POST SCRIPTUM

Girl Reading by Charles Edward Perugini

Birka: kaķi

  • Silvija Brice «Baigās piezīmes»

    by

    «Stulbs tu vari būt īsu brīdi, bet stūlbs tu būsi mūžīgi.»

    Izrevidēju sekcijas plauktus. Tos pašus, kuru augšējā daļā bez diža pielietojuma iespējām tup glāžu un servīžu komplekti, kāzu jubilejās sadāvināti, bet apakšā, aiz smagām durvīm iespundēti, grāmatu ķermeņi, kuri nekā citādi neder neglīti brūnajā garnitūras galvgalī, kā vien plakaniski. Un tagad guļ tādi (viens uz otra) kā princeses uz zirņa. Guļ un slienājas. Brīžam iekrācas. Iekrācas tik skaļi, ka augšstāvā krūzītēm jāpalecas no apakštasītēm. Bet glāzes, slaidās vienkājes, šādu šūpošanos izmanto filigrānu deju soļu izpildīšanai. Caurkritušās balerīnas (un citi caurkriteņi triko tērpos (tilla svārkos)). Izrevidēju sekcijas plauktus un uzdūros kartei (sodība – ne norēķinu). Atritinu kā paklāju, garu un sarkanu, pa kuru staigāt cilvēkiem no tēvē ekrāniem (vai atritinu kā paklāju (gar sienu, joprojām sarkanu vai sarkani brūnu), ģeometrisku figūru pārblīvētu, uz kura fona labākajās pozās iekāpuši «odnoklassniki» profilu turētāji). Atritinu un tupi (glupi, pupi) pētu visas pasaules vietas, kurās varēju būt, bet neesmu. Pētu Itālijas zābaku, visticamāk, Dolce & Gabbana. Paijāju Horvātijas krokodila galvu (kuru, vēlticamāk, vēlāk pārvērtīs itālijaszābakos). Slovēnijas vistai ar rādītājpirksta galu aizspiežu rīkli. Polijas lauvu pat nemēģinu rausīt aiz ūsām. Brīnos par Austrālijas pīļknābi Gruzijā. Bet Latvijā viss pa vecam – pieri saraucis kovārnis meklē, kam ieknābt. Neatrod. Beigās ieknābj pats sev. Un svētlaimē nopūšas.
    Latvieši.

    «Kad atceros viņa mērķus un aizrautību, vilšanos, zvaigžņu stundu un nāvi – man nudien liekas, ka mums visiem vēl klājas itin labi.»

    Pasaulē neiespējamas ir tikai trīs lietas: nošķaudīties ar atvērtām acīm, nolaizīt elkoni un tikt pie Silvijas Brices «Baigo piezīmju» eksemplāra. Līdz ko tika izziņots, ka pie lasītājiem nonāks lieliskās tulkotājas autordarbs, drūzmēšanos pie grāmatu veikalu ārdurvīm, visticamāk, būtu fiksējuši arī NASA astronauti, ja katrs grāmatas tīkotājs uz galvas būtu uzlicis pieres lampu pavērstu pret Debesu Tēvu un Pestītāju (ja jūs joprojām mēģināt aizkacēt ar mēli elkoni – beidziet! nebūs!). Grāmata tika izķerta kā tostermaizes bada laikā, un priekš manis (un daudziem citiem lasītmīļiem (ja man tagad būtu jāuzraksta tas cipars, cik tad mēs tur kopā palikām bešā, es to nevarētu, jo uz datora klaviatūras vienkārši fiziski nav tik daudz nuļļu)) nepalika pat tipogrāfijas ceptuves saldi rūgtā smarža. Sēdēju dažādos lietotu grāmatu tīmekļa vietnēs, cerot rast iespēju tikt pie «Baigajām piezīmēm» kaut vai pa dziesmu svētku biļešu cenām, bet velti. Acīmredzot ar «Baigajām piezīmēm» ir tāpat kā ar pēdējo košļājamo gumiju paciņā – neviens ar to negrib dalīties. Taču mazos ziemassvētkus lasītājiem februāra sākumā sagādāja izdevniecība Zvaigzne ABC, papildinot veikalu plauktus ar deficītprec, liekot, pēc «Baigajām piezīmēm» izbadušajiem, murrāt kā labi barotiem kaķiem. Arī es tiku pie savas devas (murr) baigas tulkošanas, literatūras, klejojumiem. Dīkiem niekiem, liedaga piezīmēm un maigā (ne baigā) kalendāra.
    Satura radītāju izsmēlu, un nelieciet man atvainoties par to, kas sekos tālāk (piedodiet). Lai arī šonedēļ iesāku lasīt Vijas Laganovskas «Pirms un pēc» stāstus, necik tālu netiku. Lai kā vēlējos savu medījumu pataupīt grūtākiem laikiem (vai vismaz laikiem, kad būšu izlasījusi visus savus bibliotēkas parādus), tas bija neiespējami. Smieklīgi neiespējami. Silvija Brice ar savām «Baigajām piezīmēm» ērti iekārtojusies uz grāmatu plaukta kores sauca mani. Sākumā čukstus. Tad pakāpeniski paceļot balsi. Beigu beigās jau kliedza tā, ka siekalas šķīda uz visām pusēm un blakus sēdošais Alesandro Bariko neizturēja un lūdza (varbūt pat pieprasīja, itāļu valoda nav mana stiprākā puse), lai pievaldu to sievieti no baltajiem vākiem. Tā kā nekas cits man neatlika, kā atvainoties (nē, es taču teicu, ka neatvainošos) Vijai, nopauzēt mūsu attiecības un ķerties klāt citai «vijai». Silvijai.
    (Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2021)

