POST SCRIPTUM

Girl Reading by Charles Edward Perugini

Birka: izdevniecība

  • Mets Heigs «Pusnakts bibliotēka»

    by

    «Ja jūs centīsieties kļūt par to, kas neesat, jūs vienmēr cietīsiet neveiksmi. Centieties būt, kas esat!»

    105. lapaspuse

    Mets Heigs «Pusnakts bibliotēka» Es esmu es.
    Es esmu viss, kas kādreiz būšu. Un nebūšu nekad.
    Es esmu Naktssarga Veļasmazgātāja. Esmu telefona ekrāns, kuru noglāsti Tūkstots un vienu reizi.
    Es esmu «Melnais caurums. Mirstoša zvaigzne, kas sabrūk pati sevī.» (24. lpp.) Esmu jautājums, uz kuru nekad nebūs atbildes.
    Es esmu kaķis, kurš trinas gar kājām. Esmu visas patiesības, kuras baidījies saskatīt.
    Es esmu siena starp mums un kafijas krūze, kuru tuvini lūpām, bet pēdējā brīdī atceries par kofeīna kaitīgo ietekmi uz veselību. Esmu apmaldījusies.
    Es esmu sacensības, kurās nav iespējams uzvarēt. Esmu kretīniskas mokas.
    Es esmu vientuļa sala. Esmu pēdējā lode revolverī.
    Es esmu ne šis, ne tas. Esmu grāmata, ko lasi pa diagonāli.
    Es esmu košļene, kas pielipusi pie zoles kurpēm, kas spiež (asaras ārā no acu kaktiņiem). Esmu sirdspuksti, kas atbalsojas izbiedētas stirnas krūtīs.
    Es esmu «galējas krīzes mirklis nekurienes vidū.» (141. lpp.) Esmu mazuļa pirmais smaids.
    Es esmu viss, kas kādreiz būšu. Un nebūšu nekad.
    Es esmu es.

    «Pārāk ilgi uzturoties vienā vietā, cilvēks aizmirst, kāds milzīgs plašums ir pasaule.»

    145. lapaspuse

    Mets Heigs «Pusnakts bibliotēka» No mīlestības līdz naidam ir viens solis, nemitīgi skandē dziesmas no popmūzikas topiem vai filmas, kas saņem Oskarus par skaistākajiem tērpiem un otrā plāna aktieriem. Viss, kas mūs nenogalina, padara mūs stiprākus, bet viss, kas nogalina – beigtus. Varu likt roku uz sirds un teikt, ka angļu rakstnieks Mets Heigs (Matt Haig) ar mani ir izdarījis abus – padarījis stiprāku. Un beigtu. Man nav ne jausmas (vismaz šobrīd nespēju atsaukt atmiņā (varbūt tomēr spēju, tikai pašapmānos)) vai esmu ienīdusi un mīlējusi kādu tik ļoti, kā Metu Heigu un viņa «Pusnakts bibliotēku». Grāmatas trīsdesmit piektajā lapaspusē asi dzeļ galvenās varones Noras balss: «Manas nevarības un neveiksmju dēļ pasaule ir novērsusies no manis, tāpēc tagad ir īstais brīdis, lai novērstos no pasaules.» Jāsaka, ka es kādā brīdī, lasot «Pusnakts bibliotēku», sajutos līdzīgi. Man šķita, ka «Pusnakts bibliotēka» būs mans «mazais patvērums no civilizācijas», kā tiku iedomājusies kaut kur starp grāmatas vienpadsmito un trīspadsmito lapaspusi, tomēr kādā brīdī sapratu, ka Heigs ir novērsies no manis. Viņš vairs nerunāja ar mani, bet ar kādu, kas ir aiz manis. Kilometriem tālu. Es jutos, kā traucēklis šajā komunikācijas tīklā un sapratu, ka man ir laiks novērsties no paša Heiga. Es nebiju gatava klausīt Mateja evaņģēlija «ja kāds tev sit labajā vaigā, pagriez viņam arī kreiso», bet iet uz pilnu «aci pret aci, zobu pret zobu» banku. Man bija nepieciešams pusgads un viena vienīga, manis uzrunājoša atsauksme Goodreads virtuālo grāmatplauktu platformā, lai dotu Heigam un «Pusnakts bibliotēkai» otru iespēju izlauzties no lamatām, kuras pati sev par prieku (nejaušu sakritību dēļ) uzbūvēju, jo «kamēr plauktos joprojām ir grāmatas, tu nevari būt slazdā. Katra grāmata ir izlaušanās iespēja.» (231. lpp.) Un «Pusnakts bibliotēka» tāda nenoliedzami ir.

    «Nožēlas nemēdz pazust. Tās nav odu kodieni. Tās nekad nepārstāj kņudēt.»

    97. lapaspuse

    Mets Heigs «Pusnakts bibliotēka» «Pusnakts bibliotēka» (The Midnight Library) galvenā varone ir Nora. Nora ir zaudējusi visu. Māti, tēvu. Attiecības ar brāli. Draudzeni. Darbu. Cerības un sapņus. Nora zaudējusi kaķi. Vienīgais, kas jaunajai sievietei palicis – depresija un skaudība uz visu un visiem, kuriem izdevies izbēgt no sāpēm un ciešanām. Izbēgt no dzīves.
    Neatradusi mērķi savas eksistences turpināšanai, iestāstot sev, ka nav pelnījusi būt laimīga, Nora nolemj atņemt sev doto iespēju dzīvot. Taču izrādās, ka tas nemaz nav tik vienkārši – alkdama pēc sevis atbrīvošanas no nožēlas un vilšanās par savu neizdevušos esību, Nora nonāk vietā, par kuru nevienam no mums nav ne jausmas – starp dzīvi un nāvi. Vietā, kur atrodas bezgalīgi daudz grāmatplauktu, kurā katra grāmata dod iespēju izmēģināt citu dzīvi, kuru būtu varējusi dzīvot. Pusnakts bibliotēkā. «Dzīvju ir tikpat daudz, cik iespēju,» (43. lpp.) un, kamēr vien pastāvēs šī starpdzīve, Pusnakts bibliotēka Norai ir iespēja doties vienā vai otrā virzienā – pielikt punktu sev vai atgriezties. Taču «vienīgā iespēja uzzināt ir dzīvot,» (96. lpp.) jo «skaidrais un vienkāršais nekad nav tāds, kāds izskatās no malas». (100. lpp.) Sākas vilinošas, bet sasodīti bīstamas medības pēc dzīves, kurā būtu vērts patverties. Kurā būtu vērts aizkavēties ilgāk par minūti, dienu, nedēļām un mēnešiem. Medības pēc dzīves, kurā palikt uz mūžiem.

    «Cilvēki saredz patiesību tikai tad, ja tā ir pietiekami tuva viņu realitātei.»

