Birka: kaimiņi

  • Pāri frāzējot Leonu Briedi – man ir ļoti grūti iedomāties manu dzīvi ārpus… es varu iedomāties savu dzīvi ārpus visa, bet ārpus grāmatām savu dzīvi nespēju iedomāties. Par šo savu dzīves realitāti es atkal un atkal pārliecinājos aprīļa pēdējā sestdienā, kad mani ceļi, mani elkoņi, mani kāju mazie pirkstiņi mani aizveda uz Ogri – uz Latvijas grāmatu meku – Ogres Centrālo bibliotēku, kur notika Pirmais Latvijas grāmatu blogeru forums.


    Mans svētceļojums sākās piecos no rīta, kad pēc divām ar pusi gulētām stundām centos sataisīties pēc cilvēka, izmantojot praktiskā latvieša metodi – izdzert divas kafijas krūzes ar kopumā astoņām tēj/kafijkarotēm ar cukuru. Cukurs ir nāve, bet bezcukurs ir sacūkota diena. Ja man jāizvēlas viens no variantiem, es izvēlos astoņas tēj/kafijkarotes. Uzvilku savas taisnākās drēbes, pārmetu pār plecu savu izejamo tašu (pirms gadiem LaLiGaBa konkursā laimēto auduma maisiņu, kurš ir bijis mans sabiedrotais kā bibliotēkās, grāmatu un pārtikas veikalos, tā izlaidumos, kāzās, kristībās un bērēs) un biju gatava doties zināmi nezināmajā, uzstādot par būtiskāko mērķi beigu beigās neattapties Vaiņodē, jo tas ir drusciņ uz otru pusi no Ogres Centrālās bibliotēkas.


    tavs mīļākais grāmatu blogeris
    Pēc trim stundām automašīnā, piecām stundām lidmašīnā un divām stundām autobusā (kaut kur pa vidu bija arī prāmis un vilciens ar divām pārsēšanās reizēm) no Vārmes biju nokļuvusi Ogrē (cukurs ir nāve, bet arī halucināciju izraisoša viela acīmredzot). To, kas notika paša foruma laikā jeb tehniskos parametrus lieliski aprakstījusi Santa blogā Sibillas grāmatas, aiztaupot man pāris rindiņas paragrāfā.
    Mana pārliecība, ka dodos tikties ar pilnīgiem svešiniekiem izzuda brīdī, kad Sandra pārņēma mani savā mīlestībā (apskāvienā). Principā forums (man) varēja beigties arī šajā brīdī, un es steigtos pretī visām savām neizlasītajām grāmatām un neizravētajām puķu dobēm, jo biju saņēmusi visu, ko kāroja mana grāmatnieka sirds – pirmajā minūtē, kuru pavadīju zem Ogres Centrālās bibliotēkas metāla jumta konstukcijām, satikusi savus mīļākos grāmatu blogerus (slīpsvītras tekstam jāskan Andželikas balsī (savējie sapratīs)) Aiju, Kristīni, Ievu, Ingu un, protams, Sandru – Pirmā Latvijas grāmatu blogeru foruma dzīvības iedvesējas un uzturētājas. Bet es paliku. Un par to ļoti sirdīgi uzrakstījis mans mīļais brālis (ar sešpadsmit gadu stāžu) Agris.


    Visu foruma laiku mani nepameta iemīlēšanās sajūta (citi tos sauc par taureņiem, bet dakteri – “tev vajadzētu pārbaudīties uz parazītiem”). Es vispār neesmu cilvēku cilvēks. Es esmu cilvēks, kuram citi (pārsvarā sveši) cilvēki liek justies neērti, bet šoreiz es jutos tā, it kā sēdētu savā dīvānā, tērpusies pidžamā un suņu čībās, pārlapojot turku seriālu sarakstu, meklējot to īsto un vienīgo. Tikai zālē bija seši desmiti īstie un vienīgie. Un tā bija satriecoša sajūta. Trīs populārākās frāzes, kuras lietoju ikdienā, ir «nesit māsai», «nezinu nav ēdiens» un «es vairs nerakstīšu par grāmatām», taču tikai pēdējo no tām es mēdzu ļurkāt mutē dažādos laika locījumos, dažādās nopietnības pakāpēs. Tajā brīdī, esot starp cilvēkiem, ar kuriem man ir kopīga ne tikai mīlestība pret grāmatām (kafiju un smalkmaizītēm), bet arī tās paušana uz āru, es sapratu, ka gribu šeit vēl uzkavēties. Un ja ir kāda īstā vieta, kurā atrasties (un mazliet pazaudēties), tad tā ir ne tikai pie plīts un veļas mazgājamās (auto)mašīnas, bet arī šeit – starp tiem, kuriem grāmatas ir mīlestība. Kaislība. Dzīve.
    Esmu bez gala (un malas) pateicīga gan foruma rīkotājiem un dalībniekiem, gan atbalstītājiem par (ieilgušajām) emocijām, kuras nevar nopirkt ne veikalā, ne iemainīt pret taromāta čeku.

