POST SCRIPTUM

Girl Reading by Charles Edward Perugini

Birka: kailums

  • Džeimss Boldvins «Džovanni istaba»

    by

    «Ir vajadzīgs spēks, lai atcerētos, un vajadzīgs citāds spēks, lai aizmirstu, un tikai varonis spēj abus.»

    Katru dienu viens un tas pats.
    Cilvēki un lietas. Tie paši. Bārsta komplimentus, galvas vilnas džemperu apkaklēs ierakuši. Nemirstīgi cietām akmens sejām. Neizdevušies tēli no avīžu speciālizdevumiem. Katru dienu viens un tas pats. Neglītu ēku fasādes. Kariķētas ģīmetnes. Logi. Izbirušiem zobiem. Tukši smaida. Gaida. Ielu džungļu mežonīgo iemītnieku rēcienus. Smilkstus. Katru dienu viens un tas pats. Remdena kafija uz zoda iezīmē robežu starp tevi un mani. Pirms aizslauku to piedurknē. Neizdevušos dzīvokļa remontu aizslauku no acīm. Svaipoju pa kreisi visus tavus vispārpieņemtos uzskatus. Nestrīdos uz āru. Strīdos uz iekšu. Katru dienu viens un tas pats. Ziņu diktori plāta mutes. Rokas plāta producenti. Skatītāji pilda savus līgumā atrakstītos punktus. Gremo vakariņas. Aizvakar vārītos makaronus, šodien uz pannas saceptus ar olu. Gremo interneta komentārus. Saldajā. Krata galvu. Krata pirkstus. Epileptiķu salidojums. Katru dienu viens un tas pats. Kaili koki met spocīgas ēnas. Spocīgas ēnas met spalvu. Spalvas met kaķus. Griež kažoku uz otru pusi mākoņi. Saule žagojas. Teātra izrāde bez skatītājiem. Katru dienu viens un tas pats. Ieilgusi migrēnas lēkme. Reklāmas uz reklāmu stabiem. Muļķības. Skolēnu ekskursijas. Katru dienu viens un tas pats. Absurds pavelk uz augšu Saprāta svārkus, uzstutē uz rakstāmgalda, atpleš kājas un izdrāž. Labākajās sentēvu tradīcijās. Katru dienu viens un tas pats. Domas par to, kas slēpjas aiz līdzcilvēku sejām. Aiz vārdiem. Un darbiem. Tracina. Izved no pacietības un ieved atpakaļ. Pacietībā. Kas ir šie cilvēki, kurus turam rokas stiepiena attālumā? Sievas un vīri, un mīļākie. Cik daudz mēs par viņiem patiesībā zinām? Cik gan daudz viņi atļauj mums nezināt, lai mierīgi pārlaistu tādas naktis kā šī. Zem nepatiesības zvaigznāja. Katru dienu viens un tas pats. Atbloķēju telefona ekrānu un uzspiežu uz tā man piešķirto mobilo sakaru operatora numuru. Aizņemts. Un tā vienmēr, kad gribu piezvanīt sev un pajautāt – cik gan patiesa tu esi pati pret sevi?
    .stap sat sneiv uneid urtaK

    «Var jau būt, ka viņš ir muļķis un zaķpastala, bet gandrīz jebkurš ir vai nu viens, vai otrs, un vairums ļaužu ir abi reizē.»