    255. lapaspuse

    Mets Heigs «Pusnakts bibliotēka» Pēc «Pusnakts bibliotēkas» izlasīšanas es jutos es un tajā pašā laikā – bezvārda iela, kuras malās satupušas ēkas – lielas, mazas, sarkanas, baltas, ar terasēm un bez, ar piebraucamajiem ceļiem un garāžām, ar novietni velosipēdiem, pilnas ar dzīvēm, kuras es būtu varējusi dzīvot, bet nedzīvoju, jo no rīta bija beidzies piens un es kafiju dzēru ar sauso sojas pienu. Izgāju pastaigā ar vienu suni, kamēr otrs palika ilgojoties. Aizmirsu izžaut veļu, tāpēc to paspēju pārmazgāt. Divreiz. Pārliku matu celiņu no labās uz kreiso pusi. Apsolīju sev kaķu kasti nomainīt rītdien. Reanimēju telpaugus zem dušas strūklas. Nolēmu dot «Pusnakts bibliotēkai» otru iespēju. Pārliku matu celiņu no kreisās uz labo pusi.
    Neiespējami uzminēt, kura no šīm lietām, kuras nenotika (vai notika divreiz), bija tas pagrieziena punkts, kas ļoti iespējams mainīja manu dzīvi uz visiem laikiem. Kādam no jums varētu šķist smieklīgi un pārlieku sīkumaini, «taču nekad nedrīkst vērtēt par zemu sīkumu lielo nozīmi.» (98. lpp.) «Viegli ir sērot par dzīvēm, kuras neesam nodzīvojuši,» (290. lpp.) taču, manuprāt, mums jāsēro tikai par tām dzīvēm, kurām tīšuprāt neesam ļāvuši notikt.

    «Būsim labi pret cilvēkiem, kurus sastopam mūsu esamībā. Palaikam palūkosimies augšup no vietas, kur atrodamies, jo, lai kur mums gadītos stāvēt, debesis virs galvas ir mūžīgas.»

    291. lapaspuse

    Mets Heigs «Pusnakts bibliotēka» Mets Heigs ir dižu domu rūpnīca. Es varētu šeit sēdēt un citēt «Pusnakts bibliotēku» līdz rītausmai, kad tulznām klātie pirkstu gali vienkārši padotos sūrstošajām sāpēm, un vēl nebūtu gana. «Pusnakts bibliotēka» ir skaista, ja tai ļauj notikt īstajā laikā. Es to piedzīvoju un izjutu personīgi. Sākumā varētu šķist, ka tā ir ļoti nomācoša un tumša grāmata par sievieti, kura vienkārši vēlas mirt, bet viņai aplam dota iespēja dzīvot. Un neviena vien. Tik kaitinoši negodīgi. Taču patiesībā tā ir grāmata par sevis atrašanu sevī – atklāsme, «ka vieta, uz kuru esi vēlējies bēgt, ir tieši tā pati vieta, no kuras esi bēdzis.» (298. lpp.)

    P.S. Izdevniecības Zvaigzne ABC paspārnē latviešu valodā izdotās Meta Heiga grāmatas «Iemesli dzīvot tālāk» (Reasons to stay alive); «Piezīmes par nervozu planētu» (Notes On A Nervous Planet); «Cilvēki un es» (The Humans), tostarp «Pusnakts bibliotēka» (The Midnight Library), kļuvušas par lasītāju iemīļotām visā pasaulē. Tās dziļi skar tēmas, par kurām ierasti izvēlamies klusēt. Piedzīvojis depresiju un stāvējis cieši nāvei līdzās, Heigs iemācījies dzīvot no jauna, lai šodien savām atziņām ļautu atdzimt starp grāmatu vākiem, kuras palīdz cilvēkiem (un līdzcilvēkiem) labāk izprast, sadzīvot vai pat atbrīvoties no garīgās veselības problēmām.

    No angļu valodas tulkojusi Zane Rozenberga;
    Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2021

  • 71 grāmata 366ās dienās (2020. gada grāmatu TOPs)

    by

    «Ārpasaule ir kā tumšs okeāns. Bet visas šīs tumsas vidū, paldies Dievam, mēs sēžam šeit, gaismas saliņā, nelikdamies ne zinis par to, kas notiek mums apkārt. Mēs vēl arvien esam mēs paši.»

    Goli Taraghi «Citur. Granātābolu kundze un viņas dēli»

    Ministru un valsts prezidenta uzrunas televīzijas pirmajā kanālā, velkot bērniem kombinezonus, biezās cepures un cimdus, lai uz balkona baudītu kņadu ap aizejošo gadu, palaidu garām. Tāpēc sūkļi, kas manā galvā ierasti uzsūc valdības lieto ūdeni, palikuši sausi, un bez gala un malas iedvesmojošu citātu atreferēšana būs jāatliek uz kādu citu tikšanās reizi.
    2020. gads ir bijis neparasts. Pārprasts. Nesaprasts. Teju katrs divkājainais radījums, kurš uzkundzējies barības ķēdes pašā virsotnē, pie katras iespējas meklēja, kur šai bēdīgajai anekdotei nospiest skip pogu. Tas, kas sākumā šķita kā bezkaunīga un nevainīga smīkņāšana par sikspārņu notiesāšanu pusdienās, kolektīvo kontrolēšanu, spraužot ausu caurumos krotālijas vai 5G genocīdu pret cilvēci kopumā, pārvērties par mājas, ziepes, divi metri eksāmenu, kuru ne katram izdodas nokārtot ar sekmīgu atzīmi.
    Es neceru vairs atgūt ticību lielākajai daļai cilvēkiem. Neceru.
    Taču ticību, ka kādu dienu tiksimies pie kafijas tases un siera kūkas kādā hipsterīgā kafejnīcā, lai mainītos domām par izlasīto grāmatu lapaspusēs, es joprojām paturu sev.

    «Jūra vienmēr atdot to, ko paņēmusi.
    Tā mēdz kādu laiku to paturēt gūstā, taču ar laiku viss, kas nolaupīts, atkal nonāk krastā.    »

    Kārena Gilesē «Ko atnes viļņi»

    Lai arī 2020. gads aizvējojis pandēmijas zīmē, kas lielākajai daļai nozīmēja vairāk laika grāmatām, es šajā kategorijā neierāmējos. Grūtniecības nelabumu, kas mani pakļāva fiziskām (un garīgām) mokām pirmos aizgājušā gada mēnešus, mērdēju ne saldsērīgu romānu, bet 1. klases mācību materiālu lappusēs. Uz mājām nācās pārcelties ne tikai skolai, bet arī manikīram un frizierim, kafejnīcai ar izslavētu latte, restorānam ar uz mēles kūstošu liellopu gaļas bifšteku, kas kārtējo reizi pierādīja, ka latvietim praktiskajam jebkas ir pa spēkam.
    Neraugoties uz visu šo situāciju, 2020. gadā man izdevās izlasīt 71 grāmatu, kas ir krietni mazāk, kā 2019. gadā (2019. gada topu vari apskatīt ŠEIT), taču par 5 grāmatām vairāk, nekā sev kā mērķi biju izvirzījusi Goodreads izaicinājumā. Tā kā, nemaz tik slikts šis lasāmgads priekš manis nav bijis.

    “Laimīga bērnība vārda tiešā nozīmē varbūt mēdz būt tikai taurenim, kurš nomirst otrajā dienā.”

    Zane Zusta «Aiz durvīm»


    Šī gada lielākie un patīkamākie atklājumi bērnu un jauniešu literatūrā man bija:

    • Rasa Bugavičute-Pēce Puika, kurš redzēja tumsā (Latvijas Mediji, 2019)
    • Evelina Dacjūte, Aušra Kjudulaite Laime ir lapsa (no lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere, Jāņa Rozes apgāds, 2019)
    • Jurga Vile, Lina Itagaki Sibīrijas haiku (no lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere, liels un mazs, 2020)

    Lielākās vilšanās:

    • Viesturs Ķerus Meža Meitene Maija (liels un mazs, 2019)
    • Ulrika Kestere Nelūgtie ciemiņi (Zvaigzne ABC, 2017)
    • Osvalds Zebris Māra (Dienas Grāmata, 2019)

    Baudot dzejas dziedinošo iedarbību, sev atklāju un tirpstošu patiku piedzīvoju lasot:

    • Artis Ostups Fotogrāfija un šķēres (apgāds Mansards, 2013)
    • Merike Eime Neierāmēts vārds (atdzejojis Guntars Godiņš, apgāds Mansards, 2020)
    • Rupi Kaura Saule un viņas puķes (atdzejojusi Ieva Melgalve, Zvaigzne ABC, 2020)

    Bet par patīkamo nepatīkamajā – neviena dzeja mani 2020. gadā neapbēdināja.

