POST SCRIPTUM

Girl Reading by Charles Edward Perugini

Birka: iznīcība

  • Karloss Ruiss Safons «Vēja ēna»

    by

    “…brīdi man ienāca prātā, ka tur priekšā ir tikai zaudējumu un nebūtības rēgi, un šī pasaule man apkārt nav reāla. Tā ir gaistoša un pastāv tikai tik ilgi, cik es spēju to noturēt savā skatienā.”

    Mīlu šo pilsētu. Es mīlu tās spozmi. Un mīlu tās postu. Zinu katra tās bruģakmeņa liekumu. Katru vēstures elpas izvagoto skrambu, kurā aizķerties ar kāju. Zinu no galvas katra jumta rīta prelūdiju, kuru nenoguris atskaņo rudens lietus. Un putnu nagu skrapstoņa pavasarī. Mīlu māju durvis Pasta un Kalna ielas krustojumā. Un pēc tādas lielas mīlēšanas ripot lejā pa Kalna ielu līdz atdurties izsalkušu pīļu bara dūnu spilvenā. Alekšupītē. Pazīstu skaņu ar kādu miglas sega ceļas no Ventas. Un uz debesīm tiec savus vālu pirkstus, grūstot mākoņus, lai pašā debesu vidū izcīnītu vietu Saulei. Zinu, kur aug visgarākās lāstekas un kur pačurāt, kad acis no spiediena jau sāk sprāgt uz āru (jo tā līdz šim ir bijusi vairāk un mazāk zināma problēma manis mīlētajā pilsētā). Mīlu vērot, kā pilsētu pieelpo koka logi un kā plakstus tiem priekšā virina slēģi, pusdzīvi kā grāmatu vāki, slēpdami pilsētnieku stāstus no nevēlamiem acu pāriem. Zinu, kur cep mutē kūstošas kūkas, kur visgardāk apčubināt kafijas ar pienu krūzi. Zinu, uz kura soliņa visraitāk acis slīd pār grāmatā iespiestu burtu sekvencēm.
    Es neuzskatu sevi par izcilu lasītāju, bet par štrunta amatieri arī ne. Es dievinu atrast grāmatas, bet vairāk dievinu, ja grāmatas atrod mani. Izaudzē kājas. Garas kā laternu stabi. Un slāj. Un meklē mani. Atrod uz soliņa piena putu ūsiņām. Tik un tā izslāpušu. Izslāpušu pēc vārdu un teikumu upēm. Pēc nodaļām. Smagām kā ķieģeļi, kas krīt kā ēnas, laužot gaismas staru sprandus.
    Apķeros ap kājām tādām grāmatām, laternu stabu imitācijām. Apķeros kā bērns ap mātes kājām, kad tā grib atstāt mājas, lai aizietu tepat lejā līdz veikalam pēc piena. Un, ja pietiks naudas, arī baltmaizes kukulim un pāris stiklenēm. Apķeros un vairs nelaižu vaļā. Ļauju lai mani nes. Ļauju, lai nes prom no pilsētas, tik ļoti mīlētas un izzinātas. Lai nes pretī jaunām pilsētām un jaunām izzināšanām.

    “Abi sev jautāja: vai vainīgas kārtis, ko viņiem bija iedalījis liktenis, vai arī veids, kā viņi tās bija izspēlējuši?”

