Birka: itālija

  • «Veids, kādā mēs kļūstam pieauguši, ir garumgara mēģinājumu un kļūdu virkne»

    Allaž esmu teikusi, ka neesmu cilvēku cilvēks. Alkstu vientulības jūrām peldēt pāri. Pārtapt vientuļā salā. Vai divās. Aizvērt acis un izlikties, ka šajā pasaulē bez manis (un kafijas ar pienu) neviena cita nav (nu vismaz līdz brīdim, kad aiz piedurknes sāks raustīt muti ar melnzemi notraipījis bērns, līdz sirds (un plaušu) dziļumiem izjusti izvīterojot savu «mammu, mammu, skaties, skaties…» āriju). Es neaizraujos ar draudzībām. Pārāk ilgstoša cilvēku klātbūtne izraisa alerģisku reakciju (zemesrieksti un kukaiņu kodieni pienes padzerties). Niezi zem ādas. Taču nekad agrāk neesmu šīs alkas pēc vientulības skatījusi no citas daudzskaldņa šķautnes. No tās šķautnes, kurā vientulība ir pašaizsardzības veids. Līdzīgi kā karatē paņēmieni vai piparu gāzes baloniņš, tā ap pusnakti, neapgaismotu ielu rajonā. Šis «mājas, ziepes, divi metri» gads ir bijis pateicīgs tam, lai sakārotu (un pakārtotu) sava prāta plauktus. Veiktu kosmētisko remontu apziņas gaiteņos. Sargposteņos. Pārkārtotu prioritātes. «Iztīrītu datni un iztukšotu grozu.» Pārgrieztu nabassaiti ar to – pārliecību, ka vientulību izvēlos tāpēc, ka tāda vienkārši esmu. Viena aktiera izrāde. Taču, lai arī cik neieinteresētu un nocietinātu seju es rādītu, tas nekādā veidā nespēj mainīt patiesības rūgto dvašu – liekot uz mēles klasikas meistaru vārdus – cilvēki nav vientuļas salas.

    «Gadu gaitā sirds pamazām rūdās, līdz kļūst cieta kā apdedzināts māla trauks… un tad no kāda trieciena vienā mirklī pāršķeļas uz pusēm.»

    Ar mani ir atgadījies pavasaris. Prāts nepārtraukti šķērso grāmatu varoņu stāstu robežas, patveras ziedošo koku zaros. Izšķiļas plēsīgo putnu ligzdās. Pirksti smagi kā silikāta ķieģeļi. Triecas pret kompjūtera taustiņiem, izšķīdina sakāmo (un rakstāmo) uz visām debespusēm kā balinātājs no zemākajiem veikala plauktiem. Tāpēc jāatzīstas, ka eju pret sevis pārstāvošo reliģiju, pēdējā laikā izvēloties pirksta biezuma lasāmvielu, vai tādu literatūru, kurai nav nepieciešams pieslēgt visus bioloģiski un klīniski apstiprinātos maņas orgānus. Vienā no tādām literatūras meklējumu kūrēm, uzdūros itāļu rakstnieces Federīkas Bosko (Federica Bosco) romānam «Reiz mēs atkal tiksimies» (Ci vediamo un giorno di questi). Lasot virtuālajā grāmatu plauktā (Goodreads) atstātās atsauksmes par šo romānu, roka pati neviļus sniedzas pēc dezinfekcijas līdzekļa – puņķi un asaras, kuras tur atstājuši lasītāji visā pasaulē, šodienas pasaulē šķiet mazliet antisanitāri. Liela daļa, sīkāk nepaskaidrojot, sola atsauksmju sadaļā atgriezties nedaudz vēlāk, kad viss būs izraudāts un nepieciešamais ūdens daudzums normālai ķermeņa funkcionēšanai atkal atjaunots. Ja man būtu ūsas, es tajās toreiz būtu pasmaidījusi. Pāris klikšķi un jau, cieši sagrābusi «Reiz mēs atkal tiksimies» savās plānajās plaukstās (paldies introvertu gadsimtam), atradu sevi nostājušos pašas frontes līnijas priekšā, tulkotājas Tamāras Lisekas priekšvārdā. Tajā pati tulkotāja norāda, ka pārnest latviešu valodā šo Federīkas Bosko darbu, kurš, salīdzinot ar iepriekš tulkoto («Mīlestības patiesā nozīme»), gājis kā plašumā, tā dziļumā, sagādājis patiesu baudu. Pēc pāris mirkļiem jau pati mirku puņķos un asarās, par kurām iepriekš būtu pasmaidījusi. Ja vien man būtu ūsu…

    «Vidusceļa patiesībā nav. Vidusceļš – tas ir utopisks, varētu sacīt, budisma jēdziens, jo īstenība arvien ir vai nu šāda, vai tāda: cilvēks ir vai nu uzvarētājs, vai zaudētājs, svētais vai nelietis, bara vadonis vai paklausīga aita.»

    «Reiz mēs atkal tiksimies» ir romāns, kurš lasītājiem paver iespēju sapīties divos, pilnīgi atšķirīgos – «kā baltie un krāsainie veļas gabali grozā», sieviešu draudzības pavedienos. Romāna balss pieder Ludovīkai – sievietei, kura vienmēr jutusies tā, it kā dzīvi vērotu no malas. Kā līdzjutēja tribīnēs. Turpretī viņas labākās draudzenes Katerīnas «prāta sliežu ceļi nepazīst strupceļus». Ideju vilcieniem pastāvīgi sasniedzot galastaciju, Kate traucas cauri dzīvei par spīti darvas upēm, kuras nākas šķērsot, jo, zinot, ka blakus ir tāds cilvēks kā Ludo, ir sajūta, ka neiespējami zaudēt līdzsvaru. Abu draudzība ir kā tik tikko no mikroviļņu krāsns izvilkts popkorns. Verdošs tvaiks brīdinoši ceļas no tūtas, viegli skarot sejas ādu, bet nepārvaramā vēlme just grauzdējuma garšu uz mēles, ir spēcīgāka par ilgām atturēties, nepieļaujot kļūdas. Apdedzinoties. Un tā kādu dienu abām uzbrūk vēl iepriekš neiepazītu ciešanu ēnas, kas liek draudzenēm uz brīdi nolikt uz pauzes. Dzīvi. Ludo jāatšķetina Kates pagātnes vētru plosītie notikumi. Jātiek klāt noslēpumu kodolam. Jāveic smalku aprēķinu kļūdu labojums, pirms izkrist esības eksāmenā.

    «Pārfrāzējot Darvina teoriju, – izdzīvo nevis stiprākā, bet nelietīgākā suga.»