    Kategorijā stāstu krājumi, manu laiku un sirdi nolaupīja:

    • Goli Taraghi Citur. Granātābolu kundze un viņas dēli (No angļu valodas tulkojusi Ina Strautniece, no persiešu valodas tulkojusi Sara Khalili; apgāds ALI S, 2018)
    • Vladis Spāre Gājiens ar klibo zirdziņu (Zvaigzne ABC, 2020)
    • Jana Egle Dzimšanas diena (Latvijas Mediji, 2020)
    • Vineta Trimalniece Piepildīts (Zvaigzne ABC, 2020)

    Lielāko vilšanos gan sagādāja:

    • Inga Gaile Piena ceļi (apgāds Mansards, 2018)

    Tulkotās literatūras pārsteigums:

    • Delfīne de Vigāna Lojalitātes (No franču valodas tulkojusi Inta Šmite, Jāņa Rozes apgāds, 2020)
    • Gābriels Skots Avots (No norvēģu valodas tulkojusi Dace Deniņa, Izdevniecība u.c., 2019)
    • Italo Kalvīno Ja reiz ziemas naktī ceļinieks (No itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere, Jāņa Rozes apgāds, 2019)

    Lielāko sāpi un vilšanos piedzīvoju pateicoties:

    • Metjū Volkers Kāpēc mēs guļam? (No angļu valodas tulkojusi Krista Strode, izdevniecība HELIOS, 2020)
    • Seleste NG Izkaisītās dzirksteles (No angļu valodas tulkojusi Agnese Strazdiņa; Izdevējs: Jumava, 2019)

    Latviešu literatūrā ļoti vēlos izcelt:

    • Leons Briedis Vilcene un atraitnis (Dienas Grāmata, 2019)
    • Laura Vinogradova Upe (Zvaigzne ABC, 2020)

    «Cilvēks ir kā koks.
    Viskuplākais ozols met ēnu. Nebīsties mest ēnu, lai cik tā tev kropla. Bez savas ēnas tu vairs nebūsi koks.»

    Leons Briedis «Vilcene un atraitnis»

    Jau pagājušā gadā aizsāktā tradīcija – dalīties ar savām iemīļotākajām aizgājušajā gadā baudītajām grāmatām, ir viens no gaidītākajiem brīžiem visa gada garumā. Atskatīties uz izlasīto, pakavēties atmiņās. Sajūtās. Un paturēt šo brīdi vēl mazliet ciet, līdz grimt jaunu lapaspušu ielenkumā.
    Lai nu kā, šeit tas ir –

    2020. gada TOP 10

    Rasa Bugavičute-Pēce «Puika, kurš redzēja tumsā»

    Šī ir viena no tām retajām grāmatām, kurā atzīmējamais materiāls bija teju katrā lapaspusē. Varu derēt, ka no līniju un aplīšu vilkšanas mans zīmulis bija noguris jau pie pirmajām nodaļām. Vārdi un frāzes, kurām ļaut iekrist acīs pirmajām, reiz atkal pārlapojot stāstu par Jēkabu. Noteikti jāpiezīmē, ka grāmatā atrodamas arī burvīgas mākslinieces Zanes Veldres ilustrācijas, bez kurām noteikti Puika, kurš redzēja tumsā, nebūtu tas puika, kas ir tagad.
    (Izdevējs: Latvijas Mediji, 2019)
    (Plašāk par grāmatu ŠEIT)

    Kriss Bodžaljans «Tuksneša meitenes»

    Romāns Tuksneša meitenes veltīts armēņu genocīda simtajai gadadienai. Veltīts ikvienai sievietei un bērnam, kuram nācās veikt tālo ceļu Sīrijas tuksnesī. Tālo ceļu pretī savai iznīcībai. Lai arī pamatā romāns ir brīva Krisa Bodžaljana improvizācija par gadsimtu senajiem notikumiem, atklājot armēņu tautas traģēdiju dažu cilvēku likteņu krustcelēs, romānā izmantoti stāsti no tolaik pārestību piedzīvojušiem sieviešu un vīriešu atmiņu piezīmēm, kas liek nezaudēt ticamības mirkli ne uz brīdi.
    Romāns Tuksneša meitenes mani satrieca. Vienā mirklī tam izdevās nokļūt manā vērtīgāko grāmatu listes pašā augšgalā.
    Lai arī ellišķi skaudrs un šausmu dvesošs, Krisa Bodžaljana Tuksneša meitenes iesaku ikvienam vēsturisko romānu gardēdim!
    (No angļu valodas tulkojusi Ilze Paegle-Mkrtčjana; Izdevējs: Jumava, 2015)
    (Plašāk par grāmatu ŠEIT)

    Kārena Gilesē «Ko atnes viļņi»

    Ārkārtīgi simpātisks un trāpīgs romāna apraksts dzīvo uz Ko atnes viļņi vāka – stāsts par to, kas notiek, kad mīlestību meklē neīstajā vietā. Tik nelokāmi trāpīgs, ka viss manis augstākminētais, atduroties pret šiem desmit vārdiem, šķiet nepiedodami lieks…
    Romāns Ko atnes viļņi sajūtu līmenī mani aizveda atpakaļ pagātnē. Atpakaļ pie tās nostalģiskās noskaņas, kura mani bija savažojusi un pārņēmusi, lasot somu rakstnieces Rīkas Pulkinenas romānu Patiesība. Tieši tāpat, kā Patiesību, arī Ko atnes viļņi nespēju lasīt ātri. Darīju to lēni, izgaršojot katru smalkāko niansi, skarot katru romāna īpašību, kas sniedza man pretī savus vēsos pirkstus. Lasīju lēni – bez iespējas zaudēt pašu būtiskāko. Cilvēcību.
    (No angļu valodas tulkojusi Renāte Punka; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2020)
    (Plašāk par grāmatu ŠEIT)

    Džeroms K. Džeroms «Trīs vīri laivā (nerunājot nemaz par suni)»