    Džeimsa Boldvina vārds gar acīm pazib vairākkārt, pārlapojot apgāda Mansards internetā pieejamo grāmatu plauktu. Boldvina «Cita zeme» grāmatas vāks piesien un vienlaikus atsien dūšu. Taču pieci simti un četrdesmit četras lapaspuses ir tieši tik daudz, lai neļautu naudas makam paslīdēt un vienkārši nopirkt grāmatu putekļu krāšanas funkciju pildīšanai. Īsti nevienas noderīgas atsauksmes par to, vai grāmatu ir vērts lasīt. Kaut ko noburkšķu zem deguna. Un ļauju peles kursoram sameklēt pārlūkprogrammas ciļņu joslā krustiņu. Boldvins tiek aizmirsts. Kā podā norauts solījums «varbūt kādreiz». Atkārtoju iepriekš minētās darbības pāris reizes nedēļā. Mēnesi no mēneša. Līdz kādu dienu uzduros rakstnieka romānam «Džovanni istaba». Simt deviņdesmit trīs lapaspuses. Nav daudz. Nav arī maz. Taču mūsu pirmajai reizei pietiekami. Pasūtu grāmatu Kuldīgas Galvenajā bibliotēkā. Pēc pāris dienām saņemu zvanu – grāmatas nav. Tā pazudusi sistēmas tulkojumā vai kāda lasītāja mājās starp kūku recepšu, Račko un citiem mājsaimnieču ielīksmojošiem dižpārdokļu eksemplāriem. Taču, lai kā gribētos, starpbibliotēku abonementu šajā paralizētajā laikā vīrusam nav izdevies atzīt par spēkā neesošu, tāpēc grāmata pēc pāris mirkļiem atceļo pie manis no pašas Latvijas Nacionālās bibliotēkas. Jūtos tik svarīga, ka, skatoties spogulī, teju vairs sevi neatpazīstu. Uzziežu uz lūpām krāsu, pielaboju uzacu formu. Tāds rīdzinieces šarms pašā Kurzemes lauku viducī. Apleju krūzi ar kafiju. Ieņemu labāko (vienīgo) vietu lasāmdīvānā un ļaujos, bļāviens, vienam no saviem labākajiem grāmatceļojumiem. Boldvina kungs, ja jums tur uz mākoņa maliņas ir ievilkts optiskais internets vai ķer vismaz kādu bezparoles WiFi tīklu, un jūs, visticamāk, pēc atslēgas vārdiem esat iemaldījies šajā emuārā un lasāt manas pēcsajūtas pēc romāna «Džovanni istaba» izlasīšanas – Es jūs mīlu!

    «Sievietes ir kā ūdens. Viņas ir vilinošas kā ūdens, viņas var būt tikpat nodevīgas un var likties tikpat bezdibenīgas, un var izrādīties tikpat seklas.»

    Negaidīts uzbrukums. Romāns «Džovanni istaba» iecērtas nāsīs kā saindēta gaisa malks. Apreibina. Taču ne tik spēcīgi, lai noskrietu no autora radītā skrejceļa, kuru no visām pusēm ieskauj emocionāli piesātināts stāsts. Traģēdija. Apreibina. Nozog uzmanību. Postošu notikumu hronoloģija. Šajā daļēji autobiogrāfiskajā romānā autors spēlējas ar homoseksuālisma tēmu kā rotaļu lācīti. Zaķīti. Kaķīti. Baksta vēderu. Rauj aiz ausīm. Paņem aiz ķepas un aizlec galopā uz virtuvi pēc silta piena. Cilvēku dažādību. Atmodinātām vēlmēm. Sevis apspiešanu. Apzināšanu. Kaunu. Sevī dzimstošu naidu. Augošo izmisumu. Brīvības alkām. Bēgšanu. Un neizbēgšanu.
    Biedējoša sinerģija. Sienas saplūst ar sienām. Logi ar logiem. Gultas ar gultām. Cilvēki ar cilvēkiem. Izmaļ cauri izmisuma centrifūgai. Mīlestībai un tās noliegšanai.
    Vai tas ir noziegums, ticēt, ka katrs no mums ir pelnījis iespēju mīlēt? Pelnījis iespēju būt mīlētam?
    Ja reiz tā – kāds sods mūs sagaida? Un kas būs tā izpildītāji?
    Varbūt šī soda izpildītāji būsim mēs paši?

    «Es neticu tām muļķībām par laiku. Laiks vienkārši ir kopīgs visiem kā ūdens zivīm. Ikviens ir šajā ūdenī, neviens no tā nevar izkļūt, bet, ja izkļūst, tad ar viņu notiek tas pats, kas ar zivīm – viņš nomirst. Un zināt, kas notiek tai ūdenī, laikā? Lielās zivis apēd sīkās zivis. Tik vien. Lielās zivis apēd sīkās zivis, un okeānam viss vienalga.»