    Rakstniecei Federīkai Bosko piemīt spēja ar vienkāršiem (cilvēciskiem (un brīžiem pat ļoti humoristiskiem)) līdzekļiem panākt lasītāja uzticību. Ieraut notikumu vērpetēs tā, lai nevienā brīdī nerastos šaubas par to, vai tas, kas šobrīd notiek, patiešām notiek. Līdztekus neviltotai draudzībai, rakstniece atklāj arī varmācīgu, psiholoģiski terorizējošu attiecību neglītos sejas vaibstus, liekot starp lasītāju un stāstu iezagties «neizturami ilgam, mokošam, spriedzes pilnam klusumam kā tad, kad gaidi sitienu; tas kavējas, bet tu tikmēr gaidi, sarāvies, gatavs to atvairīt, nezinādams, no kuras puses tas nāks.» Bērnu un vecāku attiecības. Bezgalīgo vientulību, kas iezogas, kad neprotam pateikt to, ko jūtam. Un ticības meklēšanu cilvēkos, par spīti tam, ka «dzīvniekam, kas vienreiz jau iekodis, nekad vairs negribas īsti uzticēties». Iemācāmies atvērt acis un paskatīties uz sevi no malas – «mums šķiet, ka laika ir daudz, ka varam to tērēt bez jēgas», tomēr romāna galvenās varones iznes Federīkas Bosko galveno domu – šī diena, šī pati diena, kurā lasi šo emuāra ierakstu, noskalo ar melnu tēju vai baltu kafiju, šī diena, kurā pļausi zāli, motora zuzoņai ieaijājot miegā zem upeņu krūma zvilnošo kaķi, šī diena, kad mizosi kartupeļus biešu zupai, vai stundām, dažādās neiespējamās jogas pozās, mēģināsi aizdarīt trīs izmērus par mazu džinsu bikšu pogu (bet nepūlies, tās visticamāk tā pat jau sen izgājušas no (Rīgas) modes), var būt pēdējā. Meklēt sevī vairāk labo vārdu. Vairāk labo darbu. Jo sliktā jau tā ir tik daudz.

    «Kad cilvēks reiz ir izdarījis kādu izvēli, tai seko nākamās, un tad atpakaļceļa vairs nav.»

    Reizēm mēs aizmirstam, ka dzīve nav nekāda Mendeļejeva ķīmisko elementu periodiskā tabula. Cilvēki nav zelts. Un sudrabs ne tik. Dzīve nav tikai bēdu ieleja, kurā esam ietriekti, lai ciestu bezdievīgas mokas. Viss ir daudz vienkāršāk. Pat vienkāršāk kā «melnbaltās neoreālisma filmās». Aiz katra stūra, meklējot sarežģījumus un pierādījumus tam, ka nav jēgas tiekties pēc sapņu piepildījuma, mēs palaižam garām pašu būtiskāko – iespēju būt šeit un tagad. Piedalīties dzīvē. Mūsu atmiņas ir īsas (bet mums tomēr pietiek drosmes smieties par zelta zivtiņām) un visticamāk brīdī, kad peles kursors nodevīgi klikšķinās uz «publicēt» pogas, arī es visu iepriekš minēto, pravietisko īstenības aktu būšu izdzēsusi no savu atmiņu cietā diska. Taču tagad gribas noticēt, ka viss ir iespējams…
    un reiz mēs atkal tiksimies

    No itāļu valodas tulkojusi Tamāra Liseka;
    Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2019

    «Tu man iemācīji, kas ir mīlestība, kā arī to, ka dzīve ir jādzīvo, nevis jāglabā skapī.»

  • “Vajadzētu būt vispārzināmam – un tomēr nav vispārzināms -, ka cilvēku attiecību liktenis tiek izlemts jau pašā sākumā, vienreiz un uz visiem laikiem, vienmēr, un, ja gribam iepriekš zināt, kā viss beigsies, vajag tikai paskatīties, kā viss sākās.”

    Pulkstenis uz rokas nemitīgi atgādina piecelties. Izslieties vertikāli. Pastaigāt minūti. Vismaz. Vai divas. Pastaigāt šurpu turpu, turpu šurpu. It kā dibenam nebūtu nekā labāka, ko darīt. Šurpu turpu. Pulkstenis uz rokas nemitīgi kaut ko atgādina. Piecelties. Padzerties. Paēst. Atgādina. Staigāt. Elpot. Dzīvot. It kā pazītu mani labāk par sevi pašu.
    Nolādētais viedierīču laikmets!
    Kā inde. Salda. Saēd grāmatas. Vērpjamajos ratiņus. Skābputru katlā. Saēd visu veco. Visu vērtīgo. Noziedznieks. Viedierīču laikmets. Saēd apskāvienus. Draudzības. Saēd veselas ģimenes.
    Mīlestību.
    Aplaiza lūpas. Un saēd.
    Skatos pulkstenī. Rēķinu. Cikos cilvēkiem izbeigsies vārdi. Cikos izbeigsies nevainīgu cilvēku iekrišana vārdu ķetnās. Teikumu lamatās.
    Tie, kas vēl palikuši, smagi sablīduši. Saguluši uz egļu zariem kā sniega spilveni. Ledus spilvendrānu pārvilkti. Noglauž zarus pie zemes.
    Liek pazemoties. Vārdiem.
    Viedierīču laikmets.

    (Kaķi, tu murrā par skaļu! Tu aizbaidi domas. Aizbaidi vārdus, kuri vēl palikuši. (Vai šajā lietotnē ir iespējams nogriezt skaņu kaķa murrāšanai?))

    Iepludinu bezkofeīna kafiju vēnās. Bez piena. Cukura. Rūgta susla. Savelk muti čokurā. Tūtiņā. Saritina kamoliņā.
    (Bezalkoholiskais vīns. Bezpiedevu jogurts. Bet kāpēc nav rīsu galetes ar šokolādes kūkas garšu? Gara (un cukura) vājajiem.)

    Varētu kā putns izplest spārnus. Pārlaisties pāri šim laikmetam. Pāri lietotnēm, kas mirgo viedierīču ekrānos, lai atgādinātu.
    Piecelties. Elpot. Dzīvot.

    “…atklāju, ka tad, ja no manas dzīves aizvāc visu lieko, paliec vienīgi Tu.”

    Nebija iespējams nepamanīt, kādu rezonansi lasītājos ierosināja nule kā Jāņa Rozes apgāda paspārnē izdotā itāļu rakstnieka, esejista, žurnālista Sandro Veronēzi (Sandro Veronesi) romāns Kolibri (Il Colibri). Šķita, ka šis ir ilgi gaidīts notikums. Ilgi gaidīts un sagaidīts. Un ne velti. Latviešu mēlē lasošie grāmatu mīļi ar rakstnieku iepazinušies jau agrāk, romānos – Rāmais haoss, XY un Pagātnes spēks. Tā kā man šie vārdi bija sveši, un viss, ko es spēju, bija vien kāri noraudzīties uz citu lasītāju neaprakstāmi baudpilnajiem ņurdieniem, nolēmu Kolibri ieslodzīt savā grāmatu būrītī.
    Gardai vārdu izplosīšanai no tā.
    Patiesībā mani pat mazliet pārsteidza tas, cik viegli es padevos šim kārdinājumam. Ieslodzīt. Izplosīt. Īpaši zinot, ka romāna sižets lēkā starp gadsimtu novilktajām līnijām. Zinot, cik grūti ir ielauzties šādu darbu dvēseles kodolā. Sazemēties. Taču, redzot grāmatas tulkotājas vārdu, es nomierinājos. Tā ir iemantota uzticība, kura mani pārlēja kā pēc zāļu tējas izslāpušu krūzi.
    Uzticība – var diezgan droši apgalvot -, kas atmaksājas ikreiz.
    (No itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2021)

    “Es te prātoju: bet vai ļaunumam – saproti, ko es domāju? – vai ļaunumam ir kādi iecienītie maršruti, vai arī tas uzbrūk pēc nejaušības principa?”

