 1936. gadā) grāmatas rindiņās, lai saprastu, kas īsti tajā slēpjas. Un kas atslēdzams ar atslēgu (manis uzņemtajā fotogrāfijā jūs atslēgu neredzat, jo tai virsū esmu uzmetusi kafijas tasīti), kas rotā grāmatu ar tik provokatīvu nosaukumu. Skaidrs, ka šāda piedāvājuma priekšā es mazliet saplīsu. Tā kā šis gads man ir pagājis vienos vienīgos izaicinājumos, katru dienu kāpjot arvien augstāk, kāpjot pāri sev un saviem principiem, pēdējā brīdī nolēmu pārkāpt arī šim – pieņemt izaicinājumu un pirmo reizi savā teju divdesmit sešus gadus garajā mūžā izlasīt grāmatu, kura man (cilvēkam, kurš pilnīgi noteikti nav cilvēku cilvēks) palīdzētu iegūt draugus un ietekmēt cilvēkus (vēlāk sapratīsiet, kāpēc vārds “ietekmēt” uzrakstījies slīprakstā). Galu galā, skatoties no pozitīvās puses, ja man tas neizdosies, nodomāju, tās tomēr ir 140 lapas (280 lapaspuses) plīts iekuram. (No angļu valodas tulkojusi Krista Strode; Izdevējs: izdevniecība Helios, 2019)

    “Ja daži ir tik izbadējušies pēc nozīmīguma sajūtas, ka pat pazaudē prātu, lai to izcīnītu, tad iztēlojieties, kādus brīnumus jūs un es varam panākt, sniedzot cilvēkiem godīgu atzinību vēl šaipus vājprātam!”

    Grāmata Kā iegūt draugus un ietekmēt cilvēkus sastāv no četrām daļām, katru no tām sadalot mazākos pieturpunktos. Deils Kārnegijs, rūpīgi izstrādājot šos padomus, kas ļauj cilvēkiem virzīties ne tikai pa karjeras kāpnēm, bet uzplaukt arī ģimenē un draugu sabiedrībā, nav balstījies vien uz saviem novērojumiem. Sešus veidus, kā iepatikties cilvēkiem, divpadsmit veidus, kā pārliecināt cilvēkus, lai viņi būtu ar jums vienisprātis un deviņus veidus, kā izmainīt cilvēkus, neizraisot viņos nepatiku, apstrādājis un tālākai iztirzāšanai nodevis mums. Tas noticis pateicoties daudziem gan mazāk zināmiem, gan, bez šaubām, atpazīstamiem dažādu profesiju pārstāvju novērojumiem un pieredzēm, kas sevi pierādījušas arī praksē. Pētot ne tikai to, kā darbojušies šo dižo cilvēku prāti, bet arī to, kā attiecības tie veidojuši ar saviem līdzgaitniekiem un apkopojot šo informāciju, kā mazs bērns augusi pati grāmata. Tā attīstījusies. Tā nobriedusi. Tā nogatavojusies. Un nonākusi pie cilvēkiem, kuri to, kā burvestību grāmatu, burtojuši cauri, aiz sevis neatstādami ne burta. Un tā jau gadu desmitiem. Principā, Deils Kārnegijs neko nav izrāvis no zila gaisa vai izzīdis no labās rokas rādītājpirksta – šīs mācības jau gadu simtiem sevi ir pierādījušas.

    “Ja vispār ir tāds viens panākumu noslēpums, tas rodams prasmē palūkoties no otra cilvēka skatupunkta un redzēt lietas ar viņa acīm, ne tikai savām.”

    Lasot Kā iegūt draugus un ietekmēt cilvēkus jāatceras, ka Deils Kārnegijs to rakstot noteikti nav domājis par mūsdienu latviešu lasītāju un viņa īpatnībām. Jāatceras, kādā laika posmā šī grāmata tapusi un kas galvenokārt bijusi šīs grāmatas pamata mērķauditorija. Skaidrs, ka daudzi grāmatā aprakstītie notikumi un piemēri mūsdienās nav aktuāli (tie tik un tā ir intereses saistoši, piemēram, tik daudz faktu par Amerikas Savienoto valstu prezidentiem iepriekš nebiju lasījusi nekur), taču tas neliedz mums šos padomus, kas lēni un rūpīgi austi, kā vistrauslākie zirnekļu tīklu pavedieni, pielāgot pēc saviem ieskatiem. Savām šā brīža sajūtām. Norisēm sev apkārt. Tieši tā, kā to darīju es. Neteiktu, ka šī grāmata pilnīgi noteikti ir kā āmurs naglai uz galvas vai zivij ēsma uz āķa, jo grāmatas kopējais vēstījums tomēr ne krasi, bet atšķiras no tā, kāds tas ir bijis Amerikas Savienotajās valstīs 30. gados, laikā, kad šī grāmata radīja īstu rezonansi sabiedrībā. Ir jūtams, ka tā zaudējusi savu sākotnējo spozmi. Tomēr, ārprāts, cik gana daudz tajā pašā laikā no tās var mācīties un iedvesmoties!