    Cik gan daudz mēs nodarām pāri sev un saviem līdzcilvēkiem klusējot. Klusējot par to, ko patiesi jūtam. Pūdējam sevi no iekšienes, mēģinot sevi pārliecināt, ka tas, ko sajūtam, ir maldi. Vājums. Mirkļa izbīlis. Apjukums. Domu juceklis un nekas vairāk. Tas pāries. Viss taču pāriet. Ar laiku. Klusēšana kā svelmes sakarsēta asfalta miesa. Dedzina. Kliedz un skrāpējas. Atstāj rētas. Pazudina. Pārvērš tukšumā.
    Svešinieka seja spogulī. Svešinieka seja blakus gultā. Un tādas sejas katru reizi šķirsti kā grāmatu lapaspuses. Un katru tādu reizi tajās atklājot ko jaunu. Ko biedējoši jaunu. Jaunas grumbas. Un nepasacītus vārdus. Jaunas šausmas. Un ceļus, pa kuriem bēgt un slēpties no patiesības smagās nastas.

    «Ne sevišķi daudz ļaužu jebkad ir nomiruši no mīlestības. Bet tik ļoti daudzi ir gājuši bojā un vēl aizvien iet bojā ik stundas no tās trūkuma.»

    Nīče ir alojies, sakot, ka viss, kas mūs nenogalina, padara mūs stiprākus. Iepūt, Nīče! Viss, kas mūs nenogalina, padara mūs arvien mazāk rezistentus pret nākamajiem likteņa pātagas cirtieniem. Lasot «Džovanni istabu» nepamet nemitīga krišanas sajūta. Krīti un gaidi to sitienu pa pakausi. Gaidi tumsu, kas iestāsies un atvieglojumu. Bet tu krīti, krīti, krīti. Bezgalīgi krīti. Tādas dziļas mokas un ciešanas pavada sekošanu līdzi notikumiem, kas padara romāna varoņus par slīkoņiem pašu radītā purvā. Un nodevība, kas dzimst pie tādas slīkšanas, liek kuņģim apmest kūleni. Naids, kas dzimst, kad sevī jāiesloga un jāapslāpē mīlestības un kaisles liesmas, ir kā nebeidzama slepkavība.

    «Es domāju par cilvēkiem pirms manis, kas lūkojušies uz upi un raduši mūža miegu tā dzīlēs. Prātoju, kā viņi to izdarījuši – to, fizisko darbību. (…) Es vienkārši iedomājos par mirušajiem, jo viņu dienas bija beigušās un es nezināju, kā pārdzīvošu savējās.»


    Es nevēlos rekonstruēt romāna sižetu. Boldvinam izdevies to radīt tik trauslu, ka man bail ar savām lempīgajām rokām to izpļeckāt. Izsmērēt ārā no rāmjiem. Aizsmērēt prom. Apmātību.
    «Džovanni istabu» daudzi lasītāji dēvē par «grāmatu, kas pieder daiļliteratūras virsotnēm». Es piekrītoši māju galvu uz visām debespusēm. Lai nav pārpratumu. «Džovanni istaba» liek aizmaldīties domu ministrijas gaiteņu labirintos tik tālu, ka pēkšņa drošinātāju izsišana nāk kā atbrīvošana. Tāpēc šobrīd es tikai vēlos savas sajūtas atstāt šeit. Un varbūt kādu tas iedvesmos meklēt. Un atrast. Sevi. Vai «Džovanni istabu» – izbaudīt apburošu tulkotāja Gunta Valujeva darbu, kas kā medus salipina muti. Kairina aukslējas. Un pieprasa vēsa ūdens (vai remdenas kafijas) malku.

    «Cilvēki, kas tic savam gribasspēkam, un tam, ka paši ir sava likteņa lēmēji, var šo ticību uzturēt, vienīgi kļūstot pašapmāna meistari.»