    Romāns Kolibri kā lapa, kas sagraizīta ar šķērēm sīkos gabaliņos. Neatpazīstamos. Un kā mozaīka kopā liekama. Nesaliekama. Īstie gabaliņi gar neīstajiem berzējas. Izberzējas. Mēģina ieņemt pareizās formas. Pareizās pozas ieņemt mēģina. Tāpēc laiks romānā nav noteicošais. Laiks lēkā kā bērns ar lecamauklu. Te senākā un nesenākā pagātnē. Tagadnē. Aizlec pārāk tālu. Aizlec nākotnē. Atgriežas. Apgriežas. Iegriežas vēstulēs. Vēstulēs, kas iztukšo bijušo. Iztukšo dzīvi. Izmēž. Izbirstē. Ielaužas telefona sarunās. Iegraužas īsziņās. Kā treknā ābolā.
    Laiks nav noteicošais. Noteicošais ir cilvēks. Noteicošie ir tēli. Tēli, kuri nomaldījušies no ceļa, kamēr laiks savā bērna prātā lēkā ar lecamauklu. Turpu šurpu. Šurpu turpu.
    Plaisas attiecībās. Plaisas starp cilvēkiem. Pāriem un nepāriem. Ģimenēm. Un vientuļiem. Plaisas, kas plēšas lielākas. Drūmākas. Nenovēršami – jo viss jau no paša sākuma ir bijis nepareizi. Nepielūdzami.

    “Ir cilvēki, kas visu mūžu raujas vai pušu, lai tiktu uz priekšu, lai izzinātu, iekarotu, atklātu, uzlabotu un pēc tam attaptos, ka vienmēr ir meklējuši tikai tās trīsas, kuras viņus iesviedušas pasaulē: viņiem ceļa sākuma un beigu punkts sakrīt. Un ir citi, kuri palikdami uz vietas veic garu un piedzīvojumu pilnu ceļu, jo pasaule pati slīd viņiem zem kājām un viņi nonāk daudz tālāk par vietu, no kuras savu ceļu sākuši.”

    Sāpes izklīdina. Un izklīdina arī Marko Karreras ģimeni. Izklīdina ģimeni, kuru veidoja viņa vecāki, un izklīdina ģimeni, kuru veidoja pats. Izklīdina, jo traģēdijas tā mēdz darīt. Vai nu izklīdina, vai satuvina. Bet nekad neatstāj vienmuļus. Neitrālus. Neļauj apputēt ar putekļu kārtu. Neļauj samierināties. Neļauj mierīgi sēdēt pie vakariņu galda. Ēst makaronus ar maltās gaļas mērci vai otrās dienas biešu zupu. Tās kņudina un kūda. Uzkūda viens otram. Kūda tik ilgi, līdz kāds nolemj aiziet. Jo vairs nav izturama tāda kņudināšana. Tā iznīcina.
    Taču nekas nenotiek tāpat vien. Viss, ko piedzīvo Marko Karrera, vienam cilvēkam varētu šķist par daudz. Taču viņš mācās. Mācās dzīvot tālāk. Pieņemt likteni. Pieņemt likteņa siekalaino muti. Mēli, kas pil no slienām. Nolaiza seju slapju. Liek atjēgties. Pieņemt. Nepretoties. Nebēgt.
    Palikt uz vietas.

    “Tu esi kolibri tāpēc, ka visu savu enerģiju ieguldi pūliņos palikt uz vietas. Septiņdesmit spārnu vēzieni sekundē, lai paliktu turpat, kur jau esi.
    Tu spēj apstāties pasaulē un laikā, Tu spēj apstādināt pasauli un laiku ap sevi, reizēm Tu pat spēj doties augšup pret laika straumi un atrast zudušo laiku, tāpat kā kolibri spēj lidot atmuguriski. “

    Cauri sāpēm mēs augam un nobriestam kā vissaldākie augļi. Arī Marko. Viņš laužas cauri laikam, cauri atmiņām, meklēdams cerību. Meklēdams iespēju atkal būt laimīgam. Noderīgam. Meklēdams iemeslu dzīvot. Un viņš atrod. Atrod par spīti zaudētai mīlestībai, zaudētām iespējām. Zaudētiem mīļotajiem cilvēkiem, zaudētiem sapņiem. Viņš atrod mērķi. Un katra diena un katra Kolibri lappuse ved arvien tuvāk un tuvāk šī mērķa piepildījumam.

    “Cik daudz cilvēku ir apglabāts katrā no mums?”

    Romāns Kolibri ir sevī ievelkošs. Manipulējošs. Šķiet, šī rotaļa ar lasītāju autoram padevusies bez grūtībām. Iepriekš minēju, ka šajā romānā svarīgākie bija cilvēki. Jā, jā, tie paši – no ceļa nomaldījušies. Visu romāna lasīšanas laiku turēju īkšķus, lai autors tos uzvestu atpakaļ. Uzvestu uz ceļa un vairs nepakļautu tos briesmām. Nepakļautu maldiem. Un… bet tā vietā, viņš tos vienu pēc otra novāca. Aizvāca no lasītāju acīm. Novāca no grāmatas lapaspušu šosejām. Vienu pēc otra.
    Kolibri liek aizdomāties. Kāpēc mēs esam šeit. Kāpēc tupam uz zemes pulsa, viļņojot cauri tam, ko saucam par dzīvi. Kāds ir mērķis. Vai mēs to sasniegsim rīt, pēc pieciem vai piecpadsmit gadiem. Varbūt mēs to sasniedzām jau vakar. Tikai nepamanījām, jo bijām pārāk aizņemti. Pārāk aizņemti savā viedierīču laikmetā. (Piecelties. Elpot. Dzīvot.)
    Saldsērīgi aizvēru grāmatu. Izslaucīju mitrumu no acu kaktiņiem. Un sapratu, ka vienīgais šī romāna mīnuss – tā ir grāmata vienam garākam vai diviem īsākiem vakariem (es tajā biju plānojusi uzkavēties ilgāku laiku, bet). Tā ir neapstādināma. Tā liek lasītājām vārdus kampt vienu pēc otra. Vienu pēc otra.
    Septiņdesmit vārdus sekundē.
    Kā kolibri spārnu vēzieni.