    “Cilvēka visdziļākais princips ir urdoša tieksme pēc atzinības.”

    Kad pirmo reizi interesējos par šo grāmatu, lasot un filtrējot cilvēku atsauksmes, skaidrs bija viens – vienaldzīgo nav. Un kāpēc gan, lai būtu, ja pretī veras tik skaists, taču divdomīgi piesātināts un provokatīvs grāmatas nosaukums kā – Kā iegūt draugus un ietekmēt cilvēkus. Ļoti liela daļa cilvēku nespēj atrast skaidrojumu tam, kā vārdi draugi un ietekmēt var veidot kopēju savienību. Veidot ģimeni zem viena jumta, siltumnīcā audzēt gurķus un tomātus, puķudobēs vasaras dālijas un ēst skābeņu zupu pie viena galda, metot sulīgus kaulus Duksim zem tā. Cilvēki, kuri nav lasījuši šo grāmatu, tik ļoti baidās no vārda ietekmēt, it kā tam būtu divi ragi, līks deguns un astes kauls beidzot pildītu savu funkciju. Vārdā ietekmēt, šīs grāmatas sakarā, nav negatīvas noskaņas. Ietekmēties. Tas varētu būt pareizāks atslēgas vārds. Ik dienas mēs ietekmējamies no cilvēkiem, kuriem sekojam sociālajos tīklos, cilvēkiem, kurus redzam savos televīzijas ekrānos un uz glancētajām žurnālu lapām. Ietekmējamies no tā, kas pastāv mums līdzās. Šī grāmata lūgtin lūdz, lai padomus, kurus tajā atrodat, ieviešat arī savā dzīvē, kļūstot par tiem, no kuriem cilvēki vēlas ietekmēties. Tāpat daudzi cilvēki uzsver, ka pats Deils Kārnegijs ir miris vientulībā, bez draugu un tuvinieku atbalsta, atsakoties no ļoti daudzām sevis sludinātajām mācībām. Mīļie, neviens jums nepateiks priekšā īsto dzīves recepti. Lai kas arī būtu rakstīts šajā grāmatā, tas nav jāuztver par vienīgo un pilnīgo taisnību un patiesību. Nav.

    “Netieša uzmanības pievēršana kļūdām dara brīnumus saskarsmē ar jūtīgiem cilvēkiem, kas tieši izteiktu kritiku uztver ar rūgtu aizvainojumu.”

    Visvairāk mani pašu piesaistīja nodaļas, kurās tika ķidāta kritikas anatomija. Skaidrs, ka mūsdienu pasaule bez kritikas nav iedomājama. Jo vairāk mēs atklājamies, jo vairāk tiekam kritizēti. Un otrādi. Taču šādas kritikas lavīnas var cilvēku un tā jūtas smacēt tik ļoti, ka jauns emociju izvirdums ir tikai pašsaprotams iznākums, pat vairs ne laika jautājums. Kā savaldīt savu iekšējo dīdekli, kas par visām varītēm tiecas norādīt uz citu kļūdām, izteikt dzēlīgas piezīmes un varbūt pat pazemot apkārtējo acīs? Pirms kritizē kādu, atceries, ka pats neesi ne tuvu ideālam. Un tieši tas, ka tāds neesi, var kļūt par panākumu atslēgu, norādot uz citu kļūdām. Daudz vieglāk uzklausīt savas kļūdas, ja kritizētājs jau sākumā vaļsirdīgi atzīst, ka ir tālu no ideāla. Pierakstiet to savās plānu kladēs vai domu mākoņos un atcerieties, kad nākamreiz gribēsies piekasīties pie citu kļūdām, pat tad, ja jums ir taisnība. Manuprāt, šis padoms tiešām var darīt brīnums savstarpējās attiecībās.

    “Naids nekad nav iznīdējams ar naidu, bet tikai ar mīlestību.”