    Romāns «Džovanni istaba» pirmo reizi publicēts 1956. gadā. Tā ir pasaule, kura slīgst aizspriedumu okeānā. Taču šodien (pēc sešdesmit pieciem gadiem) mēs joprojām neesam izpeldējuši šī okeāna krastā. Šī nav vienīgā reize, kad Džeimss Boldvins savā literārajā darbā skar tēmas, kuras lielākajā daļā sabiedrības rada sašutumu un neizpratni. Izpleš nāsis. Atkar žokli. Boldvins bezbailīgi raksta par visu, kas divdesmitā (un, kā izrādās, arī divdesmit pirmā) gadsimta cilvēkam uzdzen nelabumu.
    Mani sarūgtina apziņa, ka aizvien liela daļa cilvēku nenoguruši turpina potēt sevī pareizību. Trīcošām rokām sēž uz savām diennakts stereotipu devām. Un tādi, kārtīgi noēdušies savu pareizību, nāk un māca pārējiem, kā būt. Cilvēkiem.
    Kamēr vieni ir izauguši no pamperiem, otri dirš pa taisno biksēs, un ar apzelētu pirkstu rāda uz pidariem, nēģeriem un pārējiem izdzimteņiem, kurus Dievs uz Zemes nolicis kļūdas (vai sliktas humora izjūtas) pēc. Ir neizturami dzīvot starp cilvēkiem, kuri mīlestību nostata pretī savām, akurāt, dziļajām pārdomām par to, kurškuramkurācaurumākobāž. Izsmej. Nicina. Baksta kā ar dakšu kontaktligzdu un gaida uzliesmojumu. Ķircinoša spēle bez noteikumiem. Ielu cīņas, kurās izteiktie argumenti neiztur kritiku. Tā ir šaurība laikā un telpā. Un domāšanā.
    Romāns «Džovanni istaba» ir jauna cilvēka sevis atrašanas mēģinājums. Tāls ceļojums, kura galamērķis ir iznīcība, jo – ko gan var gaidīt no mīlestības, kuru barojušas tās pašas saknes, kuras naids?

    No angļu valodas tulkojis Guntis Valujevs;
    Izdevējs: Atēna, 2003

    «Es biju šausmīgi apjucis. Reizēm domāju – bet tā taču ir tava dzīve. Necīnies ar to. Nepretojies. Vai iešāvās prātā – bet es taču esmu laimīgs. Un viņš mani mīl. Es esmu drošībā. Citkārt, kad viņa nebija blakus, iedomājos, ka neļaušu viņam vairs nekad sev pieskarties. Bet, kad viņš pieskārās, nodomāju, ka tam nav nozīmes, tā ir tikai miesa, tas drīz beigsies. Kad tas beidzās, es gulēju tumsā, klausījos viņa elpas vilcienos un sapņoju par viņa roku pieskārieniem – Džovanni roku, jebkuru roku, kam pietiktu spēka mani sadragāt un salikt kopā no jauna.»

  • Alesandro Bariko «Jaunā Līgava»

    by

    “Lai arī kāds būtu mans dzīvošanas galamērķis, pilnīgi noteikti nepiemērota ir gaisma, kurā es gaidu tā iepazīšanu, un tikpat absurda ir ainava, kurā ļauju šim galamērķim tuvoties, un vājprātīgi stulbs ir tas sastingums, kurā to gaidu.”

    Sirreāla sajūta dienu no dienas mosties pasaulē, kurā esam ķīlnieki paši sev. Ķīlnieki sev un sienām, kuras spītīgi aplīmētas tapetēm, šķietami gadsimtiem izgājušām no modes. Sienām, kuras ar katru dienu cenšas iekarot arvien vairāk dzīvojamo kvadrātmilimetru, ielaužoties cilvēka privātajā telpā un saspiežot zem gadu gadiem neizgarojušajiem tapešu līmes tvaikiem, visu, kas cilvēkam dārgs. Atstājot dzīvu tikai pašu veiklāko. Domas. Sirreāla sajūta dienu no dienas mosties pasaulē, kurā esmu ne tikai mamma un sieva, kura mazgā no drēbēm ārā šokolādes un tomātu mērces traipus, kura berž no katlu dibeniem nost piededzinātos pelmeņu ķermenīšus, kura notrauš no putekļiem un zirnekļu tīkliem senaizmirstos hobijus, kura izlaiž pirkstus cauri biezajiem vīra matiem, bet arī sākumskolas skolotāja, kurai jāapgūst pacietības definīcija ne tikai teorijā, bet arī praksē, jāpiemirst par alerģiju pret matemātiskām darbībām un jāļauj ienākt dzīvē skaitļu virknējumiem, kas disonējošu skaņu caurvīti, aizzib gar acīm. Jo viss ir pārejošs. Arī šķietami nepārejošais. Sirreāla sajūta dienu no dienas mosties pasaulē, kurā no cilvēkiem kļūstam par statistiku. Kļūstam par statistiku kliedzošos ziņu virsrakstos. Un uz kapakmeņiem, kuri apaugs ar sūnām un aizmirstību. Jo viss ir pārejošs. Sirreāla sajūta dienu no dienas mosties pasaulē, kurā viss tiek atcelts, bet, paldies Dievam, grāmatas nē.