    No literatūras klasikām man ir bail. Bail nesaprast un neizprast to, par ko tik daudzi lasītmīļi cauri gadu desmitiem ir sajūsminājušies, lauzuši bibliotēku lasītavas krēslus un lasāmo briļļu kājas no vietām ārā. Bail sapīties meistarībā un grāmatas priekšā raustīties sāpīgās konvulsijās kā pēc karsta kartupeļa norīšanas. Tomēr pēc tam, kad manā grāmatu skapī nonāca angļu rakstnieka Džeroma K. Džeroma romāns Trīs vīri laivā (nerunājot nemaz par suni), manas stingri nospraustās domu robežas par literatūras šedevriem viegli izļodzījās no tām ierādītās vietas. Man nebija ienācis prātā, ka šis daiļdarbs, kas ir teju vienaudzis ar mūsu pašu (cerams, Pumpuru Andrejs par šādu vaļību neiebilstu) eposu Lāčplēsis, spēs tik vienkārši manās lūpās iedegt smaidu un kaklā krakšķoņu, cenšoties pēc iespējas ilgāk aizturēt smieklu slūžas. Šis 1889. gadā sarakstītais romāns ir kā svaiga gaisa malks manām pēc burvīgas literatūras izslāpušajām smadzeņu šūnām.
    Autors piezīmē, ka grāmatā atspoguļotie notikumi nav izdomāti, vien paša pildspalvas izdaiļoti. Komiskas situācijas, pārpratumi un galvu reibinoši piedzīvojumi, tas ir viss, kas ar mums notiek ikdienā, tikai šeit notikusi pārnese uz ūdeņiem (un neaizmirstot suni). Visu šo romānu uztvēru kā anekdoti divsimt lappušu garumā. Izsmalcinātā angļu melnā (un baltā) humora garā, burvīgā Vizmas Belševicas tulkojumā latviešu valodā.
    Trīs vīri laivā, vairāk kā gadsimtu senais stāsts, ir mans 2020. gada atklājums, nešaubīgi!
    (No angļu valodas tulkojusi Vizma Belševica (1963); Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2020)

    Alesandro Bariko «Jaunā Līgava»

    Lasot romānu Jaunā Līgava, viens ir skaidrs – lasītājs tiek padarīts par noziedznieku. Noziedznieku, kurš ielauzies kādas ģimenes dzīves noslēpumu labirintos, mēģinot izlauzt taisnāko ceļu uz stāsta atslēgu, taču tas izrādīsies daudz grūtāk, nekā jebkurš spētu iztēloties, jo pretī lasītājam stājies Alesandro Bariko – rakstnieks, kurš radījis nesatricināmu meistardarbu, un Dace Meiere – tulkotāja, kura kārtējo reizi pierāda, ka latviešu valoda var būt kārdinoši jutekliska un bezgala trāpīga, un tas vien jau norāda uz to, ka šī būs absurda un nevienlīdzīga cīņa. Lasot romānu Jaunā Līgava, viens ir skaidrs – lasītājs tiek padarīts par noziedznieku. Un, ja reiz tā, tad šis ir viens ārkārtīgi burvīgs noziegums.
    (No itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2019)
    (Plašāk par grāmatu ŠEIT)

    Jana Egle «Dzimšanas diena»

    Dzimšanas dienu gribas apņemt ar abām rokām. Izmīļot no tās sāpes un ciešanas, haosu un vieglprātību, žēlumu un dusmas, bailes un nerimstošu izmisumu. Un kāda vietā palūgt piedošanu.
    Šī ir jau trešā reize, kad Jana Egle ar savu vārdu pieskārienu atblāzmām uz grāmatas lappusēm padara mani mēmu. Un šķietami nevienam nemanāmu, sēžot pie sava virtuves galda, vērojot pa logu kaimiņa un dārznieka dzirkļu organisko savienību.
    Sajūta, kuru gribas pievilkt aiz matiem, lai paildzinātu.
    (Izdevējs: Latvijas Mediji, 2020)
    (Plašāk par grāmatu ŠEIT)

    Olga Gromova «Cukura bērns»

    Rakstniece Ludmila Uļicka min, ka šis stāsts atgādina brīnumpasaku. Un lasot, patiesi tam notici. Brīnums un nekas cits.
    Mani uzrunā šāda veida literatūra (jā, sauciet mani par “gaudojošo” latvieti). Literatūra, kas uzplēš rētas. Kaut ne manas. Tas dikti sāp. Un tajā visā ir tāda maza mācība. Mācība, kura biksta no visām pusēm. Krata ar pirkstu un parauj aiz auss. Tie ir stāsti, kurus mums jāuzklausa. Jāuzklausa un jāatceras. Jo neviena citam tos izstāstīt vairs nebūs iespējas. Vien mums. Bez autores pēcvārda Cukura bērns nebūtu Cukura bērns. Tā ir pievienotā vērtība. Olga Gromova stāsta par nejaušībām, kas apvītas ap Stellas iepazīšanu, par draudzību, par dzīvesstāsta izzināšanu un pašas Stellas paškritiku (“kārtējie ierindas memuāri… kurš gan tos lasīs?”) un vēlmi šo stāstu nodot jauniešiem…
    (No krievu valodas tulkojusi Inga Karlsberga; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2020)
    (Plašāk par grāmatu ŠEIT)

    Jurga Vile, Lina Itagaki «Sibīrijas haiku»

    Bērna sajūtu un iztēles vieglumā autore neapstādamās skrien pāri sāpēm un skumjām, bezgalīgām kā debesis. Kā japāņu haiku, bez liekvārdībām, dziļām un nebeidzamām kā mūžība, bet ar skaidrību apziņā un sirdī. Ciešanu atainojums bērna acīm liek vēl nepanesamāk grauzties cauri vēstures un likteņa sitienu krustugunīm.
    Lasot Sibīrijas haiku, ne mirkli augumu nepārklāja smagums, kas smacētu un liktu nepatikā novērsties, kā reizi pa reizei mēdz gadīties, lasot atmiņu stāstus, kas kā smagi vilnas deķi, austi asu ornamentu simetrijas formām, skrāpē no domas vien, ka tiem nāksies saskarties ar ādu.
    Īsta vērtība ir tas, ka autores vienojušās patiesi noturīgā duetā (kura sulīgajā, apetīti piesienošajā pārnesē latviešu valodā jāpateicas tulkotājai Dacei Meirei), lai radītu daiļdarbu, kurā ar savas tautas likteņiem iepazīstināt arī bērnus, rūgti vienkārši, neparasti patiesi.
    (No lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere, Izdevējs: liels un mazs, 2020)
    (Plašāk par grāmatu ŠEIT)

    Tommi Kinnunens «Četru ceļu krustojums»

    Romāns Četru ceļu krustojums ir somu rakstnieka Tommi Kinnunena pirmā parādīšanās pie zvaigžņotās literatūras debess, klaji apžilbinot pat visprasīgākos lasītājus. Un kritiķus. Tommi Kinnunena daiļdarba kodols glabā sevī vienas dzimtas emocionālo dzīves norišu redzējumu no četriem skatu punktiem. Katrs no tiem paver iespēju ielūkoties ne tikai varoņu pieredzētajās, laika zoba izārdītajās, pagātnes, tagadnes un nākotnes jūtīs, bet arī iekšējās pasaules dzīslojumā, kurš reizēm vīts pretēji visiem tikumības principiem. Lai arī autors devis iespēju katram no romāna varoņiem runāt vienbalsīgi, reizēm uzplēšot jautājumus kā senaizmirstas brūces, katrs nākamais stāstījums sniedz kāroto – atbildes uz tiem.
    Šis noteikti bija romāns, kuru es būtu vēlējusies izlasīt vienā elpas vilcienā (un pūtienā), taču dažādu, no manis īpaši neatkarīgu, iemeslu dēļ, grāmatu nācās raustīt starp grāmatu plauktu un manām rokām nepieklājīgi daudz. Tāpēc jau tā mazliet juceklīgā un fragmentārā stāstījuma ietvars neļāva man to izbaudīt pilnībā. Taču, katru reizi, kad biju Četru ceļu krustojuma tuvumā, metos tajā iekšā ar teju neremdināmu interesi.
    Sūrstošs, nomācošs, cilvēcīgu dzirksti saglabājošs darbs.
    (No somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga, Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2019)

    Laura Vinogradova «Upe»

    Katram mums ir tāda upe, kurā gribas atmiekšķēt jūtas. Iekliegt sāpes un aizlaist prom.
    Lauras Vinogradovas garstāsts Upe bija pēdējais 2020. gadā izlasītais darbs un viens no tiem, kuru gribas saukt par labākajiem. Rakstniece jau reiz nolika mani uz pauzes (izelpas. Stāsti). Nu tas ir noticis otrreiz. Un pauzei ir izdevies ieilgt.
    Par šo burvīgo rakstnieces veikumu tuvākajā laikā gaidāma garāka atsauksmes emuāra AUSTRA.LV lapaspusēs (neejiet nekur tālu).
    (Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2020)

    “Cilvēki tiecas cits pēc cita. Meklē. Atrod.
    Saož cits citu platām nāsīm un atrod.”

