Birka: kaislības

  • «Lai kā tu steigtos, tu nevari aizbēgt no sava likteņa. Sarkanā luksofora gaisma nevar to izmainīt, tikai mazliet aizkavēt.»

    116. lapaspuse

    Inga Grencberga «Sestā sieva»
    Es uzaugu «kamēr neizēdīsi zupas šķīvi tukšu, ārā netiksi» ģimenē – vienmēr gaidīju, kad mamma vai tētis izies no virtuves, lai filigrāni izlietu zupu atpakaļ katlā – es biju sev iegalvojusi, ka «Sestā sieva» būs «kamēr neizēdīsi zupas šķīvi tukšu, ārā netiksi» tipa vilšanās, un man to puslasītu nāksies «izliet atpakaļ katlā», tāpēc klusi priecājos, kad tajās nedaudzajās bezapziņas reizēs, kad tomēr nolēmu stāties bibliotēkas rindā pēc «Sestās sievas», rinda bija tieši tik gara, lai atmestu šai domai ar roku. Taču kādu dienu Alises stāsts, Alises pirmsnāves (un mīlestības) vēstule nonāca manās rokās un es saslimu ar viņas skumjām; es izdzīvoju sevis pazaudēšanas un atrašanas vētrās; es pieņēmu vājumu; es stājos pretī neprātam; es šķērsoju robežas, kuras nedrīkstētu šķērsot; es izšķīdu trauslumā; es patvēros sievišķībā; es ļāvos pārmaiņām; es spēlēju paslēpes; es slīgu kaislību akačos; es sasējos līdzatkarības mezglos; es piedevu; es pieņēmu; es biju šeit un tagad, un kaut kur tālu un kaut kad; es sapratu, ka mūsos ir daudz kopīgā un tikpat daudz arī atšķirīgā, un es priecājos, ka tomēr devu iespēju mums vienai otrā spoguļoties.
    Inga Grencberga «Sestā sieva»

    «- Zini, ko es vēl teiktu viņai? Toreizējai sev? Ka būs tādi brīži, kad zaudēt un palaist vaļā, iespējams, būs labākais, kas var notikt.»

    341. lapaspuse

    Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2020

  • “Man tik daudz kas “nav jāņem pie sirds”, ka ar laiku tā sirds kļūst smaga un gribas redzēt dzīvi skaidri un bez plīvuriem – tieši tādu, kāda tā ir.
    Taču dzīvei manos centienos nav sejas, tā vienmēr pavērš pret mani pakausi vai matiem aizklātus sānus – es nespēju saskatīt, kāda ir patiesība.”

    Jau pāris mazus brītiņus esmu aizrāvusies ar jaunas pasaules iekarošanu. Proti, izravējusi no visām mājās atrodamajām grāmatu dobēm tos iespieddarbus, kas liek klusā nesaprašanā uzacīm sakrokoties kā saburzītai avīzes strēmelei, kurā vietējās pašvaldības vadītājs sola cukurgailīšu kalnus katram uz saprāta un neprāta robežas stāvošam administratīvās vienības kadram, mazmājiņā, kas caur dēlī izrobotu sirds formas spraugu ielaiž iekšā saulesstarus un mušas, vēderiem pie muguras piekaltiem, īsi pirms satikšanās ar dibena vaigiem. Izravējusi no sava padomju laika mantojuma visas čigānu mīlas, vienkārši marijas un pārējos mūžīgas mīlestības apgarotos romānus, kuri aiz sevis atstājuši saldas sīrupa sliedes, lai dotu dzīvību jaunu, pēc tipogrāfijas mašīnas ādas smaržojošu, grāmatu stāviem. Taču tik pat ļoti, cik ļoti man patīk izbaudīt jauno grāmatu dārza dobju iekārtošanu, man patīk izbaudīt arī to burvību, kuru nākas pievilkt aiz ausīm ikreiz, kad dodu pagaidu mājas kādai no bibliotēkas kasē noguldītajām grāmatām. Klausīties stāstus, kurus tās pieredzējušas citu grāmatu gardēžu mājās. Sasmaržot, kā tās pievilkušās ar cigarešu vai biešu zupas aromātu. Brokastu desu maižu vai gurķu marinādes reibinošo smārdu. Iztaisnot ielocītos lapaspušu stūrīšus, kas attāli atgādina aptaukojušās picas šķēles. Papaijāt muguru, ja kādai nodarīts vairāk pāri. Kad vietējās bibliotēkas grāmatu krājuma pārzine deva ziņu, ka pienākusi mana kārta aptaustīt Krieva ādu, man vēl nebija ne jausmas, ka šī grāmata mani ne tikai iegriezīs kā neizsīkstoša maiguma, tā naida un nesaticības pīņu vērpetēs, bet dos iespēju atpazīt arī iepriekšējā grāmatas baudītāja šokolādē izmērcēto pirkstu nospiedumus, vai mēģināt atšķetināt pašu rūpīgāk glabāto Krieva ādas noslēpumu – vai grāmatas lapaspusēs atrodamie traipi ir šķīstošās vai pupiņu kafijas rēgi.