    Spāņu rakstnieka Karlosa Ruisa Safona (Carlos Ruiz Zafón) romāns Vēja ēna (La Sombra del Viento), kurš Latvijā, izdevniecības Zvaigzne ABC paspārnē, atkārtoti izdots vairākkārt, manā grāmatu skapī asi dedzinājis blakus stāvošo grāmatu sānus jau ilgu laiku. Dedzinājis, jo gribējis tikt pamanīts. Nenoliegšu, ka esmu to izrāvusi no plauktu rindas, notraukusi putekļus un kā vēdekli kārstā vasaras tveicē pāršķirstījusi atkal un atkal, taču līdz lasīšanai mūsu attiecības neattīstījās. Neizauga. Tās izbeidzās tepat pie grāmatu skapja, liekot citiem tā iemītniekiem, kuri plauktu rotā kā zobi muti, kļūt par šo attiecību izgāšanās lieciniekiem. Taču šī gada pirmajās dienās to atkal atņēmu grāmatu rindai, kura nu attāli atgādina ņirdzīgu klaidoņa muti, un metos tajā iekšā kā bezdibenī:
    “Es joprojām atceros rītausmu tajā dienā, kurā tēvs mani pirmoreiz aizveda uz Aizmirsto grāmatu kapsētu. Ritēja 1945. gada vasaras pirmās dienas, un mēs gājām pa Barselonas ielām, kurām pāri klājās pelnu pelēkas debesis, un nespodra saule lēja pār Santamonikas ramblu kausētu varu.”
    Rindas, kuras piesēja mani pie Vēja ēnas rokas. Savažoja. Pieradināja. Četrdesmit divi vārdi. Tieši tik daudz bija nepieciešams, lai zaudētu prātu vienas grāmatas dēļ. Lai vēlētos palikt grāmatas lapaspusēs, kurās kā nelūgts ciemiņš no tālas nākotnes, nepiederoša, nevienam nevēlama persona biju ielauzusies. Grāmatā, kuras lapaspusēs gribēju ievērpties un par vārdu pārvērsties. Un ar citiem tādiem vārdiem šūpoties teikuma konstrukcijās. Bezgalīgi. Vai vismaz līdz brīdim, kad vienam no mums beigtos derīguma termiņš.
    2020. gada 19. jūnijā vien piecdesmit piecu gadu vecumā pārstāja pukstēt rakstnieka Karlosa Ruisa Safona sirds. Vēja ēnā atrodamie vārdi ir teju pravietiski: “mēs dzīvojam tik ilgi, kamēr mūs atceras”.
    Pateicoties saviem darbiem, to autors ir kļuvis nemirstīgs.
    (No spāņu valodas tulkojis Centis Gercāns (2009); Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2019)

    “Es jutos nonācis ielenkumā starp miljoniem pamestu lappušu, universu un nevienam nevajadzīgu dvēseļu, kas grima tumsības okeānā, kamēr pasaule, kas dunēja ārpus šiem mūriem, dienu pēc dienas zaudēja atmiņu.”

    Vēja ēna nav vienkārši grāmata, kuras lappušu diapazons aizpilda brīvo vietu no vāka līdz vākam. Tā ir kā lēnā deja ar rēgu. Tā vada, tu pakļaujies. Bez ierunām. Tai ir daudz vairāk dvēselisku īpašību nekā vienkāršā garāmgājējā uz ielas. Tas iesloga tevi, vijoties kā labirints bez izejas. Tu maldies un netiec gudrs, vai tiešām esi iesaistīts šajā bīstamajā spēlē vai atkal alojies.
    Rakstnieks lasītāja priekšā kā pusdienu piedāvājumu servē Barselonu. Divdesmitā gadsimta pirmajā pusē. Aizmirsto grāmatu kapsētu, kurā atdusas tintē tērptie sapņi. Sapņi, kuri spēj atdzimt. Spēj iemiesoties. Plosīt. Iedvest šausmas. Iedvest cerības. Aizdegt ilgu un vēlmju ugunskuru. Neprātīgām, neapslāpējamām liesmām.

    Vēja ēna stāsta par jaunu puisi. Danielu. Puisi, kura dzīvi uz visiem laikiem maina kāda nezināma autora grāmata. Kad Daniels rakstnieka spalvas apburts uzsāk citu šī autora darbu medības, izrādās, ka tas nav iespējams. Visus darbus paņēmusi uguns mēle. Lai noskaidrotu patiesību, Daniels uzsāk riskantu spēli, kas balansē starp dzīvību un nāvi visiem tajā iesaistītajiem. Atstātie pavedieni puisi ved pa apvedceļiem tieši pagātnes žultainajā rīklē, kura ir gatava sagremot ikvienu, kas tai tuvosies. Uz pagātni, kurā valda draudzība, nodevība. Kurā valda nelaimīgas sakritības. Traģēdijas. Naids. Mīlestība, kurai nekad nevajadzēja piedzimt.