    “Es, tā teikt, cenšos sakārtot pasauli. Protams, ne jau visu pasauli, bet to nelielo pasaules daļu, kas ir iedalīta tieši man.”

    Ar Alesandro Bariko Jauno Līgavu man ir īpašas attiecības. Manā grāmatu plauktā tā nonāca jau pagājušā gada novembrī. Un līdz šai dienai manās rokās tā bija nonākusi vairākkārt. Nonākusi, lai to iesāktu un noliktu plauktā vairs neaizskartu. Līdz nākamajai iesākšanas un vairs neaizskaršanas reizei. Acīmredzot grāmatas pirmajās astoņpadsmit (ar pusi) lapaspusēs bija kaut kas tāds, kas lika man dezertēt atkal un atkal, ļaujot, lai, grāmatas vāku rotājošo, kailo sievietes torsu silda nevis manas plaukstas, bet citu grāmatu muguras. Taču marta izskaņā, kad pēc vārdu un teikumu lavīnām izslāpusi tvēru pēc pirmās grāmatas, kura padevās manam rokas stiepienam, tā izrādījās tā pati nolādētā Jaunā Līgava, kuras astoņpadsmit (ar pusi) lapaspusēm centos tikt pāri jau vairākus mēnešus. Skaidrs, ka šo nejaušību es nespēju uztvert savādāk, kā vien izaicinājumu no tās pašas kailās (un izspūrušās) sievietes, kura, skatienu no lasītāja novērsusi, stāv iespiesta grāmatas vākos. Un skaidrs, ka beigu beigās ne jau viņa, bet es izrādījos muļķe, iesprūstot astoņpadsmit (ar pusi) lapaspusēs, nemaz nenojaušot, cik patiesi brīnumainu stāstu atkal un atkal palaižu garām, piepeši uzradušos no neesamības.

    “Neviens nekad nenomirst pavisam, jo asinis turpinās, mūžīgi nesdamas līdzi visu labāko un ļaunāko, kas mūsos ir.”

    Alesandro Bariko (Alessandro Baricco) ir itāļu rakstnieks, kura literārie bērni tulkoti un izdoti visā pasaulē. Un visā pasaulē Latvija nav izņēmums. Lai arī Jaunā Līgava ir mana pirmā nopietnā iepazīšanās ar autoru, kurš lasītāju vidū ir ne tikai mīlēts un dievināts, bet arī pelts un nievāts, citi Bariko darbi manā lasāmo grāmatu saraksta ir jau sen. Taču fakta, ka izdevniecība Zvaigzne ABC nu pat no tipogrāfijas krāsns izcēlusi svaigi tulkotu Alesandro Bariko (pēc manām aplēsēm) meistardarbu, dēļ roka nevienu brīdi nenodrebēja, ceļot pie sava grāmatu plaukta lūpām šo itāļu desertu. (No itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2019)

    “Ir ļoti pamācoši saredzēt, ka lietas neglabā sevī ne druskas no tās jēgas, ko mēs tām piešķiram.”

    Romāna Jaunā Līgava divsimt divdesmit četrās lapaspusēs (saprotu, ka šī bloga ieraksta ietvaros pieminēto skaitļu daudzuma dēļ radu nepareizu priekšstatu par savām attiecībām ar tiem, taču skaidrībai – es tos joprojām ienīstu) ieausti noslēpumaini īpaša likteņa iemītnieku dzīvesstāsti, kuri patvērumu raduši zem viena Nama jumta, kur melno tēju necieš, bet kumelīšu tēja ir domāta tikai slimajiem. Zem nama jumta, kur dienu secība ir vienaldzīga. Zem Nama jumta, kur grāmatas uztver kā paliatīvos līdzekļus. Taču kādu dienu šī paša Nama durvju zvans satricina ekstravagantās Ģimenes dzīvi, liekot tās noslēpumu vulkānam pamosties no dziļā ziemas miega, draudot izvirst un pazudināt ikvienu, kurš stātos tam pretī. Un tur jau viņa bija, šīs Ģimenes noslēpumu atšķetinātāja – Jaunā Līgava.