    “…arī viskatastrofālākajā situācijā vēlmes un bauda izdzīvo. Tikai mēs paši tās cenzējam. Kad mūs piemeklē sēras, mēs apspiežam savu libido, lai gan tieši libido mūs var izglābt. Tev patīk spēlēt bumbu? Spēlē! Tev patīk staigāt pa jūras krastu, ēst majonēzi, lakot nagus, ķert ķirzakas, dziedāt? Dari to! Tas neatrisinās nevienu no tavām problēmām, bet arī nepadarīs tās smagākas, un tikmēr tavs ķermenis būs paglābies no sāpju diktāta, kas gribētu to iznīcināt.”

  • “Teksts, kad tu to lasi pats, ir kaut kas tāds, kas tiešām pastāv un pret ko tu neizbēgami atduries; turpretī, kad tev to balsī tulko, tas ir kas tāds, kas vienlaikus pastāv un nepastāv un kam tu nevari pieskarties.”

    Es nekad nelasu vairākas grāmatas vienlaicīgi. Tāpat kā nemēdzu iet divos virzienos vienlaicīgi, vai nemēģinu padzerties no vairākām krūzēm. Vienlaicīgi. Nekārtoju visas savas prāta vētras uz papīra lapas vienlaicīgi. Neatzīstos mīlestībā vairākiem cilvēkiem vienlaicīgi. Vienlaicīgi nemēdzu arī skatīties visās savās pagātnēs un nākotnēs vai vienlaicīgi būt par sevi un būt par kādu citu. Es nekad neatbildu uz vairākiem telefona zvaniem vienlaicīgi vai vienlaicīgi nezvanu vairākiem mobilo sakaru abonentiem. Vienlaicīgi neizrauju visas pasaules patiesības un nepatiesības no neesamības vai gluži pretēji – nenoslīcinu tās vienkopus neesamības okeāna bezgalībā. Vienlaicīgi. Nerunāju saliktos sakārtotos un saliktos pakārtotos teikumos vai pieturzīmes nekrauju vienu otrai virsū bez jēgas kā plānās pankūkas bez pildījuma. Vienlaicīgi. Es nerādu vienkāršus kāršu trikus iesācējiem, vienlaicīgi maisot biešu zupas biezumus katlā uz plīts. Vienlaicīgi neguļu gultā starp palagu un segu un zem gultas nekutinu putekļu ērcītēm pēdas. Vienlaicīgi. Nezaudēju. Un. Neuzvaru. Es nekad nelasu vairākas grāmatas vienlaicīgi, taču kādu dienu manās rokās nonāca grāmata, kura man lika to darīt. Lika lasīt vairākas grāmatas vienlaicīgi, atstājot man tikai divas iespējas – tēlot absolūtu neziņu un padoties katram autora uzrakstītajam burtam vai bēgt no vēlmes šķirt lappusi pēc lappuses uz priekšu bez apstājas jau pašā sākumā – kamēr nav par vēlu, kamēr vēl neesmu sapinusies autora izliktajos slazdos, kas piesūcināti ar teikumu straumēm, kas reizēm pasaka visu, bet reizēm nepasaka neko. Es padevos.

    “Es neticu, ka viss Visums ir ietilpināms valodā; mana problēma ir tas, kas paliek ārpusē, neuzrakstītais, neuzrakstāmais. Man neatliek nekas cits kā rakstīt visas grāmatas, rakstīt visu iespējamo autoru grāmatas.”

    Neskaitāmas reizes savos bloga ierakstos esmu runājusi par to, cik svarīgs ir brīnumaino tipogrāfijas galaproduktu (grāmatu) tulkotājs. Reizēm bloga lasītājam varētu šķist, ka nepieklājīgi daudz. Tomēr, ja kādu dienu mēs pamostos pasaulē, kurā nebūtu neviena cilvēka, kura Curriculum Vitae varētu atrast burtu savienojumu, kas veidotu vārdu tulkotājs, mums pašiem nāktos stāties pretī gariem romāniem (kas mūsdienās esot pilnīga nejēdzība) rakstītiem valodās, kuras mums nav pa spēkam. Tāpēc ir viņi. Cilvēki, kuri zina vārdnīcas no galvas, kamēr mums (pārējiem) problēmas sagādā atcerēties kaut vai tikai to, kas šodien par dienu (vismaz man (vismaz šodienas apstākļos)). Neraugoties uz to, ka esmu lasītājs ar visai mazu aktīvas lasīšanas pieredzi (gads un četri mēneši), man jau ir izveidojusies shēma, kā zināt, ka grāmata, kura nonāks manā grāmatu plauktā, tur arī paliks. Vismaz līdz brīdim, kad mani mazmazbērni tās nodos makulatūrā. Proti, es neiedziļinos vārdā un uzvārdā, kas lepni uz vāka virs grāmatas nosaukuma slejas (kā Rīgas smailēs zelta gaiļi) un reizēm neizsaka pilnīgi neko. Es atveru grāmatas vāku un meklēju tur tulkotāja vārdu. Un tikai tā grāmatas nonāk manā grāmatu plauktā vai paliek grāmatnīcās, viena uz otru gulošas. Es ticu tulkotājam, ne autoram. Taču šoreiz tieši ticība tulkotājam, lasot Ja reiz ziemas naktī ceļinieks, liks sekot grāmatas medībām, kuras, lai arī ko kāds mēģinātu apgalvot, liks Tev atkal un atkal vienlaikus dzīvot vairākas dzīves. Un galu galā, vai tad tieši tāda nav jebkuras grāmatas iecere?

    “Grāmata, ko es meklēju, ir tā, kas piešķir pasaulei jēgu pēc pasaules gala, jēgu, ka pasaule ir gals visam, kas pasaulē ir, un ka vienīgais, kas pasaulē ir, ir pasaules gals.”

    Italo Kalvīno (Italo Calvino), Kubā dzimušais itāļu rakstnieks, tiek dēvēts par vienu no 20. gadsimta izcilākajiem īsprozas meistariem, kurš brīvi eksperimentējis ne tikai ar literāru darbu formām un stilu, bet arī ar lasītāju prātiem, saistot tos važās ar pasauli, kura sairst un savā sabrukumā ievelk arī pašus lasītājus. Tas, kas man patiešām dara smaidīgu muti, ir tas, ka tulkotāja Dace Meiere veiksmīgi stājusies pretī Italo Kalvīno ne tikai Ja reiz ziemas naktī ceļinieks, bet arī miniatūrajā romānā Neredzamās pilsētas, kārtējo reizi apliecinot (vismaz man), cik patiesi svarīgs ir vārds un uzvārds nevis uz grāmatas vāka, bet iekšpus, radot patiesu baudu lasīt katru vārdu. (No itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2019)

    “Katrā ziņā visi stāsti ved pie secinājuma, ka dzīve, ko cilvēks nodzīvo, ir tikai viena vien, viengabalaina un blīva kā savēlusies sega, kurā vairs nevar atšķirt atsevišķus pavedienus, no kuriem tā austa.”