    “Vissliktākā ir neziņa. Tā tur mani, pakārtu gaisā, neļaujot ne piezemēties, ne uzskriet debesīs. Tā grauž mani nost – no viena stūra, pamazītiņām, lai sāpīgāk, lai ilgāk, pa kriksītim vien.
    Pašapziņa ir aizgājusi gulēt ziemas miegu, un es jūtos kaila, nepieredzējusi un bezgala atkarīga no cilvēkiem un notikumiem , kurus nekādi nevaru ietekmēt.”

    Es mazliet baidos no augsti vērtētām grāmatām, īpaši, ja tās savos klēpjos iznēsājuši un pasaulē laiduši mūsu pašu autori. Autori, kuriem iespējams uzskriet uz ielas, sabumsīties ar pierēm, atvainoties, tad pasmieties un aiziet tālāk savās ikdienas gaitās, kuras, kā pēc likuma – nedalāmas ar nulli, noslēgsies pie televizora ar uzmestām kājām uz kafijas galda un čipsu drupačām uz jau taukainā t-krekla. Autori, kurus iespējams pavērot no malas lielveikalu rindās vai starp makaronu, kuriem pārtapt sacepumos vai piena zupās, plauktiem. Autori, kuru ikdienas dzīve norit tepat starp mums – kartupeļu un speķa ēdājiem, zīļu kafijas dzērājiem.
    Es mazliet baidījos no Krieva ādas. Baidījos kā no visām grāmatām, kuras īsi pēc izlaiduma no tipogrāfijas ceptuves nonāk uz grāmatu veikalu pirktāko iespieddarbu postamenta. Jo, ja tur var nonākt Uģis Kuģis, Račko un Lapsa (un, kā teiktu mans brālis, Dace Judina), tur var nonākt jebkas, kas rada briesmas dzīvībai (vai vismaz mentālajai veselībai). Atziņa, ka reiz jau biju ieskatījusies, kas rakstniecei Dacei Rukšānei aiz ādas, lasot stāstu krājumu Mīlasstāsti, deva rīkojumu intuīcijai pārslēgties uz pilna spēka enerģijas izmantošanu, lēšot, ka vilšanās, visticamāk, man paies garām kā pelēkai pelei. Pat neatskatoties (un galu galā, kas gan var būt briesmīgāks par Uģi Ūdenstransportlīdzekli). Jāsaka, ka alojusies nebiju. Krieva āda mani pārsteidza. Neskatoties uz to, ka pēdējo dienu laikā spraiga grāmatu lasīšana ir bijusi jāuzliek uz pauzes, tvēru katru vismazāko mirkļa sprīdi, lai tiektos tuvāk Krieva ādai.
    (Izdevējs: Dienas Grāmata, 2020)

    “Tik daudz tas karš un juceklis ir izpostījis – cilvēki bez pagātnes, tikai ar likteņiem.”