    Atgriezusies no tālienes, lai beidzot kļūtu par Dēla (sauksim viņu par Dēlu, jo viņu tā patiešām sauc) sievu, Līgava atskārš, ka Dēla Namā nemaz nav. Dēla vietā Jauno Līgavu sagaida Ģimene: Tēvs, Māte, Meita, Tēvocis (sauksim viņus par Tēvu, Māti, Meitu un Tēvoci, jo viņus tā patiešām sauc), Modesto (Nama ierasto ritmu pārvaldnieks), pāris sulaiņu un mantojumā nodotās bailes, kuras ikviens Nama iemītnieks izjūt uz savas ādas, naktij iestājoties. Lai arī to, kad Namā atgriezīsies Dēls, nezina pat Ģimene, Līgava nolemj neatkāpties no vēlmes iekasēt prieku un baudu no tā, kas ticis apsolīts, gaidīt un sagaidīt mīļoto, neapzinoties, ka šis laiks būs bīstams ne tikai Ģimenei, bet arī Jaunajai Līgavai. Šis laiks pieliks lūpas pie Ģimenes noslēpumu kausa un, acis nepamirkšķinot, izsūks to sausu, liekot uz visiem laikiem mainīties ne tikai Ģimenes, bet arī pašas Līgavas dzīvei, vienlaicīgi savijot varoņu likteņa cilpas ciešākos mezglos un atsvabinot tās uz mūžīgiem laikiem. Taču, neraugoties uz to, ka Līgava pametīs Namu, kura sienas nu piesūcinātas ar žēli rūgtajiem noslēpumu pilieniem, Līgavas un Ģimenes ceļi atkal krustosies (jo mūžīgi laiki patiesībā ir vien vairāki gadi). Pienāks diena, kad Dēls atgriezīsies.

    Romānu caurstrāvo erotiskas ainas, kuras atmodinās ikvienu, kurš jau teju ieslīdzis snaudā, ceļojot cauri sarežģītajām burtu virknēm, kurām būtu jāatšifrē vēl neizzināmo, taču gluži pretēji, samudžina visu vēl vairāk. Šāda savstarpējā iedarbība tikai pastiprina vēlmi arvien ātrāk un ātrāk pievarēt ikvienu grāmatas lapaspusi, lai nonāktu pašā grāmatas kulminācijā. Taču, lai pavisam sarežģītu lasītāja dzīvi, autors vairākkārt strauji nomaina stāstītāja balsi, lai ne tikai censtos demonstrēt virtuozitāti, bet arī tādējādi radot efektu, ka šie noslēpumainie stāsti patiesībā nemaz nav atšķetināmi.

    “Atkārtojot vienas un tās pašas kustības, mēs noturam pasauli: tas ir līdzīgi kā turēt aiz rokas bērnu, lai tas nenomaldītos.”

    Lasot romānu Jaunā Līgava, viens ir skaidrs – lasītājs tiek padarīts par noziedznieku. Noziedznieku, kurš ielauzies kādas ģimenes dzīves noslēpumu labirintos, mēģinot izlauzt taisnāko ceļu uz stāsta atslēgu, taču tas izrādīsies daudz grūtāk, nekā jebkurš spētu iztēloties, jo pretī lasītājam stājies Alesandro Bariko – rakstnieks, kurš radījis nesatricināmu meistardarbu, un Dace Meiere – tulkotāja, kura kārtējo reizi pierāda, ka latviešu valoda var būt kārdinoši jutekliska un bezgala trāpīga, un tas vien jau norāda uz to, ka šī būs absurda un nevienlīdzīga cīņa. Lasot romānu Jaunā Līgava, viens ir skaidrs – lasītājs tiek padarīts par noziedznieku. Un, ja reiz tā, tad šis ir viens ārkārtīgi burvīgs noziegums.

    “Viss, ko mēs rakstām, dabiski, ir saistīts ar to, kas mēs esam vai esam bijuši.”