    «Trakie, dzīves skrien kā bilde aiz mašīnas loga; labāk piedot nekā audzēt ļaunu.»

    «Baigās piezīmes» tomēr ir baigā štelle, ziniet. Mazliet tā kā rūgtas (kā analgīns vai dzīve, bet, zaķi, davai, sarunājam, ka nesteigsimies un neatvadīsimies), tā kā ieskābenas. Tad pēkšņi saldas kā zafte, kad jāšķaiba mute visos debesu virzienos. Bet tad (hop) pāršķir lapu un šķiet, ka ēst dzīvu sāli būtu vieglāk (atgādinājumam: šī nav nekāda kulinārijas grāmata). Vaigi raustās smieklu konvulsijās. Kafija izlīst uz tikko uzvilktajām tīrajām džinsu biksēm (neies jau Brici lasīt netīrajās). Kaķis noslēpjas zem dīvāna, bet bērni satraukumā prasa: «Mammu, kāpēc tu raudi?». Vannasistabā veļasmašīna drudžaini pīpina savu «esmu gatava izspļaut jūsu veļu, sieviete» dziesmu. Pastniece nograbina pasta kasti. Tas atbalsojas pavasarīgajā februāra gaisā. Kaimiņš, mājot kaimiņam, knapi noturas uz ledus mēles. Bet man vienalga. Es lasu un burtiski kaifoju (ko mana latviešu valodas skolotāja teiktu, redzot šito žargonismu?) no tās emociju bombas, kuras izsmalcinātā humorā savērtas grāmatas lapaspusēs kā pērles uz makšķeraukliņas. Nepārraujamas.

    «Tu gremdē rokas līdz pat elkoņiem viņu asinīs un tekstos. Tevi pārņēmusi šī mendele – tev nenormāli (līdz krampjiem, jo neko citu nemāki) gribas tulkot citu cilvēku tekstus. (…) Nu tulko, tulko, āksts. Būs tev labā stunda, būs tev sliktā stunda, būs tev nabadzīgas un vientuļas vecumdienas.»

    Silvija Brice kā Madonna ar ložmetēju metas virsū lasītājam. Vārdu lodes bira ātri (tra-ta-ta-ta-ta). Un ātri es tās tvēru. Tvēru (un svēru), lai neko nepalaistu garām. Nezaudētu ne grama no tā, ko autore ir gribējusi pateikt tajā īsajā brīdī, kuru pavadām kopā. Pateikt par tulkošanu. Par to, kas ir un nav okei. Par pašu autoru (un medību nacionālajām) īpatnībām. Par drosmi stāties pretī diženiem tulkotājiem, norādot uz neprecizitātēm to darbos. Stāšanos pretī un sarukšanu mazai, mazai (jo liels ir liels). Un par to, ka reizēm, neatkarīgi no Mēness fāzēm, arī tulkotājam negribas iet uz darbu. (Un par Mēness fāzēm arī, starp citu, ir viens ļoti labs stāsts, grāmatas trīsdesmit piektajā lapaspusē, kurš jau paspējis folklorizēties feisbuka «Izcilas grāmatas» grupas dalībnieku starpā. Tas ir stāsts, kuru vari lasīt no sākuma līdz beigām, no beigām līdz sākumam un nosmieties tā, ka kaķis token nelīdīs vēl vairākas dienas ārā no dīvānapakšas.)