    tavs mīļākais grāmatu blogeris
    Ja esi izlasījis šitentik tālu un domā par to, kur vilkt paralēles ar manas kaimiņienes suņa kakām, tad lūk – viena paralēle.
    Gatavojoties grāmatu blogeru forumam, tika izveidota WhatsApp grupa ar foruma dalībnieku piesaisti, kuras mērķis bija dalīties ar visu par un ap forumu. Daži literatūras kritiķi, redaktori, žurnālisti (iespējams, visi vienā personā) jau paspējuši šo grupiņu nosaukt par mazu un riebīgu, taču mēs, apmēram sešdesmit cilvēku mazā grupiņa, vispār neņemam ļaunā, jo arī mums pašiem mēdz būt sliktās dienas – divas kreisās kājas, kāpjot ārā no gultas, izbeidzies vai no termiņiem ārā izgājis piens kafijai, vai grāmatas, kuru lasīšana ir kā barjerskrējiens klūpam un krītam aiz katras lapaspuses, jo vispār šitā nav mūsu disciplīna. Mēs saprotam.


    Tā kā forumā bija atvēlēts laiks (un stūris) grāmatu maiņai, mazajā un riebīgajā grupiņā jau savlaicīgi sākās mērīšanās ar grāmatām un uzsaucieni «mainu šo grāmatu pret vīnu», «vai kādam ir (grāmatas nosaukums), es labprāt iemainītu pret vīru, bet brīdinu, nažus viņš neasinās un spuldzītes visticamāk arī tev pašai būs jānomaina», «mainu pret dzīvokli Rīgas Centrā ar skatu uz Kluso okeānu». Un tā tālāk. Jūs pat iedomāties nespējat, cik tālu spēj izdzīt saknes grāmatu mīļu fantāzija.
    Tieši šādā grāmatmaiņu skurbulī, es pieteicos uz Matiasa Edvardsona grāmatu «Labie kaimiņi», kuru (par spīti mūsu grupiņas uzliktajam zīmogam) draudzīgi piedāvāja Līva. Lai arī iepriekš biju lasījusi Edvardsona «Gandrīz normālo ģimeni», tobrīd minēju, ka grāmatu vēlos, jo mani kaimiņi «bišku tādi nav» – kaut kā biju iztēlojusies, ka «labi kaimiņi» noteikti nav tādi, kuri laiž brīvsolī savu divreizdivimetri suni, lai tas piecūkotu kaimiņu sētas. Lai mazliet vizualizētu šo skatu, varu teikt tā – man ir viens suns, bet manā sētā kakā trīs (un reizēm pat četri un pieci) suņi. Protams, lai arī esmu mazas un riebīgas grupiņas dalībniece, man ir laba sirds, taču atzīšos, ka teju ikreiz, vācot kaimiņu suņu kakas savā sētā, es aizdomājos par to, vai spētu to kaku aizlidināt tik tālu, lai trāpītu kaimiņu virtuves logā. Tīri tā – kaimiņu «redzesloka paplašināšanai».
    Labi.
    Sūds ar tām kakām.
    Grāmatu es izlasīju. Izdusmojos. Pārdusmojos. Visipārējiepriedēkļidusmojos. Un nospriedu, ka šajā grāmatā dzīvo vieni no kaitinošākajiem grāmatas varoņiem.
    Un kaimiņiem.
    Ļoti iespējams, ka manas kaku drāmas nestāv pat tuvu.

    Lasiet grāmatas, jo tas ir vienīgais gardums, kurš jums neliks pieņemties svarā!
    Un tiekamies nākamajā Latvijas grāmatu blogeru forumā!