    Es kā padevīgs līdzdalībnieks sekoju Danielam. Sekoju pa Barselonas ielām, kampjot vārdus kā gaisa peldes, vilku zīmuli pāri lapaspusēm, ieslogot teikumus kvadrātiekavās kā satrakotus zvērus. Atziņas sekoja cita citai kā pagātnes tēli, kuri ceļo no lappuses uz lappusi. Saspringums nepameta manus locekļus līdz pat pēdējām lapaspusēm. Pat desa, kas blakus paklausīgi gulēja uz sviestmaizes un karsti kūpoša tēja māla krūzē, šķiet, saspringumā aizturēja elpu.

    “…tas ir tāpat kā ar elektrību, nevajag zināt, kā tā darbojas, lai dabūtu pa pirkstiem.”

    Man nav ne jausmas, kā man tas izdevās. Pārdzīvot šo nolādēto spēli. Un izdzīvot. Uz brīdi jau biju gatava atdot grāmatas lapaspusēm savu sirdi. Barselonas ielām. Atdot, lai to samīda sāpes, nodevība, alkatība. Atdot, lai tikai būtu iemesls uzkavēties. Šo stāstu es gribēju lasīt bezgalīgi. Bezkaunīgi apstāties pie pēdējās nodaļas un Vēja ēnu iekonservēt.
    (Jūs to neredzat, bet manas rokas trīc šo visu rakstot, tik saviļņota es esmu…)

    Vēlētos Vēja ēnu aizmirst. Kādu dienu ieraudzīt no jauna. Ieraudzīt ar citām acīm. Iepazīt no jauna.
    Vārdiem neizsakāms rakstnieka un tulkotāja darbs, kura baudījumam IESAKU padoties ikvienam, kuram lasīšanas ir kas vairāk par zilbju kopā savilkšanu.
    Sajūtas, kuras sniedz stāsts, tas, ko no tā ielaižam sevī, tas, kam ļaujam kurnēt, kam ļaujam ķidāt no iekšpuses, ir pats svarīgākais. Es meklēšu šī stāsta turpinājumus grāmatu veikalos, jo tagad tas ir tikpat veselībai svarīgi kā ziemā uzņemt vitamīnus.

    Stāsts esot vēstule, ko autors raksta sev pašam, lai pastāstītu to, ko citādi neuzzinātu. Nezinu, vai Karloss Ruiss Safons uzzināja to, ko citādi nebūtu uzzinājis, bet es to izdarīju. Tagad es zinu, ka Vēja ēna ir nenovērtējamākā grāmata, kura nonākusi manā necilajā iespieddarbu kolekcijā.
    Izlasot romāna pēdējās lapaspuses, man sažņaudzās sirds (un kuņģis). Acis pielija asaru pilnas. Es nekad neesmu pratusi aprakstīt, ja tas bijis nepieciešams, savas sāpes mediķiem. Arī šobrīd es to nespēju (vai starp jums ir kāds mediķis?). Tik vien, ka šķiet, sāp tā, kā tad, kad zaudē draugu. Kad zaudē un viss beidzas.
    Taču patiesībā ar šo viss tikai sākas…

    “- Tad, lūk, šis stāsts ir par grāmatām.
    – Par grāmatām?
    – Par noburtām grāmatām; par cilvēku, kas tās uzrakstīja; par kādu varoni, kas aizbēga no romāna lapaspusēm, lai to sadedzinātu, par kādu nodevību un par kādu zaudētu draudzību. Tas ir stāsts par mīlu, par naidu, par sapņiem, kas dzīvo vēja ēnā.”

  • Niklass Nats o Dāgs «1793»

    by

    “Lai labi melotu, ir nepieciešami divi cilvēki –
    viens, kurš stāsta pasakas, un otrs, kurš labprāt tās klausās.”

    Mednieks un medījums beržas viens gar otru kā zāģa neasie zobi, kas cenšas uzplēst koka ādu. Uzplēst ādu, lai sastingtu starp tā pusdzīvās dvēseles apdari, laika mutes apslienātu. Realitāte un iedomas saveļas kamolā kā sētas runči pēc peldes baldriānu skurbinošajās skavās. Cerību un ilgu aplauztie spārni kā sazvērestības orģiju dalībnieku starpnieki, nodod vēstis, kas iedveš asinsrites sistēmā bezpalīdzības eritrocītus.
    Vēlēties palikt atbildi parādā vējam, kas sev līdzi nes liegas nelaimes atskaņas. Atskaņas no dzīrēm, kurās nāve ar izkapti rokā priecīgi dejo.
    Smaga ieelpa, kas cietusi no baiļu apspiestības ņirdzīgajiem smiekliem. Un izelpa, laužot ceļu cauri iznīcības brikšņiem un krūmājiem, cerībā izbēgt no, kājas mokoši velkošu, ciešanu dramaturģiskā sacerējuma tēlu atveidojumiem.
    Pret upes straumi peldošās samazgas, melu un ļaunprātības atliekas, kas lauž skatu uz pasaules burvību. Varmācības garša uz mēles. Un vientulība, kuru nespēj izturēt pat ugunī rūdītais.
    Meklēt patvērumu pēc lapseņu pūžņa iekustināšanas cīņā par cilvēcības saglabāšanu necilvēcībā.
    Mednieks un medījums.