    Tāpat, kādā no nodaļām Silvija Brice dalās ar padomiem, kā rakstīt dzeju (baigu) un ko (un kā) darīt, lai smeltu vielu ikdienas dzīvē, pārvēršot to lugā (tā tur nebija rakstīts, bet, visticamāk, arī baigā). Pievēršas atziņām, kas radušās baigo klejojumu laikā. Nozaudētām sieviņām un meitām, kas nokrīt no zila gaisa Frankfurtes itāļu bodītēs. Par piejūrā sastaptiem draugiem, ar kuriem kopīgi ir rīti un pārmīti acu skati, par spīti tam, ka «latvis jau nesveicina svešus cilvēkus un izliekas akls vai profesionāls, lai tikai nebūtu jāskatās acīs.». Mešanos auļos zirga mugurā. Parastā ķīniešu lētucī. Ar ķēdi darbināmā (un nedarbināmā). Tāpat autore dalās pārdomās par latvieša kapu kultūru. Kultūru, kuru kā traki kultivējam un nevaram izkulturēt ārā no savām miesām un asinīm, jo tāda kultūra iesakņojas dziļi. Ļoti. Kā viedtelefons iesakņojas plaukstu līnijās (kādam ir nojausma, kā lai itāļu tautības sievietes, kas tikko atgriezušās no dzimtenes mazpilsētu autoostās nolasa nākotni no plauktu līniju sazarojumiem, ja tur jau pieauguši korejiešu un ķīniešu ražotie tehnoloģiskie brīnumi?). «Nav paužu. Nelaiž uz laukuma.» ((c) Aldis Kalniņš, attēlojot hokejistu Oļegu Znaroku agrākajā humoršova pārpratumā «Savādi gan»).
    Bet nodaļā «Maigais kalendārs» Silvija Brice atzīstas mīlestībā savām saknēm (Leimaņ-saknēm). Stāsta par sev mīļiem cilvēkiem tā, ka kaut sveši, arī lasītājam tie kļūst īpaši. Tuvi. Tādi, ka tūlīt visi kopīgi ķersies pie ēdiena šmorēšanas, klās baltu galdu, kam sēsties apkārt, un liegu vārdu zuzēšanas pavadībā, ļausies īstam baudījumam.

    «Tālāk mamma — nu atkal skaista, es tagad gribētu, lai mēs abas būtu mācējušas mīlēt vienu otru vairāk, bet ko var gribēt no tāda, kurš dzīvo pirmo reizi.»

    Ziniet, man ar Silviju Brici ir ne tikai kopīgs uzvārds (uzvārda māsas – vai es varētu būt vēl lepnāka? pagaidi, bet ar šito uzmanīgi, šitā var iedzīvoties zvaigžņu slimībā), mīlestība uz Jāzepu (man uz dēlu, Silvijai uz vecotēvu), patikšana uz grāmatām (man uz lasīšanu, Silvijai uz tulkošanu un (kā izrādās) uz rakstīšanu), bet arī kaķu labturības jautājumu aktualizēšana, jo abas esam lielas kaķumīles (ja vien no kaķu spalvas neveidojas anafilaktiskais šoks vai nepārtrauktas šķavas, citu iemeslu neredzu kā attaisnojumu kaķu nemīlēšanai (nu varbūt vēl spalvas zupā, jo tas tomēr atkarīgs no garšu kārpiņām)). Citēju vīram Brices rakstīto: «Sēžam katrs pie sava datora klusumā, tikai kaķi kaut kur vemj.». Abi sākam rēkt kā negudri. Nu nevis smieties, kā cilvēki, bet tiešām rēkt. Nu zviegt. Kā zirgi. Jo tas tieši par mums. Ar pieciem kaķiem uz borta vispār savādāk nemēdz būt (bet kāpēc tieši uz paklāja, ja mājās ir vēl vismaz simt piecdesmit kvadrātmetru brīvas vietas?).