    Laura Vinogradova «Upe»

    Paldies, ka 2020. gadā bijāt kopā ar mani šeit (un arī ārpus internetiem (ievērojot 2m distanci))!
    Paldies, ka sargājat sevi un sargājat citus!
    Tiksimies pavisam drīz!

  • Vilis Seleckis «Ardievas mežam»

    by

    “… esmu izlauzies brīvībā un nekad nekas mani vairs neiedzīs tumsonības aizgaldā.”

    Acis aizvērtas. Aiz plakstiem kņudinoši trīs gaismiņas. Uz sacensībām, kura pirmā spēs nolikt gar zemi izstīdzējušo cilvēka stāvu. Mutes dobuma gļotāda izžuvusi sausa kā neauglīga zemes sega. Ausīs uzmācīgs diriģents bez apstājas diriģē īdošu klusuma simfoniju. Desmit kraupjaini pirksti savilkti divās neizteiksmīgās dūrēs. Dūrēs, kuras tumsā smagi nopūšas, neatradušas mērķi, kurā tās atbrīvot no elektriskā lādiņa. Piere savilkta dziļos notekgrāvjos, caur kuriem sviedriem pārplūst, izlaužot ceļu uz meliorācijas aku dzelmēm, aizdarīto acu kaktiņos. Kakls stīvs kā savilkts skrūvspīlēs, mēģinot noturēt galvu, kas no domu smaguma draud pārvelties pāri plecu gumiem, vertikālā pozīcijā. Krūtis kautrīgi cilājas, it kā katrs elpas vilciens būtu aizlienēts ar norunu, ka tiks atdots atpakaļ. Nenobružāts. Ribu aso zobu neizvagots. Kuņģis sarāvies čokurā kā vecs vīriņš. Sirmu bārdu. Rūcot dobji tarkšķošus pātarus. Naba pazudusi no plakanā vēdera reljefa kartes, iekrītot neremdināma izsalkuma akacī. Kājas piekaltas zemei kā betona zābakos iemauktas. Gurdeni līgojas kā niedru pļavas, batikotu rasas pilienu rotaļās, sārti austošas saules staru skārienā.
    Kāds spriež tiesu cilvēkam. Par to, ka Dievam tik tuvu stāvējis. Par to, ka meitu un dēlu skolojis. Par to, ka nepareizā frontes pusē karojis. Par to, ka sējis un pļāvis par daudz (un par maz). Par to, ka sirdī labvēlības un godīguma, prātā neatlaidības un saprāta. Par daudz. Kāds spriež tiesu cilvēkam. Par to, ka zem sarkanas varas durkļiem nav vaļas ne pašam stāvēt, ne līdzcilvēkus zem tiem grūst. Par to, ka nezina, kurš draugs, kurš ienaidnieks. Un kur nelaime ar izkapti pļauj dvēseles kā satrūdējušus sētas mietus.
    Kāds spriež tiesu cilvēkam pat par to, ka cilvēks cilvēcīgu ēnu met.

    “Gatavs uz visu ir cilvēks, kas nebaidās no nāves. Nāve ir visa beigas, tā paņem visu…
    Ja esi gatavs samierināties ar to kā neizbēgamu iznākumu, ja pieradini sevi pie domas, ka tā var atnākt jebkurā brīdī (…), tad tas nozīmē, ka esi brīvs un drošs. Tu vari darīt visu, un neviens tevi nevar apstādināt. Pat ne baisākā vara, jo neko briesmīgāku par nāvi tā nevar nest.”

    Tas, ka ik pa laikam manā acu priekšā kā no ūdens krātuvju dzīlēm, virs plānās ūdeņraža oksīda plēves uznirst grāmatas, kuru eksistenci neesmu spējusi pat attālu iedomāt, liek noreibt no tā, cik gan daudz neatklātā man vēl nāksies savā ceļā sastapt. Kad uz manām lūpām nonāca vēsturiskā romāna Ardievas mežam nosaukums, nojauta pušplēstos vārdos čukstēja priekšā, ka tas caurausts salauztu likteņu pavedieniem. Saausts tīklos, kuros sāpīgi tiek ievīts arī lasītājs. Un es nebiju kļūdījusies. Vilis Seleckis, romāna Ardievas mežam autors, ir rakstnieks un publicists, sabiedriskais darbinieks un pedagogs. Bijušais Latvijas Augstākās Padomes deputāts, kurš ņēmis arī dalību Latvijas Tautas frontes veidošanā. (Ja jau autora apraksts vien nešķiet pietiekoši vilinošs, lai ielūkotos romāna lapaspusēs, tad man nav ne mazākās jausmas, ko vēl jums likt pretī (ja nu vienīgi kādu Danielas Stīlas romānu)) Romāns Ardievas mežam aizved lasītāju vairāk nekā septiņdesmit gadus senā pagātnē. Uz Nautrēnu pagastu. Rancāniem. Nomaļu Latgales sādžu Ičas upes krastos. Karš ir beidzies. Un tikai, pateicoties Padomju Savienības biedra Staļina gudrībai un varenībai, Latvija atbrīvota no fašisma. Valstī valda miers. Zemniekus gaida īsta laime. Taču tie ir tikai māņi. Karš nav beidzies. Īstais karš tikai sākas. Neredzamais karš. Vīri, kuri nav gatavi tikt mīdīti kā zirgāboli zem komunistu sarkanajiem zābaku papēžiem, devās mežos, lai kļūtu par nacionālajiem partizāniem. Mežabrāļiem. Vīri, kuri gatavi liet savas asinis par to, lai apturētu sērgu, kuru latviešu tautas dzīslās ievazājuši īstie rīkļurāvēji. Romāna rakstīšanai Vili Selecki ierosinājis patiess stāsts par nežēlīgu slepkavību, kas notikusi kādā Rancānu sādžas zemnieku sētā, kurā dzīvību neizsakāmi baismos apstākļos zaudējis sētas saimnieks un viņa nepilngadīgais dēls. Ardievas mežam caurvijas gan ar dokumentāliem, gan paša autora iztēles radītiem stāstu cauraudžiem, radot nenovērtējami lielisku romānu, kurā atklājas cilvēku patiesās dziņas. Brīžiem tik baismīgas, ka gribas no grāmatas pamosties kā no ļaunākā murga. Šis romāns vēsta par varoņiem. Īstiem. Ne čekas kantoros sēdošiem, ne vīriem mežos, ieročus pie sāniem glaudošiem. Par varoņiem. Īstiem. Par parastiem zemniekiem, kurus mala gan čekas, gan mežabrāļu automātu stobri.
    Ar romānu Ardievas mežiem autors aizsāk ciklu Latvijas vēsture cilvēku likteņos, kuram pievienojas romāni – Memoranda mednieki un Kolimas asiņainais zelts. (Un es krītu kārdinājumā pēc iespējas ātrāk ienirt arī šo romānu lapaspusēs)
    (Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2016)