    Romāns Ja reiz ziemas naktī ceļinieks pakļauj Lasītāju saviem spēles noteikumiem jau ar pirmajiem teikumiem. Tieši tik ļoti, ka vairs pat nav saprotams, kurš kuru pēc pāris mirkļiem centīsies aprīt, Lasītājs romānu vai romāns Lasītāju. Skaidrs, ka vienam no tiem jākļūst par vergu, kuram pēkšņi jāaprij jebkurš teksts, kas pagadās acu priekšā. Un šeit jau acīmredzami iezīmējas, kurš no abiem tas būs. Lasītājs pirmo reizi mūžā atver romānu Ja reiz ziemas naktī ceļinieks. Un tāpat, kā romāna galvenais varonis, pirmo reizi mūžā izkāpj vilciena stacijā, vietā, kura šķietami atsauc atmiņā sen zaudētus laikus un vietas, radot ilūziju, ka šajā stacijā pavadīta teju vesela mūžība. Šāda manipulācija rada nepareizu īstenības uztveri, liekot domāt, ka ir iespējams nodzēst notikumu sekas un restaurēt to sākotnējo stāvokli. Taču nav. Tā ir tikai spēle, kuras noteikumi paredz, ka lapu pa lapai sekosi līdzi autora vārdu simfonijai, kas ievelk sevī kā lielveikala virpuļdurvis, no kurām nav izejas. Pēkšņi pašā interesantākajā vietā romāns apraujas. Kā reizēm apraujas rokas stiepiens pretī no papīra tik tikko izlobītai konfektei. Un viss, ko vari darīt, ir doties līdzi Lasītājam romāna turpinājuma meklējumos, ticot, ka viņš to atradīs.

    Drīz vien kļūst skaidrs, ka šīs valdzinošās spēles aizsācējs ir nevis autors, bet tulkotājs. Lai kur Lasītāju aizvestu īstā romāna meklējumi, tie vienmēr noved strupceļā – brīdī, kad šķiet, īstā romāna turpinājums ir Lasītāja acu priekšā, turpinot pārtrūkstošo gaitu, jau tūdaļ nākas atskārst, ka romānam, kuru viņš tur rokās, nav nekā kopīga ar to, kuru tas lasīja vakar. Taču arī nepareizais romāna turpinājums Lasītāju ievelk savos tīklos, sabradājot ilgas pēc īstā romāna meklējumiem, tādējādi jaunajam romānam pilnībā ļaujot pārņemt varu pār sevi un liedzot racionālajam saprātam kalpot iztēles labā. Un pēkšņi pašā interesantākajā vietā romāns apraujas. Lasītājs kārtējo reizi ir spiests atzīt sakāvi tulkotāja priekšā un atgriezties pie tā, kas šķietami kļuvis par ikdienišķu notikumu likumsakarību – romāna turpinājuma meklējumiem. Meklējumiem, naivi cerot, ka tulkotājs pārtrauks savas sazvērestības, ļaujot izbaudīt romānu līdz galam bez tā pārtrūkšanas visaizraujošākajā vietā. Taču tā joprojām ir spēle. Spēle, kurā tiek ierauti visi. Arī mēs.

    “Lasīt nozīmē doties pretī kaut kam, kas būs un par ko vēl neviens nezina, kāds tas būs…”

    Ja reizi mūžā esi redzējis kaut pāris sērijas no kāda meksikāņu seriāla, tad īstajai romāna garšai būtu jābūt ļoti tveramai – sērija tuvojas finālam, mūzika tiek sakāpināta, Konsuela tūlīt atklās Migelam, ka tieši viņš, nevis Huans, ir viņas gaidāmā bērna tēvs, karsti paliek ne tikai televizoram, bet arī tev, tāpēc pirmais, ko dari, centies atbrīvoties no džempera, kas jau teju piekusis pie miesas… Un viss. Sērija beidzas. Tu tver pēc televīzijas programmas, redzi, ka turpinājumā sekos nākamā sērija (pēc Bonux, RIMI mamutu dienu, priekšvēlēšanu aģitāciju reklāmām), taču sērijai, kura seko, nav pat tālas radniecības ne ar Konsuelu, ne Migelu, ne demogrāfijas celšanu otrpus Meksikas līcim. Tu protams vari sūdzēt tiesā televīzijas kanālu, liekot nosegt izdevumus, kas radušies, cenšoties ar nomierinošu preparātu palīdzību reanimēt centrālo nervu sistēmu, tomēr tu tāpat nekad neuzzināsi, kā Migels reaģēja uz Konsuelas sacīto. Lai remdētu slāpes, tu metīsies nākamā seriāla sērijā, kura, visticamāk, noslēgsies tieši tāpat.

    Italo Kalvīno radījis neaprakstāmi lielisku literatūras labirintu (un ar “neaprakstāmi” es domāju tieši tā – viss, ko rakstīju iepriekš, nav pat salīdzināms ar sajūtām, kuras valda romāna iekšienē), kuru baudāmu padarījis neapšaubāmi talantīgās tulkotājas Daces Meieres pieskāriens, kas, lai arī šķietami maigs, nevienā brīdi neļauj atslābt un atrauties no detaļu pārpilnības, kas caurvij visus grāmatā iesāktos romānus, kuri joprojām nav atraduši savus turpinājumus. Taču, kas to zina. Varbūt tā joprojām ir spēle. Joprojām. Šaipus romānam. Varbūt gan Lasītājam, gan mums nākas lasīt vienu un to pašu romānu. Atkal un atkal. Tikai nonākot pie tā turpinājuma, esam mainījušies paši un redzam lietas tādas, kādas iepriekš neredzējām. Varbūt mēs kļuvām par upuriem paši savam prātam. Varbūt.

    “Lai būtu kā būdams, šis ir tāds romāns, kurā vienreiz iekļuvuši, jūs gribētu doties tālāk neapstādamies.”

  • “Lai arī kāds būtu mans dzīvošanas galamērķis, pilnīgi noteikti nepiemērota ir gaisma, kurā es gaidu tā iepazīšanu, un tikpat absurda ir ainava, kurā ļauju šim galamērķim tuvoties, un vājprātīgi stulbs ir tas sastingums, kurā to gaidu.”