    Romāns Krieva āda vēsta ne tikai par divu paaudžu, mātes un meitas, frontālo sadursmi sava laika griežos, bet arī par asām izpausmēm sabiedrībā, kas šķir tautu no tautas. Vispārpieņemtiem uzskatiem, kas kā augoņi sulo un sāp pie vismazākās kustības. Padomju Latvija. Man, kā dzimušai teju deviņdesmito gadu pašā viducī, nav ne jausmas, ko nozīmē dzīvot aiz šīs iekārtas sliekšņa. Ar slienām uz lūpām cīnīties par savu vietu. Padoties. Pārkrist pāri emaljētai bezdibeņa bļodas malai, iekrist darvas dumbrājā līdz pazodei. Pārvarēt kautrību, kas iestrādāta teju ikkatrā ķermeņa šūnā un kārpīties ārā no netīrās zampas slazda pretī neierobežotu iespēju okeānam. Krieva āda mani atvīla teju sešdesmit gadus senā pagātnē, kuras takas man bija iespēja izstaigāt pateicoties sablietēto burtu virknēm, kuras kā upe plūda uz priekšu, jaudājot bez apstājas.
    Romānā cits caur citu mijas Emīlijas un Meldras acumirklīgie jūtu uzplaiksnījumi. Redzējumi. Lēmumi. Katra kustība un doma ir svārsts, kas var (un nevar) sajaukt ķīselī un klimpās pulsa ritmu. Atstāt bez ieelpas un izelpas. Mātes un meitas dzīves rit paralēli. Kā vilciena sliedes, praktiski bez saskares punktiem, taču brīžos, kad abu sliežu kolonnas šķērso pārmijas, ar ne pārāk vieglu sirdi pieņemtās izvēles dziļi iespaido kā Emīlijas, tā Meldras dzīvi. Taču doma par to, ka dzīve var būt arī pavisam citādāka, urda klausīt sievietes vājumam. Urda klausīt mīlestībai. Un pēc Meldras tēva zaudēšanas un cita vīrieša skavu ieņemšanas Emīlija sastop to, kas šķietami nekad nebūtu atradis ceļu uz dvēseles slēgtajiem kambariem, atraisot debesis un elli vienlaikus. Sastop kaislību. Kaislību pret krievu. Ļaušanās savas miesas un gara slīgšanai krieva juteklisko pieskārienu simfonijā, sabiedrības acīs liek vienādības zīmi starp nodevību. Pagātnes ķidas. Tas izvirst ārpus visiem tikumības principiem, liekot neviltotai laimībai slēpties aiz dzelzs vairoga, meklējot patvērumu īsajiem mīlestības uzplaiksnījuma mirkļiem. Dzīve ir mežonīgi skaista, bet tā sāp. Tā sāp Emīlijai. Un pa drusciņai iekož arī Meldrai. Tā dod, bet ņem divreiz vairāk. Divreiz dzēlīgāk. Divreiz nesaudzīgāk. Dzīve, kādu to piespēlē liktenis, ir tikai neliels mierinājums. Maza priekšrocība tam, ka tā vispār ir iespējama.

    “Esmu kļuvusi ciniska, atzīstos sev atklātības brīžos, bet pārējā laikā mierinu sevi ar domu, ka tas ir tikai un vienīgi reālisms – vairs nav nekādu rozā sapņu, vairs nav nevainojami zilu debesu un tālas nākotnes –
    ir vien tas, ko var pagrābt no dzīves šajā mirklī.”

    Dace Rukšāne raksta plūstoši. Neaizķeroties. Neklūpot. Ķēru katru vārdu un sēju pie saviem domu mākoņiem. Raisīju vaļā romāna tēlu iekšējo un ārējo kairinājumu sekas kā kurpju auklas, kas neapjauš mēra.
    Par Krieva ādu man gribas runāt kā par noslēpumu. Negribot atklāt neko tādu, kas mazinātu sāta sajūtu, ja tomēr šī grāmata vēl stāv lasāmo grāmatu kaudzītē. Taču varu atklāt, ka tā kā dadzītis pieķersies dvēselei. Ilgi un griezīgi nelaidīs vaļā.
    Lasiet!