    “Kā var paciest to… kas notiek?…
    Šie cilvēki, kas te dzīvo, visu mūžu situšies, izveidojuši savas saimniecības, nekā cita viņiem nav kā tikai tas, ko paši ar savām rokām radījuši. Tajā visa viņu dzīve, visa dvēsele ieguldīta, viss, kas viņiem dārgs un svēts.
    Un tagad nāk tādi… skrandainie, proletāriskie… un draud visu atņemt, pašus samest vagonos un prom uz Sibīriju.
    Ja tā sagrauj cilvēka dzīvi, tad kā to var paciest? Kā var nepretoties? Kā var samierināties? Kā var nekliegt? Es nebrīnos, ka daudzi meklē šmeiserus un šauj uz visām pusēm.
    Jo gan citu var darīt cilvēks, kuru iznīcina?”

    Laiks, kurš ietverts romānā, paver iespēju ielūkoties smagu pārbaudījumu pilnajos gados, kurus diktējis Otrā pasaules kara atrisinājums. Ļaudīm nācās iekārtoties sātana paradīzes apartamentos, skandējot pacilājošus saukļus par godu Staļinam un gaišajai nākotnei, kura gaidāma zem sarkano karogu debesīm, komunisma zvaigznājā. Tie, kas pakļauties nevēlējās, ķērās pie ieročiem un devās mežā, atklājot ugunīgas zalves jaunās iekārtas virzienā, cerot vājināt komunistisko spēku, vismaz līdz brīdim, kad ierastos sabiedrotie un atpestītu visus no ļaunā. Taču šodienas mēs zinām, ka atpestīšanas gaidas izrādījās veltas, liekot šim karam pret neuzvaramo pretinieku izskatīties absurdi veltīgi asiņu lietam. Lai arī mežabrāļi bija tie, kuri uzturēja kvēlu liesmu tautiešu sirdīs – cerību, ka brīvība ir kaut kur tepat līdzās, tie vienlaicīgi radīja arī pretrunīgu attieksmi ļaužu valodās. Tas noveda arī pie šķelšanās visos sabiedrības līmeņos. Šķēlās parastie iedzīvotāji. Šķēlās zemnieki. Šķēlās skolotāji un skolēni. Šķēlās paši mežabrāļi. Tikai komunistiskā vara nešķēlās. Un tas ļāva tās muskuļu masai augt tikai lielākai un lielākai.

    Romānā, manuprāt, lieliski atainota tieši šķelšanās mežabrāļu rindās, kas radīja īstu apjukumu arī citu prātos un darbos. Daudzi no tiem, kļūstot fanātiski, uzskatīja, ka ierocis pie viņu sāniem paver iespējas uz neierobežotu varu. Notika uzbrukumi un laupīšanas zemnieku īpašumos, nodarot gan miesiskus, gan mantiskus pāridarījumus, ievainojot nevainīgu cilvēku dzīves pašā saknē. Tas panāca tikai to, ka lielākā daļa cilvēku sāka mežabrāļus uztvert kā slepkavas un iemantot nicinājumu pret nacionālajiem partizāniem – cilvēkiem, kuri izvērsa asiņainas uzbrukumu akcijas pret neapbruņotiem, neaizsargātiem Dieva bērniem, ar kuriem reiz sēdēts pie viena galda. Savukārt šis klaja nicinājuma izvirdums bija komunistu trumpis. Jauns ierocis, ar kuru vērsties pret iekārtas noliedzējiem. Viena no šādām mežabrāļu akcijām, kā jau minēju iepriekš, kļuva par ierosmi romāna tapšanai – spīdzināts un pēc tam nogalināts tika zemnieks Kazimirs Bozovičs un viņa dēls. Sieva, viņu meitas un daži nejauši aculiecinieki tika ieslodzīti pagrabā, kas atradās zem mājas. Izlaupīts tika viss. Gan māja, gan kūts. Rati stāvgrūdām tika piekrauti vērtīgākām un mazvērtīgākām mantām, nokautiem lopu ķermeņiem. Ģimene pāris mirkļos zaudēja visu. Un to paveica tie, kurus sākotnēji uzskatīja par glābējiem. Šādas zvērības nesaprastas palika to partizānu rindās, kuru darbības mērķis patiesi bija vērsts iedzīvotāju, ne pašu labuma labā. Tie bija cilvēki, kuri centās izlauzties līdz taisnības uzvarai, krītot sarkanas varas krustugunīs. Diemžēl čekas aģentu, kuri veiksmīgi iekārtojās partizānu vienībās, izlikdamies par komunistu ienaidniekiem, un citu mežabrāļu, kuri kā izbadējušās aitas ietiepīgi sekoja neredzamā uzbrucēja izvirzītajiem mērķiem, sagrāva mežabrāļus no iekšienes.

    Grāmatā veiksmīgi apspēlēta arī skolēnu vēlme līdzdarboties komunisma sagraušanā, būt par skrūvi mehānisma uzbūvē – Latgales vanagu organizācijas dibināšana. Tie bija jaunieši, kuri ienīda liekulības, melu un divkosības gaisotni, kuru sabiedrībā potēja jaunā komunistiskā reliģija. Diemžēl šie jaunie un nenobriedušie prāti bija ārkārtīgi viegli programmējami. Lai arī to nodomi bija cēli – ar bezbailību, drosmi un patriotismu cīnīties pret zvaigžņoto bandītu varu, daudzi no tiem iesaistījās akcijās, aptraipot savas rokas nevainīgu cilvēku asinīm.

    “Vēl pirms dažām dienām viņi bija draugi un cīņu biedri.
    Tagad – ienaidnieki.
    Dažu dienu laikā bija notikušas prātam neaptveramas pārmaiņas.
    Viņus šķīra bezdibenis.”

    Taču neatkarīgi no laika, no valdošajiem vējiem un iekārtas, kas ierobežo iespējas lemt par savām dzīvēm pašiem bez jebkādas blakus mijiedarbības, arī mīlestībai un kaislībām šajā romānā ir svarīga loma. Loma, kas kā viegla brīze, skarot tikai koku lapas, virzās līdzi asiņainajiem notikumiem, cauri romānam no nodaļas uz nodaļu. Mīlestībai, kas atnāk pēkšņi. Un mīlestībai, kas mūžiem auklēta. Kaislībām, kas uzvirmo no nekā. Kaislībām, kuras nespēj apdzēst pat saltās skumjas, kas plosa ik katra cilvēka dvēseli. No iekšas uz āru kā tukšas kabatas. Mīlestībai, kurai jāuzgaida. Bet mīlestība jau gaidīt māk.

    “Ja Dievs spētu sodīt visus neģēļus, tad uz zemes dzīvotu tikai eņģeļi.”