    Ko lai vēl saku par «Baigajām piezīmēm»? Nu lasiet! Lasiet, ja varēsiet kaut kur dabūt, bet, visticamāk, ka nē (pārāk bieži lietoju vārdu «visticamāk», visticamāk, būs jāatrod vietā kāds cits). Baigais joks (tra-ta-ta-ta-tā). Es jau iepriekš apbrīnoju Silviju Brici gan kā tulkotāju, gan kā cilvēku, to parasto, kad novelk tulkotāja ģīmi. Esmu starā (neviens emuāra ieraksts nav izsprucis bez matemātikas terminu pieminēšanas, neļaušu, lai tas notiek šoreiz, tāpēc ar vārdu «stars» domāju «taisnes nogriezni, kura sākums ir fiksēts noteiktā punktā», kā melns uz balta rakstīts «tēzaurā»)!
    Priekškars.

    «Labrīt jaunajā gadā! Vai kaut kas, tā teikt, ir mainījies? Eņģelis joprojām sēd ķēķī un mielojas ar rasolu? Kaķi priekšnamā klusu līmē saplēstās tapetes? Vīrs pamostas ar smaidu sejā un tūlīt izvelk no pagultes rožu pušķi? — Jā, noteikti.»

    P.S. Ja esi ticis tik tālu, še, ķer bonusa stāstu!
    Kādā jaukā ziemas dienā (aptuveni pirms gada), sakarā ar savas foto stāstu izstādes notikumu tiku uzaicināta uz kādu Kuldīgas novada pagasta bibliotēku, kur mani gaidīja grāmatu kluba biedres, bagātīgi gards galds (nepārprotiet!) un jaukas sarunas pie melnas, karsti kūpošas kafijas. Zinot, ka dodos pie grāmatu lasītājām, jau biju sagatavojusi gana asprātīgas atbildes (visai paredzamam) gadījumam, ja pār manu galvu trieksies jautājumi par to, vai gadījumā neesmu rada slavenajai tulkotājai Silvijai Bricei. Taču…
    Mūsu saruna tiešām sākās ar jautājumu par radošanos, tomēr radniecību man gribēja piešūt laika ziņu autoritātei Tomam Bricim, ne Silvijai, kas toreiz likās aplam nepareizi, jo todien pat neviens smalkākais sarunas pavediens neaizveda līdz tulkotājai.
    Tagad rakstu šo ziņu. Veros laukā pa logu. Skatos kā miglas vāli uzbrūk kailajiem kokiem (gulošos spārdīt nedrīkst, kā ir ar kailajiem?), bet simtlatnieki ar smilšu spaiņiem apledojušajai ielai (jā, jā, tai pašai uz kuras knapi noturējās kaimiņš) un domāju, bet varbūt viņas būtu mani nolinčojušas par visām tām vasaras siltajām dienām, kuras nepiepildījās…
    Varbūt.
    Priekškars nr. 2

  • Frančesko Marsjuljāno «Tev derētu vēl pasnaust»

    by

    “Mīlestība nekad nav tik sarežģīta, kā cilvēki iedomājas. Tā nozīmē vienkārši ļaut partnerim pārpludināt tevi ar mīļumu tajā īsajā mirklī starp patiesa maiguma izpausmi un mēģinājumu izraisīt Stokholmas sindromu.”

    Cilvēki ir cēlušies no pāviem. Citādi nevar izskaidrot šo teju vai ģenētiski ieprogrammēto vēlmi lielīties ar lietām un procesiem, liekot piedzimt pa kādam šķidram smaidam uz sejas tiem, kas šo darbību kopumu vēro no malas. Lielīšanās ir teju vai sava ego pabarošana ar saldējumu, virsū uzkožot karbonādi un aizmirstot par centimetru, kuri pieaug klāt pie ciskām un gurniem pēc tādām ēverģēlībām, uzskaiti. Ir cilvēki, kuri lielās, piemēram, ar sakrātajiem bonusa punktiem klientu kartēs un uzlīmēm, kuras iemainīt pret tvaicēšanas katlu vai virtuves nažu komplektu, kaut vienīgais meistardarbs, uz kuru tie patiesi ir spējīgi, atrodoties virtuvē, ir kompota burkas attaisīšana. Citi – lielās ar pārkačātiem muskuļiem, kuri uz visiem laikiem iestrēgst džinsu bikšu starās vai kreklu piedurknēs. Vēl citi – ar saviem augstskolas diplomiem (vienu par otru augstākiem), taču tas, manuprāt, ir kā lielīties ar to, cik kārtu ir tualetes papīram, kurš nelielajā (metrs reiz metrs), ceriņu un lavandas smaržu piepildītajā, skabūzītī uz nagliņas gaida satikšanos ar dibenvaigiem. Un tur, kaut kur pa vidu, esmu es. Es – kura lielās ar saviem pieciem kaķiem. Un tas ir ļaunāk par visu augstāk minēto.