    Sirreāla sajūta dienu no dienas mosties pasaulē, kurā esam ķīlnieki paši sev. Ķīlnieki sev un sienām, kuras spītīgi aplīmētas tapetēm, šķietami gadsimtiem izgājušām no modes. Sienām, kuras ar katru dienu cenšas iekarot arvien vairāk dzīvojamo kvadrātmilimetru, ielaužoties cilvēka privātajā telpā un saspiežot zem gadu gadiem neizgarojušajiem tapešu līmes tvaikiem, visu, kas cilvēkam dārgs. Atstājot dzīvu tikai pašu veiklāko. Domas. Sirreāla sajūta dienu no dienas mosties pasaulē, kurā esmu ne tikai mamma un sieva, kura mazgā no drēbēm ārā šokolādes un tomātu mērces traipus, kura berž no katlu dibeniem nost piededzinātos pelmeņu ķermenīšus, kura notrauš no putekļiem un zirnekļu tīkliem senaizmirstos hobijus, kura izlaiž pirkstus cauri biezajiem vīra matiem, bet arī sākumskolas skolotāja, kurai jāapgūst pacietības definīcija ne tikai teorijā, bet arī praksē, jāpiemirst par alerģiju pret matemātiskām darbībām un jāļauj ienākt dzīvē skaitļu virknējumiem, kas disonējošu skaņu caurvīti, aizzib gar acīm. Jo viss ir pārejošs. Arī šķietami nepārejošais. Sirreāla sajūta dienu no dienas mosties pasaulē, kurā no cilvēkiem kļūstam par statistiku. Kļūstam par statistiku kliedzošos ziņu virsrakstos. Un uz kapakmeņiem, kuri apaugs ar sūnām un aizmirstību. Jo viss ir pārejošs. Sirreāla sajūta dienu no dienas mosties pasaulē, kurā viss tiek atcelts, bet, paldies Dievam, grāmatas nē.

    “Es, tā teikt, cenšos sakārtot pasauli. Protams, ne jau visu pasauli, bet to nelielo pasaules daļu, kas ir iedalīta tieši man.”

    Ar Alesandro Bariko Jauno Līgavu man ir īpašas attiecības. Manā grāmatu plauktā tā nonāca jau pagājušā gada novembrī. Un līdz šai dienai manās rokās tā bija nonākusi vairākkārt. Nonākusi, lai to iesāktu un noliktu plauktā vairs neaizskartu. Līdz nākamajai iesākšanas un vairs neaizskaršanas reizei. Acīmredzot grāmatas pirmajās astoņpadsmit (ar pusi) lapaspusēs bija kaut kas tāds, kas lika man dezertēt atkal un atkal, ļaujot, lai, grāmatas vāku rotājošo, kailo sievietes torsu silda nevis manas plaukstas, bet citu grāmatu muguras. Taču marta izskaņā, kad pēc vārdu un teikumu lavīnām izslāpusi tvēru pēc pirmās grāmatas, kura padevās manam rokas stiepienam, tā izrādījās tā pati nolādētā Jaunā Līgava, kuras astoņpadsmit (ar pusi) lapaspusēm centos tikt pāri jau vairākus mēnešus. Skaidrs, ka šo nejaušību es nespēju uztvert savādāk, kā vien izaicinājumu no tās pašas kailās (un izspūrušās) sievietes, kura, skatienu no lasītāja novērsusi, stāv iespiesta grāmatas vākos. Un skaidrs, ka beigu beigās ne jau viņa, bet es izrādījos muļķe, iesprūstot astoņpadsmit (ar pusi) lapaspusēs, nemaz nenojaušot, cik patiesi brīnumainu stāstu atkal un atkal palaižu garām, piepeši uzradušos no neesamības.

    “Neviens nekad nenomirst pavisam, jo asinis turpinās, mūžīgi nesdamas līdzi visu labāko un ļaunāko, kas mūsos ir.”

    Alesandro Bariko (Alessandro Baricco) ir itāļu rakstnieks, kura literārie bērni tulkoti un izdoti visā pasaulē. Un visā pasaulē Latvija nav izņēmums. Lai arī Jaunā Līgava ir mana pirmā nopietnā iepazīšanās ar autoru, kurš lasītāju vidū ir ne tikai mīlēts un dievināts, bet arī pelts un nievāts, citi Bariko darbi manā lasāmo grāmatu saraksta ir jau sen. Taču fakta, ka izdevniecība Zvaigzne ABC nu pat no tipogrāfijas krāsns izcēlusi svaigi tulkotu Alesandro Bariko (pēc manām aplēsēm) meistardarbu, dēļ roka nevienu brīdi nenodrebēja, ceļot pie sava grāmatu plaukta lūpām šo itāļu desertu. (No itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2019)

    “Ir ļoti pamācoši saredzēt, ka lietas neglabā sevī ne druskas no tās jēgas, ko mēs tām piešķiram.”

    Romāna Jaunā Līgava divsimt divdesmit četrās lapaspusēs (saprotu, ka šī bloga ieraksta ietvaros pieminēto skaitļu daudzuma dēļ radu nepareizu priekšstatu par savām attiecībām ar tiem, taču skaidrībai – es tos joprojām ienīstu) ieausti noslēpumaini īpaša likteņa iemītnieku dzīvesstāsti, kuri patvērumu raduši zem viena Nama jumta, kur melno tēju necieš, bet kumelīšu tēja ir domāta tikai slimajiem. Zem nama jumta, kur dienu secība ir vienaldzīga. Zem Nama jumta, kur grāmatas uztver kā paliatīvos līdzekļus. Taču kādu dienu šī paša Nama durvju zvans satricina ekstravagantās Ģimenes dzīvi, liekot tās noslēpumu vulkānam pamosties no dziļā ziemas miega, draudot izvirst un pazudināt ikvienu, kurš stātos tam pretī. Un tur jau viņa bija, šīs Ģimenes noslēpumu atšķetinātāja – Jaunā Līgava.

    Atgriezusies no tālienes, lai beidzot kļūtu par Dēla (sauksim viņu par Dēlu, jo viņu tā patiešām sauc) sievu, Līgava atskārš, ka Dēla Namā nemaz nav. Dēla vietā Jauno Līgavu sagaida Ģimene: Tēvs, Māte, Meita, Tēvocis (sauksim viņus par Tēvu, Māti, Meitu un Tēvoci, jo viņus tā patiešām sauc), Modesto (Nama ierasto ritmu pārvaldnieks), pāris sulaiņu un mantojumā nodotās bailes, kuras ikviens Nama iemītnieks izjūt uz savas ādas, naktij iestājoties. Lai arī to, kad Namā atgriezīsies Dēls, nezina pat Ģimene, Līgava nolemj neatkāpties no vēlmes iekasēt prieku un baudu no tā, kas ticis apsolīts, gaidīt un sagaidīt mīļoto, neapzinoties, ka šis laiks būs bīstams ne tikai Ģimenei, bet arī Jaunajai Līgavai. Šis laiks pieliks lūpas pie Ģimenes noslēpumu kausa un, acis nepamirkšķinot, izsūks to sausu, liekot uz visiem laikiem mainīties ne tikai Ģimenes, bet arī pašas Līgavas dzīvei, vienlaicīgi savijot varoņu likteņa cilpas ciešākos mezglos un atsvabinot tās uz mūžīgiem laikiem. Taču, neraugoties uz to, ka Līgava pametīs Namu, kura sienas nu piesūcinātas ar žēli rūgtajiem noslēpumu pilieniem, Līgavas un Ģimenes ceļi atkal krustosies (jo mūžīgi laiki patiesībā ir vien vairāki gadi). Pienāks diena, kad Dēls atgriezīsies.