    Kā jau autors bija pareģojis, lasot Kā iegūt draugus un ietekmēt cilvēkus, man atkal un atkal nācās nodaļas pārlasīt, katru reizi atrodot jaunus un jaunus vārdus un teikumus, kuriem pieķerties, ar kuriem saāķēties, kurus iesakņot savā apziņā un paņemt līdzi uz laiku, kurš robežojās ar grāmatas vākiem. Runā, ka tikai 10% cilvēku, kuriem ir klepus, apmeklē ārstu. Pārējie dodas uz teātri. Es ceru, ka tie, kuri lasīs šo grāmatu, spēs no tās paņemt maksimāli daudz, lai pielietotu to savā ikdienā. Dzīve tāpat reiz visus triec pret savām realitātes klintīm. Kāpēc gan mēs nevarētu būt soli priekšā?

    Konkurss:

    Decembris ir īsts gaismas mēnesis, neraugoties uz to, kas notiek aiz loga. Mēs gaismu saņemam no līdzcilvēkiem un vēlamies to līdzcilvēkiem arī dot. Tikai tā mēs varēsim pārziemot… Tāpēc sadarbībā ar izdevniecību Helios vēlamies visus mīļi sveikt svētkos, kuru gaidas jau virmo gaisā un diviem mūsu sekotājiem uzdāvināt Deila Kārnegija grāmatu Kā iegūt draugus un ietekmēt cilvēkus. Konkurss norisinās manā Instagram profilā ! Konkursa noteikumi ŠEIT!

  • “Ja zinām, ka kabacis ir dārzenis, un zinām arī to, ka šis kabacis ir kēksa sastāvā, tad varam taču pieņemt, ka ēdam salātus, ne tā?”

    Šis noteikti būs viens no gardākajiem grāmatu bloga ierakstiem, kuru būsiet lasījuši, ne tikai šeit, manā rīta blāzmas domu dārzā, bet arī citviet – paralēlā un perpendikulārā grāmatu blogu izplatījumā, proti, šodien jūs pavisam, pavisam nedaudz iepazīstināšu ar Zanes Ozoliņas (starp grāmatas izdošanas brīdi un brīdi, kad top šis bloga ieraksts, Zane kļuva par sievu, tāpēc šodien sociālajos tīklos un pārējos Latvijas pilsoņu reģistros Zanes vārdu atradīsiet blakus Grēviņu uzvārdam) recepšu grāmatu Našķoties. Tā noteikti nebūs iedalāma pie parastajām recepšu grāmatām, kuras atrodamas teju katrā mājā (kā, piemēram, visas man mājās atrodamās recepšu grāmatas, kuras datētas ar gada skaitļiem, kuru aptvertajā laikā temperatūru krāsnī pārbaudīja ar pirkstu). Grāmatā atrodamas gan tādas receptes, kuru gala rezultāts varētu konkurēt ar restorānos pasniegto, gan tādas, kuras pagatavot ir ātrāk nekā uzsmērēt sviestmaizi ar desu un sieru. Pats galvenais (un to sola arī Zane) visas receptes ir rakstītas skaidrā latviešu valodā – vienkāršas un saprotamas. Izgāšanas pielīdzināma neiespējamībai.

    “Ja kāds ir saviļņojis manu sirdi kā noslēpumainā dāma Ainara Mielava sirdi tajā tālajā dziesmā, tad tā laikam ir rīsu biezputra ar šo (sildošo) ābolu ievārījumu.”

    Tik pat interesants, cik interesants ir Našķoties saturs, ir arī stāsts par to, kā īsti šī grāmata nonāca pie manis. Mēs (cilvēki) esam ģenētiski ieprogrammēti mīlēt mammu un tēti, svaigu gaisu, sauli un ēdienu. Taču, kopš foto un video dalīšanās servisā (instagramā) atrodams Zanes fantastiski gardais konts (kurā Zane dalās ne tikai ar receptēm, bet arī citiem savas dzīves mirkļiem, kuri ir tik pat gardi (un dažreiz pat gardāki), cik pašas receptes), un blogs (neliels mierinājums tiem, kuri vēl nav tikuši pie šīs burvīgās grāmatas, kaut gan noteikti jūsu ir ļoti maz). Un redzot to, kas pēdējo mēnešu laikā darās ne tikai tur (instagramā), bet arī grāmatnīcās, šķiet, esam ģenētiski ieprogrammēti mīlēt arī Zani. Kad vietu grāmatnīcu plauktos un skatlogos sāka aizņemt Našķoties, bija skaidrs, ka kādu dienu šī recepšu bībele nonāks arī uz manas virtuves darba virsmas, taču ar grāmatas iegādi nesteidzos, ļaujot visu pirms grāmatnīcās izplosīties tiem, kuri pēc tās izslāpuši visvairāk, sarunājot ar sevi, ka Našķoties mani gaidīs zem Ziemassvētku eglītes. Taču mani Ziemassvētki (bez eglītes gan) pienāca jau oktobra vidū. (Izdevējs: satura darbnīca TAPT, 2019)