    Šis ir romāns, kurš noteikti jāiekļauj lasāmo grāmatu sarakstā. Ikvienam. Mums ir jāzina sava pagātne. Kaut vai tāpēc (un kā man riebjas šis nodrāztais teiciens), lai tas nekad vairs neatkārtotos. Mums ir jāzina savas tautas vēsture. Jāzina par spīti netaisnīgajai un nepatīkamajai patiesībai, kura sāpēs liek sagumt ne tikai sejas vaibstiem, bet visam augumam. Skaidrs, ka Ardievas mežam ir tikai maza daļiņa no visa, kas mums būtu jāizzina. Tas ir kā iemērkt pirkstu līdz nagam lielā putukrējuma bļodā, lai pēcāk to kāru muti aplaizītu. Tomēr reizēm, lai mazinātu apetīti, pietiek arī ar tādu mazumiņu.
    Kaut vai tāpēc (un kā man riebjas šis nodrāztais teiciens), lai tas nekad vairs neatkārtotos.

    “Nesen redzēju sapni. Pēkšņi esmu nokļuvis kaut kādā bedrē, dziļā pazemē, nu tādā šaušalīgā vietā, kur griesti tik zemi, ka piecelties kājās nav iespējams, var tikai uz vēdera rāpot. Un visapkārt, kur vien skaties, tikai šie zemie griesti. Tu rāpo uz priekšu, ceri, ka beidzot ieraudzīsi debesis, bet nekā. Virs galvas tikai melna siena, un tu vari tikai parāpot, dažviet uz ceļiem piecelties, bet ne visā augumā. Tu kliedz, izmisuma pārņemts, zemi nagiem plēs, gaudo kā vilks, bet zemie griesti tevis spiež pie zemes…
    Kad pamosties no tāda sapņa, tu pēkšņi saproti – pasaulē ir lietas, kas šausmīgākas par nāvi.”

  • Sofija Lundberja «Sarkanā adrešu grāmatiņa»

    by

    “No dažām atmiņām nevar atbrīvoties. Tās paliek un pūžņo, reizēm pārplīst kā čulga un rada sāpes, šaušalīgas sāpes.”

    Cilvēki ir kā bangojoši viļņi jūrā. Kā Titāni, kas valda pār pasaules ūdeņiem. Tie uzrodas piepeši, modušies no saldskāba miega. Izspūrušiem matiem izrausušies no miera azotes siltās oderes, atstājot tajā nospiedumus, groteskus kā sniega eņģeļus. Tie spītīgi viļņojas pāri cilvēku stāviem, tikai pašus spēcīgākos nepievarot un neieraujot sāpīgu ilgu atvarā. Tik savdabīgi neatkārtojami savā virzībā uz mērķi – likt salapot un uzziedēt, saldi trauslas smaržas izauklētiem, vai pazudināt kā kara kuģa vienībā iesauktu kaķēnu. Uz neatgriešanos. Katrs cilvēks, kurš pieskaras mūsu dzīvei, neatkarīgi no tā vai izvēlējies tajā ienākt, atzīmējot mūs vien kā pieturpunktu lielā galamērķa sasniegšanas maģistrālē vai cenšoties aizslīdēt garām nemanāmi kā ēna tveices iekarotā dienā, atstāj simetriskus pēdu zīmējumus arī mūsu satiksmes līniju rēbusā. Tie mums kļūst par kaut ko vairāk nekā tikai vārdu un uzvārdu. Par kaut ko vairāk nekā tikai pabalējušiem iniciāļiem uz izstaipītas krekla apkakles. Mēs ļaujam tiem ielauzties savās atmiņās un pierakstīt savos skrebelīgajos rokrakstos ik sīkumu, kuru spēj atstāt, tāds vietu atelpai meklējošs, kā ēna garāmskrienošs, materiāls cilvēka veidolā. Taču tāpat kā jūras viļņi, kas sabangoti izzūd, atklājot skatam vien nogludinātu smilšu paklāju bez piederības zīmēm, izplēn arī cilvēki. Un atmiņas par tiem. Rezervējot vien vietu savam vārdam un uzvārdam adrešu grāmatiņā. No kurām ar laiku tiek svītroti arī tie.

    “Cik gan fotogrāfijas tomēr ir noderīgas! Tās mums palīdz atcerēties visu, ko mēs citādi varbūt aizmirstu.”
    “Un visu, ko mums jau sen būtu vajadzējis aizmirst.”

    Kad izdevniecības Zvaigzne ABC izdoto grāmatu jaunumu listē pamanīju Sofijas Lundberjas (Sofia Lundberg) romānu Sarkanā adrešu grāmatiņa, mani pirksti neiedegās vēlmē šo grāmatu pierakstīt jau tā garajam lasāmo lapaspušu sarakstam. Īpaši nekavējoties pie romāna apraksta, vērtējot to vien pēc muguru uzgriezušā sievietes stāva, grāmatas vāku aplodā, norakstīju šo grāmatu vēlākam laikam – brīdim, kad lasāmvielas ēstgriba būs tik iekaisusi pēc pārcukurotām burtu simbolu kodētām paralēlēm, ka neatstātu nevienu citu iespēju, kā vien uzlauzt tās. Mainīt domas par steidzamo pieķeršanos Sarkanajai adrešu grāmatiņai nepalīdzēja arī uz grāmatas vāka uzdrukātā pievienotā vērtība – tulkotājas Daces Deniņas vārds, kura reiz manā acu priekšā jau tika uzbūrusi īstu vārdu maģiju, pārvēršot tulkotās vārdu upes, nepārprotamā meistardarbā (Gābriels Skots. Avots.). Taču kādu dienu, veldzējot garlaicības slāpes no tiešsaistes mobilo fotogrāfiju (un video) straumēšanas krūkas (Instagram), uzdūros Latgales Centrālās bibliotēkas kontā ievietotam foto, kurā Sarkanā adrešu grāmatiņa iemūžināta romantiski rēgainā apkārtējo apstākļu ietvarā. Tas lika man Sofijas Lundberjas stāstu, kurš ieguvis romāna aprises, balstoties uz vārdu un uzvārdu izvilkumiem no sarkanas adrešu grāmatiņas lapaspusēm, ievietot lasāmo lapaspušu sarakstā starp citu grāmatu nosaukumiem, kuras teju neizskaidrojamu iemeslu dēļ ieguvušas augstākas pirmtiesības uz izlasīšanu par citām. Šī, šķiet, ir pirmā reize, kad manu lasāmo grāmatu listi tik dramatiski ietekmējis viens vienīgs fotoattēls. Savukārt zviedru rakstniecei, žurnālistei un pedagoģei Sofijai Lunberjai Sarkanā adrešu grāmatiņa kļuvusi par pirmo izmēģinājuma lauciņu romānu radīšanas prasmju izkopšanai, savu debiju pakļaujot straujai popularitātes iegūšanai vairāku desmitu valstu grāmatmīļu rokās. Radot stāstam īpašu sēdvietu katra lasītāja sirdī. Arī manā.
    (No zviedru valodas tulkojusi Dace Deniņa; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2020)

    “Visi cilvēki savā dzīves ceļā sastop ērkšķus. Tie mūs pārvērš. Dažkārt mēs to jūtam, citkārt tas notiek, mums pašiem to neapzinoties. Taču sāpes ir visu laiku, noglabātas dziļi sirdī, kā sažņaugtas dūres, gatavas sist. Asarās un dusmās. Vai ļaunākajā gadījumā emocionālā vēsumā un atsvešinātībā.”