    Romānu caurstrāvo erotiskas ainas, kuras atmodinās ikvienu, kurš jau teju ieslīdzis snaudā, ceļojot cauri sarežģītajām burtu virknēm, kurām būtu jāatšifrē vēl neizzināmo, taču gluži pretēji, samudžina visu vēl vairāk. Šāda savstarpējā iedarbība tikai pastiprina vēlmi arvien ātrāk un ātrāk pievarēt ikvienu grāmatas lapaspusi, lai nonāktu pašā grāmatas kulminācijā. Taču, lai pavisam sarežģītu lasītāja dzīvi, autors vairākkārt strauji nomaina stāstītāja balsi, lai ne tikai censtos demonstrēt virtuozitāti, bet arī tādējādi radot efektu, ka šie noslēpumainie stāsti patiesībā nemaz nav atšķetināmi.

    “Atkārtojot vienas un tās pašas kustības, mēs noturam pasauli: tas ir līdzīgi kā turēt aiz rokas bērnu, lai tas nenomaldītos.”

    Lasot romānu Jaunā Līgava, viens ir skaidrs – lasītājs tiek padarīts par noziedznieku. Noziedznieku, kurš ielauzies kādas ģimenes dzīves noslēpumu labirintos, mēģinot izlauzt taisnāko ceļu uz stāsta atslēgu, taču tas izrādīsies daudz grūtāk, nekā jebkurš spētu iztēloties, jo pretī lasītājam stājies Alesandro Bariko – rakstnieks, kurš radījis nesatricināmu meistardarbu, un Dace Meiere – tulkotāja, kura kārtējo reizi pierāda, ka latviešu valoda var būt kārdinoši jutekliska un bezgala trāpīga, un tas vien jau norāda uz to, ka šī būs absurda un nevienlīdzīga cīņa. Lasot romānu Jaunā Līgava, viens ir skaidrs – lasītājs tiek padarīts par noziedznieku. Un, ja reiz tā, tad šis ir viens ārkārtīgi burvīgs noziegums.

    “Viss, ko mēs rakstām, dabiski, ir saistīts ar to, kas mēs esam vai esam bijuši.”

  • “Kiprā ir Otello pils, kurā viņš nožņaudza Dezdemonu, bet mums toties ir jūgendstils un salināta rudzu maize.

    Sēžu automašīnā. Uz priekšējā (blakussēdētāja) beņķa. Blakussēdētājs šoferim ir tas pats, kas solistam bekvokāliste – aizpilda fonu ar sevi un domām, ka esi labāks par to, kas ir tur. Priekšplānā (vai pie auto stūres). Vēders rūc. Mans kuņģis pārsvarā uzvedas kā jaundzimušais – pāris stundas pasnauž, tad skaļi iebrēcas, tiek pie kādas kurzemnieku kūkas (sklandrauša), kafijas (ar sojas piena pulveri) malka, un apklust uz pāris stundām. Dēls reiz atteicās ēst vakariņas (un ne tāpēc, ka es slikti gatavotu, bet tāpēc, ka bērni tādi ir – mēs taču bijām), aizbildinoties, ka viņa zobi jau ir aizgājuši gulēt. Es arī gribētu, lai mani zobi ietur pareizu naktsmiera režīmu, nevis ir gaidīšanas režīmā 25 stundas, 8 dienas nedēļā. Tas, ka grāmatas Kas te notiek autora vārdu nevar izrunāt, nepasakot vārdu vīns, arī nav glābējs. Siekalas pilna mute. Un siekalu pilna mute kuņģim dod signālu būt gatavam – tūlīt būs kaut kas gremojams. Un kāpēc lai tie nebūtu īsstāsti, kas kā ķiļķeni bļodas dibenā saguluši iekš Kas te notiek grāmatas vākiem?

    “Es biju tik ļoti noguris, ka nodomāju: “Ā, tā laikam ir nāve, nekas cits tas nevar būt.” Jo nevar cilvēks tā nogurt un izdzīvot, tas ir skaidrs kā diena.”

    Kas te notiek mani piesaistīja jau no pirmā brīža, kad sapratu – tā ir tieši tik liela grāmatiņa, lai ieliktu to savā ziemas jakas kabatā, dodoties ārpus mājas, un noķertu pie rokas to brīdi, kad rudens pārvēršas par ziemu. Plaukstas lieluma grāmatiņas vienmēr aizķer manas dziļākās dvēseles stīgas. Grāmatnīcās, klīstot pa grāmatmīļu linolejā iestaigātajām taciņām un atduroties pret šādiem mazulīšiem, vienmēr gribas tos paņemt rokās, apmīļot un aiznest mājās, kur tās kļūtu par pilntiesīgiem ģimenes locekļiem – ar vietu pie vakariņu galda un brīvu plauktu drēbju skapī. Tāpat es jūtos, ja uz ielas redzu kaķu bomzīti. Šeit noteikti jāseko pateicības vārdiem Jāņa Rozes apgādam par to, ka šīm izdzīvošanas mēģinājuma hronikām ir iespēja iedzīvoties ne tikai citu grāmatmīļu mājās, bet arī manās, kur šādām īsām skicēm, kurās burti, viens gar otru strīķējoties, veido teikumu pēc teikuma, ir tik pat liela piekrišana, cik ceptiem kartupeļiem ar tomātu pastu. To, ka šajā grāmatā kaut kas patiešām ir, jau pierāda fakts, ka to savā īpašumā izmisīgi centās iegūt arī mana meita. Tam, ka es pierādīju – grāmatas iekšiņā neslēpjas neviena interesanta attēla, kas ļautu puspavērtu muti stundām sēdēt pie to aplūkošanas, kamēr mute būtu izkaltusi sausa, nebija arguments. Ja grāmatas āriņa liek divarpus gadus vecām meitenēm ģībt un vārtīties pa grīdu tantrumos, tas nozīmē tikai to, ka arī tās iekšiņa, gluži kā L’Oréal Paris – ir tā vērta. (Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2019)

    “Es domāju, ka vajag mācīties no sīpola. Viņš gan reizēm ir iemesls kāda asarām, bet kurš tad nav.”