    “Ja man būtu jāatbild uz mūžseno jautājumu, kuras trīs lietas es ņemtu līdzi, ceļojot uz neapdzīvotu salu, tās būtu trīs turku jeb auna zirņu bundžiņas.”

    Zane Grēviņa (Ozoliņa) ir ēdienu blogere un influencere (bet tik pat labi Zane varētu būt arī “skaistuma influencere”, jo starp visām ēdienu receptēm, pamanījās ieinfluencot man (un noteikti ne tikai man) skropstu tušu, bet arī “ēdiens” taču ir skaisti). Domāju, ka nepaiet ne diena, kurā kāds, iedvesmojoties no Našķoties Zanes nebūtu kaut ko sev (ģimenei, draugiem, darba kolēģiem) pagatavojis gardai maltītei vai kādam našķim. Sociālajos portālos Zanei sekoju tieši tik sen, lai neatcerētos, kas mani piesaistīja pirmais – ēdiens, humora izjūta vai dzīvesprieks (taču par to tagad prātot būtu tas pats, kā strīdēties par to, kas bija pirmais – vista vai ola). Tas, ka šī ēdiena gatavošanas māksla tiks iedrukāta grāmatā, bija tikai loģisks turpinājums tam, ko Zane jau bija iesākusi darīt savā blogā. Un ir neizsakāms prieks, ka šīs receptes beidzot var apskatīt ne tikai viedierīcēs, bet arī aptaustīt katru burtu grāmatā. Man kā grāmatmīlim tas sagādā īstu baudīju jau visupirms.

    “Ja varam iedomāties, ka latvietim blakus skābu kāpostu zupas bļodai atradīsies rupjmaizes rika, tad anglim – uz šķīvja kopā ar kartupeļu sacepumu tiks ar mērci apliets Jorkšīras pudiņš.”

    Oktobra pašā sākumā Zanes instagrama kontā parādījās konkurss, kurā nebija jāpieseko nevienam kontam vai jāietago desmitiem draugu un paziņu, lai palielinātu iespēju laimēt. Vienīgais, kas šī konkursa sakarā bija jāizdara – jāpieslēdz sava iztēle un humora izjūta, un to, protams, ir vieglāk izdarīt nekā tagot draugus un ģimenes locekļus, cerībā, ka netiksi izdzēsts no draugu vai mantojuma saraksta. Uzdevums bija – jebkuras filmas, grāmatas, šova vai dziesmas (un jebkura cita lietvārda) nosaukumu padarīt nedaudz ķirbīgāku. (Daži no maniem piedāvātajiem ķirbīgajiem variantiem bija: Meitene ar ķirbja tetovējumu; Ar mani atkal runā ķirbis; Precējies ir ķirbji). Vakarā, kad Zanes instagrama storijos, pieaicinot pilnīgi neatkarīgu ekspertu komandu (Zanes vīru Artūru (paldies Tev, Artūr)!) un beidzot tika izvēlēts uzvarētājs, intensīvi sekoju līdzi notikumu gaitai. Īsi pirms uzvarētāja paziņošanas, smejoties vīram pateicu, ka, uzvaras gadījumā, uztetovēšu ķirbi (lai joks par “meiteni ar ķirbja tetovējumu” vairs nebūtu tikai joks). Un, pareizi jau jūs noprotat – esmu tetovējuma dizaina (ķirbja) un laba tetovētāja meklējumos.

    “Ja pieņemam, ka speķa pīrādziņš ir biežākais viesis Ziemassvētkos un Jāņos, tad droši var teikt, ka pelmenis ir viņa ikdienišķais brālis.”