    “Likteņa izlēcienus neviens nespēj paredzēt –
    kādam tas tikai kāju aizliek priekšā, kādu citu noslauka no zemes virsas.”

  • “… esmu izlauzies brīvībā un nekad nekas mani vairs neiedzīs tumsonības aizgaldā.”

    Acis aizvērtas. Aiz plakstiem kņudinoši trīs gaismiņas. Uz sacensībām, kura pirmā spēs nolikt gar zemi izstīdzējušo cilvēka stāvu. Mutes dobuma gļotāda izžuvusi sausa kā neauglīga zemes sega. Ausīs uzmācīgs diriģents bez apstājas diriģē īdošu klusuma simfoniju. Desmit kraupjaini pirksti savilkti divās neizteiksmīgās dūrēs. Dūrēs, kuras tumsā smagi nopūšas, neatradušas mērķi, kurā tās atbrīvot no elektriskā lādiņa. Piere savilkta dziļos notekgrāvjos, caur kuriem sviedriem pārplūst, izlaužot ceļu uz meliorācijas aku dzelmēm, aizdarīto acu kaktiņos. Kakls stīvs kā savilkts skrūvspīlēs, mēģinot noturēt galvu, kas no domu smaguma draud pārvelties pāri plecu gumiem, vertikālā pozīcijā. Krūtis kautrīgi cilājas, it kā katrs elpas vilciens būtu aizlienēts ar norunu, ka tiks atdots atpakaļ. Nenobružāts. Ribu aso zobu neizvagots. Kuņģis sarāvies čokurā kā vecs vīriņš. Sirmu bārdu. Rūcot dobji tarkšķošus pātarus. Naba pazudusi no plakanā vēdera reljefa kartes, iekrītot neremdināma izsalkuma akacī. Kājas piekaltas zemei kā betona zābakos iemauktas. Gurdeni līgojas kā niedru pļavas, batikotu rasas pilienu rotaļās, sārti austošas saules staru skārienā.
    Kāds spriež tiesu cilvēkam. Par to, ka Dievam tik tuvu stāvējis. Par to, ka meitu un dēlu skolojis. Par to, ka nepareizā frontes pusē karojis. Par to, ka sējis un pļāvis par daudz (un par maz). Par to, ka sirdī labvēlības un godīguma, prātā neatlaidības un saprāta. Par daudz. Kāds spriež tiesu cilvēkam. Par to, ka zem sarkanas varas durkļiem nav vaļas ne pašam stāvēt, ne līdzcilvēkus zem tiem grūst. Par to, ka nezina, kurš draugs, kurš ienaidnieks. Un kur nelaime ar izkapti pļauj dvēseles kā satrūdējušus sētas mietus.
    Kāds spriež tiesu cilvēkam pat par to, ka cilvēks cilvēcīgu ēnu met.

    “Gatavs uz visu ir cilvēks, kas nebaidās no nāves. Nāve ir visa beigas, tā paņem visu…
    Ja esi gatavs samierināties ar to kā neizbēgamu iznākumu, ja pieradini sevi pie domas, ka tā var atnākt jebkurā brīdī (…), tad tas nozīmē, ka esi brīvs un drošs. Tu vari darīt visu, un neviens tevi nevar apstādināt. Pat ne baisākā vara, jo neko briesmīgāku par nāvi tā nevar nest.”