    Rvīna Vardes vārdu dzirdu (lasu) pirmo reizi (izņemot alkoholisko dzērienu un abinieku kontekstā), tāpēc gluži vienkārši priekš manis tas ir kaut kas jauns, kā kokakola ar kafijas garšu. Un tas, kas ir jauns, ierasti rada milzīgu interesi. Uz grāmatas muguriņas ietetovētie vārdi norāda, ka Rvīns Varde ir žurnāla Rīgas Laiks šifrētājs un slejas Vardes saraksts autors (tā kā dzīvoju pēc Kuldīgas laika, ne Rīgas, ceru, ka man var piedot par šādas slejas nenojaušanu). Savukārt, interneta žurnālus (vai jebkādus garākus tekstus plašajās interneta ārēs), izvairos lasīt, jo tāpat zinu, ka beigu beigās aizlasīšos un attapšos vien pie kāda no dieviete.lv rakstiem, kur man nāksies izzināt, vai esmu atvērta mīlestībai un galvā jāiekaļ frāzes, kuras nekad neteikt mīļotajam cilvēkam. Tāpēc vienīgais, ko pavisam nopietni daru internetā – laikoju kaķu bildes. Interesants ir arī fakts, ka Rvīns Varde savulaik ticis notiesāts, izciešot sodu piespiedu darbu formā. Kāpēc es to vispār pieminu, ja tas jau tā melns uz balta (burtiskā nozīmē) rakstīts grāmatas aizmugurē? Tāpēc, ka arī es labprāt uzrakstītu un nodotu policijai emocionālu vēstījumu (iesnieguma formā (ar garumzīmēm un varbūt pat dažiem komatiem)), jo pēc grāmatas izlasīšanas man mūžīgi nāksies saausīties, izdzirdot (vai izlasot) Rvīna Vardes vārdu… dzīvot bailēs, ja nu (nedod Dievs) atkal kaut ko nāksies palaist garām. Jo tas, ko šoreiz nepalaidu – bija baigi labi.

    Izstāstīt par to, kas slēpjas šajās (nedaudz zem simt piecdesmit) lapaspusēs, ir tas pats, kas censties aprakstīt salūtu – bum, bum, zilas un sarkanas gaismiņas, bum, bum, zaļas un dzeltenas gaismiņas, cilvēku aplausi, klaigas un vaimanas, prieka asaras. Apskāvieni. Dūmi, daudz dūmu un plaušu vēlme pēc svaiga gaisa – to nevar izstāstīt, tas ir jāredz (jāizlasa) pašiem (lai gan, ja tā padomā, salīdzinājums ar salūtu varētu nebūt arī īsti vietā, jo, ja reiz esi redzējis vienu salūtu, ļoti iespējams esi redzējis pilnīgi visus salūtus, kas bija un būs). Kas te notiek sevī ietver īsus dokumentālus un fragmentārus stāstus, kuros autors paņem tevi aiz rokas un aizved sev līdzi ceļojumā ne tikai uz Itāliju, bet arī aptieku, tirgu, kafejnīcu, tramvaju, ķīmisko tīrītavu un feisbuku, ļaujot ielūkoties paša pārdzīvojumu un domu apcerēs par redzēto un izjusto uz savas ādas īpaši spilgtiem izteiksmes līdzekļiem, kas ne tikai liek vēlēties, lai tas nedaudz notiktu ar mums pašiem, bet arī domāt, ka reiz tas patiešām ar mums ir noticis (jo, ja tu vismaz reizi mūžā neesi aizmirsis savu adresi, tu neesi dzīvojis). Un pats galvenais – šī ceļojuma laikā tev vispār nav jāizkustas ne centimetru no savas ieņemtās pozas (ja nu vienīgi, pasniedzoties pēc kafijas krūzes un izstiepjot lūpas pretī tās uzkarsušajai maliņai). Epizodes ir patiesi īsas. Reizēm pat tik īsas, ka knapi, knapi sasniedz paplašināta teikuma aprises. Tās paskrien tik ātri, ka nav laika tām pieķerties. Nav laika tajās samīlēties, lai pēcāk dienām ilgi vaimanātu par zudušo mīlu. Šie stāsti pat nelūdz pieķeršanos – tie ir kā vienas nakts attiecības. Paņem izlieto un izmet (izklausās arī nedaudz pēc tualetes papīra lietošanas instrukcijas). Vai arī pēc laika lieto atkārtoti, vai iesaki draugiem, atzīstot par labu esam (šis gan vairs neizklausās pēc tualetes papīra lietošanas instrukcijas… ja vien neesi zero veisteris).

    “Viņš apzinīgi pamāja ar galvu. Tas ir kā sasveicināties ar kaimiņieni – tā ir indulgence visam mūžam, apliecība, ka esi sakarīgs cilvēks un nemaz ne narkomāns.”

    Par Kas te notiek biju lasījusi visnotaļ dažādas atsauksmes. Kamēr vieni sajūsmā lauž krēslus un met krūšturus uz grāmatas, pieprasot vēl, otri meklē veidus, kā piegriezt autoram skābekli, lai tādas šausmas vairs nebūtu jāpieredz nekad, jo mums jau pietika ar okupāciju četrdesmitajos un Aarzemnieku kāpšanu uz Eirovīzijas skatuves, pārstāvot Latviju (un, nedod Dievs, ja kaut ko tādu redzēs bērni, kur skatās valdība un grāmatu izdevēji). Es piederu pie tiem, kuriem tagad vajadzīga palīdzība, lai aizdarītu to krūšu drēbi. Vīrs no blakus istabas vairākkārt prasīja, kāpēc es raudu, viņš joprojām nezina, ka es īstenībā mēģināju turēt sevī smieklus, kas ik pa laikam nedroši kāpa augšup pa kaklu kā pēc bambusiem izsalkuši pandas lāči.

    “Ja Tu pazaudē maku, tas neapšaubāmi ir kāds simbols. Kā var būt citādi? Dievs tevi izlēmis mācīt, viņam nav citu lietu, ko darīt, protams.”

    Ja kastītē ieliek dimantu, tā kļūst par lādīti. Ja kastītē ieliek atkritumus, tā kļūst par miskasti. Ja kastītē ieliek Rvīnu Vardi, pildspalvu un baltu lapu, tad tā kļūst par fabriku, kurā radīt šitik fantastisku skiču burtnīcu, uz kuras pēcāk trekniem, ziliem burtiem rakstīt Kas te notiek. Iesaku šo grāmatu visiem, kuri nebaidās pasmieties par citiem un nekaunas pasmieties arī paši par sevi. Iesaku arī tiem, kuriem ir plaukstas lieluma ziemas jaku kabatas, kurās jau kopš to iegādes, mājo tukšums. Šī ir lieliska lasāmviela, ar kuru aizpildīt ne tikai īsās kafijas un cigarešu (smēķēšana nogalina (vispār daudz kas nogalina)) pauzes, bet arī tukšās kabatas, lai izskatītos vairāk svarīgs un ne mazāk inteliģents. Un noteikti iesaku šo grāmatu arī tiem, kuri šajās kategorijās neiederas. Ja šī grāmata liks jums vilties, arī tā būs uzvara, jo ļoti iespējams, ka tā jūs sagatavos kādai dzīves situācijai, kur būs nepieciešams būt tēraudam nevis smilgai.

    “Tramvajā onkulis blakussēdētājam (paziņam): “Nākamā pietura – Grēcinieku iela. Tavējā pietura. Tev nav bail?””