    Katrā jokā ir sava taisnība, kā, piemēram, tajā, ka sievietei ir pienākums barot savu vīrieti, jo tā stāv rakstīts 1949. gadā Ženēvā pieņemtajā konvencijā, proti – gūsteknim ir tiesības uz siltu ēdienu… tāpēc domāju, ka daudzās ģimenēs šī grāmata ienākusi kā pestītājs. Arī mūsu. Grāmatas 250 lappusēs un teju deviņdesmit receptēs, apkopotas gan piecu minūšu receptes, gan sāļo uzkodu, pīrāgu, maizīšu un maižu, saldo kūku, cepumu, našķoties zvaigžņu. Un pats svarīgākais – šajā grāmatā atrodamas receptes ēdienreizēm, kuras sagādā vislielākās galvassāpes un cīņas pašam ar sevi un mājiniekiem – brokastis un vakariņas. Tā kā mūsu ģimenē aug divi mazi cilvēki, kuriem garšīgāks par visu šķiet roltons vai kakao pa taisno no pakas (un nesakiet man, ka bērni prasa milzīgas izmaksas) – izdabāt viņu vēlmēm ir lielāks izaicinājums nekā pārkāpt likumu un dalīt ar nulli. Taču jau pirmais mēģinājums pagatavot kaut ko (siera kraukšķus ar ķirbju sēkliņām, ja būsim līdz mielēm precīzi) no Našķoties grāmatas pierādīja, ka, ja mūsu mājās virtuvē darbotos Zane (un to viņa tagad darīs caur savām receptēm), bērni ēstu pat ķirbju sēklas. Kāpēc pirmo reizi, gatavojot no šīm receptēm, izvēle krita par labu siera kraukšķiem, nevis, piemēram, tomātu biezzupai ar pesto un grauzdiņiem – tā bija viena no receptēm, kura (kā jau Zane bija solījusi) bija atzīmēta, jo tās viena no sastāvdaļām saistīta ar ķirbi (kā izrādās, ķirbju sēkliņas neražo rūpnīcās, mūžu dzīvo, mūžu āksties). Otra sastāvdaļa bija siers. Un tas arī viss (protams, arī sāls, bet tas ir tik pat pašsaprotami, kā elpot). Tieši tik viegli un ne gramu smagāk (grūtākais pašā gatavošanas procesā bija siera sarīvēšana un krāsns ieslēgšana, viss pārējais notika automātiski kā sajūga un gāzes spaidīšana)!

    “Medus kūkas receptes pasaulē ir tieši tik daudz, cik reižu Pamela Andersone ir palielinājusi krūtis – neskaitāmi daudz.”

    Skaidrs, ka aiz šīs grāmatas nestāv tikai viena pati Zane. Lai uzburtu tik satriecoši fantastisku recepšu grāmatu, kurā apkopot receptes, kuras vienmēr izdosies, nepieciešama spēcīga komanda, un Zane var būt lepna – viņai tāda komanda patiešām ir. Ar Susuru (četrkājaino Grēviņu ģimenes locekli) priekšgalā. Katrā grāmatas lapaspusē, katrā Našķoties receptē ir ielikta liela mīlestība. Tas ir jūtams. Neapšaubāmi. Manī neizsakāmu apbrīnu rada tas, kā Zane komunicē gan ar saviem sekotājiem sociālajos tīklos, gan tas, kā sastādīta šī grāmata. Man nevienā brīdī nav šķitis, ka šī grāmata būtu domāta kādam citam, izņemot mani. Ir sajūta, ka labs draugs, kurš virtuvē ir mazāks nejēga nekā es, dala ar mani kādu vienkāršu (ikdienas) recepti. Tieši tāpēc arī visā šajā bloga ierakstā, nevienu reizi nenosaucu Zani par grāmatas autori vai kulinārijas speciālisti (lai gan neesam personīgi pazīstamas (taču, kā lai tagad mūsu “attiecību statusu” traktē, ja Zanei ir mans telefona numurs un pakomāta adrese, uz kuru sūtīt ēdienu, kas baigi ātri nesabojājas, ja nu kas)) – mums, Našķoties Zanes sekotājiem un iedvesmas skartajiem, Zane ir Zane. Un punkts. Un cik labi, ka mums ir tāda Zane, kas domā par mūsu labsajūtu un mūsu vēderiem.

    “Tā lūk, draugi, šīs receptes ir tieši jums – visiem tiem, kuriem gribas vienkārši, saprotami un ļoti garšīgi.”

    P.S. Siera kraukšķi ar (dažādu sēklu maisījuma) sēkliņām – recepte ŠEIT!

    P.P.S. Ja vēlies redzēt, kā tapa Našķoties grāmata, spied ŠEIT!