    Tas, ka ik pa laikam manā acu priekšā kā no ūdens krātuvju dzīlēm, virs plānās ūdeņraža oksīda plēves uznirst grāmatas, kuru eksistenci neesmu spējusi pat attālu iedomāt, liek noreibt no tā, cik gan daudz neatklātā man vēl nāksies savā ceļā sastapt. Kad uz manām lūpām nonāca vēsturiskā romāna Ardievas mežam nosaukums, nojauta pušplēstos vārdos čukstēja priekšā, ka tas caurausts salauztu likteņu pavedieniem. Saausts tīklos, kuros sāpīgi tiek ievīts arī lasītājs. Un es nebiju kļūdījusies. Vilis Seleckis, romāna Ardievas mežam autors, ir rakstnieks un publicists, sabiedriskais darbinieks un pedagogs. Bijušais Latvijas Augstākās Padomes deputāts, kurš ņēmis arī dalību Latvijas Tautas frontes veidošanā. (Ja jau autora apraksts vien nešķiet pietiekoši vilinošs, lai ielūkotos romāna lapaspusēs, tad man nav ne mazākās jausmas, ko vēl jums likt pretī (ja nu vienīgi kādu Danielas Stīlas romānu)) Romāns Ardievas mežam aizved lasītāju vairāk nekā septiņdesmit gadus senā pagātnē. Uz Nautrēnu pagastu. Rancāniem. Nomaļu Latgales sādžu Ičas upes krastos. Karš ir beidzies. Un tikai, pateicoties Padomju Savienības biedra Staļina gudrībai un varenībai, Latvija atbrīvota no fašisma. Valstī valda miers. Zemniekus gaida īsta laime. Taču tie ir tikai māņi. Karš nav beidzies. Īstais karš tikai sākas. Neredzamais karš. Vīri, kuri nav gatavi tikt mīdīti kā zirgāboli zem komunistu sarkanajiem zābaku papēžiem, devās mežos, lai kļūtu par nacionālajiem partizāniem. Mežabrāļiem. Vīri, kuri gatavi liet savas asinis par to, lai apturētu sērgu, kuru latviešu tautas dzīslās ievazājuši īstie rīkļurāvēji. Romāna rakstīšanai Vili Selecki ierosinājis patiess stāsts par nežēlīgu slepkavību, kas notikusi kādā Rancānu sādžas zemnieku sētā, kurā dzīvību neizsakāmi baismos apstākļos zaudējis sētas saimnieks un viņa nepilngadīgais dēls. Ardievas mežam caurvijas gan ar dokumentāliem, gan paša autora iztēles radītiem stāstu cauraudžiem, radot nenovērtējami lielisku romānu, kurā atklājas cilvēku patiesās dziņas. Brīžiem tik baismīgas, ka gribas no grāmatas pamosties kā no ļaunākā murga. Šis romāns vēsta par varoņiem. Īstiem. Ne čekas kantoros sēdošiem, ne vīriem mežos, ieročus pie sāniem glaudošiem. Par varoņiem. Īstiem. Par parastiem zemniekiem, kurus mala gan čekas, gan mežabrāļu automātu stobri.
    Ar romānu Ardievas mežiem autors aizsāk ciklu Latvijas vēsture cilvēku likteņos, kuram pievienojas romāni – Memoranda mednieki un Kolimas asiņainais zelts. (Un es krītu kārdinājumā pēc iespējas ātrāk ienirt arī šo romānu lapaspusēs)
    (Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2016)

    “Kā var paciest to… kas notiek?…
    Šie cilvēki, kas te dzīvo, visu mūžu situšies, izveidojuši savas saimniecības, nekā cita viņiem nav kā tikai tas, ko paši ar savām rokām radījuši. Tajā visa viņu dzīve, visa dvēsele ieguldīta, viss, kas viņiem dārgs un svēts.
    Un tagad nāk tādi… skrandainie, proletāriskie… un draud visu atņemt, pašus samest vagonos un prom uz Sibīriju.
    Ja tā sagrauj cilvēka dzīvi, tad kā to var paciest? Kā var nepretoties? Kā var samierināties? Kā var nekliegt? Es nebrīnos, ka daudzi meklē šmeiserus un šauj uz visām pusēm.
    Jo gan citu var darīt cilvēks, kuru iznīcina?”