    “Cilvēki ir nepastāvīgas radības. Vienudien viņi vai kūst no laimes par to, ka varētu tevi satikt. Citudien ņem un sāk aurot uz tevi, stāvot pie kaut kādām driskām, kuras viņi nez kāpēc sauc par savu “dzimšanas apliecību! oriģinālu!!!””

    Zinot, ka vienīgais, par ko tie būs gatavi runāt, ir tikai un vienīgi viņu mazie četrkājainie draugi, kuru dibena kontūra ir atstājusi vien sev zināmus nospiedumus, teju katrā mazākajā viņu dzīvojamās telpas platībā, no kaķu saimniekiem cilvēki izvairās gluži kā no jaunajiem vecākiem vai citām sevišķi bīstamu un akūtu infekciju slimībām. Gluži tāpat kā jaunie vecāki, arī kaķu saimnieki (savās un kaķa savstarpējo saišu nodibināšanas sākumā (un līdz pat brīdim, kad femme fatale ar zāles pļaujamo agregātu rokā jūs šķirs)) piedzīvo attiecību fāzi “mēs”. Mēs noķērām peli. Mēs noplēsām aizkarus no aizkaru stangas. Mēs sēdējām istabas stūrī un divas stundas skatījāmies uz sienu. Vienā punktā. Mēs uzkāpām visaugstākajā bumbieres zarā un saucām ugunsdzēsējus, lai mūs noceļ lejā. Mēs piekakājām puķu podu. Mēs peli apēdām. Ja kaut ko tādu dzirdat no sava drauga vai (nedod Dievs) ģimenes locekļa – bēdziet! Bēdziet, ko kājas nes (ja vien neesat šī indivīda bioloģiskie vecāki, pretējā gadījumā deviņi mēneši, kuri nostaigāti ar šo “kaķu mīli” zem sirds, izrādīsies pilnīgi bezjēdzīgs darbs (gluži kā atgriezties no divdesmit kilometru pastaigas un saprast, ka endomondo nemaz nav bijis ieslēgts))! Ticiet man, es zinu, ko runāju. Esmu piecu (vismaz) kaķu saimniece.

    “Interesējies par visu, kas interesē arī tavu partneri, un jūs abi kļūsiet vēl tuvāki… vai arī viņš ieslēgs tevi guļam istabā, kas sniegs tev izdevību izfunktierēt, kā spēlēt pasjansu uz viņa planšetes.”

    Kad man radās brīnumaina iespēja tikt pie Frančesko Marsjuljāno kaķu padomu grāmatas Tev derētu vēl pasnaust, man divreiz nebija jādomā, jo tur, kur ir kaķi, esmu arī es (un, ja es tur neesmu, tie nav kaķi! bēdz!!!). Pirmo reizi, turot rokās šo grāmatu un vērojot dusošo skaistuli uz tās, man bija skaidrs, ka ne jau pēc liellopu gaļas bifšteka, bet pēc visas civilizācijas pakļaušanas sev, viņš saldi murrā. Savukārt, kad grāmata tiek pagriezta vēkšpēdus, pirmais, kas iekrīt acīs, ir jautājums – vai tu kādreiz esi aizdomājies, kādēļ kaķi spējīgi nogulēt 16 stundas diennaktī? Ja pavadi astoņas stundas dienā pie ēdiena trauka, tad nogulētas sešpadsmit stundas ir teju kā snaudas ģenerālmēģinājums. Tev derētu vēl pasnaust nav vienīgā Frančesko Marsjuljāno grāmata, kurā galvenā loma piešķirta četrkājainajai radībai, kuras dēļ izgudrots internets un dažādas bilžu un video straumēšanas vietnes. Autora kontā ir arī tādi dižpārdokļi kā Es mīcos pa mammu (I Knead My Mommy), Šo varētu pakošļāt (I Could Chew On This) un Uz šitā varētu pačurāt (I Could Pee On This). Pēc šo kaķu epifāniju izlasīšanas, vēlme mesties arī nākamo sēriju patētiskajās skavās ir nepārvarama. (No angļu valodas tulkojusi Ieva Melgalve; Izdevējs: izdevniecība HELIOS, 2019)