    Romāna Sarkanā adrešu grāmatiņa epicentrā ir deviņdesmit sešu gadus vecā zviedriete Dorisa Alma, kura aizvada vientulīgas dienas un naktis savā dzīvoklī. Vienīgās krāsas Dorisas ikdienā ienes aprūpētājas, kuras brīžiem mainās kā valūtas kurss – piedzīvojot te straujus kritumus, te kāpumus personāla attieksmē pret kundzi cienījamajā vecumā, kuras spēku rezerves ir tuvu izsīkumam, ko nevar teikt par Dorisas enerģisko prātu, kas teju pēc desmit gadu desmitiem joprojām nav zaudējis jaunības ironisko dzirksti. Tas, kas patiesi uzlādē Dorisu kā saules paneli, ir nevis aprūpētāju uzsildītais ēdiens mikroviļņu krāsnī uz brūnā keramikas šķīvja, kura smarža, izplatoties pa dzīvokli, mēģina izlauzties starp sienu spraugām Stokholmas ielās, bet iknedēļas zvani un sarunas videočatā (kā norāda pati Dorisa, tehnoloģiju apgūšana viņas vecumā padara nāves gaidīšanu daudz paciešamāku) ar māsas mazmeitu Dženiju (un viņas ģimeni), kuras šķir ne tikai datora izgaismotais ekrāns, bet arī okeāns, kas nošķir kontinentu no kontinenta. Un cilvēku no cilvēka. Dženija nav vienīgais dārgums, kas Dorisai pieder. Uz virtuves galda starp zāļu kārbiņām, asinsspiediena mērītāju, sālstrauku, lupu un telefonu, vieta atvēlēta sarkanai adrešu grāmatiņai, kuru desmit gadu vecumā saņēmusi dzimšanas dienā no sava tēva. Sākot ar šo dienu Dorisa aizpildījusi adrešu grāmatiņu lapaspusi pēc lapaspuses, cilvēku vārdiem, kuru dzīves krustojušās ar Dorisas dzīvi, veidojot sievietes mūžu par piesātinātu emociju jucekli, kura atrisinājums jau ir tuvu. Dorisa nolemj savu un šo cilvēku dzīves pavedienus saaust vienā veselumā un atklāt Dženijai visu noklusēto, pierakstot cilvēku pēc cilvēka, dodot iespēju tiem atkal būt dzīviem, un notikumu pēc notikuma emocionāli jutekliskos memuāros, kuru galvenais virzītājspēks atklājas zaudētā mīlestībā.

    “Mēdz teikt, ka cilvēks nekad neaizmirst savu pirmo mīlestību. Ka tā uzbūvē sev ligzdu dziļi ķermeņa atmiņā. Alans tur dzīvo joprojām. Viņš var būt kritis kareivis vai miris večuks, bet manī viņš joprojām ir dzīvs.
    (..)
    Aiziedama kapā, es paņemšu viņu sev līdzi un cerēšu atrast viņu debesīs.”

    Sievietes stāsti aizved lasītāju (un Dženiju) senā pagātnē. Uz pagājušā gadsimta pirmo pusi, kurā pēc tēva nāves Dženijai, esot tik tikko pusaudžu vecumu sasniegušai, jāmēģina uzrausties pieaugušo dzīves sedlos, kas pārvēršas sāpīgos iespaidos – meitenei nākas atteikties no ģimenes mājām, kurā vienīgie siltie apskāvieni piederējuši tēvam, kura baismu pilnais nāves kliedziens joprojām atbalsojas sievietes galvā. Sākas Dorisas ceļš pretī neizbēgami straujai pieaugšanai, atstājot aiz muguras bērna priekiem nepiepildīto bērnību. Savā ceļā Dorisa satiek draugu uz mūžu, kura vēstuļu skavās meitene slēpj savas dvēseles sāpes un neskaitāmi daudz cilvēku, kuri, kā krējumu nosmēluši no Dorisas dzīves emaljētās bļodas, pirkstus labpatikā nolaizījuši, devušies tālāk ar laiku kļūstot par kārtējo svītrojumu sarkanajā adrešu grāmatiņā, kura nobeigumā sāpīgi nodevīgiem līkločiem iezīmējās vārds – miris. Un ar katru gadu šis vārds kā pārakmeņojies baiļpilns skatiens iezīmē arvien lielāku un lielāku teritoriju sarkanajā adrešu grāmatiņā, dzēšot vārdus un uzvārdus no Dorisas dzīves uz visiem laikiem. Taču kādu dienu sievietes dzīvē ienāk Alans Smits. Vīrietis, kura vārdu nav iespējams izdzēst ne no sarkanās adrešu grāmatiņas, ne no Dorisas sirds. Vīrietis baltajā kreklā, sarkanajā saburzītajā vilnas svīterī un bēšajās biksēs, kurš apsēdās uz soliņa liepas paēnī, cieši blakus Dorisai, kļuva par neaprakstāmi dziļu piepildījumu un dzēlīgu tukšumu reizē. Tikai tā, reizē gan sildīt, gan saldēt, var būt mīlestība, kurai nav lemts piepildīties.

    Stāsti, kas atklāj Dorisas dzīves augstākos un zemākos punktus, liek aizdomāties par to, cik gan liela nozīme ir liktenim, kuram allaž kā prātu zaudējušam spēlmanim patīk kārtot cilvēkus kā figūriņas dzīves šaha laukumā. Katra lieka kustība neatgriezeniski noved pie bojājuma dzīves ratu ritošajā daļā, nekontrolējami mainot dzīves kursa uzņemto virzienu. Kāds vienmēr krusto kāda ceļu. Kāds vienmēr pamet spēles laukumu, pat īsti neiesildījies. Taču beigu beigās laukumā paliek viena vienīga dāma, kura spēlē pret likteni zaudējusi visu – vārdus, kas dzīves laikā slīdējuši garām. Kas salauzuši sirdis un likuši asarām līt. Kas kļuvuši par mīļotajiem un ienaidniekiem. Kāda būtu mūsu dzīve, ja viss būtu mūsu rokās? Ja rītdienu spētu lemt mēs paši? Vai mūsu sirdīs un prātos spētu iemājot sapņi? Un kur sāktos cilvēks? Un kur tas beigtos?

    “Neviens nevēlas nomirt vienatnē.
    Un nevienam tas nebūtu jādara.”

    Nenoliegšu, ka sākumā nedomāju par Sarkano adrešu grāmatiņu rakstīt blogā. Taču laikā, kurā man bija jāuzliek romāna lasīšana uz pauzes, gatavojoties meitas dzimšanas dienas svinībām, sapratu, ka starp balonu pūšanām un salātu sastāvdaļu griešanām, nekaunīgi bieži domāju par grāmatu, kas puslasīta gaidīja manu acu pāru atgriešanos starp tās lapaspušu rindiņām. Tajā brīdī nolēmu, ka pēc grāmatas izlasīšanas Dorisas stāstu izklāšu arī uz sava bloga palaga, ļaujot domām un nedomām noslāņoties uz tā. Sofija Lundberja patiesi radījusi romānu, kuru var aizrautīgi lasīt. Nepagurstoši. Tomēr nezinu, vai tas spēs atstāt uz mani ilgstošu iespaidu. To noteikti rādīs laiks.
    Grāmatas pēdējās nodaļas lasīju asaru aizmiglotām acīm. Iespējams, ka hormoni vai glikozes slodzes tests lika par sevi manīt, taču varbūt tomēr autorei, negribīgi atzīstot, izdevās atvērt manī kādu emociju slūžu, kuru labprātāk būtu paturējusi ciet. Arī to noteikti rādīs laiks.

    “Vajag tikai aizvērt acis un padomāt.
    Kad laiks ir viss, kas tev atlicis, domas aizklīst ļoti tālu.”