    “Cilvēki ir zemiski, un tas ir likums, kuram nav izņēmumu.”

    Zviedru rakstnieka un žurnālista Niklasa Nata o Dāga (Niklas Natt och Dag) kriminālromāns 1793 manu uzmanību saviem vākiem piesēja, pateicoties tieši tā niecīgajam, nepārsātinātajam nosaukumam. Apziņu caurstrāvojušās domas, ka aiz ciparu kombinācijas, kura tīši vai netīši norāda, ka autors romānu būvējis, ļaujot elpot vēsturisku notikumu atblāzmām sev pakausī, neļāva rimt vēlmei ienirt romāna īsajā raksturojumā, kas, apgāzts uz mutes, slēpj no kāriem acu skatiem savu iekšējo esību. Tas, ka romāns 1793 radis mājvietu kriminālromānu žanra ložā, uzšķīla manī tikai papildu izaicinājuma dzirksti.
    Pēcvārdā Niklass Nats o Dāgs atklāj, ka, rakstot romānu, balstījies uz neskaitāmiem vēstures avotiem, taču tajā pat laikā lasītājam atgādina, ka romāns 1793 joprojām jāuztver nevis kā zinātniskā, bet gan izklaidējošā literatūra, kurā vēstures elpas un baismu noziegumu mijiedarbība, veido romānu, kura izklāstu būs teju neiespējami aizmirst.
    Atceros, ka pirms septiņiem gadiem, kad biju sava pirmā bērniņa gaidībās, ieslīgu itāļu rakstnieka Mario Pjuzo skāvienā, lai ļautos neizsīkstoši reibinošu notikumu virpulim, kurā ierauta sicīliešu mafijas ģimene. Toreiz neapmierinātību par manis izvēlēto literatūru pauda vairāki ģimenes locekļi, liekvārdībām plūstot pār lūpu kaktiņiem, pūlēs norādīt, ka Krusttēvs noteikti nav piemērotākais iespieddarbs, kuru pārlapot topošajai māmiņai, liekot pasaulslavenajai kriminālromānu klasikai pretī vissaldākos mīlas romānus, no kuriem bira dzīvs ievārījuma cukurs. Nojauta, kas teiktu priekšā, ko manas ģimenes pārstāvji domātu šodien, uzzinot, ka sava trešā bērniņa gaidībās esmu iegrimusi romāna lapaspusēs, uz kura fona Krusttēvs ir vien apskurbuša klaidoņa šļupsti, ir devusies pusdienu pārtraukumā. Taču viens ir skaidrs – šis romāns nav tāds, kādu es to biju iedomājusies esam. Tas ir daudz nesaudzīgāks, cietsirdīgāks, šaušalīgāks. Un tajā pat laikā – dedzīgi aizraujošāks.
    (No zviedru valodas tulkojusi Inga Grezmane; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2020)

    “Dzīve ir kā divi ceļi, kas ved pretējos virzienos. Viens seko jūtām, bet otrs – saprātam.
    Un manējais vienmēr ir bijis otrais.”