    Laiks, kurš ietverts romānā, paver iespēju ielūkoties smagu pārbaudījumu pilnajos gados, kurus diktējis Otrā pasaules kara atrisinājums. Ļaudīm nācās iekārtoties sātana paradīzes apartamentos, skandējot pacilājošus saukļus par godu Staļinam un gaišajai nākotnei, kura gaidāma zem sarkano karogu debesīm, komunisma zvaigznājā. Tie, kas pakļauties nevēlējās, ķērās pie ieročiem un devās mežā, atklājot ugunīgas zalves jaunās iekārtas virzienā, cerot vājināt komunistisko spēku, vismaz līdz brīdim, kad ierastos sabiedrotie un atpestītu visus no ļaunā. Taču šodienas mēs zinām, ka atpestīšanas gaidas izrādījās veltas, liekot šim karam pret neuzvaramo pretinieku izskatīties absurdi veltīgi asiņu lietam. Lai arī mežabrāļi bija tie, kuri uzturēja kvēlu liesmu tautiešu sirdīs – cerību, ka brīvība ir kaut kur tepat līdzās, tie vienlaicīgi radīja arī pretrunīgu attieksmi ļaužu valodās. Tas noveda arī pie šķelšanās visos sabiedrības līmeņos. Šķēlās parastie iedzīvotāji. Šķēlās zemnieki. Šķēlās skolotāji un skolēni. Šķēlās paši mežabrāļi. Tikai komunistiskā vara nešķēlās. Un tas ļāva tās muskuļu masai augt tikai lielākai un lielākai.

    Romānā, manuprāt, lieliski atainota tieši šķelšanās mežabrāļu rindās, kas radīja īstu apjukumu arī citu prātos un darbos. Daudzi no tiem, kļūstot fanātiski, uzskatīja, ka ierocis pie viņu sāniem paver iespējas uz neierobežotu varu. Notika uzbrukumi un laupīšanas zemnieku īpašumos, nodarot gan miesiskus, gan mantiskus pāridarījumus, ievainojot nevainīgu cilvēku dzīves pašā saknē. Tas panāca tikai to, ka lielākā daļa cilvēku sāka mežabrāļus uztvert kā slepkavas un iemantot nicinājumu pret nacionālajiem partizāniem – cilvēkiem, kuri izvērsa asiņainas uzbrukumu akcijas pret neapbruņotiem, neaizsargātiem Dieva bērniem, ar kuriem reiz sēdēts pie viena galda. Savukārt šis klaja nicinājuma izvirdums bija komunistu trumpis. Jauns ierocis, ar kuru vērsties pret iekārtas noliedzējiem. Viena no šādām mežabrāļu akcijām, kā jau minēju iepriekš, kļuva par ierosmi romāna tapšanai – spīdzināts un pēc tam nogalināts tika zemnieks Kazimirs Bozovičs un viņa dēls. Sieva, viņu meitas un daži nejauši aculiecinieki tika ieslodzīti pagrabā, kas atradās zem mājas. Izlaupīts tika viss. Gan māja, gan kūts. Rati stāvgrūdām tika piekrauti vērtīgākām un mazvērtīgākām mantām, nokautiem lopu ķermeņiem. Ģimene pāris mirkļos zaudēja visu. Un to paveica tie, kurus sākotnēji uzskatīja par glābējiem. Šādas zvērības nesaprastas palika to partizānu rindās, kuru darbības mērķis patiesi bija vērsts iedzīvotāju, ne pašu labuma labā. Tie bija cilvēki, kuri centās izlauzties līdz taisnības uzvarai, krītot sarkanas varas krustugunīs. Diemžēl čekas aģentu, kuri veiksmīgi iekārtojās partizānu vienībās, izlikdamies par komunistu ienaidniekiem, un citu mežabrāļu, kuri kā izbadējušās aitas ietiepīgi sekoja neredzamā uzbrucēja izvirzītajiem mērķiem, sagrāva mežabrāļus no iekšienes.