    “Nekad neuzskati, ka tādi vārdi kā “nē” vai “lūdzu, nē!” vai “tāpēc arī mēs nevaram atļauties neko skaistu” ir atbilde. Labāk pagaidi, līdz negribulis aiziet uz tualeti vai uz mirkli šķaudot aizver acis, – tieši šajā mirklī tu vari uzvaroši izdarīt to, ko liktenis tev ir lēmis.”

    Tev derētu vēl pasnaust ir humora pilniem padomiem pārbagāta grāmatiņa, kurā padomus sniedz nevis Bhāgavans Šrī Radžnišs, Ofra Vinfrija vai kāds cits garīgais skolotājs, kura vārds sākas ar Andris un beidzas ar Kivičs, bet tieši kaķi – planētas gudrākās radības. Jo neviens cits, kā tikai viņi, ja kādu dienu sāktu runāt, spētu atklāt visu, ko savām acīm redzējuši. Gan to, kā vannasistabā pie spoguļa mēģināji ar mēli aizsniegt elkoni, gan to, kā pie rīta kafijas, aiz avīzes noslēpies, centies no nāss izvilkt pirkstu, kuram tur nebija jābūt. Teju vai neiedomājami, cik daudz patiešām lielisku un noderīgu padomu var satilpināt tik maz lapu pusēs, kurās var maldīties ne tikai burtu horizontālēs, bet arī kaķu (un jā, to jūs noteikti negaidījāt) acu dzidrajos ūdeņos, kuras veras pretī pie katra otrā lapas šķīriena. Tajā, piemēram, var rast padomus dažādām dzīves situācijām – gan personiskajām un sabiedriskajām attiecībām, gan tad, ja visai strauji jākāpj pa karjeras kāpnēm (kas ir ļoti svarīgi, ja esi kaķa saimnieks (un vēl jo vairāk, ja piecu) jo pārtikas pakas un prettārpu tabletes tāpat neviens apkārt nemētā). Taču svarīgākie padomi ir tieši tie, kuri skar mūs pašus – “Ik rītu mosties tā, it kā iepriekšējā dienā nebūtu pilnīgi neko izdarījis aplam”, “Tu uzlabo visu, kam pieskaries”, “Apzinies, ka tev ir brīnišķīgs dibens”.

    Šī grāmata noteikti ir jāizlasa ikvienam, kurš nākotnē plāno adoptēt kaķi (un šāda tipa grāmatiņa noteikti noderētu arī jaunajiem vecākiem), lai saprastu, vai tiešām spalvas bumbas uz četrām kājām ieviešana savā ikdienā būs tas veids, kādā gribēsiet pielikt punktu savai personīgajai dzīvei. Taču tiem, kuru finansiālo operāciju sistemātiskai uzskaitei jau pieslēgts viens vai vairāki kaķi, ļaus atvērt acis un paskatīties no cita skata punkta uz saviem murrājošajiem kāju sildītājiem. Atvērt acis un beidzot ieraudzīt ne tikai to, ka kaķi mums dod padomus ik uz soļa, bet arī to, ka ikrīta iekāpiens urīna peļķē vai siltā resnās zarnas saturā uz grīdas, ir labākais, kas ar jums šajā dzīvē ir noticis.

    “Ja uz ikvienu skatīsies vienlīdz no augšas un vienaldzīgi, tad tevi slavēs par taisnīgumu un līdzvērtīgo attieksmi. Turklāt tu arī noteiksi ļoti skaidru kārtību, kuru spēs saprast pat visizcilākie stulbeņi (kas, kā tu tagad redzi, ir visi).”

    ⠀

    Te arī mans piecinieks, kuru turēju domās, rakstot šo bloga ierakstu.

    Un turu vienmēr.