    Romāns 1793 lasītāju aizvilina uz Zviedriju, astoņpadsmitā gadsimta deviņdesmito gadu mijkrēslī, kur laime vaigu uzgriezusi, izkliedētas saules gaismas pavadījumā, plaukst noziegumi, kuri ceļas pāri cilvēcisku tieksmju izpausmēm. Pēc tam, kad sakropļotais kara veterāns Kardells no ezera mutes izvelk cilvēka līķi, kurš nepārprotami pirms nonākšanas piedrazotajā, biezajā un nekustīgajā ūdens zampā, nav pieredzējis ne drupatas žēlastības, tā ceļi krustojas ar Sesilu Vingi, vīru, kura prāts nenogurdināmi darbojas, par spīti ķermeņa vājumam, un kurš tiek lūgts izmeklēt un atšķetināt līdz šim nepieredzēta, bezjūtīga un nežēlīga nozieguma kodola centru. Abu vīru kopīgais uzdevums ir ne tikai neļaut savā starpā salapot draudzībai, kurai tiktu lemta vien ātra bojāeja, jo Sesila Vinges elpu un izelpu sprīži ir teju izsmelti, bet arī atklāt noslēpumu, kuru sev uz mūžību līdzi paņēmis gļotu piepildītajā ezerā atrastā cilvēka rumpja izmocītā dvēsele.

    “Noziegums, kurš mums jāizmeklē, ir ļoti neparasts. To nav pastrādājis vienkāršs noziedznieks. Padomā kādi resursi ir nepieciešami, lai varētu cilvēku paturēt gūstā tik ilgi, ka to var pakāpeniski sakropļot, turklāt palikt neatklāts!”

    Mani sevišķi pārsteidz autora izveidotā romāna konstrukcija. Vienubrīd tā strauji attālina lasītāju no daiļdarba centra, grūžot arvien jaunu varoņu, ļaužu, kuri savu likteni nav izvēlējušies paši, pārdzīvojumu jūtīs, liekot lasījumam stāties starp teikumu tumšajiem plīvuriem un mēģināt atsaukt atmiņā to, kāpēc vispār šī grāmata ir celta pie acīm, taču jau nākamajā brīdī, sasien jauniepazītos romāna tēlus ar nozieguma detaļām tik ciešās pīnēs, ka tie kļūst par galvenajiem pavedieniem visā brutalitāšu jūklī, kurā aci pret aci stājas varmācība, izvirtība, pazemošana, spīdzināšanu, bet visam pāri kāras alkas pēc dzīvības.

    “Cilvēki ir melīgi mūdži – bars asinskāru vilku, kuri nevēlas neko vairāk kā vien saplosīt cits citu gabalos, tiecoties pēc varas.
    Paverdzinātie nav labāki par paverdzinātajiem, viņi ir tikai vājāki.
    Nevainīgie saglabā savu nevainību vienīgi nekompetences vai spēju trūkuma dēļ.”

    Rakstnieks Niklass Nats o Dāgs mani piespiedis pie sienas. Man jāatzīst, ka es vienlaicīgi gan ienīstu, gan dievinu šo romānu. Bezdievīgi mulsinoši.
    Man vairākkārt nācās atsprāgt no grāmatā iegravētajiem burtiem, it kā acīs būtu ieskrējis no kursa nomaldījies kukainis, klaji mirkšķinot un nesaprotot, vai migla skatienam spēs izzust pavisam. Šis neparasti tumšais, necilvēcības cauraugušais romāns lika man uz savas ādas izjust gan tajā aprakstīto spozmi, gan postu. Sajust netīrību zem nagiem. Smakas, kas cēlās no burtu un teikumu izliektajiem reljefiem. Cīnīties ar nelabumu, kas kāpa augšup pa rīkli un nosprūda pusceļā, negausīgi ņirgājoties par mani, norādot, kurš no mums šajā veiklības izrādīšanā izrādījies spēcīgāks.
    Autoram nesatricināmi lieliski izdevies radīt īstu astoņpadsmitā gadsimta noskaņu, ka caur cauri visām neērtībām, es nevēlējos pārtraukt tā baudīšanu.
    Romānā 1793 nav pilnīgi nekā gaiša, ja neskaita baltās lapas, kurām tipogrāfijas ceptuvē uzspiesti nenodzēšami melnu burtu zīmogi, kuri kārtējo reizi apstiprina, ka briesmoņus sabiedrība izveido pati. Pati pēc savas līdzības.
    Augstas meistarības mālos mīcīts daiļdarbs. Spēji satricinošs, neatslābstoši urdošs romāns. Taču noteikti ne domāts katra grāmatmīļa grāmatu skapja papildināšanai.

    “Mēs esam tāds pats mērķis kā mūsu pretinieki.”