    Grāmatā veiksmīgi apspēlēta arī skolēnu vēlme līdzdarboties komunisma sagraušanā, būt par skrūvi mehānisma uzbūvē – Latgales vanagu organizācijas dibināšana. Tie bija jaunieši, kuri ienīda liekulības, melu un divkosības gaisotni, kuru sabiedrībā potēja jaunā komunistiskā reliģija. Diemžēl šie jaunie un nenobriedušie prāti bija ārkārtīgi viegli programmējami. Lai arī to nodomi bija cēli – ar bezbailību, drosmi un patriotismu cīnīties pret zvaigžņoto bandītu varu, daudzi no tiem iesaistījās akcijās, aptraipot savas rokas nevainīgu cilvēku asinīm.

    “Vēl pirms dažām dienām viņi bija draugi un cīņu biedri.
    Tagad – ienaidnieki.
    Dažu dienu laikā bija notikušas prātam neaptveramas pārmaiņas.
    Viņus šķīra bezdibenis.”

    Taču neatkarīgi no laika, no valdošajiem vējiem un iekārtas, kas ierobežo iespējas lemt par savām dzīvēm pašiem bez jebkādas blakus mijiedarbības, arī mīlestībai un kaislībām šajā romānā ir svarīga loma. Loma, kas kā viegla brīze, skarot tikai koku lapas, virzās līdzi asiņainajiem notikumiem, cauri romānam no nodaļas uz nodaļu. Mīlestībai, kas atnāk pēkšņi. Un mīlestībai, kas mūžiem auklēta. Kaislībām, kas uzvirmo no nekā. Kaislībām, kuras nespēj apdzēst pat saltās skumjas, kas plosa ik katra cilvēka dvēseli. No iekšas uz āru kā tukšas kabatas. Mīlestībai, kurai jāuzgaida. Bet mīlestība jau gaidīt māk.

    “Ja Dievs spētu sodīt visus neģēļus, tad uz zemes dzīvotu tikai eņģeļi.”

    Šis ir romāns, kurš noteikti jāiekļauj lasāmo grāmatu sarakstā. Ikvienam. Mums ir jāzina sava pagātne. Kaut vai tāpēc (un kā man riebjas šis nodrāztais teiciens), lai tas nekad vairs neatkārtotos. Mums ir jāzina savas tautas vēsture. Jāzina par spīti netaisnīgajai un nepatīkamajai patiesībai, kura sāpēs liek sagumt ne tikai sejas vaibstiem, bet visam augumam. Skaidrs, ka Ardievas mežam ir tikai maza daļiņa no visa, kas mums būtu jāizzina. Tas ir kā iemērkt pirkstu līdz nagam lielā putukrējuma bļodā, lai pēcāk to kāru muti aplaizītu. Tomēr reizēm, lai mazinātu apetīti, pietiek arī ar tādu mazumiņu.
    Kaut vai tāpēc (un kā man riebjas šis nodrāztais teiciens), lai tas nekad vairs neatkārtotos.

    “Nesen redzēju sapni. Pēkšņi esmu nokļuvis kaut kādā bedrē, dziļā pazemē, nu tādā šaušalīgā vietā, kur griesti tik zemi, ka piecelties kājās nav iespējams, var tikai uz vēdera rāpot. Un visapkārt, kur vien skaties, tikai šie zemie griesti. Tu rāpo uz priekšu, ceri, ka beidzot ieraudzīsi debesis, bet nekā. Virs galvas tikai melna siena, un tu vari tikai parāpot, dažviet uz ceļiem piecelties, bet ne visā augumā. Tu kliedz, izmisuma pārņemts, zemi nagiem plēs, gaudo kā vilks, bet zemie griesti tevis spiež pie zemes…
    Kad pamosties no tāda sapņa, tu pēkšņi saproti – pasaulē ir lietas, kas šausmīgākas par nāvi.”